Harismas noslēpumainā vēsture un neparastā nākotne

Viens no Vācijas nacionālajiem laikrakstiem 1929. gadā publicēja foto sēriju ar pasaulē ietekmīgiem cilvēkiem, kuri, kā vēstīja virsraksts, “kļuvuši par leģendām”. Viņu vidū bija kādreizējais ASV prezidents Vudro Vilsons, Krievijas revolucionārs Vladimirs Ļeņins un Indijas antikoloniālistu līderis Mahātma Gandijs. Līdzās viņiem bija sen aizmirsta vācu dzejnieka fotogrāfija. Viņa vārds bija Štefans George, bet tie, kas atradās viņa ietekmes zonā, viņu dēvēja par “Meistaru”.

Tobrīd Georgem bija 61 gads, viņam nebija pastāvīgas dzīvesvietas, un par viņa personīgo dzīvi un pagātni bija zināms ļoti maz. Taču viņa sekotājus tas neuztrauca. Tiem viņš bija vairāk nekā cilvēks: “kosmisks ego”, “prāts, kas apcer pats savu esību”. Traumētajā un pazemotajā pēckara Veimāras Vācijā, kas bija zaudējusi ticību tradicionālajiem politiskajiem un kulturālajiem iedibinājumiem, George savā dzejā sludināja alternatīvu realitāti. Viņa vārdi peldēja iracionālisma okeānā, stāstot par pagānu dieviem, seniem likteņiem un “garīgo impēriju”, ko viņš dēvēja par “Slepeno Vāciju”, kura mutuļo zem ikdienišķās dzīves virsmas. Būtībā George izsapņoja biedējoši noturīgo politisko fantāziju – pagātnes iedvesmotu nākotni. Viņš gribēja padarīt Vāciju atkal diženu.

George apžilbināja vāciešus no plaša politiskā spektra (kaut gan daudzi vēlāk ar nožēlu distancējās). Valters Benjamins stundām ilgi klaiņoja pa Heidelbergas parkiem, kuros mēdza uzturēties dzejnieks, cerībā viņu satikt. “Es pievēršos Štefanam Georgem,” dienasgrāmatā rakstīja jaunais Bertolts Brehts. Ekonomists Kurts Zingers vēstulē filozofam Martinam Būberam paziņoja: “Neviens cits mūsdienās neiemieso dievišķo tik tīri un radoši kā George.”

Makss Vēbers, viens no socioloģijas pamatlicējiem, ar Štefanu Georgi iepazinās 1910. gadā, un tas viņu tūdaļ ieintriģēja. Viņš neticēja Georges vēstījumam – viņaprāt, viņš kalpoja “citiem dieviem” –, taču Vēberu piesaistīja viņa dīvainā vara pār sekotājiem. Kādā konferencē Frankfurtē viņš ap Georgi augošo “kultu” raksturoja kā “modernu reliģisku sektu”, ko vieno “mākslinieciska pasaules izjūta”. Tā paša gada jūnijā viņš kādam savam studentam rakstīja vēstuli, kurā aprakstīja Georgi kā cilvēku, kuram piemīt “patiesas diženuma iezīmes apvienojumā ar citām, kas gandrīz robežojas ar grotesku”, un, lai apzīmētu to, ko bija novērojis, atdzīvināja kādu īpaši retu vārdu – “harisma”.

Tajā laikā harisma bija neskaidrs reliģisks jēdziens, ko galvenokārt izmantoja kristīgās teoloģijas dzīlēs. Tas bija parādījies Pāvila vēstulēs Jaunajā Derībā gandrīz pirms 2000 gadiem, aprakstot tādas personības kā Jēzus un Mozus, kuri bija pilni ar Dieva spēku vai žēlastību. Pāvils to bija aizguvis no sengrieķu vārda charis, kas apzīmē cilvēku, kurš svētīts ar žēlastību. Vēbers uzskatīja, ka harismu nevajadzētu attiecināt tikai uz kristietības pirmsākumiem, bet ka tas drīzāk ir jēdziens, kas izskaidro daudz plašāku sociālo parādību, un savos rakstos viņš to minējis vairāk nekā tūkstoš reižu. Harismas atbalsis viņš saskatīja kultūrā un politikā, pagātnē un tagadnē, bet īpaši skaļi – Štefana Georges dzīvē.

Noteikti palīdzēja arī Georges pievilcīgā āriene. Viņš bija ļoti garš, ar gaišu, zilganbālu ādu un izteiksmīgu, kaulainu seju, iegrimušām, tumši zilām acīm un vienmēr atpakaļ atķemmētiem baltiem, kupliem matiem. Viņš bieži tērpās garā, mācītāja uzsvārcim līdzīgā mētelī un nevienā fotogrāfijā nav redzams smaidošs. Savus dzejoļus viņš deklamēja ekskluzīvos lasījumos krēslainā apgaismojumā dziedājumiem līdzīgā stilā, runājot zemā, valdonīgā balsī. Viņš nicināja Veimāras Republikas demokrātiju, nolādēja modernisma racionālismu un bezdvēseliskumu un vainoja kapitālismu sabiedriskās un privātās dzīves izpostīšanā. Vairākus gadus pirms Ādolfa Hitlera un nacistu nākšanas pie varas viņš paredzēja vardarbīgu izrēķināšanos, kas novedīs pie mesiāniska “fīrera” un “jauna reiha”.

Daudzus George tūdaļ sajūsmināja, citus – satrauca. Kā savā grāmatā “Slepenā Vācija” minējis Notrdamas Universitātes vēstures profesors Roberts Nortons, Ernstu Bertramu tikšanās ar Georgi vajāja vēl ilgi. “Vilkatis!” viņš rakstīja. Turpretī Bertrama partneris Ernsts Glekners pirmo sastapšanos ar Georgi raksturoja kā “briesmīgu, neaprakstāmu, svētlaimīgu, pretīgu .., ar daudziem sīkiem laimes drebuļiem un tikpat biežu ieskatīšanos bezgalīgā bezdibenī”. Atceroties, kā viņu pārņēmis Georges personības spēks, Glekners rakstīja:

Es zināju – šis cilvēks pret mani izturas vardarbīgi, bet es vairs nebiju pietiekami stiprs. Es noskūpstīju roku, ko viņš man sniedza, un aizžņaugtā balsī izstostīju: “Meistar, ko lai iesāku?”

Kad nemieru un hiperinflācijas spiediena ietekmē Vācijas demokrātija sāka šķobīties, Georges pravietojumi kļuva vēl iespaidīgāki. Viņš kļuva par izglītotās jaunatnes apsēstību, un daži izredzētie pievienojās viņa “mācekļu” lokam. George-Kreis jeb Georges pulciņā, kā to sāka dēvēt, bija tādi ievērojami rakstnieki, dzejnieki un vēsturnieki kā Frīdrihs Gundolfs, Ernsts Kantorovics, Makss Kommerels, Ernsts Morvics un Frīdrihs Volterss, tādi aristokrāti kā brāļi Bertolds, Aleksandrs un Klauss fon Štaufenbergi, kā arī farmācijas magnāts Roberts Bēringers. Tie bija daži no intelektuāli apdāvinātākajiem jauniešiem valstī. Tie vienmēr bija jauni vīrieši, turklāt pievilcīgi – daļēji pateicoties Georges mizoginiskajiem uzskatiem, viņa homoseksualitātei un viņa piekoptajai sengrieķu vīriešu biedrošanās kultūras valorizācijai.

No 1916. līdz 1934. gadam Georges pulciņš publicēja 18 grāmatas, un daudzas no tām kļuva par bestselleriem. Lielākā daļa bija rūpīgi atlasītas vēsturiskas biogrāfijas par tādām ģermāņu personībām kā ķeizars Frīdrihs II, Gēte, Nīče un Leibnics, kā arī citām, kuras, pēc Georges domām, piederēja pie tās pašas garīgās impērijas, – Šekspīru, Napoleonu un Cēzaru. Grāmatu autori atteicās no tam laikam raksturīgās vēsturisko biogrāfiju objektivitātes par labu spožiem aprakstiem un ideoloģisku mītu jaunradei. Viņu ne pārāk apslēptais nolūks bija veidot nākotni, piedāvājot tādu Vācijas vēstures revīziju, kurā glābiņu un jēgu tautai nodrošina varonīgu indivīdu rīcība.

1928. gadā George publicēja savu pēdējo dzejas grāmatu “Jaunais reihs”, un tajā attēlotā vīzija padarīja viņu par sava veida orākulu galēji labēji noskaņotajiem vāciešiem. Hitlers un Heinrihs Himlers studēja Georges pulciņa grāmatas, un Hermanis Gērings vienu no tām uzdāvināja Benito Musolīni. Grāmatu dedzināšanas laikā Georges darbi tika minēti kā literatūras piemērs, ko ir vērts paturēt, pat apsprieda iespēju piešķirt viņam dzejas balvu.

Vēbers nomira 1920. gadā, pirms George bija sasniedzis savas ietekmes virsotni (un pirms totalitāro diktatūru viļņa, kas noteica lielāko daļu gadsimta), taču viņš jau bija redzējis pietiekami daudz, lai gūtu apstiprinājumu savai harismas teorijai. Vēbers uzskatīja, ka krīzes, apjukuma un sarežģītu notikumu brīžos mūsu ticība tradicionālajiem un racionālajiem iedibinājumiem sabrūk un mēs meklējam glābiņu atsevišķu indivīdu iracionālajā valdzinājumā. Šie indivīdi izraujas no ierastā un izaicina pastāvošās normas un vērtības. Harismātisku personību sekotāji sāk tos uztvert kā “neparastus”, “pārcilvēciskus” vai pat “pārdabiskus” un uz kaislīgu emociju viļņa virza tos uz varas pozīcijām.

Vēbers uzskatīja, ka par šādu harismātisku spēku liecina ne tikai vēsture – reliģijas un sabiedrības, kas izveidojušās, pulcējoties ap praviešiem, svētajiem, šamaņiem, kara varoņiem, revolucionāriem un ekstrēmistiem. Tas atbalsojas arī stāstos, ko stāstām paši sev, – teikās par tādiem mītiskiem varoņiem kā Ahillejs un Kuhulins.

Šie harismātiskie sprādzieni parasti ir īslaicīgi un nestabili: “Ar katru savas pastāvēšanas stundu tie tuvojas galam,” rakstīja Vēbers, – taču visspēcīgākie no tiem varējuši radīt pasaules un atstāt aiz sevis jaunu tradīciju un vērtību mantojumu, kas pēc tam nostiprinājies tradicionālākās varas struktūrās. Būtībā, kā uzskatīja Vēbers, visas varas formas sākas un beidzas ar harismu. Tā izraisa sociālo apvērsumu vulkāniskos izvirdumus. Viņš uzskatīja, ka ar šo teoriju ir atklājis vēstures “radošo revolucionāro spēku”.

Vēbers nebija pirmais, kas tā domāja. Līdzīgas idejas bija izskanējušas jau 18. gadsimta vidū, kad skotu filozofs Deivids Hjūms rakstīja, ka cīņā starp saprātu un kaislību vienmēr uzvarēs kaislība. Tās ieskanējās arī 19. gadsimtā Tomasa Kārlaila “Dižā cilvēka teorijā” un Nīčes idejā par pārcilvēku. Taču nevienai no šīm idejām nebija tādas ietekmes kā Vēbera rakstītajam par harismu; viņš šo jēdzienu izveda ārpus reliģijas zinātnes aploka un palaida tādā trajektorijā, kas to padarīja par vienu no visbiežāk lietotajiem, taču vismazāk saprastajiem vārdiem angļu valodā.

Laikraksta The New York Times publicists Rasels Beikers 1968. gada pavasarī paziņoja, ka “šodienas politikā svarīgākais ir harisma” un ka tā piemīt visiem Kenedijiem. Kopš tā laika ar harismu tika skaidrots viss, no Merilinas Monro līdz antikoloniālajai kustībai, New Age guru un uzņēmumu vadītājiem. Kad 2011. gadā Obamas administrācija bezpilota lidaparātu uzbrukumā nogalināja sunnītu džihādistu sludinātāju Anvaru al Aulakī, kura YouTube videoklipi bija saistīti ar daudziem terora aktiem visā pasaulē, daži novērotāji izteica pieņēmumu, ka viņa galvenais drauds bijis “harismātiskais raksturs”.

Arī tagad Google Ngram liecina, ka angļu valodā šī vārda lietojums joprojām turpina pieaugt. Un ne tikai angļu valodā. Harisma ir pārceļojusi uz ķīniešu valodu tās rietumu izrunā, uz japāņu valodu kā karisuma un uz spāņu, franču un itāļu valodu – attiecīgi kā carisma, charisme un carisma. Vārda masveida migrācija identiskā vai oriģinālam tuvā formā liecina, ka iepriekš šajās valodās nav bijis ekvivalenta, kas izteiktu šī jēdziena magnētisko un noslēpumaino kvalitāti. TikTok tīklā harisma ir kļuvusi par virālu jēdzienu. Saīsināts līdz “rizz” vai “bezvārdu rizz”, tas apzīmē cilvēka spēju savaldzināt mīlas objektu tikai ar žestiem un sejas izteiksmi. Tēmturim #rizz ir vairāk nekā 13 miljardi skatījumu.

Vārds zeļ un plaukst, jo turpina remdēt slāpes pēc skaidrojuma; tas apmierina vajadzību vai vēlmi. Un jebkurš vārds, rūpīgi izpētīts, atklāsies kā tārpeja – nepārtraukta apmaiņa starp pagātni un tagadni. Harismas izplatība apliecina visaptverošu ticību tās spēkam, kā arī ticību neparastu indivīdu spējai mainīt vēsturi. Vēbera apzīmējumi joprojām ir aktuāli: sastopoties ar harismu, notiek kaut kas maģisks un bīstams, kaut kas neaptverams. Kā raksta kultūras teorētiķis Džons Potss:

Svarīgākais jautājums ir, nevis vai harisma patiešām eksistē, bet gan kāpēc tā eksistē.

Lielākā daļa no mums ir piedzīvojusi harismātiskas personības valdzinājumu. Tikai retais ir pieredzējis harismātiska cilvēka sajūtu, kad viņa vēlmes, uzskati un rīcība nesamērīgi spēcīgi ietekmē apkārtējos. Taču, kad cilvēki mēģina izskaidrot, kāda ir sajūta to piedzīvot, viņi pārmetas uz mīklainiem salīdzinājumiem.

Kad viņa [Elizabete Holmsa] ar jums runā, viņa liek justies tā, it kā jūs tajā brīdī būtu viņai vissvarīgākais cilvēks pasaulē,

telekanālam CBS News sacīja ziņotājs Tailers Šulcs no uzņēmuma Theranos.

Ap viņu ir gandrīz tāds kā realitātes izkropļojuma lauks, kas cilvēkus vienkārši iesūc.

Par tikšanos ar Ļevu Tolstoju Maksims Gorkijs rakstīja:

Es nevaru vārdos izteikt, ko tobrīd jutu; manā dvēselē bija prieks un bailes, un tad viss saplūda vienā laimīgā domā: “Es neesmu bārenis uz šīs zemes, kamēr vien uz tās dzīvo šis cilvēks.”

Žurnāliste Magija Aldersone pārdomās par reto harismas pieredzi, kas gūta, 25 gadus intervējot pazīstamas personības, rakstīja:

Es joprojām nesaprotu, kas rada šo efektu .. Ja ne slava, skaistums, vara, bagātība un gods, kas tad? Tam jābūt iedzimtam. Man tas šķiet diezgan satraucoši.

Tā, protams, šķiet subjektīva un netieša burvestība: kas kādam ir “pravietis”, citam ir “vilkatis”. Ne visus jauniešus un zēnus pievilka mizoginiskā influencera Andrū Teita “harisma”; ne visus finansistus un ekspertus, kas saskārās ar Holmsu un Theranos, varēja pārliecināt ieguldīt līdzekļus tehnoloģijā, kura, kā izrādījās, nepastāvēja.

Par harismu mēs tiecamies domāt drūmā gaismā – kā par kaut ko regresīvu, kur cilvēki gūst apliecinājumu saviem aizspriedumiem,

man paskaidroja Čikāgas Universitātes antropologs Viljams Macarella.

No šī viedokļa raugoties, problēma ir piekāpšanās. Tā tiek uztverta kā pakļaušanās pārspēkam, kā nonākšana kāda varā un nevis spēja būt sava likteņa pavēlniekam. Taču ir arī cita piekāpšanās jēga – būt nesavtīgam un kļūt par daļu no kaut kā lielāka par pašu. Tas ļauj mums kā cilvēkiem būt vislieliskākajiem.

Kā man atgādināja Macarella, cilvēki izmanto harismu, lai runātu par apbrīnotākajām un iedvesmojošākajām personībām viņu dzīvē un harismātiskākajiem skolotājiem, kas viņiem bijuši.

Tas nozīmē, ka šis cilvēks ir palīdzējis man kļūt par to, kas es esmu, vai pārvarēt sevi tā, kā es citādi nebūtu spējis. Tieši tāpēc harisma ir interesanta. Tā skar cilvēka impulsu tumšākos pamatus un vienlaikus spēj izcelt augstāko potenciālu. Harismai ir šīs divas sejas, un tieši tas, ka nespējam iegūt vienu bez otras, ir tik dīvaini un satraucoši. Iedvesmojošas harismātiskas personības var kļūt ekspluatatoriskas, manipulējošas vai vardarbīgas. Vardarbība atkāpjas atbrīvošanas priekšā, atbrīvošana kļūst par vardarbību. Problēma ir ne tikai tas, ka mums ir grūti atšķirt labu harismu no sliktas, bet arī tas, ka pirmā var pāraugt otrajā.

Vēbers uzskatīja, ka cilvēkiem piemīt fundamentāla vajadzība pēc misticisma neatkarīgi no tā, vai esam izteikti reliģiozi vai ne. Kad modernā pasaule kļuva arvien sekulārāka, industrializētāka un racionalizētāka – viņa slavenais termins “atburta” – un arvien vairāk paļāvās uz demistificētu, zinātnisku pasaules uzskatu, nevis dieviem vai šamaņiem, harismas spēka iracionālā un mistiskā pievilcība nevarēja vienkārši izgaist; tad mēs pēc tās alktu vēl vairāk.

Iespējams, ka visspilgtāk tas izpaužas mūsu politiskajā sfērā, kur valda ilgas pēc harismas un bieži tiek pieminēts tās trūkums. Šogad Lielbritānijas kreisi orientētajā laikrakstā The Guardian Andijs Bekets pauda nožēlu, ka leiboristu līderim Kīram Stārmeram trūkst mesiānisku iezīmju: atšķirībā no Tonija Blēra “Stārmers nespēj ņemt talkā personības harismu”. Amerikāņu konservatīvajā žurnālā National Review Neits Hokmans rakstīja: kaut arī Rons Disantiss ir mērķtiecīgs un kompetents, Donalds Tramps “pārspēj viņu tīras harismas ziņā”. Amerikāņu vēsturnieks Deivids Bells raksta: patiesībā “Trampa atbalstītājus pie viņa saista vienas no ievērojamākajām harismātiskajām attiecībām Amerikas vēsturē”. Pagājušajā mēnesī žurnāls Vanity Fair publicēja teoriju, ka Takera Karlsona aiziešana no Fox News ir saistīta ar Rūperta Mērdoka nepatiku pret Karlsona “mesiānismu” un Mērdoka bijušās līgavas pārliecību, ka Karlsons ir “Dieva sūtnis”.

Esmu pārliecināts, ka veids, kā mēs ietērpjam politiskās diskusijas, politiku ietekmē daudz vairāk, nekā mēs to apzināmies,

skaidro Toms Raits, Saseksas Universitātes kultūras vēsturnieks.

Ja viens debašu nosacījums ir tāds, ka dažiem cilvēkiem ir dotības, bet citiem nav, tad tas nosaka veidu, kā mēs domājam par politisko procesu, un to, kādu vadību vēlamies, kāda veida šķelšanās ir iespējama, kādi cilvēki var un kādi nevar ienākt politikā.

Labs piemērs tam bija 2007. gada Gordona Brauna kampaņas sauklis Lielbritānijā: “Tas nav zibens, tas ir Gordons.” Mērķis bija paziņot, ka viņa uzkrītošajam harismas trūkumam nevajadzētu mazināt uzticēšanos viņa kā politiskā līdera kompetencei. Brauns savās pirmajās un vienīgajās vispārējās vēlēšanās zaudēja harismātiskajam Deividam Kameronam.

Zinātniski pamatota vai vispārpieņemta harismas definīcija joprojām nav sasniegta – pat pēc visiem šiem izpētes gadiem. Visās socioloģijas, antropoloģijas, psiholoģijas, politoloģijas, vēstures un teātra zinātņu nozarēs zinātnieki ir cīnījušies ar to, kā tieši izskaidrot, precizēt un attiecināt šo jēdzienu, kā arī noteikt, kur harisma atrodas – līdera spēcīgajās īpašībās vai sekotāju uzņēmīgajā prātā, vai varbūt kaut kur pa vidu starp abiem kā magnētiskais lauks.

Kembridžas vārdnīcā teikts, ka harisma ir “īpašs spēks, kas dažiem cilvēkiem piemīt dabiski”, taču šī asociācija ar individuālu ietekmi tiek kritizēta kā vēl viena apnicīga “Dižā cilvēka teorijas” izpausme, kas neņem vērā daudzu kompleksu apstākļu mijiedarbību. Ērika Edvardsa savā grāmatā “Harisma un melnādaino līderu fikcijas” apgalvo, ka šāds skatījums ir

devis priekšrocības harismātiskajiem līderiem, sākot no Frederika Daglasa līdz Mārtinam Luteram Kingam jaunākajam, pār grūtiem un nedokumentētiem vienkāršu sieviešu, vīriešu un bērnu centieniem pārveidot savu sociālo realitāti.

Viņa raksta, ka šī nekritiskā ticība harismai kā vēstures virzītājspēkam “ignorē tās kā sociālo kustību modeļa ierobežojumus un vienlaikus parāda mums savu lielo naratīvo spēku”.

Kā man paskaidroja Raits, Vēbers pats nepiekristu mūsdienu individualizētajai harismas izpratnei.

Patiesībā viņš to lietoja daudz izsmalcinātākā veidā. Runa bija nevis par indivīda varu, bet gan par to, kā šo varu atspoguļo auditorija, vai tā to uztver. Viņš to uzskatīja par mijiedarbību. Un viņu fascinēja gan pūļi, gan indivīdi.

Vēbera vārdiem sakot:

Svarīgi ir tikai, kā [harismātisko] indivīdu uztver tie, kas ir pakļauti harismātiskajai varai, viņa “sekotāji” vai “mācekļi”. [..] Tieši autoritātei pakļauto atzinība ir izšķirīga harismas derīgumam.

Tādējādi harisma, līdzīgi kā mīlestība vai skaistums, var būt vērotāja skatienā – apreibinoša mīlestība un ticība, kas masveidā izpaužas konkrētos vēsturiskos apstākļos. Amerikāņu politologs Sedriks Robinsons uzskatīja, ka harisma ir “psihosociāls spēks”, kas simbolizē augstāko tautas spēku, masu izpausme, kas koncentrējusies vienā izvēlētā indivīdā. Viņš apgalvoja, ka šāds indivīds šajās attiecībās ir pilnībā pakļauts: viņam jāīsteno tautas griba, citādi viņa harismātiskā pievilcība izzudīs.

Patiesībā tas ir harismātiskais tēls, kuru izvēlējušies sociālie apstākļi, psihodinamiskās īpatnības un tradīcija, nevis viņš ir izvēlējies savus sekotājus.

Viņš rakstīja: “Harisma kļūst par vistīrāko formu tautas varai pār sevi.” Harismātisko līderi gan labā, gan sliktā nozīmē varot uztvert kā vienkāršu spoguli vai šarmantu marioneti – “kolektīvu harismātiskās masas projekciju, projekciju no tās ciešanām, mītiem, vīzijām, vēstures un kultūras, īsāk sakot, tās tradīcijām un apspiestības”. Šķiet, ka viņi lasa savu sekotāju domas tāpēc, ka viņi ir kolektīvās domas izvēlētais iemiesojums. Līderī tie saskata paši sevi.

Kā reiz rakstīja nīderlandiešu sociālists Pīters Jelless Trūlstra: “Manu runu laikā nereti pienāca brīdis, kad es sāku prātot, kas tagad runā – viņi vai es?”

Es diezgan strikti apgalvoju, ka lielākā daļa pētījumu [par harismu], kas veikti līdz iepriekšējai desmitgadei, ir bijuši pilnīgi bezjēdzīgi,

saka Lozannas Universitātes organizatoriskās uzvedības profesors Džons Antonakis.

Tie ir bijuši ārkārtīgi hipotētiski: mēs nevarējām noteikt, kas tas ir, un nespējām arī definēt tā, lai varētu manipulēt ar uzvedību un veikt reālus zinātniskus eksperimentus.

Antonakis nav sociologs, vēsturnieks vai kultūras teorētiķis; viņš ir psihologs un līderības pētnieks ar matemātiķa un statistiķa izglītību. Viņš neuzskata, ka harisma ir slidens jēdziens. “Es koncentrējos uz to, kas, manuprāt, ir harismas pamatelementi,” viņš man teica. “Kā cilvēks runā, ko viņš saka un kā viņš to saka.”

Vairāk nekā 10 gadus Antonakis ir eksperimentējis ar veidiem, kā sadalīt harismu sastāvdaļās, tādējādi padarot to izmērāmu un apgūstamu. Viņš uzskata, ka tā var būt lielisks izlīdzinātājs pasaulē, kas apsēsta ar fizisko izskatu. Viņa izstrādātā harismas definīcija ir “uz vērtībām balstīta, simboliska un emocionāla līdera signalizācija”.

Kopā ar pētnieku komandu viņš to visu reducēja līdz 12 “harismātiskas līderības taktikām” jeb saīsinājumā HLT. HLT ietver deviņas verbālās metodes, piemēram, metaforu, anekdošu, kontrastu un retorisku jautājumu izmantošanu, kā arī trīs neverbālas metodes, piemēram, sejas izteiksmes un žestus. Viņš teica, ka ikviens, kas ir apmācīts šajās HLT, var kļūt “ietekmīgāks, uzticamāks un vairāk līdzināties līderim citu acīs”. Viņš un viņa komanda izstrādāja mākslīgā intelekta algoritmu, ko viņi apmācīja, izmantojot gandrīz 100 TED runas, un kas spēj noteikt runu harismātiskumu. Algoritma nosaukums ir Deep Charisma, bet Antonakis to dēvē par savu “harismometru”.

Kādā eksperimentā viņi izmantoja algoritmu, lai parādītu, ka lielāka HLT izplatība TED runā korelē ar lielāku YouTube skatījumu skaitu un augstāku testa dalībnieku sniegto iedvesmas atzīmi. Citiem vārdiem sakot, harisma var būt līdzvērtīga interneta viralitātei. Mēs kopīgojām ekrānus Zoom zvana laikā, un viņš man nodemonstrēja Deep Charisma. “Iedomājieties kādu slavenu runu, un tad ieliksim to algoritmā,” viņš teica. Es tikko biju sācis lasīt Malkolma X autobiogrāfiju, tāpēc palūdzu viņam augšupielādēt Malkolma X 1964. gada runu “Balsojums vai lode”.

“O, tas jau ir lieliski,” teica Antonakis. “Tā jau ir metafora.” Viņš iekopēja runu Deep Charisma, un uz ekrāna sāka parādīties skaitļi. Jau pēc minūtes mums bija rezultāts: 350. “Tas ir ļoti augsts rādītājs,” viņš man teica. “Manu harismometru nepiemuļķosi.”

Intereses pēc es jautāju, vai mēs varētu mēģināt izanalizēt runu, ko izveidojis ChatGPT, tāpēc viņš tam palūdza uzrakstīt runu Vinstona Čērčila stilā. “Dārgie pilsoņi,” tā sākās runa, “mēs šodien stāvam šeit izšķirīgā vēstures brīdī.” Pabeigto runu viņš iekopēja programmā Deep Charisma, un tā sāka analizēt. “Tātad tagad mēs izmantojam vienu mākslīgo tīklu, lai ģenerētu runu, un otru, lai atkodētu harismas pazīmes,” viņš teica. Parādījās aprēķins. “Velns,” viņš teica, “tas ir ļoti augsts.” Es viņam lūdzu vēlreiz to pārbaudīt, bet šoreiz prasot ChatGPT vienkārši uzrakstīt “harismātisku runu”. Es gribēju redzēt, vai tas patiešām spēj noteikt, kas ir harisma, nevis vienkārši atdarināt pazīstama harismātiska oratora stilu. Parādījās rezultāts. “Jā, šis ir vidēji,” teica Antonakis.

Es apbrīnoju viņa zinātnisko harismas formulējumu un iespēju padarīt demokrātiskāku to, kas iepriekš tika uzskatīts par iedzimtu un neaprakstāmu. Taču es nespēju nedomāt par to, ka, lai padarītu harismu izmērāmu, viņam nācās to no jauna definēt un šajā procesā kaut kas no šī fenomena tika pazaudēts. Deep Charisma var identificēt talantīgu oratoru pārliecinošos un pacilājošos paņēmienus un aizraujošu runu iezīmes, bet grūtāk ir izskaidrot netradicionālu personību valdzinājumu, kas var mūs piesaistīt pretēji jebkādai loģikai neskaitāmu sarežģītu iemeslu, neapzinātu vēlmju un vēsturisko apstākļu dēļ.

Es iedomājos par Džonu de Reiteru, kurpnieku no Kanādas laukiem, kurš 80. gados aizsāka reliģisku kustību, kas kļuva par miljoniem dolāru vērtu garīgu organizāciju ar tūkstošiem sekotāju; de Reiters, kurš nesen tika apsūdzēts par seksuālu uzbrukumu vairākām sievietēm, ieguva harismu nevis ar to, ko viņš teica vai kā viņš to teica, bet ar to, ko viņš neteica: viņa sprediķi vienkārši bija gari absolūta klusuma periodi, kuru laikā viņš stundām ilgi skatījās uz saviem sekotājiem. Var pieminēt arī Trampa runas: lasot tās drukātā veidā, bieži vien tās ir drīzāk juceklīgas un nesakarīgas, nevis lielisks retorikas un metaforisma paraugs. Antonakis man teica, ka Trampu vērtē kā izteikti viduvēju. “Viņš nav pārāk harismātisks,” viņš teica. Domāju, ka miljoniem amerikāņu tam nepiekristu.

HLT prot nospiest cilvēciskās pogas, kas liek mums justies aizrautiem, iedvesmotiem un pārsteigtiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka Antonaka darbu ir pārņēmuši zinātnieki, kas strādā mākslīgā intelekta jomā. Pagājušā gada decembrī datorzinātnieku grupa publicēja darbu ar nosaukumu “Datorzinātniskā harisma: ķieģelīti pa ķieģelītim izstrādāts plāns harismātiska mākslīgā intelekta veidošanai”. Darba anotācija sākas šādi:

Par harismu tiek uzskatīta cilvēka spēja piesaistīt un potenciāli ietekmēt citus. Skaidrs, ka no mākslīgā intelekta viedokļa var būt ievērojama interese nodrošināt to ar šādu prasmi,

bet noslēgumā izskan provokācija: “Vai nākotnes influenceri būs mākslīgi?”

Londonas Imperiālās koledžas mākslīgā intelekta profesors Bjerns Šullers, kurš ir arī vadošais pētījuma autors, pastāstīja, ka visaizraujošākais šī pētījuma aspekts ir balss.

Mēs vēl esam tālu no tā, lai redzētu un pieņemtu vizuāli atveidotus aģentus, bet ar balsi mums vairs nav šādu problēmu. Mēs varam radīt balsi no dažām jūsu balss sekundēm un izveidot audioierakstu, kas skan tieši tāpat kā jūs. Tāpēc, ja cilvēki mijiedarbojas tikai ar balss saskarni, mēs mazāk uztraucamies par “baismu ieleju”.

Mērķis ir radīt apburošu un pārliecinošu mākslīgā intelekta būtni, kuru varētu izsaukt, lai sarunātos. Šullers skaidro:

Ja jums būs virtuālais ārsts vai psihoterapeits, tad tas jūs uzrunās vairāk, ja būs apveltīts ar harismu. Citiem vārdiem sakot, cilvēka un datora mijiedarbībā [harisma] sniedz mākslīgajam intelektam milzīgas priekšrocības pieņemšanas un… negribētos teikt – paklausības ziņā, bet…

Šullers uzskata, ka tad, kad mākslīgais intelekts stimulētās un atdarinošās mācībās pilnveidos šo harismas veidu, viņam tas var padoties daudz labāk nekā cilvēkiem.

Mēs savu harismu laiku pa laikam zaudējam, jo mums katram ir savs temperaments un tikai ierobežots daudzums enerģijas. Taču mākslīgajam intelektam nebūtu problēmu vienlaikus kontrolēt izteiksmi, balss toni un valodu. Turklāt tas nepārtraukti apgūst informāciju par jūsu simpātijām un antipātijām.

Pienāks brīdis, kad mākslīgais intelekts būs nostiprinājis jaunu pieeju un guvis ar to panākumus, un tad tas var kļūt harismātisks veidā, par kādu cilvēki nav pat domājuši. Beigu beigās mēs pārņemsim harismātisku izturēšanos, kuras pirmavots ir mākslīgais intelekts.

Saskaņā ar eirocentrisku versiju Vēbers harismas jēdzienu pārņēma no kristietības un pārveidoja par teoriju, kas palīdzēja saprast Rietumu kultūru un politiku. Taču šīs teorijas pamatā bija arī daudzas nerietumnieciskas garīgās koncepcijas, kuras viņš bija atklājis tālaika antropologu darbos. Vienā no retāk citētajiem 1920. gadā izdotās grāmatas “Reliģijas socioloģija” paragrāfiem Vēbers raksta, ka viņa harismas formulējumu iedvesmojušas polinēziešu mana, zoroastriešu maga (no kuras ir cēlies mūsu vārds “maģija”) un indiāņu orenda. “Šajā mirklī,” pētnieciskajā darbā par šo konkrēto fragmentu raksta Raits, “mēs redzam, kā mūsu acu priekšā veidojas mūsdienu politikas leksika.”

Vēberu īpaši interesēja indiāņu ticējumi. Savā vienīgajā braucienā uz Ameriku 1904. gadā viņš atteicās no Teodora Rouzevelta ielūguma apmeklēt Balto namu un devās uz Oklahomas līdzenumiem, lai uzmeklētu to, kas tur palicis no pamatiedzīvotājiem. Orenda ir irokēzu vārds, ar ko apzīmē garīgo enerģiju, kura ar atšķirīgu spēku plūst cauri visam. Līdzīgi kā ar harismu, arī tie, kam piemīt orenda, spējot to virzīt, lai īstenotu savu gribu. Indiāņu pētnieks Dž. N. B. Hjūits rakstīja: “Šamanis ir tas, kuram ir liela orenda.” Taču atšķirībā no Rietumu harismas lietojuma orenda skaitījās pieejama visam – gan dzīvajam, gan nedzīvajam, no cilvēkiem līdz dzīvniekiem, kokiem un akmeņiem. Pat par laika apstākļiem varēja teikt, ka tiem piemīt orenda. “Par gaidāmu vētru saka, ka tā “gatavo savu orenda”,” rakstīja Hjūits.

Šo orenda netveramības elementu – ideju, ka orenda var piemist jebkam, – ir pārņēmusi nesenāka evolūcija Rietumu harismas konceptualizācijā: tā sniedzas tālāk par cilvēku. Džeimijs Lorimers no Oksfordas Universitātes raksta, ka tādas harismātiskas sugas kā lauvas un ziloņi “dominē medijos, veidojot iedzīvotāju attieksmi pret savvaļas dabu” un “neproporcionāli bieži parādās datubāzēs un sarakstos, kas nodrošina dabas aizsardzību”.

Pārliecinoši dati par harismu, kas nav saistīta ar cilvēkiem, iegūti arī moderno tehnoloģiju pētījumos. Cilvēku attiecības ar tehnoloģijām vienmēr bijušas netiešā veidā garīgas. 18. gadsimtā pulksteņmeistari kļuva par Dieva metaforu, bet pulksteņa mehānisms – par Visuma metaforu. Lidmašīnas dēvēja par “spārnotajiem evaņģēlijiem”. Pirmais iPhone gan nopietni, gan ironiski tika pasludināts par “Jēzus telefonu”. Tā kā ikviena jaunā populārā tehnoloģija iezīmē savu labākas pasaules vīziju, mēs šajos objektos meklējam sava veida glābšanu un pārpasaulību. Daži no tiem piedāvā brīnumu, daži tikai izliekas to darām, bet citi katastrofāli izgāžas.

Šodien tas, kas mums šķiet aizraujošs, biedējošs un revolucionārs un kam mēs piedēvējam spēju izzināt mūsu dziļākās domas, aizspriedumus un vēlmes, nav populistisks politiķis, interneta influenceris vai reliģisks līderis. Tas ir algoritms.

Tam tagad ir spēja darboties pasaulē, zināt un darīt lietas. Daudzos gadījumos tehnoloģiju ietekme ir ikdienišķa: tās sakārto ziņu plūsmu, iesaka iegādāties apģērbu un aprēķina kredītmaksājumus. Taču mēs arvien vairāk mijiedarbojamies ar tām arvien intīmākā līmenī, kā mēs parasti mijiedarbojamies ar citiem cilvēkiem, tā attīstot spēju veidot harismātisku saikni.

Tagad ir diezgan ierasti teikt, ka mūs “vēro” algoritmi un tērzēšanas roboti. Kādā 2022. gada pētījumā par cilvēkiem, kuri bija nodibinājuši dziļu un ilglaicīgu draudzību ar mākslīgā intelekta darbināto programmu Replika, tā dalībnieki ziņoja, ka redz to kā “daļu no sevis vai spoguli”. Tādā lietotnē kā TikTok lietotāja pieredzējumu vairāk nekā jebkurā citā sociālo mediju platformā gandrīz pilnībā nosaka intīmas attiecības ar algoritmu. Lietotāji saņem video plūsmu nevis no draugiem vai izvēlētiem autoriem, bet galvenokārt no kontiem, kuriem viņi neseko un ar kuriem nav saskarē. Algoritms vēlas, lai lietotāji platformā pavadītu vairāk laika, tāpēc, izmantojot virkni skaitļošanas procedūru, ievilina tos truša alā, kas būvēta, izmantojot matemātiskus secinājumus par viņu kaislībām un vēlmēm.

Līdzīgi kā pūlis, kuram šķiet, ka harismātiskais līderis kaut kādā veidā saprot viņu individuālās ciešanas un centienus, daudzi TikTok lietotāji izjūt skaitļošanas procesu kā domu lasīšanu. Cilvēki stāsta par brīnumainām atklāsmēm, kad video atlase viņu personīgajā plūsmā likusi viņiem pārdomāt savu seksualitāti (“TikTok algoritmi zināja, ka esmu biseksuāls, iekams es pats to sapratu. Es tāds neesmu vienīgais.”), radikalizēt savu politiku (“No transfobijas līdz Tedam Kačinskim: kā TikTok algoritms veicina galēji labējo pašradikalizāciju”) vai pārvērtēt savu psihisko veselību (“Kā man par to pastāstīt ārstam? Jo šķiet, ka par TikTok diagnozi, ka man ir UDHS, tikai pasmiesies.”).

Ratgersa Universitātes komunikācijas profesore Holija Avela raksta, ka lietotājus šis algoritms piesaista emocionālā līmenī nevis tāpēc, ka tā skatiens būtu patiesi vērīgs, bet gan tāpēc, ka sajūta, ka tu esi pamanīts, ir reibinoša. Tas noved pie “kultam līdzīgas ticības, ka algoritms spēj piekļūt neapzinātajam “es”, veidojot tādu kā metafizisku izpratni”.

Nespēja saprast, kā sarežģītie algoritmi īsteno savu gribu pār mums (galvenokārt tāpēc, ka šāda informācija ir apzināti slēpta), lai gan jūtam to spēku, ļauj tiem kļūt par autoritāti mūsu dzīvē. Kā pirms gandrīz pusgadsimta skaidroja psihologs Donalds Makintošs:

Harismas izcilā īpašība ir tās milzīgā vara, kas balstās uz to spēku intensitāti un jaudu, kuri ir neapzināti katra cilvēka psihē. Spēja izmantot šos spēkus ir pamatā visam radošajam un konstruktīvajam cilvēka darbībā, kā arī briesmīgajam destruktīvismam, uz ko cilvēks ir spējīgs. Sociālajā un politiskajā sfērā nav spēka, kas būtu līdzvērtīgs tam, kas piemīt līderim, kurš spēj izsaukt un izmantot savu sekotāju zemapziņas resursus.

Arvien sarežģītākā un pretrunīgākā sabiedrībā, kurā sašķeltība kavējusi sadarbību visos jautājumos, sākot no cilvēktiesībām un beidzot ar klimata krīzi, vēlme pēc harismātiska līdera vai mākslīgā intelekta, kas spētu vest masas vienā virzienā, ir vilinošāka nekā jebkad agrāk. Bet, vai šāda harismātiska parādība novestu pie laba vai ļauna, atbrīvošanas vai vardarbības, glābiņa vai iznīcības, ir mīkla, kas joprojām ir šī divsejainā fenomena būtība. “Viltus mesija ir tikpat sens kā cerība uz īstu Mesiju,” rakstīja Francs Rozencveigs. “Viņš ir šīs nemainīgās cerības mainīgā forma.”

Hitlers 1933. gadā bija nācis pie varas, un ielās valdīja Stefana Georges pareģotā vardarbīgā un asiņainā katastrofa. Georges sapnis par Slepeno Vāciju, kas paceltos virspusē un sagrautu veco kārtību, bija sācis īstenoties. Un tomēr viņš palika apbrīnojami nerunīgs un nekonkrēts. Viņš devās uz Šveici ilgā atvaļinājumā, ko daži dēvēja par brīvprātīgu trimdu, un tur arī nomira, tā arī neatklājot, vai viņš atbalsta nacistu partiju vai ne. Viņa bērēs jaunāki sekotāji salutēja ar nacistu sveicienu, par šausmām viņa ebreju tautības sekotājiem. Valters Benjamins, kurš tagad Georgi kritizēja, bija aizbēdzis uz Eivisas salu Spānijā, no kurienes viņš vēstulē draugam Geršomam Šolemam rakstīja:

Ja kādreiz Dievs ir sodījis kādu pravieti, piepildot viņa pravietojumu, tad tas ir noticis ar Georgi.

Vācu armijas virsnieks Klauss fon Štaufenbergs bija viens no daudzajiem uzticīgajiem Georges sekotājiem, kas galu galā pievienojās nacistu kustībai. Viņš piedalījās iebrukumā Polijā 1939. gadā, taču, apzinājies pastrādātās zvērības, pievienojās vācu pretošanās kustībai, mēģinot aizvērt Pandoras lādi, ko bija palīdzējis atvērt Georges pulciņš.

1944. gada 20. jūlijā Štaufenbergs ieradās uz sanāksmi, kurā piedalījās Hitlers, paspieda viņam roku, nolika portfeli ar sprāgstvielām zem masīvā ozolkoka galda un izgāja no telpas, lai atbildētu uz telefona zvanu. Kad bumba eksplodēja, gāja bojā trīs virsnieki un stenogrāfists, bet Hitlers izdzīvoja, jo no trieciena viņu pasargāja galda kāja.

Tajā pašā naktī īsi pēc pusnakts Štaufenbergu un viņa līdzzinātājus nostādīja pie sienas, izgaismoja ar žilbinošiem kravas auto lukturiem un nošāva. Daži vēsturnieki apgalvo, ka pirms nošaušanas viņš izkliedzis pēdējos vārdus: “Es lebe das heilige Deutschland!” (“Lai dzīvo svētā Vācija!”) Tomēr daži aculiecinieki tam nepiekrīt, jo esot dzirdējuši: “Es lebe unser geheimes Deutschland!” (“Lai dzīvo mūsu slepenā Vācija!”)

© Noema Magazine, 2023. gada 24. maijā