Īsa, baisa lobotomijas vēsture

Divi aizrautīgākie un pieredzes bagātākie Rietumu pasaules lobotomijas speciālisti 1948. gada 19. novembrī satikās Dzīves institūta operāciju zālē Hārtfordā Konektikutā. Viņi stājās vairāk nekā divu duču skatītāju priekšā – to vidū bija neiroķirurgi, neirologi un psihiatri –, lai demonstrētu katrs savu paņēmienu smadzeņu kropļošanai, viens pēc otra operējot klātesošos pacientus.
Pirmais bija Viljams Bīčers Skovils, Jeilas neiroķirurģijas profesors. Viņa paciente bija pie samaņas. Lietojot vietējo anestēziju, ķirurgs veica iegriezumu skalpā un atlobīja ādu no pacientes pieres, atsedzot galvaskausu. Sekoja ātrs darbiņš ar urbi, izurbjot pa caurumam virs katras acs. Pa tiem Skovils redzēja smadzeņu pieres daivas. Viņš tās piepacēla ar skalpeļa plakano virsmu, lai veiktu darbību, ko pats dēvēja par “orbitālo iegriezumu”, lai gan ar griešanu tai bija maz kopīga: Skovils ievietoja atvērumā atsūkšanas katetru – mazu elektrisku vakuumsūkni – un izsūknēja nelielu daļu pacientes pieres daivas smadzeņu.
Pēc tam šo pacienti aizveda un uz operāciju galda piesaitēja nākamo, pie kuras ķērās Džordža Vašingtona Universitātes neiroloģijas profesors Volters Frīmans. Viņam nebija nedz ķirurga izglītības, nedz Konektikutas pavalsts izsniegtas ārsta licences, tātad viņš operāciju veica nelegāli – bet tāds sīkums klātesošos, šķiet, nemaz nemulsināja. Frīmans bija izstrādājis paņēmienu, kas ļāva lobotomiju veikt kā pa konveijeru – viegli un ātri. Ar viņa paņēmienu dienā bija iespējams izdarīt 20 vai pat vairāk operāciju. Vispirms Frīmans iedarbināja elektrokonvulsīvās terapijas aparātu un, kad paciente no strāvas triecieniem bija zaudējusi samaņu, ievietoja viņai zem plakstiņa ledus smalcināšanas īlenu, tā ka tā gals atspiedās pret plāno acs dobuma kaula slānīti. Pāris ašu uzsitienu ar āmuru, un īlens caurdūra kaulu; pagrozot to šurpu turpu, Frīmans atdalīja pieres daivas gabalu. Tad instruments tika izvilkts un ievietots otras acs dobumā. Dažu minūšu laikā procedūra bija galā. Tas ir tik vienkārši, dižojās Frīmans, ka viņš kuram katram dulburim, pat psihiatram, 20 minūšu laikā spētu ierādīt, kā paveikt šo operāciju.
Kopš 1936. gada ASV bija izdarīts desmitiem tūkstošu lobotomijas operāciju, un abi minētie vīri turpināja operēt vēl vairākas desmitgades. Lobotomijas izgudrotājs, portugāļu neirologs Egašs-Munišs, 1949. gadā par savām pūlēm saņēma Nobela prēmiju. Lielākajos ASV medicīnas centros – Hārvardā, Jeilā, Kolumbijā, Pensilvānijas Universitātē – šo operāciju dažādās variācijās regulāri veica vēl 50. gados.
Pēdējos gados viens otrs medicīnas vēstures pētnieks sāk klāstīt, ka lobotomija nemaz nav bijusi tāds medicīnas šausmu stāsts, kā to ataino populārajā kultūrā, vedinot domāt, ka laikmeta kontekstā šī operācija varbūt būtu attaisnojama kā atbilde uz pārpildītajām psihiatriskajām klīnikām un tālaika psihiatrijas terapeitisko impotenci. Es tā neuzskatu, un Lūka Ditriha grāmata “Pacients H. M. Stāsts par atmiņu, neprātu un ģimenes noslēpumiem” (2017) papildina citos avotos rodamās liecības, ka Skovils, tāpat kā Frīmans, morāles ziņā bija īsts briesmonis – godkārīgs, maniakāls egocentriķis, kurš, tiecoties pēc slavas, bija gatavs riskēt ar nopietnu un neatgriezenisku kaitējumu pacientiem. Viņam noteikti nebija vaļas atminēties Hipokrata zvēresta vārdus “Solos nenodarīt ļaunumu”.
Ironiski, bet Skovils nekavējās nopelt Frīmana procedūras raupjo vienkāršību, un neiroķirurgi no skatītāju vidus viņam apmierināti piebalsoja. Savukārt Frīmans izsacījās nicīgi par pieņēmumu, ka viņa sāncenša veiktā smadzeņu atsūknēšana būtu daudz “precīzāka”, kā to apgalvoja Skovils un viņa atbalstītāji. Vismaz šajā ziņā viņiem abiem bija taisnība.
Savā grāmatā Ditrihs šīm neparastajām ķirurģiskajām sacensībām Hārtfordā velta ievērojamu uzmanību, aplūkojot tās ar pienācīgu skepsi. Taču grāmatas vēstījums aizsākas daudz agrāk, ar stāstu par negadījumu, ko kādā vasaras vakarā cieta sešus vai septiņus gadus vecais Henrijs Molisons. Skrienot mājup uz vakariņām, Henrijs šķērsoja ielu, un viņam no mugurpuses uztriecās velosipēdists. Zēns tika uzsviests gaisā un piezemējās uz galvas, smadzeņu satricinājuma rezultātā uz brīdi zaudējot samaņu. Galu galā Henrijs atlaba, taču ne pilnībā.
Henrijam sākās epilepsijas lēkmes, kas gadu gaitā kļuva arvien biežākas un spēcīgākas un padarīja viņa dzīvi nepanesamu. Zāles nelīdzēja. Galu galā 1953. gadā Henrija vecāki vērsās pie dr. Skovila, kaut gan, atšķirībā no lielākās daļas pacientu, kas tika pakļauti psihiatriskajai ķirurģijai, Henrijs bija psihiski vesels. Skovils ģimenei paziņoja, ka viņa izstrādātā smadzeņu operācija varētu mazināt epilepsijas izpausmes, un jau pēc dažiem mēnešiem Henrijs tika ieripināts operāciju zālē. Turpmākais padarīja viņu par vienu no slavenākajiem 20. gadsimta pacientiem.

Sekojot ierastajai procedūrai, Skovils veica iegriezumu Henrija galvaskausā, atsedzot daļu smadzeņu. Taču mērķis šoreiz atradās dziļāk, aiz pieres daivām – parastā lobotomijas apvidus. Elektroencefalogrāfija nebija atklājusi, kurā smadzeņu rajonā meklējams epilepsijas cēlonis, tādēļ Skovils ar plakanu lāpstiņu atbīdīja pieres daivas, lai atsegtu tālākās deniņu daivas struktūras – mandeļveida ķermeni, hipokampa vītnes kāsi, entorinālo garozu –, meklējot kādu acīmredzamu defektu vai atrofējušos audus. Nekā. Piesardzīgs ķirurgs šajā brīdī būtu pārtraucis operāciju, tā kā nebija skaidri redzamu bojājumu, kas attaisnotu tālāku iejaukšanos. Skovils tāds nebija. “Darbība man tīk labāk nekā domāšana, tamdēļ esmu ķirurgs. Man patīk rezultāti,” viņš reiz bija teicis. Un viņš guva rezultātus, lai gan ne tādus, uz kādiem bija cerējis pacients. Skovils lika lietā atsūkšanas katetru un likvidēja visas trīs deniņu daivas daļas abās smadzeņu puslodēs.
Iespaids uz pacienta H. M. veselību, kā Henrijs kļuva zināms ārstu aprindās, bija absolūti graujošs. Lai gan viņa intelektuālās spējas palika neskartas, dažu minūšu laikā Henrijs gandrīz pilnībā bija zaudējis īslaicīgo atmiņu. Kopš tā brīža, kā atzīmēja Skovils, viņš bija faktiski bezpalīdzīgs un neārstējams. Henrija atmiņas zudumi bija “ļoti smagi” – “tik nopietni, ka pacients nespēj atcerēties savas istabas atrašanās vietu, tuvāko biedru vārdus un pat to, kā atrast tualeti vai pisuāru”. Un, protams, arī neko citu. Ditrihs raksta, ka ar šiem vārdiem “pasaulē nāca pacients H. M. Tas bija arī Henrija Molisona nekrologs”.
Pirmais no vairākiem pārsteigumiem, ko Ditrihs sagādā lasītājiem, ir tas, ka Viljams Bīčers Skovils ir viņa vectēvs, ko viņš gadu gaitā labi iepazinis. Radniecības saites Ditriham ļāvušas piekļūt daudziem dažādiem materiāliem, kas nebūtu pieejami cilvēkam no malas, un viņš neapšaubāmi ir gan talantīgs un neatlaidīgs žurnālists, gan izcils stāstnieks. Tādēļ jo lielāku vilšanos man sagādāja tas, ka ne viņš, ne grāmatas izdevējs nav izvēlējušies tajā iekļaut atsauces, nedz arī sniegt jebkādu sistemātisku avotu dokumentāciju. Mūsu rokās ir nonācis aizraujošs stāsts, taču tā izcelsme diemžēl ir tīta miglā.
Otrs pārsteigums ir saistīts ar Ditriha vecmāmiņu Emiliju Baretu Lērndu, mīļvārdiņā sauktu par Bambamu. Pirms Emilija 1934. gada jūnijā apprecējās ar pievilcīgo Bilu Skovilu, viņa bija mundra jauna sieviete. 1944. gadā viņiem bija jau trīs bērni, un Bils dienēja armijas medicīniskajā korpusā, bieži uz ilgu laiku atstājot sievu Volavolas pilsētiņā Vašingtonas pavalsts austrumos. Tad viņa uzzināja, ka vīram ir mīļākā. Emilijai sākās halucinācijas, un viņa mēģināja pakārties. Viņu ievietoja vietējā slimnīcā, slēgtā palātā, līdz dažas nedēļas vēlāk visa ģimene pārcēlās uz Hārtfordu Konektikutā. Tur viņu steidzīgi nogādāja Dzīves institūtā, vienā no ASV senākajām psihiatriskajām klīnikām, kur veiktas vairums no viņas vīra izdarītajām lobotomijas operācijām (bet ne H. M. operācija). Skovils bija institūta štatā kopš 1941. gada.
Dzīves institūts, sākotnēji Hārtfordas Vājprātīgo sanatorija, bija šika privātā iestāde, kas apkalpoja apkārtnes bagātniekus. Ārēji tā nedaudz atgādināja privātu lauku klubu. Sanatorijas projektu bija izstrādājis Frederiks Olmsteds, Ņujorkas Centrālparka arhitekts. Pacientus šeit dēvēja par “viesiem”, kaut gan viņiem pār savu likteni nebija nekādas teikšanas. Institūta vadītājs dr. Bērlingeims sparīgi pielietoja visu 40. gadu modernāko psihiatrijas arsenālu – insulīna komas, metrazola lēkmes, hidroterapiju, piroterapiju (pacientus ievietoja zārkam līdzīgā aparātā un karsēja, līdz izjauca ķermeņa homeostatisko regulāciju un radīja mākslīgu drudzi ar 40–41 °C temperatūru) un elektrošoka terapiju (EŠT) tās nemodificētajā formā (kas izraisīja drausmīgus krampjus).

Emilija tika pakļauta daudzām no minētajām šaubīgajām ārstniecības metodēm, taču bez īpašiem panākumiem. Viņas psihiatrs neiecietīgi komentēja, ka vīra neuzticība “ir viņu neparastā mērā satraukusi”, un piezīmes slimnieces lietā atklāj bailes no EŠT un to, ka viņa joprojām atradusies uzmācīgu ideju varā. Viņas drīzā izrakstīšana tādējādi šķiet nedaudz mīklaina. Kopš tā brīža viņa ierāvās sevī un dzīvoja, neizrādot nekādu pašiniciatīvu, – šādas uzvedības cēloņi top skaidri grāmatas pēdējās lappusēs, kurās mēs uzzinām, ka dr. Skovils pats personīgi izdarījis viņai lobotomiju. Viena no smeldzīgākajām ainām, ko Ditrihs apraksta, ir Pateicības dienas vakariņas pie vecvecākiem, kuru laikā Emilija klusēdama sēž ģimenes locekļu vidū, kamēr pie galda saimnieko viņas bijušais vīrs un viņa jaunā sieva (jaunāks, pievilcīgāks modelis).
Neskatoties uz grāmatas nosaukumu, Ditrihs lielu tās daļu atvēl savas ģimenes noslēpumu atsegšanai. Taču galu galā viņš atgriežas pie atmiņu zaudējušā H. M., kurš izrādījās īsta dāvana medicīnas zinātnei. Atšķirībā no lobotomijas pacientu leģioniem, ko Skovils atstāja aiz sevis (orbitālā iegriezuma procedūru viņš turpināja veikt vēl 70. gados, apgalvojot, ka tā ir “droša un gandrīz pilnībā nekaitīga”), H. M. nebija garīgi slims un viņa intelektuālās spējas pēc operācijas palika neskartas. Tādēļ viņa gadījums bija ideāli piemērots cilvēka atmiņas pētījumiem, un tieši tajos rastie atklājumi padarīja Henriju slavenu (lai gan viņš pats to vairs nespēja novērtēt).
Neilgi pēc operācijas par pirmo psiholoģi, kas pētīja H. M., kļuva ievērojamā neirozinātniece Brenda Milnere no Makgila Universitātes Monreālā. Šis darbs ļāva viņai izdarīt vairākus ārkārtīgi nozīmīgus atklājumus, tai skaitā konstatēt, ka cilvēkiem ir divas atsevišķas, neatkarīgas atmiņas sistēmas. Viena no tām H. M. joprojām piemita, ļaujot viņam apgūt un uzlabot dažādas prasmes. Otra – notikumu atmiņa – bija pilnībā izdzēsta.
Dr. Milnere drīz vien pievērsās citam pētījumu virzienam un zaudēja kontaktus ar H. M. Viņas darbu pārņēma viena no viņas studentēm, Suzana Korkina. Kad Korkina vēlāk ieguva amatu Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT), H. M. faktiski kļuva par viņas īpašumu. Līdz pat viņa nāvei Korkina noteica to, kuram būs ļauts ar viņu strādāt, piespiežot citus pētniekus, kas vēlējās Henriju izmeklēt, dancot pēc viņas stabules. Viņas karjera kā vienai no pirmajām sievietēm zinātniecēm MIT lielā mērā balstījās uz privileģēto pieeju šim fascinējošajam pacientam. No 1953. līdz 2008. gadam, kad viņš nomira, H. M. regulāri brauca uz MIT – sākumā no Hārtfordas, kur viņš mitinājās pie radiniekiem, un vēlāk no aprūpes nama, kurā viņš bija ievietots, – lai tiktu durstīts un bakstīts, atkal un atkal pārbaudīts un izmeklēts, ikreiz no jauna iepazīstot dr. Korkinu un viņas laboratoriju.
Izrādās, arī ar viņu Ditriham ir kāda saistība. Korkina savulaik dzīvojusi tieši pretī Skovilu ģimenei ielas otrā pusē un bērnībā bijusi Ditriha mātes labākā draudzene; tas gan neko daudz nebija palīdzējis, kad Ditrihs vēlējās viņu intervēt topošajai grāmatai. Korkina vispirms izvairījās no tikšanās, bet pēc tam centās pamatīgi ierobežot to, ko Ditrihs no viņas teiktā drīkst izmantot. Grūti pateikt, cik lielā mērā šie apstākļi ietekmējuši Ditriha attieksmi pret viņu, taču lasot nerodas šaubas, ka viņš Korkinas rīcību vērtē ārkārtīgi negatīvi.
Ditrihs norāda, ka Korkina un MIT, pateicoties viņas īstenotajai kontrolei pār H. M., ir saņēmuši pētniecības grantus miljoniem dolāru apjomā, no kuriem ne penija nenonāca nabaga Henrija kabatā. Viņš iztika ar nelielu invaliditātes pabalstu, ko maksāja valsts, un ne reizi nesaņēma nekādu kompensāciju par savu laiku un dažkārt arī ciešanām. Piemēram, reiz viņš Hārtfordā atgriezās ar veselu rindu mazu otrās pakāpes apdegumu uz krūtīm, kas bija radušies sāpju sliekšņa noteikšanas rezultātā. Viņš šo eksperimentu tik un tā neatcerēsies – kādēļ gan to nedarīt? Beidzot Korkina tomēr atskārta, ka eksperimentu veikšanai nenāktu par sliktu juridiska pilnvara, jo H. M. acīmredzami nevarēja uzskatīt par cilvēku, kurš spēj sniegt apzinātu piekrišanu. Pat necenšoties atrast dzīvu asinsradinieku (Henrija pirmās pakāpes brālēns dzīvoja tikai pāris jūdžu attālumā), viņa tā vietā panāca, ka tiesa ieceļ aizbildni, kurš turpmāk parakstīja ikvienu pētījuma pieteikumu, ko viņa lika tam priekšā, lai arī viņš ne reizes pat netika apmeklējis H. M.
Henrijam Molisonam nepaveicās ar tiem, kas vēlējās ar viņu eksperimentēt. Skovils bezrūpīgi izmantoja viņu tam, lai noskaidrotu, kas notiks, izsūknējot ievērojamu daļu smadzeņu, un Korkina, šķiet, faktiski pārņēma viņu savā īpašumā un ekspluatēja šo veiksmīgo apstākli uz pilnu klapi. Ditrihs atklāj, ka H. M. nelaimes nebeidzās pat ar viņa nāvi. Ātri iebalzamētas, viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas Rietumkrastā, Kalifornijas Universitātē Sandjego (UCSD), kur neiroanatomijas speciālists un radiologs Jākopo Annēze rūpīgi izņēma viņa smadzenes un sāka šķetināt to noslēpumus. Itālijā dzimušais Annēze atstāj priekšzīmīga, taču naiva zinātnieka iespaidu, kas aizrautīgi vēlas dalīties savos atklājumos ar pasauli, neapzinoties, ka nokļuvis haizivīm pilnos ūdeņos.
Darba gaitā viņš H. M. smadzeņu pieres daivās konstatēja senu traumu, kas, domājams, bija radusies, kad Skovils tās atvirzīja, lai piekļūtu dziļāk esošajām smadzeņu struktūrām, ko viņš vēlējās likvidēt. Visi ar H. M. veiktie atmiņas pētījumi, tai skaitā Korkinas darbi, balstījās uz pieņēmumu, ka cietušas tikai deniņu daivas struktūras, tā ka šis bija potenciāli svarīgs atklājums. Varbūt tā ir sagadīšanās, taču drīz pēc tam, kad Korkina to uzzināja, viņa sazinājās ar MIT juristiem, lai atgūtu H. M. smadzenes un Annēzes sagatavotās detalizētās fotogrāfijas un slaidus. Annēze nebija parūpējies, lai viņa tiesības uz šiem materiāliem būtu dokumentāri apliecinātas, un UCSD juristi viņu pameta uz sēkļa.
Vicinot dokumentu, ko bija parakstījis viņas pašas ieteiktais un tiesas ieceltais aizbildnis, Korkina ar MIT advokātu palīdzību veiksmīgi atguva visu minēto. Annēze drīz vien iesniedza atlūgumu un pameta darbu universitātē. Zaudējis slaidus un fotogrāfijas, viņš nevarēja darbu turpināt, viņa pētnieciskā karjera bija sagrauta. Taču tas vēl nebija Korkinas pēdējais trieciens. Intervijā Ditriham pirms savas nāves no aknu vēža 2016. gada maijā viņa paziņoja, ka plāno iznīcināt visus izejmateriālus un laboratorijas datus, kas attiecas uz viņas darbu ar Henriju Molisonu, un ka lielu daļu no tiem viņa jau ir iznīcinājusi. H. M. savas dzīves pēdējos 50 gadus bija būtībā piederējis Korkinai. Un viņa plānoja paņemt līdzi kapā visus noslēpumus, kādus vien slēpa viņas arhīvs.

lithub.com, 2019. gada 30. jūlijā