Grāmatizdošana kā literatūras žanrs

Es gribētu pievērsties kam tādam, kas parasti tiek uzskatīts par pašsaprotamu, bet, kā izrādās, nav nemaz tik acīmredzams, – grāmatu izdošanas mākslai. Un vispirms es gribētu aplūkot pašu grāmatizdošanas jēdzienu, jo šķiet, ka tas apaudzis ar vairākiem pārpratumiem. Ja kādam jautā, kas ir izdevniecība, tad vispārīgā un saprātīgākā atbilde ir tāda, ka tā ir samērā neliela ražošanas nozare, kurā cenšas pelnīt, izdodot grāmatas. Un kādai būtu jābūt labai izdevniecībai? Mēs pieņemam, ka laba izdevniecība ir tāda, kura – ja atļausiet man šo tautoloģiju – izdod tikai, cik nu tas iespējams, labas grāmatas. Respektīvi, kodolīgi definējot, grāmatas, par kurām izdevējs drīzāk jūtas lepns, nevis kaunas. No šī viedokļa laba izdevniecība, visticamāk, nebūs ekonomiski diez cik interesanta. Labu grāmatu izdošana nekad nevienu nav padarījusi stāvus bagātu. Vismaz ne salīdzinājumā ar to, ko kāds varētu nopelnīt, laižot tirgū minerālūdeni, datorus vai plastmasas maisiņus. Šķiet, ka izdevējdarbības uzņēmums var radīt ievērojamu peļņu tikai ar nosacījumu, ka labas grāmatas tajā ir kaut kur dziļi zem daudz kā cita, kam ir krietni citāda kvalitāte. Un dziļi zem ūdens līmeņa ir viegli noslīkt – un pazust pavisam.

Tāpat vērts atcerēties, ka izdevējdarbība bieži ir apliecinājusi sevi kā drošs un ātrs paņēmiens pamatīgu naudas summu izšķiešanai. Varētu pat piebilst, ka līdz ar ruleti un kokotēm apgāda nodibināšana vienmēr bijusi viens no efektīvākajiem veidiem, kā augstāko aprindu jauneklim notriekt savu bagātību. Bet, ja tas ir tā, tad varētu brīnīties, kāpēc gan izdevēja loma gadsimtu gaitā saistījusi tik daudzus un pat šodien tiek uzskatīta par aizraujošu un savā ziņā noslēpumainu. Piemēram, nav grūti pamanīt, ka nevienu citu amata nosaukumu tā nekāro daži varenie uzņēmēji, kas to bieži iegūst burtiski par bargu cenu. Ja šie ļaudis varētu par sevi sacīt, ka viņi saldētus dārzeņus laiž klajā, nevis tos ražo, domājams, viņi par to būtu ļoti priecīgi. Tāpēc varam secināt, ka izdevējdarbība, būdama uzņēmējdarbības nozare, vienmēr bijusi saistīta ar prestižu – kaut vai tāpēc, ka tas ir bizness, kas vienlaikus ir arī māksla. Māksla jebkurā nozīmē, un noteikti bīstama māksla, jo, lai ar to nodarbotos, būtiski nepieciešams elements ir nauda. No šī viedokļa var apgalvot, ka ļoti maz kas ir mainījies kopš Gūtenberga laikiem.

Tomēr, ja atskatāmies uz vairāk nekā piecu gadsimtu izdevējdarbības vēsturi un mēģinām domāt par grāmatizdošanu kā mākslu, mēs uzreiz redzam visdažādākos paradoksus. Pirmais varētu būt šāds: pēc kādiem kritērijiem var spriest par izdevēja izcilību? Šajā jautājumā bibliogrāfijas nav, kā bieži mēdza teikt viens mans spāņu draugs. Mēs varam izlasīt daudzus erudītus un detalizētus pētījumus par dažādu izdevēju darbību, taču reti sastopamies ar kādu spriedumu par viņu izcilību, kā tas ierasts rakstnieku vai gleznotāju gadījumā. Tātad, kas padara izdevēju izcilu? Mēģināšu atbildēt ar dažiem piemēriem. Pirmais un, iespējams, daiļrunīgākais liek mums atgriezties pie grāmatizdošanas pirmsākumiem. Drukas mākslā bija vērojams fenomens, kuru vēlāk atkārtoja fotogrāfijas pirmsākumi. Šķiet, ka ar abiem šiem izgudrojumiem mūs iepazīstināja meistari, kuri jau tūdaļ sasniedza nepārspējamu izcilību. Lai saprastu fotogrāfijas būtību, pietiek izpētīt Nadāra veikumu. Lai saprastu, kāda var būt lieliska izdevniecība, pietiek tikai apskatīt Alda Manūcija iespiestās grāmatas.

Viņš bija izdevējdarbības Nadārs. Viņš bija pirmais, kurš iztēlojās grāmatu apgādu formas kategorijās. Un šajā gadījumā vārds “forma” ir interpretējams daudzās dažādās nozīmēs. Pirmkārt, formai ir izšķirīga nozīme izdodamo darbu izvēlē un secībā. Bet forma attiecas arī uz grāmatu pavadošajiem tekstiem, kā arī veidu, kādā grāmata tiek pasniegta kā priekšmets. Tāpēc tajā ietilpst vāki, grafika, teksta izkārtojums, burtveidols, papīrs. Parasti Manūcijs pats vēstules jeb epistulas formā sarakstīja īsos ievadtekstus, kas ir priekšteči ne vien visiem mūsdienu ievadiem, priekšvārdiem un pēcvārdiem, bet arī visiem vāku uzrakstiem, grāmattirgotāju prezentācijām un publicitātes materiāliem. Tā bija pirmā norāde, ka visas viena izdevēja izdotās grāmatas var uzlūkot kā vienas ķēdes posmus, segmentus vienotā serpentīnā vai fragmentus vienā grāmatā, kas apvieno visas šī izdevēja grāmatas. Tas nepārprotami ir visriskantākais un visvērienīgākais mērķis jebkuram izdevējam, un tā tas ir jau piecus simtus gadu. Un, ja domājat, ka tas ir nelietderīgs pasākums, tad atcerieties, ka literatūra zaudē visu savu burvību, ja tās dzīlēs neslēpjas neiespējamais. Domāju, ka kaut ko līdzīgu var teikt arī par izdevējdarbību vai vismaz šo īpašo izdošanas praksi, kas gadsimtu gaitā nav īpaši bieži piekopta, bet dažkārt devusi neaizmirstamus rezultātus. Lai sniegtu priekšstatu par to, kas var tapt no šīs izdevējdarbības koncepcijas, aprakstīšu divas Alda Manūcija izdotās grāmatas.

Pirmā iznāca 1499. gadā ar ne sevišķi saprotamu nosaukumu “Hypnerotomachia Poliphili”, kas nozīmē “Mīlestības cīniņš sapnī”. Šodien to sauktu par pirmo romānu. Turklāt autors nebija norādīts (un nav atklāts līdz pat šodienai), darbs bija rakstīts kādā jaunradītā valodā – līdzīgi kā “Finegana vāķis” –, pamatīgā itāļu, latīņu un grieķu vārdu mistrojumā (pie tam kokgriezumos parādījās arī ebreju un arābu valoda). Diezgan riskants gājiens, jūs varētu sacīt. Bet kā šī grāmata izskatījās? Tas bija izdevums folio formātā, ilustrēts ar lieliskām gravīrām, kas perfekti papildināja tekstu un vērta risku vēl lielāku. Bet te nu mums jāpiebilst vēl kas: lielum lielais vairums bibliofilu uzskata to par visu laiku skaistāko grāmatu. Un par to jūs varat pārliecināties paši, ja jums jebkad gadīsies aplūkot kādu tās eksemplāru vai pat tikai labu faksimilu. Tas nepārprotami bija vienreizējs, neatkārtojams ģēnija veikums. Un izdevējam bija būtiska loma tā tapšanā. Bet jums nebūs domāt, ka Manūcijs bija izcils tikai kā dārgumu gādātājs nākamo gadsimtu bibliofiliem. Otrs piemērs viņa sakarā ir kas gluži pretējs. 1502. gadā, trīs gadus pēc “Hypnerotomachia”, Manūcijs laida klajā Sofokla izdevumu, ko viņš raksturoja kā parva forma – “mazo formātu”. Ikviens, kuram bijusi laime turēt šo grāmatu rokās, uzreiz sapratīs, ka šī ir pirmā kabatas formāta grāmata vēsturē, pirmais izdevums mīkstajos vākos. Izgudrojot šādu grāmatu, Manūcijs mainīja veidu, kādā cilvēki lasīja. Tādējādi radikāli mainījās pati lasīšanas prakse. Aplūkojot titullapu, mēs varam apbrīnot šeit pirmo reizi izmantoto grieķu slīpraksta burtu eleganci, kas vēlāk kļūs par nenovērtējamu atskaites punktu. Tā nu Manūcijam izdevās sasniegt divus pretējus rezultātus – vispirms izveidot tādu grāmatu kā “Hypnerotomachia Poliphili”, kas paliek nepārspēta un faktiski ir vienreizīgas grāmatas arhetips. Tad – radīt pilnīgi citādu grāmatu, kā minēto Sofokla izdevumu, kas tiktu atdarināta miljoniem un miljoniem reižu līdz pat mūsdienām.

Jūs varat teikt: jauki, tas viss ir ļoti interesanti un atbilst Itālijas renesanses diženumam, bet kāds tam sakars ar mums un šodienas izdevējiem, ko pārmāc planšetdatoru, e-grāmatu un DVD augošā masa, nemaz jau nerunājot par dažādām asinsgrēka savienībām visu šo ierīču starpā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sniegšu vēl dažus piemērus. Ja es jums nepārprotami paziņotu, ka, manuprāt, labam izdevējam šodien vajadzētu vienkārši mēģināt darīt to pašu, ko Manūcijs paveica Venēcijā gadu pirms 16. gadsimta sākuma, jūs varētu domāt, ka es jokoju, bet tā nav. Tāpēc es jums pastāstīšu par kādu 20. gadsimta izdevēju un aprādīšu, ka viņš strādāja tieši tādā pašā veidā, lai gan apstākļi bija pilnīgi atšķirīgi. Viņa vārds bija Kurts Volfs. Viņš bija jauns vācietis, elegants un bagāts, lai arī ne pārlieku. Viņš vēlējās izdot jaunus literāri augstvērtīgus rakstniekus. Tad nu viņš izgudroja nelielu grāmatu sēriju neparastā formātā ar nosaukumu “Der jüngste Tag”, “Pastardiena”, kas tagad šķiet ļoti piemērots grāmatu sērijai, kura lielākoties parādījās Vācijā Pirmā pasaules kara laikā. Uzlūkojot šīs grāmatas melnos vākos, plānas un askētiskas, ar nosaukumu etiķetēm, kuras uzlīmētas kā skolas burtnīcām, jūs varētu pieķert sevi domājam: “Šādam būtu jāizskatās Kafkas izdevumam.” Un vairāki Kafkas stāsti patiešām tika publicēti šajā sērijā. To vidū bija 1915. gadā izdotā “Pārvērtība” ar skaistu, zilu etiķeti uz melna fona. Kafka tobrīd bija jauns, mazpazīstams un ārkārtīgi bikls rakstnieks. Bet, lasot vēstules, kuras viņam rakstīja Kurts Volfs, no izsmalcinātā takta un maigajām rūpēm tūdaļ saprotams, ka izdevējs skaidri zināja, kas ir viņa adresāts.

Kafka nebija vienīgais jaunais rakstnieks, kuru publicēja Kurts Volfs. 1917. gadā, kas bija izdevējdarbībai visai sarežģīts laiks, Kurts Volfs apkopoja vairāku jauno autoru darbus ikgadējā almanahā ar nosaukumu “Vom jüngsten Tag” (“Par pastardienu”). Lūk, daži almanaha autori: Francs Blejs, Alberts Ērenšteins, Georgs Heims, Francs Kafka, Elze Laskere-Šīlere, Karls Šternheims, Georgs Trākls, Roberts Valzers. Tie ir jaunie rakstnieki, kuri tajā gadā nonāca kopā zem viena jaunā izdevēja jumta. Un šie paši vārdi bez izņēmuma ir to būtisko autoru sarakstā, kuri mūsdienās būtu jāizlasa ikvienam jaunam cilvēkam, kas vēlas sev atklāt 20. gadsimta sākuma vācu literatūru.

Šajā brīdī manam argumentam vajadzētu šķist diezgan skaidram. Alds Manūcijs un Kurts Volfs, kuri dzīvoja ar četru gadsimtu atstarpi, nedarīja neko būtiski atšķirīgu. Jā gan, viņi kopa vienu un to pašu grāmatizdošanas mākslu, kaut šī māksla var palikt nepamanīta lielākajai daļai ļaužu, arī izdevējiem. Un šo mākslu abos gadījumos var novērtēt pēc tiem pašiem kritērijiem, kuru sākums un gals ir forma – spēja piešķirt formu daudzām grāmatām tā, it kā tās būtu vienas grāmatas nodaļas. Un tas viss, vienlaikus rūpējoties – ar kaisli un apsēstību – par katra sējuma izskatu, par tā pasniegšanas veidu. Un visbeidzot – un tas noteikti nav mazsvarīgi – rūpējoties par to, kā šo grāmatu pārdot vislielākajam lasītāju skaitam.

Apmēram pirms 50 gadiem Klods Levī-Stross nāca klajā ar domu, ka viena no cilvēces pamatdarbībām – proti, mītrade – būtu jāuzskata par sava veida brikolāžu. Galu galā, visi mīti tiek konstruēti no jau esošiem elementiem, daudzi no tiem patapināti no citiem mītiem. Te nu es uzdrīkstos rosināt arī grāmatizdošanas mākslu uzlūkot kā brikolāžas formu. Mēģiniet iedomāties izdevniecību kā vienotu tekstu, ko veido ne tikai visu tur publicēto grāmatu kopums, bet arī visi citi tās elementi, piemēram, priekšējie vāki, vāka apraksti, publicitāte, iespiesto un pārdoto eksemplāru daudzums vai atšķirīga dizaina izdevumi, kuros ir laists klajā viens un tas pats teksts. Iedomājieties izdevniecību šādi, un jūs atklāsiet ļoti savdabīgu ainu – ko tādu, ko jūs varētu uzlūkot kā literāru darbu, kas pieder pie sava oriģināla žanra. Žanra, par kuru var apgalvot, ka tam ir sava mūsdienu klasika, piemēram, Galimāra (Gallimard) valdījumi, kas plešas no Série noire tumšajiem mežiem un purviem līdz Pléiade plakankalnei, lai gan tajā netrūkst arī dažādu jauku provinces pilsētiņu un kūrortu, kas atgādina papjēmašē Potjomkina sādžas, šai gadījumā celtas ne Katrīnas Lielās vizītei, bet literāro balvu sezonai. Un mēs labi zinām, ka, izdevniecībai paplašinoties šādā veidā, tā var kļūt savā raksturā rada impērijai. Un tā nu Galimāra vārds aizskan līdz franču valodas attālākajām robežām. Vai, no otras puses, mēs varētu ieklīst Insel Verlag plašajos īpašumos, kas, šķiet, daudzus gadus piederējuši apgaismotam feodālim, kurš visbeidzot tos novēlējis saviem uzticīgākajiem un uzticamākajiem muižkungiem… Nevēlos izvērsties, taču jūs varat noprast, cik sarežģītas kartes šādi var sazīmēt.

Šādi raugoties uz izdevniecībām, varētu kļūt skaidrāks viens no mūsu profesijas noslēpumainākajiem aspektiem: kāpēc izdevēji noraida konkrētas grāmatas? Tāpēc, ka viņi saprot: dažu grāmatu izdošana būtu tas pats, kas ieviest romānā nepareizo personāžu, figūru, kas var visu izsist no līdzsvara vai radikāli mainīt. Otrs aspekts attiecas uz naudu un eksemplāru skaitu: sekojot šai līnijai, mēs esam spiesti apsvērt domu, ka spēja likt cilvēkiem lasīt (vai vismaz pirkt) noteiktas grāmatas ir noteicošs izdevniecības kvalitātes faktors. Tirgus – vai attiecības ar to nezināmo, nenosakāmo būtni, kuru pazīstam kā publiku, – ir izdevēja pirmais pārbaudījums šī vārda viduslaiku izpratnē: pārbaudīšana ar uguni, kas var izkūpināt dūmos krietnu naudas summu. Grāmatizdošanu tādējādi var raksturot kā multimediāli literāru hibrīdžanru. Un tas ir gan hibrīds. Notiekot saplūšanai ar citiem medijiem, šis fakts tagad kļūst acīmredzams. Tomēr grāmatizdošana kā spēle savos pamatos paliek tā pati vecā, kuru reiz spēlēja Alds Manūcijs. Un jauns autors, ar kura vēl nezināmo grāmatu mēs sastopamies, mums ir ļoti lielā mērā tāds pats kā joprojām nenoskaidrotais darba “Hypnerotomachia Poliphili” radītājs. Kamēr ilgs šī spēle, esmu drošs, vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs to spēlēt ar aizrautību. Bet, ja kādreiz noteikumi radikāli mainīsies, kā mēs reizumis baiļojamies, tad, esmu tikpat drošs, mēs iesitīsim roku kādā citā arodā: mēs varētu sastapties pie ruletes, vista vai pokera galda.

Es vēlētos nobeigt ar jautājumu un paradoksu. Līdz kādai galējībai var novest grāmatizdošanas mākslu? Vai tā joprojām ir iedomājama apstākļos, kad būtiski nosacījumi, tādi kā, piemēram, nauda un tirgus, pamatā izzūd? Atbilde pārsteidzošā kārtā ir – jā. Vismaz, ja uzlūkojam vienu piemēru, kuru mums devusi Krievija. Oktobra revolūcijas kulminācijā, dienās, kurās, Aleksandra Bloka vārdiem runājot, kopā jaucās “žēlums, šausmas, grēku nožēla, cerība”, kad iespiedmašīnas bija apturētas uz nenoteiktu laiku un inflācija ik stundu dzina cenas arvien augstāk, grupa literātu, kuru vidū bija dzejnieks Vladislavs Hodasevičs, domātājs Nikolajs Berdjajevs un prozaiķis Mihails Osorgins, kas vēlāk aprakstīja šos notikumus, nolēma mesties biznesa stihijā un atvērt “Rakstnieku grāmatveikaliņu”, kas joprojām ļautu grāmatām – un pirmām kārtām dažām konkrētām grāmatām – palikt apritē. “Rakstnieku grāmatveikaliņš”, kā izsakās Osorgins, drīz kļuva par “vienīgo grāmatnīcu Maskavā un visā Krievijā, kurā ikviens ienācējs no ielas varēja nopirkt grāmatu “bez atļaujas””.

Osorgins un viņa draugi bija vēlējušies izveidot nelielu izdevniecību. Bet situācija to padarīja neiespējamu. Tāpēc viņi izmantoja “Rakstnieku grāmatveikaliņu” kā sava veida izdevniecības aizstājēju. Tā vairs nebija vieta, kur ražoja grāmatas, bet gan tāda, kur tiecās savākt un laist apritē daudzās grāmatas (dažas vērtīgas, dažas ordināras, bieži vien nepabeigtas, bet visas – lemtas aizmirstībai), kuras viņu grāmatnīcas plauktos bija ieskalojusi vēstures katastrofa. Bija svarīgi saglabāt noteiktas darbības: turpināt rīkoties ar šiem taisnstūrveida papīra priekšmetiem, tos pārlapot, pasūtīt, apspriest, lasīt starplaikos starp to vai citu darāmo un visbeidzot nodot tālāk citiem. Svarīgi bija izveidot un uzturēt kārtību, formu: reducēta līdz pamatdefinīcijai, tā arī ir grāmatizdošanas māksla. Un šādi tā Maskavas “Rakstnieku grāmatveikaliņā” tika kopta laikā no 1918. līdz 1922. gadam. Savas cēlās vēstures apogeju tā sasniedza, kad grāmatnīcas dibinātāji nolēma, ciktāl grāmatu iespiešana nebija iespējama, sākt grāmatu izdošanu vienā rokraksta eksemplārā. Šo burtiski vienreizējo grāmatu pilns katalogs palika Osorgina Maskavas dzīvoklī un gājis zudībā. Bet kā gara tēls tas joprojām ir paraugs un vadzvaigzne ikvienam, kurš grūtos laikos mēģina kļūt par izdevēju. Un laiki vienmēr ir grūti.