Jauns veids, kā būt neprātīgam

Šī gada janvārī britu laikrakstos sāka parādīties raksti par Robertu Smitu, Folkērkas un apgabala Karaliskās slimnīcas ķirurgu Skotijā. Smits pēc divu pacientu lūguma bija viņiem amputējis kāju un gatavojies arī trešajai operācijai, taču fonds, kas finansē slimnīcu, viņu apturējis. Pacienti nebija fiziski slimi. Viņu kājas nebija jāamputē kāda medicīniska iemesla dēļ. Šie cilvēki nebija arī nepieskaitāmi – tā pēc izmeklēšanas secināja psihiatri. Viņi gluži vienkārši vēlējās, lai viņiem nogriež kāju. Abi vīrieši, kurus Smits operējis, vēlāk intervijās publiski paziņojuši, ka jūtas daudz laimīgāki, kopš beidzot atbrīvojušies no kājas.

Pilnīgi veseli cilvēki, kas vēlas kļūt par amputantiem, nebūt nav tik reta parādība, kā varētu likties. 1998. gada maijā kāds 79 gadus vecs ņujorkietis devās uz Meksiku un samaksāja 10 000 dolāru par nelegālu kājas amputāciju; pēc operācijas viņš motelī nomira no asinssaindēšanās. 1999. gada oktobrī garīgi pieskaitāms vīrietis Milvoki ar paštaisītu giljotīnu nocirta sev roku un draudēja šo operāciju atkārtot, ja ķirurgi to pieaudzēs atpakaļ. Tajā pašā mēnesī Kalifornijas pavalsts advokātu padomes izmeklētāja, kurai slimnīcā atteicās amputēt kājas, nosēja tās ar žņaugu un sāka saldēt ar ledu cerībā, ka sāksies gangrēna un amputācija kļūs nepieciešama. Viņa zaudēja samaņu un no šī nodoma atteicās. Tagad šī sieviete saka, ka droši vien būšot spiesta gulties zem vilciena vai sašķaidīt kājas ar šaujamieroci.

Pirmo reizi, cik man zināms, mēs sastopamies ar ievērojamu skaitu cilvēku, kuri labprātīgi piesakās uz pilnīgi veselu locekļu amputāciju vai paši nogriež sev roku vai kāju. Minētie gadījumi ir tikai tie, par kuriem rakstījusi prese. Internetā var atrast tik daudzus brīvprātīgas invaliditātes interesentus, ka viņu apkalpošanai varētu rasties neliela industrija. Kādai no šādām interneta diskusijām ir 1400 abonentu.

“Šī operācija man sniedza tik lielu gandarījumu kā neviena cita līdz tam,” 2000. gada februārī preses konferencē sacīja Smits. “Man nav ne mazāko šaubu, ka tas, ko es izdarīju, konkrētajiem pacientiem bija pareizākais risinājums.” Tiesa gan, lai sadūšotos veikt pirmo operāciju, ķirurgam bija vajadzīgi 18 mēneši, tomēr Smits nonācis pie atziņas, ka humānas alternatīvas šai amputācijai nav. “Psihoterapija tādus cilvēkus neiespaido ne mazākajā mērā,” šim jautājumam veltītajā BBC dokumentālajā filmā “Pilnīga apsēstība” (“Complete Obsession”) sacīja psihiatrs Rasels Rīds no Londonas Hilingdonas slimnīcas; filmu Lielbritānijā demonstrēja 1999. gada ziemā. “Tu vari ar viņiem runāt, zils palikdams, bet tas itin neko nemainīs. Viņi tik un tā vēlēsies amputāciju, to es varu droši apgalvot.” Gan Smits, gan Rīds norāda, ka šie cilvēki var negribot nodarīt sev lielu ļaunumu vai pat nejauši sevi nogalināt, mēģinot amputēt paši savus locekļus. Minētajā BBC programmā pensionēts psihiatrs Ričards Fokss norādīja: “Runāsim atklāti, tas ir potenciāli letāls stāvoklis.”

Tomēr gan psihiatrus, gan ķirurgu šīs ilgas pēc amputācijas mulsināja. Kāpēc lai kāds cilvēks gribētu zaudēt roku vai kāju? No kurienes rodas šāda izmisīga vēlēšanās? Smits izteicās, ka tāds lūgums viņam iesākumā šķitis “absolūti un augstākajā mērā dīvains”. “Tas likās ļoti savādi,” Rīds sacīja BBC žurnālistam. “Taisnību sakot, es to nespēju lāgā saprast.”

Īstais es

1977. gadā Džonsa Hopkinsa Universitātes psihologs Džons Manijs publicēja slimības vēsturi, kurā pirmoreiz mūsdienās aprakstīta diagnoze, kuru viņš nosauca par apotemnofiliju – ilgām zaudēt kādu locekli. Apotemnofiliju viņš nošķīra no akrotomofilijas – seksuālas tieksmes pret cilvēkiem ar amputētām rokām vai kājām. Svarīgs ir piedēklis -filija. Tas šos stāvokļus ierindo psihoseksuālo traucējumu grupā, ko sauc par parafilijām. Samērā izplatīts parafilijas paveids ir fetišisms. Tieši tāpat, kā dažus cilvēkus uzbudina, teiksim, kurpes vai dzīvnieki, citos seksuālu iekāri izraisa amputanti. Ne jau asinis vai sakropļošanas akts; sāpes parasti nav tas, pēc kā šie cilvēki tiecas. Apotemnofila dziņa ir kļūt par amputantu, bet akrotomofila iekāre vērsta pret tiem, kuri tādi ir.

Džona Manija pētījumus par šiem jautājumiem es uzgāju Otago Universitātē Jaunzēlandes pilsētā Danīdinā, drīz pēc pirmajiem rakstiem par Folkērkas operācijām. Manijs ir dzimis jaunzēlandietis un savus manuskriptus uzticējis Otago medicīnas bibliotēkai. Es ierados Danīdinā, lai rakstītu grāmatu universitātes Bioētikas centrā, kur strādāju 90. gadu sākumā. Man ir grāds medicīnā, es pasniedzu filozofiju un diezgan daudz rakstu par psihiatrijas filozofiju; mani interesēja tas, kā nevienam līdz galam neizprotamu cēloņu dēļ izplatījušās pirms tam mazpazīstamas psihiskas novirzes, kas reizēm sasniedz teju vai epidēmijas mērogus. Taču par apotemnofiliju vai akrotomofiliju pirms Folkērkas skandāla nebiju pat dzirdējis. Es gribēju zināt: vai tie tiešām ir īsti psihiskie traucējumi? Vai pastāv iespēja, ka šī kaite varētu izplatīties? Un, tāpat kā Džozefīna Džonstone, Danīdinas advokāte, kura raksta doktora disertāciju par šo amputācijas gadījumu juridisko aspektu (un kura pirmā pievērsa manu uzmanību Folkērkas operācijām), arī es vēlējos saprast, kāds ir ķirurģiskā risinājuma ētiskais un tiesiskais statuss. Vai pret amputāciju vajadzētu attiekties kā pret kosmētisku operāciju, pret invazīvu psihiatrisko ārstēšanu vai kā pret riskantu pētniecisku procedūru?

Spriežot pēc medicīniskās literatūras, apotemnofilija un akrotomofilija ir ārkārtīgi retas parādības. Par apotemnofiliju publicēti kādi pieci raksti, lielākā daļa – grūti pieejamos specializētos žurnālos. Lielākā daļa psihiatru un psihologu, ar kuriem esmu runājis (pat parafiliju speciālisti), par apotemnofiliju nebija dzirdējuši. Taču interneta pasaulē ir pilnīgi cita situācija. Tīmeklī akrotomofili pazīstami kā “pielūdzēji” (devotees), bet apotemnofili – kā “gribētāji” (wannabes). Savukārt “tēlotāji” (pretenders) nav invalīdi, taču lieto kruķus, ratiņkrēslus vai protēzes (bieži vien publiski), lai justos kā invalīdi. Dažādas interneta vietnes tirgo amputantu fotogrāfijas un video, publicē dzīvesstāstus un memuārus, iesaka grāmatas un filmas un piedāvā tērzētavas, virtuālas tikšanās vietas un elektroniskos ziņojumu dēļus. Liela daļa šo materiālu mērķēta uz pielūdzējiem, kuru šķiet ievērojami vairāk nekā gribētāju. Tiesa gan, nekļūst skaidrs, cik no šiem cilvēkiem patiešām vēlas amputēt roku vai kāju, taču pastāv diezgan daudz sarakstes serveru un interneta vietņu gribētājiem un pielūdzējiem.

Mani, tāpat kā Robertu Smitu, pārsteidza tas, kā gribētāji, aprakstot savas ilgas zaudēt kādu locekli, lieto identitātes un savas patības apzināšanās jomas valodu. “Es vienmēr esmu jutis, ka man vajadzētu būt amputantam.” “Es sajutu, ka tieši tas es esmu.” “Tās ir ilgas redzēt sevi tādu, būt tādam, kādu es sevi “pazīstu” jeb “sajūtu”.” Šādas leksikas izmantošana daudzus mediķus pārliecinājusi, ka apotemnofilijai dots maldinošs nosaukums – ka problēma saistīta nevis ar seksuālu iekāri, kā vedinātu domāt šis -filija, bet gan ar ķermeņa tēlu. BBC dokumentālajā filmā Smits izteicās, ka patiesus apotemnofilus vieno sajūta, ka “viņa ķermenis ar normālu roku un kāju skaitu ir nepilnīgs”. Citur Smits spriedis, ka apotemnofilija ir nevis psihiatrisks, bet neiropsiholoģisks traucējums, kam ir bioloģiskas saknes. Varbūt tam ir mazāks sakars ar iekāri un lielāks ar to, ka cilvēks ieslodzīts nepareizajā ķermenī.

Taču ko tieši nozīmē būt ieslodzītam nepareizajā ķermenī? Dažus pēdējos gadus es sadarbojos ar zinātnieku grupu, kuru interesē problēmas, kas saistītas ar medicīnisku iejaukšanos ķermeņa uzlabošanas nolūkos. Viens no jautājumiem, kas mums sagādāja grūtības, ir – kā saprast cilvēkus, kuri lieto patības un identitātes leksiku, lai paskaidrotu, kāpēc viņi vēlas šādu iejaukšanos. Kā saprast vīrieti, kurš saka, ka “nejūtas savā ādā”, ja nelieto prozaku, sievieti, kura dodas uz krūšu redukcijas operāciju, jo nav “no tām ar lielajām krūtīm”, kultūristu, kurš saka, ka anaboliskos steroīdus lieto tāpēc, ka grib arī no ārpuses izskatīties tāds, kā jūtas iekšpusē, un – tā laikam ir pati izplatītākā parādība – transseksuāļus, kuri savas izjūtas apraksta kā ieslodzījumu nepareizajā ķermenī. Šo aprakstu uzburtā aina ir iespaidīga un visai dīvaina. Katrā no šiem gadījumiem cilvēka “patiesais es” ir tas, ko rada medicīnas zinātne.

Sākumā es sliecos domāt, ka šie izteicieni jāuztver kā burtisks apraksts. Varbūt ir cilvēki, kuri patiešām jūt, ka savu patieso es atraduši, lietojot prozaku. Varbūt viņi bez kosmētiskās ķirurģijas patiešām jutās nepilnīgi. Tomēr vēlāk es sāku tos uzskatīt ne tik daudz par burtiskiem aprakstiem, cik par pretrunīga morālā ideāla izpausmēm – par cīņu starp sevis pilnveidošanas tieksmi un tieksmi būt sev uzticīgam. Negribu teikt, ka neredzu atšķirību starp pusmūža vīrieti, kurš katru rītu ieziež galvu ar minoksidilu, un cilvēku, kura diskomforts paša ķermenī ir tik liels, ka viņš sācis domāt par pašnāvību. Taču mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka jebkurš no šiem cilvēkiem, vienalga, veseliem vai slimiem, aprakstot savas izjūtas, lieto tādas frāzes kā “kļūt pašam par sevi”, “es biju nepilnīgs” un “tāds, kāds es esmu patiesībā”, jo patības un identitātes valoda ir mums visapkārt. Tā iebūvēta mūsu morālē, literatūrā, mūsu politiskajā filozofijā, terapeitiskajā pasaules uztverē, pat mūsu popkultūrā. Tā nu mēs mūsdienās runājam. Tā mēs domājam. Un tā mēs pat tirgojam automašīnas un teniskurpes. Mēs runājam par pašatklāsmi, pašrealizāciju, pašizteiksmi, pašizziņu, sava ceļa meklējumiem, nodevību pret sevi un gremdēšanos sevī. Nevajadzētu būt milzu atklājumam, ka šī patības leksika šķiet dabisks veids, kā aprakstīt savas ilgas, apsēstību un savas psihopatoloģijas.

Tas noved pie plašākiem jautājumiem par identitātes dabu. Kas cilvēkus mudina veidot par sevi priekšstatu kā par amputantu? Un vai iespējams, ka šajos laikos, kad identitāte liekas tik plūstoša un iespaidojama un kad tik daudzi apgalvo, ka nav droši par to, kas viņi patiesībā ir, alkas pēc šīs konkrētās identitātes varētu vērsties plašumā?

“Es zināju, ka negribu savu kāju”

Jautājums, uz ko jāatrod atbilde, ir ne tikai, kāpēc cilvēki, kuri vēlas būt amputanti, lieto identitātes valodu, lai aprakstītu savas izjūtas, bet arī – ko tieši viņi cenšas aprakstīt. Viens no strīdus āboliem mediķu vidū ir tas, vai apotemnofilija tiešām ir parafilija, kā domāja Džons Manijs. “Domāju, ka Džons Manijs jauca apotemnofilus ar akrotomofiliem,” Roberts Smits man rakstīja no Skotijas. “Man liekas, ka pielūdzēji ir parafili, bet apotemnofili – nav.” Būtiski, vai uz apotemnofiliju vajadzētu raudzīties kā uz seksuālās iekāres problēmu, tātad radniecīgu tādām parādībām kā pedofilija, vuajerisms un ekshibicionisms. Smits, kurš ir vienisprātis ar daudziem gribētājiem, ar kuriem esmu runājis, uzskata, ka apotemnofilija ir tuvāka dzimtes identitātes traucējumiem, diagnozei, ko uzstāda tiem, kuri vēlas dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvji. Tāpat kā cilvēki, kuri vēlas mainīt dzimumu, arī apotemnofili nespēj pieņemt savu identitāti un grib kļūt par amputantiem.

Taču daļa problēmas, kāda rodas, mēģinot izskaidrot apotemnofiliju, ir grūtības saprast, ko tieši par tādu var uzskatīt. Daži gribētāji ir arī pielūdzēji. Citi, kuri sevi pieskaita pie gribētājiem, jūt spēcīgu tieksmi uz krasu ķermeņa modifikāciju. Pēc visa spriežot, ir zināma pārklāšanās starp cilvēkiem, kuri vēlas rokas un kājas pirkstu amputāciju, un tiem, kurus vilina pīrsings, rētas, zīmju iededzināšana, ģenitāliju sakropļošana un tamlīdzīgas lietas. Roberts Smits domā, ka daļa gribētāju amputāciju vēlas tāpēc, lai saņemtu no citiem līdzjūtību. Un, visbeidzot, ir arī “īsteni” apotemnofili, kuru vēlēšanās kļūt par amputantiem ir saistīta ne tik daudz ar seksu, cik ar identitāti. “Mana kreisā pēda vienkārši nebija daļa no manis,” saka kāds amputants, kurš pēc šīs operācijas bija ilgojies jau no astoņu gadu vecuma. “Es nesapratu, kāpēc, taču zināju, ka negribu savu kāju.” Kāda sieviete, kurai ir nedaudz pāri četrdesmit, man rakstīja: “Kamēr man būs kājas, es nekad līdz galam nejutīšos kā vienots veselums.” Viņa sevi vienmēr redzējusi kā divkāršu amputanti, ar 12–15 cm gariem stumbeņiem.

Daudzi pielūdzēji un gribētāji, runājot Lomalindas Universitātes sociālā darba profesora adjunkta Lī Natresa vārdiem, apraksta kādu radikālu bērnības pārdzīvojumu, kas saistīts ar amputantiem. “Trīs gadu vecumā es satiku jaunu vīrieti, kura labajai rokai trūka četru pirkstu,” raksta 21 gadu veca sieviete, kura saka, ka plānojot abu roku amputāciju. “Kopš tā laika mani fascinē visi amputanti, jo sevišķi – sievietes, kurām trūkst daļas no rokas un kuras valkā āķveida protēzes.” Tas nav neparasts stāsts. Daudzi gribētāji saka, ka vēlēšanās kļūt par amputantiem viņiem radusies jau pirms sešu vai septiņu gadu vecuma, un daži apgalvo, ka vispār neatceroties laiku, kad tādu neesot jutuši. Natress, kurš 1996. gadā savas doktora disertācijas vajadzībām aptaujājis 50 cilvēkus ar akrotomofiliju (viņš dod priekšroku terminam “amelostāze”), saka, ka tas pats lielā mērā attiecas arī uz pielūdzējiem. Trīs ceturtdaļas viņa izjautāto pielūdzēju savu interesi apzinājušies līdz 15 gadu vecumam, un aptuveni ceturtdaļa paši vēlējušies kļūt par amputantiem.

Presē daudzos rakstos par Folkērkas un apgabala Karaliskās slimnīcas gadījumu Smita pacienti aprakstīti kā cilvēki, kas cieš no smagiem ķermeņa dismorfiskajiem traucējumiem. Tāpat kā anoreksijas slimniekus, kuri ir pārliecināti, ka viņiem ir liekais svars, kaut arī patiesībā tie kļūst arvien vājāki, cilvēkus ar ķermeņa dismorfiskajiem traucējumiem nomoka tas, ko viņi uzskata par fiziskiem defektiem, – plikpaurības veidošanās, deguna forma, sejas asimetrija, krūšu vai dibena lielums. Viņi bieži jūt nemieru un cīnās ar uzmācīgām idejām, nemitīgi aplūkojot sevi spogulī un veikalu skatlogos vai cenšoties kaut kā nomaskēt vai noslēpt savu defektu. Tādi cilvēki parasti ir pārliecināti, ka citi viņus uzskata par neglītiem. Reizēm viņi ķeras pie kosmētiskās ķirurģijas, taču bieži paliek neapmierināti ar rezultātu un vēlas arvien jaunas un jaunas operācijas. Dažreiz viņi ar tādu pašu apsēstību pievēršas kādai citai ķermeņa daļai. Taču nekas no tā visa īsti neapraksta lielāko daļu to, kuri meklē veidu, kā amputēt savus locekļus. Viņi parasti nebūt nedomā, ka ir neglīti, neiedomājas, ka citi viņus uzskata par kroplīgiem, un visbiežāk koncentrējas tikai un vienīgi uz amputāciju (nevis, teiksim, plikpaurību vai ādas defektiem). Gribētāji savus locekļus parasti uzskata par pilnīgi normāliem, tikai nevajadzīgiem. Viņu vēlmes parasti izteiktas ar biedējošu precizitāti: teiksim, vajag labās kājas amputāciju virs ceļa.

Nosaucot apotemnofiliju par parafiliju, Džons Manijs to ievietoja garā un ievērojamā psihoseksuālo traucējumu ciltskokā. Psihoseksuālās patoloģijas ciltstēvs Rihards fon Krafts-Ebings savā darbā “Psychopathia Sexualis” (1886) uzskaitījis un sistematizējis satriecošu parafiliju klāstu, no nekrofilijas un zoofilijas līdz priekšautu, kabatlakatu un smalku ādas cimdu fetišam. Dažos gadījumos minēta arī seksuāla interese par, kā viņš to sauc, “ķermeņa defektiem”. Viens no aprakstītajiem bijis 28 gadus vecs inženieris, kuru no 17 gadu vecuma uzbudinājušas kroplīgas sieviešu kājas. Kāds cits cilvēks no agras bērnības izlicies par klibu, kruķu vietā balstoties uz divām slotām. Krafts-Ebings atzīmē, ka filozofam Renē Dekartam īpaši patikušas sievietes, kuras šķielē.

Un tomēr apzīmējums “seksuāls fetišs” var būt maldinošs veids, kā aprakstīt gribētāju un pielūdzēju fantāzijas, ja vien par tām var spriest pēc tā, kas izlasāms internetā (un, protams, pastāv iespēja, ka tas tā nav). Daudzas no šīm fantāzijām šķiet gandrīz pirmsseksuālas. Es negribētu tikt pārprasts: internetā var atrast ļoti daudz amputantu pornogrāfijas. Penthouse korespondences rubrikā publicēts krietni daudz, žurnāla vārdiem runājot, ar vienkāju māniju apsēstu lasītāju vēstuļu – domājams, no pielūdzējiem –, savukārt Hustler bijis lasāms raksts par amputantu fetišismu. Bet daudzās amputantu vietnēs valda visnotaļ priekšzīmīgas tradicionāli amerikāniskas varoņu pielūgsmes gars, un, iespējams, tieši tādēļ tās atstāj viegli šokējošu iespaidu – kā apbedīšanas kantoris tirdzniecības centra vidū. Daudzviet rādīti invalīdi, kas paveic gandrīz neiespējamas lietas – skrien maratonu, kāpj kalnos, rada mākslas darbus, strādājot ar roku protēzēm. Rodas iespaids, ka fantāzijas par amputāciju ir nesaraujami saistītas ar sasniegumu ideju – jeb, citējot kādu, ar ko es sarakstījos, “aizraušanos ar amputantiem kā atdarināšanas vērtiem paraugiem”. “Es to esmu īsi formulējis šādiem vārdiem,” Džons Manijs 1975. gadā mazliet skarbi izteicās kādā intervijā, “skatieties – man nav roku, man nav kāju, bet es to varu izdarīt!” Kāda sieviete, toreiz 42 gadus veca studente un mājsaimniece, kuras slimības vēsturi Manijs izmantojis 1990. gadā tapušā zinātniskajā rakstā, izteikusies, ka viens no amputanta dzīves vilinājumiem ir spēja “varonīgi tikt ar visu galā”. Kāds vīrietis Manijam sacījis, ka viņa fantāzija esot “kompensēt vai kompensēt ar uzviju, paveikt lietas, kuras neviens [no viņa] negaida”. Viens no amputantiem, ar kuriem esmu apmainījies vēstulēm, rakstīja, ka viņš ilgojies ne tik daudz paveikt kaut ko varonīgu kā “atrast jaunus veidus, kā darīt to pašu, ko senāk, atrast sev jaunus pārbaudījumus, mācoties pārvarēt grūtības, un varbūt mazliet arī spēt izdarīt kaut ko tādu, ko no amputantiem parasti negaida”.

Es runāju pa telefonu ar Maksu Praisu, grafisko dizaineru no Santafē, kurš bija piedāvājis ar mani apspriest apotemnofiliju. (Praiss lūdza mainīt viņa vārdu un biogrāfijas detaļas, ja es gadījumā par viņu rakstītu, un to esmu izdarījis.) Praiss ir šarmants cilvēks, kurš daudz lasījis un prot labi formulēt savas domas, tāpēc, neraugoties uz manu sākotnējo neērtības sajūtu, saruna man ir patīkama. Es esmu sarakstījies pa e-pastu ar daudziem gribētājiem, taču līdz šim man nebija izdevies ne ar vienu parunāt vaigu vaigā. Saruna ievirzījusies nepiespiesti intelektuālā gultnē un vairāk atgādina kolēģu diskusiju nekā interviju. Praiss man stāsta par saviem pūliņiem panākt, lai mediķi izstrādā zināmas vadlīnijas, kas ļautu izlemt, vai cilvēkam ar apotemnofiliju vajag ķirurģisku operāciju. Es viņam pasviežu dažas idejas, izklāstu savas domas par dažiem jautājumiem un prātoju par iespējamo saikni starp apotemnofiliju un obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem. Es jautāju Praisam, vai viņa vēlme vairāk atgādina uzmācīgu ideju, fantāziju vai vienkārši vēlēšanos. Viņš saka: “Tā pilnīgi noteikti bija uzmācīga ideja. Līdz brīdim, kad es nogriezu sev kāju, protams.”

Tas mani uz mirkli apklusina. Es nezināju, ka viņam patiešām amputēta kāja. “Ak tā,” es saku. Vai pajautāt? Es izlemju, ka jā. “Vai drīkst jautāt, kā jūs to izdarījāt?” Praiss iesmejas. “Negāja gludi,” viņš saka, “es to izdarīju ar mehānisko malkas skaldītāju.” Tad viņš nosvērti un bezkaislīgi apraksta sava pirms desmit gadiem notikušā “negadījuma” detaļas – to, kā iedziļinājies anestēzijas un asiņošanas apturēšanas jautājumos, kā pēc daļējas amputācijas pats aizbraucis uz neatliekamās palīdzības punktu un kā slimnīcas ķirurgi nopūlējušies kāju pieaudzēt atpakaļ. Viņš sešus mēnešus nodzīvojis ar pieaudzētu kāju, un tad medicīniski sarežģījumi beidzot palīdzējuši viņam pārliecināt citu ķirurgu, ka nepieciešama amputācija.

Ar Praisu es iepazinos, pateicoties sarakstes serverim, kas saucās “labprātīgais amputants”; tā ir viena no lielākajām šāda tipa sarakstes vietām. Sākumā es vienkārši rakņājos pa arhīvu un sekoju sarunas gaitai. Daudzi arhīva ziņojumi man likās diezgan šausminoši. Cilvēki apmainījās ar fotogrāfijām, kurās bija rokas ar amputētiem pirkstiem, spriedelēja par nelegālajām amputācijām Krievijā, salīdzināja atšķirīgus veidus, kā atbrīvoties no rokām, kājām vai pirkstiem, – ražošanas traumas, šaujamieročus, paša izraisītu gangrēnu, motorzāģus, sauso ledu un cigāru nažus –, izsvēra katra paņēmiena priekšrocības. Taču, kad es stādījos priekšā tobrīd aktīvajai elektronisko diskusiju grupai, saruna pēkšņi aprāvās – gluži kā ciema krodziņā, kad pa durvīm ienāk svešinieks. Vairākas dienas parādījās tikai nedaudzi jauni ziņojumi. Taču es biju uzaicinājis gribētājus sazināties ar mani individuāli, paskaidrojot, ka esmu universitātes profesors, kurš pēta apotemnofiliju, un dažu dienu laikā atsaucās vairāk nekā desmit cilvēku. Vairāki, tajā skaitā Praiss, rakstīja pārdomāti un loģiski. Daži bija kļuvuši par garīgās veselības profesionāļiem – droši vien kaut kādā mērā tāpēc, ka centušies saprast paši savu nepārvaramo vēlēšanos. Tie, kuriem bija izdevies panākt amputāciju, likās (man par zināmu pārsteigumu) atraduši mieru. Bet citiem nepārprotami vajadzēja palīdzību: viņi likās apsēsti, vienas vienīgas domas pārņemti, kura aprij visu. Radās iespaids, ka daudziem ir arī citas psihiskas problēmas – klīniska depresija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, transvestisms, kas neizklausījās ne rotaļīgs, ne arī vispārpieņemtās normas izaicinošs. Psihiatriem šie cilvēki neuzticējās. Viņi nevēlējās lietot medikamentus. Viņus interesēja tikai viens – vai es varu viņiem sameklēt ķirurgu. Es jutos kā etnogrāfs, kurš, ieradies kādā tālā zemē bez zināšanām par vietējām paražām, atklāj, ka iedzimtie cer saņemt no viņa palīdzību. Sāku saprast, kāda sajūta droši vien ir Robertam Smitam. Un aizdomājos arī par to, cik stiprām gan jābūt alkām, kas liek cilvēkiem iet tik tālu.

Pēc visa spriežot, internets gribētāju pasaulē atnesis īstu revolūciju. Es saprotu, kāpēc. Man vajadzēja daudzus mēnešus, lai sadzītu rokā žūksnīti zinātnisku rakstu par cilvēkiem, kuri vēlas amputācijas. Vajag aptuveni desmit sekundes, lai sameklētu desmitiem interneta vietņu, kas veltītas tieši šai tēmai. Visi gribētāji un pielūdzēji, ar kuriem esmu runājis par internetu, atzīst, ka tīmeklis viņu dzīvē mainījis pilnīgi visu. “Kad meklētājā pirmo reizi ierakstīju “amputants”, man bija aiz uztraukuma sasvīdušas plaukstas,” rakstīja kāda gribētāja. Taču rezultāti sniedza lielu gandarījumu. “Tā bija īsta atklāsme.” Laikā, kad Krafts-Ebings rakstīja savu “Psychopathia Sexualis”, cilvēki ar neikdienišķām dziņām varēja nodzīvot visu mūžu, tā arī neuzzinot, ka pasaulē ir vēl kāds viņiem līdzīgs. Tagad vajadzīgs tikai dators. Internetā iespējams atrast veselu kopienu, kurā var vienkārši klausīties, bet var arī iesaistīties, kā arī dabūt tūlītēju validāciju savai situācijai, lai kāda tā būtu. Jau minētā gribētāja man rakstīja, ka par savu dziņu pēc amputācijas ne reizi nav runājusi ne ar kādu draugu vai ģimenes locekli, ne arī ar garīgās veselības profesionāli un to arī nekad nedarīs. Toties viņa regulāri anonīmi piedalās gribētāju diskusijās internetā.

“Internets ļāva sajust, ka tas, ko es pārdzīvoju, ir kaut kas reāls,” rakstīja gribētāja, kura ir arī transseksuāle. Viņa saka, ka pēc iesaistīšanās diskusiju grupā sākusi mazāk domāt par amputāciju, jo šī viņas dziņa vairs nav bijusi tik milzīgs noslēpums. “Man liekas, kad cilvēks baidās, ka tiks atmaskots, viņš vairāk domā par šo noslēpumu – lai to pasargātu no nejaušas atklāšanas.” Internets palīdzējis arī saņemt informāciju par to, kā atbrīvoties no kājām. “Manī bija milzīgs tukšums, ko vajadzēja aizpildīt,” viņa rakstīja, un šo procesu sāka internets. Bija brīnišķīgi atklāt, ka viņa nav viena, taču tas nozīmēja arī, ka dziņa, ko viņai bija izdevies izstumt kaut kur prāta perifērijā, tagad atkal izvirzījusies priekšplānā. Šīs sievietes apzinātās domas tā sāka aizpildīt tādā mērā, ka tas kļuva nepatīkami. Viņa saka, ka pazīst gribētājus, kas pierakstījušies kādās desmit sarakstēs un katru dienu pavada daudzas stundas, rokoties cauri kārtējiem ziņojumiem.

Dzimtes identitātes paralēle

Pat tie gribētāji, kas savu dziņu pēc amputācijas apraksta kā ilgas pēc veseluma, bieži atzīst, ka šīm alkām ir zināma seksuāla nokrāsa. “Tas, ka man tagad ir viena kāja, uzlabo manu seksuālo paštēlu,” rakstīja kāds no maniem sarakstes partneriem. “Es jūtos “pareizi”, tā, kā man būtu vajadzējis justies vienmēr, un kaut kāda iemesla dēļ man liekas, ka manam ķermenim tā būtu vajadzējis izskatīties vienmēr.”

Kad es kādam plašāk pazīstamam gribētājam, kurš, starp citu, pats ir psihologs, pavaicāju, vai viņš šo vēlēšanos zaudēt kādu no saviem locekļiem izjūt kā seksualitātes vai kā identitātes problēmu, viņš apstrīdēja pašu jautājuma izejas pozīciju. “Dzīve ir seksualitāte,” viņš man sacīja, “es esmu seksuāla būtne 24 stundas diennaktī.” Pat gluži ikdienišķa seksuāla iekāre ir nesaraujami saistīta ar cilvēka identitāti, man atgādināja Maikls Fērsts, Kolumbijas Universitātes psihiatrs, Amerikas Psihiatru biedrības diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM) ceturtā izdevuma redaktors. Fērsts patlaban pievērsies pētījumam, kas palīdzēs izlemt, vai apotemnofilija jāiekļauj DSM piektajā izdevumā. “Atcerieties, ka cilvēki caurmērā izjūt lielāku seksuālu interesi par savas rases pārstāvjiem,” viņš aizrādīja. Tas, kas cilvēku valdzina (vai nevaldzina), arī ir daļa no tā, kas ir viņš pats.

Skaidrs, ka daudziem gribētājiem viņu dziņas seksuālais aspekts ir daudz nepārprotamāks, nekā viņi un arī medicīnas praktiķi gatavi publiski atzīt. Kāds vīrietis, kurš pirms 17 gadiem aprakstīts izdevumā American Journal of Psychotherapy, jau astoņu gadu vecumā pirmo reizi sapratis, ka viņam ir seksuāla interese par amputantiem. Tas bija 20. gados, kad zēniem bija pieņemts valkāt īsas bikses. Viņš atcerējās vairākus, kuriem bija koka kāja. “Tas mani ārkārtīgi spēcīgi uzbudināja,” viņš sacīja. “Šos zēnus neuztrauca viņu fiziskais defekts, viņi ar prieku un bez īpašām grūtībām piedalījās visās mūsu ielu spēlēs, tajā skaitā futbola mačos, tāpēc es pret viņiem nejutu nekādu žēlumu.” Sākumā viņš savu dziņu īpaši loloja, tīšām uzmeklējot cilvēkus ar koka kāju, taču ar gadiem tā kļuva pašpietiekama. “Tieši pēdējo gadu laikā šī dziņa kļuvusi spēcīgāka, tik stipra, ka es to vairs nespēju kontrolēt – tā kontrolē mani.” Kad vīrietis beidzot aizgāja pie psihoterapeita, ilgas pēc amputācijas viņu jau bija pārņēmušas savā varā. Viņš pavadīja savas dienas, norobežojies no citiem un vientuļš – steberējot pa māju uz kruķiem, tēlojot amputantu un fantazējot par kara invalīdu fotogrāfijām. Viņš bija pārliecināts, ka viņa laime atkarīga no amputācijas. Šis cilvēks izmisīgi vēlējās, lai viņa reālais ķermenis atbilstu paštēlam: “Līdzīgi kā transseksuālis nav apmierināts ar savu ķermeni un ilgojas iegūt tādu, kas piederētu pie pretējā dzimuma, arī es nejūtos laimīgs ar savu pašreizējo ķermeni un ilgojos pēc koka kājas.”

Pacientu un mediķu diskusijas par apotemnofiliju regulāri atgriežas pie amputācijas salīdzinājuma ar dzimuma maiņas operāciju. “Arī transseksuāļi vēlas, lai viņiem tiktu noņemta pilnīgi vesela ķermeņa daļa, pielāgojot viņus viņu idealizētajam paštēlam; es tajā saskatīju zināmu saikni,” BBC dokumentālajā filmā “Pilnīga apsēstība” sacīja psihiatrs Rasels Rīds. “Es redzēju, ka cilvēki ar tieši tādu pašu apmātību, ilgām un nepacietību vēlas atbrīvoties no rokas vai kājas.” Šo salīdzinājumu nav grūti saprast. Kad es runāju ar Maiklu Fērstu, viņš stāstīja, ka viņu pētnieciskā grupa apsverot iespēju to pārdēvēt par amputantu identitātes traucējumiem; šim nosaukumam ir nepārprotamas paralēles ar dzimtes identitātes traucējumiem – diagnozi, ko uzstāda potenciālajiem transseksuāļiem. Līdzība ietver arī amputantu tēlotājus, kuri, tāpat kā transvestīti, izspēlē savas fantāzijas, tēlojot to, par ko sevi iedomājas.

Taču dzimtes identitātes traucējumi ir daudz sarežģītāka diagnoze, nekā tas noprotams no lakoniskā “ieslodzīts nepareizajā ķermenī”. Dažiem pacientiem, kas piesakās uz dzimuma maiņas operāciju, jau pati vēlēšanās dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvim ir seksuāla dziņa. Toronto Universitātes Klārka psihiatrijas institūta psihologs Rejs Blančards savā pētījumā strādājis ar 200 vīriešiem, kuriem nozīmēta izmeklēšana pirms iespējamās dzimuma maiņas operācijas. Viņš konstatēja interesantu atšķirību starp divām lielām grupām – vīriešiem, kuri ir homoseksuāli, un vīriešiem, kuri ir heteroseksuāli, biseksuāli vai aseksuāli. Formula “sieviete, kas ieslodzīta vīrieša ķermenī” samērā labi atbilda homoseksuālajai grupai. Šiem vīriešiem nebija nekādu seksuālu fantāziju par to, ka viņi būtu sievietes; tikai 15% seksuāli uzbudinošs likās, teiksim, transvestisms. Viņu galvenā seksuālā interese bija par citiem vīriešiem.

To pašu nevar teikt par otras grupas vīriešiem – gandrīz visiem viņiem fantāzijas par dzīvi sievietes ķermenī likās uzbudinošas. Trīs ceturtdaļas seksuāli uzbudināja transvestisms. Lai definētu šo grupu, Blančards ieviesis terminu “autoginefilija” – “slieksme uz seksuālu uzbudinājumu, iztēlojoties sevi par sievieti”. Pievērsiet uzmanību izskaņai -filija. Blančards uzskatīja, ka vīrietis var just seksuālu uzbudinājumu, iztēlojoties sevi par sievieti, vairāk vai mazāk tādā pašā veidā, kā cilvēkus ar parafiliju uzbudina fantāzijas par parūkām, kurpēm, kabatlakatiem vai amputantiem. Taču šeit seksuālā dziņa ir saistīta ar seksuālo identitāti: seksuālās fantāzijas nav par kādu vai kaut ko citu, bet gan par sevi. Anna Lorensa, transseksuāla mediķe un dedzīga Blančarda darba atbalstītāja, šo grupu sauc par “vīriešiem, kas ieslodzīti vīriešu ķermeņos”.

Ja seksuāla iekāre, pat parafila seksuāla iekāre, var būt vērsta uz paša identitāti, tad, iespējams, būtu kļūdaini mēģināt tīru apotemnofiliju nošķirt no tādas, kam piejauktas seksuālas tieksmes. Lasot Blančarda darbu, man atmiņā uzpeldēja Pītera Kreimera ievads grāmatai “Ieklausīties prozakā”¹. Kreimers apraksta pusmūža arhitektu, vārdā Sems, kurš cieta no ieilgušas depresijas, ko izprovocējušas problēmas biznesā un abu vecāku nāve. Sems bija šarmants, brīvdomīgs un seksuālā ziņā tradīciju neiegrožots cilvēks. Viņam bija problēmas laulības dzīvē. Viens no konfliktu cēloņiem bija Sema prasība, lai sieva kopā ar viņu skatās pornogrāfiskus video, bet viņai nebija nekādas vēlēšanās to darīt. Pret depresiju Kreimers Semam izrakstīja prozaku, un tas palīdzēja. Taču medikamentam bija arī gluži negaidīts blakusefekts: Semam pārgāja kāre pēc pornogrāfijas. Tas neattiecās uz seksuālajām tieksmēm kopumā, viņa libido nemazinājās. Pazuda tikai vēlēšanās skatīties pornogrāfiju.

Prozaks un citi antidepresanti labi iedarbojas pret kompulsīvām dziņām, un mediķi tās izmanto arī, ārstējot cilvēkus ar parafilijām un nepārvaramām seksuālām tieksmēm. Taču Kreimera stāstā interesants ir kas cits – tas, kā pats Sems sāka uztvert savu dziņu. Pirms ārstēšanās viņš to uzskatīja vienkārši par daļu no savas neatkarīgi domājoša, seksuāli atbrīvota cilvēka personības. Taču, kad šī tieksme pārgāja, Semam sāka likties, ka tā bijusi bioloģisku cēloņu izraisīta uzmācīga dziņa. “Stils, ko viņš bija gadiem ilgi lolojis un aizstāvējis, tagad vairs nešķita daļa no viņa paša; likās, ka tā bijusi slimība,” Kreimers raksta. “Tas, ar ko viņš bija lepojies, uzskatot par gara neatkarību, bijusi bioloģijas diktēta īpatnība.” Vai no tā jāsecina, ka seksuālā iekāre ir tīri bioloģiskas dabas jautājums? Nē. Tas vedina domāt, ka identitāti iespējams uzbūvēt ap kādu noteiktu dziņu. Tas, par ko tu esi kļuvis, var būt atkarīgs no tā, ko tu iekāro. Un tikpat lielā mērā kā uz Semu tas var attiekties arī uz apotemnofiliem, īpaši, ja šo cilvēku dziņas bijušas ar viņiem tik ilgi, cik vien viņi sevi atceras.

Ekoloģiskās nišas

Viens no romāniem, kas mēdz parādīties pielūdzēju un gribētāju literatūras sarakstos, ir Katrinas Dannas “Dīvaiņu mīla” (1989) – stāsts par Ala un Lilas Binevsku atjautīgi izveidoto ceļojošā cirka trupas ģimeni. Ģimenes galva Lila lietojusi pesticīdus, radioaktīvas vielas un dažādas narkotikas, lai laistu pasaulē īpašus bērnus: Ifigeniju un Elektru, Siāmas dvīnes, kas spēlē klavieres; Olimpiju, plikpauraino, kupraino, albīno punduri, kura ir arī šī stāsta stāstniece; Čiku, kam ir telekinētiskas spējas, un “Ūdenszēnu” Arturo, kas piedzimis ar pleznām roku un kāju vietā. Arturo jeb saīsinājumā Ārtijs, ceļojošā cirka galvenā zvaigzne, peld un draiskojas akvārijā un pēc tam saviem sanākušajiem apbrīnotājiem sludina drūmus, mīklainus sprediķus. “Ja man būtu rokas, kājas un mati kā visiem citiem, vai jūs domājat, ka es būtu laimīgs? Nē!” viņš sauc skatītājiem. “Jo tad es uztrauktos, vai kāds mani mīl! Lai saprastu, ko par sevi domāt, man būtu jālūkojas ārpus sevis!”

Ārtijs, pateicoties savai harismai, ar laiku sāk vadīt Arturo kultu, kura biedri atsakās no sava ķermeņa daļām, lai kļūtu līdzīgāki viņam. Viņam asistē daktere Filisa, neceļos aizgājusi ķirurģe, kas sajūsminātajiem arturiešiem amputē pirkstus un locekļus. Tiek griezti kāju un roku pirksti, tad plaukstas un pēdas un, visbeidzot, pielūdzējiem tuvojoties ekstāzes pilnai pabeigtībai, visas četras ekstremitātes pilnībā. “Vai tu vari būt laimīga, kamēr filmas un reklāmas, un drēbes veikalos, un ārsti, un skatieni, kas tevi pavada uz ielas, tev saka, ka ar tevi viss nav kārtībā?” Ārtijs kā sludinātājs skaļi prasa kādai pinkšķošai, resnai sievietei auditorijā. “Nē! Tu to nevari. Tu nevari būt laimīga, jo tu, nabadzīte, viņiem tici…” Viņa karavānu drīz pavada tūkstoši mācekļu bez rokas vai kājas – viņi dzīvo teltīs, ubago ēdienu un pacietīgi gaida savu kārtējo tūri uz dakteres Filisas operāciju galda.

Romāns “Dīvaiņu mīla” ir savāda izvēle pielūdzēju vai gribētāju literatūras sarakstā. Tas brutāli izsmej cilvēkus, kuri grib amputēt savus locekļus. Tomēr tas palīdz izprast kādu tumšāku amerikāņu dzīves pusi, kas populārajos medijos bieži atstāta novārtā. Mediji parasti pret vēlmi mainīt savu ķermeni attiecas vai nu kā pret jau labi apgūtu teritoriju, kurā modes vergi un sociālie censoņi nebeidzamā tieksmē pēc skaistuma un mūžīgas jaunības pērk plastisko ķirurģiju, vai arī kā pret kaut ko dīvainu un neizskaidrojamu, līdzīgu ģenitāliju kropļošanas un mazohisma fetišiem. “Dīvaiņu mīla” vēlmi pēc amputācijas padara saprotamu, to pretstatot bezgaršīgajai, līksmajai amerikāņu skaistuma standartu estētikai. “Dīvaiņu mīla” varbūt izsmej gribētājus, taču tā viņus neizsmej par gaumes trūkumu. “Dīvaiņu mīlas” estētika ir tieši aizgūta no ceļojošā cirka “dīvaiņu izrādēm”. Tās varoņi ir nevis “normālie”, kā grāmatā sauc parastos amerikāņus, bet Binevsku ceļojošā cirka dīvaiņi. “Mēs esam šedevri,” saka Olimpija, kad viņai jautā, vai viņa negribētu būt normāla. “Kāpēc lai mēs gribētu pārtapt konveijera produktos? Vienīgais veids, kā jūs cits citu varat atšķirt, ir pēc apģērba.”

“Dīvaiņu mīla” var mums palīdzēt saprast kultūras kontekstu, kurā rodas tādi stāvokļi kā apotemnofilija. Kāpēc noteiktas psihopatoloģijas noteiktās sabiedrībās un noteiktos vēstures periodos uzrodas šķietami no nekurienes un pēc tam tikpat pēkšņi izzūd? Kāpēc jauni vīrieši 19. gadsimta Francijā pēkšņi sāka ciest no disociatīvās fūgas, klejodami pa kontinentu, neatcerēdamies savu pagātni, pēc daudziem mēnešiem attapdamies Maskavā vai Alžīrā, nesaprazdami, kā tur nonākuši? Kas 20. gadsimta 70. un 80. gados ASV lika tūkstošiem amerikāņu un viņu terapeitu noticēt, ka vienā galvā var līdzās pastāvēt divas, desmit vai pat dučiem personību? Nav nemaz vajadzīgs izmanīgs kulta vadonis, lai biedējoši liels izmisušo skaits gribētu atbrīvoties no sava ķermeņa daļām. Pietiek tikai iztēloties atbilstošu vēstures un kultūras apstākļu kopumu.

Vismaz tā apgalvo filozofs un zinātnes vēsturnieks Īans Hakings, kurš ar pārsteidzoši inovatīvu grāmatu un rakstu sēriju ir mēģinājis skaidrot, kā tieši rodas “pārejošas psihiskās slimības”, tādas kā disociatīvā fūga vai personības dalīšanās sindroms. Pārejoša psihiskā slimība nekādā gadījumā nav iedomāta psihiska slimība, lai arī jautājums, kādā ziņā tā ir īsta (vai “īsta”, kā teiktu sociālie konstrukcionisti), ir filozofiski diskutabls. Pārejoša psihiskā slimība ir tāda slimība, kas pastāv konkrētā laikā un vietā. Hakinga vārdiem, tā atrod sev ekoloģisku nišu. Gluži kā ekoloģiskās nišas jēdziens palīdz skaidrot, kāpēc polārlāči ir piemēroti dzīvei Arktikas ekosistēmā, bet ērces – dzīvei mežos, Hakinga ekoloģiskās nišas ideja palīdz skaidrot apstākļus, kas veicināja personības dalīšanās sindroma uzplaukumu ASV 20. gadsimta nogalē un disociatīvās fūgas uzplaukumu Bordo 19. gadsimtā. Izzūdot nišai, izzūd arī psihiskā slimība.

Hakings nevēlas izslēgt citu veidu cēloņsakarības, piemēram, traumējošus notikumus bērnībā un neirobioloģiskos procesus. Viņš uzsver, ka ar vienu cēloņsakarību vien nevar izskaidrot psihiatriskos traucējumus – sevišķi tādus, kas novēroti tikai noteiktos kultūras kontekstos vai vēstures posmos. Pat šizofrēnija, kas visnotaļ izskatās pēc smadzeņu slimības, dažādās kultūrās un vēstures posmos ir pieņēmusi dažādas formas, aprises un izpausmes. Nišas jēdziens palīdz šīs pārmaiņas izskaidrot. Hakings jautā: “Kas noteiktā laikā un vietā nosaka to, ka trakums izpaužas tieši šādā formā?”

Hakings grāmatās “Dvēseles pārrakstīšana” (1995) un “Jukušie ceļotāji” (1998) apraksta “disociatīvos” traucējumus jeb stāvokli, ko kādreiz sauca par histēriju. Viņš, manuprāt, ļoti pārliecinoši argumentē, ka psihiatri un citi veselības aprūpes speciālisti ir veicinājuši fūgas epidēmiju Eiropā 19. gadsimtā un personības dalīšanās sindroma epidēmiju Amerikā 20. gadsimta nogalē, vienkārši skatot traucējumus vienveidīgi: viņi uzdeva pacientiem noteiktus jautājumus, pielietoja noteiktu ārstēšanu, izmantoja tolaik pieejamās diagnostikas kategorijas un noteiktā veidā šajās kategorijās iekļāva pacientus. Viņš, piemēram, norāda, ka personības dalīšanās sindroma epidēmijas pamatā bija vardarbība pret bērniem, tas tika atklāts 60. gados un uzskatīts par daļēju personības dalīšanās sindroma cēloni. Personības dalīšanās bija bērnības traumas rezultāts; vardarbība pret bērnu rada traumu; ja vardarbība pret bērniem sasniedz epidēmijas apmērus, šķiet tikai loģiski, ka parādās aizvien vairāk dalītu personību.

Neatņemama šī mehānisma sastāvdaļa ir efekts, ko Hakings sauc par “cilpveida efektu”, proti, kā pati klasifikācija ietekmē tās objektus. Cilvēki atšķirībā no priekšmetiem apzinās, kā ir klasificēti, un reaģē uz savu klasificēšanu, mainot uzvedību un sevis uztveri. Hakings aicina aplūkot “ģēnija” jēdzienu un kā tas romantisma laikmetā ietekmēja sevi par ģēnijiem uzskatošo cilvēku uzvedību. Šī uzvedība savukārt ir ietekmējusi “ģēnija” jēdzienu. Tas ir cilpveida efekts jeb apburtais loks. Hakings skaidro, ka 20. gadsimta 70. gados terapeiti sāka jautāt pacientiem, kam varētu būt personības dalīšanās sindroms, vai viņi bērnībā ir cietuši no vardarbības, un pacienti sāka atcerēties vardarbības epizodes (no kurām dažas, iespējams, nemaz nebija notikušas). Šīs atmiņas nostiprināja personības dalīšanās sindroma diagnozi, un daži pacienti, tiklīdz viņiem šī diagnoze tika uzstādīta, sāka atbilstoši uzvesties. Protams, ne jau tīši, tomēr diagnoze “personības dalīšanās sindroms” viņiem sniedza jaunu veidu, kā būt jukušiem.

Lipīgā vēlme

Es vienkāršoju ļoti sarežģītu un niansētu argumentu, taču pamatdomai būtu jābūt skaidrai. Attiecoties pret fenomenu kā pret psihiatrijas diagnozi – ārstējot to, ieviešot to psihiatrijas diagnostikas rokasgrāmatās, izstrādājot instrumentus tā mērīšanai, izgudrojot skalas tā smaguma mērīšanai, radot veidus, kā kompensēt tā ārstēšanas izmaksas, aicinot farmācijas uzņēmumus izstrādāt efektīvus medikamentus, nosūtot pacientus uz atbalsta grupām, par iespējamajiem cēloņiem rakstot akadēmiskos žurnālos –, psihiatri pastiprina plašāku kultūras tendenču ietekmi un veicina psihiskas slimības izplatību.

Iedomāsimies, ka ārsti sāk amputēt apotemnofilu locekļus. Vai tas veicinās šīs vēlmes izplatību? Vai strauji pieaugs labprātīgas locekļu amputācijas gadījumu skaits? Vairums cilvēku teiktu: skaidrs, ka ne. Vairums cilvēku negrib zaudēt savus locekļus. Tā ir šausmīga doma. Fakts, ka citi atbrīvojas no locekļiem, uz šiem cilvēkiem iedarbotos ne vairāk, kā valsts sankcionēta nāvessoda izpilde iedarbojas uz vēlmi saņemt nāvessodu. Un, ja kādas dīvainas sagadīšanās dēļ vairāk cilvēku tiešām lūgtu amputēt viņiem kādu ķermeņa daļu, tas būtu vienkārši tāpēc, ka lielāks cilvēku skaits, kas to ir vēlējušies, būtu iedrošināti nākt ar savu vēlmi klajā, nevis ciest klusu.

Es par to neesmu tik pārliecināts. Gan ārsti, gan pacienti nereti min, ka apotemnofilija līdzinās dzimumidentitātes traucējumiem un ka amputācija līdzinās dzimuma maiņas operācijai. Pieļausim, ka viņiem taisnība. Pirms 50 gadiem apgalvojums, ka desmitiem tūkstošu cilvēku nākotnē gribēs ķirurģiski mainīt savu dzimumu, būtu bijis smieklīgs. Taču tā ir noticis. Jautājums ir – kāpēc. Viena no atbildēm ir tāda, ka vienmēr bijuši cilvēki, kuri neietilpst tradicionālajās dzimuma kategorijās, taču mēs tikai pēdējo apmēram 40 gadu laikā esam izstrādājuši piemērotus ķirurģijas un endokrinoloģijas instrumentus šīs problēmas risināšanai.

Taču var domāt arī citādi – ka mūsu kultūras un vēstures apstākļi nevis vienkārši atklājuši transseksuāļus, bet viņus radījuši. Tas ir, kopš apzīmējumi “transseksuālis”, “dzimumidentitātes traucējumi” un “dzimuma maiņas operācija” kļuvuši par ikdienas valodas sastāvdaļu, vairāk cilvēku sākuši savu pieredzi aprakstīt un interpretēt šādās kategorijās. Viņi ir sākuši domāt par sevi jaunā, līdz tam viņiem nepieejamā veidā, un zināmā mērā viņi tiešām kļuvuši par tiem, ko šie termini apzīmē.

Es negribu uzstāt, ka kāds no šiem skaidrojumiem ir pareizs. Varbūt neviens no tiem nav pareizs. Varbūt daļa patiesības ir abos. Taču pieņemsim, ka sava patiesība ir domā, ka dzimuma maiņas operācijas un dzimumidentitātes traucējumu diagnozes ir viens no dzimumidentitātes traucējumu pieauguma cēloņiem. Vai tas nozīmē, ka dzimumidentitātes traucējumiem nav bioloģiska pamata? Nē. Vai tas nozīmē, ka termins ir izzīsts no pirksta? Arī nē. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki tikai izliekas, ka nav apmierināti ar savu dzimumu? Nē. Tas vienkārši nozīmē, ka noteikti sociāli un strukturāli apstākļi – diagnostikas kategorijas, medicīnas klīnikas, kompensāciju shēmas, kopīga valoda pieredzes aprakstīšanai un, pēdējo gadu laikā, liels akadēmisko darbu daudzums un transpersonu tiesību aktīvisms – ir padarījuši šo pieredzes interpretēšanas veidu ne tikai iespējamu, bet arī biežāk sastopamu.

Nav skaidrs, vai uz apotemnofiliju (vai, galu galā, arī dzimumidentitātes traucējumiem) attiecas Hakinga aprakstītā pielāgošanās un pārveide. Viens no sastaptajiem terapeitiem – pats amputācijas gribētājs – uzskata, ka vēlme pēc amputācijas, gluži kā personības dalīšanās sindroms, bieži saistās ar bērnības traumu. Tā, protams, ir tikai viena cilvēka hipotēze, un tā var būt maldīga. Taču ir skaidrs, ka seksuālās vēlmes ir ietekmējamas. Nav grūti iztēloties, ka amputēti locekļi varētu likties erotiski vai arī ka atbilstošos sociālajos apstākļos varētu izplatīties vēlme pēc amputācijas. Mātes Ķīnā tūkstoš gadus lauza savām meitām pēdu kaulus un notina pēdas ar apsējiem, lai pēdas augtu saspiestas un sakropļotas. Mūsdienu rietumniekiem šīs pēdas izskatās groteski deformētas, taču Ķīnas vīriešiem tās gadsimtiem ilgi šķita erotiskas.

Īans Hakings ar terminu “semantiskā infekcija” apraksta, kā kāda stāvokļa publiska konstatēšana un aprakstīšana rada šī stāvokļa izplatības mehānismu. Viņš apgalvo, ka cilvēkiem vienmēr ir iespēja mainīt savas pagātnes interpretāciju jaunu jēdzienu kontekstā. Tāpat viņiem ir iespēja apsvērt rīcību, ko viņi, iespējams, agrāk nav apsvēruši. Pirms 10 gadiem, dzīvodams Jaunzēlandē, es runāju ar Polu Malenu, kurš tolaik bija psiholoģiskās medicīnas departamenta vadītājs Otago Universitātē un kurš man bija pastāstījis, ka darbojas valdības komitejā, kuras uzdevums ir izlemt, vai valstī jāļauj ievest noteiktus pornogrāfiskus materiālus. Doma par cenzūru uzdzina man zosādu, un es viņam jautāju, kā viņš spēj attaisnot savu dalību šādā shēmā. Viņš vienkārši pasmējās un teica man, ja es redzētu, ko šī komiteja aizliedz, es domātu citādi. Viņš uzskatīja, ka daži seksuālie akti cilvēkam nemūžam neienāktu prātā, ja tie nebūtu ieraugāmi šajās grāmatās. Viņš aprakstīja dažus šokējošākos, kas man tik tiešām nekad nenāktu ne prātā. Malens sacīja, ka cilvēki, kas nekad par šādiem aktiem nav iedomājušies, ir ieguvēji, un tagad man šķiet, ka viņam droši vien bija taisnība.

Kaut ko tādu, manuprāt, domā arī Hakings, kad viņš runā par semantisko infekciju. Doma par savu kāju amputāciju dažiem nemūžam neienāktu prātā, ja viņiem kāds to nepiedāvātu. Taču, tiklīdz tā ir piedāvāta – un nevis vienkārši piedāvāta, bet papildināta ar attēliem, kurus pagātnes pieredze ir viņu sagatavojusi pozitīvi novērtēt –, šī rīcība kļūst iespējama. Piešķiriet vēlmei pēc amputācijas nosaukumu un terapiju, ielieciet to radniecisku slimību kontekstā, piešķiriet tai bērnības atmiņās balstītu medicīnisku skaidrojumu, un jūs būsiet sākuši veidot tieši tādu jēdzienisko kategoriju, kas to padara par ārstējamu psihiatrisku slimību. Rīcība ir aprakstīta jaunā veidā, kas padara to domājamu tā, kā par to nebija iespējams domāt iepriekš. Labprātīga amputācija kādreiz bija sevis kropļošana, tagad tā ir garīgas slimības ārstēšana. Iemetiet šo maisījumu interneta lieljaudas centrifūgā, un tas tiks izplatīts ātrumā, kāds vēl pirms desmit gadiem nebija iedomājams.

Maikls Fērsts, “Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” redaktors, labi saprot šo satraukumu. Kad es viņam jautāju, kā darba grupa izlemj, ko iekļaut rokasgrāmatā, viņš minēja trīs kritērijus. Pirmkārt, diagnozei jābūt “klīniski lietderīgai” – no slimības jācieš pietiekami lielam cilvēku skaitam, lai attaisnotu tās iekļaušanu. Tāpēc par apotemnofiliju jāturpina vākt datus, pirms nolemj to iekļaut nākamajā izdevumā. Otrkārt, jauna diagnostikas kategorija nedrīkst pārklāties ar esošajām. Apotemnofilijai tas var izrādīties šķērslis: ja dati liecinās, ka tā ir parafilija, tā tiks iekļauta šajā kategorijā. “Cilvēkiem ir dažādas parafilijas,” saka Fērsts, “bet mēs neveidojam atsevišķu kategoriju katrai no tām.”

Treškārt, jaunai diagnostikas kategorijai jābūt leģitīmam “psihiskam traucējumam”. To, kas skaitās traucējums, nav viegli noteikt, patiesībā tas mainās atkarībā no laikmeta un sabiedrības. (Atcerēsimies, piemēram, ka homoseksualitāte DSM līdz 70. gadiem tika definēta kā psihisks traucējums.) DSM-IV nošķir traucējumus no parastām uzvedības īpatnībām ar nosacījumu, ka stāvoklis nav traucējums, ja tas cilvēkam neizraisa kādas ciešanas vai nespēju.

Tomēr daudzu psihisko traucējumu izplūdušās robežas kopā ar skaidrības trūkumu par traucējumu patofizioloģiskajiem mehānismiem bieži ļauj šīm robežām izplesties. Pēdējo 40 gadu psihiatrijas vēsturē dažādu traucējumu izplatība pieaug satraucoši strauji: klīniskā depresija, sociālā fobija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, panikas traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un ķermeņa dismorfijas sindroms ir tikai daži no tiem. Meklējot šī pieauguma cēloņus, mēs atkarībā no savas ideoloģiskās noslieces varam norādīt uz farmācijas nozares agresīvo mārketingu (vairāk psihisko traucējumu nozīmē vairāk peļņas), mūsdienu psihiatru labajām diagnostikas prasmēm vai arī uz mūsu kultūrā sakņotu tieksmi meklēt psihiatrijā skaidrojumus tam, ko kādreiz sauca par vājumu, grēku, nelaimi, izvirtību, noziedzību vai novirzi. Taču jāatzīst, ka neviens no šiem traucējumiem nevarētu tā izplesties, ja tie nerobežotos ar parastām cilvēku uzvedības īpatnībām. Viegla sociālā fobija ļoti izskatās pēc stipras kautrības, uzmanības deficīta sindroms var ļoti izskatīties pēc parastas izklaidības, un liela daļa obsesīvi kompulsīvas uzvedības, kā man teica Pīters Kreimers, “ir uz normāluma robežas”. Robeža starp psihisku disfunkciju un parastu dzīvi nav tik skaidra, kā dažiem psihiatriem liekas.

Tas liek man domāt, cik skaidri var novilkt robežu ap apotemnofiliju. Robeža starp tēlotājiem, gribētājiem un pielūdzējiem neizskatās sevišķi izteikta. Daudzi gribētāji ir arī pielūdzēji vai tēlotāji. 1983. gadā publicētā pētījumā, kurā tika aptaujāti 195 kādas aģentūras, kas tirgojās ar attēliem un stāstiem par amputētiem cilvēkiem, klienti, konstatēts, ka vairāk nekā puse izlikušies, ka viņiem veikta amputācija, un vairāk nekā 70% par to fantazējuši. Tāpat nav skaidras robežas starp “patiesiem” apotemnofiliem (piemēram, kuriem šī vēlme ir nemainīga, ilgstoša identitātes daļa) un tiem, kuru vēlme sakņojas citur, piemēram, interesē par ekstremālu ķermeņa pārveidi. Mums jāatceras arī, ka, pat ja atrastu cilvēkus ar patiesu apotemnofiliju, viņus nevarētu diagnosticēt citādi, kā vien balstoties uz viņu stāstīto psihiatriem. Nav objektīva apotemnofilijas testa. Cilvēkiem, kuri tiecas pēc amputācijas citu iemeslu – piemēram, seksuāla apmierinājuma vai vēlmes pēc ekstremālas ķermeņa pārveides – dēļ, nebūtu grūti iemācīties, kas jāsaka ārstiem, lai saņemtu kāroto operāciju. Dzimumidentitātes klīnikās strādājošie speciālisti par līdzīgu pacientu tendenci sūdzējās jau 70. gadu vidū. Inteliģenti, spēcīgi motivēti pacienti apguva dzimumidentitātes traucējumu simptomus un atkārtoja tos ārstiem, lai dabūtu dzimuma maiņas operāciju.

“Palīdzības” izvairīgā daba

Atzīšos, mans viedoklis par amputāciju kā terapiju ir mainījies, kopš sāku rakstīt šo rakstu. Manas domas sākumā bija līdzīgas kāda žurnāla redaktora domām, ar kuru vēlējos apspriest šāda raksta tapšanu un kurš atbildēja: “Paldies. Tas noteikti ir vispretīgākais piedāvājums, kādu pēdējā laikā esmu saņēmis.” Tomēr cilvēku vēlmē pēc amputācijas ir vienkārša, nežēlīga loģika. “Es dzīvoju ciešanās,” viņi man saka, “man nav kur citur vērsties.” Viņi apzinās, ka dzīve ar amputētu ķermeņa daļu nebūs viegla. Viņi saprot problēmas, kas viņiem radīsies saistībā ar pārvietošanos, darbu, viņu sociālo dzīvi; viņi apzinās, ka viņiem būs jāmaina savi ieradumi. Viņi ir gatavi par to maksāt. Viņu ķermenis pieder viņiem, kā viņi saka. Izvēlei jābūt viņu rokās. Kas ir sliktāk – dzīvot bez kājas vai dzīvot ar apsēstību? Vismaz dažiem šī izvēle ir skaidra – tāpēc viņi runā par motorzāģi, bisi vai dzelzceļa sliedēm.

Un, godīgi runājot, vai tad ķirurgi nav padarījuši cilvēka ķermeni par modificējamu lietu? Mēs varam samaksāt ķirurgam, lai izsūktu taukus no ciskām, pagarinātu peni, palielinātu krūtis, pārveidotu kaunuma lūpas, pat (kā performances mākslinieks) implantētu pierē silikona ragus vai pāršķeltu mēli kā ķirzakai. Kāpēc neamputēt kādu locekli? Vismaz Roberta Smita mērķis bija atvieglot savu pacientu ciešanas.

Taču tieši šī vēsture manī rada satraukumu par ķirurģisku “risinājumu” apotemnofilijai. Psihiatrija un ķirurģija pēdējo 75 gadu laikā ir sadarbojušās neparasti un ļoti bieži destruktīvi: klitoridektomija pārmērīgas masturbācijas ārstēšanai, kosmētiskā ķirurģija kā līdzeklis pret “mazvērtības kompleksu”, hermafrodītisma ķirurģija zīdaiņiem ar neviennozīmīgi identificējamām ģenitālijām un bēdīgi slavenākais piemērs – frontālā lobotomija. Šī sadarbība nav nesusi daudz neapšaubāmu panākumu. Un tomēr ķirurģija joprojām izbēg no tādas ētiskās un normatīvās uzraudzības, kāda kļuvusi ierasta vairākumā medicīnas jomu. Ja piedāvātais apotemnofilijas risinājums būtu jauns medikaments, tam tiktu veikta stingra normatīvās uzraudzības procedūra. Būtu jāveic kontrolēti klīniskie izmēģinājumi, jāizstrādā stingri atbilstības kritēriji, jāpiesaista izmēģinājumu subjekti, jāpanāk izmēģinājumu apstiprināšana Institucionālajā pārbaudes padomē, jāievāc liels datu daudzums, kas pierāda, ka medikaments ir drošs un iedarbīgs, un jāiesniedz secinājumi ASV Pārtikas un zāļu pārvaldei. Taču jaunām, neierastām ķirurģiskām procedūrām (tāpat kā, starp citu, jaunām psihoterapijas metodēm) šāda apstiprināšana netiek prasīta. Jaunas ķirurģiskās procedūras tiek uzskatītas nevis par eksperimentālām procedūrām, bet gan par “inovatīvām ārstniecības metodēm”, kuru ētiskā uzraudzība nav tik stingra.

Patiesībā apotemnofiliju neviens īsti nesaprot. Neviens nesaprot tās patofizioloģiju, neviens nezina, vai ķirurģijai pastāv alternatīva, un nevienam nav uzticamu datu, cik ķirurģija varētu būt iedarbīga. Daudzi amputācijas gribētāji ir izmisuši un pakļauti izmantošanas riskam. “Es visu laiku esmu nikns,” man rakstīja kāds gribētājs, “esmu gatavs riskēt ar dzīvību, lai dabūtu amputāciju. Man tas ir par smagu, tā tas nevar turpināties.” Šiem cilvēkiem vajag palīdzību, taču, ja piedāvātā ārstēšana ir neatgriezeniska un izraisa invaliditāti, nebūt nav skaidrs, kā palīdzībai būtu jāizpaužas. Daudzi gribētāji ir pārliecināti, ka amputācija ir vienīgais iespējamais viņu problēmu risinājums, taču viņi nekad nav apmeklējuši psihiatru vai psihologu, nav mēģinājuši lietot zāles, nav lasījuši nevienu zinātnisku rakstu par savām problēmām. Daudzi pat ne reizi nav par savām vēlmēm runājuši ar citu cilvēku. Viņiem ir tikai internets, viņu raižpilnā dzīve un šo divu lietu mijiedarbība. “Bērnībā es mēdzu izlikties, ka mans ķermenis ir “normāls”, kas man nozīmē īsus, noapaļotus augšstilbus,” kāds gribētājs man rakstīja e-pastā. “Būdams psiholoģijas students, esmu atkal un atkal analizējis, kāpēc es to gribu. Man pašam tas īsti nav skaidrs.”

The Atlantic, 2000. gada decembrī

^{Tulkojuši Sabīne Ozola un Mārtiņš Sīlis}