Austrumeiropas sirēnas

Ar Grāfu es iepazinos darba pasākumā “Līderības iniciatīvas krešendo” – izaugsmes kursos vidējā un augstākā līmeņa menedžmentam. Tur viņš – galvenais konsultants, koučs, guru un vadzvaigzne – uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Pirmām kārtām jau ar īpatnējo komplektu – tīru Anglijas karalienes izrunu līdzās vāciskajam “fon” uzvārdā. Tā mēs noskaidrojām, ka viņš ir neliela kaimiņapvidus grāfs. Otrkārt, pie nevainojamās tvīda žaketes atloka blakus dekoratīvajam džentlmeņa kabatlakatiņam grāfs nēsāja piespraudi ar… Latvijas karogu.

– Tu esi no Latvijas? Fantastiski! Es tev gribētu ko pajautāt.

Biju jau sasprindzinājusi savu profesionālo līderības izaugsmes radaru small talk stila sarunām par krieviem, lāču medībām, gulagu un Baltijas jūru, kas parasti seko šādās reizēs, taču Grāfs mani pārsteidza:

– Vai tu nezini, kurš rajons Rīgā būtu labākā vieta striptīza klubam?

Tā sākās intensīvākā sarakste manā mūžā, vairāku mēnešu garumā, kuru laikā uzzināju visu skumjo un šausminošo Grāfa stāstu.

Londonu Grāfs bija pametis, mīklainu mantojuma apstākļu spiests, paķēris līdzi uz senču dzimteni tikai iemīļoto zirgu (viņš aizrāvās ar polo spēli) un Jaguar. Pa vidam vēl padzīvojies Itālijā, kur valdīja “neizsakāma garlaicība”, un Francijā, kas bija “nomācoši snobiska”. Šeit, Vācijā, viņam arī bija diezgan garlaicīgi līdz brīdim, kad (gan jau kādā izaugsmes koučiem vien zināmā ceļā) viņš nokļuva lielākajā Frankfurtes striptīza klubā Chrystal Palace. Un tur Grāfs satika Viņu.

Viņa bija no Rīgas, un sauca Viņu Liāna. Varbūt. Katrā ziņā tas bija viens no Viņas vārdiem, jo dejotājmeitenēm tādi ir vairāki, tāpat kā telefona numuri. Drošības apsvērumu dēļ. Neviena tā īsti līdz galam nedrīkst atklāt savu īsto identitāti, jo… jo gadīties var visādi. Kā gadījās, piemēram, ar Grāfu. Viņš iemīlējās no pirmā acu skatiena un par spīti visiem šķēršļiem.