Dzīve pasaulē bez zvaigznēm

Ja mācētu, es jūs atbrīvotu. Bet tur jau nav brīvības. Visi dzīvnieki, augi, minerāli, pat citu veidu cilvēki ik dienas tiek salauzti un no jauna likti kopā, lai saglabātu dažus izredzētos, eliti, kura visskaļāk prātuļo par brīvību, taču ir visnebrīvākā.

Tomass Pinčons, “Gravitācijas varavīksne”

Alternatīvas nav.

Mārgarita Tečere

Kas ir Klauss Švābs, un kāpēc par viņu runā šausmu lietas

Klauss Švābs ir Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs un ģenerāldirektors, kā arī kopā ar ekonomistu Tjerī Malrē 2020. gadā sarakstītās ārkārtīgi pretrunīgi vērtētās grāmatas “Covid-19: lielā pārstartēšana” (Covid-19: The Great Reset) autors. Pasaules Ekonomikas forums rīko ikgadēju konferenci Šveicē, tautā dēvētu par “Davosu”; ierasties šajā pasākumā var tikai ar ielūgumiem, un tajā pulcējas nozaru un valdību vadītāji no visas pasaules. Citējot politologu Samjuelu Hantingtonu, šā foruma dalībnieki ir “davosieši”, turīga globāla elite, kam “gandrīz nav vajadzīga valstiska lojalitāte, kam valstu robežas ir traucēkļi, kuri šobrīd, par laimi, izzūd, un kas valstu valdības uzskata par pagātnes paliekām, kuru vienīgā lietderīgā funkcija ir atvieglot šīs elites globālo darbošanos”.

Jāteic, ka Hantingtons bija hārvardietis un nepavisam ne labējais konspirologs, tomēr šis apraksts daudz neatšķiras no secinājumiem, pie kuriem nonākusi iecienīta sazvērestības murguloģija, kas līdz ar veselu lērumu visa kā cita apgalvo, ka varu pasaulē sagrābušas globālas elites, kuras zem Švāba “lielās pārstartēšanas” karoga ved karu ar mūsu interesēm. Tālāk apgalvojumi kļūst vēl murgaināki: “lielā pārstartēšana” ir vēl arī uzlaidusi mums Covid-19, lai tādējādi radītu apstākļus, kas ļautu viņiem pārņemt kontroli pār pasaules politiku un ekonomiku, nacionālās valūtas nomainītu ar kriptovalūtām, piemēram, bitkoinu, ieviestu komunistu diktatūru (jeb “Jauno pasaules kārtību”) un uzspiestu obligātu Covid vakcīnu, kura satur GPS okšķerčipu, kas īpaši izstrādāts vispārējas policejiskas izsekošanas nodrošināšanai. Dažās šīs teorijas versijās Donalds Tramps ir vienīgais līderis, kurš mūs no tā visa paglābj.

Es to nosaucu par sazvērestības murguloģiju, jo tajā nav nekā teorētiska vai pat hipotētiska. Tā negaida, kad realitāte sastāsies pareizā kombinācijā, kas apstiprinātu tās pieņēmumus. Taču, no otras puses, arī tas, ko mēs ikdienišķi uzskatām par realitāti, lielā mērā ir klišeju – ideoloģisku fantāziju – aizsegs, kuram nav nekāda faktu pamata, taču mēs visviens ar to itin omulīgi dzīvojam. Evaņģēliskā pestīšana, Amerikas īpašais stāvoklis, turīgums kā krietnas dzīves mēraukla, patriotisms, nacionālisms – tas viss turas uz izdomājumiem. Šie dienišķie māņi ir konteksts, kurā labējā sazvērestību murguloģija kādam var likties ticama. Piemēram, ja mēs spējam ticēt, ka mūsu valsts “dibinātājtēvi” sanāca kopā ar spodru nolūku nodrošināt “amerikāņu brīvību”, kāpēc lai mēs nevarētu iztēloties, ka bariņš ļautiņu ar netīriem nolūkiem sazvērējušies šo brīvību atņemt? Kaut arī tas viss ir pilnīga bezjēdzība, mums nav brīv pateikt, kā ir īstenībā: nedz tagad, nedz jebkad agrāk nav bijis nekā tāda – ne tīra, ne netīra –, ko cilvēks skaidrā prātā varētu apzināti nosaukt par “amerikāņu brīvību”. Pārfrāzējot Gregu Palastu, amerikāņu brīvība ir vislabākā brīvība, kādu var nopirkt par naudu, un nekad nav bijis citādi.

Švābs nav pirmais uzņēmējdarbības teorētiķis, kurš aprakstījis mūsu kiberekonomiku un to nākotni, kāda šo kiberekonomiku, ļoti iespējams, sagaida. 1990. gadā izgudrotājs Rejs Kērzvails laida klajā grāmatu “Saprātīgo mašīnu laikmets” (The Age of Intelligent Machines), 2001. gadā iznāca Lycos kādreizējā prezidenta Boba Deivisa grāmata “Ātrums ir dzīvība” (Speed Is Life). Deiviss rakstīja:

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā uzņēmumu vērtē pēc tā spējas paātrināt visu, sākot ar ražošanu un beidzot ar mārketingu, sākot ar pieņemšanu darbā un beidzot ar preču izplatīšanu.

Nesenākā pagātnē, 2010. gadā, iznāca Ričarda Floridas “Lielā pārstartēšana” (The Great Reset; Švābs savā grāmatā neatzīst, ka būtu kādam pateicību parādā), un 2013. gadā – libertārās skolas ekonomista Tailera Kauena “Ar caurmēru ir cauri: Amerikas dzinējspēks pēc lielās stagnācijas laikmeta” (Average Is Over: Powering America Beyond the Age of the Great Stagnation). Kauena grāmatas varonis ir nākotnes strādnieks, “frīstaileris”, cilvēks, kurš strādā pārī ar Kērzvaila “saprātīgo mašīnu”. Kā Kauens raksta:

Ja jūs un jūsu prasmes ir papildinājums datoram, tad jūsu alga un izredzes darba tirgū, visticamāk, būs iepriecinošas. Ja jūsu prasmes datoru nepapildina, varbūt nenāktu par ļaunu šo neatbilstību novērst.

Tas, ka globālie gudrinieki ir pārliecināti, ka visu globālo un reģionālo ekonomiku nākotne ir tehnoloģija, nevienu nepārsteidz. Pārsteidzošs ir pieņēmums, kurā dibināta viņu pārliecība: ātrums. Momentānais ātrums. Par ideju, ka nākotne nāk virsū ar maksimālo ātrumu, jau labu laiku runā visi tirgus ģēniji, ar pārliecību apgalvojot, ka nākotnes kiberekonomika ir “neizbēgama”, vai mums tas tīk vai ne. Kā viņi zina, ka neizbēgama? Tādēļ, ka tas notiek ātri. Vēl trakāk – tā tuvojas ne tikai ātri, bet vēl arī ar paātrinājumu, kas tai piemīt gluži tāpat kā kosmosam. Tā ir spēks, kuru savaldīt nav neviena varā.

Tikai divās Švāba “Lielās pārstartēšanas” lappusēs vārdi ātri, ātrums, paātrinājums, katalizēt, turboizrāviens, pārmaiņas un veikli lietoti 17 reižu. Šo vārdu lietojums ir vairāk nekā tikai aprakstošs. To atkārtošanai ir arī funkcija, kas darbojas zem uztveres sliekšņa: trauksme. Kaut kas tuvojas! Ko tad visi šie tehnoguru mums stāsta? Saprātīgu mašīnu laiks ir tuvu, tas ir neizbēgams; ja tu nesagatavosies, tad atpaliksi, un ko nozīmē kaut kāds tur tavs bakalaurs Eiropas vēsturē! Tāpēc, ja tev ir paveicies tikt koledžā, katrā ziņā mācies kaut ko STEM priekšmetu (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinības un matemātika) jomā! Ja tā nedarīsi, iespējams, paliksi bezdarbniekos vai strādāsi prastāku darbu. Tad nu nečammājies!

Švābs un Kauens mums cenšas iegalvot, ka nav svarīgi, vai jūs universitātē studējat datorzinātnes: šā vai tā jūs strādāsit kopā ar saprātīgām mašīnām. Nekas cits neatliks. Jautājums vienīgi, vai šis darbs būs glancētā Google programmēšanas šķūnī ar datoriem Kalifornijā vai glancētā Amazon pasūtījumu izpildes šķūnī Alabamā ar robotiem. Šādu veidolu tagadējā globālajā ekonomikā iegūst “cietumnieka dilemma”: glancēta āriņa, nelaimīga iekšiņa un miljoniem strādnieku, kas nespēj solidarizēties, jo viņus citu no cita nošķir šīs mašīnas, kurām it kā taču bija jābūt viņu darbarīkiem.

Tāda tā situācija ir, nopietni. Pat ja sazvērestību mīļotāji vēlētos vēl kaut ko piebilst, viss arī tāpat ir pietiekami štruntīgi.

Ar ko “lielā pārstartēšana” atšķiras no līdzšinējām teorijām par tehnokapitālismu?

Nekādas jaunas globālas kārtības nav, ir tikai haotiska pāreja uz neziņu.

Žans Pjērs Lēmans

Atšķirībā no Tailera Kauena un viņa kompānijas Švābs uzstājīgi apgalvo, ka globālajam kapitālam, ja vien tas nevēlas būt “nāvei nolemts”, jau drīz nāksies reformēties. Kā spriež Švābs, ja vēlamies, lai kapitālismu nepiemeklē sistēmiska neveiksme, nepieciešams globāli uzņemties atbildību par “vides, sabiedrības un pārvaldības” krīzēm. Viņš apgalvo, ka drīz mēs “prāvos visu sabiedrības slāņu segmentos” pieredzēsim “jaunu sociālu apziņu, ka dzīve var būt citāda”. Noslēgumā Švābs secina, ka neoliberālais laikmets ir beidzies un tā dižmanīgajam pieļāvumam, ka tirgi spēj atrisināt visas problēmas, ir krusts pāri. It īpaši Covid-19 esot parādījis, ka “beznoliktavu ražošanas” globālās piegādes ķēdes ir pārāk nestabilas un nedarbojas tā, lai uz tām varētu paļauties; neoliberālā modeļa vietā esot jānāk struktūrām, kuras ievēro reģionu, valstu un pilsētu nozīmi. Viņš raksta:

Globalizācijas modelis, ko pagājušā gadsimta beigās izgudroja un izveidoja globālie ražošanas uzņēmumi, kuri visur meklēja lētu darbaspēku, izstrādājumus un sastāvdaļas, ir atdūries pret savu iespēju robežām.

Tāpēc, “lai nodrošinātos pret destabilizāciju”, daudz vairāk vajadzēs ražot uz vietas.

Švābs uzskata arī, ka uzņēmējdarbībā “daudz vairāk nekā iepriekš iejauksies valdības” un tas izpaudīsies kā “atbalsts ar nosacījumiem, publiskais iepirkums un darba tirgus regulēšana”. Švābs spriež, ka, gluži kā 30. gados, īstenojot jauno kursu, arī tagad kapitālismu no paša kapitālismaizglābs korporācijas, kuras strādā “ieinteresēto pušu”, nevis “akcionāru” labā, tā padarot iespējamu jaunu vērienīgu kompromisu starp uzņēmējiem, valdību un tautu. Viņš raksta:

Pandēmija izcēlās brīdī, kad uzmanību jau aktīvi piesaistīja daudzi un dažādi problemātiski jautājumi, sākot ar klimata pārmaiņu aktīvismu, pieaugošu nevienlīdzību un beidzot ar dzimtes daudzveidību un #MeToo skandāliem, tādējādi vairojot “ieinteresēto pušu kapitālisma”, kā arī vides, sabiedrības un pārvaldības apsvērumu ārkārtīgo nozīmi mūsdienu savstarpēji atkarīgajā pasaulē.

Tātad globālais kapitāls atklāšot savu iekšējo Rouzeveltu tieši īstajā brīdī, lai paspētu novērst katastrofu... Šāda apgalvojuma pamatā ir pieņēmums, ka “davosiešiem” piemīt dziļi slēpts jūtīgums un nenoskārsts krietnums, ka viņi līdz ar Šekspīra Šeiloku sauks: “Ja jūs mums iedurat – vai tad mums netek asinis?” Nav taču bezsirži! Protams, te valdošā elite tikai svētulīgi pieprasa pārskatīt apsūdzību jaunu pierādījumu gaismā; par reformas projektu to grūti nosaukt, drīzāk par vēl vienu izdomājumu – “Davosas sazvērestības murguloģiju”.

Kā raksta Švābs, globālā elite Davosā tik tiešām sazvērējas, taču šī sazvērēšanās notiek taisnīguma, līdztiesības un vides veselības vārdā. Īsi rezumējot viņa apgalvoto: vajagot paļauties, ka viņam līdzīgie un bagātās organizācijas, kuras gadu no gada pulcējas viņa Davosas saiešanā, iztaisnos ne tikai savu kuģu maršrutus vien, bet arī pilnīgi visu mūsu kuģu maršrutus un darīs to kaut kādas sociālas sirdsapziņas vārdā, kura viņiem vienmēr piemitusi, lai gan ne vienmēr viņi spējuši to apliecināt. Un – acīmredzamais neticamais – atcerieties, runa ir par Davosu: Švābs izsakās, ka “demonstratīvi izrādīt bagātību vairs nebūs pieņemami”. Kā tad, turpmāk Davosā pie viesnīcām stāvēs mazāk mersedesu un vairāk Honda Civic.

Te nu var tikai žoklis atkārties neticībā, taču visneticīgākie laikam gan ir nevis kapitālisma kritiķi, tādi kā es, bet gan elites pārstāvji. Biznesa elitei Davosā patīk ne jau tāpēc, ka var paklausīties sprediķus, ar kuriem to mielo Švābs un tādas slavenības kā Bono, Eltons Džons un Šārona Stouna; Davosa to piesaista ar vienreizējo iespēju tīkloties un slēgt darījumus. Doma, ka vajadzētu atdot pilnvaras atpakaļ valdībām, reformēt darba attiecības un uzskatīt, ka peļņas gūšana ir mazāk svarīga nekā apkārtējās vides vajadzības, davosiešiem uzšķilsies... tieši nekad.

Kāpēc gan lai viņi mainītos, darīdami visu to, ko – ja ticam Švābam – prasa ieinteresēto pušu kapitālisms? Un kāpēc lai kāds uzskatītu, ka kapitālisms jāpaglābj no paša kapitālisma? Nav jau nekāda Lielā depresija. Nav bijis Melnās otrdienas, ģenerāldirektori nav lēkuši pa 15. stāva logiem nevērtīgu akciju sertifikātu putenī.

Tieši pretēji, Dow Jones ražošanas uzņēmumu akciju kursu indekss pandēmijas laikā ir pieaudzis, un turīgākie no mums noskatās, cik brangi vairojas viņu bagātības. Kā liecina 24/7 Wall St. pētījums, Amerikas 614 miljardieru neto vērtība pirmo septiņu pandēmijas mēnešu laikā pieaugusi kopumā par 931 miljardu dolāru. Īpaši labi nopelnījuši IT gigantu direktori. Piemēram, Twitter dibinātāja Džeka Dorsija personīgā bagātība pieaugusi par 7,8 miljardiem (jeb par 298%). Var redzēt, ka miljardieru šķirai klājas labi.

Ja reiz pandēmija bagātniekiem bijusi ienesīga, tad jājautā, kāpēc lai viņi vēlētos kaut ko mainīt? 80 gadus viņi ienīduši jauno kursu, neatlaidīgi pārpirkdami politiķus, lai tie, sākot jau ar Ronalda Reigana uzbrukumiem visuresošajai valdībai un labklājības valstij, no šiem ekonomiski sociālajiem pasākumiem neatstātu ne akmeni uz akmens. Kas liek kādam domāt, ka kapitālisms, 40 gadus pa vienai vien vācis sev atpakaļ jaunā kursa dēļ zaudētās privilēģijas, tagad uztaisīs “apkārt griezties!”? Kāpēc lai viņi no brīva prāta to darītu, vēl jo vairāk tagad? Kad jau, tad jau – varam sev jautāt: diez cik lielām vajadzētu kļūt klimata izmaiņām un sabiedrības nemieriem, lai viņi beidzot sāktu uzvesties citādi? Man ir aizdomas, ka lielām, jo īpaši tādā gadījumā, ja akciju tirgi turpinās viņiem iedvest, ka viss ir baigi forši. Viņus nekas iekšēji nemudina klausīt Švābam – un peļņas apsvērumi visādā ziņā liek viņam neklausīt.

Švābs raksta tā, it kā nepazītu savējos. Kamēr viņš auž arvien smalkākus tīklus, kuros ķert cēlu tehnonākotni, viņa elitārie klausītāji domā daudz, daudz prastākas domas. Švāba sprediķi viņiem pie vienas vietas, arī Davosa turpat, pietiek ar to, ka viņi grozās kopā ar īstajiem cilvēkiem, ballītes ir foršas un varbūt izdosies satusēt ar Metu Deimonu. Ja nu Davosas elite kaut ko jūt ar iekšām, tad tā ir Vecā Derība: darbaspēka izmaksas apdraud peļņu. Tāpēc beidziet par to palīdzēšanu strādniekiem, un arī par sociālajiem protestiem lieki nevajag raizēties, nu un, ka nebūs cilvēku, vieta jau tukša nepaliks, dodiet šurp klonus!

Protams, tiem, kuru dzīve pērngad sagriezās kājām gaisā, tiem miljoniem, kuru vienīgā cerība izdzīvot ir “kvantitatīvā stimulēšana” vai nu ar Federālo rezervju dalīto “helikopternaudu”, vai ar nebeidzamiem bezdarbnieku pabalstiem, akciju tirgi pauž kaut ko pilnīgi citu. Lūk, ko dzird viņi: lai šī ekonomika plauktu un zeltu, jūs mums nemaz neesat vajadzīgi. Mums nav vajadzīgas jūsu darbarokas, jo jūsu darbu arvien lielākā mērā paveiks roboti un mazs bariņš koledžas audzēkņu. Nevajadzīgajiem uz to jājautā: “Ā, bet ko tad lai es daru?” Un atbilde uz šo jautājumu kļūst arvien skaidrāk redzama: mirstiet. Mirstiet no Covid, mirstiet no nabadzības vai mirstiet no izmisuma, bet nu pacentieties to izdarīt tur, kur nedursieties acīs.

Švābs tirgo labi pazīstamu banalitāti: ja sistēmai ir problēmas, sistēma spēj tās novērst. Taču tā nenotiek. Gluži pretēji. Jā, kovidkrīzes laikā Amazon ir pieņēmusi darbā simtiem tūkstošu jaunu strādnieku, taču, no otras puses, tā ir atteikusies uzklausīt prasības pēc darba drošības un arodbiedrību pārstāvniecības noliktavās un ievērojami palielinājusi investīcijas automatizācijā. Amazon noliktavas ir pirmais līmenis Tailera Kauena iztēlotajā ekonomikā, kas funkcionē uz “frīstaila” režīmā ražojošu strādnieku-robotu kūkumiem. Lai gan “frīstails” izklausās vilinoši, realitāte cehā ir drausmīga: no 2016. līdz 2019. gadam noliktavās ar robotiem traumu bija par 50% vairāk. Dzīvi Amazon noliktavā aprakstījis Bloomberg News:

Gandrīz viss darbs Amazon prāvākajos pasūtījumu izpildes centros ir sadalīts vienkāršos, atkal un atkal atkārtojamos uzdevumos: saņemt preces, kas tiek pievestas ar kravas automašīnām, novietot tās režģotos plauktos vai izņemt no šiem plauktiem un dzeltenās plastmasas kastēs palaist pa konveijeru uz iesaiņošanu un transportēšanu. Darbavietas lielākoties tiek reklamētas vidusskolu absolventiem – CV nav nepieciešams, sāc jau pirmdien –, kuri 10 stundas no vietas stāv vienā postenī. Viņi ir skrūvītes milzu mašīnā, kuras uzdevums ir darboties maksimāli ātri un efektīvi.

Murgainā mehanizētās cilvēces vīzija no Frica Langa 1927. gada filmas “Metropole” ir sasniegusi savu pilnziedu – zied koši kā neodīma amorfofalls.

Un kāda tad ir tirgus atbilde uz apkārtējai videi draudošajām briesmām, par kurām tik milzīgi uztraucas Švābs? Kā, piemēram, “davosieši” rīkosies saistībā ar sausuma un pārtuksnešošanās izraisīto ūdens nepietiekamību? Viņu reakcija uz iespējamu ūdens trūkumu, kā viegli noprotams, ir to finansializēt, ierobežot tirgus riskus, ja šāda varbūtība iestāsies, piedāvājot nākotnes darījumus ar ūdeni. Kā 2020. gada decembrī ziņu izdevumā Bloomberg Green norādījusi Kima Čipmane:

Zeltam, naftai un citām Volstrītā pirktajām un pārdotajām stratēģiskajām precēm ir pievienojies ūdens, pievēršot sabiedrības uzmanību bažām, ka šis dzīvībai nepieciešamais dabas resurss var izsīkt lielākā daļā pasaules. Gan lauksaimnieki, gan riska ieguldījumu fondi, gan pašvaldības tagad var nodrošināties pret ūdens trūkumu – vai paļauties uz tā pieejamību Kalifornijā, ASV lielākajā agrārajā tirgū un piektajā lielākajā pasaules ekonomikā.

Tātad, kaut Švābs un Pasaules Ekonomikas forums pa virsu mūsu pasaulei uzķellē milzīgu smaidīgu ģīmi – kā “zaļās tukšmelšanas” pasākumam tam savā ziņā nav līdzīgu –, viņi vienlaikus parāda arī, ka ir, kā rakstīja Aishils, “paši savas bojāejas vergi”.

Vai tehnokapitālismam ir alternatīva?

Nacionālo valstu jaunais pienākums ir pārvaldīt to, kas tām iedalīts, sargāt tirgus megakompāniju intereses un, pirmkārt un galvenokārt, kontrolēt un uzmanīt liekos.

Džons Bērdžers

Mums ir tieksme domāt, ka problēma ar bagātniekiem ir vienkārša: viņi ir rausēji. Tomēr psiholoģiski pamācošāk būs par mūsu plutokrātiem domāt kā par tiem, kuri dzīvo, kā to sauktu budismā, dievu valstībā. Tibetiešu dzīvības ratā pašu augšējo valstību ieņem laimes lutekļi, bagātie un privileģētie; visus labumus un baudas viņi saņem uzreiz, bet visas ciešanas un posts atrodas kaut kur citur. Taču šajā dievu valstībā no svara ir ne tikai alkatība – tikpat būtiska ir arī īpatnējā psiholoģija: tie, kuri atrodas ārpus dievu valstības, dieviem neeksistē – galvenokārt tāpēc, ka viņi dieviem nav redzami. Nebūtu gluži pareizi apgalvot, ka mūsu tagadējie dievi ir bezsirdīgi: visi pārējie viņiem vienkārši neeksistē, pastāv tikai kā informācijas vienības – kad tiek novērtēta uzticēšanās zīmoliem, pētīts patērētāju optimisms, algu pieaugums, bezdarba līmenis, ietaupījumu īpatsvars utt. Dievi ne mirkli mūs neredz, nekad ar mums neburzās, viņi mūs pazīst tikai kā lūzerus, kas pārtiek no savas aldziņas, kā liekos. Vienmēr var par mums pasmieties – ak, šīs mūsu sviestainās sazvērestību idejas, mūsu vietējo koledžu bakalauriņi, mūsu narkotiku un alkohola melodrāmas, mūsu ķēmīgās ielas –, taču vispār mūsu pasaule ir terra incognita, dumpošanās un neapmierinātības perēklis, kartē atzīmēta ar brīdinājumu “tur mīt briesmoņi”.

Turpretī Davosa atveldzē dvēseli. Davosā ik gadus tiek publiski inscenēta labā dzīve dievu valstībā. Ierašanās tikai savējiem, personas kartes pie atloka ir marķētas ar krāsu kodu, lai vienmēr būtu skaidrs, kurš ir un kurš nav piederīgs. Ģenerāldirektori, premjerministri un mediju elite dabū baltas kartītes; lielākā daļa žurnālistu un apkalpojošais personāls staigā ar oranžiem un mēļiem taisnstūrīšiem pie krūts. Nav tik traki kā svastikas un Dāvida zvaigznes, bet saprast var.

Klausoties aizkustinošos Švāba aicinājumus, dievu valstības pašreizējos iemītniekos tomēr cēlākās jūtas nemostas. Švāba moralizēšana un lūgšanās ir kaitinoša: dievi tiek mudināti pievērst uzmanību ļaudīm, par kuru eksistenci viņiem liecina vienīgi miglainas baumas; vēl vairāk – viņus mudina dot. Bagātnieki netaisās uzprasīties maksāt lielākus nodokļus, lai ar tiem varētu finansēt labāku sociālo aprūpi un apkārtējās vides aizsardzību. Drīzāk jau viņi īgni noelsīsies un teiks: “Paklau, saraust visu to piķi galīgi nebija viegli! Es to nesapelnīju tāpēc, lai tagad tāpat vien atdotu!”

Brīdi ir klusums, dievi apsver citus argumentus, un tad: “Okei, būsim taču godīgi. Cilvēku ir par daudz. Visi tā saka. Un lielākā daļa ir lūzeri, bomži. Es esmu līdzjūtīgs, bet mana nauda viņus neglābs. Un, taisnību sakot, šie cilvēki mums šā vai tā nav vajadzīgi.” Vaļsirdīgāk izsakoties: “Lai pasaule iet bojā, galvenais, ka es palieku dzīvs.”

Tas nav pārspīlējums un nav arī bezgaumīgs joks. Tā ir ar spaidiem panākta atzīšanās. Kā pierādīja pandēmija, strādnieku drošība gaļas pārstrādes uzņēmumos, Kalifornijas rūpniecisko fermu zemeņu laukos un slimnīcu palātās salīdzinājumā ar korporatīvās varas un peļņas saglabāšanu bija otršķirīgs faktors. Citējot Viljamu Riversu Pitu: “Kapitālisms pieprasīja, lai pat par spīti nāvējošai pandēmijai valsts neapstātos un strādnieki turpinātu strādāt.” Lielāko daļu šā darba paveic minoritātes un imigranti, tāpēc Pits kapitālisma vienaldzību pret viņu labklājību uzskata par genocīda paveidu.

Lasīt “Lielo pārstartēšanu” ir kā iet pa laipu, kuras dēļi nav savienoti un atrodas tieši uz ūdens. Apakšā gaida realitātes dzelme – nāve, nabadzība un beztiesība. Nāve ir tā realitāte, ar kuru jāsamēro visas sazvērestību murguloģijas. Jautājums, kas mani interesē, ir šāds: kura sazvērestību murguloģija ir nāvējošāka? Murguloģija, kura apgalvo, ka starptautiskās elites slepeni izstrādā plānu mūsu paverdzināšanai? Vai “Davosas murguloģija”, kura apgalvo, ka ieinteresēto pušu kapitālisms palīdzēs sasniegt lielāku vienlīdzību un atjaunos zemes seju? Davosa un galēji labējo QAnon: seski, kas cīnās sesku alā.

Vai varbūt viss ir vienkāršāk un skumīgāk? Tā, kā dzejolī “Pārdomas pilsoņu kara laikā” pauda Viljams Batlers Jeitss:

Mēs barojām sirdi ar izdomājumiem,

Sirds no šīs barības kļuva zvērīga.

Ja no Davosas vispār būs jelkāds reāls labums, tas nāks tikai tad, kad dievi aizmetīs savas baltās kartītes un nolaidīsies no saviem Alpu namiņiem. Budisma folklorā ceļš uz prinča Sidhārtas atmodu pavērās tikai tad, kad viņš bija izgājis no tēva pils un pirmoreiz ieraudzījis nabadzību, slimību un nāvi. Tāpat arī kapitālistu šķira atmodīsies tikai tad, kad nokāps no saviem mijkrēšļa rezervātiem, no savām iznīcībai lemtajām valhallām un pateiks to, ko par sevi saka Dalailama: “Es neesmu īpašs cilvēks.”

Un jūs zināt, ka tas nenotiks. Dievi ir pieraduši slēgt derības, un viņi saka: “Var jau būt, ka pasaule liesmo, var jau būt, ka saniknots pūlis laužas iekšā pa paradīzes vārtiem, taču es riskēšu un palikšu tepat augšā.”

Vai tas nozīmē, ka taisnība bija Tečerei? Alternatīvas nav?

[Strādniekiem] Eiropas bišu stropā jāaizsāk lielās izspietošanas laikmets, kam līdzīgs vēl nekad nav pieredzēts, un ar šo pārvietošanās brīvības aktu majestātiski jāprotestē pret mašīnu, pret kapitālu. [..] Ārā [tas] iegūs nepiejaucētu, skaistu dabiskumu un sauksies par heroismu.

Frīdrihs Nīče

“Lielā pārstartēšana” nav reformas ģenerālplāns; šī iniciatīva ir tikai kārtējais ienaidnieks, ko kapitālisms radījis pēc sava ģīmja un līdzības un savu ērtību labad. Tai patīk būt laukuma saimnieku komandai, kas “draudzīgā teritorijā” apspēlē opozīciju. Klausa Švāba smalki izstrādātā morālā doktrīna nevienam nav bīstama. Tā nav nekāda taisnīguma un brīvības preambula; tas viss ir tikai, citējot Fredrika Džeimisona trāpīgo apzīmējumu, kārtējais “valodas cietums”. Lai cik haotisks varētu šķist tehnokapitālisms, lai cik nicināmi būtu tā argumenti, lai cik smieklīgi tas apkampies dejo ar robotiem, ir kaut kas tāds, kas to lieliski mierina, – droša pārliecība, ka ārpus tā nav nekā, kur nu vēl ienaidnieku.

Nevienlīdzība, protams, ir slikta, dabas iznīcināšana ir šaušalas, taču vēl mokošāka ir doma, ka ārpus tehnokapitālisma nav nekā, nav tādas “ārpuses”, kurā mēs varam dzīvot citādi. Vienīgais, kas pastāv ārpus kapitāla, ir tie dabas nostūri, kurus kapitālisms šobrīd iznīcina un drīz pametīs novārtā, kurus tas nesaminstinādamies sauc par “upurēšanas zonām”, kā, piemēram, Bākenas naftas atradnes Montānā un Ziemeļdakotā vai 142 000 km² Albertas teritorijas, kura pilnībā izpostīta ar darvas smilšu ieguvi, kurā ziemeļu dziedātājputni līdz kaklam iestiguši naftas nosēdumos. Kā 1996. gadā norādīja gaišredzīgais rakstnieks Viljams T. Volmans:

Privileģētie arvien vairāk strādās mājās, iepirksies no mājām, piekļūs internetam un rotaļāsies ar datoriem, aizvien reālākas padarot luminoforo punktu pasaules, turpretī pasaule ārpusē tikmēr turpinās iet pa pieskari.

Ārpuse ir izgaisusi gluži tāpat, kā gaismas piesārņojuma dēļ šobrīd izgaist zvaigznes un pat debesis. Pat nomaļajā Zaionas nacionālajā parkā uz vientuļas klints naksnīgās debesis aizēno piesārņojums no Lasvegasas, kas atrodas 240 km attālumā. Un tas ir traģisks fakts, jo lūkoties debesu plašumā ir privilēģija, kas māca pazemību. Taču nu jau mēs nespējam redzēt pat Piena Ceļu, galaktiku, kurā paši atrodamies, nemaz nerunājot par miljardiem galaktiku, kas blīvējas visā pārējā kosmosā, liekot mums jautāt, vai nav vēl citu kosmosu, multiversu, kuri, kā rakstīja dzejnieks Robinsons Džeferss, griežas savā “senajā, vientuļajā, nemirstīgajā krāšņumā”, mums neredzami, taču aizsniedzami iztēlē.

Mēs redzam tikai to, kas ir iepakots un nolikts mums tieši deguna galā: īpašumu vai, vēl daudz ļaunāk, virtuālu īpašumu, lietu internetu. Mēs itin kā dzīvojam skapī, nemaz neapzinoties, ka tepat netālu ir dzīvojamā istaba, kurā gaida draugi. Šāda dzīve ir iesprostotības sindroma tehnoloģiskā versija. Šī sevī iesprostotā pasaule, kurai vairs nav ārpuses, ir kapitālisma “pasaule naudas izpratnē”. Klausa Švāba un Davosas tusētāju tukšā sprēgāšana, visu Pola Revīra lauru tīkotāju vaimanāšana sazvērestību zemē ir tikai gaisa tricināšana, pūšot kapitālisma apburošos burbuļus – statusu un nebeidzamu, nāvējošu dzīšanos pēc naudas un mantām.

Par laimi, mūsu stāvoklis ne vienmēr ir bijis šāds un tādam tam arī nav jāpaliek. Vēl nesen daļa no kaut kādas ārpuses bija tās īpatnējās kopienas, kuras mēs dēvējam par universitātēm, – patvērums, kontrdzīve, jo sevišķi mākslas un humanitāro specialitāšu studentiem. 50. un 60. gados mācības augstskolās nemaksāja dārgi, un studenti nejutās tik sasaistīti, izvēloties, ko studēt un ko iesākt ar dzīvi. Turpretī tagad universitātes vairāk atgādina vārtus uz parādu cietumu. Studiju kredīta parādi oligarhiem ir ārkārtīgi izdevīgi: tie ir ļoti jaudīgs sociālās dresēšanas rīks. Ja jaunatne protestē, reakcija ir viennozīmīga un labi zināma: “Šāda šī situācija ir bijusi jau tad, kad jūs vēl ne piedzimuši nebijāt. Te nekas nav apspriežams, tieciet galā, kā protat!” Šādi viņus ņem ar masu, nekas cits tas nav.

Un agrāk lielpilsētās bija rajoni – Heita Sanfrancisko, Īstvilidža Ņujorkā, Kreisais krasts Parīzē –, kuros gandrīz līdz 70. gadu vidum, radoši sajaucoties, patvērumu rada vairākas studentu, mākslinieku un dažnedažādu no oficiālās sistēmas atkritušo paaudzes. Bija apgaismoti kontrkultūras priekšposteņi – Taosa Ņūmeksikā, Nevadasitija Kalifornijā, Rīta zvaigznes komūna Sonomas apgabalā. Šo vietu jaudīgums izpaudās arī tā, ka nemaz nebija tajās jādzīvo, lai varētu justies tai piederīgs. Viss – gan dzeja no City Lights Bookstore, gan pankroks no Mudd Club, gan “zaudētās paaudzes” māksla no Les Deux Magots –pāri robežām izplatījās ar radioviļņu aktualitātēm.

Vai vēl dzīvās atmiņas par šādām vietām ir alternatīva tam, ko Antonio Negri sauc par dzīvi “sociālajā rūpnīcā”? Jā, ir – jo, no jauna izveidojušās, šīs vietas būs mērogā lielākas, galvenokārt tāpēc, ka mēs atsperamies pret to, kas ir paveikts iepriekš, arī tad, ja paši to pilnībā neapzināmies. Covid-19, piemēram, atkailināja ne tikai to, cik esam nevienlīdzīgi: šī krīze mums parādīja arī, cik augstsirdīgi mēs esam.

Minot tikai vienu piemēru: savstarpējās palīdzības organizāciju fenomenālā izaugsme liecina, ka mēs esam gatavi atstāt šo naudas sabiedrību pagātnē un radīt draugu sabiedrību, kas dzīvo ekonomikā, kuru, pretstatā rausēju ekonomikai, var saukt – vismaz daļēji – par dāvināšanas ekonomiku. Ja Davosas plāns ir ļaut lielākam naudas daudzumam atgriezties pie cilvēkiem, kuri to nopelnījuši, varbūt lai tā rada vietas, kur var dzīvot ārpus tehnokapitālisma? Lai gan varbūt Davosu moka tās pašas bailes, kas Padomju Savienību pamudināja radīt “dzelzs priekškaru”: ja ļausim dažiem dzīvot ārpus mūsu sociālās rūpnīcas, viņi visi sagribēs tur dzīvot.

Un, protams, izdzīvos māksla, mūzika vēl joprojām būs ar mums, apliecinot, ka mūsu vērtībām nav katrā ziņā jābūt tām pašām, kuras godā mašīna. Par spīti visai nešķīstībai un haosam, kas pastāv pasaulē, māksla uzstāda vērtību skalu: šis ir labais, šis ir skaistais, šī ir gara pasaule, un tas viss, par laimi, ārpus kapitālisma uzturētā, asarām slacītā sociālā līguma. Mākslinieku darbs vienmēr ir bijis uzaicinājums mums, pārējiem, pievienoties viņiem lielajā izspietošanā no Nīčes bišu stropa. Kamēr tie ģēniji Davosā pūlas saprast sarežģītību, māksla vēlas to, kas ir patiess, otrpus naudas, tur, kur ir zvaigznes.

© Lapham's Quarterly, 2021. gada ziema