Jaunais karš

Varbūt karš jūs neinteresē, taču karu interesējat jūs.

Maikls Volzers, 1977

Lai atturētu Krieviju no uzbrukuma, kā arī noteiktu, kad šķērsot vai nešķērsot Krievijas “sarkanās līnijas”, ir būtiski zināt, ko Krievijas vadība domā par karu.

Krievijas stratēģija un karadarbība atšķiras ar to, ka tā ir gatavāka riskēt un lietot spēku – militāru vai nemilitāru. Tomēr, lai to saprastu, jāņem vērā, kā attīstījušies Krievijas priekšstati par karu pēdējo gadu desmitu laikā.

Tradicionālā Krievijas izpratne par karu kā bruņotu vardarbību ir paplašinājusies un ietver informatīvi psiholoģiskā kara un “krāsaino revolūciju” nevardarbīgos līdzekļus, ko tagad efektivitātes ziņā pielīdzina vardarbībai, izplūdinot robežas starp karu un mieru. Informācijas karu un krāsainās revolūcijas Krievijas vadība uzskata par Rietumu galveno spēka lietošanas veidu mūsdienās un par lielāko draudu Vladimira Putina režīma izdzīvošanai. Krievija uzskata sevi par šādas spēka lietošanas upuri, taču arī ir centusies to apgūt gan iekšējas stabilitātes nolūkos, gan pati saviem agresīvajiem mērķiem. Šī pāreja nav kaut kas pēkšņs un revolucionārs, bet ir pakāpeniski evolucionējuši Krievijas priekšstati par karu. Tajā, ka pašreizējā kara izpratne Krievijā liekas kaut kas jauns, drīzāk vainojama ieilgusī Krievijas domas pētnieku nevērība. Vai tā būtu veiksmīga Krievijas militāro un nemilitāro līdzekļu kombinācija Ukrainā vai informatīvais uzbrukums un kaitniecība ASV 2016. gada vēlēšanās, par to jau gadiem iepriekš tika spriests Krievijas militārās teorijas debatēs. Citiem vārdiem sakot, ir būtiski izprast krievu teoretizēšanu par karu, jo nereti tai seko arī rīcība.

Kopš Padomju Savienības izveidošanās karu tur saprata kā bruņotu vardarbību politiska mērķa vārdā un skaidru atteikšanos no nemilitāriem līdzekļiem. Šāda izpratne saglabājās līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem, bet ievērojamas pārmaiņas sākās nākamās desmitgades vidū līdz ar revolūciju informācijas un komunikācijas tehnoloģijās un “krāsainajām revolūcijām”, pēc kurām teorētiķi arvien lielāku uzmanību sāka pievērst nemilitāriem līdzekļiem – informācijai, ideoloģijai un kultūrai. Tomēr šis skatījums uz karu neguva plašu izplatību politiskajā līmenī un vispār nebija pārstāvēts militārajā līmenī.

Taču viskrasākās pārmaiņas Krievijas militārajā domā notika tikai 2012.–2014. gadā – pēc Arābu pavasara un vēlēšanām Krievijā. 2012. gadā prezidents Putins paziņoja, ka bruņotās cīņas raksturs ir fundamentāli mainījies, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, informācijas karam un kontrolētam haosam. Vēl vienu nozīmīgu šo pārmaiņu apliecinājumu sniedza Ģenerālštāba priekšnieks Valerijs Gerasimovs. Savā runā 2013. gadā viņš pieminēja robežu izplūšanu starp karu un mieru un uzsvēra, ka nemilitārie līdzekļi tagad esot četrreiz svarīgāki nekā militārie. Viņš arī norādīja, ka Arābu pavasaris varētu būt tipisks 21. gadsimta karš, un vietējo iedzīvotāju protesta potenciāla izmantošanu nodēvēja par elementu spēka lietošanā. Pēc Gerasimova domām, “krāsaino revolūciju” izraisīšana Rietumiem bija kļuvusi par galveno spēka lietošanas veidu. Arī ģenerālis Mahmuts Garejevs, kurš vienmēr noraidījis pārmaiņas kara dabā, 2013. gadā jautāja, vai nemilitāro līdzekļu pieaugošā loma nozīmē kardinālas izmaiņas kara jēdzienā un visā militāro zināšanu sistēmā. Viņaprāt, nemilitārie līdzekļi jāuzskata par gandrīz vardarbīgiem un tas padara robežu starp mieru un karu vēl nenoteiktāku. [..]

2016. gadā pulkvedis Sergejs Čekinovs un ģenerālleitnants Sergejs Bogdanovs runāja par “jauna veida karu, proti, kontrolēta haosa karu”. Proti, “krāsainās revolūcijas” (kā sinonīmu “kontrolētam haosam) viņi uzskatīja par kara formu. Viņi arī minēja, ka “krāsainās revolūcijas” ved uz “bruņotas cīņas satura izmaiņām, galvenokārt aktīvo nemilitāro darbību dēļ”.

Pēdējais piemērs ir ģenerālleitnanta Andreja Kartapolova, toreizējā Ģenerālštāba Galvenās operatīvās daļas priekšnieka, 2015. gada izteikumi, ka agrākajos konfliktos ir bijis 80% vardarbības un 20% propagandas, turpretim tagad tie sastāvot no 80–90% propagandas un 10–20% vardarbības.

Būtībā uzskats, ka nemilitārie un nevardarbīgie līdzekļi kļūst tik efektīvi, ka izplūdina robežu starp karu un mieru, pielīdzinoties vardarbībai un atceļot vajadzību pēc militāriem līdzekļiem, ir grūti savienojams ar tradicionālo izpratni par karu tikai kā bruņotu vardarbību. Šis uzskats, ko pauduši galvenie militārie teorētiķi, politiskā elite un – mazākā mērā – drošības doktrīnas, drīzāk atspoguļo plašāku izpratni par kara dabu. Tagad vairāk pievēršas kara politiskajiem mērķiem nekā tā līdzekļiem (bruņotai vardarbībai).

Tas gan nenozīmē, ka bruņotie spēki šodien Krievijā būtu zaudējuši nozīmi vai ka nemilitāri līdzekļi izstumtu militāros līdzekļus kā novecojušus. [..] Apgalvot, ka militārie līdzekļi vairs nav svarīgi, būtu nepareizi, tādā veidā netiktu ņemti vērā ne krievu kara teorētiķu uzskati, ne Krievijas militārās un politiskās vadības pašreizējās prioritātes vērienīgajā militārajā reformā, kas galvenokārt orientēta uz konvencionālajiem ieročiem un kodolieročiem. Pašreizējā Krievijas militārā doma labi izpaužas koncepcijā par spēka lietošanu atbilstoši apstākļiem: vēlamā metode ir nemilitārie līdzekļi, bet militārie līdzekļi paredzēti ārkārtas situācijām. Aktīvo un riskanto nemilitāro līdzekļu izmantošanu balsta Krievijas konvencionālais militārais un nukleārais potenciāls.

Ir praktiski iemesli, kāpēc Krievijas politiskā un militārā vadība publiski un vienpusēji nepaziņo, ka kara būtība mainās. Tāds paziņojums, cita starpā, būtu pretrunā jēdzieniem, kas ir starptautisko tiesību pamatā, sevišķi bruņota uzbrukuma jēdzienam, kā arī Krievijas federālajam likumam “Par aizsardzību”, kurš balstās uz izpratni par karu kā bruņotu vardarbību. Faktiski šāds paziņojums nozīmētu nepārprotami atzīt, ka Krievija – ja jau vadība redz šo līdzekļu lietojumu pret Krieviju – ir iesaistījusies karā. Tāpēc Garejevs apgalvo, ka šādam paziņojumam būtu milzīgas sekas attiecībā uz starptautisko drošību un ka Krievija to nevar pieņemt vienpusēji. Tomēr, kā konstatējuši vērīgi Krievijas analizētāji, praksē tas jau varētu būt noticis. Čārlzs Bārtlss secinājis: “Rietumi šos nemilitāros līdzekļus uzskata par veidu, kā izvairīties no kara, turpretī Krievija tos uzskata par kara līdzekļiem.” Arī Kīrs Džailzs apgalvo, ka “Krievijas nesenās darbības informācijas jomā norāda, ka Krievija jau uzskata sevi par iesaistītu karā”. [..]

Stimuls izmaiņām Krievijas izpratnē par karu ir t.s. informācijas kari un “krāsainās revolūcijas”. [..] Informācijas kara nozīmīgums Krievijas izpratnē par karu atklājas divās jomās – informācijas tehnoloģiju jomā (aparatūra un programmatūra) un informatīvi psiholoģiskajā jomā (saturiskie un kognitīvie aspekti). Krievijas vadība un militārie teorētiķi konvencionālajā militārajā jomā joprojām galvenokārt koncentrējas uz draudiem, kas saistīti ar informācijas tehnoloģiju jomu ar C⁴ISR¹ aprīkojumu, un precīziem tālas sniedzamības ieročiem. Tomēr drīzāk viņi cenšas uzlabot bruņota spēka pielietošanu nekā izmainīt tā dabu. Potenciāls izņēmums, kas ietverts informatīvi tehnoloģiskā karā, varētu būt kiberkarš. Krievijas teorētiķi apgalvo, ka kiberkarš nepārkāpj kara robežas, izplūdina robežu starp karu un mieru un tā radītās sekas var pielīdzināt masu iznīcināšanas ieročiem. Krievija ir veiksmīgi izmantojusi kiberlīdzekļus, lai uzbruktu būtiski svarīgajai infrastruktūrai Ukrainā un ārpus tās, kā arī iekļuvusi ASV vēlēšanu datubāzēs un elektrotīklu kontroles centros. Tomēr kiberlīdzekļu spēja ietekmēt kara dabu nav atspoguļojusies kara teorētiķu un elites diskusijās un doktrīnās.

Galvenās inovācijas drīzāk nes attīstība informatīvi psiholoģiskajā jomā. Arī Krievijas teorētiķi un elite ir uzskatījuši informācijas karu par tik efektīvu, ka tas pats par sevi spēj sasniegt stratēģiskus rezultātus un destabilizēt valsti un tās institūcijas, bet pati informācija tiek pielīdzināta ierocim. Tas Krievijas vadību, piemēram, prezidentu Putinu un Ģenerālštāba priekšnieku Gerasimovu, pārliecinājis, ka Krievijā notiek Rietumu īstenots informācijas karš. Īpašas bailes bija par informatīvi psiholoģisko karu, ka mērķvalstīs tas izskalos iedzīvotājiem smadzenes, graus pilsoņu garīgo pamatu un vērtības un mudinās viņus uz sacelšanos. “Krāsainajās revolūcijās”, Arābu pavasarī un Eiromaidana protestos Rietumu informācijas ietekmi uzskatīja par galveno apstākli, kas liek iedzīvotājiem sacelties. Šo baiļu dēļ Krievijas vadība uzskata, ka tai sava informatīvā telpa jāizolē no Rietumu ietekmes. Taču Krievija šai ziņā ir gājusi tālāk par izolēšanos. Tas, kā Krievija uztver apdraudējumu informācijas telpā, kļuvis par pamatojumu tās uzbrukuma stratēģijai. Kad Krievija redzēja, ka ir zaudējusi globālajā informācijas cīņā Čečenijas un Gruzijas kara laikā, tā izveidoja televīzijas tīklu RT un paplašināja tā izplatību, iekļaujot RT US Amerikas Savienotajās Valstīs, RT UK Lielbritānijā, kā arī kanālus arābu, spāņu, vācu un franču valodā. Kad Krievijas vadība saprata, ka Arābu pavasaris un protesti 2011.–2012. gada Krievijas vēlēšanu laikā lielā mērā koordinēti ar sociālo mediju starpniecību, tā radīja veidus, kā tos bloķēt, un izmantoja “troļļu fabriku”, lai grautu to potenciālu gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

Otrs nemilitārais līdzeklis, kas ietekmē karu, ir “krāsaino revolūciju” izraisīšana. Krievijas vadība tās saprot kā Rietumu nevardarbīgā kara veidu, kas balstās uz informācijas karu, NVO finansēšanu, politisku valsts graušanu ar izlūkdienestu palīdzību, ideoloģisko konfrontāciju un starptautiska nevardarbīgu protestētāju tīkla izmantošanu. “Krāsaino revolūciju” draudi politiskajā dienaskārtībā ienāca ap 2005. gadu, taču tad tie vēl nebija iekļauti militārajā dienaskārtībā. Tiesa gan, sākumā “krāsainās revolūcijas” neskaidroja kā Rietumu kara veidu, bet galvenokārt uzskatīja par spontāniem, kaut arī Rietumu atbalstītiem notikumiem. Tomēr vēlāk tās sāka uzskatīt par daļu no saskaņota modeļa, ar kura palīdzību Rietumi organizē režīma maiņu. Eiromaidana sacelšanos Ukrainā Putins uzskata par šī Rietumu pielietotā modeļa iemiesojumu.

Taču Krievijas militārie teorētiķi sāka pievērsties “krāsainajām revolūcijām” tikai pēc Arābu pavasara. Pēc tam “krāsaino revolūciju” draudu apvērstā veidā jau izmantoja Krievijas nemilitārajā karadarbībā pret Rietumiem. Tagad Krievija izmanto informācijas kara taktiku, kas polarizē mērķauditoriju, izmanto valdības izveidotas un kontrolētas NVO, atrod sabiedrotos krievu vērtību un uzskatu popularizēšanai un atbalsta ekstrēmistiskas politiskās partijas, lai grautu status quo. Atšķirība, protams, ir tā, ka “krāsainās revolūcijas” notika, atbalstot demokrātiju un labākas attiecības ar ES, savukārt Krievijas pieeja koncentrējas uz autokrātiju vai “neliberālām” demokrātijām un eiroskeptiķu kustībām. Informācijas kara un krāsaino revolūciju radītos draudus Krievijas vadība uzskata par bīstamiem sev pašai. Un ne tikai tāpēc, ka postpadomju valstīs ir gāzti daudzi vadītāji un nomainīti pret rietumnieciski noskaņotiem; pēc krievu domām, notiekošais ir nepārtraukta pret viņiem vērsta karadarbība.

Kārtīgs Krievijas izlūkdienestu analītiķis ātri saprastu, ka NATO nav ieinteresēta vai spējīga uzsākt militāru uzbrukumu Krievijai. Tomēr Rietumu nemilitārie draudi – sankcijas, politiskais un ekonomiskais atbalsts demokrātijas veicināšanai Krievijā un diplomātiskā darbība – esot nepārtraukts apdraudējums Krievijas līderu leģitimitātei. Šādu domu gaitu varēja vērot saistībā ar 2011. un 2012. gadā Krievijā notikušajiem protestiem, kuru izraisīšanā Putins apsūdzēja ASV Valsts departamentu un Hilariju Klintoni. Arī Nacionālās gvardes izveidošana 2016. gadā uzskatāmi demonstrē, cik nopietni Krievija uztver krāsaino revolūciju draudus. Nacionālās gvardes augstākā vadība uzskata, ka tās uzdevums ir apkarot “krāsainās revolūcijas”, un ir paziņojusi, ka karš mūsdienās vairāk saistīts ar diversijām un vietējo iedzīvotāju protestu potenciāla izmantošanu, nevis teritoriju ieņemšanu.

Attiecībā uz konfliktu ar Krieviju pastāv pieņēmums, kas ir kļūdains pašā pamatā: Rietumu valstis uzskata, ka pašas var izvēlēties, vai iesaistīties karā ar Krieviju vai ne. Tas ir pamatā ikvienai rīcībai, kuras mērķis ir vienlaikus sodīt Krievijas naidīgumu un “izvairīties no eskalācijas”. Tā tiek pieņemts, ka pašreizējā situācija nav karš. Turpretim Krievijas vadība uzskata, ka tā atrodas informācijas karā, kur “krāsainās revolūcijas” ir līdzvērtīgas spēka lietošanai. Robeža starp karu un mieru ir izplūdusi, un pašreizējā konfrontācija jau atrodas šajā izplūdušajā zonā. Pietiek tikai vienai no pusēm sevi redzēt izplūdušajā kara zonā, lai karš pastāvētu. Krievijas izpratne par karu vienmēr bijusi saistīta ar priekšstatiem par nebeidzamu cīņu un apdraudējumu, turpretī Rietumu skatījumam vairāk raksturīgs kara un miera nošķīrums.

Tā kā bruņotas vardarbības izmantošana zaudē savu būtiskā kritērija lomu kara sākšanai, patvaļīgi un atkarībā no tās vai citas izpratnes iespējams leģitimēt citas vardarbības formas. Tās rietumvalstu darbības, kurām vajadzētu palīdzēt izvairīties no kara, kurām būtu jānovērš kara eskalācija, Krievijas līderi bieži vien uztver kā karadarbību. Rietumu sankcijas pret Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā bija tipisks piemērs ļoti ierobežotai reakcijai stingrākas rīcības vietā. Tomēr, tā kā Rietumu politikas veidotāji nepārprotami norādīja, ka sankcijas sašķels Krievijas eliti un piespiedīs Putinu atkāpties, Krievijas vadība tās iztulkoja kā kara veidu, kura mērķis ir panākt režīma maiņu Krievijā. Šis nebūt nav iebildums pret sankcijām vai līdzīgām darbībām – no tām var būt ētisks vai stratēģisks ieguvums –, bet gan aicinājums politikas veidotājiem apzināties lēmumu sekas.

Neatbilstība starp priekšstatiem par karu izriet arī no būtiskas neatbilstības starp nacionālajām interesēm, vērtībām un uzskatiem par vēlamo pasaules kārtību. Bet tas nozīmē, ka saspīlējuma mazināšana vien neatrisinās šīs nesaskaņas. Baraka Obamas administrācijas 2009.–2012. gadā īstenotais jaunais sākums gan iezīmēja veiksmīgu sadarbību dažās ierobežotās jomās, taču pamatkonflikts saglabājās un uzliesmoja no jauna.

Rietumu valstis savu drošību būvē, pamatojoties uz ideju par demokrātijas un tiesiskuma paplašināšanu. Savukārt Krievijas vadība, kuras vara balstās tieši šo abu principu neesībā, tiekšanos pēc demokrātijas un tiesiskuma uzskata par centieniem destabilizēt valstis (vai vismaz valsts varu) un mudinājumu Rietumu vērtību vārdā iedzīvotājiem sacelties. Šajā ziņā ir vērts atcerēties, ka Andrejs Koribko liberālo demokrātiju raksturoja kā ideoloģiju, kas motivē “krāsainās revolūcijas”, un kā pretlīdzekli ieteica patriotisko vērtību veicināšanu. Tas jo īpaši palīdz mums saprast daudzas tendences mūsdienu Krievijā.

Secinājumam par fundamentālu nesaderību nav obligāti jāizraisa bezcerība. Drīzāk, kā trāpīgi norāda Kīrs Džailzs, atzīt šo nesaderību varētu būt lietderīgāk nekā izdarīt maldīgus pieņēmumus un cerēt uz partnerību. No Aukstā kara var gūt mācību, ka “līdz ar Rietumu un Padomju Savienības nesamierināmo atšķirību atzīšanu abu pušu drošības politika tiecās nevis konfliktu atrisināt, bet to pārvaldīt”. Patiešām, konfliktu risināt vieglāk, ja darīšana ir ar “to Krieviju, kas reāli pastāv, nevis ar to Krieviju, uz kuru gribētos cerēt”.

Sākumpunkts konflikta risināšanai ir pareiza izpratne par Krieviju, arī par tās nacionālajām interesēm, politiku, sabiedrību un vēsturi. Zināšanas par Krieviju jau sen ir pārāk trūcīgas, un to atgūšana prasa nopietnu piepūli, kas pārsniedz populāru koncepciju nebeidzamu atkārtošanu. Rietumu politikas veidotājiem jāpārzina krievu izpratne par karu un drošību, lai izvairītos no nemitīgā kārdinājuma balstīt savu Krievijas politiku uz vēlmju domāšanu un labāko scenāriju pieņēmumiem. Labā ziņa ir tā, ka, lai pasūtītu un ieviestu jaunu ieroču sistēmu, ir vajadzīgi 10 gadi un 10 miljardi dolāru, bet, lai izglītotu un apmācītu jaunu Krievijas ekspertu, vajadzīgi tikai 10 gadi un 200 tūkstoši ASV dolāru. Tas, protams, varētu šķist ilgs laiks, taču ir pagājuši jau 11 gadi kopš Gruzijas kara un vairāk nekā piecarpus gadi kopš iebrukuma Ukrainā.² Protams, pārpratumā nav vainojami tikai Rietumu analītiķi un praktiķi. Krievijas izpratni par Rietumu rīcību un nodomiem veido tikpat liela nedrošība un paranoja, kas lielākoties labdabīgas, taču nepārdomātas un nekoordinētas darbības var pārvērst par milzu plānu, kā sadalīt Krieviju.

Tā kā Krievijas karadarbību veido koordinēta rīcība vairākās jomās, būtu pārāk vienkāršoti cerēt, ka ar to varētu tikt galā kāda viena jauna institūcija. Saskaņā ar aplēsēm aktīvā darbībā ir iesaistīti vismaz seši Krievijas prezidenta administrācijas departamenti.

Un patiešām, “plašāka izpratne par karu .. ved pie plašākas izpratnes par to, kas varētu būt kara resursi”. Valstīs, kas saskaras ar Krievijas agresiju, apdraudējumam jākļūst par prioritāti valdības līmenī, un ar to ir jāstrādā dažādām institūcijām. Un ar to vien nepietiek: nepieciešami arī saskaņoti starptautiski centieni. Krievijas instrumenti informācijas sfērā ir gan valsts kontrolēti starptautiskie ziņu mediji un valdības NVO, gan troļļu fabrikas, ko vada prezidenta administrācija, gan izlūkdienestu un drošības dienestu darbošanās, kas atbalsojas sociālajos medijos. Tos visus vieno mērķis graut sabiedrības saliedētību un atbalstu Rietumu vienotībai. Cīņā pret to nepietiek vienkārši ar nepatiesa satura atspēkošanu. Drīzāk vajadzīgi koordinēti centieni palielināt sabiedrības spēju pretoties, informējot to par draudu apmēru, izglītojot medijpratībā, kā arī atmaskojot propagandu un veicot pretizlūkošanas darbu. Viens veids, kā to darīt, ir turpināt un pastiprināt tendenci atmaskot Krievijas izlūkdienestu neveiksmīgās operācijas, piemēram, mēģinājumu Lielbritānijā noslepkavot pārbēgušo Galvenās izlūkošanas pārvaldes aģentu Sergeju Skripaļu un viņa meitu, kā arī operācijas pret Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju un Pasaules Pretdopinga aģentūru.

Tas ir lietderīgi, nevis lai kauninātu Krieviju, cerot piespiest to šīs operācijas pārtraukt (kas, visticamāk, nenotiks), bet gan lai palielinātu šādu operāciju paredzamo politisko cenu un veidotu sabiedrības izpratni par draudiem un tādējādi izveidotu noturību pret tiem.

Krievija tiecas destabilizēt ne tikai atsevišķas valstis, bet vērsties pret Rietumiem kopumā, ko pārstāv ES un NATO. Tur darbojas daudzi individuāli spēlētāji, un Rietumi ir ievainojami pa nelielām plaisām. Maza banka var izraisīt lielākas bankas bankrotu, un tas var izraisīt valsts bankrotu; neliela kustība var ietekmēt politisko partiju, kas var gāzt valdību, un tas pēc tam var ietekmēt ES vai NATO. Tādēļ tādas darbības kā sankcijas vai aizsardzība pret Krieviju, kas izmanto ES vajadzību pēc enerģijas, var ciest sakāvi, bet Krievijas atbalsts pret imigrāciju vai pret ES noskaņotām partijām, Breksitu vai pret brīvo tirdzniecību vērstām kustībām var kļūt par to salmiņu, kas pārlauž kamieļa muguru.

Krievijas skatījumā robeža starp karu un mieru kļūst arvien neskaidrāka, un, nemilitāro līdzekļu pielietošanai arvien augot, tā kļūs vēl neskaidrāka. Tieši tādēļ Krievija ir apņēmīgāka, gatavāka riskēt un proaktīvāka nekā pašapmierinātie Rietumi, kas uzskata, ka dzīvo miera laikos. Lai gan Krievijai varas bāze ir vājāka nekā Rietumiem, ir vajadzīgi vienoti un apņēmīgi Rietumi, lai atzītu, ka tie atrodas konfliktā ar Krieviju, un lai gūtu panākumus laikā, kad Krievijas apziņā priekšstati par karu piedzīvo izmaiņas.

No grāmatas “Krievijas izpratne par karu: aizmiglot robežas starp karu un mieru”. Oscar Jonsson, The Russian Understanding of War: Blurring the Lines between War and Peace, Washington, DC: Georgetown University Press, 2019