Atmiņas turpina dzīvot

Spridzeklis bija kurpju kastes izmērā, iesaiņots brūnā papīrā atbilstoši tālaika ASV pasta sūtījumu standartam. Nekādu ārēju pazīmju, kas brīdinātu par iespējamu eksploziju, – nedz pulksteņa tikšķu, nedz gruzdoša degļa vai klikšķēšanas. Guļot uz virtuves letes starp Dr. Džeimsu Makonelu un viņa asistentu, doktorantūras studentu Niklausu Suino, paka neraisīja ne mazākās aizdomas. Taču pietika tikai Suino pastiepties un pieskarties stiklšķiedras lentei ap to, lai aktivizētos spridzeklis.

Abi izdzīvoja, lai gan bumba eksplodēja tieši līdzās. Suino guva vieglas traumas un bija spiests pavadīt nakti tuvējā slimnīcā, bet Makonels uz laiku daļēji zaudēja dzirdi. “Tā bija visai traumatiska pieredze,” atminas Suino. “Mums abiem ar doktoru Makonelu skaļi trokšņi vēl ilgi pēc tam izsauca šoka reakciju.”

Makonels bija kļuvis par Teodora Kazinska, saukta par Unabomberu¹, desmitās bumbas adresātu. Kas gan bija pamudinājis ar pasaules atbrīvošanu no moderno tehnoloģiju un zinātnes draudiem apsēsto Kazinski izvēlēties par savu upuri Mičiganas Universitātes psiholoģijas profesoru?

Daži domāja, ka tam ir saistība ar Makonela 70. gados izteikto prognozi, ka nākotnē ieslodzītos atradinās no antisociālas uzvedības ar nosacījuma refleksu palīdzību. Taču Makonels bija pazīstams arī ar ko citu: 50. un 60. gados, kad Kazinskis studēja Mičiganas Universitātē, Makonels tur veica virkni eksperimentu ar atmiņu; apstrīdot visu, ko mēs šķietami par to zinām, viņš iemantoja ķerta, iedomīga un tālu no ceļa noklīduša zinātnieka slavu. Makonela radikālais pētījums rosināja domāt, ka atmiņas spēj pastāvēt ārpus smadzenēm un pat tikt pārnestas no viena organisma citā. Secinājumi bija tik ērmīgi un distopiski, ka dažu ieskatā tieši šie eksperimenti izsaukuši Kazinska dusmas.

Taču Džeimsam Makonelam, iespējams, bija taisnība.

Makonela eksperimenti lielā mērā pagaisuši no zinātnes vēstures. Tie, kas tos atceras, galvenokārt piesauc viņu kā brīdinošu piemēru. Taču 50. gadu beigās Makonels bija labi pazīstams: pateicoties harismātiskajam raksturam kombinācijā ar pretrunīgajiem zinātniskajiem atklājumiem, viņš ne reizi vien paviesojās TV ekrānos, visbiežāk – Stīva Alena šovā. Makonels necentās skatītājus apdullināt ar sarežģītu zinātni. Viņš publiku aizrāva ar iedvesmojošām koncepcijām. Eksperiments, kas Makonelam pirmo reizi ļāva nobaudīt valsts mēroga slavu, patiesībā bija pārsteidzoši vienkāršs.

1959. gadā Makonels gribēja veikt pētījumu, kas demonstrētu, ka atmiņas var saglabāt šūnās ārpus smadzenēm. Lai to izdarītu, viņš ņēma palīgā parastos saldūdens plakantārpus Dugesia dorotocephala.

Plakantārpi bija lieliski piemēroti viņa mērķim, jo tiem, tāpat kā zīdītājiem, ir centralizētas smadzenes – atšķirībā no, piemēram, medūzām. Tiem piemīt arī izcilas spējas atjaunoties no neliela ķermeņa gabaliņa: nogrieziet plakantārpam astes galiņu, un pēc divām nedēļām jums būs pilnīgi jauns eksemplārs ar pilnu orgānu komplektu, arī gluži jaunām smadzenēm. Turklāt plakantārpiem var iemācīt noteiktu izturēšanos. Pētnieki izmanto elektriskos impulsus, lai apmācītu tārpus reaģēt uz gaismas signālu, pārvietojoties uz konkrētu Petri trauciņa vietu. Tas nozīmē, ka ar treniņa palīdzību var panākt, ka plakantārpi atceras darbību un izpilda to pēc signāla.

Ja Makonels spētu nodemonstrēt, ka necilie plakantārpi atceras apmācību arī pēc tam, kad galva ir tikusi nogriezta un smadzenes izaugušas no jauna, šis eksperiments pierādītu, ka atmiņas spēj dzīvot ārpus smadzenēm.

“Mums nebija ne jausmas, ko atcerētos aste, ja tā vispār kaut ko atcerētos, jo tai bija jāizaudzē pilnīgi jaunas smadzenes, jaunas acis un gandrīz pilnībā jauna nervu sistēma,” Makonels rakstīja 1965. gadā populārzinātnisku rakstu krājumā ar nosaukumu “Tārpa atgriešanās”. Taču saskaņā ar Makonela pētījumu aste atcerējās. Reģenerētie tārpi spēja atcerēties darbības, ko bija iemācīti izpildīt noteiktā apgaismojumā. “Astes reģenerāti,” rakstīja Makonels, “sākotnējo uzdevumu atcerējās tikpat labi kā tie tārpi, kas bija izauguši no galvas.”

Pētījums tika publicēts prestižajā psiholoģijas žurnālā Journal of Comparative and Physiological Psychology un atnesa Makonelam pamatīgu ievērību: viņa vārds tika minēts tādos izdevumos kā Time, Medical World News, Newsweek un Fortune. “Uzreiz pēc tam sāka straumēm plūst vēstules, cilvēki interesējās par pētījuma niansēm,” rakstīja Makonels.

Taču pētījuma fantastiskais rezultāts, kas liecināja, ka informāciju spēj uzglabāt ne tikai neironi, bet arī citas šūnas, daudziem lika apšaubīt tā metodoloģiju un secinājumus. 1960. gadā Makonels publicēja nākamā eksperimenta rezultātus, kas tālu pārspēja viņa sākotnējās idejas un visu, ko kāds būtu varējis iedomāties. Zinātnes kopiena bija absolūti šokēta.

Plašāk pazīstams kā “kanibālisma eksperiments”, šis pētījums pārbaudīja citu Makonela ideju – ka atmiņu iespējams pārnest no viena plakantārpa uz otru ķīmiskā ceļā ar, viņa terminoloģijā runājot, kaut kā tāda kā “atmiņas RNS” palīdzību. Atmiņas RNS, proponēja Makonels, esot īpaša RNS forma – ģenētiskās informācijas pārejas forma, trūkstošais posms starp DNS un proteīniem, kas spēj uzglabāt ilglaicīgās atmiņas ārpus smadzenēm. Viņa metode bija, maigi sakot, neordināra: Makonels izbaroja apmācīto plakantārpu kumosiņus to neapmācītajiem radiniekiem. Rezultātā, apgalvoja Makonels, neapmācītie plakantārpi spēja veikt darbības, ko iepriekš bija apguvuši apmācītie plakantārpi. Īsi sakot, bojāgājušo plakantārpu atmiņas bija atradušas jaunas mājas.

“Biologi un ķīmiķi teica, ka tas nav iespējams,” atminas Rīva Kimbla, kura 1959. un 1960. gadā izstrādāja studiju darbus Makonela vadībā. Vēlāk Rīva apprecēja Danielu Kimblu, Makonela studentu, kurš apkopoja datus Makonela pirmajam reģenerācijas eksperimentam. Makonela oponenti nespēja apjēgt, ko viņš bija atklājis. “Nebija mehānisma, kas izskaidrotu šos rezultātus, tādēļ tām bija jābūt blēņām,” saka Rīva.

Reakcija uz Makonela kanibālisma eksperimentu bija izteikti skeptiska. Citi pētnieki konkurējošās universitātēs mēģināja pētījumu atkārtot, lai to atspēkotu; ja eksperimentu neizdotos atkārtot, ar to vien pietiktu, lai izdzēstu Makonela idejas no zinātnes atmiņas.

Pēc atkārtotiem pētījumiem daži ziņoja par līdzīgiem rezultātiem, taču daudzi – ne. Vēl citi pelnīti kritizēja Makonelu par nelielo pētījuma paraugu skaitu un to, ka viņa aprakstītie rezultāti, lai gan nozīmīgi, tomēr bijuši relatīvi neizteikti. Tomēr atkārtot eksperimentu, kurā pētījuma veicējs precīzi un tieši novēro dzīvnieka izturēšanos, ir ārkārtīgi sarežģīti, un Makonela secinājumi tā arī netika pilnībā atspēkoti.

Makonels savukārt uzskatīja, ka citi zinātnieki nav spējuši atkārtot viņa rezultātus tādēļ, ka nevienam nav izdevies pilnībā atdarināt viņa eksperimenta apstākļus. Beigu beigās viņa darbs tomēr tika atstumts malā un raksturots kā “neveiksmīgs”.

Makonela vaļasprieki diezko nepalīdzēja stiprināt viņa kā zinātnieka reputāciju. Viņam patika rakstīšana, zinātne un humors, tādēļ 1959. gadā pēc sava pirmā plakantārpu pētījuma publicēšanas viņš nolēma šīs trīs nodarbes apvienot, izdodot “Tārpu dīdītāja almanahu”² – “akadēmisku” žurnālu, ar ko plānoja uzrunāt plašu publiku. Žurnālā tika publicēti īsti zinātniskie pētījumi, bet līdztekus arī Makonela kolēģu un studentu sacerēta dzeja, karikatūras un humoristiski raksti, noformēti kā zinātniski pētījumi. Taču lasītāji, kas nepiederēja pie Makonela kolēģu un draugu loka, drīz vien sāka sūdzēties, ka nespēj atšķirt zinātniskos rakstus no humoristiskajiem.

“Vienmēr esam uzskatījuši, ka ir svarīgi, lai almanahs piedāvātu kā faktus, tā arī izklaidi, jo esmu pārliecināts, ka ikviens, kas sevi vai savu darbu uztver pārāk nopietni, atrodas bīstamā prāta stāvoklī,” Makonels rakstīja 1965. gadā izdotajā almanaha rakstu krājumā. Šī attieksme nodrošināja viņam popularitāti studentu vidū, taču nerosināja uzticību kolēģos.

“Viņš bija ļoti sarūgtināts, ka cilvēki neņēma viņu par pilnu,” Suino atminējās 2013. gadā, sakot, ka Makonels bija vīlies, kad viņa atmiņas pētījumi tika noraidīti. “Manuprāt, viņam šķita, ka daudzi no tiem, kas mēģināja viņa eksperimentu atkārtot, jau sākotnēji bija noskaņoti pret to.”

Kādēļ Makonela idejas šķita tik satraucošas? Viņa hipotēze, ka eksistē ķīmisks atmiņu pieraksts, kurā iešifrēta plakantārpa apgūtā informācija, ir vairāk nekā revolucionāra. Ja Makonelam bija taisnība, tas nozīmētu, ka plakantārpa smadzenes spēj uzkrāt informāciju ķīmiskās struktūrās, kas var tikt pārnestas uz citām ķermeņa vietām. Vēl vairāk, šīs ķīmiskās struktūras, iespējams, veido atmiņu “valodu”, ko var pielietot neskaitāmās situācijās un ko spēj “nolasīt” citi organismi.

Ķīmiskās pārneses teorija ir pretrunā ar mūslaiku un arī pagātnes priekšstatiem par atmiņu. Aristotelis, piemēram, salīdzināja atmiņu ar vaska plāksnīti cilvēka prātā, kurā mūža laikā tiek ierakstītas zināšanas un pieredze. Gadsimtu gaitā šis skaidrojums ir bijis ļoti ietekmīgs; uzskata, ka tieši tajā sakņojas izteikums par “jauniem, viegli iespaidojamiem prātiem”.

Zinātne kopš Aristoteļa laikiem, protams, ir tikusi tālāk par analoģiju ar vaska plāksnīti. Mūsdienu biologi uzskata, ka informācija tiek glabāta smadzeņu neironu tīklos – savienojumos, kas ļauj pārraidīt informāciju no viena neirona uz citu. Tomēr tas arī ir viss, ko lielākā daļa pētnieku ir ar mieru atzīt, kad runa ir par atmiņas darbības pamatu. Ja uzstāsiet, lai kāds zinātnieks izskaidro, tieši kā atmiņas tiek šifrētas un atšifrētas smadzenēs, jūs drīz vien atklāsiet, ka zinātnei nav atbildes. Kā smadzenēs atainojas atmiņas, piemēram, pirmā reize, kad ieraudzījāt rentgena uzņēmumu? Šis jautājums ir tik sarežģīts, ka daudzi pētnieki izvēlējušies koncentrēties uz mēģinājumiem atklāt, kādas izmaiņas notiek smadzenēs, kad atmiņas tiek saglabātas, piemēram, neironu struktūrās, cerot, ka rezultāts palīdzēs noskaidrot atmiņu veidošanās procesu.

Taču meklēt izmaiņas smadzenēs nav gluži tas pats, kas izprast, kā atmiņas tiek šifrētas un kur tās glabājas. Kurš atklās mūsu atmiņu krātuvi, tā vārds tiks ierakstīts vēsturē.

Maikls Levins neatceras, kā viņš uzdūrās Makonela 1959. gada pētījumam par atmiņu, taču labi atceras savu reakciju. “Es izlasīju Makonela paša rakstīto par eksperimentu, kas demonstrēja, ka reģenerācijas procesā atmiņas spēj izdzīvot, un mana pirmā doma bija, ka tas ir ļoti nozīmīgs atklājums, jo liecina, ka visi audi – arī tie, kas neatrodas galvā, – spēj uzkrāt atmiņas.”

Taftsa Universitātes attīstības biologs Levins ir labi pazīstams ar darbu locekļu reģenerācijas jomā: viņa pētījumi publicēti žurnālā Journal of Neuroscience un izcelti uz žurnāla Cell vāka. Viens no viņa populārākajiem eksperimentiem demonstrēja, kā ar medikamentu kokteiļa palīdzību var izraisīt locekļu augšanu vardulēniem. Levinam ir izdevies arī izaudzēt strādājošas acis uz kurkuļa astes un muguras. “Maiks ir ļoti labi pazīstams abinieku reģenerācijas jomā,” saka attīstības biologs Alehandro Sančess Alvarado no Stouersa Medicīnas pētījumu institūta. “Es nezinu nevienu, kurš nodarbotos ar ko līdzīgu.”

Pirms dažiem gadiem Levins sāka kādu blakusprojektu. Uzzinājis par Makonela pētījumu, viņš nolēma sekot psiholoģijas doktora pēdās un, balstoties uz viņa pirmā atmiņas eksperimenta pamatprincipiem, izmēģināt to pats. Tā kā viņam bija pieejams plašs literatūras klāsts par aneirāliem organismiem – tiem pilnīgi noteikti nav smadzeņu – un to spēju mācīties, Levins uzskatīja, ka Makonelam varētu būt bijusi vismaz daļēja taisnība. “Mācīties spēj itin visi – no augiem līdz gļotsēnēm un vienšūņiem, pat spermatozoīdus var iemācīt pārvietoties labirintā,” saka Levins. Taču, atšķirībā no minētajiem, plakantārpiem ir “īstas” smadzenes – centralizēta nervu sistēma, kas atrodas to trīsstūrveida galvā. Šie tārpi ir daudz līdzīgāki cilvēkiem, nekā vairumam no mums labpatiktu atzīt.

Bija nepieciešami četri gadi un pāri par miljonu dolāru, lai no jauna izveidotu un uzlabotu Makonela eksperimentu. Lai izvairītos no kritikas, kāda tika veltīta viņa priekštecim, Levins izstrādāja pedantiski dokumentētu, replicējamu eksperimenta metodi. Daļēji tas tika panākts, uzbūvējot tā saukto automatizēto apmācības aparātu – iekārtu, kas spēj apmācīt vairākus plakantārpus un izsekot to kustībām bez cilvēka līdzdalības.

Pagājušā gada nogalē es devos uz Medfordu Bostonas pievārtē, lai paviesotos Levina laboratorijā Taftsa Universitātē. Viņa kabinetu rotā “Simpsonu” figūriņas, krūzes un pledi; no grāmatplaukta noraugās trīsacaina plastmasas zivs. Reiz paklīda baumas, ka Levins ir šī animācijas seriāla fans, un kopš tā laika viņš turpina saņemt rotaļlietas. Studentiem tas šķiet uzjautrinoši.

Levins aizveda mani uz nelielu telpu blakus savam kabinetam, lai parādītu automatizēto apmācības aparātu. Es nolūkojos, kā Morans Noihofs, apmaiņas students no Izraēlas, ievieto aparātā 12 Petri trauciņus, katrā no tiem pa plakantārpam. Noihofs norādīja uz datora ekrānu, aicinot mani pavērot tajā redzamo tārpu, kas pārvietojās Petri trauciņā. Sarkani mērķa simboli sekoja tārpa kustībām; neredzams koordinātu tīkls pārtulkoja tā kustības koordinātās ar laika zīmogu. Tādējādi Levins varēja objektīvi apmācīt tārpus un reģistrēt to izturēšanos, pat neatrodoties vienā telpā ar tiem.

Automatizētā apmācības aparāta konstruēšana bija “īsta epopeja”, stāsta Levins. Plakantārpi ir sīciņi un kustīgi, un tiem labāk patīk karāties pie Petri trauciņa malām nekā peldēt tā dibenā. Tas viss apgrūtina tārpu izsekošanu ar videokameru. Pētnieks sadarbojās ar vairākām inženierfirmām, lai uzbūvētu iekārtu, kas spēj autonomi izsekot un ierakstīt vienlaicīgi duča tārpu kustības. Pēc iespējas mazināt cilvēku līdzdalību bija izšķiroši: bija vajadzīgs pilnībā automatizēts process, lai Levina rezultātus pasargātu no skepticisma, ar ko saskārās Makonels. “Ja jūs man neticat, lūdzu – tārpu izsekošanas dati un QuickTime video,” saka Levins. “Varat paši veikt analīzi un izdarīt secinājumus, vai tārpi izturējās pareizi vai ne.”

Levina izstrādātais apmācību protokols ir vienkāršs, bet elegants.

Plakantārpi ir piesardzīgi, un tiem patīk pētīt savu apkārtni, tādēļ, kad tārpiem piedāvā barību jaunā atrašanās vietā, tie ilgu laiku ap to riņķo, pirms ķeras pie barošanās, stāsta Levins. Tas ļauj zinātniekiem izmantot “barošanās latentumu” jeb laiku, kas tārpiem nepieciešams, lai tuvotos barībai, kā indikatoru tam, cik labi tie atceras konkrētu vidi. Ja tārpi atceras, ka vide ir droša vai ka tajā ir tikai viens barības avots, nav nepieciešams pētīt apkārtni un tie uzreiz dodas pie barības. Un tā Levins apmācīja tārpus atpazīt raupjo faktūru Petri trauciņu dibenā. Kad tārpi bija to iemācījušies, tie sāka doties pie barības ātrāk. Tad Levins un viņa komanda nogrieza tārpiem galvas.

Pēc divām nedēļām pētnieki atkal ievietoja trauciņos tārpus, kas nu jau bija ataudzējuši jaunas galvas, vispirms gan tikai uz īsu brīdi. Saskaņā ar Levina teikto šī īsā reaklimatizācija kalpo par signālu smadzenēm, ka atmiņas, kas uzglabātas plakantārpa torsā, joprojām ir aktuālas. Nākamajā dienā tārpi beidzot tika atkārtoti pārbaudīti. “Tārpiem, kuri pirms tam nebija raupjo faktūru asociējuši ar aknu kripatiņu, bija vajadzīgs ilgs laiks, lai tuvotos barībai. Tārpi, kuri bija apmācīti, nekavējoties devās pie tās – tāda bija atšķirība,” stāsta Levins.

Taftsa Universitātes pētniekam vēl jāatklāj mehānisms, kas izskaidrotu eksperimenta rezultātus, kurus 2013. gadā viņš publicēja žurnālā Journal of Experimental Biology. Levina hipotēze ir, ka atmiņas spēj nokļūt ārpus smadzenēm, pateicoties elektriskajiem lādiņiem, ko ģenerē pārējās ķermeņa šūnas. Taču ir grūti izdarīt secinājumus par viņa eksperimenta rezultātiem, pirms veikti tālāki pētījumi.

Rezultātu skaidrošanai tiek piedāvāti arī citi mehānismi. Attīstības bioloģe Eva Jablonka, kura Telavivas Universitātē pēta nervu sistēmu evolūciju, uzskata, ka tas varētu būt saistīts ar īsajām RNS molekulām. Tās ir īsas DNS kopijas, kas netiek pārvērstas proteīnos. Kad plakantārps apgūst specifisku izturēšanos, mainās tā smadzeņu ķīmiskās norises, un ir iespējams, ka tas rekonfigurē īsās RNS, saka Jablonka. Tā kā šīs molekulas spēj pārvietoties starp šūnām, var gadīties, ka rekonfigurētās īsās RNS nonāk cilmes šūnās, kas paliek bezgalvainajā tārpā. Kad tārpa galva ataug, īsās RNS molekulas atgriežas galvā, izmaina smadzeņu ķīmiskās norises un palīdz ātrāk apgūt specifisku izturēšanās modeli. Ja tā, tad atmiņas, kas, pēc Levina domām, glabājas ārpus smadzenēm, nemaz nav atmiņas. Īsās RNS vienkārši ļauj plakantārpiem atgūt tādu smadzeņu stāvokli, kas palīdz tiem ātrāk iemācīties noteiktu izturēšanos. Taču šāds scenārijs, Jablonka piebilst, “pagaidām ir tikai iedomāts”.

Šobrīd jebkurš mēģinājums izskaidrot Levina eksperimentu rezultātus ir problemātisks. Patiesībā mēs pat nezinām, vai viņa secinājumi vispār ir pat attāli pareizi. Joprojām pastāv iespēja, ka Levins, tāpat kā Makonels, ir pieļāvis kādu vēl neidentificētu kļūdu. Tāpat var gadīties, ka plakantārpa spēja atgūt atmiņas, izaudzējot jaunas smadzenes, ir saistīta ar viņa unikālo reģenerācijas spēju. Tādā gadījumā plakantārpi varētu būt vienīgās radības ar centrālo nervu sistēmu, kuras uzglabā atmiņas ārpus smadzenēm. “Tam es īsti neticu,” saka Levins, “taču neiespējami tas nav.”

Pat ja atmiņu uzglabāšana ārpus smadzenēm ir universāla parādība dzīvnieku pasaulē, nebūtu brīnums, ja šī metode derētu tikai pavisam vienkāršas informācijas saglabāšanai. Sarežģītām atmiņām, kā, piemēram, vārdu “patiesība” vai “rūpes” nozīmei, varētu nebūt vietas ārpus smadzenēm. Taču, ja pastāv kaut mazākā iespēja, ka Levina eksperiments ir atkārtojams un ka šī īpašība nepiemīt tikai sīkiem, nenozīmīgiem tārpiņiem, tas būtu revolucionāri.

“Domāju, ka šis darbs aizsāks renesansi cilvēka atmiņas darbības pētniecībā,” saka Onē Pagans, Vestčesteras Universitātes planāriju eksperts un farmakologs. “Levins ir viens no izcilākajiem pētniekiem, kas nodarbojas ar attīstības bioloģiju. Ja kāds to spēj, tad tas ir viņš.”

Levina darbam ir potenciāls pilnībā pārvērst to, kā mēs domājam par atmiņu, un tam var būt arī praktisks pielietojums, uzskata Pagans. Jaunie plakantārpu pētījumi kādu dienu var palīdzēt rast jaunu pieeju Alcheimera slimības ārstēšanai. Neirodeģeneratīvās slimības “daļēji sagrauj šūnu struktūras, kas atbild par atmiņu,” stāsta Pagans. Tātad, “ja atmiņas glabājas ārpus smadzenēm, tas paver iespēju cilvēkiem tās pilnībā vai daļēji atgūt,” piemēram, ar cilmes šūnu terapiju.

Plakantārpu atmiņas pētniecība varētu ļaut attīstīt jaunu datu uzglabāšanas un bioloģiskās atmiņas arhitektūru datoriem. Piemēram, ja informāciju var uzglabāt daudzos dažādos šūnu tipos, tad jābūt iespējai radīt robotisku protēzi, kuras daļas funkcionētu kā skaitļošanas iekārtas – neatkarīgi cita no citas. Mašīnas kļūtu izturīgākas, jo centrālā procesora bojājums obligāti nenozīmētu pilnīgu funkcionalitātes zaudēšanu – citas “viedās” daļas pārņemtu slodzi un varbūt pat ļautu robotam pašam sevi salabot.

Galu galā, Levina atklājumi reiz varētu ļaut pētniekiem stimulēt locekļu reģenerāciju un brūču sadzīšanu cilvēkiem. “Piemēram, ja kāds būtu zaudējis lielu gabalu aknu,” saka Jablonka, “un mēs spētu aktivizēt molekulas, kas palīdz ķermenim tās reģenerēt, – vareni!”

Tāpat kā savulaik par Makonelu, masu mediji izrādījuši milzīgu interesi par Levina pētījumu. Raksti par to publicēti žurnālos Scientific American, National Geographic, NPR, Wired UK, kā arī The Verge, te daži citāti. “Šiem tārpiem atmiņas bija tikpat precīzas kā tiem, kas nebija zaudējuši galvu,” skaidro Kerija Ārnolda žurnālā National Geographic. “Tātad tārpi bija izaudzējuši jaunu galvu, kurā bija vecās atmiņas, – fantastisks rezultāts,” raksta Roberts Krulvičs NPR. Levina pētījums ir parādījis, ka “īstā rosība notiek kaut kur ārpus smadzenēm”, apgalvo Liata Klārka Wired UK.

Taču zinātnieku reakcija uz Makonela pētījuma atdzīvināšanu nav bijusi viennozīmīga.

“Manuprāt, tas ir lielisks darbs,” saka Alvarado. “Levina iegūtie dati šķiet pamatots veikto manipulāciju rezultāts.” Arī Jablonka uzskata, ka Levina metodoloģija ir nevainojama. “Viņš automatizēja eksperimentu, paverot iespēju sekot daudziem dzīvniekiem vienlaikus,” viņa piebilst. “Maikls ir ļoti radošs zinātnieks.” – “Levina pētījums ir ārkārtīgi eleganti veikts,” saka Pagans. “Ar atbilstošu kontroli un bez subjektivitātes.” Skots Rolzs, Filadelfijas Tempļa universitātes farmakologs, kurš arī veic pētījumus ar plakantārpiem, tam piekrīt: “Raugoties no mehānistiska skatpunkta, viņš ņēma vērā svarīgākos aspektus un īstenoja eksperimentu diezgan labi.”

Citi nav tik sajūsmināti. “Taftsa Universitātes publicētais pētījums varbūt ir korekts, taču eksperiments arvien vēl nav izpildīts pārliecinošā veidā,” saka Roberts Kentridžs, psihologs no Daremas Universitātes Lielbritānijā. Viņaprāt, Levins joprojām nav pierādījis, ka pārnese notiek tieši atmiņas jomā: “Stresam var būt līdzīgs efekts kā apmācībai.” Pastāv iespēja, ka Levins ir reģistrējis stresa hormona izraisītu izturēšanos, ko rosinājusi eksperimentā izmantoto Petri trauciņu faktūra. Labāks eksperiments, kas izslēgtu šo iespēju, būtu tāds, kurā plakantārpus apmācītu atpazīt arī Petri trauciņu bez faktūras: “Tādējādi demonstrējot, ka notiek patiesi specifiska pārnese, kas nav saistīta ar trauciņa izraisītu stresa reakciju.”

Kentridžs nav vienīgais, kurš uzskata, ka eksperimentu iespējams uzlabot. Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko šūnu bioloģe un nematožu pētniece Noela L’Etuala domā, ka Levina pētījumu varētu papildināt ar lielāku daudzumu mainīgo un citiem stimuliem. Viņasprāt, fakts, ka apmācība balstījās uz reljefu Petri trauciņu, pagaidām vēl nezināmos veidos varētu būt ietekmējis rezultātus. Varbūt raupjā virsma radījusi izmaiņas neironu ķēdēs, kas nodrošina tārpa kustības, un tādējādi tārpiem Petri trauciņā kļuvis vieglāk pārvietoties. Apmācības rezultātā arī šādas modificētas neironu ķēdes darbotos efektīvāk, spekulē L’Etuala.

Viņa piebilst, ka ir svarīgi, lai pētījumu izvērtē citas zinātnieku grupas. Levinam būtu sava iekārta vai tās uzbūves shēma jānodod šo pētnieku rīcībā, lai tie varētu atkārtot viņa rezultātus. Ja tādējādi izdotos demonstrēt, ka Levina atklājumi nav vienkārši sakritība, tas “būtu liels solis, kas balstītu viņa izteiktos apgalvojumus, ka šeit slēpjas kaut kas ievērības cienīgs”.

L’Etuala neslēpj, ka Makonela neveiksme met ēnu pār Levina pētījumu. Šis “eksperimentālās bioloģijas brīdinošais stāsts”, viņasprāt, ir “smags mantojums”. Fakts, ka 60. un 70. gados tik daudzas pētnieku grupas bez panākumiem mēģināja atkārtot plakantārpu apmācības gaitu, ir uzcēlis viņas latiņu ļoti augstu: “Manī ir ārkārtīgi liela skepse attiecībā uz plakantārpu apmācību.”

Piecus gadus pēc Unabombera uzbrukuma, 64 gadu vecumā, Džeimss Makonels nomira no infarkta. The New York Times nekrologā pieminēti gan abi viņa neviennozīmīgi vērtētie eksperimenti, gan “Tārpu dīdītāja almanahs”, kas esot “bieži vien kacinājis viņa kolēģus”.

Nedz Suino, nedz Kimbli Džeimsa Makonela bēres neapmeklēja, taču bijušie draugi un kolēģi viņu arvien piemin ar labu vārdu. “Viņš pārliecināja mani turpināt studijas doktorantūrā,” atminas Rīva Kimbla. Par spīti kritikai, Makonela artistiskā personība un grandiozās idejas valdzināja studentus. Viņš rādīja, ka zinātne var būt bezbēdīga un aizraujoša, un neatkāpās no savām idejām arī tad, kad saņēma pārmetumus, ka viņa apgalvojumi ir pārāk ērmīgi.

“Domāju, ka Makonelam bija taisnība, ka ir vērts pievērst uzmanību marginālajām parādībām uz zinātnes atklājumu robežas, kas izaicina mūsu šībrīža uzskatus,” saka Levins.

Pusgadsimta garumā Makonela idejas bija atliktas malā un šķietami aizmirstas. Tas nav nekas neparasts; zinātnē idejas tiek regulāri atsijātas un atmestas, dodot priekšroku sapratīgākajiem un vienkāršākajiem priekšlikumiem. Taču zinātne ne reizi vien ir pierādījusi, ka procesi, ko cilvēki uztver kā “vienkāršus”, no bioloģiskā viedokļa ne vienmēr ir tādi. Mūsu priekšstatus daļēji veido kultūra, kas šajā gadījumā izpaužas stingrā pārliecībā par smadzenēm kā mūsu fizioloģiskās un psiholoģiskās pasaules centru. Tā tas, bez šaubām, ir. Taču tas var nebūt viss.

Džeimsa Makonela idejas ir uznirušas kā senas atmiņas no apziņas dzīlēm. Tas, ko zinātne ar to iesāks, tagad ir Levina un viņa kolēģu rokās, kuri cenšas pierādīt, ka eksperimenta rezultāti ir kļūdaini, – vai arī šādā aplinku ceļā atklāt, ka Makonelam varētu būt bijusi taisnība. Ja Levina pētījumā izdosies atklāt nepilnības, Makonels un viņa plakantārpi zinātnes vēsturē, visticamāk, paliks kā brīdinošs stāsts. Taču, ja tas neizdosies, tad Džeimss Makonels uz mūžīgiem laikiem tiks ierakstīts mūsu atmiņā kā jaunatklājējs.

theverge.com, 2015. gada 18. martā