Bungu aicinājums

Lielais kurultājs, pasākums, kas ik gadu norisinās Ungārijas pilsētas Bugacas pievārtē, tiek reklamēts kā “Huņņu turku nāciju cilšu kopsapulce” un “Eiropā lielākais jāšanas sporta notikums”. Kad uz to ierados 2018. gada augustā, mani, gluži atbilstoši šiem aprakstiem, sagaidīja visdažādākie jātnieki, daži – ģērbušies kā huņņi, citi – kā partiešu kavalēristi, skitu lokšāvēji, maģāru karotāji, čikošu kovboji vai beķāru bandīti. Kopumā bija savākušies 27 “cilšu” pārstāvji, visi “huņņu-turku” brālības biedri. Pie festivāla ieejas slējās 20 metrus augsts portrets, kurā pats Atila, bruņojies ar milzīgu divasmeņu zobenu, stāvēja vai nu pie ugunskura, vai uz draudīgas kara atblāzmas izgaismotu debesu fona. Viņa zodu rotāja kazbārdiņa gluži kā Stīvenam Sigālam; ja nebijis karotāja bizīšu un bruņucepures, tas gluži mierīgi varētu būt kāda Budapeštas pagraba bāra apmeklētājs. Tikko jaušamais smīns norādīja, ka Atilas dvēselē sadzīvo liela līksme un liela nežēlība.

 Iegājis pa vārtiem, vēroju, kā vesela jātnieku procesija – azeri, avāri, baškīri, čuvaši, karakalpaki – pēc kārtas auļos met lokus pa plašu amfiteātri, zirgu pakavu noblietētas zemes ovālu. Kad katra no brāļu nācijām bija šādi sevi pieteikusi, sākās Požoņas kauja. 454 gadus pēc Atilas nāves, 907. gadā, franku armija, ieradusies no Bavārijas, triecienā ielauzās tobrīd vēl tikai dzimstošās Ungārijas karalistes pašā sirdī. Ungāri frankus pieveica ar vecu nomadu viltību – piemānīja, liekot noticēt, ka atkāpjas, pēdējā brīdī apsviedās, aizcērtot lamatas, kurās ienaidnieki, neko ļaunu nenojaušot, bija iekrituši, un tad, sagaidījuši, kad franki jau ir pārāk tuvu, lai izvairītos, raidīja pret viņiem bultu krusu. Vēsturiski Požoņas asinspirts ilga trīs dienas, taču todien festivālā ungāru karaspēkam vajadzēja šo lietu nokopt 35 minūtēs.

Jau paša sākumā franki, kas gāja kājām, turklāt samērā nelielā pulkā, izskatījās tādi kā nedroši. Viņu zobeni un vairogi likās biedējoši trausli – kā rotaļu ieroči. Markgrāfu Luitpoldu, kas it kā bija franku karavadonis, nekur nemanīja. Kad kaujas laukā ieradās ungāri – straujos zirgos, ar daudz spožākām bruņucepurēm galvās un vēcinot, kā izskatījās, īstus zobenus –, viņi aši vien tika galā ar iebrucējiem, pār ko viņiem bija ievērojams pārspēks. Pūlis uzgavilēja – un pamatoti. Kurultāja tīmekļa vietne vēsta, ka Požoņas kauja ir tēma, kas noklusēta nu jau daudzās paaudzēs; tā ir kauja, par kuru “viņi” nevēlas stāstīt. Kāpēc gan par šo ārkārtīgi nozīmīgo cīņu nemāca skolās, vietnē vaicāts. Kāpēc skolēni sīki un smalki iedziļinās sakāvēs pie Merzeburgas un Lehas, ar ko pēdīgi tika pārvilkta svītra maģāru draudu ēnai pār Eiropu? (“Maģāri” ir vēsturiskais nosaukums, kurā ungāri sevi dēvē arī mūsdienās.) Nav šaubu, ka tas pieder pie sociālistu sazvērnieku plāna likt ungāriem justies vainīgiem, justies kā tautai, ko vajā sakāves, tautai, no kuras visi – sākot ar austriešiem un padomju režīmu un beidzot ar Eiropas Savienību – prasa, lai tā “atļaujas būt maza”, turpina Kurultāja vietne.

Tā ir svarīgākā ideja, kas jāņem vērā, lai saprastu Kurultāja politisko vēstījumu: patiesība par Ungārijas pagātni ir noklusēta, neļaujot ungāru tautai apzināties, ka savos pirmsākumos tā ir pagāniska nomadu cilts, kas dzimusi, lai iekarotu citus, taču nonākusi nodevīgu kaimiņu, liberālu ideologu un pat pašas kristietības uzspiestā padevībā. Ņemot vērā pasākuma nacionālistisko orientāciju, nav jābrīnās, ka Kurultāja tradīcija aizsākusies ciešā sadarbībā ar Ungārijas savulaik ultranacionālistisko politisko partiju Jobbik. (Kopš tiem laikiem partija savu nostāju nedaudz mīkstinājusi.) Mūsdienās festivāla aizbildne ir Fidesz, premjerministra Viktora Orbāna partija, kas patlaban valsts politiskajā spektrā atrodas vistālāk pa labi. Fidesz šim pasākumam ik gadu ziedo ap miljonu eiro; šī iemesla dēļ ieeja festivālā ir bez maksas un, lai gan norises vieta atrodas pilnīgā nomalē, satiksmes sastrēgumā pie tās jāgaida vesela stunda.