Gatavi karam Zviedrijā

Kad 1995. gadā sākās mana nu jau gandrīz 30 gadus ilgusī Baltijas tūre, es pavadīju vasaru Zviedrijā, lai ASV zinātniskajam žurnālam The Wilson Quarterly sagatavotu rakstu par identitātes krīzi, kas tolaik bija pārņēmusi šo valsti. Tā bija laba sommar, kā sacītu zviedri. Es daudz ko piedzīvoju, arī Zviedrijas šķērsošanu pa diženo Jetas (Göta) kanālu vecā koka tvaikonī. Rezultātā tapa mans raksts “Zviedrija pēc sabrukuma”.

Kopš tā laika man ir gribējies šo būtisko tekstu papildināt. Tāda iespēja radās pērn, kad The New York Review of Books man piedāvāja uzrakstīt par Zviedrijas Zeitgeist laikā, kad tās valdība bija nolēmusi atteikties no ilgstošās neitralitātes un pievienoties NATO un kad valstī bija vērojama jauna, vēl smagāka identitātes krīze. Es atkal aicināju uz sarunu zviedru amatpersonas, kā arī “vienkāršos” zviedrus. Vēlreiz šķērsoju Jetas kanālu, sēdēdams Juno – tajā pašā tvaikonī, kas mani veda cauri Svērigei tajā maģiskajā vasarā.

Iepriekšējo vasaru pavadījis dzīvoklī ar skatu uz mirguļojošo Stokholmas arhipelāgu, 1996. gadā es rakstīju: “Nekad nesakiet, ka zviedriem nav reliģijas. Tas ir mīts.” Viņiem ir sommar – saldais, reibinošais, bet nožēlojami īsais gadalaiks starp jūnija un augusta vidu, kad, kā šķiet, visi deviņi miljoni zviedru met darbus pie malas un dodas valsts vidienē vai uz vienu no tūkstošiem salu vai arhipelāgu, kas ieskauj šauro zemes gabalu Baltijas jūrā, lai izgaršotu garās zilo debesu dienas un īsās “baltās naktis” vasarnīcā laukos.

Pērn jūlijā, kad ierados Stokholmas viesnīcā blakus Zviedrijas 600 telpu karaļnamam, atklāju, ka šīs reliģijas principi un atribūtika joprojām ir visapkārt. Skatījos, kā aizlīgo vecie kuģīši, un šķita, ka varētu būt arī 1995. vai 1953. gada vasara, kad uz ekrāniem nonāca Ingmara Bergmana pirmā filma “Vasara ar Moniku” – par vētrainu, sliktām beigām lemtu vasaras romānu Stokholmas arhipelāgā.

Déjà-vu turpinājās, kad ieslēdzu televizoru, kur mani sagaidīja pazīstami dzīvelīgā meldija “Stockholm i mitt hjärta” (“Stokholma manā sirdī”), kas pavada ikvasaras sadziedāšanos Skansenā – brīvdabas muzejā uz Jūrgordenas salas Stokholmā. Arī karalis Kārlis XVI Gustavs, kurš pērn septembrī svinēja 50. gadu tronī, kopā ar karalieni Silviju bija tur un uzspēlēti smaidīja, kamēr kāds zviedru reperis “laida vaļā”. Kad mēģināju sazināties ar valdības ierēdņiem, uzzināju, ka gandrīz visi ir prom arhipelāgā, tāpat kā viņu priekšteči pirms 30 gadiem. Tomēr 2023. gadā varētu būt bijusi Zviedrijas pēdējā sommar tradicionālā izpausmē. Pēdējā vasara, kad zviedri varēja pazust arhipelāgā tiešā vai pārnestā nozīmē un aizmirst par ārpasauli, jo tagad pasaule viņiem ir ļoti tuvu.

Stokholmā es satikos ar Zviedrijas aizsardzības ministru Polu Junsonu no Mērenās partijas. Tā ir valdībā kopš 2022. gada septembra un ir lielākā partija nestabilajā centriski labējā koalīcijā, kurā ietilpst arī liberāļi un kristīgie demokrāti. Nedēļu iepriekš merkantilais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans bija atteicies no saviem ilgstošajiem iebildumiem pret Zviedrijas iestāšanos NATO: viņaprāt, Stokholma nebija pietiekami agresīvi vērsusies pret Zviedrijā dzīvojošajiem tā sauktajiem “kurdu teroristiem”. Pēc pārliecinoša Zviedrijas parlamenta Riksdāga balsojuma Stokholma 2023. gada martā oficiāli iesniedza pieteikumu par pievienošanos aliansei tai pašā dienā, kad tās tuvākā sabiedrotā – kaimiņvalsts Somija. Tad Erdogans izteicās daudznozīmīgi. Un arvien daudznozīmīgāk.

Zviedrija no 200 gadus ilgās neitrālās valsts nostājas pakāpeniski atkāpās jau kopš 90. gadu vidus, kad pievienojās Eiropas Savienībai un NATO asociētajai programmai “Partnerattiecības mieram”, taču tas prasīja lielāku psiholoģisku lēcienu nekā Somijai. Helsinkiem neitralitāte nekad nav bijusi nekas vairāk par darījumu, ko tai pēc sakāves Otrā pasaules kara laikā uzspieda Padomju Savienība. Kaujinieciski noskaņotie somi, kas pagājušajā gadsimtā pret padomiju vai padomju atbalstītajiem spēkiem cīnījās trīs reizes, sirdī nekad nav bijuši neitrāli. Zviedri lielākoties ir vai vismaz bija neitrāli pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Pēdējo reizi lielā karā Zviedrija iesaistījās 1809. gadā, kad tā zaudēja Somijas karā pret Krieviju. Kopš tā laika valsts nelokāmi turējusies pie neitralitātes, arī Otrā pasaules kara laikā, kas joprojām grauž daudzu zviedru sirdsapziņu.

Lai gan mūsdienu Zviedrijas bruņotie spēki ir piedalījušies vairākās starptautiskās miera uzturēšanas operācijās, vēl nesen pat prātā neienāktu doma, ka valsts varētu atteikties no lolotās neitralitātes un pilnībā pievienoties Rietumiem. Viljams Šairers to īsi formulējis grāmatā “Skandināvijas izaicinājums” (1955): “Ja vien Krievija neiebruks Somijā vai nenotiks kāds tikpat provokatīvs akts, Zviedrija vismaz tuvākajā nākotnē diez vai pievienosies Rietumiem.”

Tomēr Zviedrija vienmēr ir bijusi rietumnieciska gan kultūras, gan filozofijas ziņā. “Ne viens vien mūs ir nosaucis par amerikanizētāko valsti Eiropā,” saka Frēdriks Lūgevals, zviedru izcelsmes amerikāņu vēsturnieks, kurš ir pasniedzējs Hārvardā; zviedri līdz šim uzskatījuši, ka atrodas savā politiski militārajā zonā, kuru nepieciešamības gadījumā spēs aizsargāt paši. Zviedru lepnumu pamatoja arī spēcīga armija un iespaidīga militārā rūpniecība. Protams, kā man atgādināja Zviedrijas Aizsardzības universitātes pētnieks Oskars Junsons, Zviedrijas neitralitāte vienmēr ir bijusi tikai fasādei. Jāatceras, ka 1966. gadā Zviedrija atteicās no gandrīz pabeigtās kodolieroču programmas, kad aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Kārls Fritiofsons paziņoja, ka uzbrukuma gadījumā Zviedriju aizsargās ASV kodolieroči. Tāpat Zviedrija slepeni paplašināja savus lidlaukus, lai uzņemtu NATO lidmašīnas, lai gan publiski par to nekas netika teikts.

Tomēr, ja arī neitralitāte bija fasādei, pirms Ukrainas kara lielākā daļa zviedru tai dedzīgi ticēja. Tai pašā laikā Zviedrijas militārie spēki jau ilgi atbalstīja iestāšanos NATO, un “jau 2008. gadā pēc Kremļa iebrukuma Gruzijā tā sāka uzskatīt Krieviju par militāru draudu”, kā apgalvo ģenerālleitnants Kārls Jūhans Ēdstrems, Zviedrijas bruņoto spēku apvienoto operāciju vadītājs. 2013. gadā Krievijas gaisa mācības, kurās kara lidmašīnas sarīkoja imitētu uzbrukumu Gotlandei – lielai, stratēģiski nozīmīgai Zviedrijas salai Baltijas jūrā –, vēl vairāk šokēja Zviedrijas bruņotos spēkus. “Tas bija mūsu kaujas gatavības zemākais punkts,” manas pēdējās vizītes laikā martā Zviedrijas armijas štābā stāstīja ģenerālleitnants Mīkaels Klāsons, Zviedrijas bruņoto spēku štāba priekšnieks.

Tomēr tikai 2022. gada 24. februārī zviedriem atvērās acis par Krievijas uzbrukuma iespējamību tās teritorijai, un sabiedriskā doma nosvērās par labu dalībai NATO. Bet pat tad Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas bijusi valdībā lielāko daļu pagājušā gadsimta un kam nepievienošanās ir gandrīz vai ticības jautājums, pretojās. Aizsardzības ministrs Junsons pagājušajā vasarā man teica:

Ir tādi pārliecināti atlantisti kā es, kuri visu mūžu strādājuši, lai tas [dalība NATO] notiktu.

Viņaprāt, Zviedrijas un Somijas dalība NATO bija visneparedzētākās sekas Krievijas stratēģiskajai darbībai. Ja Krievijai, iebrūkot Ukrainā, bija kāds mērķis attiecībā uz Somiju un Zviedriju, tas bija nepieļaut mūsu dalību NATO. Tagad tā ir panākusi tieši pretēju rezultātu – par 1300 kilometriem garāku robežu ar aliansi.

Junsons, profesionāls militārais analītiķis, ir pārliecināts par Zviedrijas pienesumu NATO:

Zviedrija ar saviem militārajiem resursiem un spējām var būt alianses drošības nodrošinātāja. Mums ir liela pieredze Baltijas jūrā ar zemūdenēm un Visby klases korvetēm. Armija spēj darboties sarežģītā vidē, pateicoties tās subarktiskajai meistarībai. Zviedrijai ir spēcīga pretgaisa aizsardzība ar gandrīz 100 Gripen iznīcinātājiem un Patriot sistēmām. Un kurai citai valstij ar 10 miljoniem iedzīvotāju pasaulē ir iespēja pašai projektēt un ražot iznīcinātājus un zemūdenes?

Junsons lepojās arī ar to, ka pēc ilga sarukšanas perioda armija ir atgriezusies gandrīz pie apjoma, kāds bija aukstā kara laikā.

Starp sabiedrību un bruņotajiem spēkiem pastāvēja zināma atsvešinātība, īpaši 90. gados un pēc 2000. gada. Bija sajūta, ka karš ir tik tālu, ka mums nevajag daudz ieguldīt aizsardzībā.

Zviedrija šajā ziņā nebija vienīgā. “Somija ir izņēmums,” sacīja Klāsons.

Somi vienīgie saglabāja gatavību. Pārējās Rietumeiropas valstis gāja to pašu ceļu, ko Zviedrija, – samazināja bruņoto spēku skaitlisko sastāvu, slēdza vienības, bāzes, samazināja izdevumus aizsardzībai.

Kad runājām pagājušajā gadā, Junsons norādīja, ka Zviedrija 2024. gadā aizsardzībai tērēs 12 miljardus ASV dolāru jeb 2,1% no IKP, kas ir par 34% vairāk nekā 2023. gadā, pārsniedzot NATO ieteiktos 2% un gandrīz dubultojot 2015. gadā noteikto 1,07% rādītāju. Kad 2015. gadā pirmo reizi apmeklēju Zviedrijas bruņoto spēku štābu, tajā kopumā bija 50 000 militārpersonu, to skaitā aktīvais karaspēks, nacionālā gvarde un rezervisti. Tagad skaitlis ir 60 000, no tiem 8000 jauniesaukto, jo Zviedrija 2018. gadā atjaunoja obligāto dienestu. Junsons sacīja, ka mērķis ir panākt, lai kopējais skaits būtu 110 000, to skaitā 10 000 jauniesaukto. Amatpersonas ir gandarītas par pieaugošo brīvprātīgo skaitu un motivāciju. “Katru gadu dienēt vēlas vairāk cilvēku, nekā varam uzņemt,” sacīja Junsons. Zviedrijas armijā 2022. gadā tika saņemts 30 000 pieteikumu, lai pievienotos rezerves spēkiem.

Lielākā daļa šo pieteikumu tika saņemti trīs nedēļu laikā pēc Ukrainas kara sākuma, norādīja Klāsons. Kādas pārmaiņas var nest karš un 10 gadi! 2015. gadā, kad Klāsonu intervēju pirmo reizi, viņš bija brigadieris, kopējais bruņoto spēku skaits bija gandrīz par 20% mazāks nekā šobrīd un tikai trešdaļa Zviedrijas iedzīvotāju atbalstīja iestāšanos NATO, bet gandrīz puse bija stingri pret, kā liecina tāgada aptaujas rezultāti. “Salīdzinājumā ar tiem laikiem pavērsiens ir par 180 grādiem,” teica ģenerālleitnants, kurš oktobrī kļūs par bruņoto spēku virspavēlnieku.

Junsons sacīja, ka 60. gados un Vjetnamas kara laikā pacifistiskā Zviedrija bija visskaļākā Vašingtonas kritiķe Rietumos, taču tie laiki ir garām. Šodien Zviedrija ir kaujas gatavībā un sinhronizējusies ar ASV un NATO partneriem. Karš Ukrainā kopā ar aizsardzības alianses paplašināšanos, ko Vladimirs Putins nejauši izprovocēja, ir Rietumu atdzimšana.

Tomēr Junsona sajūsma bija pāragra. Neskaidrība par Zviedrijas dalību NATO saglabājās līdz pat 2023. gada janvārim, kad Turcijas parlaments beidzot nobalsoja pozitīvi un Erdogans parakstīja nepieciešamo dokumentu. Pēc tam visu novilcināt turpināja Ungārijas prezidents Viktors Orbāns. Visbeidzot piekāpās arī viņš, un 26. februārī arī Ungārijas parlaments nobalsoja par Zviedrijas dalību aliansē. Divas nedēļas vēlāk, 11. martā, lietum līstot, Zviedrijas amatpersonu, to skaitā kroņprinceses Viktorijas, Junsona un Klāsona pavadībā, NATO galvenajā mītnē tika pacelts zili dzeltenais Zviedrijas karogs.

Zviedrijas bruņotie spēki pavisam noteikti ir gatavi karam vai gatavojas tam, jo īpaši tagad, kad Zviedrija ir pilnībā pievienojusies NATO. Bet cik gatava ir Zviedrijas sabiedrība? Civilās aizsardzības ministram Kārlam Oskaram Bulīnam ir šaubas. 7. janvārī viņš šokēja valsti, aizsardzības konferencē paziņodams, ka “Zviedrijā varētu būt karš”. “Ja ir kāda lieta, kas man naktīs neļauj gulēt, tad tā ir sajūta, ka viss virzās pārāk lēni,” viņš teica. Bulīna paziņojumu atbalstīja ģenerālis Mīkaels Bidēns, no amata aizejošais Zviedrijas armijas virspavēlnieks, kurš paziņoja, ka “Krievijas karš pret Ukrainu ir tikai solis, nevis finišs” un ka zviedriem jāgatavojas. 2018. gadā visām Zviedrijas mājsaimēm tika nosūtīta brošūra “Ja pienāks krīze vai karš”. Tomēr Bidēns uzskatīja, ka derētu vēl viens atgādinājums.

Zviedrijas plašsaziņas līdzekļi Bulīna un Bidēna paziņojumus sensacionalizēja, tādējādi izraisot zināmu paniku. Daudzi bērni savās bailēs dalījās platformā TikTok. “Brīdinājumi bija varbūt neveikli formulēti,” rakstīja zviedru žurnālists Martins Jelins laikrakstā The Guardian, “taču to mērķis bija pamodināt valsti no ilgā ģeopolitiskā naivuma miega.”

Katrā ziņā pagājušajā vasarā, kad kāpu uz Göta Canal Company flagmaņkuģa Juno klāja, šī valsts vēl šķita diezgan miegaina. Kompānijas īpašumā un pārvaldībā ir gandrīz 200 km garš ūdensceļš, kas savieno Stokholmu austrumos ar Gēteborgu rietumos, izmantojot virkni ezeru un slūžu, bet 150 gadus vecais kuģis, viens no trim, kas uzbūvēti speciāli vēsturiskajam, 1832. gadā atklātajam kanālam, bija tas pats, ar kuru es braucu 1995. gadā.

Divdesmitā gadsimta 20. gadu plakāts, kurā eleganti ģērbta sieviete attēlota sēžam pārbūvētā tvaikonī, kad tas dodas krāšņā braucienā caur zaļo Zviedrijas dabu, lielās: “Gleznainākais ceļojums Zviedrijā.” Un tā arī ir. Tiesa, izbraukšana no galvaspilsētas aizņēma mazliet vairāk laika, nekā atcerējos. Stokholmas metropoles teritorijā pašlaik dzīvo 1,7 miljoni iedzīvotāju, kas ir vismaz uz pusi vairāk nekā 1995. gadā, un tā ir viena no visstraujāk augošajām pilsētām Eiropā. Kad slīdējām garām grezno dzīvokļu namu rindām krastmalā, man šķita, ka Zviedrijas labklājības valsts princips darbojas labi – vismaz labāk situētajiem folkhemmet jeb tautas namu iedzīvotājiem. Folkhemmet ir termins no Zviedrijas sociāldemokrātijas zelta laikiem pēc Otrā pasaules kara.

Jautājumā par iestāšanos NATO kuģa apkalpes locekļu viedokļi šķita dalīti. “Neesmu pārliecināts, ka iestāšanās NATO būtu labākais veids, kā novērst karu,” dežūru starplaikā atzina viens no jaunākajiem apkalpes locekļiem, students no Gēteborgas. “Par šo jautājumu vajadzēja vismaz rīkot referendumu.”

Sajūta, ka ar folkhemmet varbūt viss nav gluži tik labi, mani pārņēma pēc tam, kad nokļuvu Gēteborgā, valsts otrajā lielākajā pilsētā, un sarunājos ar tās vadošā laikraksta Göteborgs-Posten redaktoru Kristoferu Alkvistu. “Redzu, ka arvien vairāk cilvēku ir noraizējušies par to, kurp sabiedrība iet,” viņš man teica pie kafijas tases cienījamajā viesnīcā Hotel Eggers. Lai gan karš Ukrainā un Krievijas draudi bija zviedru prātos, laikraksta lasītāju domās tas nebija galvenais. Noziedzība, jo īpaši saistībā ar bandām, kā arī migrācija uztrauc visvairāk, uzskata Alkvists

Nākamajā dienā, kad pastaigājos pa Gēteborgas galveno parku, īpaši nedroši nejutos. Tomēr nevarēju nepamanīt, ka manas viesnīcas ieejas durvis automātiski tika slēgtas pulksten 22.00, lai atturētu nelūgtus viesus. Piemēram, tādus kā divi vīrieši, kuru aizturēšanu laikam par zādzību no veikala redzēju, kamēr Eggers brokastu zālē locīju iekšā maltīti no bufetes.

Smagu noziegumu statistika valstī noteikti ir pieaugusi. 2022. gadā Zviedrijā notika 391 apšaude, gāja bojā 62 cilvēki, kas ir vismaz par trešdaļu vairāk nekā iepriekšējā gadā, kā arī 90 uzbrukumi ar sprāgstvielām, bruņotām bandām turpinot cīņas līdz nāvei. Arī 2023. gada skaitļi ir biedējoši. No vienas puses, kopējais apšaužu un nāves gadījumu skaits ir nedaudz samazinājies, attiecīgi līdz 363 un 53. Pēdējais skaitlis ietver arī rekordlielo šaušanas rezultātā iestājušos nāvju skaitu septembrī – 11 –, kas ir vairāk nekā jebkurā mēnesī kopš 2016. gada. Sprādzienu skaits pieauga par divām trešdaļām, līdz 149 sprādzieniem. Šogad vardarbīga noziedzība turpinās. Pagājušajā mēnesī notika īpaši šokējošs incidents: domājams, ar bandu saistītā uzbrukumā Gēteborgas autostāvvietā tika nošauts pazīstamais reperis C.Gambino.

Policija norāda, ka nesenā noziedzības viļņa pamatā galvenokārt ir bandu kari, kuros dominē Balkānu un Tuvo Austrumu valstu izcelsmes cilvēki. Un situācija noteikti pasliktinās, apstiprināja Göteborgs-Posten kriminālziņu reportieris Hampuss Dorians. “Galvenās izmaiņas ir tādas, ka bandu vardarbība tagad reāli ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi,” viņš teica.

Turklāt slepkavības un spridzināšanas vairs nenotiek naktīs tukšās rūpniecības teritorijās, bet gan gaišā dienas laikā iedzīvotāju pārpildītos rajonos. Civiliedzīvotāji ne tikai redz vardarbību, bet tiek pakļauti riskam. Tāda pati tendence vērojama ar sprāgstvielām. Ēkās tiek mestas granātas, tiek saspridzinātas automašīnas.

Pagājušā gada septembra beigās situācija bija pasliktinājusies tiktāl, ka premjerministrs Ulfs Kristersons uzstājās ar runu tautai. “Zviedrija nekad neko tādu nav pieredzējusi,” viņš teica. Neseni vardarbības gadījumi bija jaunieša nošaušana netālu no Stokholmas sporta laukuma, kurā trenējas daudzi mazi bērni, un sprādziens Upsalā, kur tika nogalināta jauna sieviete. “Nevienā citā Eiropas valstī nekas tāds nav noticis.”

“Nepatīkami dzirdēt, kad priekšpilsētā, kurā tu dzīvo, nogrand sprādziens,” stāsta Politico Europe korespondents Stokholmā Čārlijs Daksberijs, aprakstot sprādzienu, kas oktobrī notika netālu no viņa mājas. “Nevar zināt, cik tuvu tas bija un kas varētu sekot.” Pēdējā laikā Stokholmas iedzīvotāji ir pieraduši pie ziņām par sprādzieniem vai bandu izraisītām nekārtībām. Tomēr satricinājumi turpinās, pat sommar laikā. 10. jūlijā Centrālajā stacijā policisti aizturēja vīrieti un sievieti ar spridzekli bagāžā un bija spiesti evakuēt visus cilvēkus stacijā.

Daudzi uzskata, ka viens no noziedzības viļņa cēloņiem ir valsts vēsturiski liberālā imigrācijas un patvēruma politika, kuras rezultātā Zviedrija kļuvusi par mājvietu 2,1 miljonam ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju, un, vēl svarīgāk, saskaņota un visaptveroša plāna trūkums šo cilvēku integrācijai. “Debates par bandu noziedzību un migrāciju ir savstarpēji saistītas,” saka Marija Stēnergārda, migrācijas ministre un valdošās Mērenās partijas biedre.

Diemžēl redzam, ka otrās paaudzes integrācijas neesamība novedusi pie tā, ka liela daļa imigrantu, arī otrās paaudzes imigrantu, ir aktīvi iesaistījušies bandās. Daudzi jaunieši mājās nemācās zviedru valodu, tāpēc viņiem ir problēmas skolā, un pēc kāda laika par viņu elkiem kļūst šie gangsteri. Domāju, ka valdībai šobrīd galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai novērstu šos integrācijas trūkumus. Agrāk mēs bijām valsts, kas labprāt uzņēma emigrantus, darba migrantus, cilvēkus, kuri ieradās Zviedrijā strādāt. Visiem bija puslīdz kopīgas vērtības. Mēs domājām, ka viņi tiks galā, ka mēs tiksim galā. Bet tā nebija. Neviens īsti nedomāja par integrācijas nepieciešamību.

Jautāju, vai viņa domā, ka zviedri bijuši naivi. “Jā, un es saprotu, kāpēc mēs bijām naivi,” viņa atbildēja, “bet mums vajadzēja daudz agrāk saprast, ka mums vajadzīga aktīva integrācijas politika.”

Ministre nevēlējās rādīt ar pirkstu uz vainīgajiem. Viņa uzskata, ka Zviedrijas imigrācijas politikas neveiksmi nevar novelt tikai uz sociāldemokrātiem. Tā bija daudzu partiju, arī manas [neveiksme]. Problēma patiešām sākās 90. gados, kad ieradās liels, piemēram, Somālijas imigrantu pieplūdums, no kuriem daudziem nebija vai gandrīz nebija izglītības, kā arī nebija nekāda priekšstata, ko vispār nozīmē būt zviedram.

Gandrīz ikviens, kas pieteicās pastāvīgās uzturēšanās atļaujai, tika pieņemts. “Tika pārbaudīts, vai cilvēks nav izdarījis smagus noziegumus, bet būtībā tas bija viss,” viņa teica. Stēnergārda uzsvēra, ka neiebilst pret imigrāciju – pret “pareizo” imigrāciju, proti, tādu cilvēku imigrāciju, kuri zina, “ko nozīmē būt zviedram”, un ir gatavi dot savu artavu.

Es patiešām baidos, ka pretējā gadījumā valsts kļūs vēl polarizētāka un cilvēki uzskatīs, ka mēs esam zaudējuši kontroli – un daži, redzot noziedzību un segregāciju, jau tā domā –, un ka Zviedrija aizvērs visas durvis.

Debora Spāra, Hārvarda Universitātes Uzņēmējdarbības fakultātes profesore un pētījuma “Gandrīz, gandrīz ideāli cilvēki: Zviedrijas utopija krustcelēs” (2022) autore, saka, ka sociāldemokrāti centās rīkoties pareizi, uzņemot “tautas mājā”visus interesentus, bet “pastāv klusa vienprātība, ka viņi gāja ātrāk un tālāk, nekā valsts spēja izturēt, tāpēc tagad sākuši iet atpakaļgaitā”.

Tomēr, kad runa ir par to, kādā veidā divus gadus valdībā esošā centriski labējā koalīcija ierosina “ieslēgt atpakaļgaitu”, jo īpaši par tās plānu veicināt “brīvprātīgu atgriešanos” jeb spiest migrantus atgriezties tur, no kurienes tie nākuši, vienprātības nav. Sociāldemokrātu opozīcija uzskata, ka valdība iet pārāk tālu. Uz iedzimtajiem noskaņotā Zviedrijas Demokrātu partija, kas 2022. gada oktobrī piekrita atbalstīt mēreno koalīcijas valdību apmaiņā pret stingru programmu noziedzības un “nelegālās migrācijas” apkarošanai, uzskata, ka tā nav gājusi pietiekami tālu. “Ieceres paradigmu maiņai migrācijas politikā nav pabeigtas un nav pilnībā stājušās spēkā,” norāda partijas preses pārstāvis.

Šķiet, ka zviedri vispār nav vienisprātis ne par ko – ne par to, vai pirms valsts iestāšanās NATO bija jārīko referendums, ne par to, kā risināt imigrācijas problēmu. Un tomēr viņu vienprātība ir lielāka, nekā viņi domā, Lūgevals man pastāstīja pie kafijas tases universitātes pilsētā Upsalā:

ASV kontekstā pārsteidzoši, ka partijas ir vienisprātis par dažām būtiskām lietām, kas ASV ir šķelšanās punkti. Zviedrijas 2022. gada vēlēšanu kampaņā es nedzirdēju nevienu, kas vēlētos vājināt Zviedrijas ieroču likumus vai apšaubītu vispārējās veselības aprūpes nepieciešamību vai to, ka valdībai ir būtiska loma tiesiskākas sabiedrības veidošanā, lai gan, protams, partijas strīdas, kā to vajadzētu panākt. Svarīgos aspektos Zviedrijas politikā joprojām ir vienprātība, vienīgi varbūt ne tik stipra kā agrāk.

Tikmēr valdībā, tuvojoties tās pilnvaru termiņa viduspunktam, sāk parādīties plaisas. Tās pastiprinājis sensacionālais televīzijas raidījums par Zviedrijas demokrātu vadīto troļļu fermu, kas savus oponentus apķēza, piemēram, ar rasistiskiem mēmiem. Jaunākās aptaujas liecina: ja vēlēšanas notiktu šodien, kristīgie demokrāti un liberāļi, divas mazākās partijas pašreizējā koalīcijā, zaudētu visus savus mandātus un centriski kreisie sociāldemokrāti atgūtu vairākumu, savukārt Zviedrijas demokrāti, kas nesenajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedzīvoja šokējošu zaudējumu, zaudētu ietekmi. Vismaz pagaidām šķiet, ka Zviedrija ir pretojusies Eiropas mēroga nosliecei pa labi.

Kad pagājušā gada augustā apmeklēju Gotlandi, kuras platība ir 1200 kvadrātkilometru, tās raksturs šķita izteikti neizlēmīgs, tāpat kā citviet Zviedrijā. Atjaunotais bruņotais pulks P18, kura saknes meklējamas 1808. gadā, gatavojās karam. Mani pārsteidza jauniesaukto karavīru gars un degsme kaujas šaušanas vingrinājumos komandiera vietnieka, pulkvežleitnanta, Gotlandē dzimušā Andeša Malma, lepnā skatiena pārraudzībā. Malma militārā karjera raksturo neseno Zviedrijas armijas vēsturi. Būdams 30 gadus nodienējis veterāns, 2013. gadā viņš aizgāja no bruņotajiem spēkiem, jo “ilgtermiņa stratēģija, kā attīstīt bruņotos spēkus, man nebija skaidra”. Nekā vairāk. Malms man iedeva informatīvus materiālus, kur bija sīki izklāstīts, kā Gotlande, kas kopš Krievijas kara sākuma ir ieguvusi vēl lielāku stratēģisko nozīmi, pēc Zviedrijas oficiālās uzņemšanas NATO tiks iesaistīta reģionālās aizsardzības plānā.

Tā kā Putins, šķiet, apsver iespēju pārvērst Baltijas jūru par Krievijas ezeru, kā tas izdevās viņa varonim Pēterim I, kad tas 1709. gadā bija sakāvis savu zviedru pretinieku Kārli XII Lielā Ziemeļu kara kulminācijā Poltavas kaujā, nopietnāk tiek uztverta iespēja, ka Gotlandē varētu notikt reāls iebrukums, nevis simulācijas, kas satrauca bruņotos spēkus 2013. gadā un vēlreiz 2015. gadā. “Esmu pārliecināts, ka Putins ar abām acīm skatās uz Gotlandi,” šopavasar vairākiem vācu korespondentiem sacīja aizejošais komandieris Mīkaels Bidēns. “Putina mērķis ir pārņemt kontroli pār Baltijas jūru.”

Krievijas gaisa spēki nepārprotami lūkojas Gotlandes virzienā. Krievijas lidmašīna Su-24 14. jūnijā pārkāpa Zviedrijas gaisa telpu uz austrumiem no Gotlandes. Lidmašīna nereaģēja uz gaisa kontrolieru radiobrīdinājumiem un atteicās mainīt kursu. Zviedrijas gaisa spēku vadība nekavējoties mobilizēja divas reaktīvās lidmašīnas JAS-39, lai eskortētu to no gaisa telpas. Šī iejaukšanās, kas bija pirmā kopš Zviedrijas oficiālās pievienošanās NATO, noteikti nebija nejaušība. “Krievijas rīcība nav pieņemama, tā liecina par necieņu pret mūsu teritoriālo integritāti,” sacīja Zviedrijas gaisa spēku vadītājs Jūnass Vikmans. “Mēs sekojām līdzi procesam un iejaucāmies.” (Piezīme Maskavai: Zviedrija ir gatava karam.)

Taču vismaz pagājušajā vasarā apgabala galvaspilsētā Visbijā, kas atrodas uz ziemeļiem no pulka poligona, Krievijas iebrukuma iespējamība joprojām šķita tāla. Gotlandes trokšņainie krogi ir arī Zviedrijā iecienītākā atpūtas vieta iedzīvotājiem no kontinenta. Nesen jautāju Malmam, vai Bidēna un Bulīna trauksmes signāli ir ietekmējuši viņa Gotlandes kaimiņus. Viņš atbildēja, ka nav. “Vairākums salas iedzīvotāju reālu draudu pastāvēšanu apzinās labāk nekā kontinentālās daļas iedzīvotāji.” Taču, pēc Daksberija domām, ir vērojamas noteiktas pārmaiņas noskaņojumā, ko vēl pastiprinājuši Bidēna un Bulīna paziņojumi. Par kara draudiem cilvēki šeit runā biežāk un tiešāk nekā agrāk. Janvārī visā valstī uz durvju paklājiņiem nonāca iesaukšanas dokumenti tiem, kam šogad apritēs 18 gadi, arī manai meitai, un arī tas liecināja, ka situācija mainījusies.

Zviedrijas civilās aizsardzības birojs, kas specializējas krīžu pārvarēšanā, ziņoja, ka pēc abu amatpersonu paziņojumiem par vairāk nekā 3000% palielinājies tiešsaistes bumbu patvertņu saraksta apmeklējumu skaits, kā arī par 900% palielinājies brošūras par gatavību karam lejupielāžu skaits.

Tikmēr Donalds Tramps iebāzis vēl vienu sprunguli spieķos ar saviem netiešajiem draudiem izstāties no NATO – ja viņš novembrī tikšot ievēlēts. Februārī Tramps lielījās, ka viņš vienam no NATO sabiedrotajiem esot teicis, ka ļaus Krievijai “darīt, ko vēlas” ar dalībvalstīm, kuras nemaksā savas iemaksas. Es jautāju Klāsonam, vai tas dara viņu bažīgu. “Jā,” atbildēja nākamais Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlnieks.

Mani uztrauc jebkādi Rietumu vienotības un saliedētības pārkāpumi. Runa vairs nav tikai par Ukrainu. Tas ir sistēmisks konflikts – kolektīvie Rietumi pret Krieviju. Un aiz Krievijas ir Ķīna. Tāpēc transatlantiskā saikne ir svarīgāka nekā jebkad agrāk.

Kā saka viens no Rietumu diplomātiem, Zviedrija, iespējams, piedzīvo visdziļāko savas identitātes reformāciju kopš 19. gadsimta sākuma. Tas ir mulsinošs process, dažiem pat sāpīgs.

Tomēr dažas lietas Zviedrijā nekad nemainās. Viena no tām ir Zviedrijas kultūras pīlārs – Karaliskais drāmas teātris, plašāk pazīstams kā Dramaten. Dramaten, kuru 1788. gadā dibināja Gustavs III un kurā savu karjeru sāka tādas zvaigznes kā Grēta Garbo un Makss fon Sīdovs, joprojām ir spēka pilns. Pagājušajā gadā uz piecām skatuvēm simtgadīgajā jūgendstila ēkā tika nospēlētas vairāk nekā 900 izrādes.

Es noskatījos vienu no tām, “Europeana”, teātra mākslinieciskā direktora Matīasa Andešona režijā. Šo amatu savulaik ieņēma Ingmars Bergmans. Izrāde, kas aprakstīta kā “megalomānisks mēģinājums vienā teātra izrādē aptvert visu Eiropas 20. gadsimtu”, ir čehu rakstnieka Patrika Ouržednīka romāna “Europeana: īsa 20. gadsimta vēsture” (2001) adaptācija; izrādē uzstājas daudzrasu aktieru ansamblis mūzikas, fotogrāfiju un rekvizītu fantasmagorijas pavadījumā. Nonākot līdz 20. gadsimta 60. gadiem, kad Zviedrijas pretkara kustība bija pašā plaukumā un Zviedrijas neitralitāte bija ticības apliecinājums, izrādē uz brīdi izšāvās balons ar uzrakstu “NO TO NATO”, paklīdis atgādinājums par aizgājušo laikmetu.

© The New York Review of Books,2024. gada 15. augustā