Grāmatnīca kā trauku žāvētāja kopšanas līdzeklis

Vīrs ar trauku žāvētāju ienāca mūsu veikaliņā, palūkojās apkārt un zaglīgā balsī apjautājās:

– Kas jums te tāds vispār ir?

Svarīgs, taisnību sakot, pamatjautājums, uz kuru es tūliņ arī atbildēju:

– Mums te ir grāmatnīca.

Tiesa, tas lika man aizdomāties, vēlāk, ne uzreiz.

Paskaidrošu. Jau vairāk nekā septiņus gadus es rakstu dienasgrāmatu – “dienasgrāmatu”: fiksēju frāzes, ko saka cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ ieklīduši mūsu veikaliņā. Es nemainu ne vārda, neko nepiedomāju klāt, neko viņu vietā nepaskaidroju – tikai citāti, tikai hārdkors. Sanāk jau grāmatai, kuras pagaidām nav.

Pirms septiņiem ar pus gadiem, noguruši no neskaitāmajām ūsainā asinssūcēja Staļina ģīmetnēm uz visām brīvajām Maskavas virsmām, bet patiesībā pēc Krimas aneksijas un Ņemcova slepkavības, bet patiesībā pēc Bolotnajas, bet patiesībā... – vajadzīgo pasvītrot – mēs ar sievu pārcēlāmies uz Izraēlu. Doma atvērt grāmatnīcu ienāca prātā vienlaikus ar domu braukt prom; viens mūsu draugs, uzzinājis par mūsu lēmumu, nopūtās:

– Tikai nesakiet, ka gribat atvērt grāmatnīcu.

Bet otrs paraustīja plecus:

– Es tā saprotu, jūs kā nepelnījāt, tā arī neplānojat?

Bet mēs plānojām, plānojām – un pelnām.

“Cik interesanti. Tik mazs veikaliņš. Efektīvs?” – arī citāts no manas dienasgrāmatas. Bet ne par to ir stāsts.

Par ko tad? Šis teksts ir tīrā improvizācija, manā vēstījumā nav maģistrālās līnijas, bet lūk, kas tajā viennozīmīgi ir – pilnīgs apjukums. No tā arī “satraukta balss un neskaidra runa”, kā rakstīja izcilais dzejnieks Aleksejs Kuļahtins.

Nu lūk, kad mums – kārtējo reizi – uzradās suns, mana sieva Ļena pēkšņi, apmēram trešajā dienā, saķēra galvu:

– Ko mēs (kārtējo reizi) esam izdarījuši?

Izmisums bija saistīts ar to, ka mums ir kaķis un mēs periodiski esam prom, un mājās neviena nav, un tādā garā. Bet ne par to ir stāsts, stāsts ir par pašu apjukumu, par mūžīgajām bailēm – jā, eksistenciālajām – no nezināmā un no atbildības, kas līdzās šim pašam nezināmajam uzglūn un neļauj elpot: ko mēs esam izdarījuši!

Atceros pirmo darba dienu mūsu veikaliņā. Mēs atnācām no rīta, atvērām durvis, apsēdāmies pie plauktiem ar kārtīgi saliktām grāmatām un sākām gaidīt. Ilgi neviens nenāca (ko mēs esam izdarījuši!). Ticiet, kad tavā veikalā kādu laiku neviens neienāk, šis laiks pārvēršas par mūžību. Un tā, starp citu, ir joprojām.

Bet pēc tam kāds noteikti atnāk.

– Es ienācu tādēļ, ka jūs bijāt vaļā, – saka vīrietis. – Ja jūs būtu bijuši ciet, es nebūtu ienācis, es būtu pagājis garām.

Nu, pareizi.

Kad pirmo reizi iedomājos, ka nebūtu slikti no manas “dienasgrāmatas” uztaisīt grāmatu – turklāt daudzi to prasa –, nolēmu pakonsultēties ar Linoru Goraļiku. Es vispār bieži ar Linoru konsultējos dažādās lietās. Viņa uzreiz izdomāja, kā to izdarīt, un es uzreiz sapratu, ka netikšu galā: negribu skaidrot detaļās, bet īsumā viņas ideja bija tāda, ka vajadzēja apkopot visus manas “dienasgrāmatas” ierakstus, pacensties sakārtot tos pēc repliku autoru tipiem, tādējādi izveidojot tādu savdabīgu to cilvēku klasifikāciju, kas pie mums iegriežas. Pareizāk sakot, klasificēt mērķus, kuru vadīti cilvēki pie mums iegriežas. Es salūzu jau pie pirmā posma, apkopot visus “dienasgrāmatas” ierakstus, jo cilvēks, kā zināms, ir vājš. Bet par to, kādēļ cilvēki pie mums iegriežas, es kopš tā laika domāju pastāvīgi – nu, kad gadās brīvs brīdis (piemēram, kad neviens pie mums neiegriežas, bet bailes no nezināmā uz brīdi atkāpjas – meloju, tās neatkāpjas nekad).

Pēdējo gadu laikā, jāteic, ir iznākušas vismaz dažas grāmatas, ko sarakstījuši grāmatnīcu īpašnieki vai rakstnieki, kuri tikai izliekas par grāmatnīcu īpašniekiem, it kā nebūtu nekā cita, par ko sapņot (starp citu, interesanta tēma: kādēļ tik daudzi sapņo par savu grāmatnīcu? Mans pieņēmums – lai varētu lasīt ne tikai mājās, bet arī darbā. Joks, protams, patiesībā es nezinu). Visu šo grāmatu autori tā vai citādi cenšas klasificēt, kaut vai aptuveni, savus pircējus. Un ikreiz šie mēģinājumi ir neveiksmīgi.

Pamēģināšu – katrā ziņā neveiksmīgi – arī es.

Oskars Vailds esot teicis, ka būt vientulībā ir garlaicīgi, bet būt ārpus sabiedrības – tas jau ir traģiski. Esmu pārliecināts, ka daudzi grāmatnīcā iegriežas parunāties. Grāmatnīcas ir līdzīgas interešu klubiem: sastapis kādu pie noteiktu grāmatu plaukta, tu uzreiz iegūsti gan ieinteresētu sarunu biedru, gan tēmu sarunai. Ja vien potenciālais sarunu biedrs nav introverts. Kas gadās reti, bet tomēr gadās.

Un, pat ja veikaliņā neviena nav, viens cilvēks tomēr ir – es (vai mana sieva Ļena). Mums nav kur likties, un sarunas, pareizāk sakot, monologi, var turpināties bezgalīgi.

Visbiežāk viņi stāsta par savu dzīvi. Tas ir, ziniet, kā vilcienā: aizķeries aiz kādas savas domas vai vārda, pat aiz nejauša skatiena, un aiziet. Dažkārt mēdz būt ļoti interesanti, jo šķiet: kas gan var būt interesantāks par svešu dzīvi? Bet ticiet man, profesionālam klausītājam, ne visas dzīves ir vienlīdz interesantas, un tas ir skumji. No otras puses, autobiogrāfiskā monologa deklamētājam interese visbiežāk nemaz nav vajadzīga. Pietiek ar klausītāja klātbūtni. Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši sadzert ar spoguli? Lūk, es par to pašu.

(Iekavās atzīmēšu, ka viena ļoti gudra vienas ļoti labas grāmatnīcas īpašniece rakstīja, ka mazs neatkarīgs grāmatu veikals ir līdzīgs mazam bāram: tevi tajā pazīst, zina, ko tu vēlies, vienmēr atradīs tev tieši to, kas nepieciešams tieši tagad, vēl arī taktiski un ieinteresēti uzklausīs; vienīgā atšķirība – neviens neaiziet no bāra, neizdzēris vismaz glāzīti. Bet tas tā, starp citu.)

Taču ne visiem ir par ko runāt. Spēja uzturēt sarunu vai vismaz izdomāt sarunas tēmu ir liels talants. Bet dažiem tik un tā ir svarīgi par kaut ko runāt, par vienalga ko. Kāda sieviete pēc neauglīgiem centieniem izdomāt sarunas tēmu burtiski pēdējā elpas vilcienā painteresējas, kā mani sauc, un uzzinājusi, ka Jevgeņijs, priecīgi ķeras pie šī glābšanas riņķa:

– O, bet jūs zinājāt? Jevgeņijs Jevtušenko nesen nomiris…

Bet, lai izprovocētu dialogu, tomēr vajag kaut ko provokatīvāku un interesantāku. Pircēja:

– Kāpēc jūs sevi pozicionējat kā bukinistu veikalu, kaut gan pārdodat jaunas grāmatas?

Es:

– Mēs nepozicionējam sevi kā bukinistu veikalu.

Pircēja:

– Bet kurš jūs pozicionē kā bukinistu veikalu?

Es:

– Neviens.

Pircēja:

– Nu, es, piemēram, jūs pozicionēju kā bukinistu veikalu.

Es:

– Kāpēc jūs tā darāt?

Pircēja:

– Bet kā tad vēl es jūs varu pozicionēt?

Izdomāt sarunas tēmu ir liels, ļoti liels talants.

Taisnības labad jāpiebilst, ka ir cilvēki, kurus grāmatas neinteresē (rakstu ar šausmām, neticēdams pats sev, ar, teikšu, kā ir, savādu sajūtu, bet atzīstu, jo – taisnības labad). Tie – jā, ir dīvaini cilvēki, un es, goda vārds, nesaprotu, kāpēc viņi nāk, bet viņi nāk...

Starp citu, tā ir interesanta tēma – vajadzība (protams, ja tāda ir) ienākt grāmatnīcā. Vērojums no dzīves, tas ir, pilnīgi reāls: cilvēks ierauga grāmatnīcu un nāk iekšā. Tādēļ, ka nevar neienākt. Tajā ir kaut kas radniecīgs ar baznīcas, sakrālas vietas, apmeklējumu: tu vari būt trīskārt avīzes Bezdievis abonents, vienalga tev ir grūti paiet garām vietai, kurai piemīt sakrāls spēks. Tas ir tāpat, kā Šestovs saprata Dievu: nav cilvēka prātam izprotams. Nu, nevar paiet garām. Grāmatas, īpaši, ja tās atrodas blakus, sniedz pārliecību, ka dzīve netiek dzīvota veltīgi. Kaut vai uz šīm dažām minūtēm, bet tās dod pārliecību par rītdienu.

– Es pirms desmit gadiem (sic!) uzzināju, ka jūs Telavivā esat atvēruši veikalu, es tad vēl Maskavā dzīvoju. Bet pēc tam, kad jau biju atbraucis, pāris reižu nogāju garām, nejauši, un redzēju jūsu veikala saimnieku. Viņš bija transā – saprotams, bizness neiet…

– Veikala saimnieks esmu es.

– Jūs tā domājat? Neesmu pārliecināts. Bet jūs ar izdevējdarbību arī nodarbojaties?

– Jā.

– Nu, atklāti sakot, grūti noticēt…

Nepārliecinātība vispār ir svarīga šo ļaužu pašidentifikācijas sastāvdaļa. Viņi nav pārliecināti burtiski ne par ko. Viens vīrietis (kurš, svarīgi atzīmēt, nekad tā arī līdz mums neatbrauca) ilgi mani pa telefonu mēģināja pārliecināt, ka mani sauc ne tā, kā es viņam stādījos priekšā.

– Jevgeņijs... – viņš šaubījās, – es nebūtu tik pārliecināts…

Tomēr jāatzīst, ka vairākums nāk tieši pēc grāmatām.

– Šis jums ir grāmatveikals? – jautā lietišķa paskata vīrietis.

– Jā, – es atbildu.

– Bet jums ir visas grāmatas vai tikai dažas? – viņš neliekas mierā.

Te būs daudz citātu, jo ko gan var pateikt par šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem? Neko, tikai izteikt viņiem neiespējamu, visaptverošu mīlestību. Draugi, mēs tiešām jūs ļoti mīlam, jo bez jums mūsu nav.

– Labdien, vai jums ir Tora?

– Labdien, jā, protams, te būs.

– Nē, mani interesē oriģinālizdevums…

Vai arī:

– Pagājušo reizi es pie jums paņēmu ļoti labu grāmatu, jūs man to ieteicāt, nespēju atrauties. Atceros, 90 šekeļus maksāja. Vai varat ieteikt kaut ko līdzīgu?

Un visbeidzot (bez ievada, vienkārši jautājums, nav izrauts no konteksta):

– Sakiet, vai Sorokinam bez šī ir vēl kaut kas?

Pēdējo jautājumu atstāšu bez daudzpunktes. Jo, stingri ņemot, kas gan mums vēl ir bez tā, ko uzrakstījis Sorokins? “Es te dzīvoju…”

Atklāti sakot, sākumā es mazliet samelojos (viss pārējais, zvēru, ir tikai patiesība, tikai hārdkors). Nupat pārbaudīju, un lūk, kā bija īstenībā. Cilvēks ar trauku žāvētāju rokās teica:

– Labdien. Gāju garām un centos saprast, kas jums te tāds. Vēl neesmu sapratis.

Tie esam mēs – tādi cilvēki ar trauku žāvētāju rokās.

Šis teksts var būt bezgalīgs, bet to arī var pārtraukt jebkurā brīdī. Es pārtraucu to tagad, tādēļ ka par mūsu mīļākajiem (!) apmeklētāju tipāžiem esmu izstāstījis (nē, patiesībā viņi katrs ir atšķirīgs). Bet rīt mēs lidojam prom, jo parīt man ir dzimšanas diena, bet es vēl neesmu sakrāmējis koferi. Un nav nekā apkaunojoša tajā, ka teksts pēkšņi pārvēršas par izstieptu feisbuka ierakstu: paskatieties uz Annijas Erno grāmatām, bet viņa dabūja Nobela prēmiju literatūrā.

Es mīlu Anniju Erno.

8 ½.

Tikko mūsu veikaliņā piesardzīgi ielūkojās vīrietis vidējos gados, atrāvās atpakaļ un ar vārdiem “Bļāviens, te arī grāmatas!” aizmetās prom. Starp citu, tas arī par to pašu – par viņu mērķiem.

– Es pareizi saprotu: jūs galvenokārt grāmatas pārdodat?

– Šodien pie jums būs lekcija. Vai jūs varētu to īsumā izstāstīt?

– Labdien! Sakiet, vai jūs pārdodat pēdējās grāmatas, vai pēdējo jau vairs nav?

– Labdien, vai “Babels”?

– Labdien, jā.

– Dēls?

– Skaties, tur ir Coja bilde. Tur droši vien pārdod krievu grāmatas.

– Lai cilvēkiem neatmiekšķētos smadzenes, obligāti jālasa papīra grāmatas.

– Kāpēc jūs sakāt, ka tirgojat jaunas grāmatas?

– Tāpēc, ka mēs tirgojam jaunas grāmatas.

– Ko tas nozīmē?

– Tās ir jaunas grāmatas, tās vēl neviens nav lasījis.

– Bet to autori vēl ir dzīvi?

– Dažai dzīvs, dažai diemžēl jau vairs nav…

– Nu un kāpēc tad tās neviens nav lasījis?

– Labdien! Sakiet, vai jums ir tāda un tāda grāmata?

– Diemžēl nav.

– Kā tad tā? Tā tak izdota 2016. gadā. Un joprojām jums tās nav?

– Vai jums ir elektroniskās grāmatas?

– Nav.

– Bet Bībele?

– Kur jums ir psiholoģija?

– Jūs interesē kaut kas konkrēti?

– Dodiet Freidu, ja jau esmu Izraēlā…

– Sakiet, lūdzu, pie jums drīkst dzert alkoholu?

– Mmm, nu jā.

– Tad es aiziešu pēc šampanieša un drīz būšu atpakaļ.