Dharmas kareivis

Viņš nekustēdamies stāvēja pie piecstāvu mājas. Ja cilvēks stāv pie ieejas durvīm vai alcheimeriski lūkojas uz namruni, viņš nebūt nepiesaista uzmanību, tāpat arī, ja stāv nostāk un veras augšup: no turienes var gaidīt kāda mestās atslēgas vai aizmirstu cepuri. Taču šajā gadījumā jauneklis atradās neloģiskā attālumā no durvīm, it kā būtu apstājies tur nejauši, tad piepeši nomiris, bet nezināmu iemeslu dēļ nebūtu saļimis uz asfalta. Mēs pienācām viņam klāt, biedrs nosauca mūsu abu vārdus, sastingušais cilvēks pasmaidīja un paspieda roku. Uz jautājumu, kāpēc viņš stāv tieši tur, Juris atbildēja, ka uzticas intuīcijai un tieši tā esot viņu novedusi šajā vietā. Apkārt esot mobilo telefonu zona, bet tajā punktā tā esot ievērojami vājāka. Un vispār, vajagot nevis iet racionāli, bet gan flanēt: šo vārdu jaunais paziņa bija aizguvis no Kastaņedas – tā ejot vilki. Tieši tas esot vienīgais iešanas dzinulis – paļauties uz iekšējiem orientieriem. Jura teiktais uz mani atstāja zināmu iespaidu, tādēļ nākamajās dienās arī es sāku “flanēt”. Drīz vien pēc flanēšanas sākšanas es satiku kādreizējos klasesbiedrus, kurus nebiju redzējis daudzus gadus, un varēju uzzināt, ka viens mācās jūrskolā, bet cits – ar tumšiem lokiem zem acīm – ir triju bērnu tēvs. Tāpat es arī vairākkārt uzskrēju virsū haotiski klaiņojošajam vietējam plānprātiņam, vārdā Viktors, kurš mācēja pēc saules noteikt laiku un runāja čerkstošā basā. Mūsu orbītas pārāk bieži krustojās, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka Viktors arī nodarbojas ar flanēšanu.

Jā, bet Jurim, saprotams, nevarēja piezvanīt, jo no telefoniem viņš vairījās kā vampīrs no ķiplokiem, tādēļ nācās iet pie viņa ciemos uz labu laimi, cerot, ka viņš nav atkal kaut kur aizklīdis. Reiz es pat veicu eksperimentu un negaidot pieliku viņam pie sejas mobilo tālruni, lai pārbaudītu figuranta jutības pakāpi. Viņš skaļi iebrēcās un piekodināja man tā vairs nekad nedarīt.

Mājās Jurim bija milzīgs daudzums izgriezumu un garīgās literatūras, ko viņš ar mežonīgu mērķtiecību lasīja. Ja Barouzs dzīvē būtu saticis Juri, viņš savu fragmentāro prozas stilu būtu izgudrojis no jauna. Jura māte raudzījās uz mani ar aizdomām un apvaicājās: “Tu arī esi sektants? Pie viņa nāk tikai sektanti.” Es teicu, ka ne, bet viņa paskaidroja, ka grāmatās, kuras viņš lasa, nav nekā no dzīves, tikai vieni vienīgi māņi. Līdzīgās domās bija arī kāds paziņa, kam es neapdomīgi pastāstīju par “flanēšanu”, – viņš sacīja, lai uzmanos, jo Juris esot jucis. Lai to pamatotu, viņš izstāstīja, ka šis garīguma adepts mēdz savā dzīvoklī izjaukt sekciju, veicot tai sekciju, lai no jauna saliktu, un tas ne pēc viena parametra neesot normāla cilvēka cienīgi. Kad nākamreiz atnācu ciemos, es ieminējos par to Jurim pašam, it sevišķi tāpēc, ka sekcija stāvēja nemainīgi kā Kolizejs, slēpjot aiz muguras pāris rozetes un putekļos iegrimušus flomāsterus bez vāciņiem, ko tur bija iegrūdis kaķis. Juris pasmējās: “Ko viņi saprot!? Es vienkārši gribēju to sekciju pārbīdīt, bet māte izstāstīja visai pilsētai, ka esmu traks.” Tiesa, šādi uzskatīja ne tikai māte un, iespējams, sekcija un kaķis, bet arī speciālisti.

Reiz Juris nolēma doties uz kaimiņvalsti, lai apciemotu bijušo studiju biedru, taču viņam nebija naudas biļetei. Tāpēc ceļā viņš devās kājām, naktī pārpeldēja valsts robežu un pēc dažām dienām nonāca galapunktā. Paciemojies un nedēļu paflanējis, Juris noskaņojās uz simetrisku atceļu. Pārpeldot robežu pa otram lāgam, viņš pazaudēja ūdenī zābakus, un viņu arī noķēra robežsardze. Stāstam par studiju biedru viņi varbūt pat noticēja, tomēr nolēma uzrādīt baskāji psihiatram, kas nolēma, ka tā ir šizofrēnija. Taču Juris nenolaida rokas. Par savu misiju viņš uzskatīja dumpi pret sistēmu, kas indivīda brīvību saprata atšķirīgi no viņa.

Lai varētu savilkt kopā galus un būt neatkarīgs no mātes, Juris te vāca pudeles, te strādāja gadījuma darbus. Īpaši augstu viņš vērtēja bezmiegu: tas paverot jaunus apziņas apvāršņus. Kādu dienu viņš ieradās pie manis tik saguris, ka, sēžot uz taburetes, vairākkārt aizmiga teikuma vidū. Vienā no tādām reizēm nācās modināt viņu ar blokflautas skaņām kā kobru, jo pleca purināšana nelīdzēja. Kad es aizgriezos, lai uzvārītu tēju, Juris atzīmēja: “Tev ir seksīga pakaļa – kā nēģerietei.” Iespējams, viņam pat bija taisnība, un es neapvainojos, nodomādams, ka garīgums drīkst būt arī ērmots.

Nebeidzamās pastaigās pa pilsētu Juris rādīja man spēka vietas, kas esot īpaši labvēlīgas un atjaunojot auru pēc civilizācijas radītajiem caurumiem. Viņš mēdza arī staigāt pa tilta dzelzs margām iešļūcenēs, kas bija saplakušas kā otrreiz uzsildīta šnicele, šādā veidā trenējot bezbailību un koncentrēšanās spēju. Vienā no tādām reizēm viņam aiz muguras kaucoši piestāja garāmbraucoša automašīna un šoferis iebļāvās nelabā balsī: “Lec!” Juris gandrīz to izdarīja, lai arī pret savu gribu. Otrs treniņš bija staigāšana uz rokām, kas beidzās ar kritienu: kopš tā laika Jurim nepārtraukti sāpēja kakls, bet viņš sevi nežēloja, jo tāds bija Ceļš.

Viņš nemitīgi citēja Ošo, kura teikto allaž uztvēra kā domātu tieši sev, un, galvenais, viss vienmēr sakrita. No radio skaņām viņš saņēma atbildes uz jautājumiem, turklāt tās tika sniegtas zibenīgi. “Paskaties uz cilvēkiem sev apkārt. Viņi iet kā iemiguši, katrs savās pārdomās, viņi nemaz nedzīvo. Viņi ir iejūgti kapitālisma ratos, sacenšas, pelna iztiku, lai iztērētu visu par niekiem,” Juris teica ar zināmām skumjām balsī, jo šos cilvēkus vairs nekas nespēja atmodināt un pievērst iekšējās pasaules izziņai. Viņaprāt, sevišķi slikti gāja sievietēm ar bērniem, kuri radot aurā caurumus, kas nekad neaizpildoties. Un, lai gan dzīvei sabiedrībā Juris bija pielāgojies vāji un bija apvedams ap stūri kā divgadnieks, bija brīži, kad viņa sīkstums un tiešums atrisināja situāciju samezglojumus. Kad Juris nolēma pārvākties prom no neizturamās mātes, viņš atrada pamestu māju, kurā meditēja un staigāja uz rokām. Tas likās aizdomīgi vietējiem čigāniem, kas sāka nākt un, kā Jurim šķita, draudēt. Nežēloja viņš arī citus, tā bija būtiska garīguma šķautne; galu galā, Šrī Aurobindo reiz ieēda arsēnu un nenomira, viņa piemērs Juri iedvesmoja. Tāpēc nākamajā reizē, kad atkal ieradās nelūgtie ciemiņi un kaut ko no viņa gribēja, Juris paķēra garu nūju un vairākas reizes iebelza viņiem pa galvu. Vairāk viņa cellē čigāni nerādījās.

Savulaik viņš bija daudz lietojis amfetamīnu, bet tagad uz apreibinošām vielām raudzījās kā uz terapiju. “Prabhupāda teica, ka LSD ir kā raķete, kas lido kosmosā, – tai jāatgriežas uz zemes –, bet “Hare Krišna” ir uz mūžu!” viņš mēdza atzīmēt, uzsverot dabiskā neprāta priekšrocības. Stundām ilgi viņš varēja stāstīt par perinatālām matricēm, apzināto sapņošanu un čakrām, ko juta un iegrieza kā Karlsons propelleru. Ik pa brīdim viņš tomēr iedzēra alkoholu, bet, kā viņš teica, uzmanīgi. Kādā vakarā, kad viņš negaidot bija atnācis pie manis, šī pieeja izpaudās visnotaļ neparastā veidā. Kad es atskārtu, ka Juris kārtējo reizi sevi novedis līdz pusnāvei ar bezmiega palīdzību, piedāvāju viņam palikt pa nakti un sāku klāt palagu pāri matracim, un viņš negaidot skaļi noteica: “Ja šādi klāj palagu, es varu tā iepist tev pa galvu, ka tā izlīdīs no dirsas.” Nākamā alkohola terapijas daļa izpaudās tā, ka viņš nakts melnumā skrēja vemt uz tualeti, tomēr paklupa pret krēslu un zaudēja līdzsvaru. No rīta pēc vēmiena šļakatu raksta varēja izsecināt, ka Juris bija veicis salto – tajā viņam noteikti bija palīdzējusi staigāšana uz rokām. No rīta viņš bija pazudis, ar pēdām. Pēc laika izrādījās, ka viņš noslēpumainā kārtā manā dzīvoklī bija arī pierakstījies, un es nospriedu, ka garīguma manā dzīvē pietiek.