Exodus 22

2022. gada martā es uzsāku virzīties pa maršrutu Izraēla–Tbilisi–Erevāna–Stambula–Izraēla, lai mēģinātu veikt piezīmes par Otro Mozus grāmatu 22.¹ Esmu bezgalīgi pateicīga tiem, kas ar mani tikās, runāja un man palīdzēja. Visi N. šajās piezīmēs ir dažādi cilvēki.

Linora Goralika

Tbilisi. 2022. gada marts

Laikam visbriesmīgākā saruna manā mūžā: marts, 18. datums, vēls vakars, mēs ar N. manā dzīvoklī, N. atlidojis no Maskavas pēc trīs dienu kravāšanās. N. brālis atrodas netālu no Kijivas – aizveda sievu un bērnus uz Polijas robežu, bet pats atgriezās gaidīt Krievijas armiju. N. ar brāli sazvanās katru dienu. Pēkšņi viņš man saka: “Linora, parunājiet ar manu brāli.” Mēs runājam. “Man viss ir kārtībā, gaisma pagaidām ir, ēdiens ir, suņu barība ir. Mēs visi gaidām, kad varēs viņus nogalināt. Vīrieši, sievietes, visi.” Saku: “Es lūgšos par jums.” “Paldies,” viņš atbild. Atvadāmies, atdodu telefonu N. un eju uz vannasistabu. Sēžu tur un domāju: 2022. gads. Šķiet, ka zinājām taču, kā rīkoties, ja cilvēks mums saka, ka grasās kādu nogalināt. Bet ne tagad.

_{* * *}

Viens draugu pāris ir bērna gaidībās, citam draugu pārim ir gadu vecs zīdainis, un abi apgalvo, ka atsakās mācīt bērnam krievu valodu un grasās bērna klātbūtnē runāt tikai angliski. N. ļoti sarūgtināts saka, ka tas ir kā padzīt no lieveņa kritušu sievieti: ja jau samaitāta, kam tu vēl esi mums vajadzīga?

_{* * *}

Ir šausmīgi auksti, un visu laiku snieg, kas martā Tbilisi ir pavisam neierasti. “Krievi atveda sniegu, skat, atvedīs arī karu.”

_{* * *}

Jaunajā gadā novēlēju N., lai, nosacīti sakot, viņam šajā pasaulē kļūtu mazliet vieglāk dzīvot, proti, lai pasaule un viņa priekšstats par to pietuvotos viens otram. “Tavs novēlējums piepildījās,” tagad atzīst N., kad mēs abi esam nonākuši Tbilisi. “Pasaule ir krietni pietuvojusies manam priekšstatam par to.”

_{* * *}

N. stāsta, ka krievu valoda viņai ir kā kamols kaklā. “Kāpēc es ar tirgus pārdevēju nevaru runāt krievu valodā – pašā brīnišķīgākajā, pašā mīļākajā?! Es vienmēr Tbilisi ar vecāko paaudzi esmu runājusi krieviski, kāpēc tagad vairs nevaru?!” – “Man šķiet,” es uzmanīgi piebilstu, “ka šobrīd tā līdzinās nevis valodai, bet gan uzšuvei uz piedurknes.” N. aizklāj seju ar plaukstu.

_{* * *}

N. brālis devās uz pretkara mītiņu un pazuda. Neviens neguļ, pieci rītā – viņa nav, visi jūk prātā. Izrādījās, ka viņš gājis ar Krievijas karogu, kam vajadzēja simbolizēt to, ka viņš ir krievs, bet iebilst pret karu ar Ukrainu. Gruzīni mītiņā viņu nekavējoties ielenkuši un sākuši nedraudzīgi uzlūkot. N. brālis paskaidrojis savu nostāju, pēc kā gruzīni viņu pieņēmuši savā kompānijā un pēc mītiņa cienājuši līdz pat rītam.

_{* * *}

“Kāpēc man jākaunas par to, ka esmu krievs?” N. aizkaitināts prasa. “Tas ir tā, it kā man būtu jākaunas par to, ka man ir roka vai kāja.”

_{* * *}

Stāstu N., ka paziņa neaizbrauc tāpēc, ka dzīvoklī ieklāj parketu. Ieklās dzīvoklī parketu un sāks taisīties. “Tas vēl nav nekas,” saka N., “viens čalis divas nedēļas visos čatos mūs tracināja: kur īrēt dzīvokli, kā saņemt mēnešbiļeti, kurā maiņas punktā ir normāls kurss, un ko teikt, atverot kontu... Mēs beidzot neizturējām un rakstījām: vecīt, nu kad tu brauksi? Bet viņš atbildēja: pagaidām nezinu, man vēl nav beidzies baseina abonements.”

_{* * *}

N., kas Gruzijā dzīvo trīs gadus, aizkaitināts saka: “Cenšas šurp atvest savus Himkus. “Kur ir Ozon? Kur Avito? Kur normāla līdzņemamā kafija?...” Un sāk nicināt vareno valsti, kas viņus uzņēmusi.”

_{* * *}

Kādā brīdī Maskavas zooveikalos izbeidzās suņu pārnēsājamās somas.

_{* * *}

“Mēs atbraucām tieši 25. datumā,” saka N., “bet visi, kas atbrauca 7., 8., 12., ir pavisam citi cilvēki.”

_{* * *}

Runā, ka divos galvenajos pilsētas tehno klubos tagad ielaiž tikai ar pasi – visus, izņemot krievus un baltkrievus.

_{* * *}

N. stāsta, ka neaizlidoja divas reizes – nespēja sevi piespiest. Vienkārši nevarēja atstāt dzīvokli un doties uz lidostu. Pēdējoreiz viņš neaizlidot centās autobusā, kas brauca no lidostas ēkas uz lidmašīnas trapu, – centās pierunāt, lai izlaiž, mēģināja atvērt durvis.

_{* * *}

Man saka, ka noteikti jāaiziet uz kafejnīcu N., kurā pulcējas “jaunatbraucēji”. Es eju un uzreiz saprotu, kāpēc viņi šeit pulcējas: tā ir vienkārši kafejnīca kā Patrikos, šeit ir Raf kafija, reklāmpreces un izmeklēta kafija par veseliem 14 lariem. Visi sēž pie maziem galdiņiem ar maziem klēpjdatoriem. Pēkšņi skaļi aizcērtas smagās metāla durvis, un meitene pie blakus galdiņa strauji salecas, mežonīgi skatās apkārt un izplūst asarās.

_{* * *}

Pie cita galdiņa mierīga saruna ukraiņu valodā par to, kā “nācās savākt līķus, jo tā taču nevar – guļ līķi, neviens nesavāc”.

_{* * *}

Sapņoju, ka ieeju kādā Maskavas dzīvoklī, kuru jūtu kā “savu”, bet tajā izskrūvētas visas spuldzītes.

_{* * *}

Skaistumkopšanas salona logā visas lakas ir izkārtotas no dzeltenajām līdz zilajām. Visur ir dzeltenzili karogi, dažām ēkām ir dzeltenzils apgaismojums, abiem N. vīriem – bijušajam un esošajam – pie atloka ir vienādas dzeltenzilas lentītes.

_{* * *}

Mītiņš Navaļnija aizstāvībai. Ļoti auksti. Skandē: “Putinu uz Hāgu!” Kāds kliedz: “Atnesiet grilu – auksti, nav spēka!” Uz brīdi visi atslābst un smejas. Aizmugurējās rindās viens jauneklis jautā citam: “Varbūt tev priekš manis ir kaut dīvāns?” – “Tu ņirgājies, vai?” – “Bļaģ, kur tad es dzīvošu?”

_{* * *}

Čatos parādās pirmie jautājumi par to, kā var nodot zeltu un kur ir labi lombardi. Man sastingst sirds.

_{* * *}

“Vajag vairāk norāžu,” saka N. (kas 4 gadus dzīvo Gruzijā), “citādi atbrauks, uz ielas piedzersies un sāks kliegt.”

_{* * *}

Diskurss – datoriķi izceļas. Īrē veselas mājas, apmetas tur, ierīko tur normālu internetu, iekārto sev bērnudārzus. “Nolīgs,” uztraukti saka mana sarunbiedre, “audzinātājas, aukles, bērni ir pabaroti, pieskatīti, izglītoti, bet viņiem tikai to vien vajag – sēž un dara savu darbu.” Mana sarunbiedre ir sašutusi: viņa uzskata, ka visiem jābūt kaut kādā ziņā (bet nezina, kādā) vienotiem.

_{* * *}

“Man ļoti palīdz sniegs,” saka N. “Tas man ļoti palīdz atcerēties, ka neesmu šeit ieradies atvaļinājumā.”

_{* * *}

“Divas nedēļas,” stāsta N., “paiet tā: lidmašīna, Tbilisi, draugi, hinkali, ‘Saperavi’ vīns… Bet pēc tam šīs divas nedēļas, ko zemapziņa saista ar atvaļinājumu, strauji beidzas, un smadzenes domā: “Brauksim mājās?” Bet mājās nav kurp braukt.”

_{* * *}

“Viss ir kā pasakā,” saka N., “jo tālāk, jo bailīgāk.”

_{* * *}

N. izveda mammu, un mamma, pēc viņa vārdiem, “sabruka”: vienmēr ļoti aktīva, patstāvīga un darbīga, nu ir pilnībā apjukusi – nezina, kā rezervēt viesnīcu, ko iesākt vakarā, visu prasa bērniem; ja atstāj vienu, skatās sienā.

_{* * *}

“Kā var atteikties no Krievijas pilsonības,” sāpju pilnā balsī saka N., “ja tur ir dzīvoklis, mamma un dzimtene?”

_{* * *}

Saruna par kaunu un par to, ka ir šausmīgi grūti noformulēt, par ko ir tāds kauns. “Par sava saulainā stulbuma gadiem,” saka N.

_{* * *}

N. meita, 11 gadi, negribēja Krievijā atstāt trīs lietas – savu istabu, lego un tēti.

_{* * *}

“Izgāšanās ziņā mums vēl viss ir priekšā,” saka N.

_{* * *}

“Uz ielas visu laiku uzduros raudošiem ļaudīm,” saka N. Cits mans sarunbiedrs, tieši pretēji, pirms divām dienām teica, cik tas ir neizturami dīvaini: krievi staigā pa ielām, it kā nekas nebūtu noticis, smaida, smejas. “Saprotu, ka iekšēji mūs pārņēmušas šausmas un mēs baidāmies, kas ar mums notiks, kad šīs šausmas beigās visus sasniegs.”

_{* * *}

N. runā par ķermeņa sajūtas zudumu pirmajās emigrācijas dienās. “Ir tā, it kā ne tikai mans ķermenis neeksistētu, bet vispār nebūtu nekā materiāla.” Pēc tam sāka pierimt.

_{* * *}

Čatā piedāvā: “Rakstiet man ātram telefonseksam. Esmu ļoti vientuļa.”

_{* * *}

N. aizbrauca pirmdienā pēc kara sākuma, bet sestdienā pirms tam bija devies pastaigā pa Sanktpēterburgu un prātojis, ka tad, kad cilvēkam nāvējoši iedur vēderā, viņš vēl minūti nezina, ka ir miris, un var turpināt kustēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Un visi šie cilvēki uz ielas, veikalos, kafejnīcās vēl nesaprot, ka ir miruši.”

_{* * *}

N. ar vīru divpadsmitgadīgajam dēlam teica, ka, ja sāksies karš, viņi aizbrauks. 24. februārī N. pamodās no tā, ka bērns kliedza “Karš ir sācies! Karš ir sācies!” un meta mantas no skapjiem čemodānā, – visbriesmīgākā pamošanās mūžā.

_{* * *}

“Man jau tagad nav skaidrs, kas ir krievs,” saka N. “Tas ir kaut kāds traips, kam iekšā ir Yandex, Ozon un griķi.”

_{* * *}

“Bija kauns, liels kauns,” saka N., “un tad pēkšņi pazuda: es sapratu, ka nav iespējams strādāt par aktieri absurda teātrī un pastāvīgi kaunēties par visu trupu.”

_{* * *}

N. katru dienu prasa draugam Harkivā, kā viņam klājas. “Apnikusi esi,” viņš raksta, “nomiršu – uzrakstīšu.”

Erevāna. 2022. gada marts–aprīlis

“Pēc Tbilisi te ir kaut kāda sanatorija,” saka N., kurš no Gruzijas pārcēlies uz Erevānu, “visi ir labsirdīgi, mīļi, visi priecājas tevi redzēt. Nesaprotu, kur ir āķis.” Tieši no lidostas N. devies brokastot ar draugiem un sācis runāt par to, kā Tbilisi viņam divreiz neizīrēja dzīvokli Krievijas pases dēļ. Netālu stāvējis viesmīlis un gaidījis, kamēr N. izvēlēsies ēdienu, un klausījies. N. visbeidzot palūdzis viņu pienākt un aiz ieraduma uzreiz pārgājis uz angļu valodu. Viesmīlis saņēmis N. aiz rokas un maigi teicis: “Var krieviski. Šeit nav Tbilisi.”

_{* * *}

N. apraksta šausmīgo bezpalīdzības sajūtu, kas viņu pārņēmusi pēc Krimas, un kā pēc tam tā pakāpeniski mazinājusies. “Varbūt,” viņa saka, “tā kļuva tik milzīga, ka es vienkārši pārstāju to pamanīt kā dinozaura ēnu.”

_{* * *}

Runājām par to, ka, lai kā tagad rīkotos, lai kā censtos, lai ko ar sevi darītu, ne tikai dzīve nekad neatgriezīsies agrākajā stāvoklī, nekad nekļūs par “pirmskara dzīvi” – štrunts ar to, ar dzīvi, bet tu pats nekad nekļūsi tāds, kāds biji pirms kara. Un pēkšņi es atcerējos, kad un kurš man pirms daudziem gadiem aprakstīja tieši to pašu sajūtu – kolēģe, kas ar mašīnu bija notriekusi cilvēku.

_{* * *}

Ikreiz, kad N. stāsta mammai, kas visu mūžu nodzīvojusi Armēnijā, par kārtējiem no Krievijas aizbraukušajiem paziņām, mamma izbrīnīta jautā: “Kā tad vecāki?” – “Šeit šķiršanās notiek citādi,” saka N. “Te pirmie vārdi ir: “Pametām vecākus.””

_{* * *}

N. nemitīgi pieķer sevi pie domas, ka, ja dzelzs priekškars aizvērsies, tad ne uz ilgu laiku, un nepārtraukti lamā sevi par šo samaitāto, kā viņš apgalvo, optimismu.

_{* * *}

Bieža sarunu tēma: nu labi, mēs neiesaistījāmies politikā un atstājām to novārtā, bet miera laiki tieši tāpēc ir miera laiki, lai cilvēki pievērstos savai privātajai dzīvei. Visi tik brīnišķīgi gribēja mieru – bet kam gan cilvēkiem jāpievēršas šī “miera” laikā, ja ne privātajai dzīvei? “Tas sākās jau 90. gadu beigās,” saka N., “cilvēkiem radās iespēja nevis izdzīvot, bet dzīvot, nodarboties ar sevi, bērniem, darbu, mājām, dzīvi kā tādu. Bet politikā iesaistījās kaut kādi nepatīkami ļaudis, un mēs negribējām būt ne šie nepatīkamie ļaudis, ne kopā ar šiem nepatīkamajiem ļaudīm. Un te nu mēs esam.”

_{* * *}

Kamēr tiek kārtoti suņa dokumenti, N. nācās Maskavā atstāt suni. Suni atvedīs labākajā gadījumā maijā, bet tikmēr sunim no stresa uz purna pārstājusi augt vilna.

_{* * *}

Aktuāla sarunu tēma tiem, kuri šeit piedzimuši vai dzīvo jau ilgi, – daudzu atbraucēju nevēlēšanās izzināt un izprast valsti, kura viņus pieņēmusi. “Cik daudzi no viņiem iepriekš bijuši Erevānā? Visi brauca uz Tbilisi.” N. saka, ka čatos reizēm prasa, vai Armēnijā jāvalkā svārki līdz zemei, vai sievietes drīkst staigāt džinsos un vai nebūs grūti dzīvot musulmaņu valstī. Enerģiska jaunu emigrantu grupa šeit, Erevānā, nolēma dibināt skolu krievvalodīgiem bērniem, kuri dzimuši vai jau ilgstoši dzīvo Armēnijā. Ienācu vecāku čatā, piedāvāju brīnišķīgu mācību programmu – tai skaitā četrus braucienus uz Stambulu gadā. Tā arī nesapratu, kāpēc neviens neizrādīja interesi. N. to min kā piemēru, viņasprāt, tipiskai problēmai – slavējama vēlme kaut ko darīt apvienojumā ar nožēlojamu nevēlēšanos vispirms kaut ko uzzināt.

_{* * *}

“Mēs esam publicisti, te ir lērums publicistu, un mēs pastāvīgi runājam – ko nu darīt, ko nu darīt? Bet darīt nav ko, esam jau padarījuši.”

_{* * *}

N., kas strādā sev ļoti mīļā Maskavas muzejā, kara sākumā bija atvaļinājumā. Lai nesajuktu prātā, viņa bezgalīgi pārdomāja vienu un to pašu ciklu – kā no rīta atnāk uz muzeju, atver to, ienāk, atslēdz signalizāciju un sāk apstaigāt zāli pēc zāles, ieslēdzot gaismu un apskatot katru eksponātu. Tas palīdzēja viņai nenojūgties.

_{* * *}

“Šis karš krievu kultūru padarījis bezjēdzīgu,” saka N., “jo galvenais tajā bija līdzjūtība. Visi mūsu dižie rakstnieki, visi dižie dzejnieki uzkāpa Golgātā, un visas šīs nāves un ciešanas bija veltas: kam tas bija vajadzīgs, ja tas nevienu neglāba un neko neiemācīja?”

_{* * *}

Mana sarunbiedre, armēņu filoloģe un universitātes pasniedzēja, runā par savas valsts uzkrātajām sāpēm, par pastāvīgām brūcēm, kam nedod iespēju sadzīt. “Sena tauta, sena kultūra… Gribas kādu šajās nebeidzamajās sāpēs vainot, bet nesaprotu, kuru.”

_{* * *}

Muzejā N. un viņa draugiem ekskursiju vada ļoti šarmants, inteliģents, atvērts cilvēks. Sākas saruna par to, cik šausmīgs ir karš – gan šur, gan tur –, rodas pilnīgas savstarpējas sapratnes sajūta. “Kad amerikāņi beidzot pārtrauks pie mums un Ukrainā rīkot visas šīs šausmas!” ar nopūtu saka gids.

_{* * *}

Kad sākās karš, N., pārdzīvojis diezgan dramatisku šķiršanos, saņēmās piezvanīt bijušajai sievai un pajautāt, kā viņai iet, un vispār pilnīgi normāli parunāt kā ar tuvu cilvēku. “Paldies Putinam kaut vai par to.”

_{* * *}

Čatos jautā, kur Armēnijā nopirkt mājas sesku.

_{* * *}

N. aizrunājies ar cilvēku, kurš visu mūžu nodzīvojis Erevānā: “Cik labi, ka jūs atbraucāt! Jūs esat tik brīnišķīgi, jūs esat inteliģence, jums ir tik burvīgas sejas, mēs ticam, ka jūs šeit paveiksiet tik daudz ko svarīgu, bet, kad mums uzbruks, jūs taču mūsu labā pakarosiet?”

_{* * *}

N. ar vīru aizrunājušies ar padzīvojušu cilvēku, kas viņu Erevānas pagalmā tīra sniegu. “Es redzu, jūs esat brīnišķīgi cilvēki, iesim pie manis dzert kafiju!” – “Liels paldies, bet mēs nevaram, mēs ejam ciemos.” – “Bet cik labi ir dzirdēt krievu valodu! Veiksmi jums, un novēlu ātrāk sakaut tos hoholus!”

_{* * *}

N. atnāk melnā vilnas mētelī, uz mēteļa ir kaķa vilna. Kaķis palicis Maskavā, viņam ir 19 gadu. “Kaķis ir mājās pie manas mammas,” saka N., “viņam viss ir kārtībā, ir labas barības krājumi, ar kaķīti viss ir labi, bet notīrīt vilnu man roka neceļas.”

Stambula. 2022. gada aprīlis

“Es sapratu,” saka N., “Turcija ir iekārtota tā, ka tā tevi vai nu izšķīdina, vai nu izstumj. Var tam pakļauties un izšķīst. Var pretoties un pēkšņi atskārst, ka tu, noplucis un ar norautu ādu, jau vairs neesi Turcijā. Protams, var arī palikt, getoizēties un ienīst visu apkārtējo. Ja nav citas vietas, tad, protams, to var saprast, bet, ja cita vieta ir, kāpēc tā darīt?”

_{* * *}

N. stāsta, ka pirmajās dienās pēc aizbraukšanas viņai ar dzīvokļa biedrenēm bijušas privātas nesaskaņas, “bet mēs visu pārvarējām, un tagad mums ar meitenēm ir beznosacījuma mīlestība”. N. stāsta, ka sapratusi: jābeidz visu laiku domāt par globālām problēmām un jāsāk ap sevi sēt labestību. “Varbūt tā arī ir mazo darbu teorija, kas īstenota realitātē, bet tai ir tiesības pastāvēt, un, kamēr mēs nesāksim izplatīt labo tieši šeit un tagad, nekas liels mums nesanāks.”

_{* * *}

N. darba čatā ir četras meitenes, un visi viņu vecāki tādā vai citā veidā atbalsta režīmu. Vienai vecāki saka: “Tu esi nodevēja, mēs esam izaudzinājuši nepatrioti.” Otrai situācija ir ļoti līdzīga, trešajai mazliet mierīgāka. Pašai N., viņas vārdiem sakot, “situācija ir visvieglākā”: “Mammu, kā tu neredzi, ka notiek karš?” – “Mums ir cits viedoklis.” N. saka, ka izlēmusi mammu nevis audzināt, bet “mīlēt un būt tuvai” – tas esot svarīgāk.

_{* * *}

Sarunas caurstrāvo tēma: ir ar ko nodarboties, un sevi nodarbināt var bezgalīgi – mācīties valodu, klausīties lekcijas, lasīt lekcijas, apgūt kursus, pasniegt kursus, iekārtot dzīvokli, sazināties savā starpā, atbalstīt citam citu čatos un ārpus tiem, to, šo –, bet dziļi iekšā valda šausmas: ko mēs darām? Ko mēs darām? Kāpēc mēs to visu darām? Kam tas ir vajadzīgs? Un kas ar mums notiks?

_{* * *}

N., pētnieks, kas specializējies vainas sajūtas analīzē, saka, ka tā pati vainas apziņa, kuras dēļ daudzi no mums tagad tā cieš, ir īpašas privileģētības sajūtas atbalss un vaina konkrēti par to. “Kas tā par privileģētību?” – “Šobrīd tā ir tāda cilvēka privileģētība, kura eksistenciālais pieredzējums ir labāks par tā cilvēka pieredzējumu, kuru viņš uzskata par nozīmīgu un kuram jūt līdzi, bet kurš atrodas daudz sliktākos apstākļos. Tas ļoti līdzinās izdzīvojušā vainas apziņai. Tu apmeklē restorānu Stambulā, un šo pieredzējumu nevar salīdzināt ar tā cilvēka pieredzējumu, kurš pagrabā slēpjas no bumbām.” Domāju, ka vainas apziņa par to, ka “es esmu dzīvs, man šeit un tagad viss ir kārtībā”, daudziem no mums uzslāņojas Tai Pašai Vainai par Putina režīmu, karu un vardarbību Krievijā, smagi.

_{* * *}

Muzejā, uz kuru aizgāja N., ar īpašas iekārtas palīdzību bija jāuzvelk vienreizējās bahilas, lai pasargātu vēsturisko parketu. Ejot cauri zālēm, N. pamanīja, ka viena tāda bahila, nokritusi kādam no kājas, mētājas uz grīdas. N. bahilu pacēla un meklēja miskasti, bet miskastes nekur nebija. N. ar bahilu rokās apstaigāja vairākas zāles – nekā. Tad N. piegāja pie divām muzeja darbiniecēm, kas kaut ko apsprieda, atvainojās, ka pārtrauc, un pajautāja, vai kaut kur palīgtelpās ir miskaste, kur varētu izmest bahilu. Viņas uz viņu neapmierināti paskatījās un pateica, ka apmeklētāji dienesta telpās ienākt nedrīkst. “Varbūt varu jūs palūgt to izmest?” N. uzmanīgi jautāja. “Nevarat,” viņai atbildēja. “Man to atlikt atpakaļ?” izbrīnīta jautāja N. “Ja jums tik ļoti vajag,” sacīja viena no dāmām, “tad apmeklētāju miskaste atrodas pie muzeja izejas. Ejiet un izmetiet.” N. aizgāja un izmeta. Pēc dažām dienām viņa emigrēja. “Visi emigrēja kara dēļ, bet N. bahilu dēļ,” saka viņas draugs. “Nē taču!” – “Bet rodas tāds iespaids.”

_{* * *}

N., pēc profesijas psihologs, man skaidro, ka tagad ļoti daudziem liekas, ka viņi jūk prātā, tāpēc ka mūsu normalitāte ir tāda konstrukcija, kas prasa pastāvīgu apstiprinājumu, kad savu pieredzi un uzvedību salīdzina ar apkārtējo pieredzi un uzvedību. “Bet tagad visiem ir ļoti dažādi uzskati un ļoti dažāda uzvedība – aizbrauc, paliek, pieprasa nogalināt visus krievus, pieprasa pārtraukt karu, pieprasa klusēt, pieprasa paust savu nostāju katrā jautājumā, saka to, saka šo” – un ir ļoti grūti saprast, ar ko identificēties (pilnībā vai vismaz daļēji), ar ko sevi salīdzināt un kā vispār apjēgt, cik normāla ir jebkura tava nostāja un cik normāla ir citu nostāja. Sēžam un runājam par “mūsos pastāvošo morālo likumu” – liekas, ka nav vairs nekā, kam pielīdzināties, bet pamēģini padzīvot ar tādu standartu.

_{* * *}

“Tev visu laiku sev jāatgādina, ka tev ir sasniegumi,” saka N. “Tu izdzīvoji šeit jau trīs nedēļas, tu izbrauci, tev ir strādājoša karte – tu to uztaisīji, tu tiki skaidrībā ar kriptovalūtu, tu turpini strādāt, tev visu laiku sev jāatkārto: es neesmu mēsls, es neesmu mēsls, es neesmu mēsls.”

_{* * *}

“Mēs neveidojam diasporas un nemetamies cits pie cita, kad ārzemēs dzirdam krievu valodu, agrāk mēs vispār centāmies no savējiem turēties pa gabalu,” saka N. “Mēs pat nesveicināmies pūlī, kā dara daudzi izraēlieši.” N. stāsta, ka kolēģis devies emigrācijā vēl pirms kara un uzrakstījis divas vēstules ar lūgumu palīdzēt ar sadzīviskām vajadzībām – vienu amerikānim, otru krievam, no kuriem nevienu nav pazinis. Amerikānis uzreiz atbildējis, ka palīdzēs, kā vien varēs, bet tautietis cītīgi centies izdibināt, no kurienes N. kolēģis dabūjis viņa kontaktus. Neitrāli atstāstu šo gadījumu savam sarunbiedram. “Problēma šeit,” viņš saka, “nebūt nav tajā, ka mēs būtu vienaldzīgi, bet gan tajā, ka esam iebiedēti.”

_{* * *}

N. ļoti patīk piezīmju grāmatiņas. Viņa nopirka piezīmju grāmatiņu, bet tā neiepriecināja: ja nu Putins tiešām ir tik ļoti jucis, ka uz mums visiem nometīs kodolbumbu, un es šo piezīmju grāmatiņu nemaz neizmantošu? Prieka vietā vienas vienīgas raizes.

_{* * *}

N. stāsta par skandālu krievu vecāku čatā: dodoties ekskursijā, bērnus lūdza uzvilkt dzeltenus tēkreklus. Vecāki sāka satraukties: “Bet ja nu ar džinsiem?! Mēs esam patrioti, mēs nevaram to pieļaut, mēs savus dēlus esam nosaukuši par Vovām!”

_{* * *}

Jautāju N., kā viņa domā, kas notiks Krievijā. “Nezinu, cerība ļoti traucē analizēt.”

_{* * *}

Maskavas teātra ķīlnieku krīzes laikā N., vēl būdama studente, ieraudzīja čečenu vīriešu grupu ar, viņas vārdiem sakot, “pārgrieztām sejām”. “Tad,” viņa saka, “es padomāju: lūk, cilvēki ar šausmīgu sajūtu, ka viņi nav varējuši kaut ko novērst. Un vēl es padomāju: tagad vesela tauta kļūs par ienaidniekiem.” Pārtraukumā viņai blakus apsēdās kursabiedre un teica: “Ja es varētu, es tagad paņemtu nazi, apstaigātu dzemdību namus un visus čečenu bērnus nodurtu jau šūpulī.” – “Kā tu vari ko tādu teikt?“ šausmās iesaucās N. un pārsēdās citur. Pēc nodarbībām pie viņas pienāca kursabiedrs un smīkņājot pajautāja: “Es dzirdēju – tu aizstāvi čečenus?” N. teica: “Tas man bija atklāsmes brīdis, tad kaut ko sapratu par pasaules kārtību, un nu esam nonākuši te.”

_{* * *}

N. pārcēlās jau sen, viņa dēls piedzimis un uzaudzis Turcijā, tagad iet trešajā klasē. Uz jautājumu par tautību dēls vienmēr atbildējis: “Esmu krievs,” – krievu grāmatas, krievu filmas, mamma runā krieviski, ciemos brauc draugi no Krievijas. Un tikai pirms dažām dienām uz jautājumu “Kas tu esi?” viņš pēkšņi atbildēja: “Esmu turks.”

_{* * *}

Ar N. runājām par to, ka neviens tev neliek kļūt par daļu no citas kultūras, bet tajā pašā laikā būtu bēdīgi tajā neiedziļināties, ja pastāvīgi dzīvo kādā valstī, – būtu žēl neko no tās nepaņemt, nesmelties. N. negaidīti pārtrauc šo sarunas daļu ar frāzi: “Kopumā varētu teikt, ka maskaviešiem būtu jāmācās samierināties.”

_{* * *}

N. draudzene ebrejiete ir pārliecināta, ka jebkuras lielas kataklizmas beidzas ar to, ka sit ebrejus, un tāpēc cenšas jau tagad dzīvot tik labi, cik vien iespējams. Viņai sanāk: kad nešaubies par jebkuru notikumu slikto iznākumu tieši attiecībā uz tevi, tu spēj labi nodzīvot to laiku, kas tev atlicis.

Izraēla. 2022. gada maijs

“Šurp pārcēlies tik daudz paziņu,” saka N., “ka baidos uz ielas urbināt degunu.”

_{* * *}

N., atbraucot uz Izraēlu, nekavējoties devās uz mītiņu pret Putinu un saprata, ka pirmo reizi ilgu gadu laikā iepriekš neiztīra telefonu, nezvana paziņām, lai brīdinātu, kurp iet, negatavojas nakšņot cietumā un nevelk tādu apģērbu, kurā viņu varētu vilkt pa asfaltu. Un pēkšņi viņa saprata, ka nesaprot, kāpēc iet uz mītiņu. Pastāvēs normālā apģērbā ar neiztīrītu telefonu kabatā un plakātu “Putins – mēsls” rokās Krievijas vēstniecības priekšā, bet kāda no tā jēga?

_{* * *}

N. draugs aizbrauca uz Poliju, drauga tētis – uz Izraēlu, bet mamma palika Maskavā viena ar Krievijas televizoru – un notika pārsteidzoša metamorfoze: iepriekš bijusi pilnīgi opozicionāri noskaņota (viņa bija pirmais cilvēks, kas, atsaucoties uz kādreizējo Navaļnija aicinājumu, uz balkona pakāra viņa atbalsta plakātu), mamma tagad ir svēti pārliecināta, ka Krievija aizsargā pasauli no nacisma, izvēršot absolūti nepieciešamo specoperāciju. Viņas dēls un vīrs ir vienlaikus izbrīnīti un izbiedēti. Daudz kas, šķiet, mums liecina, ka nedrīkst par zemu novērtēt vientulības spēku apvienojumā ar Krievijas televīziju.

_{* * *}

Kad N. 24. februārī feisbukā ierakstīja, ko viņa par visu notiekošo domā, atradās divi draugi, kuri viņai piezvanīja un teica: “Apdomājies, pēc tam tev būs kauns!” – “Un, galvenais,” saka N., “iedomājieties – ebrejs zvana ebrejam un saka: “NATO tuvojas dzimtenes robežām!””

_{* * *}

“Visi man stāsta par kaunu un vainu,” izmisusi saka N., “un es saprotu, kāpēc ir kauns. Kauns ir, kad kāds nomiris un vaina gulstas uz tevi: tu jūties samaitāts, tā ir metafiziska sajūta kā Koeniem un Levitiem. Bet kāpēc vaina? Es piedalījos visos tajos muļķīgajos mītiņos, es sēdēju visos vēlēšanu iecirkņos, lai manā klātbūtnē nemestu biļetenus (un manā klātbūtnē nemeta), es darīju visu, kas bija jādara. Es atceros, kā avīzē Новая газета iznāca reportāža: pirmajā lappusē bija rakstīts “Jaunieši uz Bolotnajas”, un tur bija fotogrāfija – mans dēls un viņa draugs, mēs gājām kopā. Vaina ir pilnībā fiziska, ļoti konkrēta, un es nesaprotu, kur esmu vainīga...”

_{* * *}

“Izraēla, protams, pamatīgi ārstē,” apgalvo N., “te pat grūti šķirties no sajūtas, ka esi izārstēts. Jo Krievijā ir marts, līņā, no debesīm lido kaut kāda draņķība, un tas pilnībā atbilst tavai pasaules izjūtai. Bet te tu atbrauc – saule, palmas, vasara, smejoši bērni, dejojoši suņi, bučojošies vīrieši, un tu sava iekšējā stāvokļa dēļ brīnies: kas, sasodīts, tas ir?”

_{* * *}

N. paziņa dzīvo mazā piejūras pilsētā pie robežas ar Ukrainu. Viņam klājas slikti: viņš pamatīgi sastrīdējies ar sievu un bērnu. Pašam paziņam ir opozicionārs noskaņojums, un viņam nav ar ko runāt, visi apkārtējie atbalsta karu. Sieva ir pārgājusi Z pusē un, pēc paziņas vārdiem, “izskalojusi bērnam smadzenes”. N. saka: paziņa nevarēja iedomāties, ka sieva atbalstīs cilvēku nogalināšanu, bet sieva uzskata, ka viņa neatbalsta nogalināšanu – tur nevienu nenogalina, tā visa ir glābšanas operācija, lai pasargātu ukraiņus no nacistiem. “Un vēl,” saka N., “mans paziņa ir agnostiķis, bet pilsētā visi ļoti atbalsta Krievu pareizticīgo baznīcu. Jūs nevarat iedomāties, ko tas tagad nozīmē.”

_{* * *}

N. stāsta, ka pēdējos 19 gadus “dzīvojusi kā burbulī”, ļaujot sev neskatīties Krievijas televīziju, bet, ja sanāca ieiet kādā vietā, kur tā bija ieslēgta, tad skatījās uz ekrānu un domāja: jēziņ, šos mēslus, šo šausmīgo bezsakaru ar kliedzošiem cilvēkiem taču nav iespējams skatīties! “Bet tagad,” saka N., “es saprotu, ka visus šos 19 gadus viņi gatavojās tam, kas notiek šobrīd, veidoja kara kultu, pastiprināja retoriku, bet es ļāvu sev to ignorēt un izlikties, ka viņi neeksistē.”

_{* * *}

N. ģimene pa ceļam uz Izraēlu aizbrauca uz Kazahstānu. N. vīrs uz ielas ar viņu skaļi runāja par notikumiem Ukrainā, par to, ko viņš domā par šiem notikumiem, par Krievijas prognozēm. N. viņam automātiski pateica: “Runā klusāk.” Viņš atbildēja: “Kāpēc klusāk, mēs jau vairs neesam Krievijā.” Un tad N. saprata, ka viens no iemesliem, kāpēc viņa aizbrauca, ir tāds, ka viņa negrib, lai bērni mācītos runāt klusāk.

_{* * *}

Kritušo piemiņas dienā N. apmeklējusi oficiālu ceremoniju un runā par to, ka ceremonija ļoti izcēlusies vismaz ar vienu faktu: “Mēs atceramies konkrētu kritušo skaitu. Mēs atceramies katru cilvēku, kurš krita par šo valsti, atšķirībā no Krievijas, kas savus zaudējumus slēpj un pastāvīgi par tiem melo. Kaut vai tādēļ ir vērts dzīvot Izraēlā, un man ir pilnīgi nospļauties, vai šeit ir vai nav banka Tinkoff vai Yandex bode.”

_{* * *}

N. uz robežas jautājuši: “Kāpēc jūs aizbraucat, vai kaut kas noticis?”

_{* * *}

“Kad man saka: “Ir jāpaliek Krievijā un jācīnās,” – es nesaprotu, ar ko cīnīties,” saka N. “Tas ir kaut kāds bezveidīgs briesmonis, kam, ja nocirtīs vienu galvu, izlīdīs vēl piecsimt. Kad pa Krieviju braukā mašīnas ar uzrakstu “Varam atkārtot”, man gribas pajautāt, tieši ko mēs varam atkārtot – Ļeņingradas blokādi?”

_{* * *}

“Es nezinu, kā jānorit tiesām,” saka N., “bet es gribu, lai visi tie solovjovi, lavrovi, patruševi, medvedevi sēdētu uz sola kā nogrēkojušies skolēni un lai katram no viņiem uz krūtīm būtu tāfelīte ar uzrakstu “Esmu nogalinājis”.”

_{* * *}

“Dīvaini saukt Izraēlu par drošu valsti,” saka N., “bet man tā ir droša tāpēc, ka es te varu runāt, ko vēlos, un, kad braucu uz lidostu, man nav jāizdzēš sarakste “Telegram” (un ir ļoti draņķīga sajūta, kad tev jāizdzēš sava sarakste, braucot uz lidostu, nez kāpēc kā sūds jūtos es, to darot, nevis tie, kuru dēļ es to daru).”

_{* * *}

“Kur es biju šos astoņus gadus,” saka N. “Pirms astoņiem gadiem es pametu darbu televīzijā, ļoti labu darbu, kad no vadības sāka nākt vadlīnijas, Krimu atbalstoši materiāli un prasības izplatīt Krimu atbalstošas ziņas. Visus šos astoņus gadus es apmeklēju mītiņus, kur, maigi sakot, nebija droši. Visus šos astoņus gadus es balsoju pret Putinu un darīju visu, ko varēju. Ja es varētu Putinu nogalināt, tas būtu morāli neizturami grūti, un es nebūt neesmu pārliecināta, ka tas būtu pareizais lēmums, bet es laikam to varētu. Man absolūti nav saprotams, ko vēl es būtu varējusi darīt.”

_{* * *}

N. saka, ka vienmēr gribējusi uzzināt, kā jūtas cilvēki, kuri piedzīvo vēsturiskus notikumus. “Tagad es to negribu zināt. Labāk būtu bijusi finansiāla krīze vai vismaz defolts, lai tikai nebūtu slepkavību. Labāk nekad nezināt, kā tu jūties vēsturiskos laikos, jo tu jūties ļoti šausmīgi, tu jūties ļoti draņķīgi.”

_{* * *}

Terapeite N. stāsta, ka viņas kliente saka, ka it kā skatās, kā cilvēki turpina iepirkties, svinēt svētkus, sēdēt kafejnīcā, un jūt, ka apkārtējie svin kāzas, bet pie galda sēž mirusi piepūderēta līgava. Un ka tu piedalies šajās kāzās un centies saprast, kas notiek, bet tas pārsniedz tavu sapratni un spēkus.

_{* * *}

Kad N. tikko bija atbraukusi, Telavivu masveidā apšaudīja. Viņas māsīca dzīvoja šeit jau kopš pusaudža gadiem. N. pēc apšaudēm bija smags pēctraumatiskā stresa sindroms lielo baiļu dēļ. Bet māsīcu kaitināja, ka viņa nevar normāli cept bulciņas. Apšaudes laikā bulciņas ikreiz bija jāizņem, bet plīts uz kādu laiku jāizslēdz. Diez vai jāpiebilst, ka N. ar māsīcu bija diezgan atsvešinātas.

_{* * *}

N. saka, ka pirmajās kara dienās viņai rādījušies murgi par kodolsprādzienu. Bet pats dīvainākais sapnis bija, ka metāliska balss atkārto gaisa trauksmes paziņojumu: “Ceva adom. Ceva adom.” Viņa pagrābusi telefonu un ieraudzījusi, ka gaisa trauksme patiešām ir, taču nevis Izraēlā, bet Kijivā.

_{* * *}

“Putins pagājušovasar aizbrauca uz Ženēvu, un Šveices prezidents ar viņu bučojās un apskāvās, un runāja vāciski, jo Putins runā vāciski. Bet tagad es esmu vainīga, ka Maskavā nepietiekami protestēju un to visu pieļāvu!” vīlusies atzīst N.

_{* * *}

“Es ieviesu mīļāko,” saka N., “pirmkārt – lai drāztos, bet otrkārt – lai kodolkara gadījumā mani glābtu vairāk cilvēku.”

_{* * *}

“Emigrantu pamestība, izmisums,” saka N., “tas viss ir ļoti sāpīgi, bet uz Mariupoles fona pilnīgi neiederīgi.”