Humanoīda traips

Kādā 1940. gada dienā četri pusaudži no okupētās Francijas pavisam tiešā nozīmē iekrita paleolīta laikmetā. Viena no daudzajām stāsta versijām vēsta, ka pastaigas laikā pa mežu netālu no Montiņakas pilsētiņas pēkšņi pazudis viņu suns. To meklējot, zēni drīz vien atklājuši, ka viņu uzticamais pavadonis iekritis zemes caurumā, tāpēc īstā komiksu varoņa Tintiņa garā (ar kuru viņi droši vien bija pazīstami) pusaudži veica bīstamu nolaišanos 15 metru dziļumā. Viņi atrada gan suni, gan daudz ko citu, īpaši nākamajos apmeklējumos, kuros devās, jau bruņojušies ar petrolejas lampām. Caurums veda uz alu, kuras sienas un griestus klāja košās krāsās uzgleznoti dzīvnieki. Tie bija dzīvnieki, kuru 20. gadsimta Dordoņā jau sen vairs nebija, – bizoni, tauri un lauvas. Viens no puišiem, mehāniķa māceklis, vēlāk stāstīja, ka, būdami apstulbuši un pacilāti, viņi sākuši lēkāt pa alu kā “mežoņu bars, kas izpilda kara deju”. Kāds cits atcerējās, ka plīvojošajā lampu gaismā šķita kustamies arī uzgleznotie dzīvnieki. “Mēs bijām kā prātu zaudējuši,” teica vēl kāds no pusaudžiem, lai gan pie tā droši vien vainojams oglekļa dioksīds, kas bija uzkrājies slikti vēdinātajā alā.

Zēni bija atklājuši slaveno Lasko alu, kas vēlāk kā magnēts pievilka tūristus, bet ko galu galā nācās slēgt, lai daudzo apmeklētāju izelpotais mitrais gaiss mākslas darbus nesabojātu. Tagad, gandrīz gadsimtu pēc šī notikuma, mēs zinām, ka Lasko ala ir daļa no visu pasauli aptveroša fenomena, ko sākumā iedēvēja par “izdaiļotajām alām”. Šādas alas ir atklātas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Eiropā vien to ir vismaz 350, jo īpaši alām bagātajos Pireneju kalnos, un pēdējos gados tās atklātas arī Borneo (2018. gadā) un Balkānos (2019. gada aprīlī). Ņemot vērā, cik tālu tās atrodas cita no citas, dīvainākais ir tas, ka “izdaiļojumi” tajās visās ir līdzīgi: cilvēka plaukstas nospiedumi, abstrakti zīmējumi, ko veido punkti un krustotas līnijas, un lieli dzīvnieki – kā gaļēdāji, tā zālēdāji –, no kuriem lielākā daļa jau izmiruši. Ne visi tēli parādās visās alās: dažās redzami tikai plaukstu nospiedumi vai megafaunas pārstāvji. Paleoarheologi uzskata, ka šos darbus radījuši mūsu tālie akmens laikmeta senči, lai gan alās nav atrodami attēli, kuros būtu redzami cilvēki gleznošanas procesā.

Taču tajās ir sastopami cilvēkveidīgi radījumi, kurus daži arheologi piesardzīgi dēvē par “humanoīdiem”, – divkājainas figūras, kas dažviet redzamas dzīvnieku attēlus saturošo fresku malās. Dzīvnieki uz alu sienām ir attēloti, pievēršot teju vai pārdabisku vērību detalizētam galvas un muskuļu attēlojumam, taču nevienai divkāja figūrai (neapšaubāmi par lielu vilšanos tūristiem) nav uzzīmēta seja.

Šis fakts atstāja uz mani negaidīti spēcīgu iespaidu. Par to, protams, jāpateicas kādam īpašam manas vēsturiskās situācijas apstāklim gandrīz 20 000 gadus pēc Lasko alas izdaiļošanas. Ap 2002. gadu mēs iegājām tā saucamajā “selfiju” laikmetā, kurā visi šķiet kā apsēsti ar saviem elektroniskajiem pašportretiem – ar drēbēm vai bez tām, ar kosmētiku vai bez, ballējoties vai saspringti par kaut ko domājot – un vēlmi izplatīt tos, cik plaši vien iespējams. Tad 2016. gadā ASV ievēlēja prezidentu, par kuru labākais, ko var teikt, ir tas, ka viņš ir narciss. Piekrītu, ka šāds psiholoģiskā stāvokļa apzīmējums ir neskaidrs, taču tas labi atbilst cilvēkam, kurš ir tik pārņemts ar savu paštēlu, ka pat savus golfa klubus izdaiļojis ar viltotiem žurnāla Time vākiem, uz kuriem attēlots viņš pats. Turklāt mums tiek sūtīti paziņojumi par gaidāmo izlikšanu no mūsu planētas: arktiskie ledāji strauji kūst un pārvēršas ūdenī. Dienvidu puslodes iedzīvotāji dodas uz ziemeļiem, kur ir piemērotāki klimatiskie apstākļi labības audzēšanai. Jūlijā gaisa temperatūra Parīzē pārspēja visus rekordus, sasniedzot 42,6 grādus pēc Celsija.

Varētu teikt, ka mana negaidītā pārņemtība ar alu mākslu savā ziņā bija blāvs atspulgs no tā paša stāsta par zēnu nolaišanos Lasko alā nacistu okupētajā Francijā. The New York Times savās lappusēs mudināja satrauktos lasītājus meklēt glābiņu tādos “pašaprūpes” līdzekļos kā meditācija, pastaigas dabā un masāža, bet neviens no tiem mani neuzrunāja. Tā vietā es laiku pa laikam paņēmu brīvdienas no tā, ko mēs iesaucām par “Pretošanos”, un iekritu paleoarheoloģijas truša alā. Manā gadījumā tas nebija tikai bēgšanas jautājums. Mani sajūsmināja, cik brīvi no patmīlības bijuši mūsu senči, kuri veltīja tik daudz pūļu, lai radītu dažus no satriecošākajiem mākslas darbiem pasaulē, – un pat nepapūlējās zem tiem parakstīties.

Taurs iekož cilvēkam

Alu māksla atstāja dziļu iespaidu uz 20. gadsimta skatītājiem, arī jaunajiem Lasko pirmatklājējiem, no kuriem vismaz viens 1940.–1941. gada ziemā apmetās teltī pie cauruma, kas veda uz alu, lai pasargātu to no vandaļiem un, iespējams, arī nacistu armijas. Līdzīga reakcija bija arī daudziem slavenākiem alu apmeklētājiem. 1928. gadā gleznotājs un kritiķis Amedē Ozanfāns par Lezezī alu gleznojumiem rakstīja: “Ak, šīs plaukstas! Šie plaukstu silueti uz okera fona! Ejiet un apskatiet tos. Apsolu jums visspēcīgākās emocijas, kādas jebkad būsiet piedzīvojuši.” Viņaprāt, paleolīta mākslinieki ir iedvesmojuši moderno mākslu, un zināmā mērā tas tiešām tā ir. Džeksons Poloks apliecināja cieņu šiem zīmējumiem, atstājot plaukstas nospiedumus vismaz divās savās gleznās. Stāsta, ka Pablo Pikaso apmeklējis slaveno Altamiras alu pirms aizbraukšanas no Spānijas 1934. gadā. Iznācis no tās, viņš esot teicis: “Pēc Altamiras viss pārējais ir pagrimums.”

Alu māksla, protams, izvirzīja arī jautājumu, ko uzdod jebkurš patiesi izcils mākslas darbs: “Ko tas viss nozīmē?” Kādai auditorijai šie zīmējumi bija domāti, un ko viņiem vajadzēja no tiem gūt? Lasko pirmatklājēji uzdeva šos jautājumus vienam no saviem skolotājiem; viņš aicināja talkā Anrī Breiju – priesteri, kurš savu plašo aizvēstures zināšanu dēļ bija izpelnījies iesauku “aizvēstures pāvests”. Nav nekā pārsteidzoša, ka viņš izvirzīja tā saucamo “maģiski reliģisko” hipotēzi, kurā vārds “maģiski” bija domāts kā noniecinošs apzīmējums paleolīta laikmeta uzskatu (lai kādi tie būtu bijuši) nošķiršanai no mūsdienu pasaulē valdošā monoteisma. Uz nedaudz praktiskākas nots viņš izvirzīja teoriju, ka dzīvnieki zīmēti, lai maģiskā ceļā pievilinātu īstos dzīvniekus, proti – lai cilvēkiem būtu vieglāk tos nomedīt un apēst.

Šai teorijai par sliktu liecina fakts, ka uz alu sienām attēlotie dzīvnieki nebija no tiem, kurus mākslinieki parasti ēda pusdienās. Piemēram, Lasko mākslas radītāji ēda ziemeļbriežus, nevis krietni prāvākos citus zālēdājus, kuru attēli rotāja alas sienas. Cilvēkiem, kuru galvenais ierocis bija šķēps ar krama uzgali, tādus būtu grūti nomedīt, netiekot sabradātiem pašiem. Mūsdienās daudzi pētnieki uz jautājumu, ko tas viss nozīmē, parausta plecus un atbild: “Varbūt mēs to nekad neuzzināsim.”

Ja ar vienkāršu zinātkāri – līdzīgu tai, kas urdīja Lasko pirmatklājējus, – nepietiek, lai rosinātu doties labākas atbildes meklējumos, ir kāds pamācošs stāsts, ko glabā šīs alas dziļumi. Neilgi pēc gleznojumu atklāšanas varas iestādes aizturēja ebreju zēnu no šīs grupas un kopā ar vecākiem nosūtīja uz īslaicīgās aizturēšanas cietumu, kas kalpoja par pieturvietu ceļā uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Brīnumainā kārtā zēnu izglāba franču Sarkanais Krusts, un viņš iznāca no gūsta kā, iespējams, vienīgais cilvēks, kurš savām acīm bija skatījis gan 20. gadsimta fašisma elli, gan paleolīta laikmeta mākslu. Pēdējā nebūt nepiedāvāja to rožaino ainu, kāda tēlojas mūsdienu keto diētas apskurbināto paleofilu prātos, – ainu, kurā mūsu senči gulšņā saulē, sacerēdami deju melodijas vai skrubinādami nagaiņu kārtas dzīvnieku kaulus. Cik zināms no arheoloģiskām liecībām, tas laiks cilvēces vēsturē bija samērā mierīgs. Nav šaubu, ka bija arī slepkavības gadījumi un ka starp atsevišķām cilvēku grupām, kā arī grupu iekšienē notika sadursmes, bet bija jāpaiet vēl vismaz 10 000 gadu, līdz karš kļuva par organizētu kolektīvu pasākumu. Alu māksla liek domāt, ka reiz cilvēkiem bija labāks veids, kā pavadīt brīvo laiku.

Ja tie patiešām bija cilvēki; pasaules kopējā alu mākslas galerija piedāvā tik maz divkājaino radību attēlu, ka mēs par to nevaram būt pilnīgi droši. Ja jau paleolīta mākslinieki prata radīt tik naturālistiskus dzīvnieku attēlus, kāpēc viņi neuzgleznoja paši sevi? Gandrīz tikpat neizprotama kā cilvēka attēlu neesamība alu gleznojumos ir arī niecīgā zinātnieku interese par to, kāpēc tas tā ir. Pasaulslavenais paleoarheologs Žans Klots savā grāmatā “Kas ir paleolīta māksla?” šim tematam atvēlējis tikai pāris lappuses, secinot: “Nozīmīgā dzīvnieku loma acīmredzami izskaidro skaitā nedaudzos cilvēku atveidojumus. Paleolītiskajā pasaules uzskatā cilvēki nebija uzmanības centrā.” Kādā pētījumā, ko dīvainā kārtā izdevis Slimību profilakses un kontroles centrs, pausta neizpratne, kāpēc alu gleznojumos nav naturālistisku cilvēku attēlojumu, un šis fakts skaidrots ar paleolīta laikmeta cilvēku “neizskaidrojamo apsēstību ar savvaļas dzīvniekiem” (it kā tajā laikā būtu bijuši arī kādi nesavvaļas dzīvnieki).

Cilvēka figūru nenozīmīgā klātbūtne alu gleznojumos liek domāt, ka, vismaz no cilvēku skatpunkta, galvenā drāma paleolītā norisinājās starp megafaunas pārstāvjiem – gaļēdājiem un lielajiem zālēdājiem. Mūsdienu pasaulē megafauna ir tik ļoti sarukusi, ka mums grūti iedomāties, cik lielā skaitā šie zīdītāji reiz apdzīvoja zemi. Pat zālēdāji varēja apdraudēt cilvēkus, ciktāl par to var spriest pēc mitoloģijas, – piemēram bifeļdēmons, ko nogalināja indiešu dieviete Durga, vai Krētas puscilvēks pusvērsis Mīnotaurs, kuru varēja savaldīt, vienīgi ieslogot labirintā (kas, starp citu, arī bija sava veida ala). Potenciāli ēdami zālēdāji, piemēram, tauri (lieli, mūsdienās izzuduši savvaļas vērši), varēja būt bīstami, savukārt plēsīgie gaļēdāji varēja netīši palīdzēt cilvēkiem un to cilvēkveidīgajiem radiniekiem, piemēram, atstājot viņiem savu pusapēsto medījumu. Paleolīta ainava piedāvāja daudz lielu dzīvnieku, kā arī pietiekami daudz iemeslu no tiem uzmanīties. Dažus varēja ēst – pēc tam, kad mednieku pulciņš bija tos, teiksim, iedzinis slazdā; daudzi citi labprāt ēda pašus cilvēkus.

Neraugoties uz sarežģītajām un dzīvību apdraudošajām attiecībām starp paleolīta cilvēkiem un megafaunu, kas veidoja tik nozīmīgu daļu no viņu apkārtējās vides, 20. gadsimta pētnieki sliecās apgalvot, ka alu māksla esot apliecinājums neapšaubāmajam mūsu sugas pārākumam. Kāds mākslas vēsturnieks, kas bija izglābies no nacisma, paziņoja, ka alu glezniecība esot “dižs garīgais simbols” no laika, kad “cilvēks bija tikko atstājis aiz muguras tīri zooloģisku eksistenci, kad pār viņu valdīja dzīvnieki, un sāka valdīt pār tiem”. Bet stilizētās cilvēkveida figūras, kas atrastas tādās alās kā Lasko un Šovē, nemaz neizstaro pārākumu. Pēc mūsdienu mērauklas tās ir pārlieku biklas un salīdzinājumā ar līdzās attēlotajiem dzīvniekiem nožēlojami vājas. Ja nu šie bezsejas radījumi varbūt arī smaidīja uzvaras priekā, mums nav nekādu iespēju to uzzināt.

Gaļgalvji

Jautājumā par to, kā alu mākslinieki izprata savu vietu paleolīta pasaulē, mums ir tikai viens sīks pavediens. 20. gadsimta arheologi uzskatīja aizvēsturisko mākslu drīzāk par “maģiski reliģisku” vai “šamanisku”, taču krietni vien laicīgākie mūsdienu pētnieki tajā dažbrīd saskata kaut ko tādu, kas līdzinās tīrai jokošanai. Piemēram (pārlecot uz citu laikmetu un cita veida gleznošanas virsmu), Indijas mezolīta klinšu mākslā attēlotas tikai nedaudzas cilvēku figūras; mūsdienu skatītāji tās raksturo kā “komiskas”, “dzīvnieciskotas” un “groteskas”. Vai ņemsim, piemēram, slaveno “putnucilvēka” attēlojumu Lasko alā, kurā stilizēta cilvēka figūra ar garu, tievu un erektētu dzimumlocekli krīt atmuguriski, bizonam tuvojoties. Džozefs Kampbels, lūkojoties no maģiski reliģiskās paradigmas skatpunkta, to apraksta šādi:

Liels bizons, kuru caurdūris šķēps, kas iegājis viņa tūplī un iznācis laukā caur dzimumlocekli, stāv uz muguras guloša vīra priekšā. Pēdējais (vienīgā primitīvi zīmētā figūra un vienīgā cilvēka figūra šajā alā) ir aizgrābts šamaniskā transā. Viņa seju sedz putna maska; viņa erektētais falls vērsts pret caurdurto bulli; uz zemes pie viņa kājām guļ metamais šķēps, un viņam blakus ir zizlis vai kūja, kuras augšgalu rotā putna attēls. Aiz gulošā šamaņa redzams liels degunradzis, kas promejot acīmredzami izkārnās.

Ja izņemam vārdus “šamanis” un “šamanisks”, sanāk apraksts par nepiedienīgām – ļoti nepiedienīgām – attiecībām starp humanoīdu un diviem krietni lielākiem un spēcīgākiem dzīvniekiem. Vai viņš, humanoīds, atrodas transā, vai arī viņu uz brīdi aizgrābis abu dzīvnieku spēks un skaistums? Un kas tad īsti padara viņu par šamani – vai putna motīvs, ko paleoantropologi, balstoties Sibīrijas kultūru pētniecības tradīcijā, automātiski asociē ar šamanismu? Līdzīgā veidā šamaņa statuss piešķirts arī divkājainai figūrai ar brieža galvu Trīs Brāļu alā Francijā, padarot viņu par kaut ko līdzīgu priesterim, lai gan, objektīvi ņemot, tikpat labi viņam galvā varētu būt arī cepure. Kā rakstīja Džūdita Tūrmane esejā, kas iedvesmoja Verneru Hercogu uzņemt filmu “Aizmirsto sapņu ala”: “Par spīti tieksmei uz naturālismu, paleolīta mākslinieki reti kad izvēlējās attēlot cilvēkus. Kad viņi tomēr to darīja, tad ar tik rupjiem līdzekļiem, kas robežojas ar izsmiešanu.”

Taču ko gan viņi izsmej, ja ne paši sevi un tādējādi arī mūs, savus attālos pēctečus? Protams, mūsu reakcijai uz paleolīta mākslu var nebūt nekā kopīga ar alu mākslinieku nodomiem vai jūtām. Tomēr ir iemesli domāt, ka paleolīta cilvēkiem piemita humora izjūta, kas nemaz tik ļoti neatšķīrās no mūsējās. Galu galā, mums taču ir kopīga estētiskā izjūta, ko apliecina mūsu reakcija uz lieliskajiem paleolīta laikmeta dzīvnieku attēlojumiem. Runājot par iespējamiem jokiem, ir zināms kāda ģeologa 2018. gada ziņojums par fosilizētiem pēdu nospiedumiem, kas atklāti Ņūmeksikā. Šos nospiedumus atstājis milzu sliņķis, un to iekšpusē redzami daudz mazāki cilvēka pēdu nospiedumi, liekot domāt, ka cilvēks apzināti gājis soli solī ar sliņķi, sekojot tam nelielā attālumā. Īpatnēja medību prakse? Vai arī, kā izteicās kāds zinātnes apskatnieks žurnālā The Atlantic, tajā jaušams “kaut kas teju rotaļīgs”, kas liek iedomāties “bariņu pusaugu bērnu, kuri blēņojas, trenkājot sliņķus”? 

Cits gadījums, kurā sastopamies ar trauslo robežu starp reliģisko (“maģiski reliģisko”, protams) un smieklīgo, ir sprāgstošo veneru noslēpums. 20. gadsimta 20. gados arheologi mūsdienu Čehijas Republikas teritorijā atklāja vietu, kurā paleolīta laikmetā atradusies keramikas darbnīca. Šī darbnīca šķita specializējusies nelielu, rūpīgi izstrādātu dzīvnieku figūru veidošanā. Intriģējošā kārtā tajā izgatavotas arī resnu sieviešu figūras ar lielām krūtīm un dibeniem (sejas pantu, saskaņā ar tālaika modi, tām nebija). Šīs figūriņas tika iedēvētas par “venerām”, un sākumā nosprieda, ka tās ir vai nu “auglības simboli”, vai arī paleolīta pornogrāfijas paraugi. Par lielu sarūgtinājumu vairākām pētnieku paaudzēm, no rūpīgi izgatavotajām sieviešu un dzīvnieku figūriņām bija saglabājušies gandrīz vienīgi fragmenti. Varbūt vainojams paviršs keramiķu darbs? Pārkarsēts ceplis? 1989. gadā atjautīga arheologu komanda nonāca pie secinājuma, ka figūriņu veidošanai izmantotais māls ar nodomu apstrādāts tā, lai, iemestas ugunī, tās sasprāgtu gabalos. Radīto efektu kāds mākslas vēsturnieks nodēvēja par skaļu (un, domājams, bīstamu) “paleolīta pirotehnikas” izrādi. Raksts par šo atklājumu avīzē The Washington Post beidzās ar drūmu secinājumu, ka šis gadījums ir “vissenākā liecība tam, ka cilvēks radījis tēlus tādēļ vien, lai tos iznīcinātu”.

Mēs varam palūkoties arī uz arvien vēl akmens laikmetā dzīvojošo cilvēku uzvedību. Tā gan nav uzticams palīgs mūsu tāltālo priekšteču uzvedības izprašanai, tomēr var sniegt zināmas norādes attiecībā uz viņu humora izjūtu. Evolucionārie psihiatri vērš uzmanību uz faktu, ka antropologi, nonākuši saskarē ar tādām no ārpasaules nošķirtām ļaužu kopienām kā 19. gadsimta Austrālijas aborigēni, atklāja, ka šo iezemiešu joki ir saprotami arī viņiem. Turklāt antropologi stāsta, ka daudzi atlikušie mednieki vācēji ir “agresīvi egalitāristi” un izmanto humoru, lai vājinātu ego ikvienam, kurš ceļ degunu par augstu:

Jā, kad jauns vīrietis nomedī daudz gaļas, viņš iedomājas, ka ir vadonis vai liels vīrs, un sāk mūs, pārējos, uzskatīt par saviem kalpiem vai padotajiem. Tas mums nav pieņemami. Mēs atraidām tādu, kurš lielās ar saviem panākumiem, jo pienāks diena, kad viņa lepnība liks viņam kādu nogalināt. Tāpēc mēs allaž sakām, ka viņa gaļa ir nevērtīga. Šādā veidā mēs atvēsinām viņa sirdi un padarām viņu lēnprātīgāku.

Daži veiksmīgi mednieki nemaz negaida brīdi, kad tiks izsmieti, bet izvēlas paši noniecināt iegūto gaļu, tiklīdz ierodas apmetnē. Dzīvojot cieši noslēgtā cilvēku grupā, sevis izsmiešana var kalpot par pašaizsardzības līdzekli.

Paleolīta laikmeta cilvēkiem, iespējams, ne tik daudz rūpēja tas, ko par viņiem domā sugasbrāļi, cik tas, ko nodomājusi darīt ap viņiem klīstošā un skaitā krietni lielākā megafauna. Vai bizonu bars apstāsies padzerties pie tās vai citas ūdenskrātuves? Vai šim baram uzbruks lauvas? Cik droši vai nedroši būtu nočiept bizona gaļas gabalus, kas palikuši pāri pēc lauvas maltītes? Smieklīguma stīga, kas šķiet caurvijam visu paleolīta mākslu, varētu būt cēlusies no pareizas izpratnes par cilvēka vietu pasaulē. Mūsu priekšteči ieņēma visai zemu vietu barības ķēdē (vismaz, ja salīdzina ar megafaunu), bet tajā pašā laikā viņi spēja saprast un attēlot to, cik zemu šī vieta atradās. Viņi apzinājās, ka ir gaļa; viņi, šķiet, apzinājās arī savu apzināšanos, ka ir gaļa – gaļa, kas spēj domāt. Un tas, ja par to tā kārtīgi padomā, ir gandrīz smieklīgi.

Acis bez sejas

Paleolīta laikmeta cilvēki, bez šaubām, bija spējīgi attēlot cilvēkus krietni reālistiskāk nekā shematisku figūru veidā – cilvēkus ar seju, muskuļiem un liektām līnijām, ko ķermenī ievilkusi grūtniecība vai tauki. Flīzēs, kas atrastas uz grīdas Lamaršas alā Francijā, ir iegravētas īpatnējas sejas (dažas ar galvassegām), kuru vecums tiek lēsts ap 14–15 tūkstošiem gadu. Francijā 19. gadsimta otrajā pusē atrada svinīgu, dīvainā kārtā trīsstūrveida, ziloņkaulā iegravētu sievietes seju, kuras vecums nesen tika datēts ar aptuveni 22 000 gadu p.m.ē. Iepriekš minētās “veneru” figūriņas no apmēram tā paša laika atrastas visā Eirāzijā. Taču šie nedaudzie mākslas darbi ir mazi un acīmredzot bija domāti līdzi nēsāšanai kā amuleti. Alu gleznojumi, ko, protams, nevarēja nest līdzi, palika savās alās.

Bet kā īsti ir ar tām alām? Alu kā mākslinieku darbnīcu un galeriju pievilcību nenoteica apstāklis, ka tās bija māksliniekiem piemērotas. Patiesībā nav nekādu liecību par to, ka cilvēki izdaiļotajās alās būtu dzīvojuši pastāvīgi – un pavisam noteikti ne jau nu visdziļākajās, visgrūtāk pieejamajās vietās, kas tika rezervētas iespaidīgākajiem gleznojumiem. Alu māksliniekus nevajadzētu jaukt ar “alu cilvēkiem”.

Tāpat mums nevajadzētu arī piedēvēt cilvēkiem kādu īpašu slieksmi uz alām, jo tajās atrodamie mākslas darbi līdz mums nonākuši, pateicoties vienkāršam dabiskās atlases procesam: māksla, kas radīta zem klajas debess (piemēram, nelielas figūras vai klinšu gleznojumi), ir pakļauta dabas kaprīzēm, un maz ticams, ka tā varētu saglabāties desmitiem tūkstošu gadu. Paleolīta cilvēki, pēc visa spriežot, gleznoja uz dažādām virsmām (arī dzīvnieku ādām, saviem ķermeņiem un sejām) ar to pašu okera krāsu, ko tie izmantoja alu apgleznošanā. Atšķirība tikai tāda, ka gleznojumi uz alu sienām bija pietiekami labi pasargāti no lietus, vēja un klimatiskām izmaiņām, lai saglabātos desmitiem tūkstošu gadu. Ja arī alām piemita kas īpašs, tad tikai apstāklis, ka tās bija ideālas glabātavas. Izsakoties paleoarheoloģes Eiprilas Nouelas vārdiem, “alas ir dīvaini mikrokosmi, kas pasargā krāsu”.

Ja Lasko mākslinieki zināja par alu konservējošajām īpašībām, vai viņi domāja, ka viņi paši vai kādi citi reiz nākotnē apmeklēs šo pašu vietu? Pirms civilizācijas iebrukuma viņu teritorijās mednieki vācēji bija ļaudis, “kas nesēdēja uz vietas”, proti, mūžīgi klejotāji. Viņi devās no vienas vietas uz nākamo, sekojot sezonālajai dzīvnieku migrācijai un augļu nogatavošanās laikam, varbūt pat lai izbēgtu no pašu mēsliem, kas nenovēršami sakrājās ap viņu apmetnēm. Šīs mazākās migrācijas, ko vēl pastiprināja intensīvas un viļņveidīgas klimata izmaiņas Somālijas pussalā, lika cilvēkiem masveidā izceļot no Āfrikas uz Arābijas pussalu un no turienes tālāk pa visu pasauli. Tik bieži pārceļojot, iespējams, ka paleolīta cilvēki varēja iedomāties par atgriešanos izdaiļotajā alā vai, ja mēs ļaujam iztēlei atraisīties vēl vairāk, paredzēt, ka kādu dienu šo alu apmeklēs citas, viņiem līdzīgas būtnes. Ja tā, tad par alu zīmējumiem vajadzētu domāt kā par sava veida cieto disku un par zīmējumiem – kā informāciju, kas vēsta ne tikai to, ka “šeit redzami daži no zvēriem, kurus sastapsiet šajā apvidū”, bet arī: te bijām mēs, tādas pašas būtnes kā jūs, un lūk, ko mēs zinām.

Daudzie cilvēku apmeklējumi ilgā laika periodā varētu izskaidrot arī dīvaino faktu, ko novēroja bezbailīgie franču zēni: dzīvnieku attēli šķita kustamies. Te nav nekā pārdabiska. Ieskatieties ciešāk, un jūs redzēsiet, ka šos attēlus parasti veido cita citai pārvilktas līnijas, liekot domāt, ka, apmēram tāpat kā bērni, kas mācās rakstīt burtus, jaunie ienācēji zīmēja pāri tām līnijām, kuras bija uzvilkuši iepriekšējie. Tātad ala kalpoja ne tikai par muzeju. Tā bija arī mākslas skola, kur cilvēki mācījās zīmēt no tiem, kuri te bija bijuši iepriekš, un apgūto prasmi lika lietā nākamajā piemērotajā alā. Šīs nodarbes laikā viņi, ņirbošajām gaismām piepalīdzot, radīja animāciju. Cilvēku grupu kustība no viena apvidus uz citu palīdz izskaidrot dzīvnieku šķietamo kustēšanos uz alu sienām. Vairāku desmitu tūkstošu gadu laikā, cilvēkiem zīmējot pāri senākiem mākslas darbiem, pārceļoties uz citu alu un zīmējot no jauna, alu zīmējumi (vai tur, kur alu nebija, klinšu zīmējumi) kļuva par globālām mēmēm.

Alām piemīt vēl kāda iezīme. Tās bija ne tikai nenovērtējamu mākslas darbu glabātavas, bet arī pulcēšanās vietas cilvēkiem: dažas lielākās zāles varēja reizē uzņemt līdz pat 100 apmeklētājiem. Paleoantropologiem, īpaši tiem, kuri atbalsta maģiskās reliģijas teoriju, šādas vietas neizbēgami liek domāt par rituāliem, kas izdaiļotās alas padara par kaut ko līdzīgu katedrālēm, kurās cilvēki sazinājās ar augstākiem spēkiem. Vizuālā māksla varētu būt bijusi tikai viens no šī pacilājošā skata elementiem. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par izdaiļoto alu akustiskajām īpašībām un spēju ģenerēt skaņu efektus, kas iedveš bijību. Cilvēki dziedāja, sita bungas, lūkojās tik “dzīvajos” dzīvnieku attēlos un, iespējams, ķēra kaifu: ala kā ideāla vieta reivam. Vai varbūt viņi ēda “maģiskās sēnes”, ko atrada savvaļā, un tad zīmēja dzīvniekus: uz šādu iespēju norāda daži ziņojumi par mūsdienu bušmeņu klinšu gleznotājiem Āfrikā, kuri, pirms ķeras pie darba, dejojot noved sevi transa stāvoklī.

Katra jaunas alas izdaiļošana vai vecas alas otrreizēja izdaiļošana prasīja desmitiem cilvēku līdzdarbību. 20. gadsimta arheologiem patika iedomāties, ka viņi redz darbu, ko radījuši ar īpašu talantu apveltīti cilvēki – mākslinieki vai šamaņi. Taču, kā savā grāmatā “Alu gleznotāji” norāda Gregorijs Kērtiss, lai sagatavotu alu apgleznošanai, bija vajadzīgs vesels cilvēku pulks: vieni, kas pārbaudīja, vai alu sienās nav kādu plaisu vai izvirzījumu, kuri atgādinātu lielo dzīvnieku apveidus, otri, kas vilka alā baļķus stalažām, uz kurām strādāja mākslinieki, trešie, kas sajauca okera krāsu, un vēl citi, kas strādājošos apgādāja ar pārtiku un ūdeni. Rūpīga daudzās alās sastopamo plaukstu nospiedumu analīze liecina, ka šajā darbā piedalījās kā sievietes, tā vīrieši, kā pieaugušie, tā bērni. Ja alu mākslai bez informācijas glabāšanas un rituālu ekstātiskā efekta pastiprināšanas bija vēl kāda cita funkcija, tad tā bija iemācīt, cik liela vērtība ir sadarbībai, bet sadarbība – līdz pat gatavībai uzupurēties – bija ārkārtīgi nozīmīga gan kopīgajās medībās, gan kolektīvajā aizsardzībā.

Vēsturnieks Juvals Noahs Harari savā grāmatā “Sapiens” uzsver kolektīvo pūliņu nozīmi cilvēka evolūcijā. Individuālā meistarība un drosme lieti noderēja, bet ne mazāk noderīga bija arī vēlme turēties kopā – nebēgt katram uz savu pusi, kad tuvojās bīstams dzīvnieks, nekāpt kokā un neatstāt mazuli vienu. Varbūt, dzīvojot šādā nedrošā pasaulē, kurā galvenie noteicēji bija dzīvnieki, prasība pēc cilvēku solidaritātes tik tālu pārspēja vajadzību pēc individuālas atzinības, ka, vismaz mākslinieciskajā reprezentācijā, cilvēkiem seja nemaz nebija vajadzīga.

Kad krāsa lūp

Visa šī alu apgleznošana, pastāvīgā pārceļošana un pārgleznošana beidzās pirms aptuveni 12 000 gadu ar notikumu, kas lepni nodēvēts par Neolīta revolūciju. Dzīvodami bez nastu nesējiem dzīvniekiem un varbūt arī noguruši no staigāšanas, cilvēki sāka apmesties ciematos un vēlāk arī mūru ieskautās pilsētās; viņi izgudroja lauksaimniecību un pieradināja daudzus savvaļas dzīvniekus, kuru priekšteči tik kuplā skaitā iemūžināti alu gleznojumos. Viņi iemācījās aust, brūvēt alu, kausēt metālu un izgatavot arvien asākus ieročus. 

Ja vietsēžu dzīvesveidam bija savas priekšrocības, tās tika iegūtas par bargu cenu: privātīpašums labības uzkrājumu un ganāmpulku formā, sabiedrības sašķelšanās šķirās – process, ko antropologi maigi dēvē par “sociālo noslāņošanos”, – un karošanas vilinājums. Karš noveda pie verdzības rašanās, kas īpaši smagi skāra sakautās puses sievietes (sakautos vīriešus parasti nogalināja) un apzīmogoja visu sieviešu dzimumu ar konkubīņu un mājkalpotāju stigmu. Vīriešiem klājās labāk, vismaz dažiem; izcilākie karavadoņi izvirzījās par valdniekiem un beigu beigās arī imperatoriem. Visur, kur nostiprinājās vietsēžu dzīvesveids un lauksaimniecība, – no Ķīnas līdz Dienvidamerikai un Centrālamerikai – sadarbību starp vienlīdzīgiem kopienas locekļiem nomainīja pakļautības režīms šīs pasaules varenajiem. Džareda Daimonda skarbajā vērtējumā Neolīta revolūcija bija “vislielākā kļūda cilvēces vēsturē”.

Taču tā vismaz atnesa mums sejas. Sākot ar nepielūdzamajām neolīta laikmeta Tuvo Austrumu “dievietēm mātēm” un turpinot ar pēkšņo valdnieku un varoņu savairošanos bronzas laikmetā, cilvēku seju parādīšanās mākslas darbos šķiet iezīmējam tipoloģisku pārmaiņu no mazu, migrējošu kopienu solidaritātes ētosa uz to, ko mēs tagad saucam par narcismu. Valdnieki un nereti arī viņu dzīvesbiedres bija pirmie, kuri baudīja sava individuālā pārākuma jaunās zīmes – kroņus, rotas, vergu pulkus un augstprātību, kas nāca komplektā ar šiem aksesuāriem. Gadsimtiem ejot, narcisms izplatījās arī uz buržuāzijas pārstāvjiem, kuri 17. gadsimta Eiropā sāka rakstīt memuārus un pasūtināt māksliniekiem savas ģīmetnes. Mūsdienās katrs, kuram rocība atļauj iegādāties viedtālruni, var izplatīt savu paštēlu, publiskot savas acumirklīgās domas sociālajos medijos un spodrināt savu unikālo “zīmolu”. Narcisms ir demokratizēts un pieejams visiem – vismaz kaut kādas drupačas no tā.

Tad kāpēc mums būtu vēl vajadzīgas izdaiļotas alas? Viens no iespējamiem (lai arī neomulīgiem) to izmantošanas veidiem uzpeldējis pēdējās desmitgadēs: kā patvertnes, kurās pārlaist apokalipses vētras. Kamēr ūdens līmenis pasaules okeānos ceļas, laika apstākļi pārvēršas mežonīgu vētru virknē un pasaules trūkumcietēji kļūst arvien nemierīgāki, tikmēr superbagātie uzpērk pamestas kodolraķešu šahtas un pārbūvē tās par “pastardienas bunkuriem”, kas var vienlaikus uzņemt līdz pat 12 ģimenēm, neskaitot apsargus un mājkalpotājus. Tās, protams, ir viltus alas, taču pasakaini aprīkotas – ar peldbaseiniem, vingrošanas zālēm, šautuvēm, “āra” kafejnīcām – un izdaiļotas ar vērtīgiem mākslas darbiem un milzīgiem LED ekrāniem, kuros var redzēt to, kas vēl palicis pāri no ārpasaules.

Bet mums būtu jāatgriežas tieši paleolīta alās – un ne tikai tāpēc, ka tās joprojām spēj izraisīt transcendentāla pārdzīvojuma sajūtu un savienot mūs ar sen zudušo “dabas pasauli”. Mums vajadzētu tajās atgriezties vēstījuma dēļ, ko tās uzticīgi glabājušas vairāk nekā 10 000 paaudžu garumā. Labi, šis vēstījums nebija adresēts mums, un tā autori arī nevarēja iedomāties, ka viņiem būs tādi nesaprātīgi, uz pašdestrukciju tendēti pēcteči, par kādiem esam kļuvuši mēs. Bet te nu tas ir, joprojām nesalasāms, un tāds arī paliks, ja vien mēs nepapūlēsimies atbrīvoties no mākslīgā nošķīruma starp vēsturi un aizvēsturi, hieroglifiem un petroglifiem, “primitīvo” un “attīstīto”. Tam vajadzēs visas mūsu prasmes un zināšanas – no mākslas vēstures līdz urāna–torija datēšanas metodēm un starptautiskai sadarbībai. Bet tas būs šo pūļu vērts, jo mūsu paleolīta laikmeta senči ar saviem bezsejas humanoīdiem un spēju uz jokiem, šķiet, zināja kaut ko tādu, ko mums šodien ir grūti pat iztēloties.

Viņi zināja savu vietu pasaules kopējā kārtībā. Tā nebija nekur diži augstu, un tas lika viņiem smieties. Man ir nelāgas aizdomas, ka mēs nepārdzīvosim masveida izmiršanu, ko esam sev sagatavojuši, ja vien šis joks beidzot nepieleks arī mums. 

The Baffler, 2019. gada novembrī