Balāde par Steinbjernu Jakobsenu

Telefona zvans tai 1978. gada vakarā mani pārsteidza nesagatavotu. “Cik drīz jūs varat būt šeit, Vašingtonā?” jautāja balss otrā galā. Es dzīvoju Losandželosā. “Un vēl: jūs taču protat senislandiešu valodu, vai ne?” Senislandiešu valoda, kurā pirms vairākiem tūkstošiem gadu runāja vikingi, ir mirusi.

Nolicis klausuli, es nodomāju: kā gan es esmu līdz kaut kam tādam nonācis?

Stanfordā saņemtais doktora grāds ģermāņu valodās man bija sagādājis pasniedzēja vietu vispirms Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA), tad – Pomonas Koledžā. Taču 1973. gadā manu amatu likvidēja, un es negaidīti kļuvu par bezdarbnieku – biju nenodarbināts un nenodarbināms. Studenti pieprasīja “aktuālus” mācību priekšmetus, un koledžas gandrīz visur atteicās no tradicionālās svešvalodu prasības. Atskatoties uz to šodienas acīm, es saprotu, ka toreiz, paliekot bez darba, esmu tikai nedaudz apsteidzis vispārējo tendenci.

Valodu mācīšana bija vienīgais, ko es pratu darīt. Kādas citas iemaņas es varētu piedāvāt darba tirgū? Pamazām sāku atrast ārštata tulkotāja darbus. Pirmais pasūtījums, ko saņēmu, bija saistīts ar Vācijā un Francijā ražotu kaķu barību. Tomasa Manna vietā nu nāca KATKINS für die Katze un POUSSY pour le chat. Vienīgais gaismas stariņš bija fakts, ka Valsts departamentā izdevās nokārtot oficiālo pavadošo tulku eksāmenu gan vācu, gan zviedru valodā.

Valsts departamentam mani pakalpojumi parasti bija vajadzīgi vasarā, apmēram uz mēnesi: es mēdzu pavadīt augstus ārzemju viesus ceļojumos pa visu valsti, kas vienmēr sākās Vašingtonā. Taču toreiz, tajā jūlija pirmdienas pēcpusdienā, kad piezvanīja mana kontaktpersona no departamenta Lingvistikas nodaļas, uzreiz kļuva skaidrs: kaut kas nav tā kā parasti. Es aplēsu, ka līdz Vašingtonai neaizkļūšu agrāk par trešdienu.

– Tad jau laikam nāksies ar to iztikt, – teica Pāvels. – Jūs šobrīd esat mūsu vienīgais risinājums. Bet jūs taču protat senislandiešu valodu, vai ne?

– Nu, kaut kādā mērā jā, – es nedroši atbildēju neizpratnē, kāpēc viņš man to jautā. Departamenta mutiskos eksāmenus es biju nokārtojis vācu un zviedru valodā.

– No kurienes tas cilvēks ir? – es jautāju. Vai viņi uzgājuši kādu ledus bluķī iesalušu vikingu? Es nesapratu, kāpēc man to nesaka.

– Un kā jums ar dāņu valodu? – Pāvels turpināja. – Viņš runā dāniski. Vairāk vai mazāk.

Es mēģināju paskaidrot, ka, lai gan dāniski varu lasīt, runātā dāņu valoda ir bēdīgi slavena ar savām problēmām. Tajā ir tik daudz norītu skaņu un glotālo slēdzeņu, ka pat kaimiņos dzīvojošie norvēģi bieži vien no dāņu runātā nesaprot ne vārda, un tas viņiem pamatīgi kremt un nebeidz kaitināt. Vai departaments nevar atrast īstu dāni kaut kur tuvāk Vašingtonai?

Izrādījās, ka viesim par pavadoni norīkota viena no viņu pieredzējušākajām valodas pratējām, taču viņš jau pirmajā vakarā sācis dāmu “lenkt”. Neko vairāk viņa nav vēlējusies izpaust, vienīgi paskaidrojusi, ka viesis bijis krietni iereibis, un no šī darba uz līdzenas vietas atteikusies. Pametusi viņu uz sēkļa. Pametusi viņus uz sēkļa. Sekoja pauze, kuras laikā es pūlējos aptvert tikko dzirdēto. Taču tas vēl nebija viss:

– Diemžēl tā ir tikai daļa no visas problēmas. Steinbjerns… – man likās uzjautrinoši, ka šī cilvēka vārds nozīmē “akmens lācis” – …nerunā dāniski. Viņš ir dzejnieks no Fēru salām. Viņiem tur ir pašiem sava valoda.

– Skaitās, ka viņam būtu jārunā dāniski, – Pāvels steidzīgi turpināja. – Vairums Fēru salu iedzīvotāju runā. Taču šis cilvēks, izrādās, dāņu valodu nezina. Vismaz ne tādu dāņu valodu, ko saprastu dāņi.

– Bet kāpēc jums liekas, ka viņu sapratīšu es?

– Mēs jūsu CV izlasījām, ka Stanfordā esat mācījies arī senislandiešu valodu. Vai tas jums nevarētu dot zināmu priekšstatu?

– Senislandiešu valodā mēs lasījām sāgas, bet nemēģinājām sarunāties. Tā ir mirusi valoda.

– Nu labi, bet, cik noprotams, viņš savu “dāņu valodu” izdomājis pats. Ja arī jūs no savas puses izgudrotu kaut kādu dāņu valodu, tad jums būtu apmēram vienāds spēku samērs. Jebkurā gadījumā tieciet skaidrībā, cik drīz jūs varat ierasties, un mēs jums rezervēsim lidmašīnas biļeti. Jā, un droši vien būs labāk, ja jūs ar viņu satiksieties uzreiz viesnīcā. Steinbjerns ieslēdzies savā numurā un atsakās nākt ārā. Neviens ar viņu nevar sarunāties.

Nākamajā rītā, kad piezvanīju Pāvelam, lai vienotos par biļeti, viņš mani apgaismoja par dažām papildu detaļām. Es uzzināju, ka Fēru salas atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos, pusceļā starp Norvēģiju un Islandi. Tas ir arhipelāgs, ko veido 18 lielākas salas un apdzīvo 40 tūkstoši dvēseļu, kuras runā pašas savā valodā. Nekurienes vidū.

Es pūlējos to iztēloties: valstij, kas izmēra ziņā ir kā puse no Santamonikas, ir pašai sava valoda. Un, tāpat kā islandiešu, arī fēriešu valoda pēdējā gadu tūkstoša laikā gandrīz nav mainījusies. Šī valoda ir dzīvs relikts, tāla, sena pagātne, kas vēl aizvien ir tepat līdzās – tikai nu jau kā tagadne. Un kā Fēru salu pārstāvi Valsts departaments uzaicinājis viesos dzejnieku alkoholiķi. Izrādījās, ka Steinbjerns tik tiešām ir ļoti ietekmīgs cilvēks. Tikai ne gluži tādā veidā, kā to gaidīja mūsu valdība.

Ceļā no Dalisa lidostas bija daudz sastrēgumu; līdz viesnīcai Dupont Plaza es aizkūlos tikai ap septiņiem vakarā. Kad reģistratūrā apvaicājos, kurā numurā meklēt Steinbjernu, darbinieki likās bezgala atviegloti, ka beidzot kāds ieradies “ņemt lietu savās rokās”. Man iedeva viņa numura rezerves atslēgu.

Es skaļi pieklauvēju, taču atbildes nebija. Negribīgi atslēdzu durvis pats. Gaisa kondicionētājs darbojās arktiskā režīmā. Grīda bija piemētāta ar mazām alkohola pudelītēm no miniatūrā ledusskapja un Oreo cepumu, Mars un Snickers batoniņu papīriem. Es ieraudzīju, ka istabas kaktā uz grīdas, ļengani sagumis un pret sienu atspiedies, pēc visa spriežot, ciešā miegā guļ kāds cilvēks. Viņa vienīgais apģērba gabals bija košas fēriešu apakšbikses nierīšu rakstā.

Es pieliecos un papurināju viņa celi; viņš lēni atvēra acis. Tās bija neticami caururbjoši zilas, tikai tobrīd pārāk miglainas, lai kaut ko īpaši caururbtu. Es nosaucu savu vārdu un paskaidroju, ka turpmāk būšu viņa pavadonis un tulks. Es tagad esmu šeit, es pie viņa palikšu. To visu es pateicu savā šaubīgajā dāņu valodā, kuru viņš, kā likās, nesaprata. Mēģināju vēlreiz, rūpīgi izrunājot visas skaņas, ko dāņu valodā parasti izrunā neskaidri vai vispār norij. Beidzot radās sajūta, ka viņš uztver, ko es cenšos pateikt.

Man izdevās uzstutēt viņu kājās, uzvelkot stāvus aiz abām rokām. Es biju pārsteigts, redzot, cik neliels ir viņa augums. Viņš pūlējās notēmēt uz mani savu miglaino skatienu; acis pieriesās ar asarām. Es apliku roku viņam ap pleciem, mēģinot nostādīt drošāk uz kājām. Jāatzīst, nekam tādam es nebiju gatavs. Lai gan šis darbs tik un tā šķita labāks nekā KATKINS für die Katze, sapratu, ka esmu iepeldējis pārāk dziļos ūdeņos.

Cenšoties noturēt fēriešu viesi vertikāli, pajautāju, vai viņš negribētu paēst. Es lietoju dāņu vārdu spise un tad zviedru äta, attēlojot, ka ar karoti pasmeļu no iedomātas bļodiņas. Viņš papurināja galvu – nē. Es sadzirdēju vārdu sove, un viņš žestu valodā parādīja, ka nogulda galvu uz saliktām rokām. Tā nu es aizvedu viņu uz guļamistabu.

Noskatījos, kā viņš ieraušas savandītajā, nesaklātajā gultā. Tad, apgūlies uz muguras, viņš paskatījās uz mani un, pirms aizvēra acis, atplauka smaidā. Viņš nenovēlēja labunakti, pirms iemigšanas viņš pateica tikai vienu vienīgu vārdu: Eiríkur. Tā mans vārds skan fēriešu valodā.

Visi instinkti mani skubināja nekavējoties zvanīt departamentam un pateikt, ka es to nevaru uzņemties. Bet viņi jau reiz bija pamesti uz sēkļa. Un es viņiem biju apsolījis palīdzēt.

Nolicis Steinbjernu gulēt, atgriezos vestibilā un piereģistrējos. Departaments ar kurjeru bija atsūtījis biezu paku, kurā atradu Steinbjerna biogrāfiju, mūsu mēnesi garā ceļojuma maršrutu, lidmašīnas biļetes un nelielu grāmatiņu angļu valodā par Fēru salām.

Salas – Føroyar – tik tiešām atrodas pusceļā starp Islandi un Norvēģiju. Salu nosaukums esot cēlies no fēriešu vārda, kas nozīmē “aitas”. “Mūsdienās aitu skaits salās dzīvojošo cilvēku daudzumu pārsniedz aptuveni divas reizes,” grāmatiņa pavēstīja. “Katru ziemu daudzas aitas paslīd uz klinšainajām nogāzēm un iet bojā, no liela augstuma iekrītot jūrā.” Šis apraksts, man likās, gluži labi varētu būt Montija Paitona komandas garadarbs.

Es turpināju lasīt un uzzināju, ka aptuveni 98% fēriešu eksporta kopapjoma saistīti ar zvejniecību un kopš 1388. gada salas ir Dānijas pārvaldījumā. Kopš tā laika fēriešu valodu ilgi bija aizliegts izmantot par mācību valodu skolās. Kādu laiku izskatījās, ka tai nenovēršami draud iznīcība. Tikai 1948. gadā Fēru salu bērniem beidzot skolās atļāva mācīties nevis dāniski, bet fēriski. Tas bija gads, kad Likums par autonomiju oficiāli piešķīra Fēru Salām īpašu statusu kā kopienai ar pašpārvaldes tiesībām Dānijas Karalistes sastāvā.

1970. gadā Fēru Salas izstājās no NATO. Un kaut kā fērieši pamanījās palikt arī ārpus “Kopējā tirgus”, kā tolaik sauca Eiropas Savienību. 1946. gadā notika neatkarības referendums, kurā fērieši nobalsoja par atdalīšanos no Dānijas, taču tā rezultātiem tika uzlikts veto. “Tas bija konsultatīvs referendums,” es lasīju, “un parlamentam nobalsošanas rezultāti nebija saistoši.”

Un šai brīdī uz skatuves uznāk Steinbjerns. Viņš bija pazīstams ne tikai kā dzejnieks un bērnu grāmatu autors, bet arī skaļākais Fēru Salu politiskais aktīvists. Viņš rakstīja lugas, kurās aicināja cīnīties par pilnīgu neatkarību no Dānijas. Steinbjerns ar savām aktieru trupām izrādīja šīs lugas dokos. Kad zvejnieki atgriezās ostā ar saviem mencu lomiem, viņš kūdīja vīrus pievienoties demonstrācijām – pieprasīt Fēru Salu izstāšanos no Dānijas.

Nākamajā rītā es piezvanīju uz departamentu, lai paziņotu par ierašanos. Mums bija ieplānota vesela ekskursiju diena turpat Vašingtonā, un tikai pēc tam bija paredzēts sēsties lidmašīnā un doties uz pirmo oficiālo tikšanos ar kādu salīdzinošās literatūras un folkloras profesoru vienā no Efeju līgas augstskolām.

Ieminējos, ka Steinbjerns liekas dīvaina izvēle šādai augsta līmeņa vizītei. Pāvels atzina, ka departamentā neviens tik tiešām fēriešu valodu neprot, taču ir zināms, ka Steinbjerns ir politisks aktīvists, ar kura viedokli jārēķinās laikā, kad Fēru Salas lemj par savu nākotni. Ja fēriešiem tiešām izdotos panākt pilnīgu neatkarību no Dānijas, viņi kļūtu par jaunu nāciju. Un departaments vēlējās, lai, kamēr tas vēl nav noticis, Steinbjernam izveidotos labvēlīgs priekšstats par mūsu zemi. “Lai viņi kļūtu par mūsu sabiedrotajiem un netiktu iesūkti padomju ietekmes sfērā,” Pāvels sacīja – tikai puspajokam.

Pirms sešiem gadiem Niksons bija “atvēris” Ķīnu, taču mēs vēl joprojām baidījāmies no “sarkanajiem draudiem”. 1964. gadā, kad mani pieņēma darbā par pasniedzēju UCLA, man vajadzēja rakstiski apzvērēt, ka neesmu komunists.

– Kad mēs viņu ieraudzījām, – Pāvels turpināja, – mums ienāca prātā, ka šoreiz varbūt esam pieļāvuši kļūdu. Tagad viss ir jūsu rokās, Ērik. No jums ir atkarīgs, vai šis plāns izdosies vai ne.

Ap pusdienlaiku man sāka likties, ka pienācis laiks Steinbjernu modināt. Man nebija ne jausmas, kas gaidāms, taču cerēju, ka viņš vismaz vairs nebūs piedzēries un neraudās. Man par atvieglojumu, Steinbjerns jau bija pamodies un apģērbies. Viņš bija uzvilcis ļoti vienkāršu baltu kokvilnas kreklu – tik vienkāršu, ka to varētu valkāt eimišu kopienā. Viņa džinsi bez firmas zīmes bija tīri, un kājās viņam bija nevainojami nospodrinātas melnas izejamās kurpes, kādas varētu uzaut zēns, kurš dodas uz savu pirmo komūniju. Steinbjerna acis bija dzidri zilas, vaigi – sārti; viņa sejas reljefs negaidīti piesaistīja skatienu. Viņš varētu pozēt tipiska vikinga portretam, ja vien būtu vairāk padevies augumā.

Mēs piestājām pirmajā ātras apkalpošanas restorānā, kas gadījās ceļā. Visi pieejamie pasūtījumi bija košās krāsās skatāmi plakātā aiz letes, tāpēc Steinbjernam vajadzēja tikai norādīt ar pirkstu. Gandrīz jebkuru citu dienu es būtu ļoti nožēlojis šādu uzkrītošu pagrimumu līdz bezvalodas kultūrai, taču todien es to uzņēmu kā visnotaļ vēlamu atvieglojumu.

Vēlāk, atgriezies uz ielas, Steinbjerns vēroja, kā garām steidzīgi plūst cilvēces masas. Viņam piemita neapvaldītā maza bērna ziņkārība un, gluži kā bērnam, nekad neaptrūka jautājumu. Steinbjerna uzmanību piesaistīja kāda eleganta sieviete; viņas vīna krāsas zīda kleita bija tik skaista, ka man bija skaidrs: tas ir īpašs tērps. Kājās šai dāmai bija kurpes ar tievām siksniņām, uz augstiem smailiem papēžiem: izskatījās, ka tādās ir praktiski neiespējami pārvietoties.

– Om skoarna eetje errr smerrtilika? – Steinbjerns vaicāja. – Om hun eetje ramlar omkull ibland? – Vai viņai kurpes nesagādā sāpes? Vai viņai negadās pakrist? Es teicu, ka acīmredzot ne: pēc visa spriežot, šī sieviete ar staigāšanu gluži labi tika galā. – Sprrrrrrrrrrk! – viņš uzstāja. Pajautā!

Steinbjerns sāka soļot sievietei nopakaļ, blenžot uz viņas kājām. Es mēģināju paskaidrot, ka svešiem cilvēkiem tādas lietas nemēdz jautāt. Taču viņš turpināja komandēt: – Sprrrrrrrrrrk! –, ar katru reizi skaļāk. Man nācās sievieti panākt un uzdot viņai Steinbjerna jautājumu. Sieviete pavērās manī ar neticīgu sejas izteiksmi. Vai tiešām es nesaprotu elementārus civilizētas uzvedības noteikumus? Kad atgriezos pie Steinbjerna, kurš mani nepacietīgi gaidīja, likās vieglāk vienkārši pateikt, ka, jā, valkāt tādas kurpes ir ārkārtīgi sāpīgi. Un sieviete tik tiešām šajās kurpēs daudzreiz smagi nokritusi. Viņš veltīja man starojošu smaidu. Es biju pajautājis!

Nākamā viņa skatienu piesaistīja slaida, jauna afroamerikāņu sieviete ar kornroviem; viņas mati bija sapīti sīkās bizītēs no pašām saknēm, veidojot uz galvas stingrus rakstus. Steinbjerns vēlējās zināt, kas tā par frizūru un kāpēc viņa tā nēsā matus.

– Sprrrrrrrrrk, Eiríkur, – atskanēja viņa pavēle, – sprrrrrrrrrk!

Man nebija ne jausmas, kā lai dāniski nosauc kornrovus; nebija arī nekādu personīgu zināšanu par šo tradicionālo matu sakārtojumu.

Kad es piegāju pie jaunās sievietes un uzdevu šo jautājumu, viņa Steinbjernam uzsmaidīja un ieskatījās viņa pārdabiski zilajās acīs. Steinbjerns sveicināja viņu fēriešu valodā. Sieviete brīdi vilcinājās, tad apvaicājās:

– Tev patīk mani mati, puis?

Un savā melodiski ritmiskajā jamaikiešu angļu valodā sīki izklāstīja mums visu, kas jāzina par kornroviem. Es sapratu, ka nav nekādas vajadzības tulkot. Steinbjernu apbūra viņas sirsnība un melodiskais akcents.

Lidojums uz Bostonu bija pavisam īss. Steinbjerns likās noraizējies par mūsu pirmo tikšanos akadēmiskajās aprindās. Viņš bija ģērbies tāpat kā iepriekš, baltā kokvilnas kreklā un tīrās džinsās, ar spodrām melnām kurpēm kājās, tikai tagad paņēmis līdzi ļoti nodeldētu vecu ādas pleca somu. Profesors, kurš bija piekritis ar mums tikties, ieaicināja mūs nevis vienkārši savā kabinetā, bet fakultātes apspriežu telpā.

Profesors R. mūs sagaidīja ar draudzīgām pieklājības frāzēm un jautāja Steinbjernam, vai viņš nevēlētos kafiju. Katedras sekretāre bija ienesusi kūpošu kafijkannu ar sudraba krējuma krūzīti un tai pieskaņotu cukurgraudu trauciņu.

– Kaffi, – teica Steinbjerns. – Ja, takk!

Profesors R. pastūma mums pāri galdam mapi, kas izskatījās pēc dosjē preses vajadzībām. Tajā atradās viņa CV, pagarš publikāciju saraksts un dažu zinātnisku rakstu izdrukas. Vairāki raksti bija veltīti seram Gaveinam un Zaļajam bruņiniekam. Es ievēroju, ka viņa profesūru finansē dotāciju fonds.

– Överrrrrsett! – uzsauca Steinbjerns.

Man nebija ne jausmas, kā šo akadēmisko statusu – Endowed Chair – nosaukt dāniski. Turklāt arī angļu valodā man šis termins vienmēr izklausījies nedaudz divdomīgi. Tā nu es mūsu kopīgajā idiolektā, kas pagaidām vēl tikai veidojās, vispārīgās līnijās “pārtulkoju” Steinbjernam mūsu namatēva sasniegumus un svarīgumu.

Profesoram R. bija lādzīga seja. Viņš man sacīja, ka ļoti augstu vērtējot personīgas tikšanās ar augsta līmeņa zinātniekiem un esot ļoti pateicīgs Valsts departamentam par atbalstu viņa centieniem celt tiltus, kas vieno lingvistiku, folkloru un visu laikmetu pasaules literatūru. Viņš ieminējās, ka labprāt uzklausītu Steinbjerna domas par Zaļo bruņinieku: vai viesis dodot priekšroku interpretācijai, kas šo tēlu saista ar tradicionālās folkloras meža garu, vai arī uzskatot to par Kristus analoģiju? Un kā tas viss iekļaujas kopējos karaļa Artura leģendas ietvaros? Kā lai atrisina tik daudz neskaidrību? Kas Steinbjernam būtu par to sakāms?

Tulkojot es izmantoju zviedru vārdu riddare – “bruņinieks”. Den gröne riddaren. Steinbjernam, kurš par seru Gaveinu nekad nebija dzirdējis, tas likās pilnīgi nesakarīgi. Viņš gribēja zināt, kā gan bruņinieks varētu būt zaļš.

– Sprrrrrrrrrrrk! – viņš pavēlēja.

Skaidrs kā diena, ka tā bija mana kļūda. Es noteikti biju kaut ko pārpratis.

Gaismas atspīdumiem zibinoties apaļo briļļu stiklos, profesors R. uzsāka pats savu Zaļā bruņinieka ekseģēzi. Steinbjerns, pats nepamanot, ko dara, bija sācis pa vienam ņemt no sudraba trauciņa cukurgraudus un likt tos citu uz cita, būvējot kaut ko līdzīgu piramīdai. To ievērojis, profesors R. apklusa.

Steinbjernam tas acīmredzot radīja iespaidu, ka profesors savu runājamo beidzis. Viņš pieliecās, lai atvērtu savu daudz pieredzējušo ādas somu, un izvilka no tās mazu grāmatiņu. Apgājis apkārt sanāksmju galdam, Steinbjerns notupās līdzās profesora krēslam un nolika grāmatu viņa priekšā; es paliku stāvam viņam aiz muguras. Tas bija ļoti plāns sējumiņš, kas gandrīz vairāk atgādināja brošūru nekā īstu grāmatu. Tas bija iespiests uz tikpat sliktas kvalitātes papīra kā propagandas skrejlapas Austrumberlīnē.

– Överrrrrrrsettt! – Steinbjerns mani izrīkoja.

Lai gan es nekad nebiju neko lasījis fēriešu valodā, izrādījās, ka saprotu šīs neapšaubāmi bērniem domātās grāmatiņas nosaukumu – “Hin snjóhvíti kettlingurin”. “Sniegbaltais kaķēns”, es pārtulkoju. Profesora sejas izteiksme pēkšņi sastinga. Kaut kas galīgi nebija kārtībā. Es pats savukārt jutos kā atgriezies Stanfordas doktorantūras mutiskajā eksāmenā, kur mani palūdza bez iepriekšējas sagatavošanās nolasīt oriģinālvalodā fragmentu no “Brennu-Njáls Saga”, “Sāgas par Njāla sadedzināšanu” – vienas no senislandiešu sāgām. Tikpat pārsteigts un atvieglots es biju arī šobrīd, veiksmīgi nolasījis gabaliņu no pirmo reizi ieraudzītas grāmatas par kaķēnu valodā, ar kuru sastapos pirmo reizi mūžā.

Steinbjerns uz labu laimi uzšķīra kādu lappusi savā grāmatā. Kettlingurin var kritahvítur, hann hevði ikki ein myrkan blett á kroppinum. “Kaķēns bija balts kā krīts, bez neviena tumša plankumiņa.” Šoreiz tas nebija doktorantūras mutiskais eksāmens, tāpēc es varēju īpaši neuztraukties. Visu, ko nesapratu, es bez pūlēm sacerēju pats, vadoties pēc krāsainajām ilustrācijām, kurās bija redzami priecīgi bērni koši krāsainajos fēriešu svīteros un sniegbaltais kaķēns, kurš tiešām bija balts kā krīts.

– Nu tā, – es pēdīgi noteicu, paceļot acis no plānās grāmatiņas, – domājams, ka nu jau jums būs radies zināms kopējais iespaids.

Vērojot profesora sejas izteiksmi, man kļuva skaidrs, ka viņš savā prātā cenšas pārslēgties uz citu režīmu. Steinbjerns nepārprotami nebija tas augsta līmeņa starptautiskais literatūras pētnieks, kādu profesors bija cerējis sastapt. Es paskaidroju, ka fēriešu valodā nav sarakstīts daudz literāru darbu un ka Steinbjerna bērnu grāmatas ir ārkārtīgi vērtīgs mācību līdzeklis, ko viņa dzimtajās salās var izmantot gan skolas, gan vecāki. Likās, ka profesors R. pamazām uzsūc šo informāciju.

Skaisti plūstošā rokrakstā Steinbjerns uz plānā sējumiņa aizmugurējā vāka uzrakstīja veltījumu profesoram, tad parakstīja to un pierakstīja datumu. Viņš ar svinīgu žestu pasniedza grāmatu profesoram, tad atgriezās otrā galda pusē un salika savā somā profesora CV, izdrukas un publikāciju sarakstu. Viņi uzsmaidīja viens otram un sarokojās. Es uzmetu atvadu skatienu cukurgraudu piramīdai uz sanāksmju galda.

Izvadot mani pa durvīm, profesors R. izjusti satvēra manu plecu. Viņš man klusināti sacīja:

– Tas bija ļoti atsvaidzinoši. Tas ir mans priekšmets, bet dzīvu, elpojošu folkloru es vēl nebiju sastapis gandrīz ne reizi.

Es jutu milzu atvieglojumu, ka šī tikšanās nav izvērtusies par pilnīgu fiasko. “Mēs ar jums rēķināmies,” man bija teikuši departamentā. Nu ko, varbūt man tik tiešām izdosies tikt galā.

Mūsu maršruts veidoja nedaudz dīvainu zigzagu pāri visai valstij, jo tikšanās bija atkarīgas no namatēvu pieejamības. Tālāk mēs lidojām uz Kentuki pavalsts Leksingtonu, tad cauri satriecoši skaistam kalnainam apvidum devāmies uz nelielu Apalaču pilsētiņu. Tur mums bija paredzēta tikšanās ar kādu cilvēku, kurš uzņem īsu dokumentālo filmu par ogļu raktuvēm. Mūsu ceļojuma plānā viņš bija aprakstīts kā “politisks aktīvists un dramaturgs”, proti, tieši tas, kam it kā vajadzēja būt arī Steinbjernam, un tas arī bija iemesls, kāpēc Valsts departaments viņu bija uzaicinājis.

Mums iepriekš pastāstīja, ka Apalaču reģiona laukos daudzi zēni pāragri pamet skolu un dodas strādāt raktuvēs; daudzi to dara, lai uzreiz tiktu pie naudas. Viņi grib par kaut ko kļūt jau tagad, nekavējoties, diemžēl visbiežāk puišu lielākais sapnis ir nopelnīto iztērēt par uzkrītoši dārgām mašīnām. Filmas nosaukums bija “Tas ir asinīs”, jo šajā pasaules daļā raktuvju darbs ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Būtu gandrīz neparasti, ja kāds zēns no trūcīgas ģimenes neaizietu strādāt raktuvēs. Taču “melno plaušu slimība” (pneimokonioze), kas nav ārstējama, tur nav nekāds retums, tāpat kā traģiski nelaimes gadījumi šahtās. Filmas pamatdoma bija tāda, ka šāda prakse ir tikpat kā sūtīt zēnus uz ierakumiem. Režisors, kas bija arī scenārija autors, cerēja, ka izdosies filmu plaši demonstrēt reģiona skolās – kā brīdinājumu.

Mēs noskatījāmies filmu kopā ar jauno režisoru un astoņiem pusaugu zēniem, kuri bija piedalījušies filmā. Viņi nepārprotami bija visai trūcīgi. Dažiem mute jau bija pilna ar bojātiem zobiem, taču viņi smaidīja tā, it kā tas nebūtu svarīgi. Zēniem Steinbjerns uzreiz iepatikās.

Kāds puisis ar matu cekulu un vasaras raibumiem pieminēja, ka viņiem mājās visbiežāk neesot nekā daudz, ko ēst, un viņš uzskatot, ka paveicies, ja izdevies nošaut brokastīm vāveri. Vāverei neesot sevišķi daudz gaļas, bet, ja iznākot laba mērce, viņš to ēdot ar “biskvītiem” – neraudzētām bulciņām. Tulkojot es pēkšņi nespēju atcerēties vārdu “vāvere” nevienā skandināvu valodā. Pateicu zēnam, ka nevarēšu uz līdzenas vietas atrast pareizo vārdu; puisis, ne aci nepamirkšķinājis, pietrūkās no krēsla un nometās tupus, sparīgi šķobot sarauktu degunu, salicis rokas kā ubagojot un blēdīgi šaudot acis šurpu turpu.

– Ekerrrrrrn! – acumirklī uzminējis, izsaucās Steinbjerns. Arī viņš nolēca no krēsla, un krietnu brīdi viņi tupēja viens otram pretim kā divas vāveres. Beigās abiem sanāca smiekli.

Vēl aizvien tupus vāveres pozā mūsainais puisis – noskaidrojās, ka viņa vārds ir Lenijs, – man pajautāja, vai mēs zinām, kas ir rēgošanās stāsti. Te nu es apmulsu, taču režisors paskaidroja, ka tas esot Apalačos populārs spoku nostāstu paveids par mirušu cilvēku dvēselēm, kas nerod mieru un atgriežas, lai vajātu dzīvos – “rēgotos”. Šādus stāstus vislabāk klausīties pulciņā, sēžot ap ugunskuru kādā nomaļā vietā, kur stāstītājs vislabāk var uzburt baisu noskaņu.

– Ja tādu spoku stāstu pareizi pasniedz, ar to var uzdzīt klausītājiem pamatīgus šausmu drebuļus, – režisors man teica.

Lenijs piecēlās un izslēdza gaismu, un mēs palikām gandrīz pilnīgā tumsā. Acis pamazām pie tās pierada, un tad viņš lika mums sasēsties aplī uz grīdas. Kad bijām pienācīgi iekārtojušies, Lenijs sāka stāstīt savu spoku stāstu. Viņa ogļu melno acu skatiens šaudījās pa istabu daudz trauksmaināk nekā pirms brīža, kad viņš bija modra, taču bažīga vāvere. Puiša balss bija skanīga, gandrīz glāsmaina – taču tie bija biedējoši glāsti. Lenija valodas ritms bija gandrīz tīri raksturīgs tikai šim reģionam, un man bija grūti uztvert viņa dialektu. Taču es sapratu stāsta galveno līniju, kurā lēni brieda kaut kādu šausmu atmosfēra. Steinbjerns sēdēja, pilnībā iegremdējies Lenija stāsta plūdumā. Arī viņš nesaprata vārdus, taču lieliski uztvēra draudīgo toni, un pat pustumsā es redzēju, kā Steinbjerna zilās ziemeļnieka acis ieplešas brīžos, kad viņš pieliecas tuvāk, lai varētu labāk klausīties.

Mūsu nākamā tikšanās bija ar kādu salīdzinošās literatūras profesoru lielā Vidējo Rietumu universitātē. Profesors K. izskatījās jauns un viegli ievainojams. Viņš krietnu brīdi mūs vērtējoši pētīja un likās atvieglots. Acīmredzot Steinbjerns neizskatījās pēc tāda valdonīga intelektuāļa, ar kādiem viņam parasti bija darīšana.

– Domāju, ka man šī tikšanās būs ļoti patīkama, – K. sacīja. – Fakultāte man liek uzņemt visus “dārgos viesus”, – viņš pastāstīja, – un pēdējais mani gandrīz piebeidza. Tas bija viens no tiem superintelektuāļiem, kuriem literatūra ir kaut kas attālināts un abstrakts. Viņš mani ievilka biezā Ingardena fenomenoloģijas un Dilteja hermeneitikas mākonī. Taisnību sakot, šādi augsti mācīti vīri mani vienmēr biedējuši.

Es viņam atzinos, ka pats no hermeneitikas bēgu pa gabalu, un man pirmo reizi ienāca prātā, ka varbūt šāda brīvība no akadēmiskās pasaules nemaz nav tāda traģēdija, par kādu es to vienmēr esmu uzskatījis.

– Es tā saprotu, ka jūs esat dzejnieks, – K. teica, pavēršoties pret Steinbjernu.

– Yrkjari, – es pārtulkoju, un Steinbjerns atplauka starojošā smaidā.

– Un ka jūs rakstāt grāmatas bērniem. Vai jums ir līdzi kāds paraugs?

Es to pārtulkoju Steinbjernam, un nākamajā brīdī viņš jau atradās jaunā profesora galda pusē un sniedza viņam grāmatiņu, ko es pirms tam nebiju redzējis: “Lív og Hundurin” (“Līva un suns”). Uz vāka mēs redzējām meitenīti, vārdā Līva, un zilacainu suni ar garu sarkanu mēli.

Lív æt ein lítil genta, hon var rund og næstan altíð glað. Man izdevās bez aizķeršanās izlasīt nepazīstamo tekstu fēriešu valodā: “Līva bija maza meitenīte, viņa bija apaļīga un gandrīz vienmēr priecīga.” Krāsainajās ilustrācijās Līva spēlējās ar lellēm, un viņas draugi Kāra, Hanurs un Eida rotaļājās ar klucīšiem. Kādu dienu mamma atvēra istabas durvis un nez no kurienes tajās pēkšņi parādījās zilacains suns. Tas uzsmaidīja Līvai; no draudzīgajā smaidā atvērtās mutes izkārās koši sarkana mēle. Profesors K. likās sajūsmināts. Es paskaidroju, ka Steinbjerns raksta šīs grāmatas, lai fēriešu bērniem, kuru valoda ilgu laiku bijusi aizliegta un gandrīz izmirusi, būtu ko lasīt, – ka viņš rāda viņiem (un saglabā nākotnei) viņu pašu kultūru. Zēnam bija fēriešu vārds Hanurs, nevis dāniskais Hanss. Un pirms Steinbjerna bērni skolā lasīja “Anders And” (“Donaldu Daku”) dāņu valodā.

– Ziniet, izskatās, ka to ir jautri lasīt, – profesors K. domīgi atzina.

Steinbjerns nelūdza man to pārtulkot. No runātāja sejas izteiksmes viņam tāpat bija skaidrs, ka profesors ir apmierināts.

Lidmašīnā uz Sanfrancisko Steinbjerns gulēja, bet es tikmēr mēģināju izvērtēt mūsu situāciju.

Mēs ne viens, ne otrs īsti nerunājām dāniski. Mana “dāņu valoda” būtībā bija zviedru, tikai ar atsevišķu dāņu vārdu piejaukumu. Steinbjerns bija pārliecināts, ka viņam ir pamatīgas dāņu valodas zināšanas, taču viņš izrunāja visus neizrunājamos līdzskaņus, ekstravaganti trillināja visus “r” un nekautrējoties aizņēmās vārdus no fēriešu valodas. Manam prātam pastāvīgi vajadzēja pielāgoties viņa jaunievedumiem: dāņu dreng (“zēns”) Steinbjerna runā kļuva par fēriešu drongur, engelsk (“angļu valoda”) – par enskt. Vismulsinošākā bija atskārsme, ka fēriešu vārds svanger nozīmē “izsalcis” (vācu valodā schwanger ir “stāvoklī”). Taču pamazām es sāku saprast un iesaistīt savā tulkojumā arvien vairāk un vairāk fēriešu vārdu, un tā abas mūsu “dāņu valodas” versijas vairāk vai mazāk saplūda vienā. Neviens no malas nesaprastu, ko mēs savā starpā runājam.

Taču kāds Steinbjerna personības aspekts man pamazām sāka sagādāt daudz vairāk raižu nekā viņa “dāņu valoda”. Kādu rītu, ieradies viņa viesnīcas numurā, lai kopā dotos uz agru lidmašīnas reisu, es ieraudzīju līdzās čemodānam atstutētu 750 ml Southern Comfort pudeli, kuras dibenā vēl bija palikuši aptuveni pieci centimetri “komforta”. Steinbjerns ieteicās, ka diez vai esot vērts tik maz paturēt. Vai es negribot drusku ieraut? Sešos no rīta? Diez vai. Tā nu viņš pats vienā rāvienā izkāva atlikušos piecus centimetrus (tas atgādināja korporeļu iesvētības) un ielidināja tukšo pudeli atkritumu kastē.

Šīs pudeles pamazām kļuva par ikdienišķu parādību. Ja ne Wild Turkey, tad Old Crow vai Jim Beam. Grāmatā par Fēru salām biju lasījis, ka jebkas, izņemot praktiski bezalkoholisku alu, ir īpaši jāimportē no ārpasaules; ievesto alkoholu pēc tam tirgo par šaušalīgām cenām. Piedevām vēl saskaņā ar fēriešu noteikumiem “alkoholisku dzērienu lietošana restorānos vai citās publiskās vietās uzskatāma par likumpārkāpumu”.

Nonācis Amerikā, Steinbjerns papilnam izmantoja relatīvi zemās alkohola cenas un neierobežoto iedzeršanas brīvību. Taču mani tas sāka arvien vairāk uztraukt. Es cerēju, ka rīkojos pareizi, nezvanot uz departamentu un neziņojot par to. Man bija bail, ka viņi sūtīs Steinbjernu mājās. Taču vienlaikus baidījos, ka palīdzu viņam nonākt atkarībā, no kuras viņš var nekad mūžā neatbrīvoties. No otras puses, Steinbjerns bija svarīga persona, kas apciemo mūsu valsti, bet es – tikai viņa pavadonis, “nieka tulks” (šādu apzīmējumu reiz biju redzējis žurnālā Time).

Vai man bija pienākums iejaukties? Galu galā es izlēmu neko neizlemt.

Sanfrancisko mēs noīrējām auto un aizbraucām tālāk uz Sanhuanbautistu, 27 kilometrus uz ziemeļiem no Salinasas. Šī samērā nomaļā mazpilsēta bija El Teatro Campesino – aptuvenā tulkojumā “Laukstrādnieku teātra” – mājvieta. Savulaik visi teātra trupas sākotnējā sastāva aktieri ikdienā strādāja uz lauka, un tā dibinātāja bija laukstrādnieku arodbiedrība United Farm Workers. Es sapratu, kāpēc mēs bijām šurp ataicināti: departaments Steinbjernu uzskatīja par “politisku aktīvistu un dramaturgu”. Un Teatro Campesino precīzi iekļaujas šajā kategorijā.

Trupa, savulaik sākusi ar acteku un maiju rituālo drāmu inscenējumiem, ar laiku pievērsās plašākiem čikano kultūras (kā to tolaik sauca) aspektiem, tajā skaitā īpašu uzmanību veltot Vjetnamas karam un rasismam. Tieši te Luiss Valdess savulaik pirmo reizi izrādīja savu “Stilīgo uzvalku” (“Zoot Suit”); luga tālāk aizceļoja uz Losandželosu, pēc tam pat uz Brodveju un 1981. gadā tika arī ekranizēta.

Mūsu viesošanās laikā teātrī bija pārtraukums starp iestudējumiem, taču trupa mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Mūs sagaidīja ar pusdienām, ko pasniedza uz piknika galdiem zem klajas debess, un Steinbjerns iepazinās ar tako un burito, kukurūzas vālīšu mizās tvaicētām tamalēm un nopalejām – kaktusiem, ko ēd kā dārzeņus. Viņam gāja pie sirds meksikāņu alus – Dos Equis, Corona un Negra Modelo. Un viņš kārtīgi iestiprinājās ar meskala mēriņiem no pudeles ar gusano, rituālo kāpuru.

Daudzi bērni runāja tikai spāniski, taču, kad Steinbjerns pievienojās viņu rotaļām, izrādījās, ka valoda nav būtiska. Viņi parādīja Steinbjernam dažas tautas dejas; viņš vērīgi skatījās un pēc tam pievienojās. Viņš nostājās dejotāju aplī un, sadevies ar bērniem rokās, šūpojās līdzi, kaut kā vienmēr skaidri zinot, kādam dejas solim tūdaļ jāseko. Un, kad viņš savukārt fēriešu valodā sniedza norādījumus par savas tautas dejām, bērni gandrīz uzreiz saprata, kā tās jādejo.

Tad vienam bērnam, mazai meitenītei kruzuļotā svētku kleitā, ienāca prātā parādīt viņam pinjatu, lai gan nebija ne Ziemassvētku laiks, ne arī kāda dzimšanas diena. Viņi paskaidroja Steinbjernam, ka viņam ar īpašu nūju jāpārdauza gaisā pakarinātā pinjata – papjēmašē ēzeļa figūra ar tukšu vidu. Ar aizsietām acīm! Bērni dziedāja dziesmas un grieza Steinbjernu uz riņķi, atkal un atkal. Steinbjerns mežonīgi vēzēja nūju, apreibis no virpuļošanas, Dos Equis un mezcal con gusano. Līksmas trakulības pārņemts, viņš nelikās mierā tik ilgi, līdz – blaukt! – izdevās trāpīt un atskanēja nevainojami kraukšķīgs brakšķis. Steinbjerns, vēl joprojām aizsietām acīm, novēlās gar zemi un locījās smieklos zem augļu, riekstu, mazu rotaļlietu, konfekšu un konfeti lietus.

Šajā brīdī man apkārt iestājās tumsa. Kāds bija pienācis no mugurpuses un uzmetis man uz acīm apsēju; es jutu, ka man pa plaukstu baksta ar nūju.

– Te toca a ti! (“Tagad tava kārta!”) – atskanēja maza zēna balss. Un tad jau mani sagrieza virpulī, un apkārt bērnu balsis dziedāja: “Esta piñata es de muchas mañas, solo contiene naranjas y cañas.”

Es biju mācījies daudzas valodas, tikai ne spāņu – pat ne vidusskolas laikos. Un tomēr, tāpat kā Steinbjernam, arī man tajā pēcpusdienā uzreiz pielipa līksme, kam nebija vajadzīga ne kopīga valoda, ne kultūra.

Bērklijā mums bija norunāta tikšanās ar profesoru B., kurš pasniedza folkloristiku. Tā bija mūsu pēdējā oficiālā vizīte pie dažādiem profesoriem, un es par to biju ļoti pateicīgs. Tiktāl mums bija izdevies izsprukt sveikā, taču ap šo laiku Steinbjerns, kā likās, jau dzīvoja pastāvīgā alkohola miglā. Reizēm viņš manāmi grīļojās; pat pavirši vērotāji varēja pamanīt, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Viņš uzvedās ļoti skaļi, un mēs vienmēr atradāmies uzmanības centrā.

Mēs atkal sēdējām apspriežu telpā. Steinbjerns bija paņēmis līdzi savu ādas somu, bet šoreiz atstāja to uz grīdas pie kājām. Profesors B. likās iepriecināts, mūs redzot. Es pārtulkoju viņa sirsnīgos sagaidīšanas vārdus, bet šoreiz Steinbjerns palika tāpat sēžam – nodūris galvu, iegrimis domās. Viņš neteica ne vārda. Es pajautāju, vai viņam kas nekaiš.

Tad Steinbjerns lēni un apņēmīgi piecēlās un piegāja pie kailas sienas. Viņš vērīgi paskatījās uz mums, tad tikpat vērīgi uz sienu. Tad viņš pacēla izstieptu roku un sāka ar to vilkt uz sienas lielus apļus – apli pēc apļa. Ik pa brīdim viņš stingri koncentrēja skatienu uz mums, tad atkal saspringti pievērsās sienai. Tad sekoja jauni apļi. Un vēl jauni apļi.

Profesors B., likās, uzņēma to visu nesatricināmā mierā. Steinbjerns, kurš, cik noprotams, bija pabeidzis, skaļi izsaucās angliski:

– Es uzrakstījis dzējoli!

Tad viņš atkal sāka vērties sienā un uz neredzamajiem apļiem; mēs ar profesoru B. viņā noraudzījāmies. Es klusi pastāstīju, ka Steinbjerns ir dzejnieks, iespējams, pirmkārt un galvenokārt dzejnieks, lai gan raksta arī lugas un bērnu grāmatas.

– Viņš ir ļoti cienījams cilvēks savās salās, – es piemetināju cerībā, ka tā tiešām ir.

Steinbjerns brīdi palika stāvam un skatāmies kailajā sienā. Tad viņš strauji atgriezās pie apspriežu galda, paķēra savu somu un devās ārā pa durvīm. Šķita, ka profesors B. vēl joprojām to uztver kā uzvedību, kas iekļaujas saprāta robežās. Vai arī, ja ne gluži iekļaujas, tad stāv tām pāri un ir kaut kas tāds, uz ko saprāts vienkārši vairs nevar tikt attiecināts.

– Es redzu, ka jūsu darbs nav no vieglajiem, – viņš atzīmēja.

– Es tikai ceru dabūt viņu mājās sveiku un veselu, – es teicu.

Nu jau mēs bijām tik tālu, ka vienkārši cerēju, ka šis brauciens viņu nenobeigs. Steinbjerna alkohola patēriņš tikai turpināja augt, un brīdī, kad es aptvēru, cik tālu viņš nonācis, bija jau par vēlu mēģināt viņu apturēt.

– Tas joks ar tiem apļiem, – profesors teica, – tas man kādreiz jāizmēģina, spēlējot šarādes. Redzēsim, vai kāds iedomāsies, ka tas ir dzejolis. Vai varbūt būtu jāsaka “dzējolis”? – Viņš brīdi padomāja, tad piemetināja: – Dīvainā kārtā varētu pat sacīt, ka viņš pats ir tas dzejolis. Ja tas jums kaut ko izsaka.

Izteica. Šobrīd tas man jau izteica ļoti daudz.

Pirms devāmies atceļā uz Austrumkrastu, departaments kā īpašu iepriecinājumu bija mums sarūpējis īsu atpūtu mednieku namiņa stilā būvētā viesnīcā, kas atradās īsas pastaigas attālumā no Lielā kanjona. Steinbjerns bija sajūsmā par lauciniecisko interjeru un lielajām sarkanvīna krūkām, ko varēja pasūtīt pie vakariņām, – un viesmīļi nesa arvien jaunas.

Nākamajā rītā uzreiz pēc brokastīm mēs nogājām nelielo attālumu līdz Lielā kanjona malai. Steinbjernam kanjons droši vien likās kā izkāpis no sāgām – milzu fjords, zem kura stāvajām nogāzēm atveras pašas zemes dzīles. Viņš pārsteigumā sastinga kā pienaglots. Neliela taciņa veda lejup, kanjona dzīlēs, un daži tūristi fotografēšanas nolūkos uzdrošinājās pa to nedaudz paieties.

Es stāvēju, kanjona grandiozitātes apstulbināts; pēkšņi Steinbjerns novilka un pasniedza man savu balto kokvilnas kreklu, tad arī nospodrinātās melnās kurpes.

– Eg gårrrr inn, – Steinbjerns paziņoja.

Viņš taisījās doties iekšā. Tā bija vienkārša zemes taciņa; Steinbjerns acīmredzot negribēja notraipīt kreklu un kurpes. Pirms es paguvu ko pateikt, viņš bija pazudis no mana redzeslauka.

Un tad es gaidīju. Pēc kādām 20 minūtēm apsēdos uz soliņa, vispirms rūpīgi salocījis Steinbjerna kreklu un neizlaižot no acīm viņa spožās melnās kurpes. Un gaidīju. Nosēdēju tur vairākas stundas, un mani pakāpeniski pārņēma arvien lielākas bažas. Viņš vēl joprojām neatgriezās. Es nezināju, ko vispār par to domāt. Visbeidzot iegāju viesnīcas restorānā, pieļaujot, ka Steinbjernam pašam izdosies atrast atpakaļceļu. Varbūt viņš ieradīsies uz vēlām pusdienām.

Pienāca vēla pēcpusdiena, un manas bažas nu bija kļuvušas par izmisumu. Vai es biju viņu pazaudējis? Kur viņš palicis? Viņam nebija ne krekla, ne kurpju! Es sēdēju vestibilā, pūloties lasīt romānu, taču nespēju koncentrēties. Tajos laikos mobilie telefoni bija tāda pati ilgpilna fantāzija kā Dika Treisija rokaspulksteņa rācija, tāpēc Steinbjerns varēja paļauties tikai uz paša spēkiem. Man atlika vienīgi gaidīt.

Man nenāca prātā neviens iespējamais skaidrojums Steinbjerna pazušanai. Vai viņam kāds uzbrucis? Kas tie vispār par cilvēkiem, kas staigā pa tādu taku? Vai viņš nolēmis kāpt līdz pašai lejai? Vai viņš nokritis un tagad viens, sāpju pārņemts, guļ tumsā?

Aptuveni desmitos vakarā es sēdēju mūsu numurā, prātojot, vai nevajadzētu zvanīt uz Valsts departamentu, lai gan labi zināju, ka Vašingtonā šādā laikā neviens nebūs darbā. Piepeši un ļoti dramatiski atsprāga numura durvis. Istabā iestreipuļoja Steinbjerns, kura seja, rokas un torss bija sarkani kā vārīts vēzis; viņš sabruka uz grīdas, saceļot gaisā mazu putekļu mākonīti.

– Eg må bada, – viņš vārgi izspieda.

Jā, vanna tiešām nenāktu par ļaunu. Es pietecināju senlaicīgo vannu ar ūdeni, tad palīdzēju Steinbjernam noturēties kājās, kamēr viņš izģērbās. Viņa ķermeņa augšdaļa bija biedējoši sarkana, bet zem jostasvietas viņa miesa bija balta kā zivs pavēdere. Pēdas bija noberztas līdz jēlumiem un pietūkušas. Viņš likās pilnīgi apdullis.

Vai viņš bija nokāpis līdz pašai lejai? Bija gan! Taču pēc saulrieta kļuvis ļoti auksti, un viņam visu atpakaļceļu no kanjona dzīlēm nācies skriet. Viņam līdzi nebija ne ēdiena, ne ūdens. Vai viņam nebija uzmācies izsalkums?

Bija. Aptvēris, ka līdzi nav paņemts ne ēdiens, ne ūdens, Steinbjerns uzrunājis citus tūristus. Valodā, kuru zinājām tikai mēs divi, viņš man pastāstīja, ka jautājis cilvēkiem, vai viņiem nav kāds súrepli, ko viņam iedot, – ābols. Steinbjerns lepni pavēstīja, ka esot runājis angliski. Viņš citiem tūristiem teicis: “Dziedu par ābolu!” Cilvēki, nojaušot, ka kaut kas nav kārtībā, acīmredzot par viņu parūpējušies – iedevuši padzerties ūdeni, arī dažus ābolus un varbūt pat sviestmaizes. Steinbjerns man pavēstīja, ka domājot sarakstīt atmiņu grāmatu par savu ceļojumu uz Ameriku. Taču viņš to gan nesaukšot fēriešu valodā – “Eg sang fyri eitt súrepli!”. Nosaukums būšot vārdi, ar kuriem viņš angliski vērsies pie citiem ceļotājiem: “Es dziedu par ābolu!”

Es sēdēju līdzās uz soliņa, kamēr viņš, ik pa brīdim iesnaužoties un pamostoties, mērcējās vannā uz dekoratīvām lāča ķetnu kājiņām. Man vajadzēja uzmanīt, lai viņš nenolaiž galvu zemāk par ūdens līmeni un nenoslīkst. Beidzot palīdzēju Steinbjernam tikt līdz gultai. Es instinktīvi uzvilku segu viņam līdz zodam un apspraudīju ap viņu, it kā liktu gulēt mazu bērnu.

Man vajadzēja izvēdināt galvu, tāpēc nolēmu atkal iziet ārā. Līdzās viesnīcas vestibilam atradās plašs dāvanu veikals, un tur es nopirku pāri mīkstu, ar pērlītēm izšūtu mokasīnu, ko Steinbjernam valkāt, kamēr viņa kājas nav sadzijušas tiktāl, lai atkal apautu izejamās kurpes.

Tad es piegāju pie tumšā kanjona malas. Tā bija dīvaina sajūta: manā priekšā pletās milzīgs neredzams bezdibenis, melns kā piķis. Tas likās reizē spokaini un mierinoši. Es sapratu, ka šajā brīdī tur neatrastos, ja savulaik nebūtu izmests no akadēmiskās hierarhijas. Pomonas Koledžā, kur man nebija maģistrantūras studentu, mana dzīve bija sarukusi līdz šaurai pasaulītei, kurā es nodarbībās, kas sākās astoņos no rīta, 18 gadus veciem jauniešiem mācīju locījumu galotnes. Es runāju vāciski, bet viņi – ne, tāpēc pats neko īpaši daudz no viņiem iemācīties nevarēju.

Tagad, kad biju tulks un reizēm arī pavadonis, es ne brīdi skaidri nezināju, kas mani var sagaidīt nākotnē. Vienu dienu es tulkoju zviedru pāra strīdu par bērna aizgādību, kas noveda pie 10 gadus vecā Fēliksa nolaupīšanas. Nākamajā varēju sastapt vācu mākslas vēsturnieku, kurš atradis jaunu Roberta Raušenberga “Monogrammas” – slavenās automašīnas riepas ieskautās izbāztās Angoras kazas – interpretāciju. Es tulkoju žurnāliem – gan Playboy, gan National Geographic. Līdztekus pakalpojumiem ASV Valsts departamentam man gadījies sadarboties arī ar Vācijas Federālo izlūkdienestu, Losandželosas Filharmonisko orķestri un Pola Getija fondu. 1984. gadā, kad Losandželosā notika olimpiskās spēles, es biju Rietumvācijas ūdenspolo komandas tulks. Kad tapa Disneja studijas animācijas filma “Aladins”, man nācās pavadīt veselu dienu kopā ar Gilbertu Gotfrīdu, ierunātāju, kurš vēlāk kļuva par slavenās Aflac reklāmu pīles balsi, mācot viņam norunāt mutīgā papagaiļa Jago tekstu astoņās dažādās valodās.

Tajā 1978. gada naktī, sēžot pie Lielā kanjona tumši vizuļojošā bezdibeņa, man nebija ne jausmas, kurp tālāk aizvedīs mana karjera. Taču es zināju, ka pārsteigumi turpināsies un ka vairs nespēšu pagriezties un doties citā virzienā.

Pēc daudziem gadiem, 2007. gadā, es iegāju Google meklētājā un ierakstīju viņa vārdu: Steinbjerns B. Jakobsens. Gadiem ilgi nebiju par viņu iedomājies, bet te nu viņš bija. Fēru Salas tobrīd pilnā sparā svinēja viņa 70. dzimšanas dienu. Viss pieejamais teksts bija fēriešu valodā, taču man arī šoreiz izdevās uztvert izlasītā būtību. Fotogrāfijas man pastāstīja, ka Steinbjernam mati tagad kļuvuši pilnīgi sirmi, taču acis vēl joprojām bija caururbjoši zilas. Sejas vaibsti bija jauneklīgi, un tomēr šajos attēlos, kas rādīja viņu tumši pelēkā uzvalkā, piespiedušu pie krūtīm grāmatu kā pozējot gleznai, viņā jautās pieredzējuša valstsvīra svarīgā nopietnība. Netrūka arī krāšņu ziedu pušķu.

Izskatījās, ka uz dzimšanas dienas svinībām ieradusies visa Fēru Salu galvaspilsēta Touršhavna. Pūļa apmēri liecināja, ka Steinbjerns kļuvis par nacionālo varoni. Tolaik, kad viņš ciemojās Savienotajās Valstīs, man nebija ne jausmas, cik svarīga persona viņš ir Fēru Salās vai cik ļoti viņu tur mīl. Tulkojot viņa grāmatiņas dažādajiem profesoriem, kurus sastapām ceļojumā, es tā arī īsti neaptvēru viņa paveiktā patiesos apjomus. Steinbjerns rakstīja valodā, kas nonākusi tuvu izmiršanai; tagad, pateicoties bērniem, tā vēl joprojām ir dzīva.

Es pārskatīju viņa darbu sarakstu, kurā viss bija sīki uzskaitīts. Lugas, bērnu grāmatas, literāri darbi pieaugušajiem. Taču nekur neredzēju sacerējumu, kas sauktos “Eg sang fyri eitt súrepli!” vai “Es dziedu par ābolu!” Tā nu es sapratu, ka Steinbjerna stāsts ir jāizstāsta man.

Neko no tā visa es, protams, nezināju tovakar, kad saulē apsvilušais Steinbjerns aizmidzis gulēja mūsu viesnīcas numurā. Tajā brīdī es tikai ļāvos atvieglojumam, ka neesmu viņu pazaudējis laikā, kad biju par to atbildīgs. Nevajadzēja baidīties no laikrakstu virsrakstiem, kas kliegtu: “Traģiski gājis bojā slavens dzejnieks, viņa tulks arestēts.” Viņš bija drošībā. Es biju drošībā. Manas domas pamazām aizklīda tālāk; es sēdēju Lielā kanjona malā, vērojot tā nebeidzamo melnumu.

Nezinu, cik ilgi es tā nosēdēju.

© Literary Hub, 2015. gada 1. jūlijā