Diplomātiskās vakariņas
Džou Eņlajs, Ričards Niksons un Džans Čuņcjao ASV prezidenta vizītes noslēguma banketā Šanhajā 1972. gada februārī. Foto: Getty Images
Teritorija

Diplomātiskās vakariņas

Sarunas, kuras risinām kopīgas maltītes laikā, var būt vienas no svarīgākajām mūsu dzīvē. Ieskatoties lielu satricinājumu, karu un ideoloģisku konfliktu aizkulisēs, mēs nereti ieraudzīsim rūpīgi gatavotu mielastu, kas saved kopā šo notikumu dalībniekus. Šajā rakstā Londonas radošā studija Bompas & Parr pievēršas diplomātiskajām pusdienām un vakariņām un pēta, kādu iespaidu uz pasauli, kurā dzīvojam, ir atstājušas dažas vēsturiski ļoti nozīmīgas dinejas. Ielūkojoties vēstniecībās un restorānos un runājot ar diplomātiem, viņi norauj plīvuru (vai galdautu) tostiem, cepešiem un tam, kas īstenībā norisinās varas ēdamzālēs.


Jau daudzkārt pierādījies, ka spēks, kas slēpjas ēdiena šķīvī un kopīgas maltītes psiholoģijā, ir visaugstākās raudzes māksla. Gadu simtiem pusdienu vai vakariņu galds ir uzskatīts par unikālu forumu, kur risināt sarunas, novērst domstarpības un stiprināt attiecības.

Diplomātiskās pusdienas un vakariņas ir izmantotas kā politisks instruments kā pirms, tā pēc daudziem lielākajiem 19. un 20. gadsimta satricinājumiem, kariem un ideoloģiskajām nesaskaņām un arī to laikā. Pat mūsdienās tas joprojām ir noderīgs diplomātisks mehānisms starp valstīm, lai uzturētu sirsnīgas un konstruktīvas darba attiecības, lai gan būtu vieglprātīgi apgalvot, ka tā būtu panaceja pret tādām problēmām, ar kurām pasaule saskaras šobrīd.

Struana Stīvensona grāmata ar brīnišķīgo nosaukumu “Vēstures gaita: desmit maltītes, kas izmainīja pasauli”1 sniedz detalizētu ieskatu svinīgo mielastu plānošanā, smalkākajās detaļās un politiskajā kontekstā, kas ietekmējušas vēsturi. Piemēram, tikai retais šāda veida pasākums var sacensties ar Austrijas ķeizara un ķeizarienes 1814. gada oktobrī Vīnes kongresa laikā sarīkotās masku balles un mielasta iespaidīgo vērienu.

Ap 10 000 viesu, Eiropas sabiedrības krējums, ieradās imperatora Hofburgas pilī, lai baudītu greznu maltīti, kuru bija saplānojis slavenais šefpavārs Marī Antuāns Karems. Viesu sarakstā bija divi imperatori un imperatores, četri karaļi, viena karaliene, četri troņmantnieki, divas lielhercogienes, kā arī neskaitāmi prinči un princeses. Viņi pārstāvēja sabiedrotos un bijušos ienaidniekus, kas tagad bija satikušies kā Napoleona uzvarētāji, lai vienotos par jaunu Eiropas redzējumu.

Baudot ēdienus, kas pagatavoti no Karema milzīgā iepirkumu saraksta, kurā bija ne mazāk kā 300 šķiņķi, 200 irbes, 600 vēršu mēles, 3000 litri zupas un īsta vīna strūklaka, viesi sāka kontinenta sadalīšanas un starpvalstu līdzsvara atjaunošanas procesu, lai kaldinātu ilgtspējīgu mieru.

Iespējams, ka tā ir likteņa ironija, bet Napoleons pats labi apzinājās maltīšu diplomātisko spēku. 1803. gadā viņš iegādājās grezno Château de Valençay, kur iemitināja savu galveno diplomātu Talerānu ar konkrētu nodomu izmantot šo vietu, lai veidotu alianses, izmantojot tā paša šefpavāra Marī Antuāna Karema kulinārās prasmes.


Zobenu atstājiet pie durvīm

1814. gada mielasta mērogs bija neierasti plašs, tomēr tas lieliski apliecina, ka kopīga ēdiena baudīšana piešķir notikumiem papildu nozīmi – īpaši vēsturiski svarīgos brīžos.

Tāpēc nav pārsteigums, ka 1790. gada jūnijā tieši ekstravagantu pusdienu laikā Amerikas Savienoto Valstu dibinātāji Aleksandrs Hamiltons, Džeimss Madisons un Tomass Džefersons atrada izeju no strupceļa jautājumā par jaunās Savienoto Valstu galvaspilsētas atrašanās vietu.

Tiekoties Džefersona mājās Ņujorkā un baudot ar Virdžīnijas šķiņķi pildītu gaili, bœuf à la mode2 un “cepto Aļasku”3, trīs vīri nolēma, kā sadalīt Neatkarības kara parādu starp pavalstīm, un, atmetot ideoloģiskās un personīgās domstarpības, vienojās, ka galvaspilsēta atradīsies Potomakas upes krastos. Šo vienošanos, bez šaubām, veicināja tas, ka katrs ēdiens tika pasniegts kopā ar izsmalcinātiem vīniem.

Maltītes un diplomātisko nodomu apvienojums uzliek formalitātes, svinīguma, pieklājības un izsmalcinātības slāni jebkura mēroga pasākumiem. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka kopīga maltīte ir spēcīgs motivators: tā ne tikai veicina mūsu atvērtību visam, par ko tiek runāts, bet arī rosina vēlmi “atdarīt” namatēvam.

Varētu teikt, ka kopīga maltīte nav tikai ēdiens. Nozīme ir arī tam, kā hormoni un emocijas, ko izraisa ēšana kompānijā, var ietekmēt to, kā mēs domājam un reaģējam. Vienalga, vai tas ir valsts bankets vai vienkāršas vakariņas vēstniecībā, kopīga maltīte parasti prasa pieklusināt balsis un atstāt zobenus aiz durvīm. 19. gadsimta britu valstsvīrs un premjerministrs Vikonts Palmerstons sauca šādu maltīti par “diplomātijas dvēseli”, bet slavenais bonvivāns Vinstons Čērčils to nodēvēja par “dineju diplomātiju”.

Tomēr iznākums ne vienmēr ir pozitīvs. Ādolfs Hitlers izmantoja oficiālo pusdienu radīto pieklājības plīvuru Berghofā Bavārijas Alpos 1938. gada februārī, lai piespiestu pie sienas savu viesi, Austrijas kancleru Kurtu fon Šušnigu. Pēc viesmīlīga ievada ar smalkiem galdautiem un svastikām rotātiem traukiem klātais pusdienu galds kļuva par tirāna kanceli, no kuras Hitlers izklāstīja savas ambīcijas attiecībā uz Austriju, nodiktējot sarakstu ar kategoriskām prasībām, kā valstij būtu jāatsakās no savas neatkarības. Pēc desiņām un skābētiem kāpostiem fon Šušnigam nebija citas izvēles kā vien piekrist Austrijas pilnīgai iekļaušanai Vācijas sastāvā.


Maigās varas” attīstība

Mūsdienās diplomātisko pusdienu un vakariņu koncepcija joprojām ir spēcīga un to atzīst par tā saucamās “maigās varas” instrumentu. Amerikāņu politologa Džosefa Naja 1990. gadā ieviestais termins ir attiecināms uz prasmi iesaistīt, nevis piespiest. To noteikti atzītu arī pavāri, kuru uzdevums ir sagatavot īpašus valsts oficiālos mielastus. 1977. gadā tika nodibināts Le Club des Chefs des Chefs, kura biedri ir valstu vadītāju personīgie šefpavāri, kas tiekas ar devīzi: “Ja politika šķeļ cilvēkus, labs galds tos vienmēr vieno.” Klubs joprojām eksistē, un tā 14 biedru vidū ir Baltā nama šefpavāre Kristeta Kamerforda, Vācijas kanclera šefpavārs Ulrihs Kercs, Francijas Elizejas pils šefpavārs Gijoms Gomezs un Apvienotās Karalistes un Sadraudzības personālūnijas karalienes Viņas Majestātes Elizabetes II šefpavārs Marks Flanagans.

Hilarija Klintone kā valsts sekretāre (ASV augstākā diplomāte) 2012. gadā šo mūsdienu skatījumu rezumēja šādi: “Kopīga maltīte labāk nekā jebkas cits var palīdzēt cilvēkiem pārvarēt robežas un uzbūvēt tiltus. Dažas no nozīmīgākajām sarunām, kādas man bijušas ar kolēģiem visā pasaulē, ir notikušas brokastu, pusdienu un vakariņu laikā. [Ēdiens] ir senākais diplomātijas instruments.”



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela