Austrumeiropas sirēnas

Ar Grāfu es iepazinos darba pasākumā “Līderības iniciatīvas krešendo” – izaugsmes kursos vidējā un augstākā līmeņa menedžmentam. Tur viņš – galvenais konsultants, koučs, guru un vadzvaigzne – uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Pirmām kārtām jau ar īpatnējo komplektu – tīru Anglijas karalienes izrunu līdzās vāciskajam “fon” uzvārdā. Tā mēs noskaidrojām, ka viņš ir neliela kaimiņapvidus grāfs. Otrkārt, pie nevainojamās tvīda žaketes atloka blakus dekoratīvajam džentlmeņa kabatlakatiņam grāfs nēsāja piespraudi ar… Latvijas karogu.

– Tu esi no Latvijas? Fantastiski! Es tev gribētu ko pajautāt.

Biju jau sasprindzinājusi savu profesionālo līderības izaugsmes radaru small talk stila sarunām par krieviem, lāču medībām, gulagu un Baltijas jūru, kas parasti seko šādās reizēs, taču Grāfs mani pārsteidza:

– Vai tu nezini, kurš rajons Rīgā būtu labākā vieta striptīza klubam?

Tā sākās intensīvākā sarakste manā mūžā, vairāku mēnešu garumā, kuru laikā uzzināju visu skumjo un šausminošo Grāfa stāstu.

Londonu Grāfs bija pametis, mīklainu mantojuma apstākļu spiests, paķēris līdzi uz senču dzimteni tikai iemīļoto zirgu (viņš aizrāvās ar polo spēli) un Jaguar. Pa vidam vēl padzīvojies Itālijā, kur valdīja “neizsakāma garlaicība”, un Francijā, kas bija “nomācoši snobiska”. Šeit, Vācijā, viņam arī bija diezgan garlaicīgi līdz brīdim, kad (gan jau kādā izaugsmes koučiem vien zināmā ceļā) viņš nokļuva lielākajā Frankfurtes striptīza klubā Chrystal Palace. Un tur Grāfs satika Viņu.

Viņa bija no Rīgas, un sauca Viņu Liāna. Varbūt. Katrā ziņā tas bija viens no Viņas vārdiem, jo dejotājmeitenēm tādi ir vairāki, tāpat kā telefona numuri. Drošības apsvērumu dēļ. Neviena tā īsti līdz galam nedrīkst atklāt savu īsto identitāti, jo… jo gadīties var visādi. Kā gadījās, piemēram, ar Grāfu. Viņš iemīlējās no pirmā acu skatiena un par spīti visiem šķēršļiem.

Meitenes ar klientiem kontaktējas tikai kluba teritorijā, un tur puskrēslā starp tuvības ilūzijā grimstošiem ļaudīm Grāfs pavadīja vairākus mēnešus. Tikai pēc tam Liāna atļāva sevi pavadīt uz lidostu. Vēl pēc pāris mēnešiem sekoja kopīgs brauciens uz Venēciju, kur Liāna uzstāja, ka viņiem jāguļ katram savā numuriņā. Grāfs nopirka Liānai Tiffany gredzenu. Liāna atļāva sevi aizvest uz golfa klubu. Grāfs piedzērās un sarīkoja Liānai scēnu turpat Chrystal Palace, no kurienes viņu izmeta uz ielas ar Hausverbot¹. Liāna ar savām krievu draudzenēm aizbrauca uz Rīgu, un pēc pāris dienām arī Grāfs metās uz turieni. Februāra spelgonī zamša kurpēs viņš gāja ar Liānas māti uz Centrāltirgu. Beidzot Grāfs pierunāja Liānu dzīvot ar viņu Frankfurtei tuvajā aristokrātu un dienderu pilsētiņā Bādhomburgā.

Un tad sākās laikam jau tas, pēc kā Grāfs bija ilgojies, kopš bija pametis visu garlaicīgo, – skandāli. Liāna greizsirdības uzplūdā aizdedzināja durvis. Liāna ieradās uz vakariņām ar Grāfa biznesa partneriem “piedzērusies kā vecs matrozis” un nolamāja Grāfa priekšnieku. Liāna pazuda uz vairākām dienām ar krievu draudzenēm un atgriezās, nomainījusi kārtējo telefona numuru. Liāna lika Grāfam nopirkt īpašo franču katlu zupai, ko tajā pašā vakarā kopā ar citiem traukiem izmeta pa trešā stāva logu – kaimiņu terasē. Smagais grāpis sadauzīja gulbja skulptūru, kas simbolizēja mājas īpašnieka dzimtu, un tika izsaukta policija. Viņu mājoklī tā ieradās vēl vairākas reizes, un beidzot, pirmo reizi pa šiem garajiem, neizsakāmi garlaicīgajiem gadiem, Grāfs jutās laimīgs. Viņa dzīve bija ieguvusi piepildījumu, jēgu un izaugsmes krešendo, kas atradās ārpus visām pareizas dzīves pseidovadlīnijām. Taču neaizmirsīsim, ka saknes šim piepildījumam auga tur – tumšajā striptīza kluba puskrēslā, kur nepiepildāmas skumjas uz mūžu savažo sirēnu sagūstītos. Izejas gaismā no šīs puskrēslas nav, un maksa par atteikšanos no garlaicības ir dārga.

Liāna pazuda pēc trim mēnešiem. Kādā jaukā dienā izgāja no mājas un atsūtīja Grāfam ziņu: “Ja tu man tuvosies, es izsaukšu policiju.” Chrystal Palace Grāfam ieiet bija aizliegts, krievu draudzenes izlikās viņu nepazīstam, un Tiffany gredzens izrādījās ieķīlāts.

Grāfs sāka dzert aizvien vairāk. Viņu pieķēra pie stūres reibumā un atņēma Jaguar un tiesības. Viņš bija spiests pārsēsties uz riteņa. “Nu nekas,” viņš teica, “videi draudzīgāk un veselīgāk.” Mīļotais zirgs saslima. Grāfs ķērās pie draudiem. Tad pie Liānas iežēlināšanas. Tad pie mazohisma: “Ņem manu naudu, ja tev vajag, bez tevis manā dzīvē tai tāpat nav jēgas.” Pēc šī teksta Liāna noņēma no viņa kredītkartes 15 tūkstošus eiro. Grāfs izsauca savu advokātu, kas teica: “Ja esi iedevis personai kartes pinkodu, vaino pats sevi.” Tad Grāfs nāca klajā ar jaunu un pārdrošu plānu: viņš izdomāja nopirkt Liānai pašai savu striptīzklubu Rīgā. Šajā punktā tad es viņu arī satiku. Klubs bija iecerēts Vecrīgā, un, protams, tam bija jābūt lielākajam Baltijas valstīs. Liāna tad tur būtu direktore. Pārējo noorganizēt līderisma eks-pertam būtu kā divus pirkstus apčurāt. Vai tiešām šāds gājiens nepalīdzētu atgūt Liānas sirdi?

Taču Liāna bija pazudusi. Iekritusi kā akā, telefona numurs atkal nomainīts, kredītkarte tukša. Grāfs lūdza, lai palīdzu viņu atrast, taču vienīgais, ko varēju darīt, bija skatīties draugiem.lv – tā bija šī soctīkla ēra –, un tur personas ar tādu vārdu nebija. Pārējie Liānas vārdi bija ārzemnieciski, un tos nebija vērts meklēt. Vai Liāna vispār bija pastāvējusi? Chrystal Palace piedūmotajā tumsā dzima un mira fantomi, kuri iezaigojās mūžības mirklī, un ak vai! tam, kurš šo mirkli ielaida sevī.

Bet Grāfs nepadevās. Ja jau fantoms, tad fantoms. Viņš nolēma iet ceļu, kuru iesaka daudzi, – atrast jaunu mūzu. Šoreiz ne striptīzklubā, nē, Grāfs izvēlējās uzticamo sabiedroto internetu, un nu viņa izvēle krita uz Ukrainu.

Katju viņš atrada kādā no tiem dīvainajiem portāliem, kuros ārzemniekiem tiek piedāvātas “īstas krievu skaistules”. Jā, tikai un vienīgi Austrumeiropa, to Grāfs pēc Liānas savā amoka bēgšanā no garlaicības bija sapratis. Katja bija pilnīgs Liānas pretstats – maiga un kārtīga, viņa organizēja vietējās kopienas Jautro un atjautīgo kluba spēles un tamborēja lelles labdarībai. Šāda profila meitenes aģentūra piedāvāja ārzemju līgavaiņiem pirmstindera laikmetā. Ak jā, bija gan viens “bet” – Katja nerunāja angliski. Taču tas Grāfu nebaidīja, tieši otrādi – spārnoja, viņš jau pirka biļetes uz Kijevu.

– Kā tad tu ar viņu sarunāsies? – es vaicāju.

– Tas ir tīrais sīkums. Aģentūra noorganizēs tulku.

Nu, ja tulku, tad tulku. Arī Liāna, starp citu, neko daudz nedz angliski, nedz vāciski neesot runājusi. Un, galu galā, vai runāšana dažkārt nekļūst nomācoša?

Tālāk bija tā. No Kijevas Grāfs atgriezās mainījies. Diezgan sašļucis viņš bija jau pēc Liānas pazušanas, taču Katja notikušajam pielika vēl treknāku punktu. Nē, viss jau esot noritējis skaisti, viņi gājuši uz restorānu un zooloģisko dārzu, apmeklējuši izstādi (tulka pavadībā). Taču Grāfs bija sapratis, ka viņš Katjai īsti nepatīk. Tas bija traģiski, jo viņš teica, ka esot Katjā iemīlējies, pēc divu nedēļu sarakstes (ar tulka starpniecību). Angliski viņa nebija iebildusi ne ar zilbi, taču sirdij jau nevajag vārdu, lai saprastu, ka nekas nesanāks.

Tad nu Grāfs sāka izsīkt. Viņš rakstīja aizvien mazāk un mazāk – tikai to, ka bija nometis vēl 10 kilogramus (velosipēds un mīlestība) un pārdevis zirgu. Un jautāja, kur internetā var pārkonvertēt latīņu burtus kirilicā.

– Tu mācies krievu valodu?

– Nē, nē, tikai caur google translate sarakstos ar divdesmitgadīgu studenti, šoreiz no Baltkrievijas, viņa arī nerunā angliski.

Par spīti tam, ka internets un dzīve piedāvāja iespējas iepazīties ar cilvēkiem, kuri prata svešvalodas, Grāfs bija izvēlējies citu ceļu. Viņš turējās pie fantomiem. Un fantomi taču nerunā, fantomi uzzibsnī un noriet. Pēdējā vēstulē, kuru no viņa saņēmu, bija tikai fotogrāfija: jaunās mūzas dibens ar uztetovētu plaukstu.

– Es Viktorijai taisos nopirkt striptīza klubu.

Nuja, uzzibsnīja un norietēja. Šoreiz tas bija slaidais dibens – protams, ja pieļaujam, ka šī sieviete vispār eksistēja. Grāfs bija atradis krešendo, savu labirintu, lipinot kopā vēlmju un atmiņu fragmentus, un tad arī pats tajā pazuda pavisam un uz visiem laikiem.