Gistava Flobēra vēstules

Alfredam Lepuatvēnam
Kruasē, 1845. gada 16. septembris
Otrdienas vakars

Strādā, strādā, raksti, raksti, kamēr vien vari, kamēr vien mūza Tevi nes. Tas ir labākais rikšotājs, labākā kariete, ar ko ceļot pa dzīvi. Kamēr mēs rakstām, dzīves nasta nenospiež mums plecus. Tiesa, jo nepanesamāki ir noguruma un izsīkuma brīži, kas seko pēc tam. Bet lai! Nekas, labāk divas glāzes etiķa un glāze vīna nekā glāze sārtena ūdentiņa. Ja runājam par mani, es vairs nejūtu ne jaunības degsmi, ne agrāko rūgtumu. Tie abi ir sajaukušies, sanāk tāds universāls tonis, kurā viss samalies, saplūdis kopā. Pamanīju, ka es tikpat kā vairs nesmejos un neskumstu. Esmu sasniedzis briedumu. Tu, vecais, runā par manu nesatricināmību un tās dēļ mani apskaud. Un tas tiesa, tā var pārsteigt. Slims, aizkaitināms, tūkstošreiz dienā pakļauts mokošām trauksmes lēkmēm, bez sievietēm, bez vīna, bez visiem šiem pasaulīgajiem spīgulīšiem, es turpinu savu nesteidzīgo darbu kā apzinīgs strādnieks, kurš, uzrotījis piedurknes un nosvīdušu pieri vēzē savu veseri, neraizējoties, vai līst lietus vai pūš vējš, ir krusa vai pērkons. Agrāk es tāds nebiju. Pārmaiņas nākušas pašas no sevis. Arī manai gribai tur ir bijis savs nopelns. Es ceru, ka tā turpinās mani vadīt. Man bail, ka tā neizčākst; ir dienas, kad jūtos tik kusls, ka tas jau sāk biedēt. Man šķiet, ka beidzot esmu kaut ko sapratis, kaut ko ļoti svarīgu: tādiem cilvēkiem kā mēs laime ir ideja, nekas vairāk. Atklāj, kāda ir tava daba, un dzīvo saskaņā ar to. “Sibi contest,”¹ saka Horācijs. Tur arī visa gudrība. Es zvēru, ka nedomāju par slavu un neko daudz arī par Mākslu. Cenšos pavadīt laiku pēc iespējas negarlaicīgākā veidā un esmu to atradis. Dari tāpat: nošķiries no ārpasaules, dzīvo kā lācis – polārlācis –, sūti visu pie velna, jā, visu, tai skaitā sevi, tikai savu saprātu ne. Plaisa starp mani un pārējiem tagad ir tik liela, ka dažkārt mani pārsteidz pat visdabiskākās, vienkāršākās runas. Pavisam parasts vārds var izsaukt manī neparastu apbrīnu. Ir žesti, skaņas, balsis, kas mani burtiski apstulbina, un vēl visādas blēņas, no kurām man gandrīz galva iet riņķī. Vai esi kādreiz uzmanīgi klausījies, kā cilvēki runā svešā, Tev nesaprotamā valodā? Ar mani ir līdzīgi. Tā kā gribu visu saprast, viss liek man aizdomāties. Un tomēr man šķiet, ka šo izbrīnu neizraisa stulbums. Sīkpilsonī, piemēram, es saskatu kaut ko neizsmeļamu. Tu nemaz nevari iedomāties, cik daudz man devusi briesmīgā postaža Monvilā². Lai kāda lieta kļūtu interesanta, atliek to pavērot ilgāk. Katru dienu 3–4 stundas es nodarbojos ar grieķu valodu. Ceru, ka gada beigās, pēc trim mēnešiem, man būs viegli saprast Hērodotu. Lasu Ēģiptes grāmatu. Cik tā bija varena, un cik lieliska ideja ir Versaļas muzejs. Pēcpusdienas es veltu Šekspīram un pēc tam lasu Kvintu Kurciju (gandrīz tāda sajūta, it kā viņš būtu rakstījis franciski). Redzēju Dārija armijas uzskaitījumu. Es Tev to parādīšu, un tad arī varēsim pārmīt pāris vārdus par Nacionālo gvardi. Pēc vakariņām, kad esmu izsmēķējis savu pīpi, pulksten astoņos es atkal sēžos pie galda un līdz pusnaktij ķidāju Voltēra kunga teātri vai mazliet pārskatu uzrakstīto. Lūk, katra diena ir līdzīga iepriekšējai. Nav nevienas, kas izceltos manā atmiņā. Vai nav prātīgi? Grasos savest kārtībā savu austrumu stāstu, bet tas ir nogurdinoši. Es neturpināju lasīt to labo ķīniešu filozofu, mani tas garlaikoja, atgriezīšos pie tā kaut kad vēlāk, tur reti var atrast ko skaistu un spārnotu. Un Tu pats – turpini vingrināties? Izlasīju dižā vīra Senmarka Žirardēna “Dramatiskās literatūras kursu”. Ir vērts palasīt, lai saprastu, cik tālu var aiziet muļķība un nekaunība. Lūk, vēl viens no tiem, kam es labprāt liktu nodīrāt ādu un saliet rīklē svinu, lai iemācītu retoriku. Šeit visiem klājas samērā labi.

Ardievu, atbildi ātri.

Gistavs Flobērs

Luīzai Kolē
Kruasē, 1846. gada 23. oktobris
Piektdiena, pusnakts

Nē, es nenicinu slavu: mēs nenicinām to, ko nevaram sasniegt. Šis vārds manai sirdij ir licis sisties vairāk nekā jebkura cita sirdij. Kādreiz es pavadīju garas stundas, sapņojot par galvu reibinošiem panākumiem, un domas par publikas gavilēm lika man nodrebēt, it kā es jau būtu tās dzirdējis. Bet nezin kāpēc vienā jaukā rītā es pamodos brīvs no šīs vēlmes, pat brīvāks nekā tad, ja tā būtu piepildījusies. Apzinājos, ka neesmu tik dižs, un visus prāta pūliņus ieguldīju savas dabas, tās slēptāko dzīļu un galvenokārt tās robežu vērošanā. Dzejnieki, kurus apbrīnoju, man tad šķita vēl dižāki, attālums starp mums jo lielāks, un es no sirds izbaudīju šo necilumu, par ko kāds cits būtu niknojies. Ja cilvēks vispār ir kaut kā vērts, tiekties pēc panākumiem nozīmē nevajadzīgi samaitāt sevi, bet dzīties pēc slavas, iespējams, nozīmē sevi pazudināt pavisam. Jo ir divu veidu dzejnieki. Lielākie, retākie, īstie meistari aptver un izsaka visu cilvēci; neraizēdamies par sevi vai savām kaislībām, atmetot savu personību, lai izšķīstu citos, viņi pārrada Visumu, kas atspoguļojas viņu darbos, dzirkstošs, daudzveidīgs, daudzšķautņains, gluži kā debesjums, kas atspīd jūrā ar visām savām zvaigznēm un zilgmi. Un tad ir tādi, kuriem atliek tikai iekliegties, lai ieskanētos harmonija, tikai ieraudāties, lai aizkustinātu, un tikai parunāt par sevi, lai iegūtu nemirstību. Varbūt, darot ko citu, nekur tālu viņi netiktu; taču, lai arī bez plašuma, viņiem piemīt aizrautība un degsme, un, ja viņi būtu piedzimuši ar citu temperamentu, viņiem varbūt nebūtu talanta. Bairons bija no šīs saimes, Šekspīrs – no otras. Kurš gan man var pateikt, ko Šekspīrs mīlēja, ko viņš ienīda, ko juta? Viņš ir biedējošs koloss; grūti noticēt, ka viņš bija cilvēks. Mēs, protams, gribam, lai slava būtu tīra, īsta, pamatīga, tāda kā šiem pusdieviem; mēs stiepjamies pirkstgalos un lienam vai no ādas laukā, lai līdz tiem aizsniegtos; apcērpam sava talanta naivās kaprīzes un instinktīvās fantāzijas, lai tās ietilpinātu gatavā rāmī, jau sataisītā veidnē. Vai arī citkārt cilvēkam piemīt iedomība noticēt, ka atliek, līdzīgi Monteņam un Baironam, pateikt, ko viņš domā un jūt, lai radītu kaut ko skaistu. Oriģināliem cilvēkiem šī pēdējā pieeja, iespējams, būtu vispiemērotākā, mums bieži vien būtu daudz vairāk labu īpašību, ja mēs tik ļoti tās nemeklētu, un pirmais nejaušais pretimnācējs, kurš kaut cik prastu rakstīt, uzrakstot savus memuārus, radītu izcilu grāmatu, ja vien rakstītu tos no sirds un godīgi. Bet, atgriežoties pie manis, es tātad neuzskatu sevi nedz par pietiekami dižu, lai radītu īstus mākslas darbus, nedz par pietiekami ekscentrisku, lai tos varētu piepildīt tikai ar sevi. Un, tā kā man nav ne izveicības, lai gūtu panākumus, ne talanta, lai iekarotu slavu, es sevi nolemju rakstīšanai tikai sev, savai personīgajai izklaidei, tādai pašai kā smēķēšana un izjādes ar zirgu. Esmu diezgan drošs, ka nenodrukāšu ne rindiņu, un mani brāļadēli (es saku “brāļadēli”, ne “dēli”, jo nevēlos pēcnācējus, tāpat kā neceru uz cita veida pēctecību) no maniem fantastiskajiem romāniem droši vien uzlocīs cepurītes saviem bērneļiem un virtuves sveces ietīs Austrumu pasakās, drāmās, mistērijās un citās muļķībās, ko es ļoti nopietni rindoju uz skaista balta papīra. Tas, mana mīļā Luīza, ir viss, ko varu teikt par šo tēmu un sevi.

Tajā, ko daru, man nevajag atbalstu, ko sniedz doma par kādu balvu, un, kas ir jocīgākais: nodarbojoties ar mākslu, es tai ticu ne vairāk kā kaut kam citam, jo manas ticības pamatā ir tas, ka man tādas nav. Es neticu pat sev. Nezinu, vai esmu stulbs vai gudrs, labs vai slikts, skops vai dāsns; kā jau visi, arī es peldu kaut kur starp visām šīm lietām. Mana labā īpašība varbūt ir tā, ka es to apzinos, mans trūkums tas, ka man pietiek godīguma to pateikt. Starp citu, vai kāds maz var būt tik pārliecināts par sevi? Vai var būt pārliecināts par to, ko domā un jūt? Tagad, kad Tu mani mīli, Tu mīli mani tik ļoti, ka pati sev to gribētu noliegt. Vai tas, ko Tu mīli manī, esmu es vai arī kāds cits, ko Tu domāji, ka tur atradīsi, bet tā arī neatradi? Piedod, ja kļūdos, bet man šķiet, ka Tavā pēdējā vēstulē ieskanas apnikums, it kā Tu būtu nogurusi no manām domām. Nu ko, ja nu kādudien Tu mani vairs negribēsi, ja sapratīsi, ka šī mirāža Tevi ir pievīlusi, Tu varēsi nākt apsēsties pie mana sirds pavarda. Tev tur vienmēr būs vieta. Es dziedināšu Tavu ilūziju cirstās brūces ar saviem vārdiem, un, ja es tās neizdziedēšu, es tām neļaušu likt Tev ciest. Tad kāpēc ierobežot sevi, mana nabaga mīļā? Kāpēc nepieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, un mūsu apstākļus tādus, kādi tie ir, un vienkārši nemīlēt vienam otru, neko lieki nesarežģījot? Šodien es nedarīju neko citu kā tikai domāju par Tevi. No rīta, gulēt iedams, atcerējos saviļņojumu, kas mani pārņēma Mantē, kad gultā sajutu Tavu augšstilbu uz sava vēdera un Tavu vidukli savās rokās, un šī sajūta mani pavadīja visu dienu. Bet Tu jau negribi, ka es par to runāju (par ko man runāt ar Tevi?). Parunāsim par kaut ko citu. Tev taisnība. Būtu bijis labāk, ja Tu mani nemīlētu. Laime ir augļotājs, kas aizdod mums stundas ceturksni prieka, bet samaksāt liek ar prāvu žūksnīti nelaimju.

Paliec sveika, es Tevi skūpstu. Tu varbūt vaicāsi, kā? Es zinu gan, kā! Kā jau vienmēr, vai ne? Tā ir tik labi! Man iesūrstas lūpas, un es pārlaižu tām ar mēli, it kā uz tām vēl varētu sagaršot Tavējo.

Luīzai Kolē
Kruasē, 1852. gada 1. februāris
Sestdienas nakts

Draņķīga nedēļa. Darbs nevedās; biju nonācis līdz vietai, kur īsti vairs nezināju, ko teikt. Tik daudz nianšu un smalkumu, kuros pats neko vairs lāgā nespēju saskatīt, un ir ļoti grūti vārdos paskaidrot, kas domās joprojām ir neskaidrs. Skicēju, ķēpājos, muļļājos, taustījos. Varbūt tagad man beidzot izdosies tikt uz pareizā ceļa. Ak, cik neganta lieta ir stils! Man šķiet, Tev nav ne jausmas par to, kāda būs šī grāmata. Citās esmu bijis atvērts un vaļīgs, bet šajā cenšos aizpogāties līdz zodam un ieturēt taisnu ģeometrisko līniju. Nekādas lirikas, nekādu pārdomu, nekādas autora personības. To būs skumji lasīt, tur būs nežēlīgas ainas, daudz posta un puvekļu. Bujē³, kurš ieradās pie manis pagājušajā svētdienā pulksten trijos, kad tikko biju uzrakstījis Tev vēstuli, domā, ka esmu atradis īsto toni, un cer, ka sanāks labi. Lai Dievs viņu sadzird! Bet cik mežonīgi daudz laika tas prasa! Esmu pārliecināts, ka līdz nākamās ziemas sākumam vēl nebūšu pabeidzis. Nedēļas laikā es uzrakstu ne vairāk par piecām sešām lappusēm.

Tu man pareģo spožu nākotni. Ak, cik gan reižu, mēģinot uzrāpties pa šo marmora sienu, neesmu atkal kritis un licies uz mutes ar asiņojošiem nagiem, lauztām ribām, džinkstošu galvu! Kā tik necentos izplest savus mazos spārniņus! Taču gaiss nevis nesa mani, bet gan izgāja tiem cauri, un krītot es ieraudzīju sevi izmisuma purvā. Nevaldāma fantāzija mudina mani sākt no jauna. Es iešu līdz galam, līdz pēdējam savu izžmiegto smadzeņu pilienam. Kas zina? Nejaušība mēdz nest laimi. Ar skaidru izpratni par savu arodu un neatlaidīgu gribu var paveikt ko cienījamu. Man šķiet, ka ir lietas, ko jūtu tikai es, par ko citi nav runājuši, bet es varētu pateikt. Šī mūsdienu cilvēka sāpīgā puse, ko Tu piemini, ir manas jaunības auglis. Skaistu jaunību es pavadīju ar nabaga Alfredu. Mēs dzīvojām ideālā siltumnīcā, kur dzeja mūsu eksistenciālās skumjas uzkarsēja līdz 70 grādiem pēc Reomīra. Tas tik bija cilvēks! Nekad vairs neesmu tā ceļojis telpā. Mēs devāmies tālu, paliekot sēžam pie kamīna. Mēs uzkāpām augstu, lai gan manas istabas griesti bija zemi. Vēl šodien atceros dažas pēcpusdienas, sarunas, kas ilga sešas stundas bez pārtraukuma, pastaigas pa mūsu piekrasti un splīnu, splīnu, splīnu divatā! Visas šīs atmiņas, kas man šķiet iekrāsotas koši sarkanas, liesmo aiz manis kā ugunsgrēks.

Tu saki, ka sāc saprast manu dzīvi. Bet būtu jāzina, kā tā sākās. Kādu dienu es uzrakstīšu par sevi. Bet tad man vairs nebūs vajadzīgā spēka. Man nav citu apvāršņu kā vien tas, kas mani apņem tieši tagad. Es redzu, kāds būšu četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit gados. Mana dzīve ir kā uzvilkts mehānisms, kas nemitīgi griežas. To, ko daru šodien, darīšu rīt, darīju vakar. Pirms desmit gadiem es biju tas pats cilvēks. Izrādās, mans organisms ir sistēma, kaut kas tāds, kas darbojas pats no sevis saskaņā ar dabisko lietu gaitu, kura liek polārlācim dzīvot uz ledus un kamielim staigāt pa smiltīm. Es esmu cilvēks spalva. Caur to, pateicoties tai, saistībā ar to un ar tās palīdzību es jūtu daudz vairāk. Sākot ar nākamo ziemu, Tu redzēsi manāmas pārmaiņas. Es pavadīšu trīs ziemas, nodeldējot vairākus apavu pārus. Tad atgriezīšos savā alā, kur nomiršu nezināms vai slavens, rokrakstos vai nodrukāts. Taču kaut kas dziļi sirdī mani moka, un tā ir sava mēra nezināšana. Jā, šis cilvēks, kurš apgalvo, ka ir tik mierīgs, ir pilns šaubu par sevi. Viņš gribētu zināt, cik augstu spēj pacelties un tieši kāds ir viņa muskuļu spēks. Bet to prasīt nozīmē būt visai ambiciozam, jo precīzas zināšanas par savu spēku, iespējams, nav nekas cits kā ģenialitāte. Paliec sveika, tūkstoš skūpstu no pleca līdz ausij. Saglabā visus manus manuskriptus. Es pats atnesīšu Tev “Bretaņu”.

Tavs.

Luīzai Kolē
Kruasē, 1853. gada 1. jūnijs
Trešdiena, pusnakts

Tikko uzrakstīju dižajam vīram (vēstule aizies, vēlākais, rīt), kas nebija viegli, jo gribēju ieturēt mērenību. Viņš ir sastrādājis pārāk daudz muļķību, lai es varētu rakstīt viņam ar bezierunu apbrīnu (viņa atbalsts viduvējībām, akadēmija, politiskās ambīcijas utt.). No otras puses, viņš man sagādājis tik daudz lielisku pacilātības stundu, man no viņa tik labi ir stāvējis (ja tā var izteikties), ka man bija ļoti grūti saglabāt līdzsvaru starp atturīgu stīvumu un apbrīnu. Tomēr, manuprāt, es reizē biju gan pieklājīgs, gan sirsnīgs (reti sastopama lieta).

Kāpēc, jo tuvāk, manā ieskatā, es pietuvojos meistariem, jo grūtāk praktizējama kļūst pati rakstīšanas māksla un jo lielāku riebumu manī izraisa viss, ko es radu? Ak, Gētes vārdi: “Es varbūt būtu bijis liels dzejnieks, ja valoda neizrādītos tik nepakļāvīga!” Un to saka Gēte!

B. [Bujē] man izlasīja visu, ko Tu viņam raksti par Lekontu⁴! Un zini, tas mani apbēdināja. Izņemot to šķiršanos pie dzelzceļa, ko es jūtu un saprotu, es nepieņemu ne pārējo stāstu, ne tā varoni. Šie divi gadi, kas pavadīti, izšķīstot laimīgā mīlestībā, man šķiet kaut kas visai pliekans. Kuņģi, kas apmierinās ar cilvēcisko rosolu, nav neko diži. Ja tās vēl būtu skumjas, labi! Bet prieks? Nu nē! Tas ir ilgs laiks, divi gadi pavadīti bez vajadzības izrauties, bez neviena uzrakstīta teikuma, bez vēršanās pie Mūzas. Ko iesākt ar savām stundām, ja lūpas ir dīkas? Nodoties mīlestībai? Mīlestībai? Šāda apreibināšanās sniedzas pāri manai saprašanai, tajā ir nosliece uz laimi un slinkumu, kaut kāda pašapmierinātība, kas man derdzas. Ak, dzejniek, literatūra jums ir tikai mierinājums. Mūzas nāk pēc mīļākās, un jūsu lirisms nav nekas cits kā apvedceļš mīlas uzkurināšanai. Bet viņš, šis lāga zēns, par to ir sodīts, viņa pantos drusku trūkst dzīvības, viņa sirds nesniedzas tālāk par flaneļa vesti, un, palikdama tikai viņa krūtīs, tā necik neiekvēlina viņa stilu.

Un tad sūdzēties, raudāt par nodevību, nesaprast (lai gan esi dzejnieks) šo augstāko dzīvā nīcīguma dzeju, ka ir drēbes, kas nolietojas, vai jūtas, kas izgaist! Tas viss taču ir ļoti vienkārši. Nē, es nevēršos pret lāga de Lilu, tikai saku, ka man viņš šķiet mazliet parasts savās kaislībās. Īsts dzejnieks man ir priesteris. Tiklīdz viņš uzvelk sutanu, viņam jāatstāj ģimene.

Lai drošu roku turētu spalvu, jādara kā amazonēm – jāizdedzina sev puse no sirds.

Tu esi labākā sieviete pasaulē un pati vientiesīgākā dvēsele. Tavs priekšlikums doties pie šīs dāmas nebija prāta darbs, atļaušos aizrādīt. Vai Tu grasījies aizstāvēt viņu? Un ko Tu atbildētu pirmajiem vārdiem, kad viņa Tev atcirstu: “Kur jūs jaucaties?”

Ir vēl kāda lieta, kas šajā cilvēkā man šķiet nedaudz sīkpilsoniska: “Es nekad neesmu varējis saieties ar ielasmeitu.”

Nu ko, paziņoju, ka es gan bieži esmu varējis! Un, ja nu ir runa par riebumu, visi šie riebuma pārņemtie ļautiņi man patiešām šķiet riebīgi. Viņš laikam iedomājās, ka tā vis nav nekāda prostitūcija, kad devās pie mīļākās ar savu ķermeni no tās miesām noslaucīt vīra atliekas? Dāmītei, bez šaubām, bija trešais, un, apskāvusi katru no trim, viņa domāja par ceturto. Ak, apskāvienu ironija! Bet nekas! Tā kā viņai nebija sanitārās grāmatiņas, ar viņu lāga de Lils saieties, lūk, varēja.

Es paziņoju, ka šī teorija mani smacē. Ir dažas lietas, kas liek man spriest par vīriešiem no pirmā acu uzmetiena: 1) Beranžē apbrīnošana; 2) naids pret smaržām; 3) mīlestība pret rupjiem audumiem; 4) vaigubārda; 5) nepatika pret bordeļiem. Jā, esmu pazinis daudz tādu smalku jaunekļu, kas skurinājās svētās šausmās par publiskajiem namiem un kas ar savām tā sauktajām mīļākajām saķēra skaistāko triperi pasaulē! Latīņu kvartāls ir pilns ar šādu doktrīnu un šādiem negadījumiem. Varbūt tā ir perversa gaume, bet es mīlu prostitūciju un mīlu to pašu par sevi, neatkarīgi no tā, kas aiz tās slēpjas. Nekad bez sirds drebēšanas neesmu spējis noskatīties, kā laternu gaismā man lietū garām paiet kāda no šīm dziļi dekoltētajām sievietēm, gluži tāpat kā mūki ar savām tunikām un mezglotajām jostām kutina sazin kādus askētiskus un dziļus manas dvēseles nostūrus. Šajā prostitūcijas idejā krustojas tik daudz visa kā – iekāre, rūgtums, cilvēcisko attiecību niecība, muskuļu spriedze un monētu šķinda –, ka, ieskatoties dziļāk, sareibst galva. Mēs tik daudz no tās uzzinām! Un tas ir tik skumji! Un cilvēks tik skaisti sapņo par mīlestību! Ak, elēģiju rakstnieki, ne jau uz drupām, bet uz šo dzīvespriecīgo sieviešu krūtīm jums būtu jābalstās.

Jā, tam, kurš nekad nav pamodies svešā gultā un sev blakus uz spilvena redzējis seju, ko nekad vairs neredzēs, un kurš, izkāpis no gultas, saullēktā nav šķērsojis tiltus ar vēlmi mesties ūdenī – tik ļoti gluži kā grēmas no sirds dziļumiem augšup sakāpusi un rīklē iecirtusies dzīve –, tam kaut kā pietrūkst. Un ja vēl tas būtu bijis tikai piedauzīgs tērps, himeras kārdinājums, nezināmais, nolādētais raksturs, vecum vecā netiklības un pērkamības dzeja! Pirmajos gados, ko pavadīju Parīzē, karstos vasaras vakaros es mēdzu sēdēt Tortoni⁵ terasē un vērot, kā saulrietā garām iet meičas. Es pārsātinājos ar biblisko poēziju. Es domāju par Jesaju, par “netiklības templi” un devos augšup pa Arfas ielu, pie sevis atkārtodams vārsmas beigas: “Un viņas rīkle ir saldāka par eļļu.”⁶ Lai velns mani rauj, ja kādreiz esmu bijis šķīstāks nekā tobrīd! Mans vienīgais pārmetums prostitūcijai ir tas, ka tā ir mīts. Izvirtību ir pārņēmusi uzturēta mīļākā, tāpat kā avīžnieks ir pārņēmis dzeju; mēs grimstam remdenībā. Kurtizāņu vairs nav, tāpat kā vairs nav arī svēto; ir vakariņu meitenes un loretes, kas ir vēl nožēlojamāk par grizetēm.

Mūsmājās notiek kaut kas skumjš un nomācošs: tēvs Parēns atgriežas bērna prātā un brīžiem galīgi zaudē sajēgu. Šis lāga vīrs, kura trakulīgā un jauneklīgā aizrautība bija tik šarmanta, tagad kļuvis par veci. Un tomēr viņa lādzīgā daba laužas tam cauri; viņš raud, kad runā par mums, īpaši par mani, un, maldams uz riņķi savas blēņas, nemitīgi piemin mūsu fortūnu, manus gaidāmos panākumus, veidus, kā iegūt atzinību un slavu. Tas mani sarūgtina. Viņš domā, ka pēc sešām nedēļām es izdošu astoņpadsmit sējumus vienā piegājienā! utt.

Mums ar māti nav paveicies. Cilvēki mūsu tuvumā beigu beigās savārgst. Diviem no viņiem (Amāram un viņam) tomēr ir varena apetīte, vai tas būtu uz to vai ko citu; nemaz nerunājot par Dikānu, kurš no ceļojuma ar mani arī neatgriezās pārāk vesels. Kas īsti man kaiš? Es jūtu sevī milzīgus virpuļus, bet cenšos tos apvaldīt. Vai tas norāda uz ko tādu, par ko netiek runāts? Vai es pats būtu mazliet traks? Man tā sāk likties. Nervozitāte turklāt ir lipīga, un varbūt man būtu noderējusi robustāka dvēseles uzbūve, lai izturētu signālus, ko raida mani nervi, bungodami pa manas sajēgas ēzeļādu.

Man vismaz tam ir savs izvadkanāls (kā saka medicīnā). Papīrs ir tepat pa rokai, un es atvieglojos. Bet mani ķermeņa sekrēti var tam izsūkties cauri un ar laiku kaitēt. Tur jābūt kaut kādai patiesībai.

Kāpēc reiz kāds frenologs man teica, ka esmu radīts, lai kļūtu par zvēru dresētāju? Un kāds cits – ka man jākļūst par hipnotizētāju? Kāpēc visi ārprātīgie un idioti skraida man pakaļ kā suņi (esmu to pieredzējis vairākkārt) utt. “Ar jums nekas slikts negadīsies,” teica Horhes kungs (konsulāta tulks) manas pirmās vizītes laikā, kad ierados Aleksandrijā. “Kāpēc?” –“Tādēļ, ka jums ir Fatimas acs.” – “Kas, kas?” – “Jocīgs skatiens, viņiem patīk tādas sejas.”

Paliec sveika, Tu, kam patīk trakie, idioti, plēsīgi zvēri un arābi un kas mani mīli. Vārds “arābi” liek man domāt par hūriju dārgumiem. Es Tevi skūpstu. Un, lūdzu, mazliet saņemies. Tu jau kādu laiku man liecies visai drūma. Ieskicē savas drāmas plānu un atsūti man to.

Luī Bujē
Patra, 1851. gada 10. februāris

Garo palagu vietā, ko Tu sūti par savu lappušu krāšņajām vinjetēm, es labprātāk būtu gribējis, lai Tu atraksti arī kaut ko par sevi. Kā Tev klājas? Ko Tu dari? Fiziski, es domāju. Quid de Venere?⁷ Jau sen Tu man neko neesi stāstījis par savām jauna cilvēka trakulībām. Runājot par mani, briesmīgie šankri beidzot ir sadzijuši. Pietūkums, lai arī negribīgi, šķiet, grasās pazust. Bet vēl viena lieta, kas pazūd un pazūd daudz ātrāk, ir mani mati. Kad atkal tiksimies, Tu redzēsi mani ar piusku galvā. Mani būs skārusi ierēdņa plikpaurība kā vecu, sačākstējušu notāru – stulbākais, kas vien var būt, runājot par priekšlaicīgu senilitāti. Tas mani apbēdina (sic). Maksims velk mani uz zoba. Var jau būt, ka viņam taisnība. Tās ir sievišķīgas, vīrieša un republikāņa necienīgas jūtas, es zinu; tomēr skaudri izjūtu pirmos pazemojošos pagrimuma simptomus. Es palieku resns, man ir uzaudzis vēders, es kļūstu tik parasts, ka vemt gribas. Vēl mazliet, un būšu viens no tiem, ar ko prieka meitai vairs nepatīk drāzties. Kazi, drīz vēl sākšu nožēlot jaunību un, tāpat kā Beranžē vecmāmiņa, arī zudušo laiku⁸. Kur jūs esat, manas 18 gadu krāšņās krēpes, kas kritāt man pār pleciem ar tādām cerībām un lepnumu!

Jā, es novecoju, šķiet, ka neko jēdzīgu es vairs nespēju radīt. Man bail no visa, tiklīdz ir runa par stilu. Ko es rakstīšu, kad atgriezīšos? Tas ir jautājums, ko es sev nemitīgi uzdodu. Šajās dienās zirga mugurā daudz domāju par savu “Donžuāna nakti”. Bet tēma man šķiet tik novazāta un banāla, tā jau atkal būs atgriešanās pie mūžīgā stāsta par mūķeni. Lai to uzrakstītu, vajadzīgs neiedomājami spēcīgs stils bez nevienas vājas rindiņas. Pievieno tam visam arī to, ka līst lietus, ka mums vēl vairākas dienas jānīkst netīrā krogā un jāgaida tvaikonis, ka mans ceļojums ir beidzies un tas mani skumdina. Es gribētu atgriezties Ēģiptē, Indijas es nevaru atļauties; kāds muļķis ir cilvēks, un es jo īpaši!

Pat pēc Austrumiem Grieķija ir skaista. Mani ļoti aizkustināja Partenons. Tas nav nemaz sliktāks par gotiku, lai ko arī kāds teiktu, un, manuprāt, to ir grūtāk saprast.

No Atēnām līdz šejienei laikapstākļi mums pārsvarā ir bijuši slikti. Mēs šķērsojām upes; bieži vien bijām līdz pakaļai ūdenī, un zirgi zem mums laidās peldus. Vakaros gulējām staļļos ap ugunskuru, kas bija sakurts no mitriem zariem, juku jukām kopā ar zirgiem un vīriem. Pa dienu sastapām tikai aitu un kazu barus un ganus, kas tos pieskatīja, staigādami apkārt ar garu, kā bīskapa zizli izliektu nūju. Suņi melniem purniem riedami metās mums virsū un koda zirgiem kājās, bet pēc brītiņa rimās un atstājās. Grieķija ir mežonīgāka par tuksnesi, to viscaur skar posts, netīrība un pamestība.

Ceļš no Megaras uz Korintu ir nesalīdzināms. Kalnā izcirstā taka, tikko tik plata, lai uz tās varētu nostāties zirgs, vijas tieši virs jūras, ved te augšup, te lejup un līkumo pa baltegļu un mastikas pistāciju krūmiem noaugušām klintīm. No lejas ceļas un nāsīs iesitas jūras smarža; jūra ir tieši zem mums, šūpo savas aļģes un tikko dzirdami šalc. Vietām to klāj lielas zaļganas plēksnes kā iegareni zaļa marmora gabali. Un aiz līča – ieslīpi kalni ar tūkstoš smalkām robotām aprisēm, kas stiepjas līdz bezgalībai. Ejot gar klintīm, kur bija apmeties Skīrons, Tēseja nogalinātais laupītājs, es atcerējos maigā Rasina rindiņu:

Nešķīstais laupītāju izdzimums, no kuriem es attīrīju zemi.

Cik gan aprobežota ir visu šo krietno ļautiņu senatne! Par spīti visam, viņi to padarījuši par kaut ko aukstu un neciešami kailu! Bet atliek tikai paskatīties uz Partenonu, lai ieraudzītu atliekas no tā, ko mēs saucam par skaistuma paraugu. Lai mani pakar, ja pasaulē kādreiz ir bijis kas dzīvīgāks, spēcīgāks, dabiskāks! Feidija frīzēs zirgu vēnas ir atveidotas līdz pat nagiem un izspiedušās kā virves. Runājot par svešzemju ornamentiem, gleznām, metāla kaklarotām, dārgakmeņiem utt., to tur bija pārpārēm. Tas viss varēja būt samērā vienkāršs, tomēr katrā ziņā bagātīgs.

Partenons ir dzeltenu ķieģeļu krāsā. Dažviet redzami arī darvas, gandrīz vai tintes toņi. Saule to apspīd gandrīz nepārtraukti neatkarīgi no laikapstākļiem. Tas ir satriecošs skats. Uz nodrupušās dzegas nolaižas putni – piekūni un kraukļi. Vējš pūš starp kolonnām, kazas ganās zālē starp baltā marmora lauskām, kas ripo zem kājām. Šur tur bedrēs vīd cilvēku kaulu kaudzes – kara paliekas. Mazas turku drupas starp lielajām grieķu drupām, bet tālumā, kā allaž un vienmēr, – jūra!

Akropolē uzieto skulptūru vidū manu uzmanību galvenokārt saistīja neliels bareljefs, kurā attēlota sieviete, kas sien sandali, un kāda krūšutēla fragments. Viss, kas no tā palicis – no kakla pamatnes gandrīz līdz nabai –, ir abas krūtis. Viena aizklāta, otra atsegta. Bet kādas krūtis! Ak Dievs! Kādas krūtis! Kuplum kuplas un pilnīgas, apaļas kā āboli, kas smagi ieguļas plaukstā. Tajās ir auglīgs mātišķīgums un nāvīgs mīlestības saldums. Lietus un saule šo balto marmoru ir iekrāsojuši dzeltenīgu. Tas kļuvis zeltaini brūngans, gandrīz kā miesa. Tik nesatricināms un cēls. Izskatās, tās tūliņ, tūliņ sāks cilāties, plaušas zem tām piepildīsies ar gaisu un elpos. Cik labi tām piegulst smalkais, ciešās krokās krītošais audums, cik saldi būtu bijis raudot tām pieplakt, nokrist to priekšā uz ceļiem lūgšanā saliktām rokām! Stāvot to priekšā, es sajutu teiciena “stupet aeris”⁹ skaistumu. Vēl mazliet, un es sāktu lūgties.

Bet krūtis, draugs, mēdz būt tik dažādas. Ir krūts kā ābols un krūts kā bumbieris, izlaidīga un atturīga, un kāda gan vēl? Ir tāda, kas radīta važoņiem, – lielā, brīvā, apaļā krūts, ko izceļ no pelēka kamzoļa, kur tā mīt siltumā, mundra un tvirta. Ir bulvāru krūts – garlaikotā, ļenganā, remdenā, kas švunkājas krinolīnā, krūts, ko atkailina tikai sveču gaismā, kas pēkšņi pazib starp melna satīna krokām, pret ko mazliet paberzē locekli un kas atkal jau pazūd. Ir divas trešdaļas krūšu, ko var aplūkot lustru gaismā virs teātra ložu apmalēm, – baltas krūtis, kuru aprises šķiet tikpat neizmērojami lielas kā vēlme, ko tās jums raida. Tās ir tik smaržīgas, silda vaigu un liek dauzīties sirdij. To krāšņā āda mirdz lepnībā; tās ir bagātas un šķiet jums nicīgi sakām: “Sit kulakā, nabaga zēn, sit, sit, sit kulakā.” Un vēl ir smailā, orģiastiskā, nešpetnā krūts kā dārznieka kalebase, kur uzglabā sēklas, pie pamatnes kupla, galā tieva un iegarena. Tā pieder sievietei, kuru drāž četrrāpus pavisam kailu veca grozāma spoguļa priekšā, kam sarkankoka finierējuma rāmis. Un ir nēģerietes sažuvusī krūts, kas nokarājas kā maiss. Tā ir sausa kā tuksnesis un tukša kā tuksnesis. Ir jaunas no laukiem ieradušās meitenes krūts – ne īsti ābols, ne bumbieris, tomēr visnotaļ jauka un pieņemama, kā radīta tam, lai iedvestu vēlmes, tieši tāda, kādai krūtij ir jābūt. Ir arī dāmas krūts, ko uzskata tikai par vārīgu ķermeņa daļu. Uz ielas, sākoties kautiņam, tai nereti gadās saņemt elkoņu belzienus, vai arī kāds tai nejauši trāpa ar dēli. Tās vienīgais uzdevums ir izdaiļot personu un norādīt uz dzimumu.

Un vēl ir zīdītājas krūts, kurā iekrampējas mazuļu rokas, lai ērtāk zīst pienu. Uz tās redzams vēnu zilais tīklojums. Ģimenēs tā ir iecienīta.

Un, visbeidzot, ir krūts kā ķirbis – brīnišķīgā un maucīgā krūts, kam tā vien prasās uzķēzīt virsū. Tieši tādu vēlas vīrietis, kad viņš bordeļa saimniecei saka: “Dodiet man sievieti ar lieliem pupiem.” Tieši tā priecē tādu kuili kā es un, uzdrošinos arī teikt, tādus kā mēs.

Un katram no šiem dažādajiem paveidiem ir savs jau iepriekš paredzēts ietvars – audumi, rotas un frāzes. Sermuļādas kažoki ar savu baltumu izceļ ziemeļu sieviešu krūtis. Batists tika izgudrots caurspīdīgai ādai, tāpat kā trīsuļojošās mežģīnes – nemierīgām krūtīm. Balts kā pīpju māls, holandiešu lins ar savām stingrajām krokām sedz flāmu sieviešu, zilacaino mājsaimnieču, godīgās sirdis; viņas valkā sudraba galvas rotas un lēnos kuģos dodas līdzi saviem vīriem uz Ķīnu. Par prieku sievietēm ar dzeltenu ādu, zīdtārpiņš tur saulē rāpo pa zīdkoku zariem. Un kas gan būtu ielu ģitāristes bez melnā samta spensera? Katrai sirdij ir savs sapnis un sava rota: lauku sievietei – zelta krustiņš ar melnu lentīti, hercogienei – dimantu upe, Nīlas sievietēm – šķindošo piastru kaklarota.

Un tās tiek iekārotas simt dažādos veidos, skūpstītas tūkstoš dažādos veidos, sauktas visdažādākajos vārdos.

Pie mātes krūts knēvelis ar spicu krāniņu piedzīvo pāragru erekciju. Caur pusatvērtajām durvīm viņš ieraudzīja, kā kalpone pārvelk kreklu. Pēc dažiem gadiem, vakarā iedams mājās no skolas, viņš iemaldīsies neķītrās ieliņās, lai pacierētu uz staiguļu lielajiem cičiem caurspīdīgās rozā kleitās. Kad viņam būs divdesmit, viņam vajadzēs palaistuves tuklo plecu, kas iežmiegts cieši piegulošā korsāžā, virs kuras cietās krokās izspiedusies miesa. Ticis laukā no buržuā mājas, vīna izvadātājs skrien taisnā ceļā uz krogu un, palaizdams sidrainas atraugas, palaiž arī ķepas, apgrābstot meiču krūtis. Bezzobains siekalains vecis ar savām asajām smaganām kodī meitēna rožaino krūtsgalu un izšļāc apakšbiksēs, vēl pirms šim lāgā ir sacēlies.

Un atkarībā no apstākļiem, vietas un sabiedrības mēs sakām ar dažādām intonācijām, žestiem un acīm:

“Ak, ļauj tikai paskatīties, nu lūdzu, ļauj tikai drusciņ tām pieskarties. Ak, parādi man savas krūtis, parādi man savas krūtis!” Uz ko atskan atbilde: “Rokas nost, liecieties mierā, ej prom” vai arī: “Tev tās patīk? Nu tad samīlē viņas, paberzējies gar tām.”