Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Frankam Sinatram ir iesnas
Franks Sinatra, viņa meita Nansija Sinatra un aktieris Juls Briners 1965. gadā. Foto: Getty Images
Žanra klasika

Gejs Talīzs

Frankam Sinatram ir iesnas

1965. gada ziemā rakstnieks Gejs Talīzs (Gay Talese) žurnāla Esquire uzdevumā ieradās Losandželosā, lai savāktu materiālu plašam rakstam par Franku Sinatru. Leģendārajam dziedātājam tuvojās 50. dzimšanas diena. Viņš bija nevesels, nelāgā noskaņojumā un nevēlējās sniegt interviju. Talīzs palika Losandželosā, cerot, ka dziedātājs drīz jutīsies labāk un pārdomās, un sāka runāt ar zvaigznei tuvu stāvošām personām – draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi apgrozījās viņa sabiedrībā –, kā arī izmantoja katru izdevību vērot pašu Sinatru. Ieguldītā darba rezultāts, raksts ar nosaukumu “Sinatram ir iesnas” (“Sinatra Has a Cold”), tika publicēts 1966. gada aprīlī un kļuva par vienu no visu laiku slavenākajiem žurnāla rakstiem, arī vienu no pirmajiem tā sauktās jaunās žurnālistikas paraugiem – uz pedantiski precīziem faktiem balstītiem aprakstiem, kas iedzīvināti līdz tam vienīgi daiļliteratūrā izmantotā spilgtā stāstījuma manierē.

Franks Sinatra filmas “Marriage on the Rocks” uzņemšanas laukumā 1965. gadā. Foto: Getty Images


Franks Sinatra ar burbona glāzi vienā rokā un cigareti otrā stāvēja tumšā bāra stūrī starp divām pievilcīgām, taču pavītušām blondīnēm, kuras sēdēja, gaidot, kad viņš kaut ko teiks. Taču Sinatra neko nesacīja; viņš bija klusējis gandrīz visu vakaru, vienīgi šobrīd, šajā slēgtajā Beverlihilsas klubā, viņš likās vēl savrupāks nekā parasti un cauri dūmiem un pustumsai vērās tālumā – uz lielo telpu aiz bāra, kur desmitiem jaunu pārīšu sakņupuši sēdēja ap maziem galdiņiem vai dejoja tvistu stereo atskaņotāja dārdinātā apdullinošā folkroka pavadījumā. Abas blondīnes, tāpat kā četri netālu stāvošie Sinatras draugi, zināja, ka nav prātīgi uzbāzties ar sarunu, kad viņš noskaņots īgni klusēt; šāds garastāvoklis nebija nekas neparasts šajā novembra pirmajā nedēļā, mēnesi pirms viņa 50. dzimšanas dienas.

Sinatra strādāja pie filmas, kura viņam vairs nepatika; viņš nevarēja vien sagaidīt, kad filmēšana būs galā. Viņam bija apnikusi preses ažiotāža ap viņa attiecībām ar 20 gadus veco Miu Farovu, kura šovakar nebija manāma; viņš bija dusmīgs par runām, ka CBS dokumentālā filma par viņa dzīvi (tai vajadzēja parādīties televīzijā pēc divām nedēļām) it kā bāžot degunu viņa privātajās darīšanās, pat spriedelējot par viņa iespējamo draudzību ar mafijas vadoņiem. Un viņš raizējās par savu zvaigznes lomu stundu garā NBC programmā ar nosaukumu “Sinatra: cilvēks un viņa mūzika”, kurā vajadzēs nodziedāt 18 dziesmas ar balsi, kura tieši šobrīd, tikai dažas dienas pirms paredzētās filmēšanas, bija nespēcīga, nevesela un nepārliecinoša. Sinatra bija sasirdzis. Viņš bija kļuvis par upuri tik izplatītai kaitei, ka vairums cilvēku to uzskatītu par tīro nieku. Taču, kad šī slimība uzbrūk Sinatram, tā viņu var iegrūst ciešanu, dziļas depresijas, panikas, pat niknuma dzīlēs. Frankam Sinatram bija iesnas.

Saaukstējies Sinatra – tas ir Pikaso bez krāsām un Ferrari bez degvielas, tikai vēl ļaunāk. Tas ir tāpēc, ka visparastākā saaukstēšanās nolaupa Sinatram viņa neapdrošināmo dārgakmeni – balsi –, iecērtot dziļu robu viņa pašapziņas kodolā. Šī kaite ne tikai iespaido paša Sinatras psihi, bet, šķiet, pielipina kaut kādas psihosomatiskas iesnas desmitiem cilvēku, kuri pie viņa strādā, kopā ar viņu iedzer un mīl viņu un kuru labklājība un stabilitāte atkarīga tieši no viņa. Sinatras iesnas spēj izplatīt sīkas, netveramas vibrācijas pa visu izklaides industriju un vēl tālāk, gluži tāpat, kā ASV prezidentam pēkšņi uzbrukusi slimība var satricināt visu valsts ekonomiku.

Tas ir tāpēc, ka Franks Sinatra tagad pievērsies daudzām lietām, kurās iesaistīti citi cilvēki. Viņam pieder sava kinostudija, ierakstu kompānija, aviokompānija, firma, kas ražo raķešu detaļas, neskaitāmi nekustamie īpašumi visā valstī; viņš algo pats savu 75 cilvēku personālu, un tā ir tikai daļiņa no tās varas, kura ir viņa rokās un kuru viņš pārstāv. Viņš tagad, šķiet, iemieso arī priekšstatu par pilnīgi brīvu vīrieti; iespējams, ka visā Amerikā viņš tāds ir vienīgais – cilvēks, kurš var darīt visu, ko vien vēlas, burtiski jebko, un viņš to var tāpēc, ka viņam ir nauda un enerģija un, pēc visa spriežot, nav ne mazākās vainas apziņas. Laikmetā, kad iniciatīvu savās rokās ņēmusi jaunā paaudze, kas protestē, piketē un pieprasa pārmaiņas, Franks Sinatra izdzīvojis kā nacionāls fenomens, viens no nedaudzajiem pirmskara produktiem, kuri izturējuši laika pārbaudi. Viņš ir čempions, kurš ar uzvaru atgriezies ringā, – cilvēks, kuram bija viss un kurš pazaudēja visu, bet tad, neapstājoties nekādu šķēršļu priekšā, to visu atkal atguva. Viņš izdarījis to, kas izdodas tikai retajam vīrietim, – apgriezis savu dzīvi kājām gaisā, aizgājis no ģimenes, sarāvis saites ar visu, kas viņam bijis pazīstams, pa ceļam atklājot, ka vienīgais veids, kā noturēt sev līdzās sievieti, ir viņu vispār neturēt. Tagad viņš bauda Nansijas, Eivas un Mias, šo lielisko trīs paaudžu sieviešu, siltās jūtas, savu bērnu mīlestību un vienlaikus arī pilnīgu vecpuiša brīvību. Viņš nejūtas vecs; veciem vīriešiem viņš liek justies jauniem, ar savu piemēru rādot: Franks Sinatra to var, tātad tas ir iespējams. Tas nebūt nenozīmē, ka to var dabūt gatavu arī citi vīrieši, bet vienalga patīkami apzināties, ka 50 gadu vecumā tas vēl ir iespējams.

Taču šovakar šajā Beverlihilsas bārā Sinatram bija iesnas, un viņš turpināja klusi dzert. Likās, ka viņš atrodas kaut kur tālu prom, pats savā pasaulē, un nereaģēja pat, kad atskaņotājs blakus istabā piepeši pārslēdzās uz viņa dziesmu “In the Wee Small Hours of the Morning”.

Tā ir jauka balāde, ko Sinatra pirmo reizi ierakstīja pirms 10 gadiem, un šovakar tā daudzus jaunus, tvista nogurdinātus pārus pamudināja piecelties no saviem galdiņiem un ciešā apskāvienā lēni slīdēt pa deju grīdu. Sinatras intonācija, precīzi artikulēta, tomēr pilnskanīga un plūstoša, vienkāršajam tekstam piešķīra dziļāku nozīmi: “Agrā rīta stundā,/ kad plašā pasaule vēl dziļā miegā,/ tu guli nomodā un domā par šo meiteni...” Tāpat kā daudzas citas klasiskās Sinatras dziesmas, arī šī klausītājā uzjundīja vientulības jūtas un jutekliskumu un šādā sajaukumā ar pustumsu, alkoholu, nikotīnu un vēlās vakara stundas pamodinātajām ilgām kļuva par kaut ko līdzīgu netveramam afrodīzijam. Var apgalvot, ka šīs un daudzu tai līdzīgu dziesmu vārdi šādu noskaņojumu iedvesuši miljoniem. Tā ir mūzika, kas mudina mīlēties, un nav ne mazāko šaubu, ka tās pavadījumā to darījuši neskaitāmi pāri visā Amerikā: nakts stundās automašīnās, tik ilgi, līdz akumulatori izlādējušies tukši, mazos namiņos ezera krastā, jūras krastā siltos vasaras vakaros, nomaļos parkos, ekskluzīvos penthausos un lētās mēbelētās istabās, uz motorjahtām, taksometros un pludmales būdiņās – visur, kur var dzirdēt Sinatras dziesmas, skanēja šie vārdi, kas sasildīja, apbūra un iekaroja sievietes, pārcirta pēdējo atturības pavedienu un glaimoja nepateicīgu mīlētāju vīrišķīgajam ego. Divu paaudžu vīrieši savā labā izmantojuši šīs balādes, kurām viņi paliks mūžīgi parādnieki – vai par kurām varbūt ienīdīs Sinatru uz mūžīgiem laikiem. Un tomēr – te nu viņš bija, viņš pats, agrā rīta stundā Beverlihilsas bārā, tik neaizsniedzams.

Abas blondīnes, kuras izskatījās aptuveni 35 gadus vecas, bija uzposušās un labi koptas; viņu sievišķīgās figūras neuzbāzīgi ieskāva pieguļoši tumši kostīmi. Kāju pār kāju pārlikušas, viņas sēdēja uz augstiem bāra krēsliem un klausījās mūziku. Tad viena no viņām izņēma cigareti Kent, un Sinatra acumirklī tai pietuvināja savas zeltas šķiltavas. Blondīne saņēma viņa plaukstu un aplūkoja pirkstus: tie bija mezglaini un raupji, bet mazie pirkstiņi artrīta dēļ bija kļuvuši tik stīvi, ka viņš tos tik tikko varēja saliekt. Sinatra, kā vienmēr, bija nevainojami ģērbies. Viņam mugurā bija pelēks uzvalks ar vesti – konservatīvi piegriezts, taču ekstravaganti oderēts ar spilgtu zīdu. Britu ražojuma kurpes bija tik spožas, ka likās: tām nospodrinātas pat zoles. Viņam bija – un likās, ka tas ir visiem zināms fakts, – arī ļoti pārliecinošs melns šinjons, viens no 60 parūku kolekcijas. Lielākā daļa no tām uzticēta kādai maza auguma sirmai kundzītei ar neuzkrītošu ārieni; salikusi liekos matus nelielā čemodāniņā, viņa seko Sinatram pa pēdām, kad vien viņam kaut kur jāuzstājas. Viņa pelna 400 dolārus nedēļā. Bet pats uzkrītošākais Sinatras ārienē ir viņa acis, dzidri zilas un modras, – acis, kas dažu sekunžu laikā var kļūt ledaini dusmīgas vai sirsnīgi mirdzošas vai arī, kā šobrīd, izstarot paviršu atsvešinātību, kas liek viņa draugiem apklust un turēties pa gabalu.

Leo Durošers, viens no Sinatras tuvākajiem draugiem, patlaban mazajā istabiņā aiz bāra spēlēja biljardu. Pie durvīm stāvēja Džims Mahonijs, Sinatras preses aģents – padrukns jauns cilvēks ar stūrainu žokli un šaurām acīm; viņš atgādinātu parupju īru policijas detektīvu, ja vien nevalkātu dārgus eiropiešu uzvalkus un elegantas kurpes, kas bieži vien rotātas ar nospodrinātām sprādzēm. Turpat netālu grozījās garš un plecīgs aktieris, vārdā Brads Deksters, kurš svēra kādus 100 kilogramus un mūžam centās izriest krūtis, lai nomaskētu savu vēderiņu.

Brads Deksters bija piedalījies vairākās filmās un televīzijas šovos, rādot teicamu sniegumu raksturlomās. Taču Beverlihilsā viņš ir pazīstams arī, pateicoties lomai, kuru nospēlēja pirms diviem gadiem Havajās, kad nopeldēja vairākus simtus metru un riskēja ar dzīvību, lai izglābtu Sinatru, kuru bija ierāvusi zemūdens straume. Kopš tā laika Deksters ir viens no Sinatras pastāvīgajiem sabiedrotajiem un kļuvis par producentu viņa kinostudijā. Deksters iekārtojies greznā kabinetā blakus Sinatras darba apartamentiem. Viņš nemitīgi meklē iespēju iegādāties tiesības uz jauniem sacerējumiem, ko varētu tālāk attīstīt, sarūpējot kārtējo galveno lomu Sinatram. Atrodoties starp svešiniekiem kopā ar Sinatru, Deksters vienmēr ir bažīgs, jo zina, ka viņš cilvēkos izprovocē gan visu labāko, gan arī sliktāko. Daži vīrieši kļūst agresīvi, dažas sievietes sāk izturēties pavedinoši, bet pārējie mēdz drūzmēties tuvumā, kritiski vērojot. Ar Sinatras klātbūtni pietiek, lai atmosfēra nokaitētos, un arī viņš pats, īpaši, ja jūtas tik slikti kā šonakt, var kļūt neiecietīgs un nervozs. Un tad seko laikrakstu virsraksti. Tāpēc Brads Deksters cenšas briesmas paredzēt jau iepriekš un brīdināt par tām Sinatru. Viņš atzīstas, ka jūt instinktīvu vēlēšanos Sinatru aizstāvēt, un nesen kādā pašatklāsmes brīdī tā arī pateica: “Es viņa dēļ būtu gatavs nogalināt.”

Šāds paziņojums var likties pārspīlēti dramatisks, īpaši – izrauts no konteksta, tomēr šajos vārdos izteikta tā kaismīgā uzticība, kas bieži vērojama cilvēkos no Sinatras tuvāko personu loka. Pašam Sinatram, kaut arī viņš to nav atzinis, raksturīga vēlēšanās iet visā līdz galam, princips “visu vai neko”. Tā ir Sinatras sicīlieša daba; ja cilvēki grib palikt viņa draugi, nekāda vienkārša anglosakšu izlocīšanās iespēja viņiem netiek piedāvāta. Taču, ja viņi paliek līdz galam lojāli, nav nekā tāda, ko Sinatra nebūtu gatavs viņiem dot: fantastiskas dāvanas, personīgas sirsnības izpausmes, uzmundrinājums grūtos brīžos, slavinājumi triumfa reizēs. Tomēr gudri cilvēki nekad neaizmirst vienu. Viņš ir Sinatra. Boss. Il Padrone.

Šīs Sinatras sicīlieša dabas uzzibsnījumu es pats pieredzēju pagājušajā vasarā Ņujorkas bārā Jilly’s; pirms šī vakara Kalifornijā tā arī bija vienīgā reize, kad man bijusi tā laime vērot viņu tuvplānā. Jilly’s Manhatanas Rietumu 52. ielā ir vieta, kur Sinatra dzer vienmēr, kad uzturas Ņujorkā; dibenistabiņā pie sienas viņam rezervēts īpašs krēsls, kuru nedrīkst izmantot neviens cits. Kad viņš tajā iekārtojies pie gara galda, ap kuru sasēduši tuvākie Ņujorkas draugi (viņu vidū ir pats bāra īpašnieks Džilijs Rico un viņa zilmatainā sieva Hanija, pazīstama ar iesauku Zilā žīdiete), iezīmējas samērā dīvaina, gandrīz rituālam līdzīga aina. Tovakar pie Džilija bāra durvīm savācās vairāki desmiti cilvēku, daži – ne pārāk tuvi Sinatras draugi, daži – vienkārši paziņas, bet vēl citi – ne viens, ne otrs. Viņi tuvojās bāram kā templim. Viņi bija ieradušies, lai izrādītu cieņu. Šie cilvēki bija no Ņujorkas, Bruklinas, Atlantiksitijas, Hobokenas – veci aktieri, jauni aktieri, izbijuši profesionāli bokseri, paguruši trompetisti, politiķi, kāds zēns ar spieķi. Tur bija kāda korpulenta dāma, kura apgalvoja, ka atceroties Sinatru no laikiem, kad viņš 1933. gadā iznēsājis avīzes un ik rītu nosviedis uz viņas mājas lieveņa Jersey Observer numuru. Tur bija pusmūža pāri, kuri stāstīja, ka 1938. gadā esot dzirdējuši Sinatru dziedam krodziņā Rustic Cabin, un teica: “Mēs jau toreiz zinājām, ka viņš ies tālu!” Vai arī 1939. gadā, kad viņš uzstājās kopā ar Harija Džeimsa orķestri, vai ar Tomiju Dorsiju 1941. gadā (“Jā, tā ir tā dziesma, “I’ll Never Smile Again” – to viņš vienvakar dziedāja kaut kādā ūķī pie Ņūarkas, un mēs dejojām...”). Vai arī atcerējās viņu no Paramount teātra: histērisku pielūdzēju bari, Sinatras tauriņkaklasaites; tur viņš tika pie savas iesaukas The Voice – Balss. Kāda sieviete atcerējās astoņpadsmitgadīgu huligānu, kurš mēģinājis izjaukt Sinatras priekšnesumu un metis viņam ar tomātu; fanātiskās pielūdzējas balkonā dauzījušas šo tipu ar visu, kas pa rokai, un gandrīz nositušas. Kas ar šo Aleksandru Dorogokupecu notika tālāk? To kundze nezināja teikt.

Un viņi atcerējās tos laikus, kad Sinatras karjera bija paputējusi un viņš dziedāja tādas nejēdzības kā “Mairzy Doats”, un atcerējās viņa atgriešanos. Un tovakar viņi visi, desmitiem cilvēku, bija sapulcējušies pie Džilija bāra, taču nevarēja tikt iekšā. Daži aizgāja. Bet vairums palika, cerot, ka drīzumā izdosies iestumties vai iespraukties bārā starp trīs rindās stāvošajiem apmeklētājiem pie letes un snaikstoties ieraudzīt dibenistabā sēdošo Sinatru. Tas arī bija viss, ko viņi vēlējās, – viņi gribēja redzēt Sinatru. Un dažus īsus mirkļus viņi klusējot neatlaidīgi skatījās, cenšoties kaut ko ieraudzīt cauri dūmiem. Un tad viņi pagriezās, izspraucās ārā no bāra un gāja mājās.

Dažiem tuviem Sinatras draugiem, kurus vaigā pazīst vīri, kas sargā Džilija bāra durvis, izdodas sarunāt, ka viņus pavada līdz dibenistabai. Taču tālāk viņiem jātiek galā pašiem. Tovakar, kad tur biju es, bijušais futbolists Franks Gifords trīs mēģinājumos spēja izlauzties tikai sešus metrus. Citi, kuriem kaut kā gadījies nonākt pietiekami tuvu, lai ar Sinatru sarokotos, tomēr nav to izdarījuši, tikai pieskārušies viņam pie pleca vai piedurknes vai nostājušies tik tuvu, ka Sinatra viņus ieraudzījis; kad viņš ar kādu zīmi – piemiedzot ar aci, pamājot ar roku vai galvu – izrādījis, ka viņi pamanīti, vai varbūt pat pasaucis vārdā (viņam ir fantastiska spēja iegaumēt vārdus), šie cilvēki pagriezās un devās prom. Viņi bija atzīmējušies. Viņi bija apliecinājuši savu cieņu. Un, vērojot šo rituālo ainu, man radās iespaids, ka Franks Sinatra reizē dzīvo divās dažādās pasaulēs, kas tomēr nepastāv vienā un tajā pašā laikā.

No vienas puses, viņš ir jautrs sabiedrības cilvēks – teiksim, kad tērzē un plēš jokus ar Samiju Deivisu Jaunāko, Ričardu Konti, Laizu Mineli, Bērniju Masi vai jebkuru citu šovbiznesa cilvēku, kam ļauts sēdēt pie viņa galdiņa. No otras puses, kad viņš pamet ar galvu vai pamāj kādam no saviem tuvākajiem sīkajiem gariņiem (boksa menedžerim Alam Silvani, kurš strādā Sinatras kinostudijā, savam ģērbējam Dominikam di Bonam, Edam Puči, 140 kilogramus smagam bijušajam futbolistam, kurš ir viņa “adjutants”), Franks Sinatra ir Il Padrone. Vai, vēl labāk, viņš ir viens no tiem, ko tradicionālajā Sicīlijā kopš seniem laikiem saukuši par uomini rispettati,cienījamiem vīriem – cilvēkiem, kuri ir vienlaikus majestātiski un pieticīgi, cilvēkiem, kurus mīl visi un kuri ir ļoti dāsni no dabas, kuriem skūpsta roku, kad viņi braukā no ciema uz ciemu, un kuri personīgi dara visu, lai vērstu par labu kādu netaisnību.

Franks Sinatra par visu parūpējas personīgi. Ziemassvētkos viņš pašrocīgi izvēlas dāvanas saviem tuvākajiem draugiem un ģimenes locekļiem un ir iegaumējis katra iecienītās rotaslietas, mīļākās krāsas un kreklu vai kleitu izmēru. Kad Losandželosā dubļu nogruvumā kādam tuvam mūziķim sabruka māja un gāja bojā sieva, Sinatra personīgi viņam palīdzēja – sameklēja jaunu māju, samaksāja apdrošināšanas nesegtos slimnīcas rēķinus un tad pats pārraudzīja jaunās mājas iekārtošanu, līdz pat galda rīku un gultasveļas izvēlei un jaunu drēbju iegādei.

Un tas pats Sinatra, kurš to visu darījis, spēj jau pēc īsa brīža eksplodēt grandiozā dusmu un neiecietības lēkmē, ja kāds no šiem sīkajiem gariņiem kļūdījies kādā sīkumā, kas attiecas uz viņu pašu. Teiksim, kad viens no viņa cilvēkiem atnesa desiņu ar kečupu, ko Sinatra, šķiet, nevar ciest, viņš niknumā meta šim nelaimīgajam ar pudeli, no galvas līdz kājām nošķiežot viņu ar tomātu mērci. Vairumam vīru, kas strādā pie Sinatras, ir varena miesasbūve. Taču neliekas, ka tas Sinatram iedvestu kādu bijību vai kaut kā mīkstinātu viņa nesavaldību niknuma brīžos. Neviens nekad neatbildēs, paceļot pret viņu roku. Viņš taču ir Il Padrone.

Citreiz, pūloties izdabāt, viņa vīri pārspīlē ar centību. Kad Sinatra reiz garāmejot atzīmēja, ka viņa lielajam oranžajam tuksneša džīpam Palmspringsā derētu jauna krāsas kārta, šī ziņa strauji izplatījās pa saziņas kanāliem, pa ceļam arvien pieņemoties svarīgumā un steidzamībā, līdz visbeidzot kļuva jau par pavēli pārkrāsot mašīnu tūlīt, nekavējoties, vakar. Lai tas notiktu, vajadzētu nolīgt īpašu krāsotāju brigādi, kas strādātu visu nakti un saņemtu naudu pēc virsstundu likmes. Tas savukārt nozīmēja, ka šim rīkojumam vajadzēja mērot atpakaļceļu pa subordinācijas ķēdīti, lai saņemtu apstiprinājumu augstākajā līmenī. Kad tas visbeidzot sasniedza paša Sinatras rakstāmgaldu, viņš uzreiz pat neaptvēra, par ko vispār ir runa, bet, beidzot ticis skaidrībā, ar nogurušu sejas izteiksmi atzinās, ka viņam ir vienalga, kad tieši tiks pārkrāsots tas sasodītais džīps.

Tomēr nebūtu prātīgi iedomāties, ka Sinatras reakciju iespējams prognozēt: viņš ir pilnīgi neaprēķināms cilvēks ar neskaitāmiem garastāvokļiem un plašu vērienu, cilvēks, kurš uz saviem instinktiem reaģē acumirklī. Reakcija ir pēkšņa, dramatiska un neapvaldīta, un neviens nevar paredzēt, kas notiks nākamajā brīdī. Reiz kāda jauna sieviete, vārdā Džeina Houga, žurnāla Life Losandželosas biroja reportiere, Sinatras meitas Nansijas skolasbiedrene, bija uzaicināta uz viesībām Sinatras kundzes Kalifornijas mājā; Franks Sinatra, kuram ir visnotaļ sirsnīgas attiecības ar bijušo sievu, viesībās pildīja namatēva lomu. Jau pašā vakara sākumā šī jaunā dāma, atspiežoties pret kādu galdiņu, ar elkoni nejauši aizķēra vienu no dekoratīvu alabastra putniņu pāra; figūriņa nokrita zemē un sašķīda druskās. Džeina Houga atceras, ka Sinatras meitai izsprucis: “Vai, tas bija viens no mammas mīļākajiem...”, taču viņa nav paguvusi teikumu pabeigt. Sinatra viņu apklusinājis ar bargu skatienu un pilnīgā klusumā, 40 citu viesu acu pavadīts, piegājis un ar pirksta vēzienu noslaucījis no galdiņa arī otru alabastra putnu, sadauzot to gabalu gabalos. Tad viņš maigi aplicis Džeinai ap pleciem roku un, pilnīgi nomierinot satraukto jauno sievieti, pasacījis vienkārši: “Nekas, bērniņ.”


Tagad Sinatra kaut ko pateica abām blondīnēm. Tad viņš pagriezās un devās uz biljarda istabas pusi. Kāds no Sinatras draugiem tūlīt ieņēma viņa vietu, lai pakavētu abām dāmām laiku. Brads Deksters, kurš visu šo laiku turpat stūrī bija tērzējis ar citiem, sekoja Sinatram.

Nelielo telpu pildīja biljarda bumbiņu klaudzoņa. Tur bija apmēram ducis skatītāju, vairums no viņiem – jauni vīrieši, kuri vēroja, kā Leo Durošers spēlē ar diviem jauniem, ne pārāk veiksmīgiem censoņiem. Šī privātā kluba biedru vidū ir daudz aktieru, režisoru, rakstnieku un modeļu; gandrīz visiem ir krietni mazāk gadu nekā Sinatram vai Durošeram un arī ievērojami paviršāka attieksme pret savu vakara apģērbu. Daudzas no jaunajām sievietēm ar gariem, pār pleciem brīvi izlaistiem matiem bija ģērbušās cieši pieguļošās biksēs un ļoti dārgos džemperos; dažiem jaunekļiem mugurā bija zils vai zaļš velūra krekls ar augstu apkakli, šauras, pieguļošas bikses un itāļu mokasīni.

Dziedātāji Franks Sinatra, Nats "Kings" Kouls un Dīns Mārtins 1957. gadā. Foto: Getty Images

No tā, kā Sinatra biljarda istabā skatījās uz šiem cilvēkiem, bija skaidrs, ka tie nav viņa gaumē, taču viņš atspiedās pret augstu krēslu pie istabas sienas ar dzēriena glāzi labajā rokā un nebilda ne vārda, tikai noraudzījās, kā Durošers dzenā šurpu turpu biljarda bumbiņas. Jaunākie vīrieši, pieraduši redzēt Sinatru šajā klubā, izturējās pret viņu bez īpaša respekta, taču neizteica arī nekādas aizskarošas piezīmes. Tas bija stilīgs jauniešu pulciņš, ļoti kaliforniski pašpārliecināts un nevērīgs, un likās, ka viens no galvenajiem viņu vidū ir kāds maza auguma apsviedīgs jauneklis ar asu profilu, gaiši zilām acīm, pagaišiem matiem un stūrainām brillēm. Viņš bija ģērbies brūnās velveta biksēs, zaļā adītā džemperī, gaišbrūnā zamša žaketē un mednieku zābakos, par kuriem nesen bija samaksājis 60 dolārus.

Franks Sinatra, kurš stāvēja, atspiedies pret krēslu, un mazliet šņaukāja savu iesnaino degunu, nespēja novērst acis no šiem mednieku zābakiem. Iesākumā, kādu brīdi tos cieši vērojis, viņš uz laiku aizgriezās, taču tagad atkal bija pievērsies zābakiem. Minētā apavu pāra īpašnieks, kurš pavisam vienkārši stāvēja un skatījās spēli, bija Hārlans Elisons, rakstnieks, kurš tikko bija pabeidzis scenāriju filmai “Oskars”.

Franks Sinatra ilgāk vairs nespēja valdīties.

– Ei, – viņš uzsauca savā mazliet griezīgajā balsī, kurā tomēr netrūka arī mīkstas nots. – Tie ir itāļu zābaki?

– Nē, – Elisons atbildēja.

– Spāņu?

– Nē.

– Tie ir angļu zābaki?

– Paklau, es nezinu, vecīt, – Elisons atcirta, veltījis Sinatram drūmu skatienu, un atkal aizgriezās.

Biljarda istabā iestājās pēkšņs klusums. Leo Durošers, kurš tobrīd bija pieliecies pie savas biljarda kijas, gatavojoties sitienam, uz mirkli sastinga šādā pozā. Neviens nekustējās. Tad Sinatra atstāja bāra solu un savā tipiskajā gausi augstprātīgajā gaitā devās uz Elisona pusi; vienīgā skaņa istabā bija viņa kurpju asā klaudzoņa. No augšas palūkojies uz Elisonu ar viegli paceltu uzaci un grūti tulkojamu smaidiņu, Sinatra apvaicājās:

– Tu tagad gaidi vētru, jā?

Hārlans Elisons paspēra soli sāņus.

– Paklau, jums kaut kas ir man sakāms?

– Man nepatīk, kā tu esi ģērbies, – Sinatra atbildēja.

– Man žēl jūs apbēdināt, – teica Elisons, – bet es ģērbjos, kā man pašam patīk.

Tagad telpā bija sākusies klusa murdoņa, un kāds sacīja:

– Nevajag, Hārlan, labāk taisāmies projām.

Leo Durošers pabeidza savu gājienu un piebalsoja:

– Jā, labāk gan tā.

Taču Elisons palika, kur stāvējis.

Sinatra jautāja:

– Ar ko tu nodarbojies?

– Es esmu santehniķis, – Elisons viņam atbildēja.

– Nē, nē, nav vis, – aši iejaucās cits jauns vīrietis no otras biljarda galda puses. – Viņš sarakstījis “Oskaru”.

– Ak tā, – Sinatra teica, – es to filmu esmu redzējis, un tā ir pilnīgs mēsls.

– Dīvaini gan, – sacīja Elisons, – tā filma vēl nav rādīta.

– Es tik un tā to esmu redzējis, – Sinatra atkārtoja, – un tā ir pilnīgs mēsls.

Tagad iejaucās Brads Deksters, ļoti noraizējies un ļoti būdīgs iepretim Elisona sīkajam stāvam.

– Paklau, puikiņ, es negribu, ka tu paliec šajā telpā.

– Ei, – Sinatra pārtrauca Deksteru, – tu neredzi, ka es ar viņu sarunājos?

Deksters likās apjucis. Tad viņš pēkšņi pilnīgi mainīja savu izturēšanos un klusā balsī gandrīz lūdzoši vērsās pie Elisona:

– Kāpēc tev vajag mani tā spīdzināt?

Scēna pamazām kļuva jau absurda, un likās, ka Sinatra runā tikai pa pusei nopietni; varbūt viņš vienkārši tā reaģējis aiz tīrās garlaicības vai iekšēja izmisuma. Lai nu kā, pēc īsa sarunas turpinājuma Hārlans Elisons no biljarda istabas aizgāja. Bet pa to laiku ziņa par Sinatras un Elisona vārdu apmaiņu jau bija sasniegusi deju grīdu, un kāds bija aizgājis pasaukt kluba menedžeri. Kāds cits savukārt zināja stāstīt, ka menedžeris jau ir par to dzirdējis – aši izmeties pa durvīm, ielēcis mašīnā un aizbraucis mājās. Un tā biljarda istabā ieradās menedžera palīgs.

– Es negribu te redzēt nevienu bez žaketes un kaklasaites, – izmeta Sinatra.

Menedžera palīgs pamāja ar galvu un atgriezās savā kabinetā.


Bija nākamais rīts. Sinatras preses aģentam Džimam Mahonijam bija sākusies kārtējā nervozā diena. Mahonijam bija pamatīgas galvassāpes, un viņš bija noraizējies – bet ne jau par iepriekšējā vakara incidentu starp Sinatru un Elisonu. Starpgadījuma laikā Mahonijs ar sievu sēdēja pie galdiņa citā telpā un, iespējams, šo mazo drāmu pat nepamanīja. Tas viss nevilkās ilgāk par trim minūtēm. Un trīs minūtes pēc vārdu apmaiņas beigām Franks Sinatra, visticamāk, to bija jau uz visiem laikiem aizmirsis – tāpat kā Elisons, visticamāk, uz visiem laikiem paturēs to savā atmiņā: viņš, tāpat kā simtiem citu cilvēku pirms viņa, kādā negaidītā mirklī starp tumsu un rītausmu bija kļuvis par dalībnieku dramatiskā scēnā ar Sinatru.

Labi vien ir, ka Mahonijs tobrīd neatradās biljarda istabā; viņam šodien pietika citu raižu. Viņš bažījās par Sinatras saaukstēšanos un par skandalozo CBS dokumentālo filmu, kuru, par spīti Sinatras protestiem un atļaujas atsaukšanai, televīzija gatavojās parādīt pēc nepilnām divām nedēļām. Šīrīta laikraksti bija pilni ar mājieniem, ka Sinatra varētu raidsabiedrību iesūdzēt tiesā, un Mahonija telefoni zvanīja vienā zvanīšanā. Patlaban viņš runāja ar Ņujorku, ar Daily News žurnālisti Keju Gardelu:

– ...tieši tā, Keja... viņiem bija džentlmeņu vienošanās, ka zināmi jautājumi par Franka personīgo dzīvi netiks uzdoti, un te Kronkaits pēkšņi sper vaļā: “Nu, Frank, pastāstiet man par šiem sakariem.” Tieši šis jautājums, Keja, tas ir izslēgts! Tādu jautājumu vispār nedrīkstēja uzdot...

Runājot Mahonijs, atlaidies savā ādas krēslā, sašutis lēni šūpoja galvu. Viņš ir spēcīgi būvēts 37 gadus vecs vīrietis ar apaļu, veselīgi sārtu seju, smagnēju žokli un šaurām gaišām acīm un varētu likties kašķīgs, ja nerunātu tik nepārprotami patiesā un izlīdzinošā tonī un nebūtu tik izmeklēti ģērbies. Viņa apģērbam un apaviem ir nevainojams piegriezums un lieste, un tā ir viena no pirmajām lietām, ko viņā savulaik pamanīja Sinatra. Mahonija plašajā birojā iepretim bāram stāv sarkans elektriskais kurpju spodrinātājs un statīvs ar pāris koka drēbju pakaramajiem, uz kuriem viņš var atstāt savas žaketes. Netālu no bāra redzama prezidenta Kenedija fotogrāfija ar autogrāfu, arī vairāki Franka Sinatras attēli, taču nevienā citā Mahonija sabiedrisko attiecību aģentūras telpā Sinatras foto nav atrodami. Savulaik uzgaidāmajā telpā pie sienas bijis liels viņa portrets, taču tas it kā esot sāpīgi aizskāris citu Mahonija pārstāvēto kinozvaigžņu patmīlu. Un, tā kā Sinatra pats aģentūrā tik un tā nerādās, fotogrāfiju esot noņēmuši.

Tomēr Sinatras klātbūtne te jaušama uz katra soļa. Ja Mahonijam nebūtu pamatota iemesla raizēm par Sinatru (kā šodien), viņš bez kādām grūtībām varētu tādu atrast. Lai grūtos brīžos būtu vieglāk, Mahonijs sev visapkārt izvietojis mazas piemiņas lietiņas no pagātnes situācijām, kad uztraukties nācies ne pa jokam. Viņa skūšanās piederumu kastē ir divus gadus veca miega zāļu kārbiņa, kas pirkta kādā Rīno aptiekā; datums uz pudelītes sakrīt ar Franka Sinatras Jaunākā nolaupīšanas dienu. Uz kāda galdiņa Mahonija kabinetā koka rāmītī stāv minētajā situācijā rakstītās izpirkuma zīmītes kopija. Viens no Mahonija raizēšanās paradumiem ir, sēžot pie rakstāmgalda, knibināties ap mazo spēļu vilcieniņu, kas vienmēr stāv viņam priekšā; tas ir suvenīrs no Sinatras filmas “Fon Raiana ekspresis”. Tiem, kuri pieder pie Sinatras tuvāko draugu loka, tas nozīmē tikpat daudz, cik “PT-109” kaklasaites adatas vīriešiem, kuri bijuši tuvu stāvoši Kenedijam. Pēc tam Mahonijs sāk braukāt ar mazītiņo vilcieniņu pa 15 centimetrus garajām sliedītēm – turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, klik-klak-klik-klak. Tāda ir viņa mazā dīvainība.

Tagad Mahonijs aši nolika vilcieniņu malā. Sekretāre viņam bija tikko paziņojusi par svarīgu telefona zvanu. Mahonijs pacēla klausuli, un viņa balss ieskanējās vēl mierīgāk un patiesāk nekā pirms tam.

– Jā, Frank, – viņš sacīja. – Saprotu... saprotu... jā, Frank...

Klusi nolicis klausuli, Mahonijs paziņoja, ka Franks Sinatra privātā lidmašīnā dodas pavadīt nedēļas nogali savā Palmspringsas mājā; tas ir 16 minūšu lidojuma attālumā no viņa rezidences Losandželosā. Mahonijs tagad atkal bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka Learjet lidmašīna, kuru vadīs Sinatras pilots, ir precīzi tāda pati kā tā, kura pirms neilga laika avarējusi citā Kalifornijas malā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela