Gaidot... Beketu

Es gaidīju “Gaidot Godo” autoru viņa Parīzes birojā, ko tam bija piešķīris izdevējs. Bet nebiju drošs, vai viņš parādīsies: būdams kautrīgs un nesabiedrisks vai varbūt sekodams kādai iekšējai sistēmai, no intervijām viņš līdz šai dienai bija aktīvi izvairījies.

Rakstniekam, kurš tik labi pazīstams ar savu neciešamo raksturu, nu jau ir pāri piecdesmit. Viņš ir īrs, tāpat kā Džeimss Džoiss, un runā, ka Džoiss viņam devis priekšroku pār citiem savu darbu tulkotājiem. Bekets trīs gadus pasniedza angļu valodu Parīzes Augstākajā normālskolā un pēc tam – franču valodu Dublinas Trīsvienības koledžā. Londonā viņam iznākušas vairākas dzejoļu grāmatas, pētījums par Prustu un romāns “Mērfijs”, kura laidiens gan viss gāja bojā vāciešu bumbas sprādzienā.

Taču bez panikas. 1938. gadā Semjuels Bekets ieradās Francijā, lai paliktu šeit pavisam, un turpmāk rakstījis franciski. Viņa triloģija “Molojs”, “Malons mirst” un “Bezvārdis” izpelnījusies sajūsminātas atsauksmes no sarežģītu literatūru cienošiem kritiķiem. Tomēr pat dedzīgākie Beketa pielūdzēji vīlušies viņa jaunākajā darbā “Kā tas ir” (Comment c’est). Savukārt viņa luga “Gaidot Godo”, par spīti tam, ka tajā nekas nenotiek, ir pieejamāka plašākai publikai, tā divsimt reižu tikusi rādīta uz Théâtre de Babylone skatuves un ar ovācijām uzņemta vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā.

Neērtais jautājums joprojām turpat vien bija: Semjuels Bekets šoreiz parādīsies vai ne? Bet tur jau viņš bija!

Molojam paralizētas abas kājas, Malons mokās nāves agonijā, Bezvārdis, daļēji paralizēts, dzīvi pavada tādā kā zārkā, bet cilvēks, kurš šos briesmoņus laidis pasaulē, pats ir fiziski attīstīts, izskatīgs gara auguma blonds vīrietis ar veselīgu iedegumu un simetriskiem, dižciltīgiem sejas vaibstiem. Viņš vērīgi raugās caur biezajiem briļļu stikliem, pa laikam savelkot plānās lūpas viltīgā, ironiskā smīnā.

Bekets nupat atbraucis no kāda ciemata Sēnas un Marnas departamentā, kur iegādājies nelielu īpašumu par pieticīgā mantojumā saņemtiem līdzekļiem.

Zinot, cik ļoti rakstniekam krīt uz nerviem profesionālās literārās dzīves farss, ieminējos, ka apskaužu viņu par iespēju strādāt klusumā. Viņš sirsnīgi piekrita:

– Jums taisnība. Lauki patiešām ir burvīga vieta rakstīšanai.

– Tad jau pēdējā laikā būsiet daudz uzrakstījis?

– It ne ko. Mazliet padarbojos pa dārzu. Visādus sīkus darbiņus. Bet rakstījis gan neesmu.

– Vai patiesi?

– Tikai dažus nelielus gabalus. Tādus kā īsstāstus.

Viņš palūkojās uz durvīm. Lai kliedētu saspringto atmosfēru, pastāstīju, ka reiz es mazliet pazinu viņa skolotāja Džeimsa Džoisa bērnus, kad viņu ģimene dzīvoja netālu no Marsa laukuma.

Bekets mani rūpīgi nopētīja ar draudzīgu skatienu:

– Ak tad jūs pazināt Džordžu un mazo nabaga Lučiju?

– Kāpēc “nabaga”?

Viņš nevērīgi atmeta ar roku.

– Džoiss jūs uzskatīja par vienu no labākajiem viņa darbu tulkotājiem. Vai jūs var saukt par viņa mācekli? Jūsu garie iekšējie monologi...

– Ziniet, ir tā, ka es personīgi – tādā ziņā, ka viscaur pats, – esmu tulkojis tikai “Annu Līviju Plurabelli”. Taču šeit, Parīzē, es bieži tulkoju anonīmi, lai pelnītu iztiku. Vai neiebilstat?

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sāka parakstīt grāmatas titullapu. Tātad Semjuels Bekets, tāpat kā visi citi, grāmatās raksta veltījumus! Es viegli atspiedos pret viņa galda stūri.

– Jūsu romānus ir diezgan grūti lasīt. Vai tos bija arī grūti rakstīt?

– Ak, jā! Ļoti grūti! Bet tie nāca vienā tādā kā entuziasma uzplūdā.

– Entuziasma uzplūdā?

– Malons izauga no Moloja, Bezvārdis – no Malona, bet pēc tam ļoti ilgu laiku es nevarēju saprast, vai man vispār vēl būs kas sakāms. Es biju kā ieslēgts aplī un, lai no tā izlauztos, sāku rakstīt šos nelielos tekstiņus jeb stāstiņus, kas, kā es pats saku, ir “écrits pour rien”¹– Vai mūsdienu filozofi ir ietekmējuši jūsu domāšanu?

– Es nelasu filozofus.

– Kādēļ?

– Es nesaprotu neko no tā, ko viņi raksta.

– Tomēr dažkārt šķiet, ka par jūsu darbu atslēgu var uzskatīt eksistenciālismā aplūkotos jautājumus par cilvēka esamību...

– Manos darbos nav ne jautājumu, ne atslēgu. Ja es varētu to pašu izteikt filozofiskos terminos, man nebūtu iemesla rakstīt romānus.

– Tad kāda iemesla dēļ jūs tos rakstāt?

– Man nav ne mazākās nojausmas. Es neesmu intelektuālis. Esmu tikai sajūta. “Molojs” un visi pārējie pie manis atnāca dienā, kad aptvēru savu muļķību. Tā es sāku rakstīt to, ko jūtu.

Les Nouvelles littéraires, 1961. gada februārī