Frankam Sinatram ir iesnas

1965. gada ziemā rakstnieks Gejs Talīzs (Gay Talese) žurnāla Esquire uzdevumā ieradās Losandželosā, lai savāktu materiālu plašam rakstam par Franku Sinatru. Leģendārajam dziedātājam tuvojās 50. dzimšanas diena. Viņš bija nevesels, nelāgā noskaņojumā un nevēlējās sniegt interviju. Talīzs palika Losandželosā, cerot, ka dziedātājs drīz jutīsies labāk un pārdomās, un sāka runāt ar zvaigznei tuvu stāvošām personām – draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi apgrozījās viņa sabiedrībā –, kā arī izmantoja katru izdevību vērot pašu Sinatru. Ieguldītā darba rezultāts, raksts ar nosaukumu “Sinatram ir iesnas” (“Sinatra Has a Cold”), tika publicēts 1966. gada aprīlī un kļuva par vienu no visu laiku slavenākajiem žurnāla rakstiem, arī vienu no pirmajiem tā sauktās jaunās žurnālistikas paraugiem – uz pedantiski precīziem faktiem balstītiem aprakstiem, kas iedzīvināti līdz tam vienīgi daiļliteratūrā izmantotā spilgtā stāstījuma manierē.

Franks Sinatra ar burbona glāzi vienā rokā un cigareti otrā stāvēja tumšā bāra stūrī starp divām pievilcīgām, taču pavītušām blondīnēm, kuras sēdēja, gaidot, kad viņš kaut ko teiks. Taču Sinatra neko nesacīja; viņš bija klusējis gandrīz visu vakaru, vienīgi šobrīd, šajā slēgtajā Beverlihilsas klubā, viņš likās vēl savrupāks nekā parasti un cauri dūmiem un pustumsai vērās tālumā – uz lielo telpu aiz bāra, kur desmitiem jaunu pārīšu sakņupuši sēdēja ap maziem galdiņiem vai dejoja tvistu stereo atskaņotāja dārdinātā apdullinošā folkroka pavadījumā. Abas blondīnes, tāpat kā četri netālu stāvošie Sinatras draugi, zināja, ka nav prātīgi uzbāzties ar sarunu, kad viņš noskaņots īgni klusēt; šāds garastāvoklis nebija nekas neparasts šajā novembra pirmajā nedēļā, mēnesi pirms viņa 50. dzimšanas dienas.

Sinatra strādāja pie filmas, kura viņam vairs nepatika; viņš nevarēja vien sagaidīt, kad filmēšana būs galā. Viņam bija apnikusi preses ažiotāža ap viņa attiecībām ar 20 gadus veco Miu Farovu, kura šovakar nebija manāma; viņš bija dusmīgs par runām, ka CBS dokumentālā filma par viņa dzīvi (tai vajadzēja parādīties televīzijā pēc divām nedēļām) it kā bāžot degunu viņa privātajās darīšanās, pat spriedelējot par viņa iespējamo draudzību ar mafijas vadoņiem. Un viņš raizējās par savu zvaigznes lomu stundu garā NBC programmā ar nosaukumu “Sinatra: cilvēks un viņa mūzika”, kurā vajadzēs nodziedāt 18 dziesmas ar balsi, kura tieši šobrīd, tikai dažas dienas pirms paredzētās filmēšanas, bija nespēcīga, nevesela un nepārliecinoša. Sinatra bija sasirdzis. Viņš bija kļuvis par upuri tik izplatītai kaitei, ka vairums cilvēku to uzskatītu par tīro nieku. Taču, kad šī slimība uzbrūk Sinatram, tā viņu var iegrūst ciešanu, dziļas depresijas, panikas, pat niknuma dzīlēs. Frankam Sinatram bija iesnas.

Saaukstējies Sinatra – tas ir Pikaso bez krāsām un Ferrari bez degvielas, tikai vēl ļaunāk. Tas ir tāpēc, ka visparastākā saaukstēšanās nolaupa Sinatram viņa neapdrošināmo dārgakmeni – balsi –, iecērtot dziļu robu viņa pašapziņas kodolā. Šī kaite ne tikai iespaido paša Sinatras psihi, bet, šķiet, pielipina kaut kādas psihosomatiskas iesnas desmitiem cilvēku, kuri pie viņa strādā, kopā ar viņu iedzer un mīl viņu un kuru labklājība un stabilitāte atkarīga tieši no viņa. Sinatras iesnas spēj izplatīt sīkas, netveramas vibrācijas pa visu izklaides industriju un vēl tālāk, gluži tāpat, kā ASV prezidentam pēkšņi uzbrukusi slimība var satricināt visu valsts ekonomiku.

Tas ir tāpēc, ka Franks Sinatra tagad pievērsies daudzām lietām, kurās iesaistīti citi cilvēki. Viņam pieder sava kinostudija, ierakstu kompānija, aviokompānija, firma, kas ražo raķešu detaļas, neskaitāmi nekustamie īpašumi visā valstī; viņš algo pats savu 75 cilvēku personālu, un tā ir tikai daļiņa no tās varas, kura ir viņa rokās un kuru viņš pārstāv. Viņš tagad, šķiet, iemieso arī priekšstatu par pilnīgi brīvu vīrieti; iespējams, ka visā Amerikā viņš tāds ir vienīgais – cilvēks, kurš var darīt visu, ko vien vēlas, burtiski jebko, un viņš to var tāpēc, ka viņam ir nauda un enerģija un, pēc visa spriežot, nav ne mazākās vainas apziņas. Laikmetā, kad iniciatīvu savās rokās ņēmusi jaunā paaudze, kas protestē, piketē un pieprasa pārmaiņas, Franks Sinatra izdzīvojis kā nacionāls fenomens, viens no nedaudzajiem pirmskara produktiem, kuri izturējuši laika pārbaudi. Viņš ir čempions, kurš ar uzvaru atgriezies ringā, – cilvēks, kuram bija viss un kurš pazaudēja visu, bet tad, neapstājoties nekādu šķēršļu priekšā, to visu atkal atguva. Viņš izdarījis to, kas izdodas tikai retajam vīrietim, – apgriezis savu dzīvi kājām gaisā, aizgājis no ģimenes, sarāvis saites ar visu, kas viņam bijis pazīstams, pa ceļam atklājot, ka vienīgais veids, kā noturēt sev līdzās sievieti, ir viņu vispār neturēt. Tagad viņš bauda Nansijas, Eivas un Mias, šo lielisko trīs paaudžu sieviešu, siltās jūtas, savu bērnu mīlestību un vienlaikus arī pilnīgu vecpuiša brīvību. Viņš nejūtas vecs; veciem vīriešiem viņš liek justies jauniem, ar savu piemēru rādot: Franks Sinatra to var, tātad tas ir iespējams. Tas nebūt nenozīmē, ka to var dabūt gatavu arī citi vīrieši, bet vienalga patīkami apzināties, ka 50 gadu vecumā tas vēl ir iespējams.

Taču šovakar šajā Beverlihilsas bārā Sinatram bija iesnas, un viņš turpināja klusi dzert. Likās, ka viņš atrodas kaut kur tālu prom, pats savā pasaulē, un nereaģēja pat, kad atskaņotājs blakus istabā piepeši pārslēdzās uz viņa dziesmu “In the Wee Small Hours of the Morning”.

Tā ir jauka balāde, ko Sinatra pirmo reizi ierakstīja pirms 10 gadiem, un šovakar tā daudzus jaunus, tvista nogurdinātus pārus pamudināja piecelties no saviem galdiņiem un ciešā apskāvienā lēni slīdēt pa deju grīdu. Sinatras intonācija, precīzi artikulēta, tomēr pilnskanīga un plūstoša, vienkāršajam tekstam piešķīra dziļāku nozīmi: “Agrā rīta stundā,/ kad plašā pasaule vēl dziļā miegā,/ tu guli nomodā un domā par šo meiteni...” Tāpat kā daudzas citas klasiskās Sinatras dziesmas, arī šī klausītājā uzjundīja vientulības jūtas un jutekliskumu un šādā sajaukumā ar pustumsu, alkoholu, nikotīnu un vēlās vakara stundas pamodinātajām ilgām kļuva par kaut ko līdzīgu netveramam afrodīzijam. Var apgalvot, ka šīs un daudzu tai līdzīgu dziesmu vārdi šādu noskaņojumu iedvesuši miljoniem. Tā ir mūzika, kas mudina mīlēties, un nav ne mazāko šaubu, ka tās pavadījumā to darījuši neskaitāmi pāri visā Amerikā: nakts stundās automašīnās, tik ilgi, līdz akumulatori izlādējušies tukši, mazos namiņos ezera krastā, jūras krastā siltos vasaras vakaros, nomaļos parkos, ekskluzīvos penthausos un lētās mēbelētās istabās, uz motorjahtām, taksometros un pludmales būdiņās – visur, kur var dzirdēt Sinatras dziesmas, skanēja šie vārdi, kas sasildīja, apbūra un iekaroja sievietes, pārcirta pēdējo atturības pavedienu un glaimoja nepateicīgu mīlētāju vīrišķīgajam ego. Divu paaudžu vīrieši savā labā izmantojuši šīs balādes, kurām viņi paliks mūžīgi parādnieki – vai par kurām varbūt ienīdīs Sinatru uz mūžīgiem laikiem. Un tomēr – te nu viņš bija, viņš pats, agrā rīta stundā Beverlihilsas bārā, tik neaizsniedzams.

Abas blondīnes, kuras izskatījās aptuveni 35 gadus vecas, bija uzposušās un labi koptas; viņu sievišķīgās figūras neuzbāzīgi ieskāva pieguļoši tumši kostīmi. Kāju pār kāju pārlikušas, viņas sēdēja uz augstiem bāra krēsliem un klausījās mūziku. Tad viena no viņām izņēma cigareti Kent, un Sinatra acumirklī tai pietuvināja savas zeltas šķiltavas. Blondīne saņēma viņa plaukstu un aplūkoja pirkstus: tie bija mezglaini un raupji, bet mazie pirkstiņi artrīta dēļ bija kļuvuši tik stīvi, ka viņš tos tik tikko varēja saliekt. Sinatra, kā vienmēr, bija nevainojami ģērbies. Viņam mugurā bija pelēks uzvalks ar vesti – konservatīvi piegriezts, taču ekstravaganti oderēts ar spilgtu zīdu. Britu ražojuma kurpes bija tik spožas, ka likās: tām nospodrinātas pat zoles. Viņam bija – un likās, ka tas ir visiem zināms fakts, – arī ļoti pārliecinošs melns šinjons, viens no 60 parūku kolekcijas. Lielākā daļa no tām uzticēta kādai maza auguma sirmai kundzītei ar neuzkrītošu ārieni; salikusi liekos matus nelielā čemodāniņā, viņa seko Sinatram pa pēdām, kad vien viņam kaut kur jāuzstājas. Viņa pelna 400 dolārus nedēļā. Bet pats uzkrītošākais Sinatras ārienē ir viņa acis, dzidri zilas un modras, – acis, kas dažu sekunžu laikā var kļūt ledaini dusmīgas vai sirsnīgi mirdzošas vai arī, kā šobrīd, izstarot paviršu atsvešinātību, kas liek viņa draugiem apklust un turēties pa gabalu.

Leo Durošers, viens no Sinatras tuvākajiem draugiem, patlaban mazajā istabiņā aiz bāra spēlēja biljardu. Pie durvīm stāvēja Džims Mahonijs, Sinatras preses aģents – padrukns jauns cilvēks ar stūrainu žokli un šaurām acīm; viņš atgādinātu parupju īru policijas detektīvu, ja vien nevalkātu dārgus eiropiešu uzvalkus un elegantas kurpes, kas bieži vien rotātas ar nospodrinātām sprādzēm. Turpat netālu grozījās garš un plecīgs aktieris, vārdā Brads Deksters, kurš svēra kādus 100 kilogramus un mūžam centās izriest krūtis, lai nomaskētu savu vēderiņu.

Brads Deksters bija piedalījies vairākās filmās un televīzijas šovos, rādot teicamu sniegumu raksturlomās. Taču Beverlihilsā viņš ir pazīstams arī, pateicoties lomai, kuru nospēlēja pirms diviem gadiem Havajās, kad nopeldēja vairākus simtus metru un riskēja ar dzīvību, lai izglābtu Sinatru, kuru bija ierāvusi zemūdens straume. Kopš tā laika Deksters ir viens no Sinatras pastāvīgajiem sabiedrotajiem un kļuvis par producentu viņa kinostudijā. Deksters iekārtojies greznā kabinetā blakus Sinatras darba apartamentiem. Viņš nemitīgi meklē iespēju iegādāties tiesības uz jauniem sacerējumiem, ko varētu tālāk attīstīt, sarūpējot kārtējo galveno lomu Sinatram. Atrodoties starp svešiniekiem kopā ar Sinatru, Deksters vienmēr ir bažīgs, jo zina, ka viņš cilvēkos izprovocē gan visu labāko, gan arī sliktāko. Daži vīrieši kļūst agresīvi, dažas sievietes sāk izturēties pavedinoši, bet pārējie mēdz drūzmēties tuvumā, kritiski vērojot. Ar Sinatras klātbūtni pietiek, lai atmosfēra nokaitētos, un arī viņš pats, īpaši, ja jūtas tik slikti kā šonakt, var kļūt neiecietīgs un nervozs. Un tad seko laikrakstu virsraksti. Tāpēc Brads Deksters cenšas briesmas paredzēt jau iepriekš un brīdināt par tām Sinatru. Viņš atzīstas, ka jūt instinktīvu vēlēšanos Sinatru aizstāvēt, un nesen kādā pašatklāsmes brīdī tā arī pateica: “Es viņa dēļ būtu gatavs nogalināt.”

Šāds paziņojums var likties pārspīlēti dramatisks, īpaši – izrauts no konteksta, tomēr šajos vārdos izteikta tā kaismīgā uzticība, kas bieži vērojama cilvēkos no Sinatras tuvāko personu loka. Pašam Sinatram, kaut arī viņš to nav atzinis, raksturīga vēlēšanās iet visā līdz galam, princips “visu vai neko”. Tā ir Sinatras sicīlieša daba; ja cilvēki grib palikt viņa draugi, nekāda vienkārša anglosakšu izlocīšanās iespēja viņiem netiek piedāvāta. Taču, ja viņi paliek līdz galam lojāli, nav nekā tāda, ko Sinatra nebūtu gatavs viņiem dot: fantastiskas dāvanas, personīgas sirsnības izpausmes, uzmundrinājums grūtos brīžos, slavinājumi triumfa reizēs. Tomēr gudri cilvēki nekad neaizmirst vienu. Viņš ir Sinatra. Boss. Il Padrone.

Šīs Sinatras sicīlieša dabas uzzibsnījumu es pats pieredzēju pagājušajā vasarā Ņujorkas bārā Jilly’s; pirms šī vakara Kalifornijā tā arī bija vienīgā reize, kad man bijusi tā laime vērot viņu tuvplānā. Jilly’s Manhatanas Rietumu 52. ielā ir vieta, kur Sinatra dzer vienmēr, kad uzturas Ņujorkā; dibenistabiņā pie sienas viņam rezervēts īpašs krēsls, kuru nedrīkst izmantot neviens cits. Kad viņš tajā iekārtojies pie gara galda, ap kuru sasēduši tuvākie Ņujorkas draugi (viņu vidū ir pats bāra īpašnieks Džilijs Rico un viņa zilmatainā sieva Hanija, pazīstama ar iesauku Zilā žīdiete), iezīmējas samērā dīvaina, gandrīz rituālam līdzīga aina. Tovakar pie Džilija bāra durvīm savācās vairāki desmiti cilvēku, daži – ne pārāk tuvi Sinatras draugi, daži – vienkārši paziņas, bet vēl citi – ne viens, ne otrs. Viņi tuvojās bāram kā templim. Viņi bija ieradušies, lai izrādītu cieņu. Šie cilvēki bija no Ņujorkas, Bruklinas, Atlantiksitijas, Hobokenas – veci aktieri, jauni aktieri, izbijuši profesionāli bokseri, paguruši trompetisti, politiķi, kāds zēns ar spieķi. Tur bija kāda korpulenta dāma, kura apgalvoja, ka atceroties Sinatru no laikiem, kad viņš 1933. gadā iznēsājis avīzes un ik rītu nosviedis uz viņas mājas lieveņa Jersey Observer numuru. Tur bija pusmūža pāri, kuri stāstīja, ka 1938. gadā esot dzirdējuši Sinatru dziedam krodziņā Rustic Cabin, un teica: “Mēs jau toreiz zinājām, ka viņš ies tālu!” Vai arī 1939. gadā, kad viņš uzstājās kopā ar Harija Džeimsa orķestri, vai ar Tomiju Dorsiju 1941. gadā (“Jā, tā ir tā dziesma, “I’ll Never Smile Again” – to viņš vienvakar dziedāja kaut kādā ūķī pie Ņūarkas, un mēs dejojām...”). Vai arī atcerējās viņu no Paramount teātra: histērisku pielūdzēju bari, Sinatras tauriņkaklasaites; tur viņš tika pie savas iesaukas The Voice – Balss. Kāda sieviete atcerējās astoņpadsmitgadīgu huligānu, kurš mēģinājis izjaukt Sinatras priekšnesumu un metis viņam ar tomātu; fanātiskās pielūdzējas balkonā dauzījušas šo tipu ar visu, kas pa rokai, un gandrīz nositušas. Kas ar šo Aleksandru Dorogokupecu notika tālāk? To kundze nezināja teikt.

Un viņi atcerējās tos laikus, kad Sinatras karjera bija paputējusi un viņš dziedāja tādas nejēdzības kā “Mairzy Doats”, un atcerējās viņa atgriešanos. Un tovakar viņi visi, desmitiem cilvēku, bija sapulcējušies pie Džilija bāra, taču nevarēja tikt iekšā. Daži aizgāja. Bet vairums palika, cerot, ka drīzumā izdosies iestumties vai iespraukties bārā starp trīs rindās stāvošajiem apmeklētājiem pie letes un snaikstoties ieraudzīt dibenistabā sēdošo Sinatru. Tas arī bija viss, ko viņi vēlējās, – viņi gribēja redzēt Sinatru. Un dažus īsus mirkļus viņi klusējot neatlaidīgi skatījās, cenšoties kaut ko ieraudzīt cauri dūmiem. Un tad viņi pagriezās, izspraucās ārā no bāra un gāja mājās.

Dažiem tuviem Sinatras draugiem, kurus vaigā pazīst vīri, kas sargā Džilija bāra durvis, izdodas sarunāt, ka viņus pavada līdz dibenistabai. Taču tālāk viņiem jātiek galā pašiem. Tovakar, kad tur biju es, bijušais futbolists Franks Gifords trīs mēģinājumos spēja izlauzties tikai sešus metrus. Citi, kuriem kaut kā gadījies nonākt pietiekami tuvu, lai ar Sinatru sarokotos, tomēr nav to izdarījuši, tikai pieskārušies viņam pie pleca vai piedurknes vai nostājušies tik tuvu, ka Sinatra viņus ieraudzījis; kad viņš ar kādu zīmi – piemiedzot ar aci, pamājot ar roku vai galvu – izrādījis, ka viņi pamanīti, vai varbūt pat pasaucis vārdā (viņam ir fantastiska spēja iegaumēt vārdus), šie cilvēki pagriezās un devās prom. Viņi bija atzīmējušies. Viņi bija apliecinājuši savu cieņu. Un, vērojot šo rituālo ainu, man radās iespaids, ka Franks Sinatra reizē dzīvo divās dažādās pasaulēs, kas tomēr nepastāv vienā un tajā pašā laikā.

No vienas puses, viņš ir jautrs sabiedrības cilvēks – teiksim, kad tērzē un plēš jokus ar Samiju Deivisu Jaunāko, Ričardu Konti, Laizu Mineli, Bērniju Masi vai jebkuru citu šovbiznesa cilvēku, kam ļauts sēdēt pie viņa galdiņa. No otras puses, kad viņš pamet ar galvu vai pamāj kādam no saviem tuvākajiem sīkajiem gariņiem (boksa menedžerim Alam Silvani, kurš strādā Sinatras kinostudijā, savam ģērbējam Dominikam di Bonam, Edam Puči, 140 kilogramus smagam bijušajam futbolistam, kurš ir viņa “adjutants”), Franks Sinatra ir Il Padrone. Vai, vēl labāk, viņš ir viens no tiem, ko tradicionālajā Sicīlijā kopš seniem laikiem saukuši par uomini rispettati,cienījamiem vīriem – cilvēkiem, kuri ir vienlaikus majestātiski un pieticīgi, cilvēkiem, kurus mīl visi un kuri ir ļoti dāsni no dabas, kuriem skūpsta roku, kad viņi braukā no ciema uz ciemu, un kuri personīgi dara visu, lai vērstu par labu kādu netaisnību.

Franks Sinatra par visu parūpējas personīgi. Ziemassvētkos viņš pašrocīgi izvēlas dāvanas saviem tuvākajiem draugiem un ģimenes locekļiem un ir iegaumējis katra iecienītās rotaslietas, mīļākās krāsas un kreklu vai kleitu izmēru. Kad Losandželosā dubļu nogruvumā kādam tuvam mūziķim sabruka māja un gāja bojā sieva, Sinatra personīgi viņam palīdzēja – sameklēja jaunu māju, samaksāja apdrošināšanas nesegtos slimnīcas rēķinus un tad pats pārraudzīja jaunās mājas iekārtošanu, līdz pat galda rīku un gultasveļas izvēlei un jaunu drēbju iegādei.

Un tas pats Sinatra, kurš to visu darījis, spēj jau pēc īsa brīža eksplodēt grandiozā dusmu un neiecietības lēkmē, ja kāds no šiem sīkajiem gariņiem kļūdījies kādā sīkumā, kas attiecas uz viņu pašu. Teiksim, kad viens no viņa cilvēkiem atnesa desiņu ar kečupu, ko Sinatra, šķiet, nevar ciest, viņš niknumā meta šim nelaimīgajam ar pudeli, no galvas līdz kājām nošķiežot viņu ar tomātu mērci. Vairumam vīru, kas strādā pie Sinatras, ir varena miesasbūve. Taču neliekas, ka tas Sinatram iedvestu kādu bijību vai kaut kā mīkstinātu viņa nesavaldību niknuma brīžos. Neviens nekad neatbildēs, paceļot pret viņu roku. Viņš taču ir Il Padrone.

Citreiz, pūloties izdabāt, viņa vīri pārspīlē ar centību. Kad Sinatra reiz garāmejot atzīmēja, ka viņa lielajam oranžajam tuksneša džīpam Palmspringsā derētu jauna krāsas kārta, šī ziņa strauji izplatījās pa saziņas kanāliem, pa ceļam arvien pieņemoties svarīgumā un steidzamībā, līdz visbeidzot kļuva jau par pavēli pārkrāsot mašīnu tūlīt, nekavējoties, vakar. Lai tas notiktu, vajadzētu nolīgt īpašu krāsotāju brigādi, kas strādātu visu nakti un saņemtu naudu pēc virsstundu likmes. Tas savukārt nozīmēja, ka šim rīkojumam vajadzēja mērot atpakaļceļu pa subordinācijas ķēdīti, lai saņemtu apstiprinājumu augstākajā līmenī. Kad tas visbeidzot sasniedza paša Sinatras rakstāmgaldu, viņš uzreiz pat neaptvēra, par ko vispār ir runa, bet, beidzot ticis skaidrībā, ar nogurušu sejas izteiksmi atzinās, ka viņam ir vienalga, kad tieši tiks pārkrāsots tas sasodītais džīps.

Tomēr nebūtu prātīgi iedomāties, ka Sinatras reakciju iespējams prognozēt: viņš ir pilnīgi neaprēķināms cilvēks ar neskaitāmiem garastāvokļiem un plašu vērienu, cilvēks, kurš uz saviem instinktiem reaģē acumirklī. Reakcija ir pēkšņa, dramatiska un neapvaldīta, un neviens nevar paredzēt, kas notiks nākamajā brīdī. Reiz kāda jauna sieviete, vārdā Džeina Houga, žurnāla Life Losandželosas biroja reportiere, Sinatras meitas Nansijas skolasbiedrene, bija uzaicināta uz viesībām Sinatras kundzes Kalifornijas mājā; Franks Sinatra, kuram ir visnotaļ sirsnīgas attiecības ar bijušo sievu, viesībās pildīja namatēva lomu. Jau pašā vakara sākumā šī jaunā dāma, atspiežoties pret kādu galdiņu, ar elkoni nejauši aizķēra vienu no dekoratīvu alabastra putniņu pāra; figūriņa nokrita zemē un sašķīda druskās. Džeina Houga atceras, ka Sinatras meitai izsprucis: “Vai, tas bija viens no mammas mīļākajiem...”, taču viņa nav paguvusi teikumu pabeigt. Sinatra viņu apklusinājis ar bargu skatienu un pilnīgā klusumā, 40 citu viesu acu pavadīts, piegājis un ar pirksta vēzienu noslaucījis no galdiņa arī otru alabastra putnu, sadauzot to gabalu gabalos. Tad viņš maigi aplicis Džeinai ap pleciem roku un, pilnīgi nomierinot satraukto jauno sievieti, pasacījis vienkārši: “Nekas, bērniņ.”

Tagad Sinatra kaut ko pateica abām blondīnēm. Tad viņš pagriezās un devās uz biljarda istabas pusi. Kāds no Sinatras draugiem tūlīt ieņēma viņa vietu, lai pakavētu abām dāmām laiku. Brads Deksters, kurš visu šo laiku turpat stūrī bija tērzējis ar citiem, sekoja Sinatram.

Nelielo telpu pildīja biljarda bumbiņu klaudzoņa. Tur bija apmēram ducis skatītāju, vairums no viņiem – jauni vīrieši, kuri vēroja, kā Leo Durošers spēlē ar diviem jauniem, ne pārāk veiksmīgiem censoņiem. Šī privātā kluba biedru vidū ir daudz aktieru, režisoru, rakstnieku un modeļu; gandrīz visiem ir krietni mazāk gadu nekā Sinatram vai Durošeram un arī ievērojami paviršāka attieksme pret savu vakara apģērbu. Daudzas no jaunajām sievietēm ar gariem, pār pleciem brīvi izlaistiem matiem bija ģērbušās cieši pieguļošās biksēs un ļoti dārgos džemperos; dažiem jaunekļiem mugurā bija zils vai zaļš velūra krekls ar augstu apkakli, šauras, pieguļošas bikses un itāļu mokasīni.

No tā, kā Sinatra biljarda istabā skatījās uz šiem cilvēkiem, bija skaidrs, ka tie nav viņa gaumē, taču viņš atspiedās pret augstu krēslu pie istabas sienas ar dzēriena glāzi labajā rokā un nebilda ne vārda, tikai noraudzījās, kā Durošers dzenā šurpu turpu biljarda bumbiņas. Jaunākie vīrieši, pieraduši redzēt Sinatru šajā klubā, izturējās pret viņu bez īpaša respekta, taču neizteica arī nekādas aizskarošas piezīmes. Tas bija stilīgs jauniešu pulciņš, ļoti kaliforniski pašpārliecināts un nevērīgs, un likās, ka viens no galvenajiem viņu vidū ir kāds maza auguma apsviedīgs jauneklis ar asu profilu, gaiši zilām acīm, pagaišiem matiem un stūrainām brillēm. Viņš bija ģērbies brūnās velveta biksēs, zaļā adītā džemperī, gaišbrūnā zamša žaketē un mednieku zābakos, par kuriem nesen bija samaksājis 60 dolārus.

Franks Sinatra, kurš stāvēja, atspiedies pret krēslu, un mazliet šņaukāja savu iesnaino degunu, nespēja novērst acis no šiem mednieku zābakiem. Iesākumā, kādu brīdi tos cieši vērojis, viņš uz laiku aizgriezās, taču tagad atkal bija pievērsies zābakiem. Minētā apavu pāra īpašnieks, kurš pavisam vienkārši stāvēja un skatījās spēli, bija Hārlans Elisons, rakstnieks, kurš tikko bija pabeidzis scenāriju filmai “Oskars”.

Franks Sinatra ilgāk vairs nespēja valdīties.

– Ei, – viņš uzsauca savā mazliet griezīgajā balsī, kurā tomēr netrūka arī mīkstas nots. – Tie ir itāļu zābaki?

– Nē, – Elisons atbildēja.

– Spāņu?

– Nē.

– Tie ir angļu zābaki?

– Paklau, es nezinu, vecīt, – Elisons atcirta, veltījis Sinatram drūmu skatienu, un atkal aizgriezās.

Biljarda istabā iestājās pēkšņs klusums. Leo Durošers, kurš tobrīd bija pieliecies pie savas biljarda kijas, gatavojoties sitienam, uz mirkli sastinga šādā pozā. Neviens nekustējās. Tad Sinatra atstāja bāra solu un savā tipiskajā gausi augstprātīgajā gaitā devās uz Elisona pusi; vienīgā skaņa istabā bija viņa kurpju asā klaudzoņa. No augšas palūkojies uz Elisonu ar viegli paceltu uzaci un grūti tulkojamu smaidiņu, Sinatra apvaicājās:

– Tu tagad gaidi vētru, jā?

Hārlans Elisons paspēra soli sāņus.

– Paklau, jums kaut kas ir man sakāms?

– Man nepatīk, kā tu esi ģērbies, – Sinatra atbildēja.

– Man žēl jūs apbēdināt, – teica Elisons, – bet es ģērbjos, kā man pašam patīk.

Tagad telpā bija sākusies klusa murdoņa, un kāds sacīja:

– Nevajag, Hārlan, labāk taisāmies projām.

Leo Durošers pabeidza savu gājienu un piebalsoja:

– Jā, labāk gan tā.

Taču Elisons palika, kur stāvējis.

Sinatra jautāja:

– Ar ko tu nodarbojies?

– Es esmu santehniķis, – Elisons viņam atbildēja.

– Nē, nē, nav vis, – aši iejaucās cits jauns vīrietis no otras biljarda galda puses. – Viņš sarakstījis “Oskaru”.

– Ak tā, – Sinatra teica, – es to filmu esmu redzējis, un tā ir pilnīgs mēsls.

– Dīvaini gan, – sacīja Elisons, – tā filma vēl nav rādīta.

– Es tik un tā to esmu redzējis, – Sinatra atkārtoja, – un tā ir pilnīgs mēsls.

Tagad iejaucās Brads Deksters, ļoti noraizējies un ļoti būdīgs iepretim Elisona sīkajam stāvam.

– Paklau, puikiņ, es negribu, ka tu paliec šajā telpā.

– Ei, – Sinatra pārtrauca Deksteru, – tu neredzi, ka es ar viņu sarunājos?

Deksters likās apjucis. Tad viņš pēkšņi pilnīgi mainīja savu izturēšanos un klusā balsī gandrīz lūdzoši vērsās pie Elisona:

– Kāpēc tev vajag mani tā spīdzināt?

Scēna pamazām kļuva jau absurda, un likās, ka Sinatra runā tikai pa pusei nopietni; varbūt viņš vienkārši tā reaģējis aiz tīrās garlaicības vai iekšēja izmisuma. Lai nu kā, pēc īsa sarunas turpinājuma Hārlans Elisons no biljarda istabas aizgāja. Bet pa to laiku ziņa par Sinatras un Elisona vārdu apmaiņu jau bija sasniegusi deju grīdu, un kāds bija aizgājis pasaukt kluba menedžeri. Kāds cits savukārt zināja stāstīt, ka menedžeris jau ir par to dzirdējis – aši izmeties pa durvīm, ielēcis mašīnā un aizbraucis mājās. Un tā biljarda istabā ieradās menedžera palīgs.

– Es negribu te redzēt nevienu bez žaketes un kaklasaites, – izmeta Sinatra.

Menedžera palīgs pamāja ar galvu un atgriezās savā kabinetā.

Bija nākamais rīts. Sinatras preses aģentam Džimam Mahonijam bija sākusies kārtējā nervozā diena. Mahonijam bija pamatīgas galvassāpes, un viņš bija noraizējies – bet ne jau par iepriekšējā vakara incidentu starp Sinatru un Elisonu. Starpgadījuma laikā Mahonijs ar sievu sēdēja pie galdiņa citā telpā un, iespējams, šo mazo drāmu pat nepamanīja. Tas viss nevilkās ilgāk par trim minūtēm. Un trīs minūtes pēc vārdu apmaiņas beigām Franks Sinatra, visticamāk, to bija jau uz visiem laikiem aizmirsis – tāpat kā Elisons, visticamāk, uz visiem laikiem paturēs to savā atmiņā: viņš, tāpat kā simtiem citu cilvēku pirms viņa, kādā negaidītā mirklī starp tumsu un rītausmu bija kļuvis par dalībnieku dramatiskā scēnā ar Sinatru.

Labi vien ir, ka Mahonijs tobrīd neatradās biljarda istabā; viņam šodien pietika citu raižu. Viņš bažījās par Sinatras saaukstēšanos un par skandalozo CBS dokumentālo filmu, kuru, par spīti Sinatras protestiem un atļaujas atsaukšanai, televīzija gatavojās parādīt pēc nepilnām divām nedēļām. Šīrīta laikraksti bija pilni ar mājieniem, ka Sinatra varētu raidsabiedrību iesūdzēt tiesā, un Mahonija telefoni zvanīja vienā zvanīšanā. Patlaban viņš runāja ar Ņujorku, ar Daily News žurnālisti Keju Gardelu:

– ...tieši tā, Keja... viņiem bija džentlmeņu vienošanās, ka zināmi jautājumi par Franka personīgo dzīvi netiks uzdoti, un te Kronkaits pēkšņi sper vaļā: “Nu, Frank, pastāstiet man par šiem sakariem.” Tieši šis jautājums, Keja, tas ir izslēgts! Tādu jautājumu vispār nedrīkstēja uzdot...

Runājot Mahonijs, atlaidies savā ādas krēslā, sašutis lēni šūpoja galvu. Viņš ir spēcīgi būvēts 37 gadus vecs vīrietis ar apaļu, veselīgi sārtu seju, smagnēju žokli un šaurām gaišām acīm un varētu likties kašķīgs, ja nerunātu tik nepārprotami patiesā un izlīdzinošā tonī un nebūtu tik izmeklēti ģērbies. Viņa apģērbam un apaviem ir nevainojams piegriezums un lieste, un tā ir viena no pirmajām lietām, ko viņā savulaik pamanīja Sinatra. Mahonija plašajā birojā iepretim bāram stāv sarkans elektriskais kurpju spodrinātājs un statīvs ar pāris koka drēbju pakaramajiem, uz kuriem viņš var atstāt savas žaketes. Netālu no bāra redzama prezidenta Kenedija fotogrāfija ar autogrāfu, arī vairāki Franka Sinatras attēli, taču nevienā citā Mahonija sabiedrisko attiecību aģentūras telpā Sinatras foto nav atrodami. Savulaik uzgaidāmajā telpā pie sienas bijis liels viņa portrets, taču tas it kā esot sāpīgi aizskāris citu Mahonija pārstāvēto kinozvaigžņu patmīlu. Un, tā kā Sinatra pats aģentūrā tik un tā nerādās, fotogrāfiju esot noņēmuši.

Tomēr Sinatras klātbūtne te jaušama uz katra soļa. Ja Mahonijam nebūtu pamatota iemesla raizēm par Sinatru (kā šodien), viņš bez kādām grūtībām varētu tādu atrast. Lai grūtos brīžos būtu vieglāk, Mahonijs sev visapkārt izvietojis mazas piemiņas lietiņas no pagātnes situācijām, kad uztraukties nācies ne pa jokam. Viņa skūšanās piederumu kastē ir divus gadus veca miega zāļu kārbiņa, kas pirkta kādā Rīno aptiekā; datums uz pudelītes sakrīt ar Franka Sinatras Jaunākā nolaupīšanas dienu. Uz kāda galdiņa Mahonija kabinetā koka rāmītī stāv minētajā situācijā rakstītās izpirkuma zīmītes kopija. Viens no Mahonija raizēšanās paradumiem ir, sēžot pie rakstāmgalda, knibināties ap mazo spēļu vilcieniņu, kas vienmēr stāv viņam priekšā; tas ir suvenīrs no Sinatras filmas “Fon Raiana ekspresis”. Tiem, kuri pieder pie Sinatras tuvāko draugu loka, tas nozīmē tikpat daudz, cik “PT-109” kaklasaites adatas vīriešiem, kuri bijuši tuvu stāvoši Kenedijam. Pēc tam Mahonijs sāk braukāt ar mazītiņo vilcieniņu pa 15 centimetrus garajām sliedītēm – turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, klik-klak-klik-klak. Tāda ir viņa mazā dīvainība.

Tagad Mahonijs aši nolika vilcieniņu malā. Sekretāre viņam bija tikko paziņojusi par svarīgu telefona zvanu. Mahonijs pacēla klausuli, un viņa balss ieskanējās vēl mierīgāk un patiesāk nekā pirms tam.

– Jā, Frank, – viņš sacīja. – Saprotu... saprotu... jā, Frank...

Klusi nolicis klausuli, Mahonijs paziņoja, ka Franks Sinatra privātā lidmašīnā dodas pavadīt nedēļas nogali savā Palmspringsas mājā; tas ir 16 minūšu lidojuma attālumā no viņa rezidences Losandželosā. Mahonijs tagad atkal bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka Learjet lidmašīna, kuru vadīs Sinatras pilots, ir precīzi tāda pati kā tā, kura pirms neilga laika avarējusi citā Kalifornijas malā.

Nākamajā pirmdienā, mākoņainā un gadalaikam netipiski vēsā Kalifornijas dienā, vairāk nekā 100 cilvēku sapulcējās baltā televīzijas studijā – milzīgā telpā ar iespaidīgu baltu skatuvi, baltām sienām un desmitiem prožektoru un pie griestiem piekārtu lampu; kopumā tā stipri atgādināja milzīgu operāciju zāli. Un šajā telpā NBC pēc stundas vajadzēja sākt filmēt stundu garu krāsu televīzijas programmu, ko bija paredzēts demonstrēt 24. novembra vakarā. Raidījumam, cik nu tas atvēlētajā laikā būtu iespējams, vajadzēja atspoguļot Franka Sinatras 25 gadus garo karjeru izklaides industrijā. Atšķirībā no gaidāmās CBS dokumentālās filmas, šajā programmā netika plānots iedziļināties tajā Sinatras dzīves daļā, kuru viņš pats uzskata par ļoti personīgu un neaizskaramu. NBC šovs būtībā bija iecerēts kā stundu garš Sinatras koncerts, kurā viņš dziedātu dažus no hitiem, kas viņam no Hobokenas ļāvuši nokļūt Holivudā; to pārtrauktu vienīgi daži filmu fragmenti un Budweiser alus reklāmas. Pirms saaukstēšanās Sinatra par šo ideju bija lielā sajūsmā; viņš tajā saskatīja iespēju ne tikai uzrunāt nostalģisku noskaņu pārņemtus skatītājus, bet nodemonstrēt savu talantu arī rokenrola cienītājiem. Citiem vārdiem izsakoties, mēroties spēkiem ar The Beatles. Mahonija aģentūras sagatavotās preses relīzes to īpaši uzsvēra, norādot: “Ja gadījumā jums apnikuši mazgadīgi dziedātāji ar matu ērkuļiem, kuros varētu paslēpt pat kasti ar melonēm .., svaigas vēsmas jums var sagādāt iespēja novērtēt videoprogrammas “Sinatra: cilvēks un viņa mūzika” izklaides potenciālu...”

Taču šobrīd NBC Losandželosas studijā valdīja gaidu un spriedzes pilna atmosfēra; pie tā bija vainojama neskaidrība par Sinatras balsi. Visi 43 Nelsona Ridla orķestra mūziķi jau bija ieradušies, un daži, ieņēmuši savas vietas uz baltās platformas, sāka iesildīties. Dvaits Hemions, jauneklīgs, rūsgani blonds režisors, kurš izpelnījies cildinošas atsauksmes par savu Bārbrai Straisandei veltīto programmu, sēdēja stiklotā vadības kabīnē, no kuras varēja pārredzēt orķestri un skatuvi. Operatori, tehniķu brigādes, apsardze un Budweiser reklāmas cilvēki – visi gaidīja turpat starp prožektoriem un televīzijas kamerām; turpat grozījās arī kāds ducis sieviešu, kuras strādāja citās NBC ēkas daļās, taču bija aizšmaukušas no darba, lai varētu noskatīties Sinatras uzstāšanos.

Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem pa garo gaiteni līdz lielajai studijai vēja spārniem atceļoja ziņa, ka Sinatra redzēts automašīnu stāvlaukumā; viņš patlaban esot ceļā uz šejieni un izskatoties gluži vesels. Studijā sanākušo cilvēku pulciņu pārņēma milzu atvieglojums, taču, kad kalsnais, eleganti ģērbtais vīrieša stāvs pienāca tuvāk, visi satriekti ieraudzīja, ka tas nemaz nav Franks Sinatra. Tas bija viņa dublieris, Džonijs Delgado.

Delgado ir Sinatras gaita un Sinatras ķermeņa uzbūve, un zināmos rakursos arī viņa seja atgādina Sinatras vaibstus. Taču viņš liekas samērā kautrīgs cilvēks. Pirms 15 gadiem, savas aktiera karjeras sākumā, Delgado pieteicās lomai filmā “No šejienes līdz mūžībai”. Viņu angažēja, taču – kā pēc tam atklājās – tikai kā Sinatras dublieri. Sinatras jaunākajā filmā “Uzbrukums karalienei”, kurā Sinatra ar dažiem līdzzinātājiem mēģina nolaupīt laineri “Queen Mary”, Džonijs Delgado aizstāj Sinatru vairākās ainās, kas filmētas ūdenī. Un šoreiz, NBC studijā, viņa uzdevums bija stāvēt zem karstajām televīzijas gaismām, filmēšanas grupas zināšanai iezīmējot uz skatuves vietas, kurās vajadzēs atrasties Sinatram.

Pēc piecām minūtēm ienāca īstais Franks Sinatra. Viņa seja bija bāla; zilās acis likās mazliet ūdeņainas. Sinatram nebija izdevies izārstēt iesnas, taču viņš tik un tā piekrita mēģināt dziedāt, jo televīzijas uzņemšanas grafiki ir saspringti, bet orķestra un tehniķu savākšanai un studijas īrei jau bija iztērēti daudzi tūkstoši. Taču, kad viņš, dodoties uz mazo mēģinājumu telpu iesildīt balsi, pa ceļam ielūkojās studijā un ieraudzīja, ka skatuve un orķestra platforma nav novietotas cieši blakus, kā viņš bija īpaši pieprasījis, Sinatras lūpas sakniebās: viņš acīmredzami bija dziļi neapmierināts. Pēc dažiem mirkļiem no mēģinājumu telpas bija dzirdams, kā Sinatra dauza ar dūri pa klavieru vāku un koncertmeistars Bills Millers viņu mierina:

– Mēģini tik ļoti nepārdzīvot, Frank.

Vēlāk ienāca Džims Mahonijs un vēl kāds vīrietis, un sākās sarunas par to, ka torīt Ņujorkā mirusi žurnāliste Dorotija Kilgalena. Viņa daudzus gadus bija dedzīga Sinatras ienaidniece, un viņš savā naktskluba programmā atbildēja ar tikpat nelaipniem komentāriem. Arī tagad, kad Dorotija Kilgalena bija mirusi, Sinatra savu reakciju netaisījās slēpt.

– Ak tad Dorotija Kilgalena nomirusi, – viņš atkārtoja, iznākot no mēģinājumu telpas un pagriežoties, lai ietu uz studiju. – Tad jau man tagad vajadzēs pārstrādāt visas replikas.

Kad Sinatra ienāca studijā, visi mūziķi paņēma instrumentus un sastinga savos krēslos. Sinatra vairākas reizes noklepojās un tad, izmēģinājis ar orķestri vairākas balādes, nodziedāja “Don’t Worry About Me”. Palicis pilnībā apmierināts ar savu sniegumu un nezinādams, cik ilgi balss izturēs, Sinatra pēkšņi kļuva nepacietīgs.

– Vai mēs to maitasgabalu nevaram uzreiz rakstīt iekšā? – viņš uzsauca, paskatījies uz augšu, uz stikla kabīni, kurā sēdēja režisors Dvaits Hemions un viņa palīgi. Izskatījās, ka viņi visi noliekušies pār kontroles pulti.

– Vai mēs to maitasgabalu nevaram uzreiz rakstīt iekšā? – Sinatra atkārtoja.

Programmas skatuves menedžeris, kurš stāv pie kameras ar austiņām un mikrofonu, Sinatras teikto vārds vārdā atkārtoja kontroles kabīnei. “Vai mēs to maitasgabalu nevaram uzreiz rakstīt iekšā?”

Hemions neatbildēja. Iespējams, ka viņam bija atslēgts mikrofons, to bija grūti saprast, jo spilgto gaismu atspīdumi stiklā neļāva neko saskatīt.

– Varbūt uzvelkam žaketi un kaklasaiti, – teica Sinatra, kurš tobrīd bija ģērbies dzeltenā puloverā ar augstu apkakli, – un rakstām...

Piepeši skaļrunī atskanēja ļoti rāma Hemiona balss:

–Labi, Frank, ja jums nebūtu iebildumu sākt vēlreiz...

– Nē, man būtu gan iebildumi sākt vēlreiz, – Sinatra atcirta.

Hemiona pauzi, kas ilga vienu vai divas sekundes, atkal pārtrauca Sinatra:

– Kad mēs beigsim šeit strādāt pēc 1950. gada metodēm, tad varbūt...

Un viņš turpināja izgāzt savas dusmas pār Hemionu, pie viena darot zināmas savas domas par modernākas tehnikas neizmantošanu šādu programmu veidošanā. Tad, iespējams, vienkārši nevēloties lieki piepūlēt balsi, viņš apklusa. Un Dvaits Hemions ļoti pacietīgi, tik pacietīgi un mierīgi, it kā nebūtu dzirdējis nevienu vārdu no Sinatras tirādes, izklāstīja, kā iecerēta raidījuma sākuma daļa. Pagāja vēl dažas minūtes, un Sinatra jau lasīja ievada frāzes no lielajiem “špikeriem” blakus kamerai – vārdus, ko viņam vajadzēja sacīt, kad būs nodziedāta “Without a Song”. Tūlīt pēc tam viņš sāka gatavoties to pašu atkārtot kameras priekšā.

– Franka Sinatras šovs, pirmā daļa, 10. lappuse, pirmais dubls, – izlēcis kameras priekšā, nokliedzās vīrietis ar “klapi” un tūdaļ ar tādu pašu lēcienu atkal pazuda.

– Vai esat kādreiz iedomājušies, – Sinatra iesāka, – kāda būtu pasaule bez dziesmas? Tā būtu ļoti drūma vieta... Ir par ko padomāt, vai ne?

Sinatra apklusa.

– Es atvainojos, – viņš teica un piemetināja: – Vecīt, kā man vajag iedzert!

Viņi mēģināja vēlreiz.

– Franka Sinatras šovs, pirmā daļa, 10. lappuse, otrais dubls, – nobrēcās lēkājošais jauneklis ar “klapi”.

– Vai esat kādreiz iedomājušies, kāda būtu pasaule bez dziesmas? – šoreiz Franks Sinatra to nolasīja bez aizķeršanās. Tad viņš izmēģināja vēl dažas dziesmas, pāris reizes apklusinot orķestri, kad kāda konkrēta instrumenta skaņa nebija gluži tāda, kā viņš vēlētos. Bija grūti pateikt, cik izturīga izrādīsies viņa balss, jo tas vēl bija tikai programmas sākums. Tomēr tiktāl visi klātesošie likās apmierināti, īpaši, kad viņš nodziedāja veco un sentimentālo, bet visu iemīļoto dziesmu, ko pirms vairāk nekā 20 gadiem sarakstījuši Džimijs Van Hjūzens un Fils Silverss, – “Nancy”; tā bija veltīta Sinatras meitai, vecākajam no viņa trim bērniem, kad viņa vēl bija pavisam maza.

Ja neredzu viņu ik dienas

Jūtu kā man viņas trūkst…

Ū kas tā par laimi

Kad varu viņu noskūpstīt…

Sinatram dziedot šos vārdus, lai arī viņš tos ir dziedājis simtiem reižu, studijā visi piepeši manīja, ka dziedātāja sirdī notiek kaut kas ļoti īpašs, jo kaut kas ļoti īpašs parādījās viņa balsī. Saaukstējies vai ne, viņš tagad dziedāja ar iekšēju spēku un siltumu, izlikdams dziesmā sevi visu; viņa publiskā arogance bija zudusi, viņš atkailināja savu privāto pusi šajā dziesmā par meiteni, kura saprot viņu labāk nekā jebkurš cits un kuras priekšā viņš var nekautrēties būt viņš pats.

Nansijai ir 25 gadi. Kopš šķiršanās ar dziedātāju Tomiju Sandsu viņa dzīvo viena. Viņas mājas atrodas Losandželosas priekšpilsētā, un šobrīd viņa filmējas savā trešajā kinolentē un ierakstās sava tēva ierakstu kompānijā. Viņi tiekas katru dienu vai, ja ne, viņš viņai zvana – vienalga, vai atrodas kaut kur Eiropā vai Āzijā. Kad Sinatra kļuva populārs ar savām radio dziesmām, Nansija mājās klausījās un raudāja. Kad 1951. gadā izira Sinatras pirmā ģimene un viņš aizgāja no mājām, Nansija bija vienīgais bērns, kurš jau bija tādā vecumā, lai atcerētos viņu kā tēvu. Viņa arī redzēja tēvu kopā ar Avu Gārdneri, Džuljetu Prauzu, Miu Farovu un daudzām citām sievietēm...

Viņa ņem ziemu

Un pārvērš to vasarā...

Vasarai būtu

No viņas ko mācīties...

Tagad Nansija satiek viņu arī reizēs, kad viņš ciemojas pie savas pirmās sievas, agrākās Nansijas Barbato, apmetēja meitas no Džērsisitijas, kuru viņš apprecēja 1939. gadā, kad pelnīja 25 dolārus nedēļā, dziedot krodziņā Rustic Cabin netālu no Hobokenas.

Sinatras pirmā kundze ir satriecoša sieviete, kura tā arī nav devusies jaunā laulībā (“Ja tu esi bijusi precējusies ar Sinatru...,” viņa reiz skaidroja savai draudzenei). Viņa dzīvo lieliskā mājoklī Losandželosā ar savu jaunāko meitu Tīnu, kurai ir septiņpadsmit. Abu starpā nav nekāda rūgtuma, tikai dziļa abpusēja cieņa un mīļums; viņš šajā mājā ir allaž gaidīts, un tās iemītnieki zina, ka viņš bieži vien ierodas pagalam nepiemērotā stundā, sabiksta kamīnā uguni, apguļas uz sofas un aizmieg. Franks Sinatra var aizmigt jebkur – to viņš savulaik iemācījās, braukājot orķestru autobusos pa grambainiem ceļiem. Tāpat viņš iemācījās arī to, kā, sēžot smokingā, bikšu staru aizmugurē saknaģēt vīles un ielocīt žaketi, lai pamostoties uzvalks būtu kā tikko gludināts. Bet viņš vairs nebrauc ar autobusiem, un viņa meita Nansija, kura pusaudzes vecumā jutās atstumta, kad viņš gulēja uz sofas, nevis veltīja uzmanību viņai, vēlāk saprata, ka šī sofa ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur Sinatra var būt viņš pats, kur viņa slavenā seja nepievelk apkārtējo skatienus, nedz izraisa viņos anormālas reakcijas. Viņa saprata arī to, ka normāla dzīve viņas tēvam nekad nav bijusi dota: viņa bērnība bija pilna vientulības un alkām pēc uzmanības, taču, kopš viņam tās bija papilnam, viņš nekad vairs nav spējis izbaudīt vientulību. Skatoties laukā pa logu mājā, kas viņam reiz piederēja Hasbrukheitsā Ņūdžersijā, viņš laiku pa laikam manīja pusaudžu sejas, kas centās ielūkoties iekšā; un 1944. gadā, pārcēlies uz Kaliforniju un nopircis māju aiz trīsmetrīgas sētas pie Tolukas ezera, viņš atklāja, ka vienīgais veids, kā izbēgt no telefona un citiem traucēkļiem, bija kāpt laivā kopā ar dažiem draugiem, kāršu galdiņu un alus kasti un pavadīt uz ūdens visu pēcpusdienu. Nansija saka, ka viņš centies, cik nu tas bijis viņa spēkos, būt tāds pats kā visi. Viņš raudājis viņas kāzu dienā, viņš ir ļoti sentimentāls un jūtīgs...

– Ko tu tur augšā dari, Dvait?

Klusums skaņu ierakstu telpā.

– Vai tev tur ballīte notiek vai kas, Dvait?

Sinatra stāvēja uz skatuves ar sakrustotām rokām un lūkojās augšup uz Hemionu. Dziedot “Nansiju”, viņš bija ielicis tajā visu, uz ko viņa balss tajā dienā bija spējīga. Nākamajās dziesmās bija vairākas asas notis, un divas reizes viņa balss pilnīgi aizlūza. Bet Hemionam vadības kabīnē bija sabojājusies komunikācijas sistēma; pēc brīža viņš ienāca studijā un devās uz Sinatras pusi. Pēc pāris minūtēm abi izgāja no studijas un gāja uz ierakstu telpu. Sinatram atskaņoja ierakstu. Noskatījies kādas piecas minūtes, viņš sāka kratīt galvu.

– Aizmirsti par to, vienkārši aizmirsti. Tu velti šķied laiku. Tas tur, – Sinatra teica Hemionam, pametot ar galvu uz savu attēlu televizora ekrānā, – ir vīrs, kuram ir iesnas.

Tad viņš pameta ierakstu telpu, pavēlējis nodzēst visu tajā dienā safilmēto materiālu un atlikt ierakstu līdz laikam, kad viņš būs izveseļojies.

[..]

Franks Sinatra bija noguris no runām, tenkām, teorijām – noguris lasīt izteikumus par sevi, uzklausīt, ko cilvēki par viņu pilsētā runā. Viņam tās esot bijušas trīs garlaicīgas nedēļas, viņš teica, un tagad viņš vienkārši gribot pazust, aizlidot uz Lasvegasu, nolaist tvaiku. Viņš iekāpa savā lidmašīnā un laidās pāri Kalifornijas pakalniem, Nevadas līdzenumiem, tad nez cik jūdzes pāri tuksnesim – prom uz The Sands un Kleja–Patersona boksa dueli.

Cīņas priekšvakarā viņš bija augšā visu nakti un pēc tam nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, taču viņa dziedošā balss skanēja The Sands vestibilā, spēļu zālē, pat tualetēs. Laiku pa laikam to pārtrauca tikai publiski paziņojumi pa iekšējo komunikācijas sistēmu:

– ...Ron Fiša kungs, lūdzu pie telefona, Ron Fiša kungs... ar zelta banti matos... Herbert Rotstīna kungs, lūdzu pie telefona, Herbert Rotstīna kungs... atmiņas par laiku skaisto neļauj man gulēt tumšajās naktīs...

Cīņas gaidās The Sands un citu bulvāra Las Vegas Strip viesnīcu vestibilos tajā pēcpusdienā drūzmējās parastie pirmscīņas pravieši – spēlmaņi, vecie čempi, mazie cigāru ļuļķētāji no Astotās avēnijas, sporta žurnālisti, kuri to vien dara kā kritizē lielās cīņas, taču paši nepalaiž garām nevienu, romānu rakstnieki, kuri allaž, šķiet, cenšas identificēties ar kādu no bokseriem, vietējās prostitūtas kopā ar kādu zvaigzni no Losandželosas un arī kāda jauna brunete melnā, saburzītā vakartērpā, kura nupat raudāja pie viesnīcas virssulaiņa letes:

– Bet es gribu runāt ar Sinatras kungu.

– Viņa šeit nav, – virssulainis teica.

– Vai jūs varētu savienot mani ar viņa numuru?

– Sakaru līnija nedarbojas, kundze, – viņš noteica, un tad viņa nedroši pagriezās un, būdama tuvu asarām, devās pāri vestibilam uz lielo, trokšņaino kazino, pilnu ar vīriešiem, kurus interesēja vienīgi nauda.

Īsi pirms septiņiem vakarā The Sands direktors Džeks Entraters, liela auguma vīrs sirmiem matiem, iegāja spēļu zālē, lai dažiem vīriem pie acītes galda pateiktu, ka Sinatra jau ģērbjas. Viņš arī teica, ka neesot varējis dabūt visiem vietas pirmajā rindā, tādēļ daži – ieskaitot Leo Durošeru, kurš bija ieradies ar meiteni, un Džoiju Bišopu, kuru pavadīja sieva, – nevarēs sēdēt blakus Frankam Sinatram, bet viņiem būs jāsēž trešajā rindā. Kad Entraters piegāja pie Džoija Bišopa, lai to pateiktu, Bišopa seja saskāba. Nelikās, ka viņš būtu dusmīgs; viņš vienkārši blenza uz Entrateru, nebilzdams ne vārda, un likās nedaudz apstulbis.

– Džoij, man tiešām žēl, – Entraters teica, kad klusums ieilga, – bet mēs varējām dabūt tikai sešas vietas pirmajā rindā.

Bišops joprojām neko neteica. Bet, kad visi ieradās cīņas arēnā, Džoijs Bišops sēdēja pirmajā rindā, bet viņa sieva – trešajā.

Pirms cīņas, kas jau bija iedēvēta par svēto karu starp musulmaņiem un kristiešiem, uzstājās trīs jau iesirmi eksčempioni – Rokijs Marsiāno, Džo Lūijs, Sonijs Listons; pēc tam nāca ASV himna “Zvaigžņotais karogs”, kuru dziedāja vēl viens vīrs no pagātnes, Edijs Fišers. Tas bija noticis pirms vairāk nekā 14 gadiem, bet Sinatra joprojām atcerējās katru detaļu: Edijs Fišers tajā laikā bija jaunais baritonu karalis, viņam uz papēžiem mina Bilijs Ekstains un Gajs Mičels, bet Sinatra jau sen kā bija norakstīts. Kādu dienu viņš bija devies uz radiostudiju garām desmitiem Edija Fišera fanu un tie, ieraugot Sinatru, bija sākuši ņirgt:

– Frankijs, Frankijs, es ģībstu, es ģībstu!

Tas bija laiks, kad viņš pārdeva tikai kādus 30 000 skaņuplašu gadā, kad viņš spēlēja sev nepiemērotu smieklīga cilvēka lomu savā televīzijas šovā un ierakstīja tādus mēslus kā “Mama Will Bark” – kopā ar aktrisi Dagmāru.

– Ierakstā es kaucu un rēju, – Sinatra stāstīja, ar šausmām atceroties šo savas dzīves epizodi, – vienīgie, kas to novērtēja, bija suņi.

Viņa balss un mākslinieciskā gaume 1952. gadā bija neticami slikta, bet vēl lielāka loma viņa lejupslīdē, kā stāsta Sinatras draugi, bija viņa romānam ar Avu Gārdneri. Viņa tajā laikā bija ekrāna karaliene, viena no skaistākajām sievietēm pasaulē. Sinatras meita Nansija atceras redzējusi Avu peldamies tēva baseinā. Tad viņa izkāpusi no ūdens un, lēni nesdama savu pasakaino ķermeni, aizgājusi līdz kamīnam, dažus brīžus pie tā pastāvējusi, un tad pēkšņi licies, ka viņas garie, tumšie mati brīnumainā kārtā un bez piepūles ir jau sausi un atkal kārtībā.

Sinatras draugi saka, ka attiecībā uz sievietēm viņš nekad nezināja, vai tās grib viņu tā dēļ, ko viņš tām spēj dot tagad, vai tā dēļ, ko viņš tām spēs dot vēlāk. Ar Avu Gārdneri bija citādi. Nebija nekā tāda, ko viņš viņai spētu dot vēlāk. Viņa jau bija viļņa galotnē. Ja Sinatra no sava romāna ar viņu kaut ko iemācījās, tad droši vien, lūk, ko: kad lepnam vīrietim dzīvē neiet, sieviete nevar viņam palīdzēt. Jo īpaši sieviete, kas atrodas viļņa galotnē.

Tomēr, par spīti nogurušajai balsij, arī šajā laikā viņa dziedāšanā palaikam iezagās kāda dziļi emocionāla nots. Viena no šī perioda dziesmām, ko cilvēki atceras vēl tagad, ir “I’m a Fool to Want You”. Kāds Sinatras draugs, kurš atradās studijā, kad viņš to ierakstīja, atceras:

– Franks tajā vakarā bija ļoti koncentrējies. Viņš ierakstīja dziesmu vienā piegājienā, tad pagriezās un izgāja no studijas, un lieta bija darīta...

Sinatras tālaika menedžeris Hanks Sanikola teica:

– Ava mīlēja Franku, bet ne tā, kā viņš mīlēja viņu. Viņam ļoti vajag mīlestību. Viņam to vajag 24 stundas diennaktī, viņam vajag, lai visapkārt būtu cilvēki, Franks vienkārši tāds ir. Ava Gārdnere bija ļoti nedroša. Viņa domāja, ka nav spējīga vīrieti noturēt... Divas reizes viņš dzinās viņai pakaļ uz Āfriku, aizmirsis pats par savu karjeru.

– Avai nepatika, ka kopā ar Franku vienmēr ir viņa draugi, – cits draugs teica, – un tas viņu darīja traku. Dzīvojot kopā ar Nansiju, viņš bija pieradis vest visu to baru mājās, un Nansija, viņa krietnā sieva itāliete, nekad nesūdzējās, viņa vienkārši ņēma un pagatavoja visiem spageti.

1953. gadā Sinatra un Ava Gārdnere pēc divu gadu kopdzīves izšķīrās. Runā, ka Sinatras māte esot mēģinājusi abus samierināt, bet, lai gan Ava bija tam gatava, Franks Sinatra nebija. Viņu pasāka redzēt kopā ar citām sievietēm. Svaru kausi bija nosvērušies citādi. Šajā periodā kaut kādā brīdī Sinatra no dziedoša puisīša, no zēna jūrnieka uzvalciņā bija pārtapis par vīru. Pat vēl pirms sava Oskara par lomu filmā “No šejienes mūžībā” pa reizei bija uzplaiksnījis viņa kādreizējais talants – dziesmas “The Birth of the Blues” ierakstā, uzstāšanās reizē naktsklubā Riviera, kuru slavēja sajūsminātie džeza kritiķi. Turklāt mazo trīsminūšu skaņuplašu vietā tagad populāras kļuva ilgspēlējošās plates, un Sinatras koncertēšanas stils būtu to pārvērtis kapitālā arī tāpat – ar vai bez Oskara.

1954. gadā žurnāls Metronome piešķīra Sinatram, kurš nu jau atkal ar pilnu krūti bija meties dziedāšanā, Gada dziedātāja titulu, un vēlāk viņš uzvarēja ziņu aģentūras UPI diskžokeju aptaujā, apsteidzot Ediju Fišeru – kurš tagad Lasvegasā, nodziedājis “Zvaigžņoto karogu”, izkāpa no ringa, un sākās cīņa.

Pirmajā raundā Floids Patersons dzenāja Kleju pa ringu, bet netika viņam klāt, un tālāk jau viņš kļuva par Kleja rotaļlietu. Cīņa beidzās 12. raundā ar tehnisku nokautu. Pēc pusstundas gandrīz visi jau bija aizmirsuši par cīņu un atgriezušies pie saviem spēļu galdiem vai iestājušies rindā pēc biļetēm uz Dīna Mārtina, Sinatras un Bišopa regulāro šovu uz The Sands naktskluba skatuves. Šajā pasākumā piedalās arī Samijs Deiviss Jaunākais, kad viņš iebraucis Lasvegasā, un tā programmu veido pāris dziesmu un daudz joku – ļoti neformāli, ļoti īpaši un samērā etniski joki, piemēram, Mārtins ar glāzi rokā prasa Bišopam:

– Vai tu esi redzējis žīdu žitsu? 

Vai Bišops, kurš spēlē ebreju viesmīli, brīdina divus itāliešus būt piesardzīgiem:

– Man ir pašam sava banda – Macija.

Pēc šova pēdējā numura Sinatras pulciņš, kurā nu jau bija cilvēku 20 – to vidū Džilijs, kurš bija atlidojis no Ņujorkas, Džimijs Kanons, Sinatras mīļākais sporta žurnālists, Harolds Gibonss, autovadītāju apvienības Teamster amatpersona, kuram bija paredzēts pārņemt apvienības vadību, ja Hofu ietupinātu aiz restēm –, visi sasēdās automašīnās un devās uz citu klubu. Pulkstenis rādīja trīs. Nakts bija jauna.

Viņi piestāja viesnīcā The Sahara, sasēdās ap garu galdu zāles aizmugurē un pievērsa skatus mazam, plikgalvainam komiķim, vārdā Dons Riklss, – iespējams, visdzēlīgākajam komiķim valstī. Viņa humors ir tik rupjš un tik bezgaumīgs, ka tas neaizvaino nevienu – tas ir pārāk aizskarošs, lai kādu aizskartu. Pamanījis zālē Ediju Fišeru, Riklss ņēmās izsmiet viņa mīlnieka spējas, sakot, ka nav nekāds brīnums, ka viņš nespēj tikt galā ar Elizabeti Teilori; un, kad divi biznesmeņi atzina, ka viņi ir ēģiptieši, Riklss iedzēla viņiem par viņu valsts politiku pret Izraēlu; vēl viņš deva nepārprotamus mājienus, ka sieviete, kas sēdēja pie viena galda ar savu vīru, īstenībā ir ielasmeita.

Sinatras pulciņa ienākšana Donam Riklsam bija īsta dāvana. Rādīdams ar pirkstu uz Džiliju, viņš brēca:

– Kāda ir sajūta būt Frankam par traktoru? Jā, Džilijs iet visur Frankam pa priekšu un nošķūrē ceļu.

Tad, pamājis Durošeram, Riklss teica:

– Piecelies, Leo, parādi Frankam, kā tu māki slīdēt!

Tad viņš pievērsās Sinatram, neaizmirstot pieminēt ne Miu Farovu, ne to, ka viņam pie galvas piespraustas liekas sprogas, kā arī pateikt, ka Sinatra kā dziedātājs ir beigts un pagalam, un, kad Sinatra smējās, visi smējās, un Riklss norādīja uz Bišopu:

– Džoijs Bišops visu laiku šķielē uz Franku, lai saprastu, kur jāsmejas.

Pēc dažiem Riklsa ebreju jokiem Dīns Mārtins piecēlās un iebļāvās:

– Ei, tu vienmēr runā tikai par ebrejiem, nekad par itāļiem.

Un Riklss tūlīt viņam pretī:

– Priekš kam mums itāļi – viņi jau māk tikai aizgaiņāt mušas no mūsu zivīm.

Sinatra smējās, viņi visi smējās, un Riklss tādā pašā garā turpināja vēl gandrīz stundu, līdz piecēlās Sinatra un teica:

– Klau, laiks beigt. Man ir jāiet.

– Aizver muti un apsēdies! – Riklss atcirta. – Man bija jāklausās tava dziedāšana...

– Tu vispār zini, ar ko tu runā? – Sinatra bļāva pretī.

– Ar Diku Heimsu, – Riklss atbildēja, un Sinatra atkal smējās, un tad Dīns Mārtins, izliedams sev uz galvas pudeli viskija un galīgi samērcēdams savu smokingu, sita ar dūri pa galdu.

– Kurš būtu domājis, ka streipuļošana var padarīt cilvēku par zvaigzni? –Riklss teica, bet Mārtins nokliedzās:

– Ei, es gribu teikt runu.

– Aizveries!

– Nē, Don, es gribu tev pateikt, – Dīns Mārtins spītīgi turpināja, – ka tu esi liels mākslinieks.

– Paldies tev, Dīn, – Riklss teica, manāmi iepriecināts.

– Bet daudz netici tam, ko es saku, – Mārtins bilda, atkrizdams atpakaļ krēslā. – Es esmu pillā.

– Tam gan es ticu, – Riklss noteica.

Franks Sinatra, ap četriem rītā, ar savu pulciņu devās laukā no The Sahara, daži – ar viskija glāzēm, no kurām turpināja malkot uz ietves un mašīnās; tad, atgriezušies viesnīcā The Sands, viņi iegāja kazino. Tas vēl arvien bija pilns ar cilvēkiem, ruletes griezās, un zāles tālākajā stūrī klaigāja kauliņu spēlmaņi.

Sinatra ar burbona glāzi kreisajā rokā iejuka pūlī. Atšķirībā no dažiem viņa draugiem viņš izskatījās nevainojami – smokinga tauriņš taisnāks par taisnu, kurpes spodras. Liekas, ka viņš nekad nezaudē pašcieņu un stāju, lai cik būtu izdzēris vai lai cik nebūtu gulējis. Ejot viņš nekad negrīļojas kā Dīns Mārtins, nedz arī dejo ejās starp solu rindām vai lec uz galdiem kā Samijs Deiviss.

Lai kur viņš atrastos, kāda Sinatras daļa vienmēr ir kaut kur citur. Kāda viņa daļa, lai arī dažkārt pavisam niecīga, vienmēr paliek Il Padrone. Arī tagad, nolicis glāzi uz acītes galda iepretī kāršu dalītājam, Sinatra stāvēja nedaudz atstatu no galda, nevis atspiedies pret to. Viņš ieslidināja roku zem smokinga žaketes bikšu kabatā un izvilka no tās pabiezu žūksni ar gludām banknotēm. Viņš maigi nolupināja no tās vienu 100 dolāru zīmi un nolika to uz zaļā, ar filca audumu apvilktā galda. Dalītājs iedalīja viņam divas kārtis. Sinatra pieprasīja trešo kārti – un pazaudēja simtnieku.

Saglabājot vēsu sejas izteiksmi, Sinatra nolika uz galda otru 100 dolāru zīmi. Pazaudēja arī to. Tad viņš nolika trešo – un pazaudēja. Tad viņš uz galda nolika divas 100 dolāru zīmes un pazaudēja tās. Visbeidzot, pazaudējis arī sesto simtnieku, Sinatra atkāpās no galda un, pamājis ar galvu dalītājam, noteica:

– Labs dīleris.

Pūlis, kas bija savācies ap viņu, pašķīrās, lai ļautu viņam aiziet. Viņa priekšā iznira kāda sieviete, kas sniedza papīra gabalu un lūdza autogrāfu. Viņš parakstījās un teica: – Paldies.

The Sands lielās ēdamzāles tālākajā galā Sinatram bija rezervēts garš galds. Ēdamzāle šajā rīta stundā bija patukša, tajā varbūt bija kādi 25 cilvēki, ieskaitot galdiņu netālu no Sinatras, pie kura sēdēja četras jaunas dāmas bez pavadoņiem. Zāles otrā galā pie cita gara galda plecu pie pleca sēdēja septiņi vīrieši, divi no viņiem ar tumšām brillēm, un klusi ēda, gandrīz nepārmīdami ne vārda – vienkārši sēdēja un ēda, un vēroja apkārt notiekošo.

Sasēdušies ap galdu un iedzēruši vēl pa glāzei, Sinatras pulciņš pasūtīja ēdienu. Galds bija apmēram tāda paša lieluma kā tas, kas Sinatram vienmēr rezervēts Džilija salonā Ņujorkā, un cilvēki, kas ap to sēdēja, bija pa lielākai daļai tie paši, kuri bieži redzami kopā ar viņu pie Džilija vai restorānā Kalifornijā, vai Itālijā, vai Ņūdžersijā, vai kur nu Sinatram gadās būt.

Kad Sinatra sēžas pie galda, ar viņu vienmēr ir viņa uzticamie draugi; un, lai kur viņš atrastos un lai cik smalka būtu vieta, tajā vienmēr ir kaut kas no viņa dzimtās priekšpilsētas vides, jo Sinatra, lai cik tālu būtu dzīvē aizgājis, joprojām kaut kādā mērā ir zēns no priekšpilsētas – tikai tagad viņš savu priekšpilsētu nes sev līdzi.

Šāds kvaziģimenisks pasākums pie rezervēta galda publiskā vietā Sinatram tagad ir tuvākais līdzinieks mājas dzīvei. Varbūt, izbaudījis mājas dzīvi un to pametis, viņš nemaz negrib ciešāk tai pietuvoties; lai gan tā nemaz nešķiet, jo par savu ģimeni viņš runā ar lielu siltumu, uztur ciešus sakarus ar savu pirmo sievu un neļauj viņai pieņemt svarīgus lēmumus, vispirms neaprunājoties ar viņu. Viņš labprāt atdod viņai vai viņa meitai Nansijai savas mēbeles vai kādas piemiņas lietas, un viņš saglabā draudzīgas attiecības arī ar Avu Gārdneri. Kad viņš bija Itālijā, “Fon Raiana ekspreša” filmēšanā, viņi kādu laiku pavadīja kopā, un katru viņu soli izsekoja paparaci. Stāstīja, ka šie paparaci esot kopīgi piesolījuši Sinatram 16 000 dolāru, ja viņš piekristu pozēt kopā ar Avu; Sinatram esot bijis pretpiedāvājums – 32 000 dolāru, ja viņam atļautu salauzt kādam paparaci roku un kāju.

Lai gan Sinatram bieži vien nav nekas pretī palikt mājās pilnīgi vienam, veltot laiku netraucētai lasīšanai un domāšanai, ir reizes, kad viņš naktīs mājās ir viens pats, bet ne aiz brīvas gribas. Varbūt viņš ir apzvanījis pusduci sieviešu un kaut kāda iemesla dēļ tās visas ir aizņemtas. Tad viņš zvana savam mājkalpotājam Džordžam Džeikobsam.

– Džordž, es šodien vakariņas ēdīšu mājās.

– Un cik lielā skaitā jūs būsiet?

– Es viens, – Sinatra saka. – Pagatavo man kaut ko vieglu, es neesmu pārāk izsalcis.

Džordžs Džeikobss ir 36 gadus vecs, divas šķirtas laulības pārdzīvojis vīrs, kurš pēc skata atgādina Biliju Ekstainu. Kopā ar Sinatru viņš ir apceļojis puspasaules un ir viņam ļoti pieķēries. Džeikobss dzīvo ērtā vecpuiša dzīvoklī blakus Saulrieta bulvārim, netālu no naktskluba Whiskey à Go Go, un pilsētā viņš ir slavens ar savu draisko Kalifornijas meiču un reizē arī draudzeņu bariņu – dažas no tām, viņš atzīst, sākumā uzķērušās uz stāsta par viņa tuvajām attiecībām ar Sinatru.

Kad ieradīsies Sinatra, Džeikobss viņam viesistabā pasniegs vakariņas. Tad Sinatra teiks Džeikobsam, ka viņš var doties mājās. Ja Sinatra šādos vakaros palūgtu Džeikobsu uzkavēties ilgāk vai uzspēlēt ar viņu kādu pokera raundu, viņš būtu priecīgs pakalpot. Bet Sinatra nekad to nelūdz.

Otrajā naktī Lasvegasā Franks Sinatra kopā ar draugiem nosēdēja The Sands ēdamzālē gandrīz līdz astoņiem rītā. Pa dienu kārtīgi izgulējies, viņš aizlidoja atpakaļ uz Losandželosu un nākamajā rītā jau brauca ar savu mazo golfa mašīnīti pa studijas Paramount Pictures uzņemšanas laukumu. Viņam bija jāpabeidz divas ainas ar seksīgo blondīni Virnu Līzi filmā “Uzbrukums karalienei”. Vadīdams savu mazo braucamo augšup pa ceļu starp lielajām studiju ēkām, viņš pamanīja Stīvu Rosi, kurš ar savu komēdiju šova partneri Mārtiju Alenu blakus studijā filmējās citā filmā kopā ar Nansiju Sinatru.

– Ei, Stīv, – viņš uzsauca Rosi, – beidz bučot Nansiju!

– Filma paliek filma, Frank, – Rosi atskatīdamies teica.

– Garāžā?

– Tās manas itāļa asinis, Frank.

– Labi, atslābsti, – Sinatra teica, piemiegdams Stīvam ar aci, tad nogriezās ap stūri un novietoja savu mašīnu pie lielas, neizteiksmīgas ēkas, kurā bija jānotiek filmēšanai.

– Kur ir tas resnais režisors? – Sinatra uzsauca, iesoļodams studijā, kurā desmitiem tehnisko darbinieku un aktieru drūzmējās ap kinokamerām. Režisors Džeks Donohjū, varena auguma vīrs, 22 gadus ir strādājis kopā ar Sinatru pie dažādām filmām, bet šī filma viņam radījusi tādas galvassāpes kā neviena cita. Scenārijs tika apcirpts, aktieri bija nemierā ar filmēšanas gaitu, un Sinatram šis projekts jau bija apnicis. Bet tagad bija atlikušas vairs tikai divas ainas – viena, pavisam īsa, baseinā un otra – garāka un kaislīgāka – ar Sinatru un Virnu Līzi simulētā pludmalē.

Baseina aina, kurā Sinatram un viņa nolaupītājiem neizdodas pamest “Karalieni Mēriju”, tika uzņemta ātri un labi. Kad Sinatra pāris minūtes bija dabūjis nostāvēt līdz pleciem ūdenī, viņš teica:

– Ejam tālāk, draugi, ūdens ir auksts, un man tikko jau bija vienas iesnas.

Operatori ar savām komandām pievirzījās tuvāk, Virna Līzi ielēca ūdenī blakus Sinatram, un Džeks Donohjū uzsauca saviem asistentiem, kuri darbināja ventilatorus: – Dodiet man viļņus! – un kāds cits nokomandēja: – Viļņus! – un Sinatra sāka dziedāt.

Nākamajā ainā Franks Sinatra atradās pludmalē un it kā skatījās zvaigznēs. Virnai Līzi vajadzēja viņam tuvoties un mest kurpi tā, lai tā nokristu tuvu viņam, ar to piesakot savu ierašanos, tad apsēsties viņam blakus un sagatavoties kaislīgam turpinājumam. Pirms kameru ieslēgšanas Līzi izmēģināja kurpes mešanu gulošā Sinatras virzienā. Kamēr viņa gatavojās metienam, Sinatra iesaucās:

– Ja trāpīsi manam putnam, es iešu mājās.

Virna Līzi, kura angļu valodu saprot visai vāji un Sinatras īpašo žargonu vēl vājāk, izskatījās apjukusi, bet visi aiz kamerām stāvošie smējās. Tad viņa meta. Kurpe apmeta gaisā kūleni un piezemējās uz viņa vēdera.

– Kādas trīs collas par augstu, – viņš paziņoja. Viņa atkal nesaprata, kāpēc visi smējās.

Tad Džeks Donohjū lika viņiem izmēģināt dialogu, un Sinatra, vēl arvien pilns ar Lasvegasā uzlādēto enerģiju un nevarēdams sagaidīt, kad tiks ieslēgtas kameras, teica:

– Izmēģinām vienu dubli!

Donohjū nebija drošs, vai Sinatra un Līzi zina savus tekstus pietiekami labi, tomēr piekrita, un asistents ar klapīti iesaucās:

– 419, dubls 1.

Virna Līzi sāka iet ar kurpi rokā un meta to Frankam, kurš gulēja pludmalē. Tā nokrita blakus viņa lielam, un Sinatras labās acs plakstiņš pacēlās – tikko manāmi, taču filmēšanas komanda to pamanīja, un viņu sejas atplauka smaidā.

– Ko zvaigznes tev šovakar saka? – teica Līzi, izrunādama savu pirmo dialoga rindiņu un apsēzdamās blakus Sinatram pludmalē.

– Zvaigznes šovakar saka, ka es esmu idiots, – Sinatra teica, – pirmās šķiras idiots, ka esmu iekūlies šajā lietā...

– Stop! – iesaucās Donohjū. Kadrā bija redzama mikrofona ēna smiltīs, un Virna nebija apsēdusies īstajā vietā.

– 419, dubls 2, – paziņoja vīrs ar klapīti.

Līzi atkal tuvojās, meta kurpi, kas šoreiz līdz viņam neaizlidoja – Sinatra izdvesa pavisam vieglu nopūtu –, un teica:

– Ko zvaigznes tev šovakar saka?

– Zvaigznes saka, ka es esmu idiots, pirmās šķiras idiots, ka esmu iekūlies šajā lietā...

Tad saskaņā ar scenāriju Sinatram vajadzēja turpināt: “...vai tu saproti, ko mēs taisāmies pasākt? Tiklīdz būsim uzkāpuši uz “Karalienes Mērijas” klāja,” – bet Sinatra, kuram bieži patīk improvizēt, teica:

– ...vai tu saproti, ko mēs taisāmies pasākt? Tiklīdz būsim uzkāpuši uz tā sūda kuģa...

– Nē, nē, – Donohjū pārtrauca viņu pusvārdā, – tā tur, man liekas, nav.

Kameras tika apturētas, daži smējās, un Sinatra pacēla no smiltīm galvu, it kā viņu būtu pārtraukuši bez iemesla.

– Nesaprotu, kāpēc tā nevarētu teikt..., – viņš iesāka, bet Ričards Konte, kurš stāvēja aiz kameras, iebrēcās:

– Londonā tas neies cauri.

Donohjū izlaida roku caur saviem paplānajiem, iesirmajiem matiem un teica, bet ne ar dusmām:

– Zini, viss būtu bijis labi, ja viens nebūtu salaidis dēlī savu tekstu...

– Jā, – piekrita operators Bilijs Danjelss, atrāvis galvu no kameras, – tā bija tīri laba aina.

– Pievaldi mēli, – Sinatra atcirta. Tad Sinatra, kuram ir īpašs talants atrast ceļus, kā izvairīties no ainu pārfilmēšanas, ierosināja veidu, kā nofilmēto materiālu varētu izmantot un to “sūda” rindiņu ierakstīt vēlāk. Ierosinājums tika pieņemts. Tad kameras atkal sāka darboties, Virna Līzi liecās tuvāk Sinatram smiltīs, un viņš to pievilka sev klāt. Tagad kamera piebrauca tuvāk, lai uzņemtu viņu tuvplānus, un pāris sekundes patarkšķināja, bet Sinatra un Līzi nebeidza skūpstīties, viņi vienkārši palika guļam smiltīs, cieši apskāvušies. Tad Virnas Līzi kreisā kāja sāka pamazām celties uz augšu; filmēšanas komanda to vēroja klusējot, neviens neteica ne vārda, līdz Donohjū beidzot iesaucās:

– Pasakiet man, kad jūs beigsiet. Man sāk beigties lente.

Tad Līzi piecēlās, iztaisnoja balto kleitu, atglauda atpakaļ blondos matus un pieskārās savām lūpām – lūpu krāsa bija izsmērējusies. Piecēlās arī Sinatra ar vieglu smaidu uz lūpām un devās uz ģērbtuvi.

Iedams garām kādam pavecākam vīram, kurš stāvēja netālu no kameras, Sinatra ievaicājās:

– Kā iet tavai Bell & Howell kamerai?

Vecais vīrs pasmaidīja.

– Nav ne vainas, Frank.

– Labi.

Ģērbtuvē Sinatru gaidīja automašīnu dizainers, kurš bija atnesis skices Sinatras jaunajai, pēc pasūtījuma būvētajai automašīnai, kura aizstās 25 000 dolāru vērto Ghia, ar ko viņš brauc pēdējos gados. Viņu gaidīja arī viņa sekretārs Toms Konrojs ar vēstulēm pilnu maisu (to skaitā vēstule no Ņujorkas mēra Džona Lindsija) un Bills Millers, Sinatras pianists, ar kuru bija sarunāts izmēģināt dažas dziesmas no Sinatras topošā albuma “Moonlight Sinatra” pirms vakarā paredzētā ieraksta.

Kino uzņemšanas laukumā Sinatram nav nekas pretī padzīt velnu, taču ierakstu sesijās viņš ir ārkārtīgi nopietns. Biogrāfijas autoram Robinam Daglasam-Houmam viņš to skaidroja šādi:

– Kad tu ieraksti dziesmu, viss ir tikai tavās rokās. Ja ieraksts ir slikts, vaino tikai tevi – nevienu citu. Ja tas ir labs, slavē arī tikai tevi. Ar kino nekad tā nav; tur ir producenti un scenāristi, un simtiem cilvēku birojos un atbildības nasta ir daudz vieglāka. Bet ierakstā viss atkarīgs tikai no tevis...

Dienas kļuvušas īsākas

Ir pienācis rudens

Un es domāju par savu dzīvi

Kā krietnu vīnu

Kas ilgi stāvējis mucā...

Vairs jau nav svarīgi, tieši kuru dziesmu viņš dzied vai kurš uzrakstījis vārdus, – tie visi ir viņa vārdi, viņa jūtas, tās ir nodaļas viņa dzīves liriskajā romānā.

Dzīve ir skaista,

Kamēr turu rokās tās grožus...

Kad Franks Sinatra piebrauc pie studijas, viņš, liekas, izdejo laukā no mašīnas, pārdejo pāri ietvei un iekšā pa galvenajām durvīm; tad, klakšķinot pirkstus, viņš stāv orķestra priekšā mājīgā, skaņas necaurlaidīgā telpā, un drīz vien viņš jau valda pār katru mūziķi, katru instrumentu, katru skaņas vilni. Daži mūziķi viņu pavada jau 25 gadus un ir novecojuši, klausoties viņu dziedam “You Make Me Feel So Young”.

Kad viņa balss ir kārtībā, kā tas ir šovakar, Sinatra ļaujas ekstāzes vilnim, gaiss studijā elektrizējas, orķestri pārņem saviļņojuma trīsas, kas ir sajūtamas arī skaņu ierakstu telpā, kur 12 vīri, Sinatras draugi, māj viņam no stikla otrās puses. Viens no tiem ir Dodgers komandas pičers Dons Draisdeils (“Hei, Lielais D,” Sinatra viņam uzsauc, “hei, čomiņ!”); vēl tur ir profesionālais golfa spēlētājs Bo Viningers; ir arī vairākas skaistas sievietes, kuras sastājušās aiz skaņu inženieriem, – viņas smaida Sinatram un liegi kustina ķermeņus samtainās mūzikas ritmā:

Vai tas ir mēness mīļā

Nekas cits tikai mēness mīļā

Vai tu būsi jau prom kad

Istabā iezagsies ausma...

Kad viņš beidz dziedāt, ieraksts tiek atskaņots magnetofonā, un Nansija Sinatra, kas tikko ienākusi, pievienojas tēvam orķestra priekšā, lai to noklausītos. Viņi klausās klusējot, visu acis ir pievērstas viņiem – karalim, princesei; kad mūzika beidzas, no skaņu ieraksta telpas atskan aplausi, Nansija smaida, viņas tēvs noklakšķina pirkstus un, piesitot kāju, saka:

– Ūba-dība-būbi-dū!

Tad Sinatra pasauc vienu no saviem vīriem.

– Klau, Sārdž, vai es varētu dabūt pustasīti kafijas?

Sārdžs Veiss, kurš pirms tam klausījies mūziku, lēni pieceļas.

– Es negribēju tevi pamodināt, Sārdž, – Sinatra smaidot saka.

Tad Veiss atnes kafiju; Sinatra uz to paskatās, pasmaržo un tad visiem saka:

– Es cerēju, ka viņš būs jauks pret mani, bet tā nudien ir kafija...

Vēl vairāk smaidu visapkārt, un tad orķestris gatavojas nākamajam numuram. Pēc stundas ierakstu sesija ir galā.

Mūziķi liek savus instrumentus kastēs, ņem mēteļus un dodas uz izeju, pa ceļam novēlot Sinatram labunakti. Viņš tos visus zina pēc vārda, zina arī par viņu personisko dzīvi pirms laulībām, par viņu šķiršanās drāmām, par viņu kāpumiem un kritumiem – tāpat kā viņi zina par viņu. Kad viņam garām iet mežradznieks, neliela auguma itālis, vārdā Vinsents Derosa, kurš pavada Sinatru kopš Lucky Strike sponsorētās radio hitparādes dienām, Sinatra pastiepj roku un viņu aptur.

– Vičenco, – Sinatra saka, – kā iet tavai meitiņai?

– Viņai iet labi, Frank.

– Viņa jau nav vairs nekāda mazā, – Sinatra sevi izlabo, – nu jau viņa ir liela meiča.

– Jā, viņa mācās koledžā, Dienvidkalifornijas Universitātē.

– Lieliski.

– Man liekas, Frank, ka viņai ir arī dziedātājas talants.

Sinatra uz brīdi apklust, tad saka:

– Jā, bet labāk lai viņa vispirms iegūt izglītību, Vičenco.

Vinsents Derosa pamāj ar galvu.

– Jā, Frank, – viņš saka. – Nu tad ar labunakti, Frank.

– Ar labunakti, Vičenco.

Kad mūziķi aizgājuši, arī Sinatra pamet ierakstu studiju, un gaitenī viņam pievienojas draugi. Viņš gatavojas iet iedzert kopā ar Draisdeilu, Viningeru un vēl dažiem draugiem, taču vispirms viņš dodas uz gaiteņa tālāko galu novēlēt labunakti Nansijai, kura jau velk mugurā mēteli un taisās braukt mājās.

Noskūpstījis viņu uz vaiga, viņš steidzas atpakaļ pie draugiem, kuri gaida pie durvīm. Bet, pirms Nansija paguvusi pamest studiju, viņu uzrunā Als Silvāni, viens no Sinatras vīriem.

– Nansij, vai esi gatava doties?

– Ai, paldies, Al, – viņa atbild, – bet es tikšu galā pati.

– Pāvesta pavēle, – saka Silvāni, izstiepdams uz priekšu rokas ar augšup pavērstām plaukstām.

Tikai pēc tam, kad Nansija viņam norādījusi uz diviem draugiem, kuri pavadīs viņu uz mājām, un tikai pēc tam, kad Silvāni viņus atzinis par draugiem, viņš ir gatavs doties projām.

Pārējais mēnesis pagāja spoži un skurbi. Ierakstu sesija bija izdevusies lieliski, filma bija pabeigta, televīzijas šovi nebija paredzēti, un tagad Sinatra savā Ghia bija ceļā uz biroju, lai ķertos pie jaunāko projektu koordinēšanas. Viņa tuvāko mēnešu plānos bija uzstāšanās viesnīcā The Sands, jauna spiegu filma ar nosaukumu “Kailais skrējējs”, kas tiks filmēta Anglijā, un vēl pāris jaunu albumu. Un pēc nedēļas viņam jau būs piecdesmit...

Dzīve ir skaista

Kamēr turu rokās tās grožus

Es būtu pilnīgs muļķis

Ja kādreiz palaistu tos vaļā...

Franks Sinatra apturēja mašīnu. Dega sarkanā gaisma. Gājēji steidzās pāri ielai viņa vējstikla priekšā, bet, kā jau parasti, viena palika stāvam. Tā bija meitene, ap gadiem divdesmit. Viņa stāvēja ielas malā un skatījās uz viņu. Viņš to vēroja ar kreisās acs kaktiņu, un viņš zināja, jo tas notiek gandrīz ik dienas, ka viņa domā: “Izskatās pēc viņa, bet vai tiešām?”

Mirkli pirms ieslēdzās zaļā gaisma, Sinatra pagriezās pret viņu un ieskatījās viņai tieši acīs, gaidot reakciju, kurai, kā viņš to labi zināja, ir jānāk. Tā arī nāca, un viņš pasmaidīja. Viņa smaidīja, un prom viņš bija.

Esquire, 2016. gada 14. maijā

^{Tulkojuši Sabīne Ozola un Valdis Ābols}