Dabiska māte

Kādā 2018. gada maija svētdienas rītā es biju atnākusi līdzi Vivijai Vamplerei uz lielveikalu Čiko pilsētā Kalifornijā, kurp viņa bieži devās vērot citas ģimenes. Turēdama vienā rokā kolu un otrā – Subway sviestmaizi, viņa ļāva skatienam slīdēt pāri ēstuves zālei. Viņa cerēja ieraudzīt gražojamies kādu zīdaini, lai uzzinātu, kā vecāki reaģē. Taču diena bija neparasti klusa.

Vivija nopūtās:

– Nezinu, kāpēc, bet tomāti ir lieliski, – viņa sacīja.

Līdzās ratiņos sēdēja Emma. Vivija paņēma viņu rokās un maigi paberzēja muguru. Viņa vienmēr bija gribējusi būt māte, un Emmas aprūpe viņai padevās dabiski. Viņa ielika pudelīti Emmai starp lūpām, pāris reižu sašķieba un atkal ķērās pie sviestmaizes.

No augļu kokteiļu letes atskanēja sievietes balss.

– Atvainojiet, vai tas bērns ir īsts vai nav? – viņa vaicāja. – Ak dievs! Nav īsts.

– Es tikai mācos, – sacīja Vivija, kļaudama Emmu pie krūtīm.

Kad Vivija bija divus gadus veca, viņa pakrita un sasita galvu pret kāpnēm. Māte Konija Lakroja aizveda viņu pie ārsta Sautleiktaho, kur viņas tolaik dzīvoja. Viviju izmeklēja un drīz palaida mājās, taču pēc dažiem mēnešiem Konija ievēroja, ka meitas skatiens neseko priekšmeta kustībai. Arī runas attīstība šķita aizkavējusies. Beigās ārsti konstatēja, ka viņai ir neatgriezenisks smadzeņu bojājums.

Pamatskolā Vivija bija ārkārtīgi kautrīga. Viņa gandrīz nerunāja, neskatījās acīs un vairījās no pieskārieniem. Kad garajā starpbrīdī bērni viņu apcēla, viņa paslēpās pagalma krūmos. Par viņas labākajiem draugiem kļuva augi. Paaugusies viņa sāka rūpēties par ģimenes mājdzīvniekiem. Mamma viņu veda ceļojumos uz Meksiku, kur, kā viņa sacīja, pret Viviju biežāk izturējās kā pret veselu cilvēku. Pēc vidusskolas Vivija sāka pavadīt vairāk laika bērnu attīstības centrā Kalifornijā, kur bija strādājusi jau pusaudzes vecumā. Viņa bija intuitīva skolotāja ar platu smaidu un tieksmi uz batikošanu.

Tomēr neiederības sajūta saglabājās arī pēc pilngadības sasniegšanas. Viņai bija grūti uztvert sociālos signālus un sarunāties. Viņa mēdza izplūst monologos par tematiem, kas viņu interesē, piemēram, par bērnu aprūpi, bet bieži aizmirsa uzdot jautājumus sarunbiedram. Pat ģimenē viņa neiesaistījās sarunās, bet gaidīja pauzi, kad varēs ielēkt ar savu sakāmo. “Reizēm mēs runājam, piemēram, par politiku, bet viņa mēģina iespraukties ar stāstu par braucienu autobusā,” sacīja viņas krustmāte Bekija Milāni. Ja Vivija nevarēja piedalīties sarunā, viņa kļuva nervoza. Viņa juta sociālo trauksmi, kas izpaudās klepus un gremošanas problēmu veidā. Bieži vien viņa agri pameta ģimenes saietus, sakot, ka viņai jāmazgā veļa, vai neapmeklēja tos vispār.

Cenšoties iegūt draugus, viņa reizēm sarunājās ar svešiniekiem, piemēram, ar sievieti bankā, kura, kā viņa uzzināja, tieši tobrīd gāja cauri laulības šķiršanas drāmai. Bet pēc tam viņa sāka jaunos draugus bombardēt ar īsziņām, tādējādi viņus apgrūtinot. Parasti viss beidzās ar viņas atstumšanu.

Bekija sāpīgi pārdzīvoja, ka Vivija šķita neiederamies ne garīgi atpalikušo, ne normālo vidē. Pat Vivijas māsa Ašlija Lakroja sacīja, ka saskarsme ar Viviju bijusi smaga un pēdējos gados viņu attiecības kļuvušas saspringtas. Ašliju kaitināja viņu sarunu vienpusējība un nepainteresēšanās, kā viņai klājas. Garīgi atpalikušu pieaugušo vientulība ir labi izpētīta un dokumentēta. Pārskatā ar nosaukumu “Intelektuāli atpalikušu personu neaizsargātība pret vientulību” psiholoģes Linda Gilmora un Monika Kaskelija raksta, ka “daudzās liecības izgaismojušas grūtības, ar kādām sastopas intelektuāli atpalikušas personas, sākot, veidojot un uzturot draudzību”.

Cenšoties iesaistīties sabiedrībā, Vivija bija nolēmusi atrast darbu, kurā var nopelnīt. Vislabprātāk viņa būtu gribējusi strādāt par bērnaukli, bet bija grūti pārliecināt bērnu vecākus, ka viņa to spēj. Pirms pāris gadiem viņa autobusā iepazinās ar vientuļo tēvu, kurš pieņēma viņas piedāvājumu pieskatīt viņa trīs gadus veco dēlu Līlandu. Otru darbu viņa atrada, vienkārši ieejot pamatskolā un apjautājoties, vai viņiem ir vajadzīgs kāds darbinieks. Skola piekrita viņu pieņemt brīvprātīgajā darbā un atrada bezpeļņas organizāciju, kas bija ar mieru apmaksāt viņas darbam veltīto laiku.

Diemžēl pamatskolā Vivijai darba bija maz. Viņai ļāva strādāt tik daudz dienu un stundu, cik viņai pašai gribas, un viņa nekad netika saukta pie atbildības par neierašanos. Klasē viņa turējās nomaļus, gaidot iespēju būt noderīgai. Ja kādam bērnam nokrita Ziploc maisiņš, viņa steidzās to pacelt, vēl pirms tas bija noplanējis uz grīdas. Skolā viņa reti juta, ka ir vajadzīga, bet viņa gribēja šo sajūtu, gribēja just atbildības nastu.

Viņā brieda vēlēšanās pēc bērna. Viņa sāka domāt, kā padarīt savu dzīvokli drošu bērniem. Viņa skatījās video jūtūbā, lai sagatavotos dzemdību sajūtām. Ap trīsdesmito dzimšanas dienu Vivija paziņoja mammai un māsai, ka ir gatava dzemdēt bērnu.

Es lūdzu Ašliju raksturot viņas reakciju, kad Vivija nāca klajā ar šo paziņojumu.

– Apmēram “va velns!” – viņa smiedamās atbildēja. – Ak dievs! Tagad vēl šis. Es gribētu respektēt viņas vēlmi… bet, manuprāt, tas būtu drausmīgi.

Ašlija nosauca iemeslus, kāpēc, viņasprāt, Vivija nebija nobriedusi bērna audzināšanai: slikts uzturs (pamatā kesadilja un saldie dzērieni), ilgi guļ (vismaz deviņas stundas naktī), nav nopietna partnera, ātri zaudē pacietību – un kā viņa palīdzēs bērnam izpildīt mājasdarbus? Nebija pierādāms, ka Vivija būs bezatbildīga māte, bet ģimene vienprātīgi atzina to par sliktu domu. Viņa varētu nepamanīt agrīnas bērna slimības pazīmes vai atstāt uz galda asu priekšmetu.

– Viņai būtu vajadzīgs milzīgs atbalsts, – rezumēja Konija. – Bērns pārspētu viņu prāta spējās.

Runājot par partneri, Vivijai ir draugs, vīrietis mazliet pāri četrdesmit, vārdā Kodijs, ar kuru viņa iepazinās pieaugušo invalīdu organizācijā Arka Čiko. Viņi jau gadiem viens otru sauc par mīļoto, bet tiekas tikai reizi mēnesī un nav seksuāli aktīvi. Es pavaicāju Vivijai, vai viņa uzskata Kodiju par sava bērna iespējamo tēvu; viņa atbildēja, ka Kodijs diez vai būšot labs tēvs – viņa invaliditātes dēļ. Tad es sapratu, ka Vivija sevi neuzskata par invalīdi un uz galvas traumu raugās kā uz pagātnes epizodi, kas viņu neietekmē tagadnē.

– Kādā mūsu sarunā par vecāku pienākumiem un kāpēc es domāju, ka viņai nevajadzētu bērnu, mans pamatojums bija “tavas invaliditātes dēļ”, – stāstīja Ašlija. – Un viņa atbildēja: “Es neesmu nekāda invalīde.”

Vivijas mamma vienmēr bija teikusi, ka viņa var darīt visu to pašu, ko citi cilvēki, un ka “ikvienam ir kāda nespēja”, taču pirmo reizi Vivijas dzīvē tā vairs nešķita patiesība.

Ģimene bija veltījusi Vivijai tik daudz laika un gādības, lai palīdzētu viņai nostāties uz savām kājām, ka palīdzība bērna audzināšanā šķita kā visa sākšana no gala. Neviens ģimenē nebija gatavs sniegt to atbalstu, kas viņai kā mātei būtu vajadzīgs, taču bija grūti to paskaidrot Vivijai, nenorādot uz viņas atpalicību. Gan viņas mamma, gan māsa bija vientuļās mātes, un viņu argumenti, ka Vivijai vajadzīgs atbalsts, izklausījās liekulīgi.

Nesaskaņas pārauga skaļās vārdu apmaiņās, un dažkārt Vivija nedēļām nesarunājās ar māsu. Viņa pat nobloķēja māsu sociālā tīkla vietnē. Vivija sāka interesēties par adopciju, bet izmaksas bija pārāk lielas. Viņa dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, un, lai būtu tiesīga adoptēt, viņai bija vajadzīga autovadītāja apliecība. Vivija sadabūja grāmatu un sāka gatavoties, bet mācības padevās grūti. Pēc dažām nedēļām viņa nometa autoskolas teorijas grāmatu dzīvokļa stūrī un kopš tā laika vairs nav to atvērusi.

Jaunākais termins garajā koplietošanā nonākušo lingvistisko iterāciju sarakstā ir “intelektuāla atpalicība”. “Garīgi slims”, “garīgi nepilnvērtīgs”, ”garīgi neattīstīts” un medicīnas termins “garīgi atpalicis” ir sinonīmi – nomenklatūra, kas brauc pa eifēmismu slīdceliņu, jo vārdi, kas apzīmē garīgu atpalicību, ātri kļūst apvainojoši, radot nepieciešamību pēc jauniem vārdiem. Amerikas Prāta un attīstības traucējumu biedrība norāda, ka intelektuālā atpalicība rodas pirms 18 gadu vecuma un to raksturo intelektuālās attīstības koeficients, kas ir zemāks par 75 punktiem, un ierobežotas abstraktās domāšanas, sociālās un praktiskās iemaņas.

Intelektuāli atpalikuši ir gandrīz 5% amerikāņu, tas ir, kopumā ap 15 miljoniem. Daudzus gadus viņi bija eigēnikas upuri. Garīgi atpalikušo piespiedu sterilizācija Savienotajās Valstīs tika ieviesta ap 20. gadsimta sākumu un plaši praktizēta līdz 50. gadiem. Lai gan kopš tā laika vairākās pavalstīs piespiedu sterilizācija ir aizliegta, federālajā līmenī tā joprojām ir likumīga.

Kad intelektuāli atpalikušie lemj, vai viņiem vajadzētu bērnus, viņu vecāki var spēcīgi ietekmēt izvēli. Rakstniece Linda Atvela šo cilvēku seksa un bērnu jautājumus ir aplūkojusi savā emuārā par meitu Linziju. Kādā ierakstā Atvela stāsta, kā uzzinājusi par meitas pirmo seksuālo pieredzi. Vēlāk, kad meita apprecējās, viņa analizēja bērnu dzemdēšanas plusus un mīnusus. Savā izpētē Atvela atrada 2003. gada Valsts aprūpes audžuģimenēs un pastāvīgās aprūpes plānošanas resursu centra pārskatu, kurā secināts, ka garīgi atpalikušu vecāku bērni biežāk cieš no nepietiekama uztura, neārstētām slimībām un vides apdraudējumiem. Kopš tā laika ir publicēti daudzi pārskati ar līdzīgiem atzinumiem. Žurnālā Research in Developmental Disabilities publicētā rakstā teikts, ka intelektuāli atpalikušu vecāku bērni ir pakļauti “lielākam attīstības aizkavēšanās riskam, runas un valodas problēmām, uzvedības problēmām un biežiem negadījumiem un traumām”. Pēc ilgām pārrunām Linzija nolēma veikt olvadu nosiešanas operāciju, lai nepieļautu grūtniecību. Tomēr Atvela atzīst, ka katrai ģimenei un intelektuāli atpalikušajam ir jāatrod sava pieeja. “Šajā situācijā nav vienkārša risinājuma,” viņa raksta.

Sarūgtinājumu par ģimenes atbalsta trūkumu Vivija pauda feisbukā, kur viņa bieži publicē savas dzīves jaunumus. Atbildē kāds ģimenes draugs ieteica Vivijai audzināt zīdaiņa lelli. Viņas mamma un māsa bija redzējušas vidusskolēnus aprūpējam reālistiskas lelles veselības mācības projektos un par šo ideju bija sajūsmā.

– Man likās, viņai patiks, – sacīja Ašlija, – un novērsīs no domām par īstu bērnu.

Vivija sāka meklējumus, iegūglējot “reālistiska izskata lelle”. Viņa izritināja ekrānā simtiem zīdaiņu leļļu, kas bija izgatavotas ar patentētām tehnoloģijām, piemēram, vinila RealTouch^® un silikona TrueTouch™. Te bija īstiem ārkārtīgi līdzīgi pērtiķu mazuļi, NFL bērni, Ziemassvētku bērni un citplanētiešu bērni. Daži bija sīciņi zīdaiņi, kas viegli satilpa saujā, citi joprojām bija pievienoti pie placentas, zilgani un klāti ar gļotām.

Kompānijas Ashton-Drake Galleries interneta vietnē Vivija izvēlējās mākslinieces Lindas Marijas izveidotu zīdaiņlelli “Ko Ella mīl!” par 199 dolāriem. Internetā lelle attēlota rozā kleitā, ar mežģīņu saiti ap galvu kautrīgi smaidām fotoaparātam. Vietnē teikts, ka viņa “ieņem dažādas pozas un ir ideāli piemērota aijāšanai”, “reaģē uz pieskārieniem”, kā arī “dūdo un kustas vispievilcīgākajos veidos”. Vivija iztērēja par pirkumu lielu daļu sava mēneša budžeta. Viņa gaidīja 25 garas dienas, un, kad pienāca USPS paka, tā izrādījās smagāka, nekā viņa bija domājusi. Uz brīdi viņai ienāca prātā, ka varbūt iekšā ir īsts bērns. Bet, protams, tā bija lelle.

Kad Vivija pirmo reizi piespieda augumiņu pie krūtīm, viņa juta mātes mīlestības uzplūdus. Bija 25. augusts, kas kļuva par bērna dzimšanas dienu. Vivijai nekad nebija patikuši pieskārieni vai apskāvieni, bet lelles apmīļošana padevās viegli. Pirmo kopīgo nakti viņas pavadīja apskāvušās gultā, un Vivija laiku pa laikam modās, lai apraudzītu viņu. Nākamajā dienā Vivija nokristīja viņu par Emmu.

Tāpat kā daudzi jaunie vecāki, arī Vivija pirmās dienas kopā ar bērnu pavadīja omulīgā apmātības dūmakā. Katrs vecāku uzdevums – autiņbiksīšu maiņa, barošana – bija jauns saviļņojums. Viņa juta sevī brīnišķīgu smagumu, spēcīgu sajūtu, ka tad, ja viņa to nebūtu izdarījusi Emmas labā, to nebūtu izdarījis neviens. Tomēr viņa bija arī vīlusies, ka nesaņēma nevienu uzmanības apliecinājumu, ko saņem “īstās” mātes, – nekādu atbalsta vai apsveikuma ziņu, nekādas mājās gatavotas maltītes, ko piegādā pie durvīm. Viņa ilgojās tikt atzīta par māti un fantazēja par savu jauno identitāti. Viņa iztēlojās svešiniekus, kas pietur kafejnīcas durvis, lai viņa var iestumt ratiņus. Viņa cerēja reiz sadraudzēties ar citiem vecākiem.

Dažas nedēļas pēc Emmas ierašanās Vivija jūtūbā uzgāja video, ko uzņēmušas citas sievietes, kuras aprūpē Emmai līdzīgas lelles. Dažām bija vairāk par miljonu skatījumu. Šajos video var redzēt, kā cilvēki izsaiņo jaunās lelles vai sakravā uzkodas leļļu mugursomās. Ne Vivija, ne viņas ģimene nezināja par subkultūru, kas izveidojusies ap šīm lellēm, bet viņa noskaidroja, ka to nosaukums ir “atdzimušās lelles” un ka pārsvarā tās pieder sievietēm, kuras sevi dēvē par atdzimtniecēm. Šīs lelles ir izgudrotas 1939. gadā, reaģējot uz leļļu kolekcionāru pieaugošo interesi par reālistiskām lellēm. Par atdzimušajām tās sauc tāpēc, ka tās ir izveidotas no jau gatavām vinila lellēm, ko mākslinieki izjauc un pārtaisa. Lai panāktu pēc iespējas reālistiskāku izskatu, mākslinieki pārklāj lelli ar vairāk nekā duci krāsojuma slāņu. Lai piešķirtu lellei īsta bērna svaru, tajā iepilda bumbiņas. Pabeigtās lelles izskatās tik īstas, ka ir dzirdēti nostāsti par policijas izsaukšanu, kad tās vienas pašas atstātas automobilī.

Atdzimušās lelles izgatavo arī pēc pasūtījuma, un daudzas atdzimtnieces pasūta lelles, kas ir līdzīgas viņām pašām. Vissmalkākajām atdzimušajām lellēm mākslinieks atsevišķi iestrādā katru matu šķipsnu. Šis process var ilgt ap 30 stundām un izmaksāt tūkstošiem dolāru. (Dažas atdzimušās lelles ir pārdotas par vairāk nekā 20 000 dolāru.) Dažās lellēs ir iebūvētas elektroniskas ierīces, kas nodrošina sirdspukstus un izpleš krūškurvi, lai izskatītos, ka bērns elpo. Citās lellēs ir sildītāji, lai, pieskaroties tām, būtu sajūtams siltums.

Atdzimtnieces parasti aprūpē lelles privāti, mājās, taču ir ļoti aktīvas interneta aprindās un atdzimtnieču sapulcēs, kur kopā sanāk tūkstošiem leļļu īpašnieču. Leļļu popularitāte ir radījusi plaukstošu biznesu, kurā ietilpst atdzimušo leļļu komplekti, profesionāli leļļu mākslinieki, eBay tirgi un starpnieki mazumtirgotāji, kā Ashton-Drake.

Atdzimtnieču klātbūtne internetā palīdzēja Vivijai saņemt ar savas lelles aprūpi saistītus padomus, piemēram, kādos gadījumos iegādāties īstu bērnu mantas, nevis leļļu. Vivija uzzināja par “burvju pudelītēm”, kas rada ilūziju, ka piens pazūd bērna mutē. Dažām no šīm sievietēm atdzimušās lelles palīdz ārstēt depresiju un trauksmi. Lelle var palīdzēt pārdzīvot neauglības diagnozi, spontāno abortu, bērna nāvi vai pieauguša bērna aiziešanu no mājām.

Lai gan daudzām sievietēm atdzimušās lelles devušas reālu labumu, sabiedrībā joprojām ir milzīgi aizspriedumi pret pieaugušām sievietēm, kas spēlējas ar lellēm. Bieži vien par atdzimušajām lellēm stāsta skandalozos televīzijas raidījumos, piemēram, sarunu šovā “Dr. Fils”, kā arī dienas un dzeltenajā presē ar virsrakstiem, kas līdzīgi šim no Toronto Star: “Vai šīs zīdaiņu lelles ir jaukas vai šaušalīgas?” Lai gan šim tematam veltīts ļoti maz pētījumu, daži ārsti atsakās ieteikt šīs lelles demences slimniekiem, kam patīk tās turēt, jo baidās, ka tam var būt infantilizējoša ietekme. Nosodījuma dēļ vairums atdzimtnieču pret savu maternitāti izturas kā pret diskrētu, dažkārt pat kaunpilnu dēku, taču Vivija savas attiecības ar Emmu negribēja paturēt slepenībā. Viņa grasījās izvest lelli sabiedrībā.

Sarunāju apciemot Viviju viņas trīsdesmit otrās dzimšanas dienas nedēļas nogalē, kas sakrita ar Mātes dienu. Izmantojot Facebook Messenger, Vivija lūdza atvest dzimšanas dienas dāvanu gan viņai, gan Emmai. Es klīdu pa Ņujorku, ielūkodamās skatlogos un prātodama, ko lai pasniedz sievietei un viņas lellei. Galu galā paliku pie tēkrekla “I ♥ NY” un pieskaņota vasaras rāpulīša. Piektdien es iekāpu lidmašīnā uz Sanfrancisko, noīrēju automobili un trīs stundas braucu uz ziemeļiem līdz Čiko, kur savā dzīvoklī mitinās Vivija.

Viņa sagaidīja mani pie durvīm, ģērbusies rozā zeķēs ar mārītēm, sporta apavos ar Saules sistēmas apdruku un tēkreklā ar kaķa attēlu. Sekoju viņai iekšā dzīvoklī. Viņas gaita bija mundra, it kā viņa ietu havajiešu balādes pavadījumā. Viņai matos bija krāsainas šķipsnas, un es ievēroju, ka viņas kreisā acs bija šķība.

– Mana mazā ir šūpolēs, – viņa teica, vedot mani iepazīties ar Emmu, kas šūpojās plastmasas šūpuļkrēslā. Es nometos rāpus uz paklāja iepazīties ar viņu, apbrīnodama sīkos vaibstus. Viņas nagi bija skudru lielumā, seja sastingusi pussmaidā un lūpas pastieptas pēc piena. Abi skropstu pāri bija nokrituši, un, mēģinot piestiprināt tās atpakaļ, kreisā acs bija notraipīta ar līmi. Viņai bija parūciņa, ko Vivija bija pielīmējusi pie galvas pēc tam, kad no biežās sukāšanas bija izkrituši sākotnējie mati. Vivija ieslēdza Emmas bateriju bloku, un no viņas muguras atskanēja īsta zīdaiņa bezvārdu vāvuļošana. Es saklausīju dobju dūkoņu zem viņas drēbēm un sapratu, ka rokas un kājas ir motorizētas.

Nodarbošanos ar Emmu Vivija nosauca par “īstu praksi”. Viņa nolika grabuli dažas collas no Emmas rokas un gaidīja. Emma sāka gāzties atpakaļ, un Vivija iespurgusies saslēja viņu sēdus. Viņa atkal atgāzās, un Vivija izdarīja to vēlreiz. “Viņa vēl nav sēdēšanas vecumā,” Vivija paskaidroja. Tad Vivija paņēma viņu rokās un, pieturot galviņu, nolika uz galda, lai nomainītu autiņbiksītes. Lēni un metodiski viņa atpogāja Emmas rāpulīša pogas. Novelkot piedurkne aizķērās aiz Emmas labās rokas.

– Ar roku parasti ir grūtības, – Vivija sacīja. – Bet man ļoti patīk to darīt. Man patīk šīs izjūtas.

Emmas kailais ķermenis bija izgatavots no balta kokvilnas auduma un pildījuma, kas nesaskanēja ar viņas hiperreālistisko seju un locekļiem. Uz labā gurna bija plīsums, no kura vēlās laukā pildījuma mākoņi. Vivija bija mēģinājusi salabot bojājumu, aizlīmējot caurumu ar līmlenti.

– Tu esi īsta dumiķīte, bet arī patiešām jauks bērns, – viņa teica. – Lai kas tevi ir izgatavojis, viņš ir labi pastrādājis.

Tajā pirmajā vakarā es centos uzdot Vivijai jautājumus no gara saraksta, ko biju sagatavojusi, bet, lai ko es vaicāju, Vivija tikai smaidīja un raustīja plecus. Ja viņa atbildēja, es apzinīgi pierakstīju, bet vēlāk atskārtu, ka viņas atbilde ir pretrunā ar ko citu no sacītā. Bieži viņa atbildēja uz pilnīgi citu jautājumu, nekā es biju prasījusi.

Galu galā es pārstāju uzdot jautājumus un daudzas stundas pavadīju kopā ar Viviju, viņu klusi vērodama; man patika skatīties, kā viņa spēlē māti. Viņas kustības bija maigas un pazīstamas, jo dažbrīd atgādināja bērnībā redzētās autiņbiksīšu reklāmas. Īsi sakot, Vivija mātes lomā bija perfekta.

Pirmo reizi vedot Emmu ārā, Vivija bija pārbijusies. Internetā viņa bija skatījusies mammu atdzimtnieču uzņemtus video, taču tie vienmēr bija guļamistabās vai viesistabās. Vivija bija iecerējusi pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi kopā ar Emmu; pirms Emmas ierašanās viņa pat bija nopirkusi ratiņus, bet, kad viņa beidzot aizveda Emmu uz autobusu pieturu, viņa bija tā uztraukusies, ka sāka trīcēt.

– Es nodomāju, ka cilvēki, viņu ieraugot, sacels brēku, – Vivija teica. – Man no tā uzmetās zosāda.

Pienāca autobuss, un, Vivijai par atvieglojumu, šoferis pasmaidīja un nosauca Emmu par smukulīti. Nākamajā un aiznākamajā dienā Vivija atkal brauca autobusā kopā ar Emmu, vienmēr turot viņu pie loga, lai Emma redzētu apkārtni. Reiz, kad Vivija kāpa ārā no autobusa, šoferis viņai pasniedza zīdaiņa segu. Tā bija adīta ar rokām, zili balta, ar lielu sirdi vidū. Šoferis pastāstīja, ka kāds pasažieris esot ievērojis viņas abas braucam ar autobusu un gribējis izgatavot viņām ko īpašu.

Svētdien, Mātes dienā, Vivija veda mani pastaigā pa Čiko. (Tā ietvēra Lielā Jo – pasaulē lielākā koka jojo – apmeklējumu.) Karstā saule atstarojās no betona, un Vivija uzslavēja katru suni, ko satikām. Viņa uzmanīgi stūma ratiņus, apdomīgi bīdot pāri ietves plaisām un skatoties, lai Emmu pārāk nesakratītu. “Amerikāņu kalniņi!” viņa iesaucās, stumjot Emmu pāri lielai plaisai. Katrā krustojumā viņa pacietīgi gaidīja zaļo gaismu.

Visi Vivijas kaimiņi pazina Emmu un pat zināja viņas vārdu. Veikala Target darbinieki apvaicājās Emmai, kā viņai klājas.

– Viņa gādā, lai lelle vienmēr ir tīra un sapucēta, – par Viviju man teica kāds vīrs autobusu pieturā. – Viņa pazīst visus, un visi pazīst viņu.

Nesen Vivija bija uzzinājusi, ka arī viņas apakšstāva kaimiņiene ir nopirkusi atdzimušo lelli. Viņas plānoja kopā izvest lelles piknikā. Garāmbraucošo autobusu šoferi signalizēja un māja ar roku.

– Tas ir Pols, – Vivija teica, pamājot pretī. – Viņš pirmdienās no vieniem brauc pa 15. maršrutu. Es viņam sagādāju smaidu.

Pirms Emmas svešinieki uz ielas Vivijai vienaldzīgi gāja garām kā tukšai vietai vai, vēl ļaunāk, novērsās. Bet ar Emmu Vivija piesaistīja uzmanību. Parasti saskarsme sākās ar dažu garāmgājēju satraukumu un bažām, ka viņas bērns ir nosalis. Tad reakcija turpinājās pa šādu trajektoriju: līdzjūtība, bijība un beigās neomulība, ja saskarsme ieilga. Es sapratu, ka ar Emmas palīdzību Vivija demonstrē savu bezbērnību un invaliditāti un piespiež svešiniekus uz to reaģēt. Tā kā par dažu reakciju smalkumiem Vivijai nebija ne jausmas, viņu tās nenomāca. Man viņa šķita kā neapzināta aktīviste, performanču māksliniece vai cīnītāja par sieviešu tiesībām. Viņa rūpējās par Emmu tik apņēmīgi, it kā spēlētu galveno lomu filmā par savu dzīvi.

Vēlāk tai pašā svētdienā mēs nolēmām apmeklēt rotaļu laukumu, un es aiznesu Emmas autosēdekli uz savu īrēto automobili. Vivija nebija varējusi atļauties jaunu autosēdekli, tāpēc bija izjaukusi ratiņus un sēdeklim izmantoja grozu. Automobilī bija karsti, un viņai neizdevās aizsprādzēt drošības jostas. Viņai uz pieres izspiedās sviedri un sāka trīcēt rokas. Klusums kļuva neomulīgs.

Nojautu, ka Vivija varbūt domā, ka kritiski vērtēju viņas spēju būt par māti, tāpēc īpaši draudzīgā tonī teicu, ka mums nekur nav jāsteidzas, ar to cenšoties paust, ka nenosodu viņu. Bet slepenībā es nespēju atturēties no nosodījuma. Iztēlojos, kā būtu, ja karstā automobilī kliegtu īsts zīdainis. Mājās vērojot viņas maigumu pret Emmu, man likās, ka viņa varētu būt tīri laba māte, bet tagad šī pārliecība sāka gaist, un Vivija to nojauta. Es kļuvu par vēl vienu soģi, kas spriež, vai viņa var vai nevar būt māte. Es mulsi novērsos.

Pēc ilgas cīņas Vivija beidzot tika galā ar jostām, un mēs braucām uz parku. Rotaļu laukumā Vivija pamanīja sievieti, kas no dēla kurpes kasīja nost suņa sūdu. Vivija uzmeta man zinošu skatienu, kas šķita sakām: lūk, ko nozīmē būt mātei, tā nav nekāda medusmaize. Kamēr mēs gājām, Vivija žonglēja kolu un autiņbiksīšu somu, skaudīgi nolūkodamās uz ratiņiem ar iebūvētiem krūzīšu turētājiem.

– Man šķiet, viņa zina, kurp es viņu vedu, – Vivija man pačukstēja.

Atkal sākās svelme, un Vivija raizējās, ko darīt ar Emmas kailajām kājām. Emmas āda neuzsūktu saules aizsargkrēmu, tomēr Vivija bažījās, ka biksēs Emmai būs par karstu. Viņa nolēma, ka drošāk tomēr ir atstāt bikses kājās.

Rotaļu laukumā Vivija uzstutēja Emmu uz delfīna visās varavīksnes krāsās un nofotografēja.

– Viņa it kā jautā: “Ko es daru uz zivs?” – Vivija komentēja.

Kāda māte, kas atradās turpat blakus, paskatījās uz Emmu.

– Ak, man likās, ka tas ir īsts bērns! – viņa teica.

– Es viņu paņēmu vingrināties. Nākotnē gribu būt mamma, – atbildēja Vivija.

Sieviete sāka stāstīt, ka ir vientuļā māte divām meitām.

– Es viņām devu visu. Es biju pārgurusi, – viņa teica. – Jums ir jābūt psiholoģiski un fiziski gatavai.

Viņas papļāpāja par Vivijas finansiālo stāvokli, un tad sarunā iesaistījās vēl kāds vērotājs.

– Vai esat precējusies? – viņš pieklājīgi pajautāja Vivijai.

– Es meklēju īsto cilvēku, kas gribētu būt tēvs, – atbildēja Vivija. – Es nesteidzos, gribu atrast kādu, ko es patiešām mīlu un kam uzticos.

Viņa satvēra Emmas rokas, it kā mācītu bērnam staigāt, un kāds tētis sāka darīt tāpat. Abi zīdaiņi čāpoja viens otram pretī, un cilvēkbērns ziņkārīgi skatījās uz Emmu. Tētis iesmējās.

Visu atlikušo pēcpusdienu vecāku straume pļāpāja ar Viviju par viņas maternitātes plāniem, gatava dot padomus un dalīties pieredzē. Viņi ar mīlestību atcerējās savu bērnu audzināšanas sākumu, kad mazuļa aprūpe likās neiespējama un noslēpumaina. Viņi līdzpārdzīvoja Vivijai, un drīz audzināšanas padomi pārvērtās apcerē par laika ritumu. Šķita, ka vecāki ir apmierināti un pat pateicīgi, ka var kādam sniegt padomu. Vivija kāri un vērīgi klausījās stāstos par niķiem, bezmiega naktīm un pazudušiem barojamās pudelesvāciņiem.

– Dažkārt man šķiet, ka man joprojām ir zīdainis, – sacīja pieaugušu bērnu mamma. Tas tā vienkārši nepāriet.

Piecu bērnu māte izvilka no krūštura knupīti un iebāza zīdainim mutē.

– Esmu apguvusi dzemdēšanu, bet kā pateikt astoņgadniekam, ka dzīvē ir kas svarīgāks par “Zvaigžņu kariem”?

Vivija saprotoši māja ar galvu.

Beidzot mēs atstājām rotaļu laukumu un iegājām ļaužu pilnā kafejnīcā, kur es palūdzu Vivijai, vai drīkstu paņemt Emmu rokās. Vivija man plati uzsmaidīja: ļaudis bieži lūdz paturēt īstus bērnus, bet reti lūdz paturēt Emmu. Es paņēmu Emmu un sakļāvu pirkstu galus ap viņas augumu. Emmai bija īsta zīdaiņa svars, un viņa ērti iegūla manā klēpī. Es viņu mazliet paucināju, vērojot, kā viņa skatās uz mani ar nogaidošu smaidu sejā. Es ielūkojos viņas lielajās, zilajās acīs un biju pārsteigta, ka sajutu tādu kā saikni. Mana elpa palēninājās, un satraukums noplaka. Bija viegli iedomāties, ka rokās ir īsts zīdainis, tikai ārkārtīgi mierīgs un nopietns. Esmu lasījusi par mātēm, kuras turpina ražot pienu bāreņiem divus gadus pēc sava bērna zīdīšanas beigām, un prātoju, vai manī nav ieslēdzies mātes instinkts. Tad pacēlu acis, ieraudzīju pusaudzi blenžam uz mani un atdevu lelli Vivijai.

Sākumā Ašlija gribēja, lai Vivija ievēro īstas mātes standartus, taču pēc dažiem mēnešiem saprata, ka viņas mātišķums sāk kļūt pārāk īsts. Ašlijai bija jāpārliecina Vivija, ka viņai nav jāmaksā par auklīti un ka viņa nevar atļauties izmest atkritumos Emmas autiņbiksītes un pirkt jaunas. Es ievēroju, cik bieži Vivija skaļi attaisno Emmas īstumu. Viena Emmas acs neveras ciet, un Vivija to komentēja šādi: “Jocīgi, kā viņa snauž ar vienu aci vaļā.” Vivija bija sākusi iepirkties internetā Emmas vajadzībām, neko daudz nesekojot līdzi tēriņiem. Pirmajā bērna audzināšanas mēnesī viņai beidzās nauda, un mammai bija jāsāk uzraudzīt viņas bankas kontu.

Tomēr Vivija bija apņēmusies tikt atzīta par pilntiesīgu māti. Viņa nolēma iepazīstināt plašo radu saimi ar Emmu krustdēla kristībās. Kad viņas brālēns Dominiks ieraudzīja kustamies Emmas kāju, viņš satrūkās ne pa jokam un uz mirkli nobijās, ka ir sazāļots.

– Bez acu bolīšanas jau neiztika, – Emmas priekšā stādīšanu rezumēja Vivijas krustmāte Bekija. Pēc dažām nedēļām Vivija nosūtīja ielūgumus uz raudzībām visiem, kurus vien pazina.

Raudzības piesaistīja uzmanību gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Ieradās tikai četri viesi, bet Vivija saņēma dāvanas no visas valsts. Vivijas ģimenei raudzības izraisīja jautājumu, vai Emma veicina Vivijas līdzdalību reālajā dzīvē vai drīzāk izolē no tās? Uz ielas Vivija nonāca saskarē ar lielāku skaitu cilvēku, bet sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ ģimene raizējās, ka šī saskarsme diez vai pāraugs ilgstošās attiecībās. Vivija publiski sauca sevi par māmiņu, liekot vēl lielākam skaitam ļaužu blenzt uz viņu.

– Viņai tas kļūst par apsēstību, – teica Ašlija. – Tagad Vivija vairāk sarunājas ar sevi. Ļaudis domā, ka viņa ir kukū.

Gandrīz visas Vivijas sarunas ir sākušas griezties ap Emmu, un viņa ir pasākusi izlaist ģimenes sarīkojumus, lai rūpētos par Emmas vajadzībām.

– Es domāju, ka vislaimīgākā viņa ir kopā ar īstiem cilvēkiem, – teica Ašlija. – Tas viss taču ir viņas galvā, nevis kaut kas reāls. Es uzskatu, ka viņai būtu veselīgāk koncentrēt enerģiju uz kaut ko citu, piemēram, dienas aprūpi vai bērnu pieskatīšanu.

Sestdien, Vivijas jubilejas svinību dienā, pie lieveņa ar līmlenti bija piestiprināti karodziņi un pa dzīvojamo istabu slīdēja baloni.

– No rīta pamodos un jutos par gadu vecāka, – Vivija man teica.

Kad ierados, svinēšana jau ritēja pilnā sparā. Māsa bija iedāvinājusi izbraukumu ar velorikšu, kurā Vivija visu ceļu varēja turēt rokās čivavas kucēnu. Mājas ballīte bija tikai bonuss.

Klēpī viņa ucināja Emmu.

– Viņa mierīgi gulēja visu nakti, – Vivija teica. – Kurš bērns vēl tā dara?

Uz galda stāvēja torte delfīna formā un arbūzs. Stundu pirms paredzētā viesību sākuma ieradās pirmais viesis – nosvīdis 11 gadus vecs zēns. Viņš šķita no tiem, kuri vienmēr ir mazliet sasvīduši un nemitīgi atglauž matus no pieres.

– Kā tu teici, kāds bija tavs vārds? – Vivija vaicāja.

– Ouens, – viņš atbildēja. – Mēs iepazināmies ārā.

Ieradās viesi – krustmātes, garlaikoti brālēni, Līlands (zēns, ko Vivija pieskata) un viņa tēvs, kā arī viņas draugs Kodijs.

Kodijs izstaroja bezgalīgu pozitīvismu un priecājās satikt Emmu. Viņš notupās blakus un satvēra viņas roku. Es pajautāju, ko viņš domā par Emmu. Viņš apskāva Viviju.

– Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi, – viņš sacīja. – Kopš viņai ir bērns, esmu ievērojis, ka viņa ir laimīgāka, vairāk atmiņu. Ceru, ka mums būs kopīgas atmiņas.

Mēs apēdām delfīna torti, un tad Ašlija aicināja apskatīt dāvanas. Mans “I ♥ NY” tēkrekls un vasaras rāpulītis tika uzņemts labi. Pēdējā dāvana bija cepumi, ko Vivija solīja pietaupīt iemīļotajiem autobusu šoferiem. Tad viņa ar visām drēbēm ielēca baseinā.

Ap pieciem pēcpusdienā vairums viesu bija aizgājuši. Vivija sāka uzkopt dzīvokli, prātā vēl kavēdamās pie viesībām.

– Nespēju noticēt, ka ielēcu baseinā ar visām drēbēm, – viņa teica. Turpat blakus stāvēja Ouens un lūkojās uz Emmu. Viņš palūdza, vai var apskatīt Emmas tērpus. Mēs iegājām guļamistabā un skatījāmies uz 12 rāpulīšiem, kas visi bija no Target.

– Tie ir forši! – viņš iesaucās.

Izrādījusi visu Emmas garderobi, Vivija nopūtās.

– Es gribētu, lai cilvēki biežāk sauc viņu par manu bērnu, – viņa sacīja.

Mana ciemošanās pie Vivijas notika deviņus mēnešus pēc tam, kad viņa bija adoptējusi Emmu. Kad iznāks šis raksts, viņa svinēs savas maternitātes divu gadu jubileju. Pa starpu pagājušajos mēnešos es iztēlojos, kādu rakstu no manis gaida Vivija. Es jutu, ka viņa grib, lai uzrakstu stāstu, kurā viņa ir varone, – tas visiem paskaidrotu, ka viņa ir pilnībā spējīga būt māte un ka mīlestība, ko viņa izjūt pret Emmu, to apliecina. Vēstulēs viņa mēdza jautāt: “Kā sokas ar manu stāstu?” Es prātoju, vai neuzvedos kā nodevēja, sīkumaini pētot viņas spēju audzināt bērnu un iztaujājot ģimeni par viņu pretošanos tam. Šis stāsts neliecinātu, ka viņa ir ideāla māte, bet parādītu, kādu es viņu redzu: sieviete, kura pūlas apliecināt savu klātbūtni pasaulē, kas ilgu laiku no viņas novērsusies.

Dažus mēnešus pēc manas aizbraukšanas no Čiko Vivija nolēma pieņemt Emmai vecāko brāli – mazu ķiparu, vārdā Niklass. Viņa atrakstīja, lai iekļauju Niklasu stāstā.

“Viņš ķiķina un mīl māsiņu Emmu, un viņš ir mans saulstariņš,” rakstīja Vivija.

Es skatījos feisbukā, kā viņa iepazīstina pasauli ar Niklasu, stāstot draugiem un ģimenei par viņa dzīvi. Viņa ar autobusu aizveda abus bērnus uz savu dzimto pilsētu Sautleiktaho Kalifornijā, kur tikās ar ugunsdzēsējiem, ar kuriem uzturēja saikni daudzus gadus. (Vivijai patīk ugunsdzēsēji.) Šajās svētku brīvdienās viņa aizveda abus uz tikšanos ar Santa Klausu un atsūtīja Ziemassvētku kartīti ar Vampleru ģimenes attēliem – Viviju, Emmu, Niklasu un viņu kaķi Meduslāci.

Es paņēmu kartīti un biju satriekta, cik normāli izskatījās viņas ģimenes četrinieks. Atminējos sava apciemojuma pēdējo dienu, kad svētdienas pēcpusdienas svelmē Vivija mani vadāja pa Čiko pilsētas centru. Es pēkšņi uzmetu acis ielas nosaukuma plāksnītei un ieraudzīju, ka tur rakstīts “Normālais bulvāris”. Parādīju plāksnīti Vivijai – viņa iespurdzās un to nofotografēja. Tad mēs ielūkojāmies ielā, kas bija pilna ar restorāniem, kur ģimenes ieturēja Mātes dienas maltīti. Vivija pagrieza ratiņus uz Normālo bulvāri, pagaidīja pie luksofora un aizstūma Emmu pa ielu.

The Believer, 2019. gada 1. jūnijā