Dūmi pār pilsētu

Diez vai šeit, Rietumu pusē, labējais populisms ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Indiju. Cik vien tālu sniedzas atmiņa, kaut kur tajā (atmiņā, nevis Indijā) vienmēr pastāvējusi mediju un literatūras pastiprināta robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Tā darbojas pēc vienkārša principa: ja kaut kas notiek šeit, tad tur, otrā pusē, tam pavisam noteikti ir atšķirīgas izpausmes. Balstoties uz šādiem priekšstatiem, grūti iztēloties kareivīgus hinduistu pulkus, kas, valdošo spēku iedvesmoti, ar akmeņiem un improvizētiem koka durkļiem dodas uzbrukumā Deli musulmaņu kvartāliem. Taču pēdējā laika notikumi liek domāt, ka varbūt taisnība bija Aleksandram Pjatigorskim: viņš sava Austrumu filozofijas kursa ievadā reiz studentiem norādīja, ka pirmā lieta, kas jādara, domājot par Austrumiem, – jānojauc savā prātā šī iedomātā robeža. Ar kādiem instrumentiem to izdarīt, tas lai paliek katra paša ziņā. Taču, ja nu ir viena lieta, kas kalpo par tiltu starp pasaulēm, tad tā ir visur klātesošā neizpratne, kas te galu galā notiek. Neatkarīgi no tā, kurā konflikta pusē tu atrodies.

Pavisam nesen, šī gada marta sākumā, Indija – vismaz tās ziemeļaustrumu daļa – vēl nebija attapusies no pēdējā laikā bīstamākās politiskās viesuļvētras. Jau trīs mēnešus no vietas pilsētu ielās un augstskolu kompleksos no dienas dienā risinājās protesti pret jauno Indijas pilsonības likumu. Viss sākās ar miermīlīgām demonstrācijām, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka neviena no iesaistītajām pusēm – ne protestētāji, ne likumdevēji, ne cilvēki ar viedokli valstiski svarīgos jautājumos – tik vienkārši nepiekāpsies. Miermīlīgās demonstrācijas pārauga vispirms sīkās sadursmēs, tad lokālos grautiņos un visbeidzot vērienīgos konfliktos, kuros policija un bruņotie spēki bija pilnvaroti atklāt uguni bez brīdinājuma.

2019. gada 4. decembrī Indijas Tautas partija izvirzīja parlamenta izskatīšanai projektu par grozījumiem 1955. gadā pieņemtajā pilsonības likumā. Tie paredzēja, ka turpmāk ikvienam imigrantam, kurš ieradies Indijā no Pakistānas, Bangladešas un Afganistānas līdz 2014. gada decembrim, būs iespēja saņemt amnestiju, iziet paātrinātu naturalizācijas procesu un iegūt valsts pilsonību. Ar vienu nosacījumu: lai to izdarītu, tiem jāpieder pie hinduisma, sikhisma, budisma, džainisma, zoroastrisma vai kristietības. Ne musulmaņi, ne citas kopienas, kas dažādu iemeslu dēļ meklējušas patvērumu Indijā (piemēram, nepālieši, kas bēguši no etniskās tīrīšanas Butānā, vai Ķīnas vajātie Tibetas budisti), dokumentā netika minētas. Tās bija paredzēts deportēt drīz pēc jaunā Nacionālā pilsoņu reģistra ieviešanas. Protesti uzliesmoja tajā pašā dienā, taču jau pēc nedēļas likumprojekts tika apstiprināts parlamentā ar vairākuma balsojumu.

Pirmās demonstrācijas notika Asamas pavalstī, Indijas ziemeļaustrumu pierobežā, kur neapmierinātību izraisīja solījums legalizēt tik milzīgu cittautiešu un bēgļu skaitu. Taču arī citām grupām ar pilnīgi pretējām interesēm bija ko piebilst – pirmām kārtām jau musulmaņu kopienai un tās atbalstītājiem. Vēl jo vairāk, par spīti Indijas dziļajām reliģiskajām tradīcijām, tās konstitūcija vienmēr bijusi sekulāra. Šis bija pirmais mēģinājums ieviest tajā reliģiskus cilvēku šķirošanas kritērijus. Pret to publiski iebilda gandrīz visi Indijas politiskie spēki, arī Indijas Nacionālā kongresa partija un Valsts prezidents Rāms Nāts Kovinds. Ar jauno dokumentu nebija apmierināts gandrīz neviens grupējums – tikai kareivīgākie hindu supremātisti labprāt izrādīja savu atbalstu Tautas partijai un attieksmi pret jebkādu opozīciju. Tiesa, šādu atbalstītāju izrādījās ļoti daudz.

Nemieri sasniedza kulmināciju 23. februārī, kad Tautas partijas līderis Kapils Mišra uzrunāja protestētāju pulkus Deli Babarpuras rajonā, kur tie bija nobloķējuši satiksmi uz blakus esošo Jamunaviharas rajonu. Viņš izvirzīja demonstrantiem ultimātu: triju dienu laikā tiem bija jāatbrīvo iela un jāizklīst, pretējā gadījumā viņš būšot spiests ar nemierniekiem izrēķināties pats. Taču Tautas partijas atbalstītāji negaidīja trīs dienas – viņi devās uzbrukumā musulmaņu kvartāliem, līdzko Mišras delegācija bija pametusi notikuma vietu.

Svens Kuzmins

Jau no liela attāluma es redzēju, kā debesis piepilda tumši dūmu mākoņi. Bija 11 priekšpusdienā, taču sajūta bija kā vienpadsmitos vakarā. Tas bija 25. februāris, un mēs ar draugu uz motorollera bijām ceļā uz Jamunaviharu, Deli ziemeļaustrumu rajonu. Iepriekšējā dienā Deli ziemeļaustrumos vairākās vietās bija pieredzēti vardarbīgi konflikti. Pilsonības likuma grozījumu (CAA) aizstāvji un pretinieki apmētājās ar akmeņiem. Pēc tam hinduistu pūļi devās uzbrukumā musulmaņu rajoniem, dedzināja automašīnas un mājas un brutāli piekāva islāmticīgos iedzīvotājus. Mediji ziņoja, ka Deli policija notiekošajā vienkārši noskatījusies, atbalstījusi CAA piekritēju grupas un dažos gadījumos piedalījusies grautiņos plecu pie pleca ar hinduistu pūļiem.

Mēs devāmies ceļā no manas dzīvesvietas Šahdarā, citā Deli ziemeļaustrumu rajonā, 3–4 kilometrus no vardarbības skartajiem rajoniem. Pusceļā uz Šahdaras–Loni šosejas, kad iedomājāmies, ka vajadzētu uzpildīt benzīnu, atklājās, ka visi automāti ir slēgti. Pajautājām dažiem tur stāvošajiem autovadītājiem, kur varētu tikt pie benzīna. Padzirdējuši, ka mēs esam ceļā uz Gokalpuri un Jamunaviharu, viņi visi kā viens ieteica turp nedoties. Paskaidroju, ka esmu žurnālists un braucu, lai varētu ziņot par nemieriem, taču šie cilvēki aizrādīja, ka manu drošību tur neviens negarantēs. Viņi brīdināja, lai atsakāmies no domas turpināt ceļu. Nolēmu, ka došos tālāk kājām, bet mans draugs ar motorolleru atgriezīsies mājās.

Es devos tālāk pa šoseju uz Jamunaviharas pusi, un dūmu mākonis kļuva arvien biezāks. Iela, kurā satiksme parasti ir ļoti dzīva, tagad bija spokaini klusa. Gandrīz 100 metrus tālāk Deli Universitātes Ambedkara koledžas priekšā dega riepu tirgus. Liesmas uz gaisa tilta malas arvien pieņēmās spēkā. Ugunsgrēks nebija īpaši tālu no degvielas uzpildes stacijas. Kāds pusmūža vīrietis, kurš stāvēja man līdzās, bezkaislīgi atzīmēja, ka var aizdegties arī benzīns. Viņpus liesmām ieraudzīju bariņu cilvēku vecumā no 14 līdz 35 gadiem. Pūlī varēja saklausīt saucienus: “Jai Shri Ram!”¹

Negaidīti viņi ielenca kādu turpat netālu stāvošu automašīnu un ar pēkšņu būkšķi izsita aizmugurējo stiklu. “Jai Shri Ram” skandēšana pieņēmās spēkā. Likās, ka tas dod šiem vīriešiem jaunus spēkus. Ceļš bija nokaisīts ar sadauzītajiem automašīnas stikla gabaliem. Es stāvēju ceļa otrā pusē. Biju tikko izņēmis telefonu, lai uzfilmētu video, kad divi vīrieši ceļa pretējā pusē pavēcināja savas nūjas pret mani. Biju spiests telefonu noglabāt kabatā. Sajuties gandrīz kā noziedznieks, es pacēlu rokas – it kā lūgdamies žēlastību.

Jau grasījos turpināt ceļu uz Gokalpuri, taču kāds paziņa pa telefonu mani mudināja no šī plāna atteikties. Viņš arī izteica bažas par “musulmaņa bārdu”, kas rotā manu zodu. Nekad nebiju par savu bārdu šādi iedomājies, taču nu sāku saprast, ka tā tik tiešām mani iezīmē kā šķietami piederīgu pie musulmaņiem. Pūlis ceļa otrā pusē tagad likās vēl biedējošāks. Ja fakts, ka mana bārda izskatās musulmaniska, spēj iedvest tādas šausmas, es prātoju, kā gan man būtu ap sirdi, ja es tik tiešām būtu musulmanis?

Uzrunāju zēnu, kurš tupēja uz ielas stūra. Viņš pastāstīja, ka nācis meklēt darbu riepu tirgū, bet tagad skatījās, kā tas deg. Vairāk zēns atteicās stāstīt. Tiklīdz viņš apklusa, man atkal sāka uzmākties nepatīkamās domas par bārdu. Es nespēju izlemt, kurp doties tālāk un kā man vajadzētu rīkoties. Šajā brīdī pa ceļu, uz kura es stāvēju, sāka tuvoties pūlis – gan kājām, gan ar motocikliem. Pūļa priekšgalā soļoja jauneklis, vicinot Indijas trīskrāsu karogu; viņam sekoja aptuveni 200 cilvēku, skandējot “Jai Shri Ram”. Tas man atkal nepatīkami atgādināja par bārdu. Pagāju nost no ceļa un nostājos pie Deli dzeramā ūdens aģentūras DJB ēkas. Pūlis tagad atradās man tieši acu priekšā.

Likās, ka cilvēki šajā barā nejūt ne mazāko baiļu. Viņi klaiņoja apkārt, bruņojušies ar asiem metāla sitamajiem, resniem mietiem, dzelzs stieņiem un koka nūjām. Tobrīd garām pabrauca Deli policijas mašīna. Pūlis to ielenca. Baidījos, ka šie cilvēki uz policijas parādīšanos reaģēs vardarbīgi, taču viņu saukļi tagad mainījās. “Delhi Police sangharsh karo, hum tumhare saath hai,” viņi kliedza, “Deli policija, cīņā, mēs esam ar jums.”

Manā priekšā šurpu turpu pastaigājās divi policisti bruņu vestēs un ķiverēs. Man blakus pie DJB vārtiņiem stāvēja padzīvojis 50–60 gadus vecs vīrs. Es viņam jautāju:

– Vai tiešām te dežurē tikai divi policisti?

Viņš atbildēja:

– Bija trīs, viens aizgājis pačurāt.

Sadzirdējuši traci, uz ielas iznāca arī aģentūras darbinieki. Runājot par musulmaņu templi otrā ielas pusē, viens no viņiem ar nepārprotamu gandarījumu sacīja:

– Viņi tagad demolē mazāru.

Aiz aģentūras vārtiem kāds vīrietis, pakāpies uz autocisternas, to visu uzņēma video. Kāds cits man līdzās bija tikko izvilcis telefonu un taisījās filmēt, kad pie mums pienāca vairāki puiši ar nūjām un akmeņiem rokās. Viņi skaļi nokliedzās:

– Jai Shri Ram!

Mani blakusstāvētāji viņiem atbildēja ar tikpat skanīgu “Jai Shri Ram”. Līdz ar to problēma bija atrisināta. Niknie puiši nomierinājās un aizgāja, palūguši, lai viņus nefilmē. Visi sāka smieties. Situācija likās gandrīz draudzīga.

Drīz pēc tam mums blakus nostājās kāds vīrietis, kuram, pēc izskata spriežot, bija pāri trīsdesmit. Arī viņš izņēma telefonu un sāka uzņemt video. Mums atkal tuvojās pūlis. Taču, pirms kāds no pūļa bija paguvis ko teikt, filmētājam jau aizrādīja kāds sirms vīrs no mūsu pulciņa:

– Ja tu gribi filmēt, tad uzfilmē, kā cilvēki drāžas, tad vismaz mums arī tiks kāds prieciņš. Ko tu iesāksi ar šo video?

Vīrietis ielika telefonu atpakaļ kabatā.

Beidzis demolēt mazāru, pūlis devās tālāk uz Gokalpuri pusi. Es vēlreiz sazinājos ar draugu, lai noskaidrotu, vai arī man turpināt ceļu šajā virzienā. Viņš teica, ka pa apkārtni klīstot agresīvi pūļi un esot aizdedzināta mošeja. Nospriedu, ka labāk varētu doties uz Jamunaviharu. No rīta kāds cits paziņa no Jamunaviharas mani aicināja pavērot pūļa vardarbību viņu pusē. To izlēmis, es viņam piezvanīju. Taču paziņa tagad sacīja, lai neejot arī uz turieni. Visā apkaimē dzirdot šāvienus. Viņš piebilda, ka policija nekādi neiejaucoties.

Nolēmu pagaidīt, līdz situācija Gokalpuri nomierināsies. Devos uz mājām pie kāda cita pazīstama cilvēka no džātu kopienas netālajā Durgapuri rajonā. Tur izrādījās, ka mana paziņas 24 gadus vecais māsasdēls arī aizgājis pievienoties pūlim. Mana sirds sāka dauzīties. Negribēju uzkavēties ne brīdi ilgāk, taču man nebija kurp iet. Paziņa arī likās neapmierināts ar savu māsasdēlu. Arī puiša jaunākais brālis bija noskaņots pret šādu situāciju. Jaunākajam brālim, badmintona spēlētājam, vajadzēja tikt līdz stadionam, taču viņam neļāva nekur iet. Pēc kāda laika piezvanīja vecākais brālis. Viņš augstprātīgā tonī paziņoja:

– Atmosfēra ārā ir slikta. Neuzdrošinieties spert kāju uz ielas!

Pēc kāda laika es saņēmu ziņu, ka Gokalpuri iestājies kaut kas līdzīgs mieram. Nekavējoties devos projām no paziņas mājām. Ceļš, kas ved uz Gokalpuri, Jamunaviharu un Bhadžanpuru, tagad bija tukšs. Neredzēju neko citu kā tikai dūmu mākoņus. Pie Ambedkara koledžas bija apstājušies četri vai pieci Deli Transporta korporācijas autobusi. Pēc agresīvā pūļa aiziešanas šajos autobusos bija ieradušies Indijas-Tibetas robežapsardzības spēku karavīri un Deli policisti. Tagad viņi ceļa malā iestiprinājās. Daļa karavīru sēdēja autobusos.

Es ašā solī turpināju ceļu uz Gokalpuri. Pa ceļam piezvanīja draugs. Viņš teica, lai nenākot, jo situācija atkal saasinājusies. Tobrīd es jau biju vietā, kur sākas ceļš uz Gokalpuri. Līdz mošejai bija nepilni 30 metri. Uz ceļa redzēju pūli – ar nūjām un dzelzs stieņiem bruņotus cilvēkus. Saņēmu drosmi un izgāju cauri viņu baram. Kamēr gāju starp viņiem, centos ar rokām slēpt savu bārdu.

Nogriezos sānieliņā, no kurienes pirms tam biju dzirdējis kņadas troksni. Man tieši priekšā kāds pavecs sikhs stiepa ārā no mājas televizoru un citu sadzīves tehniku. Mans draugs no Gokalpuri vēlāk pastāstīja, ka māja, no kuras šīs mantas iznestas, pieder musulmaņiem un tai pielaista uguns. Tai pašai musulmaņu ģimenei turpat netālu piederēja aptieka, un arī tā tikusi aizdedzināta. Sikhs mēģinājis izglābt, kas vēl bijis glābjams no izdegušās mājas iedzīves.

Drīz ar atvieglojumu ieraudzīju, ka gabaliņu tālāk pie mošejas stāv mans paziņa. Viņš ar žestu rādīja, lai es ciešu klusu. Devos pie viņa, un mēs klusējot apsēdāmies. Mošeja, ko pūlis todien bija aizdedzinājis, atradās mums tieši priekšā. Mēs redzējām, kā iekšā vēl blāzmo liesmas. Uz ielas, apgāzti un kā pagadās izsvaidīti, mētājās lieli gaisa dzesētāji – domājams, no mošejas iekštelpām. Pēc neilga pieklusuma brīža pūļa agresivitātes vilnis uzbangoja no jauna, un cilvēki sāka dauzīt dzesētājus ar nūjām un stieņiem.

Mēs turpinājām ceļu pa sānielu. Uzrāpāmies uz kāda trīsstāvu nama pirmā stāva balkona un no turienes paraudzījāmies apkārt. Pēkšņi pa ieliņu sāka skriet cilvēki. Nodomāju, ka beidzot ieradusies policija un situācija tagad norims. Taču policisti tikai stāvēja uz ielas stūra un virpināja rokās savus stekus. Viņu vietā pūļa trenkāšanu bija uzņēmies ļaužu drūzmas satraukts melns bullis. Pēc neilga laika buļļa rikšošana apkārtējiem kļuva par uzjautrinājuma avotu.

Mazliet vēlāk redzēju, kā cilvēki staipa apkārt metāla kāpnes. Drīz viņi sāka laupīdami sirot pa apkaimes mājām un veikaliem. Apzaga arī nodedzinātās aptiekas telpas. Redzēju kādu zēnu ar lielu balinošā krēma Fair & Lovely tūbiņu kasti. Citi zēni, sievietes un vīrieši viņu sveica ar aplausiem un uzvaras gavilēm. Pa vienam vien ļaudis pamazām izklīda pa mājām, nesot salaupīto zem krekliem, kabatās vai rokās. Vērotāji visus sagaidīja ar skaļiem apsveikuma saucieniem.

Uz ielas stūra cilvēki meta mantas pa kādas mājas pirmā stāva logiem. Ēkā atradās veikals ar nosaukumu Delhi Chicken Darbar; tas piederēja kādam musulmanim, un pirmajā stāvā bija izvietots arī veikalnieka mājoklis. Apkaimes ļaudis, iekārtojušies tajā pašā ēkā, no kuras notiekošo vēroju es, netika skaidrībā, no kurienes šīs lietas tiek mestas. Sākās klaigāšana. Tad kāds jauns puisis pūli, kurā lielākoties bija hinduisti, nomierināja, paskaidrojot, ka mantas nav ņemtas no viņu mājām: tās ir no musulmaņu veikalnieka dzīvokļa. Viņš šķērsoja ielu ar sašķidrinātās naftas gāzes balonu rokās. No visa, kas līdz tam bija salaupīts, puiša ķēriens bija pats vērtīgākais un, tā vismaz šķita, arī lielākais. Skatītāji uz ielas viņam jautri uzgavilēja.

Agresīvais pūlis no jauna sāka ielenkt mošeju. Klaigāšana un nūju un dzelzs stieņu būkšķi pieņēmās spēkā. Liesmas nu jau bija diezgan krietni noplakušas. Mantas, kas bija izmestas no veikalnieka dzīvokļa, – apģērbu, graudu produktus – tagad sameta ugunī un izmantoja par kurināmo, lai no jauna atdzīvinātu ugunsgrēku mošejas telpās.

Es uzkāpu uz tās pašas trīsstāvu mājas jumta un paraudzījos uz visām debess pusēm. Tālumā varēja redzēt, ka melni mākoņi veidojas vismaz 15 dažādās vietās. Izņēmu telefonu, lai nofilmētu šo ainu. Mans draugs tūlīt palūdza, lai es telefonu nolieku nost. Viņš sacīja, ka jau kopš 24. februāra vakara rajonā valda biedējoša atmosfēra. Gandrīz visas musulmaņu ģimenes no turienes aizgājušas. Viņš teica, ka vēl līdz iepriekšējai dienai ar pūli bijis iespējams runāt, apelēt pie cilvēcības un lūgt atturēties no vardarbības. Taču nu viņam liekoties, ka tas vairs nav iespējams. Par spīti tam, ka viņš pats ir hinduists, viņam trūkstot drosmes kaut ko sacīt hinduistu pūļiem, lai gan šajās grupās esot arī cilvēki no apkārtējām mājām.

– Tas ir pārāk bīstami, – viņš man sacīja.

Bez mums abiem uz jumta sēdēja arī kāds 25 gadus vecs vīrietis. Viņa tēkrekla apkaklīte bija dzeltena no haldi ceremonijā trieptās kurkumas pastas. Nākamajā dienā viņam bija paredzētas kāzas. Viņš vērsās pie manis:

– Kā gan tas viss nokārtosies, brāl? Kas tālāk notiks?

Pēc neilga brīža es biju gatavs doties projām. Draugs manī no jauna bija uzjundījis bailes bārdas dēļ. Uzņemoties atbildību par manu drošību, viņš saņēma dūšu un iznāca mani pavadīt līdz galvenajam ceļam. Uz ielas valdīja klusums, taču tas nebija tāds klusums, kas vieš mieru. Mazliet iepriekš es pārmiju dažus vārdus ar pavecu sievieti, kura stāvēja man blakus uz balkona. Es viņai apjautājos par musulmaņu ģimeni, kuras māja bija nodedzināta:

– Vai tā musulmaņu sieviete jūsu ieliņā bija slikts cilvēks?

Sieviete atbildēja:

– Viņa bija mana draudzene.

The Caravan, 2020. gada 27. februārī