Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Teritorija

Karls Eliots

Jauns veids, kā būt neprātīgam

Arvien vairāk cilvēku jūt dziņu atbrīvoties no sava ķermeņa daļām. Vai šī kaite ir lipīga?

Šī gada janvārī britu laikrakstos sāka parādīties raksti par Robertu Smitu, Folkērkas un apgabala Karaliskās slimnīcas ķirurgu Skotijā. Smits pēc divu pacientu lūguma bija viņiem amputējis kāju un gatavojies arī trešajai operācijai, taču fonds, kas finansē slimnīcu, viņu apturējis. Pacienti nebija fiziski slimi. Viņu kājas nebija jāamputē kāda medicīniska iemesla dēļ. Šie cilvēki nebija arī nepieskaitāmi – tā pēc izmeklēšanas secināja psihiatri. Viņi gluži vienkārši vēlējās, lai viņiem nogriež kāju. Abi vīrieši, kurus Smits operējis, vēlāk intervijās publiski paziņojuši, ka jūtas daudz laimīgāki, kopš beidzot atbrīvojušies no kājas.

Pilnīgi veseli cilvēki, kas vēlas kļūt par amputantiem, nebūt nav tik reta parādība, kā varētu likties. 1998. gada maijā kāds 79 gadus vecs ņujorkietis devās uz Meksiku un samaksāja 10 000 dolāru par nelegālu kājas amputāciju; pēc operācijas viņš motelī nomira no asinssaindēšanās. 1999. gada oktobrī garīgi pieskaitāms vīrietis Milvoki ar paštaisītu giljotīnu nocirta sev roku un draudēja šo operāciju atkārtot, ja ķirurgi to pieaudzēs atpakaļ. Tajā pašā mēnesī Kalifornijas pavalsts advokātu padomes izmeklētāja, kurai slimnīcā atteicās amputēt kājas, nosēja tās ar žņaugu un sāka saldēt ar ledu cerībā, ka sāksies gangrēna un amputācija kļūs nepieciešama. Viņa zaudēja samaņu un no šī nodoma atteicās. Tagad šī sieviete saka, ka droši vien būšot spiesta gulties zem vilciena vai sašķaidīt kājas ar šaujamieroci.

Pirmo reizi, cik man zināms, mēs sastopamies ar ievērojamu skaitu cilvēku, kuri labprātīgi piesakās uz pilnīgi veselu locekļu amputāciju vai paši nogriež sev roku vai kāju. Minētie gadījumi ir tikai tie, par kuriem rakstījusi prese. Internetā var atrast tik daudzus brīvprātīgas invaliditātes interesentus, ka viņu apkalpošanai varētu rasties neliela industrija. Kādai no šādām interneta diskusijām ir 1400 abonentu.

Šī operācija man sniedza tik lielu gandarījumu kā neviena cita līdz tam,” 2000. gada februārī preses konferencē sacīja Smits. “Man nav ne mazāko šaubu, ka tas, ko es izdarīju, konkrētajiem pacientiem bija pareizākais risinājums.” Tiesa gan, lai sadūšotos veikt pirmo operāciju, ķirurgam bija vajadzīgi 18 mēneši, tomēr Smits nonācis pie atziņas, ka humānas alternatīvas šai amputācijai nav. “Psihoterapija tādus cilvēkus neiespaido ne mazākajā mērā,” šim jautājumam veltītajā BBC dokumentālajā filmā “Pilnīga apsēstība” (“Complete Obsession”) sacīja psihiatrs Rasels Rīds no Londonas Hilingdonas slimnīcas; filmu Lielbritānijā demonstrēja 1999. gada ziemā. “Tu vari ar viņiem runāt, zils palikdams, bet tas itin neko nemainīs. Viņi tik un tā vēlēsies amputāciju, to es varu droši apgalvot.” Gan Smits, gan Rīds norāda, ka šie cilvēki var negribot nodarīt sev lielu ļaunumu vai pat nejauši sevi nogalināt, mēģinot amputēt paši savus locekļus. Minētajā BBC programmā pensionēts psihiatrs Ričards Fokss norādīja: “Runāsim atklāti, tas ir potenciāli letāls stāvoklis.”

Tomēr gan psihiatrus, gan ķirurgu šīs ilgas pēc amputācijas mulsināja. Kāpēc lai kāds cilvēks gribētu zaudēt roku vai kāju? No kurienes rodas šāda izmisīga vēlēšanās? Smits izteicās, ka tāds lūgums viņam iesākumā šķitis “absolūti un augstākajā mērā dīvains”. “Tas likās ļoti savādi,” Rīds sacīja BBC žurnālistam. “Taisnību sakot, es to nespēju lāgā saprast.”




Īstais es


1977. gadā Džonsa Hopkinsa Universitātes psihologs Džons Manijs publicēja slimības vēsturi, kurā pirmoreiz mūsdienās aprakstīta diagnoze, kuru viņš nosauca par apotemnofiliju – ilgām zaudēt kādu locekli. Apotemnofiliju viņš nošķīra no akrotomofilijas – seksuālas tieksmes pret cilvēkiem ar amputētām rokām vai kājām. Svarīgs ir piedēklis -filija. Tas šos stāvokļus ierindo psihoseksuālo traucējumu grupā, ko sauc par parafilijām. Samērā izplatīts parafilijas paveids ir fetišisms. Tieši tāpat, kā dažus cilvēkus uzbudina, teiksim, kurpes vai dzīvnieki, citos seksuālu iekāri izraisa amputanti. Ne jau asinis vai sakropļošanas akts; sāpes parasti nav tas, pēc kā šie cilvēki tiecas. Apotemnofila dziņa ir kļūt par amputantu, bet akrotomofila iekāre vērsta pret tiem, kuri tādi ir.

Džona Manija pētījumus par šiem jautājumiem es uzgāju Otago Universitātē Jaunzēlandes pilsētā Danīdinā, drīz pēc pirmajiem rakstiem par Folkērkas operācijām. Manijs ir dzimis jaunzēlandietis un savus manuskriptus uzticējis Otago medicīnas bibliotēkai. Es ierados Danīdinā, lai rakstītu grāmatu universitātes Bioētikas centrā, kur strādāju 90. gadu sākumā. Man ir grāds medicīnā, es pasniedzu filozofiju un diezgan daudz rakstu par psihiatrijas filozofiju; mani interesēja tas, kā nevienam līdz galam neizprotamu cēloņu dēļ izplatījušās pirms tam mazpazīstamas psihiskas novirzes, kas reizēm sasniedz teju vai epidēmijas mērogus. Taču par apotemnofiliju vai akrotomofiliju pirms Folkērkas skandāla nebiju pat dzirdējis. Es gribēju zināt: vai tie tiešām ir īsti psihiskie traucējumi? Vai pastāv iespēja, ka šī kaite varētu izplatīties? Un, tāpat kā Džozefīna Džonstone, Danīdinas advokāte, kura raksta doktora disertāciju par šo amputācijas gadījumu juridisko aspektu (un kura pirmā pievērsa manu uzmanību Folkērkas operācijām), arī es vēlējos saprast, kāds ir ķirurģiskā risinājuma ētiskais un tiesiskais statuss. Vai pret amputāciju vajadzētu attiekties kā pret kosmētisku operāciju, pret invazīvu psihiatrisko ārstēšanu vai kā pret riskantu pētniecisku procedūru?

Spriežot pēc medicīniskās literatūras, apotemnofilija un akrotomofilija ir ārkārtīgi retas parādības. Par apotemnofiliju publicēti kādi pieci raksti, lielākā daļa – grūti pieejamos specializētos žurnālos. Lielākā daļa psihiatru un psihologu, ar kuriem esmu runājis (pat parafiliju speciālisti), par apotemnofiliju nebija dzirdējuši. Taču interneta pasaulē ir pilnīgi cita situācija. Tīmeklī akrotomofili pazīstami kā “pielūdzēji” (devotees), bet apotemnofili – kā “gribētāji” (wannabes). Savukārt “tēlotāji” (pretenders) nav invalīdi, taču lieto kruķus, ratiņkrēslus vai protēzes (bieži vien publiski), lai justos kā invalīdi. Dažādas interneta vietnes tirgo amputantu fotogrāfijas un video, publicē dzīvesstāstus un memuārus, iesaka grāmatas un filmas un piedāvā tērzētavas, virtuālas tikšanās vietas un elektroniskos ziņojumu dēļus. Liela daļa šo materiālu mērķēta uz pielūdzējiem, kuru šķiet ievērojami vairāk nekā gribētāju. Tiesa gan, nekļūst skaidrs, cik no šiem cilvēkiem patiešām vēlas amputēt roku vai kāju, taču pastāv diezgan daudz sarakstes serveru un interneta vietņu gribētājiem un pielūdzējiem.

Mani, tāpat kā Robertu Smitu, pārsteidza tas, kā gribētāji, aprakstot savas ilgas zaudēt kādu locekli, lieto identitātes un savas patības apzināšanās jomas valodu. “Es vienmēr esmu jutis, ka man vajadzētu būt amputantam.” “Es sajutu, ka tieši tas es esmu.” “Tās ir ilgas redzēt sevi tādu, būt tādam, kādu es sevi “pazīstu” jeb “sajūtu”.” Šādas leksikas izmantošana daudzus mediķus pārliecinājusi, ka apotemnofilijai dots maldinošs nosaukums – ka problēma saistīta nevis ar seksuālu iekāri, kā vedinātu domāt šis -filija, bet gan ar ķermeņa tēlu. BBC dokumentālajā filmā Smits izteicās, ka patiesus apotemnofilus vieno sajūta, ka “viņa ķermenis ar normālu roku un kāju skaitu ir nepilnīgs”. Citur Smits spriedis, ka apotemnofilija ir nevis psihiatrisks, bet neiropsiholoģisks traucējums, kam ir bioloģiskas saknes. Varbūt tam ir mazāks sakars ar iekāri un lielāks ar to, ka cilvēks ieslodzīts nepareizajā ķermenī.

Taču ko tieši nozīmē būt ieslodzītam nepareizajā ķermenī? Dažus pēdējos gadus es sadarbojos ar zinātnieku grupu, kuru interesē problēmas, kas saistītas ar medicīnisku iejaukšanos ķermeņa uzlabošanas nolūkos. Viens no jautājumiem, kas mums sagādāja grūtības, ir – kā saprast cilvēkus, kuri lieto patības un identitātes leksiku, lai paskaidrotu, kāpēc viņi vēlas šādu iejaukšanos. Kā saprast vīrieti, kurš saka, ka “nejūtas savā ādā”, ja nelieto prozaku, sievieti, kura dodas uz krūšu redukcijas operāciju, jo nav “no tām ar lielajām krūtīm”, kultūristu, kurš saka, ka anaboliskos steroīdus lieto tāpēc, ka grib arī no ārpuses izskatīties tāds, kā jūtas iekšpusē, un – tā laikam ir pati izplatītākā parādība – transseksuāļus, kuri savas izjūtas apraksta kā ieslodzījumu nepareizajā ķermenī. Šo aprakstu uzburtā aina ir iespaidīga un visai dīvaina. Katrā no šiem gadījumiem cilvēka “patiesais es” ir tas, ko rada medicīnas zinātne.

Sākumā es sliecos domāt, ka šie izteicieni jāuztver kā burtisks apraksts. Varbūt ir cilvēki, kuri patiešām jūt, ka savu patieso es atraduši, lietojot prozaku. Varbūt viņi bez kosmētiskās ķirurģijas patiešām jutās nepilnīgi. Tomēr vēlāk es sāku tos uzskatīt ne tik daudz par burtiskiem aprakstiem, cik par pretrunīga morālā ideāla izpausmēm – par cīņu starp sevis pilnveidošanas tieksmi un tieksmi būt sev uzticīgam. Negribu teikt, ka neredzu atšķirību starp pusmūža vīrieti, kurš katru rītu ieziež galvu ar minoksidilu, un cilvēku, kura diskomforts paša ķermenī ir tik liels, ka viņš sācis domāt par pašnāvību. Taču mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka jebkurš no šiem cilvēkiem, vienalga, veseliem vai slimiem, aprakstot savas izjūtas, lieto tādas frāzes kā “kļūt pašam par sevi”, “es biju nepilnīgs” un “tāds, kāds es esmu patiesībā”, jo patības un identitātes valoda ir mums visapkārt. Tā iebūvēta mūsu morālē, literatūrā, mūsu politiskajā filozofijā, terapeitiskajā pasaules uztverē, pat mūsu popkultūrā. Tā nu mēs mūsdienās runājam. Tā mēs domājam. Un tā mēs pat tirgojam automašīnas un teniskurpes. Mēs runājam par pašatklāsmi, pašrealizāciju, pašizteiksmi, pašizziņu, sava ceļa meklējumiem, nodevību pret sevi un gremdēšanos sevī. Nevajadzētu būt milzu atklājumam, ka šī patības leksika šķiet dabisks veids, kā aprakstīt savas ilgas, apsēstību un savas psihopatoloģijas.

Tas noved pie plašākiem jautājumiem par identitātes dabu. Kas cilvēkus mudina veidot par sevi priekšstatu kā par amputantu? Un vai iespējams, ka šajos laikos, kad identitāte liekas tik plūstoša un iespaidojama un kad tik daudzi apgalvo, ka nav droši par to, kas viņi patiesībā ir, alkas pēc šīs konkrētās identitātes varētu vērsties plašumā?



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela