Īstais Mušu valdnieks

Rietumu kultūru gadsimtiem ilgi caurstrāvojusi ideja, ka cilvēki ir egoistiskas būtnes. Šis ciniskais cilvēces tēls ticis sludināts kino un daiļliteratūrā, vēstures grāmatās un zinātniskos pētījumos. Tomēr pēdējos 20 gados notiek kaut kas neparasts. Zinātnieki visās pasaules malās sākuši pievērsties daudz cerīgākam skatam uz cilvēci. Tā joprojām ir ļoti jauna tendence, tāpēc dažādu jomu pētnieki nereti pat nenojauš par citu tajā pašā virzienā strādājošu kolēģu eksistenci.

Kad pieķēros rakstīt grāmatu par šo krietni cerīgāko skatījumu, zināju, ka ir viens stāsts, kuram man nāksies pieskarties. Tā darbība norisinās uz vientuļas salas kaut kur Klusajā okeānā. Tikko ir nogāzusies lidmašīna. Vienīgie izdzīvojušie ir daži britu skolnieki, kuri nespēj noticēt savai veiksmei: pludmale, gliemežvāki un jūra jūdzēm tālu. Un – kas vēl labāk – neviena pieaugušā!

Jau pirmajā dienā zēni pasludina tādu kā demokrātiju. Viens no viņiem – Ralfs – tiek ievēlēts par grupas vadoni. Viņš ir atlētisks, harismātisks un glīts, un viņa stratēģija ir vienkārša: pirmkārt – izpriecāties, otrkārt – izdzīvot, treškārt – raidīt dūmu signālus garām peldošiem kuģiem. Pirmais punkts tiek izpildīts ar uzviju, pārējie – ne gluži. Zēnus vairāk interesē uzdzīve un jautrība nekā uguns pieskatīšana. Drīz vien viņi metas izkrāsot sejas, atbrīvojas no drēbēm un sajūt nepārvaramu dziņu kniebt, spert un kost.

Uz to laiku, kad krastā izkāpj britu flotes virsnieks, sala jau ir gruzdošs tuksnesis. Trīs bērni ir pagalam. “Liktos gan, ka jūs, angļu zēni, varējāt izskatīties pieklājīgāk,” virsnieks saka. Šajā brīdī Ralfs izplūst asarās. “Ralfs raudāja par zaudēto nevainīgumu,” mēs lasām, un “par to, cik tumša ir cilvēka dvēsele.”

Šis stāsts īstenībā nekad nav noticis. Angļu skolotājs Viljams Goldings to izdomāja 1951. gadā, un viņa romāns “Mušu valdnieks” ticis pārdots vairāku desmitu miljonu tirāžā, tulkots vairāk nekā 30 valodās un cildināts par vienu no 20. gadsimta klasikas pērlēm. Atskatoties kļūst skaidrs, kāds ir grāmatas panākumu noslēpums. Goldingam piemita meistarīga spēja aprakstīt cilvēces tumšākās dzīles. Protams, viņa pusē bija 20. gadsimta 60. gadu Zeitgeist, kurā pilnīgi jauna paaudze sāka uzdot jautājumus saviem vecākiem par Otrā pasaules kara zvērībām. Vai Aušvica bija anomālija, viņi gribēja zināt, vai arī nacists slēpjas katrā no mums?

Pirmo reizi es “Mušu valdnieku” izlasīju pusaudža gados. Atceros, ka pēc tam jutos zaudējis ilūzijas, taču man ne uz mirkli nenāca prātā apšaubīt Goldinga uzskatus par cilvēka dabu. Un tā tas bija, iekams es daudzus gadus vēlāk nesāku iedziļināties autora biogrāfijā. Es uzzināju, cik nelaimīgs bijis šis cilvēks – alkoholiķis, ar noslieci uz depresiju. “Es vienmēr esmu sapratis nacistus,” Goldings atzinās, “jo dziļākajā būtībā pats tāds esmu.” “Mušu valdnieku” viņš uzrakstīja “pa daļai šīs bēdīgās pašizziņas rezultātā”.

Es sāku interesēties, vai kāds jebkad ir papētījis, ko darītu īsti bērni, nokļuvuši uz vientuļas salas. Uzrakstīju rakstu par šo tēmu, “Mušu valdnieku” pretnostatīju mūsdienu zinātnes atziņām un secināju, ka visdrīzāk bērni rīkotos pavisam citādi. Lasītāju reakcija bija skeptiska. Visi manis minētie piemēri bija par bērniem mājās, skolā vai vasaras nometnē. Tā es sāku meklēt reālās pasaules Mušu valdnieku. Kādu laiku sērfojis internetā, uzdūros blogam, kurā bija publicēts aizraujošs stāsts: “Kādā 1977. gada dienā seši zēni no Tongas devās jūrā makšķerēt… Zēni iekļuva stiprā vētrā un tika izmesti vientuļas salas krastā. Un ko šī mazā cilts dara? Viņi vienojas, ka nekad neķildosies.”

Rakstā nebija minēti nekādi informācijas avoti. Bet reizēm notiek tā, ka vienkārši paveicas. Kādu dienu, pārskatot laikrakstu arhīvu, es kļūdījos ar gadskaitli, un te nu tas bija. Atsauce uz 1977. gadu izrādījās drukas kļūda. Austrālijas laikraksta The Age 1966. gada 6. oktobra numurā manu uzmanību piesaistīja virsraksts “Svētdienas seanss par izglābtajiem Tongas zēniem”. Raksts bija veltīts sešiem zēniem, kuri trīs nedēļas iepriekš bija atrasti klinšainā salā uz dienvidiem no salu valsts Tongas, Okeānijā. Zēnus, kuri pēc laivas avārijas bija pavadījuši Atas salā vairāk nekā gadu, izglābis kāds austrāliešu kapteinis. Rakstā bija teikts, ka kapteinis pat vienojies ar televīzijas kanālu filmēt puišu piedzīvojumu rekonstrukciju.

Es vai plīsu no ziņkāres. Vai šie zēni joprojām ir dzīvi? Vai es varētu atrast televīzijas filmēto materiālu? Par laimi, man rokā bija svarīgs pavediens: kapteiņa vārds bija Pīters Vorners. Sāku viņu meklēt, un man atkal uzsmaidīja veiksme. Austrālijas pilsētas Makejas vietējās avīzes jaunākajā numurā es uzdūros virsrakstam “Draugi jau 50 gadus”. Blakus bija iespiests neliels fotoattēls, kurā redzami divi smaidoši vīrieši, aplikuši roku viens otram ap pleciem. Raksts iesākās ar vārdiem: “Banānu plantācijā Tulleras apkaimē netālu no Lismoras sēž neparastu draugu pāris… Vecākajam, turīga rūpnieka dēlam, ir 83 gadi. Jaunākais, kurš ir 67 gadus vecs, senāk bija burtiskā nozīmē dabas bērns.” Kā viņus sauc? Pīters Vorners un Mano Totau. Un kur viņi iepazinās? Uz vientuļas salas.

Brisbenā noīrēju auto, un pēc dažām stundām mēs kopā ar sievu Mārtji ieradāmies galamērķī – punktā nekurienes vidū, kur mūs ieveda apjukušais Google Maps. Tomēr te nu viņš sēdēja zemas mājeles priekšā labu gabalu no zemes ceļa – vīrs, kurš pirms 50 gadiem izglāba sešus pazudušus zēnus. Kapteinis Pīters Vorners.

Pīters bija jaunākais dēls Arturam Vorneram, savulaik vienam no bagātākajiem un ietekmīgākajiem vīriem Austrālijā. 30. gados Arturs Vorners pārvaldīja milzu impēriju ar nosaukumu Electronic Industries, kas tobrīd bija dominējošais spēlētājs valsts radio ierīču tirgū. Pīters tika audzināts, lai sekotu tēva pēdās, taču 17 gadu vecumā viņš aizbēga jūrā, lai meklētu piedzīvojumus, un vairākus gadus kuģoja starp Honkongu un Stokholmu, Šanhaju un Pēterburgu. Pēc pieciem gadiem beidzot pārradies, pazudušais dēls lepni rādīja tēvam Zviedrijā izdotu kapteiņa apliecību. Uz Vorneru senioru tas nekādu iespaidu neatstāja, viņš pieprasīja, lai dēls apgūst lietderīgu profesiju. “Kas būtu visvienkāršākā?” Pīters jautāja. “Grāmatvedība,” Arturs sameloja.

Pīters sāka strādāt tēva kompānijā, tomēr jūra joprojām vilināja, un katru brīvu brīdi viņš ceļoja uz Tasmaniju, kur uzturēja pats savu zvejas floti. Tieši tā viņš 1966. gada ziemā nokļuva Tongā. Pa ceļam uz mājām viņš apmeta nelielu līkumu, un tas, ko viņš ieraudzīja, bija Ata – sīka saliņa debeszilā jūrā. Reiz sala bijusi apdzīvota, līdz kādā baisā 1863. gada dienā pie horizonta parādījās vergu tirgoņu kuģis un aizveda līdzi visus iedzīvotājus. Kopš tā laika Ata bija pamesta – nolādēta un aizmirsta.

Bet Pīters pamanīja kaut ko savādu. Lūkojoties caur binokli, viņš uz zaļajām klintīm ievēroja izdegušus laukumus. “Tropos spontāni ugunsgrēki nav izplatīta parādība,” viņš mums stāsta pusgadsimtu vēlāk. Tad viņš ieraudzīja zēnu. Kailu, mati līdz pleciem. Šī mežonīgā būtne iznira no klints nogāzes un ielēca ūdenī. Pēkšņi, kliegdami, cik jaudas, viņam pievienojās vēl citi zēni. Ātri pirmais zēns piepeldēja pie kuģa. “Mani sauc Stīvens,” viņš sauca nevainojamā angļu valodā. “Mēs esam seši un domājam, ka esam šeit jau 15 mēnešus.”

Nonākuši uz klāja, puikas pastāstīja, ka mācās Tongas galvaspilsētas Nukualofas internātskolā. Atēdušies skolas ēdienu, viņi kādu dienu sadomājuši izbraukt jūrā ar zvejas laivu, bet iekļuvuši vētrā. Pīters viņu stāstam noticēja un ar radiosakariem sazinājās ar Nukualofu. “Man te ir seši bērni,” viņš teica operatoram. “Pagaidiet,” bija atbilde. Aizritēja 20 minūtes. (Šajā stāsta vietā Pītera acis kļūst miklas.) Beidzot no uztvērēja atskanēja saviļņotā operatora balss: “Jūs viņus atradāt! Šie zēni tika uzskatīti par mirušiem. Visiem noturētas bēru ceremonijas. Ja tie ir viņi, tas ir brīnums!”

Turpmākajos mēnešos es centos pēc iespējas precīzāk rekonstruēt notikumus Atas salā. Pītera atmiņa izrādījās nevainojama. Pat 90 gadu vecumā viss, ko viņš atminējās, pilnībā sakrita ar otru informācijas avotu – toreiz 15, tagad 70 gadus veco Mano, kurš dzīvo dažu stundu brauciena attālumā no kapteiņa. Kā mums pastāstīja Mano, īstais “Mušu valdnieka”stāsts aizsākās 1965. gada jūnijā. Tā varoņi bija seši puikas – Sions, Stīvens, Kolo, Deivids, Lūks un Mano, visi stingras katoļu internātskolas audzēkņi Nukualofā. Vecākajam bija 16, jaunākajam 13, un viņus visus vienoja neizturama garlaicība. Tāpēc viņiem radās plāns bēgt uz Fidži, kas atradās apmēram 800 km attālumā, vai pat vēl tālāk – līdz pašai Jaunzēlandei.

Bija tikai viens šķērslis. Nevienam no viņiem nebija laivas, tāpēc viņi nolēma to “aizņemties” no zvejnieka Tanielas Uhilas, ko puikas neieredzēja ne acu galā. Pārāk daudz laika zēni ceļojuma plānošanai neveltīja. Viss, ko viņi sakravāja līdzi, bija divi maišeļi banānu, daži kokosrieksti un maza gāzes plītiņa. Nevienam no viņiem neienāca prātā paņemt karti, nemaz nerunājot par kompasu.

Tovakar neviens neievēroja mazo burulaivu, kas pameta ostu. Debesis bija skaidras, tikai viegla brīze ņirbināja mierīgo jūru. Taču tonakt zēni pieļāva nopietnu kļūdu. Viņi iemiga. Pēc dažām stundām viņus pamodināja ūdens šaltis, kas gāzās pāri bortam. Bija tumšs. Viņi uzvilka buru, ko brāzmas drīz vien saplēsa driskās. Tūlīt pēc tam salūza stūre. “Mēs dreifējām astoņas dienas,” Mano man stāstīja, “bez ēdiena, bez ūdens.” Zēni centās ķert zivis. Viņiem izdevās sakrāt lietus ūdeni izgrebtās kokosriekstu čaulās, un viņi to dalīja vienlīdzīgās daļās, katrs iedzerot malku no rīta un otru malku – vakarā.

Astotajā dienā viņi pie horizonta ieraudzīja brīnumu. Pareizāk sakot, mazu saliņu. Ne jau tropu paradīzi ar šalcošām palmām un smilšainām pludmalēm, bet gan masīvu klinšu grēdu, kas pacēlās virs okeāna vairāk nekā 300 metru augstumā. Mūsdienās Ata netiek uzskatīta par apdzīvojamu, bet, “kad mēs tur ieradāmies,” kapteinis Vorners rakstīja savos memuāros, “puikas bija izveidojuši nelielu komūnu ar sakņu dārzu, izgrebtiem koku stumbriem lietus ūdens uzkrāšanai, sporta zāli ar atjautīgi uzmeistarotiem svariem, badmintona laukumu, vistu spalvu rakstāmspalvām un neizdziestošu uguni, un tas viss, pateicoties roku darbam, veca naža asmenim un pamatīgai apņēmībai”. Kamēr “Mušu valdniekā” zēni nemitīgi ķildojās ap izdzisušu ugunskuru, reālās dzīves versijā viņi, to kopdami, uzturēja liesmu vairāk nekā gadu.

Bērni vienojās strādāt pa pāriem, sastādot stingru grafiku dārza un virtuves darbiem, kā arī sardzes pienākumiem. Dažreiz viņi strīdējās, bet ik reizi, kad tas notika, strīds tika atrisināts, pārējiem pieprasot taimautu. Diena tika iesākta un noslēgta ar dziesmu un lūgšanu. Kolo no sadragātās laivas pārpalikumiem – dēļa gabala, kokosrieksta puses un sešām tērauda stieplēm – izgatavoja improvizētu ģitāru, ko Pīters glabājis visus šos gadus, un spēlēdams uzturēja biedros možu garu. Un uzturēt garu bija īpaši svarīgi. Visu vasaru tikpat kā nebija lijis lietus, slāpes dzina zēnus izmisumā. Viņi izgatavoja plostu, lai tiktu projām no salas, taču bangas to sadragāja.

Ļaunākais notika dienā, kad Stīvens paslīdēja, nokrita no klints un salauza kāju. Pārējie zēni rāpās viņam pakaļ un palīdzēja tikt atpakaļ virsotnē. Izmantojot zarus un lapas, viņi kāju nofiksēja. “Neuztraucies,” Sions jokoja, “mēs paveiksim darbus tavā vietā, kamēr tu te guli kā pats karalis Taufaahau Tupou!”

Sākumā viņi pārtika no zivīm, kokosriekstiem, pieradinātiem putniem (ēdot to gaļu un dzerot asinis) un jūras putnu olām. Vēlāk, nokļuvuši salas virsotnē, viņi atklāja senu vulkāna krāteri, kurā pirms gadsimta bija mitinājušies cilvēki. Tur zēni atrada savvaļas taro, banānus un vistas, kuras te vairojās jau 100 gadus, kopš salu pameta pēdējie tongieši.

Visbeidzot svētdien, 1966. gada 11. septembrī, viņi tika izglābti. Vietējais ārsts vēlāk pauda pārsteigumu par zēnu spēcīgo fizisko formu un Stīvena nevainojami sadzijušo kāju. Tomēr te zēnu piedzīvojumi vēl nebeidzās, jo, kad viņi atgriezās Nukualofā, uz Pītera kuģa ieradās policija. Zēnus arestēja un ieslodzīja cietumā. Taniela Uhila, kura burulaivu puiši bija “aizņēmušies” pirms 15 mēnešiem, joprojām bija nikns un uzturēja apsūdzību.

Par laimi, Pīteram radās plāns. Viņš iedomājās, ka avarējušās burulaivas stāsts varētu būt ideāls materiāls Holivudai. Būdams tēva kompānijas grāmatvedis, Pīters pārvaldīja uzņēmuma filmu tiesības un pazina cilvēkus televīzijā. No Tongas viņš sazvanīja Channel 7 menedžeri Sidnejā. “Jūs varat dabūt Austrālijas tiesības,” viņš teica, “bet dodiet man pasaules tiesības.” Pēc tam Pīters samaksāja Uhilas kungam 150 mārciņas par veco laivu un panāca zēnu atbrīvošanu pret solījumu, ka viņi piedalīsies filmas projektā. Pēc dažām dienām ieradās Channel 7 filmēšanas grupa.

Kad zēni atgriezās savās ģimenēs Tongā, noskaņojums bija eiforistisks. Viņus sagaidīt ieradās gandrīz visi 900 Haafevas salas iedzīvotāji. Pīters tika pasludināts par nacionālo varoni. Drīz vien kapteinis saņēma personīgu ielūgumu uz audienci pie paša karaļa Taufaahau Tupou IV. “Paldies par sešu manu pavalstnieku izglābšanu,” teica Viņa Karaliskā Augstība. “Kā es varu jums atlīdzināt?” Kapteinim nebija ilgi jādomā: “Es gribētu ķert omārus šajos ūdeņos un uzsākt šeit biznesu.” Karalis piekrita. Pīters atgriezās Sidnejā, izstājās no tēva kompānijas un pasūtīja jaunu kuģi. Tad viņš uzaicināja visus sešus zēnus un dāvāja viņiem to, ar ko viss bija aizsācies, – iespēju redzēt pasauli aiz Tongas. Viņš nolīga tos par sava jaunā zvejas kuģa apkalpi.

Atas puiši pamazām tika aizmirsti, turpretim Goldinga grāmatu joprojām lasa visā pasaulē. Mediju vēsturnieki pat uzskata, ka viņš, pats to negribēdams, ir bijis iniciators realitātes šoviem – vienam no populārākajiem izklaides žanriem mūsdienu televīzijā. ““Mušu valdnieku”esmu lasījis un pārlasījis,” kādā intervijā atklāja slavenā televīzijas šova “Izdzīvotāji” autors. Tāpēc nu ir laiks pastāstīt citu stāstu. Īstais “Mušu valdnieks”ir stāsts par draudzību un uzticību un parāda, ka, citam citu atbalstot, mēs kļūstam daudz reižu stiprāki. Kad mana sieva bija nofotografējusi Pīteru, viņš no plaukta, mazliet parakņājies, izvilka biezu papīru žūksni un ielika man rokās. Tie esot viņa memuāri, viņš paskaidroja. Rakstījis saviem bērniem un mazbērniem. Pārlaidu acis pirmajai lapai. “Dzīve man ir daudz ko iemācījusi,” tur bija rakstīts, “arī to, ka cilvēkos vienmēr jāmeklē labais.”

The Guardian, 2020. gada 9. maijā