Bruņurupuči un tīģeri: biezo grāmatu lasīšanas prieki

Viņvakar iedzīvojos migrēnā, lasot “Karu un mieru”. Ne jau tāpēc, ka būtu pārāk lauzījis galvu, pūloties atcerēties, vai Ļoļa ir pamazināmais vārds, kādā dēvē Hélène, sauktu arī par Elenu, sauktu arī par Jeļenu Vasiļjevnu Kuraginu, sauktu arī par grāfieni Bezuhovu. Es nemēģināju arī atcerēties, kur pēdējo reizi esmu saticis kādu no epizodiskajiem personāžiem (vai tik viņš nedienēja Nikolaja Rostova pulkā?). Es nebiju iestrēdzis bezgalīgā kaujas ainā, apmaldījies kā Pjērs Borodinas laukā. Nē, problēma bija tāda, ka grāmatas notikumi mani bija pilnīgi pārņēmuši savā varā. Lasot skaidri sajutu, kā sasprindzinu sejas muskuļus – vispirms ap acīm, pēc tam pierē –, taču tik un tā turpināju šķirt grāmatas lapas, izmisīgi vēlēdamies uzzināt, kāds šausmīgs liktenis sagaida Natašu Rostovu, kura padevusies donžuāna Anatolija Kuragina šarmam, kaut arī ir saderinājusies ar visnotaļ lielisko kņazu Andreju Bolkonski. Man ir liels kārdinājums uzdot nākamās dienas galvassāpes par traumu, kas gūta, spītējot briesmām, ar kādām draud dzīšanās pēc kultūras baudījuma.

Taču patiesībā mans riskantais flirts ar šīm lasīšanas paģirām bija gluži apzināts.

Kā jau plaši ziņots, pandēmijas iespaidā atdzimusi interese par tādām biezām grāmatām kā “Karš un miers”, jo lasītāji atklājuši, ka tagad viņiem ir papilnam laika, lai pieveiktu tūkstoš lappušu romānu vai kāda prezidenta biogrāfiju vairākos sējumos. Tiešsaistes grāmatu tirgotāji ziņo, ka pēdējā laikā pircēji ievērojami vairāk iegādājušies Dikensa un Trolopa apjomīgos klasiskos darbus. Apmēram 3000 cilvēku pieteikušies literārā žurnāla A Public Space izsludinātajam #TolstoyTogether klubam, kas sākās martā un noslēdzās 80 dienas vēlāk, jūnijā. Citi tiešsaistes pasākumi līdzīgā stilā ķērušies pie Deivida Fostera Volasa “Nebeidzamā joka” (1079 lappuses), Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1072 lappuses) un Džeimsa Džoisa “Ulisa” (730 lappuses).

Lai cik tīkamas tādas ziņas ir šo rindu autoram, angļu valodas profesoram, mani nedaudz apbēdina tas, kā žurnālisti skaidro cilvēku interesi par šādām grāmatām. Vai tiešām šo romānu – īpaši “Kara un miera” – valdzinājums slēpjas apstāklī, ka tie sabalsojas ar pašreizējo brīdi mūsu dzīvē? Tādam aprakstam neapšaubāmi atbilst pieaugusī interese par Albēra Kamī “Mēri”. Taču, kad raksti, teiksim, kāda nesena publikācija žurnālā The Economist, pauž viedokli, ka Tolstoja romānā atrodamas “neizbēgamas paralēles ar šodienas krīzi”, tas man šķiet ne vien apšaubāmi, bet arī visai primitīvi. Autoriem, šķiet, pat neienāk prātā, ka cilvēks varētu lasīt “Karu un mieru”, grāmatu, kurā nekādas sērgas nav pieminētas, tieši tādēļ, lai pievērstu domas kaut kam citam nekā vienīgi pandēmija.

Taču visnepatīkamāk, ka šajos rakstos nav pieminēts tieši tas, kas patiesībā liek man pavadīt naktis ar grāmatu rokās, proti – baudījums, ko es gūstu, lasot šo vērienīgo stāstu, kas ir “tik plašs kā pati Krievija un prasa tikpat daudz laika, lai nokļūtu no viena gala līdz otram”, kā sava 2007. gadā publicētā “Kara un miera” angļu tulkojuma priekšvārdā raksta Ričards Pevīrs un Larisa Volohonska. Lai gan pieļauju, ka tūkstošiem cilvēku visā pasaulē patiešām “Karu un mieru” patērē ikdienas porcijās kā kliju brokastu pārslu bļodiņas (pilnas ar morālām šķiedrvielām!), man ir aizdomas, ka šos milzu plašumus šķērso un līdz galam tiek tieši tie, kuri no ceļojuma smeļas kaut ko vairāk nekā tikai aktuālas morālas vai sociālas atziņas. Viņi atklāj to īpašo baudījumu, ko sniedz biezu grāmatu lasīšana.

Savā brīnišķīgajā lasīšanas prieku apoloģijā “Kā lasīt grāmatu?” Virdžīnija Vulfa gudri atzīmē, ka “dažādās grāmatās jāmeklē dažādas vērtības. Lai gan tas izklausās pavisam vienkārši, cilvēki mūžam izturas tā, it kā visas grāmatas piederētu pie vienas un tās pašas sugas – it kā tās būtu tikai bruņurupuči vai vieni vienīgi tīģeri”. Vulfa uz to norāda, lai atšķetinātu vienā mudžeklī sasējušās prasības pret dzeju un daiļprozu, kā arī to, ko lasītājs cer atrast biogrāfijā vai memuāros (ko viņa kopumā atzīst par stilistiski ne tik interesantiem), atšķetinātu no abām pirmajām. Katrs no šiem žanriem, saka Vulfa, piedāvā savu īpašu baudījumu, ko mēs varam iemācīties labāk novērtēt, noteiktā veidā rūpīgi pievēršot uzmanību formas un tehnikas jautājumiem.

Es gribētu izteikt pieņēmumu, ka mācība par “bruņurupučiem un tīģeriem” attiecināma arī uz biezām grāmatām. Sauksim tās par behemotiem; tām, runājot Vulfas vārdiem, “ir ļoti daudz kopīga. Tās vienmēr izplūst pāri savām robežām; tās vienmēr, negaidīti krustojoties savā starpā, veido jaunas sugas”.

Pirmkārt, baudījumu sagādā jau pats ieguldītais laiks, ko prasa šāds behemots. Neviens neizlasīs “Karu un mieru” vienā paņēmienā vai pat vienas nedēļas laikā. (Kā atzīmējis Alans Džeikobss grāmatā “Lasīšanas prieki klejojošas uzmanības laikmetā”, [2011], par daudzām grāmatām var teikt, ka, “jo ātrāk tās lasa, jo garlaicīgākas tās kļūst”.) Lai izurbtos cauri šādam behemotam, vajadzīgs krietns laiks, un tikmēr šīs druknās grāmatas un to galvenie varoņi kļūst par lasītāja pastāvīgajiem pavadoņiem. Savā autobiogrāfijā Antonijs Trolops apgalvoja, ka rakstnieks nespēj radīt ticamus personāžus, ja vien pirms tam nav

dzīvojis ar tiem pilnā labi iesakņojušās tuvības realitātē. Tiem jābūt viņam līdzās, kad viņš liekas gulēt un kad viņš mostas no saviem sapņiem. [..] Un, tāpat kā šeit, mūsu ārējā pasaulē, mēs zinām, ka vīrieši un sievietes mēdz mainīties – kļūt sliktāki vai labāki, ļaujoties kārdinājuma vai sirdsapziņas vadībai –, tā pārvēršas arī autora radītie tēli, un katra šāda pārmaiņa viņam būtu jāievēro. Katra aprakstītā mēneša pēdējā dienā ikvienam personāžam viņa romānā vajadzētu būt par mēnesi vecākam nekā pirmajā.

Behemoti piedāvā Trolopa radošā procesa ekvivalentu lasītāja pasaulē. Pjēram un Natašai veltītas manas pēdējās domas, laižoties miegā, un viņi bieži vien ir pirmais, par ko es iedomājos pamostoties. Viņi nav vienkārši grāmatas varoņi; viņi pieder pie mana ikdienas rituāla. Un, tāpat kā laiks rit šeit, mūsu “ārējā pasaulē”, tā tas virzās uz priekšu arī romānā. Kopumā “Kara un miera” notikumi risinās septiņu gadu gaitā, taču stāstījums sastāv no dažādu atgadījumu virknēm, kas bieži aizņem vairākas dienas. Šis temps sakrīt ar laika ritumu tāda lasītāja dzīvē kā es, kurš katru dienu izlasa vairākas nodaļas. Tādējādi behemoti lasītājam var radīt sajūtu, ka viņš nevis vienkārši seko sižetam, bet dzīvo savu dzīvi līdzās grāmatas iemītniekiem. Šāda “labi iesakņojusies tuvība” palīdz saprast, kāpēc behemotu lasītāji bieži saka, ka viņiem “pietrūkst” varoņu (kā viens no mana “Kara un miera” lasītāju kluba biedriem rakstīja par Natašu), kad lasīšanai pienācis gals. Es gribu teikt, ka šis zaudējums ir patiess. Tas ir baudījuma zudums.

Šīs ilgstošās attiecības ar grāmatu un tās iemītniekiem ir saistītas ar vēl kādu citu prieku – tas ir baudījums, ko sniedz pārdomas par personīgo pieredzi, kādu to garās lasīšanas gaitā atspoguļo un atstaro grāmata. Apgalvojot, ka romāna paralēles ar pandēmiju ir “neizbēgamas”, mēs behemotus iztēlojam pārāk līdzīgus savas ikdienas dzīves nopietnajām darīšanām. Tas aizēno prieku, kas ilgst tikmēr, kamēr turpinās behemota lasīšana, – un tas ir ievērojams zaudējums.

Nesen kāds draugs pēc mūsu trīs mēnešus ilgušā ceļa cauri Dantes “Dievišķajai komēdijai” izteicās: “Es tagad visur saskatu Danti.” Poēma viņam kļuvusi par kaut ko vairāk nekā vienkārši patīkamu lasīšanas nodarbi. Dante kļuvis par mana drauga sarunu biedru, gluži tāpat kā Tolstoja lasītāji ir atklājuši, ka viņiem – īpaši patlaban – ir saprotama šī romāna emocionālā sakāpinātība.

Es domāju, ka behemoti ir vairāk nekā tikai sižeti un personāži. Mums par tiem vajadzētu domāt kā par plašām domāšanas telpām, kurās mēs ienesam paši savas urdošās domas un bažas un no kurām iznesam rīkus, kas palīdz mūsu pārdomās par savu “ārējo pasauli”. Tas, iespējams, ir aspekts, kurā behemotiem ir zināma līdzība ar citām milzu grāmatām, īpaši filozofu, vēsturnieku un sociālo teorētiķu “lielo ideju” darbiem. Labākie no tiem, piemēram, de Tokvila “Demokrātija Amerikā”, lasītājam piedāvā līdzīgu baudījumu, ļaujot saskatīt analoģijas un piedzīvot negaidītus atpazīšanas mirkļus. Es pieļauju, ka visām šīm gigantu sugām augstākais vērtības kritērijs ir nevis argumentu patiesums, bet gan tas, vai šie milzeņi piedāvā lasītājiem plašu telpu pašu domām.

Tālāk, arī saistībā ar telpas ideju, minams prieks, ko sagādā behemota sarežģītās uzbūves apgūšana un pakāpeniska tās principu izprašana. Arī šajā punktā noderīga ir Vulfas eseja: “Trīsdesmit divas romāna nodaļas .. ir mēģinājums uzbūvēt kaut ko tik stingrā formā iekļautu un kontrolētu kā ēka,” – tikai izmantojot vārdus – celtniecības materiālu, kas ir “daudz netveramāks par ķieģeļiem”. Pēc Vulfas domām, lai lasītājs romānu varētu izbaudīt pilnībā, viņam jāattālinās no tiešajiem sižeta pavērsieniem, lai pārdomātu, kā rakstnieks izkārtojis atsevišķās sastāvdaļas, kā tās cita citu papildina vai tiek izspēlētas cita pret citu – kā lasītājs soli pa solim izvij starp tām savu ceļu.

Behemotu gadījumā uzbūves jautājumi, protams, ir vēl jo svarīgāki, ņemot vērā to, kādu milzīgu materiāla masu nākas pārvaldīt. Dažos gadījumos šie organizēšanas paņēmieni ir skaidri saskatāmi. Citos, piemēram, “Ulisā”, lai ieraudzītu grāmatas arhitektūras plānu kopumā, nepieciešams ceļvedis. (Esmu ievērojis, ka pat studenti, kuriem Džoisa romāns vienkārši nepatīk, nespēj nesajust zināmu bijību – un tātad arī gūt zināmu baudījumu –, vērojot, cik meistarīgi rakstnieks kontrolē uzreiz vairākas paralēlas sistēmas.)

“Karš un miers” ir bēdīgi slavens ar savu šķietamo stingras struktūras trūkumu, kas savulaik pamudināja Henriju Džeimsu to novērtēt kā uzkrītošāko no tiem “lielajiem, ļenganajiem, maisveidīgajiem monstriem”, ko 19. gadsimtā radījusi Krievija. Taču, lai arī Tolstojs neseko nekādam džoisiskam ģenerālplānam, nevar arī sacīt, ka teksts būtu veidots, kā pagadās. Ārpus romāna ietvariem notikumus kopā satur Napoleona kari. Smalkākā līmenī grāmatas darbība risinās saskaņā ar to nesteidzīgo loģiku, ko es dēvēju par permutāciju spēli. Garā vēstījuma gaitā pamazām vien kopā sanāk personāži no atsevišķām sižeta līnijām, un tad lasītājam ir īpašs prieks sasaistīt šos daudzos stāstus savā starpā.

Permutāciju spēle īpaši skaidri vērojama romāna precību tirgū, kur mēs pēc kārtas aplūkojam dažādas iespējamās neprecēto dāmu un kungu kombinācijas. Kad spēles noteikumi uzķerti, var ar lielu labpatiku minēt, kuram no šiem variantiem Tolstojs pievērsīsies tālāk. Vienlaikus permutāciju spēle risinās arī tajā romāna daļā, kas saistīta ar karu, un sasniedz kulmināciju brīdī, kad Pjērs Borodinā satiek feldmaršalu Kutuzovu.

Grāmatas sākumā varētu likties, ka šiem diviem tēliem nav ne mazāko izredžu sastapties, taču pakāpeniski skatienam atklājas smalki izstrādāts tīkls, kas aptver un savieno visas šķietami nesaistītās darbojošās personas. Tāds ir mērķis, uz kuru lielākoties tiecas behemoti, – literārā vienotība.

Pirms 12 gadiem Nikolass Kārs paziņoja, ka internets mums atņem kognitīvos rīkus, kas lasītājam nepieciešami, lai pieveiktu “Karu un mieru”. Mediju teorētiķi Kleju Šērkiju šis apgalvojums pamudināja atbildēt, ka ““Karu un mieru” neviens vairs nelasa. Tas ir pārāk garš un nav sevišķi interesants”. Pēc Šērkija domām, Kāra novērojums nav attiecināms uz izmaiņām mūsu kultūras patēriņa paradumos: televīzija jau sen iznīcinājusi lielos romānus. Te drīzāk ir runa par Tolstoja grāmatas simbolisko statusu. “Tās nav bailes, ka cilvēki beigs lasīt “Karu un mieru”. Tā diena jau sen pienākusi,” Šērkijs rakstīja. “Tās ir bailes, ka cilvēki pārstās bijīgi attiekties pret domu, ka “Karš un miers” ir jālasa.”

Mums, protams, jāuzmanās, lai nepiešķirtu pārāk lielu nozīmi pandēmijas laika lasīšanas paradumiem. Trīs tūkstoši virtuāla grāmatu kluba biedru ir kā piliens jūrā salīdzinājumā ar Netflix ikdienas skatītāju skaitu. Un tomēr pēdējā laika vērojumi vedina domāt, ka Kāra bažas par masveida uzmanības deficīta sindromu un Šērkija tālejošie secinājumi par lielo grāmatu galu bijuši nedaudz pāragri. Cilvēki vēl joprojām spēj lasīt “Karu un mieru”. Bet galvenais – tas vēl joprojām sagādā viņiem prieku.

The Hedgehog Review, 2020. gada 2. septembrī