Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Starptautiskajai bērnu nometnei Austrijā, mazā ciematiņā kalnos, kā man likās, vajadzēja būt pašai mierīgākajai no visām vasaras jauniešu nometnēm, kurās līdz šim biju iesaistījusies: Alpi, pļavas, govis un 70 bērni vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Turklāt es biju pieteikusies nevis skolotājas, bet gan pasākuma fotogrāfes lomai, un man šķita, ka brīžos, kad bērni piegriezīsies, man būs visas iespējas pabēgt nostāk. Aha.
Saulainā jūnija pēdējās nedēļas dienā mums, skolotājiem, bija jāierodas uz sagatavošanās nedēļu, kurā mūs bija jāiepazīstina ar nometnes programmu un citam ar citu, lai mēs būtu pilnā gatavībā sagaidīt bērnus. No vilciena pieturas, kas patiesībā ir tikai maza koka nojumīte kalnu vidū, mani un vēl divas skolotājas, Izabellu un Džūliju, savā mašīnā līdz viesnīcai ved mūsu priekšnieks, nometnes direktors Oskars. Oskars ir apaļīgs, plikpaurains un ar ne sevišķi labiem zobiem, taču neizgaistošu smaidu, it kā vienmēr gatavs nofotografēties. Mēs ar pārējām abām skolotājām vēl neesam paspējušas savā starpā iepazīties, un tā nu Oskars uzņemas galvenā runātāja lomu. Trīs minūšu braucienā viņš paspēj izstāstīt nometnes vēsturi un aprakstīt tās statusu (“tā ir starptautiski sertificēta darba vieta, un visi vecāki to zina, tāpēc būtu labi noturēties šajā augstajā standartā”), katra skolotāja biogrāfiju (“Andrea šeit būs jau trešo gadu, un viņa ir pabeigusi sporta zinātnes bakalaura studijas”), pieminēt reperi Dreiku, arī Trampu (“ak dievs, lūdzu, tikai neprasiet neko par to, man jau tāpat visi jautā, kā mums tur Amerikā tagad ir!”). Tomēr pašu galveno amerikānis atstājis uz pēdējām sekundēm braucienā: “Jums jāsaprot, ka pats svarīgākais ir saglabāt pozitīvu attieksmi pret visu, kas jūs sagaidīs turpmākajās nedēļās!” Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka man nudien vajadzēja ļoti pacensties, lai turpmākajās nedēļās saglabātu pozitīvu attieksmi.
Oskars mūs aizved līdz galvenajai nometnes ēkai, kas izskatās pēc labklājīgas viesu mājas, kurā tiek organizēti veselīga dzīvesveida semināri (milzīga terase, lapene meditācijām, lekciju telpas ar gaišiem, lieliem logiem un katrai istabiņai balkons ar skatu uz kalniem). Mani, Džūliju un Izabellu aizved līdz jogas studijai, kur mūs nosēdina pie galda, kas nokrauts ar krāsainiem papīriem, šķērēm, līmēm un zīmuļiem. Ar šiem palīglīdzekļiem tagad četru stundu laikā mums jāizveido sava vārda vizualizācija, lai ko tas arī nozīmētu. Kad esam apsēdušās un sākušas griezt papīrus, ierodas nometnes menedžere Katrīna un paziņo: “Iet uz savām istabām jūs nedrīkstat, jums jāatrod jauni draugi.” Es pieņemu, ka šis psiholoģiskā terora akts paredz, ka drīz vien mums vārdu griešana ar šķērēm varētu apnikt un mēs sāktu paši “meklēt jaunus draugus” to vidū, kas sasēdināti pie rokdarbu galda. Šīs profesionālās spēlītes kļuvušas ļoti populāras, kopš dažādās darbavietās valda uzskats, ka efektivitāti varētu sekmēt tā saucamās “ilglaicīgās draudzības” (long-lasting friendships) ar kolēģiem.
Man nekad nav šķitis, ka draudzība būtu kaut kā sevišķi jāizveido vai ka iespējams paredzēt situācijas, kurās varētu sākties draudzība (“Louis, I think this is the beginning of a beautiful friendship”). Taču turpmākajās nedēļās daudzi no maniem priekšstatiem par to, kā nevar būt, tika neatgriežami iznīcināti.
– Mana piecgadīgā māsīca ir TIK (pacentieties izrunāt šo “tik” ļoti uzsvērti un nedabīgi gari) mīlīga, paskatieties, kā viņa tīra zobus ar zobu diegu! – Martina rāda video savā aifonā tiem, kuriem savs vārds ir jau izgatavots.
Elija uzskata, ka nekādas draudzības neizveidosies, ja viņa tūliņ pat nepastāstīs visiem tuvākajiem svešiniekiem, ka viņa pirms pieciem gadiem pametusi Ameriku un devusies uz Londonu pie tēva, bet pirms diviem gadiem to pašu izdarījusi arī viņas dvīņumāsa, taču “tagad savukārt nav zināms, ko darīs parējās trīs māsas un arī divi brāļi”. Pamanu, ka viens no maniem kolēģiem, Džo, ar katru stundu sāk smēķēt arvien vairāk, jo tā ir vienīgā atruna, kas strādā, lai pamestu rokdarbu galdu. Jāatzīst, ka Džo bija vienīgais, ar ko vēlāk izveidoju draudzību (tiesa, ne ilglaicīgu). Kad četras draudzības un vārda veidošanas stundas tuvojas galam, ierodas vēl citi kolēģi, kuriem gan nepietiek laika ne tikt pie jauna vārda, ne arī īsti ar kādu sadraudzēties, toties mēs visi tiekam aicināti vakariņās uz vietējo restorānu. Ir vēss jūnija vakars, stipri līst, lai gan mums vajadzētu būt augstāk par lietus mākoņiem. Drūmi zvana baznīcas zvani.
Kopā mēs esam 15 skolotāji vecumā no 19 līdz 65 gadiem: lielākā daļa ir amerikāņi, tajā skaitā mani trīs priekšnieki – direktors un divas nometnes menedžeres. Daži pieteikušies darbam nometnē, lai papildinātu savu profesionālo pieredzi, dažiem šis ir vasaras darbs, bet vēl citi šurp atgriežas jau kuro gadu pēc kārtas. Mūs vienot vajadzēja tam, ka mēs šeit bijām, lai strādātu, – vismaz tā man likās sākumā.
Pirmās kopīgās brokastis menedžere Katrīna sāka ar monologu par to, ko viņa mēdz ēst, un pēc pusstundas visi pie galda sēdošie bija uzzinājuši, ko viņa “mīl” un ko “ienīst”. Kokosa eļļa, piemēram, ir “okei”, bet, ja kaut kas satur kokosa pārslas, tad viņa to nevar izturēt, jo “negribas taču sajūtu, ka mutē ir plastmasas gabaliņi”. Tieši tāpat esot ar dažāda veida želejām: “tu tās košļā, košļā”, bet nekas ar tām nenotiekot un nemainoties, un baudas nekādas, tīra plastmasa.
Nelaimīgā kārtā blakus Katrīnai man trāpās sēdēt arī pusdienās, un viņai ir iespēja stāstu par savām attiecībām ar ēdienu turpināt:
– Saldumi man vispār nepatīk, nē! Es nekad neēstu saldas brokastis. Man patīk siers, maize, tomāti. Lai gan tomāti – ne sevišķi. Labi, pie salātiem vēl var, bet maizi tie parasti samitrina par daudz. Es vienmēr, VIENMĒR visiem saku: ja jums jāsagatavo līdzi ņemamās pusdienas, nu, tomātu taču vajag ielikt starp diviem sieriem, jo citādi no maizes pāri nekas nepaliek. Pats par sevi saprotams, ar vienu maizi nepietiek, vienu šķēli vajag apakšā, otru augšā.
Pēc piecām nedēļām šajā nometnē es jums varu apgalvot no savas personīgās pieredzes, ka Katrīna patiešām nekad, NEKAD neaizmirst atgādināt, kā pareizi jāsagatavo maizītes.
Sagatavošanas nedēļas grafiks ir aizpildīts no agra rīta līdz vēlam vakaram, visas septiņas dienas. Lielākoties plānotas dažādas lekcijas par bērnu psiholoģiju, nometnes programmu un, protams, pats par sevi saprotams – par ārkārtas situācijām. Jau pirmā lekcija, protams, obligāti ietver personisko pieredzi un slaidšovu no iepriekšējiem gadiem (fotogrāfijās visi bez izņēmuma ir pozitīvi un smaida). Cerētās pauzes vietā nometnes direktors jautā, vai mēs nevarētu uzspēlēt kādu spēli. Visi var, un visi grib. Tad nu Deizija ierosina spēlēt “split splat splet”: tā ir reakcijas spēle, lai atcerētos cits cita vārdu. Pēc sestās tūres es droši vien uz visu mūžu atcerēšos vārdus tiem kolēģiem, ar kuriem mēs strādājām kopā 2018. gada vasarā: Benijs, Izabella, Deizija, Martina, Katrīna, Elija, Edo, Džūlija, Oskars, Deivids, Alekss, Džo. Benijs, Izabella, Deizija, Martina, Katrīna, Elija, Edo, Džūlija, Oskars, Deivids, Alekss, Džo. Vārā cerība, ka pēc pamatīgās iepazīšanās varēs uzzināt kaut ko tādu, kas varētu noderēt darbā ar bērniem, tomēr nepiepildās, jo tūlīt pat tiek ierosināts uzspēlēt vēl dažas spēles. Viena no tām ir šāda: visi noguļas uz zemes, liekot galvu cits citam klēpī. Sākot no viena gala, gulošajiem citam pēc cita jāsaka “ha” un jāmēģina nesākt smieties. Lieki teikt, ka šajā spēlē kļūstu par pārliecinošu uzvarētāju.
Spēļu dienas noslēgumā tiek ierosinātas vakariņas “neformālā gaisotnē bez menedžeriem” vietējā krogā. Seksīgā medmāsiņa Džūlija nosēžas man blakus ar jautājumu:
– Vai tu tiešām esi tik nedroša kā izskaties?
– Zini, – viņa turpina, – man vienreiz bija draudzene, tikpat tieva, cik tu. Beigās izrādījās, ka viņa ir stāvoklī jau septiņus mēnešus, un viņai nebija par to ne jausmas.
Īsti nezināju, kā reaģēt uz šo paziņojumu, tāpēc nolēmu pievērsties citām sarunām. Tomēr izrādījās, ka no “palikšanas stāvoklī” izvairīties nevarēja, jo tā nu reiz ir tēma, kas interesēja visus vakariņu dalībniekus.
– Nu, nezinu, – saka Martina, – skolā mums bija nedrošs sekss, nu un kas? Ja es paliktu stāvoklī, tad paliktu.
Deizija iedziļinās jautājumā no citas puses:
– Nu bet jums ir kaut kādas konkrētas kontracepcijas preferences? Es, piemēram, par to sāku domāt diezgan vēlu, jo manas pirmās attiecības bija ar meiteni.
Pēc Deizijas coming-out iestājas neilgs klusums, kuru pārtrauc Elijas paziņojums:
– Man jums jāatzīstas. Esmu neauglīga.
Tajā brīdī mums atnes pasūtītās picas.
Sagatavošanas nedēļas trešās dienas rīts mūs sagaida ar vēl vienu ārkārtas situācijas prezentāciju. Lekcijas vietā mūs aizved uz sporta zāli, kur mūs sagaida nometnes priekšnieks Oskars ar rudu parūku, uzkrāsotu bārdu, rūtainiem svārkiem un pusgarajām zeķēm, un viņš runā ar ideālu skotu akcentu (vēlāk izrādījās, ka viņš ir profesionāls aktieris, kurš specializējies filmēšanai ainās ar ieročiem, īpaši dunčiem, autoavārijās un ugunsgrēkos). Neīstais skots, nelabi bļaudams, pavēl ātri pārvilkt drēbes, jo mums būšot “kārtīgi jāpasvīst”. Kāpēc mēs šeit esam atvesti, īsti nav skaidrs gan viņa skotu akcenta, gan sporta zāles akustikas dēļ, taču nākamo stundu mēs pavadām, spēlējot basketbolu un izpildot dažādus vingrinājumus ar bumbu. Jā, varbūt pat teikt nevajag, ka pēc ārkārtas prezentācijas, kārtīgi iesvīduši, kā jau tika solīts, atgriežamies lekciju telpā, taču ne par kādām lekcijām nav runa un atlikušo dienu pavadām komandu spēlēs.
Pēc pozitīvu emociju pārpilna un aktīva nedēļas sākuma mums ceturtdien tiek solīts pārgājiens kalnos, un tas izklausās tieši pēc tā, kas nepieciešams, lai vismaz vienu dienu varētu vienkārši parunāt un izbaudīt mieru dabā. Mums tiek izziņots saraksts, kurā norādīts, kam jābūt līdzi mugursomā: ūdenim (pilnai pudelei), sauļošanās krēmam, lietus jakai, rezerves zeķu pārim.
Īsi pirms izbraukšanas mums pavēl izņemt somas saturu ārā un nolikt uz grīdas, lai nometnes menedžmenta grupa varētu pārbaudīt, vai ikvienam tiešām ir līdzi sarakstā pieprasītie priekšmeti.
Deivids, viens no skolotājiem, man pačukst, ka neviens nav pārbaudījis viņa somas saturu kopš sešu gadu vecuma, taču viņam tiek palūgts nesačukstēties, bet izprast, cik svarīgi esot pārbaudīt bērnu somas, pirms viņi dodas uz tām vai citām “aktivitātēm”.
– Bērnu? – Deivids jautā, – man taču ir 26 gadi!
– Kā?! Jūs vēl neesat sapratuši, ka šonedēļ bērni esat jūs visi?! – menedžere Katrīna ir satriekta: – Un tagad ej un piepildi savu ūdens pudeli LĪDZ GALAM, lūdzu!
Deivids pieceļas un, šļūkājot kājas pa zemi, dodas piepildīt savu pudeli līdz galam.
Piektdiena pienāk ar lielo notikumu: skolotājiem jāpārceļas no vienas viesnīcas uz otru, tas ir apmēram 200 metru gājiens, un mums tas tiek paziņots ārkārtīgi svarīgā tonī pulksten 7.10 no rīta. Lielākā daļa topošo skolotāju reaģē ar aktīviem “wow!!!!!” un “how nice!!”, bet daži, piemēram, es, nespiedz aiz sajūsmas, bet vienkārši pamāj ar galvu. Katrīna paskatās manā virzienā, samiedz acis un paziņo:
– Tu esi atlaista!
Paiet piecas klusuma pilnas sekundes.
– Joks. Taču tev un pārējiem vajag trenēt reakciju! Bērniem vajag redzēt, ka jums te viss patīk, ka te valda īsta jautrība!
Tas, ka nometnes galvenais mērķis ir īsta jautrība, ir nojaušams arī tās pašas dienas pēcpusdienā, kad telpās parādās tādi plakāti kā “Neaizmirsti paņemt līdzi smaidu uz ikvienu aktivitāti!!!”, “Teamwork makes the dream work” vai “Esi pozitīvs un dzer ūdeni!”.
Priekšpēdējā vakarā pirms bērnu ierašanās mums, skolotājiem, ir noorganizētas īpašas vakariņas viesnīcas galvenajā zālē. Mēs tiekam iedrošināti iedzert, un visi to labprāt arī dara. Kad visi jau pietiekami iesiluši, mūsu menedžere Katrīna ienes telpā kasti ar uzrakstu “Noslēpumainie draudziņi” un paziņo, ka pienācis laiks spēlei “Neķītrās zīmītes”.
– Vajag, lai ir rupji, taču ne ļauni.
Tie daži no mums, kas vēl nav pietiekami iedzēruši, piedalīties atsakās vai klusi un nemanāmi izslīd no telpas, lai “piezvanītu ģimenei”. Tikmēr pārējie paņem pa krietnam lapiņu žūksnītim, un drīz vien noslēpumaino draudziņu kastīte ir pilna. Nometnes direktors izvelk pirmo lapiņu un nolasa skaļi. Zīmīte ir adresēta gara auguma izskatīgajam futbola skolotājam: “Benny, I hope you go as deep as your voice.”1 Nākamā ir ne tik izskatīgajai kalnos kāpšanas skolotājai: “Izabella, tavi augšstilbi ir neatkārtojami lieli. Es iedomājos, cik daudz tajos ir spēka kaut ko saspiest…” Un, protams, arī nometnes medmāsiņa Džūlija tiek pie īpaši neķītrām zīmītēm. Pieklājīgākā ir šī: “Man liekas, esmu nedaudz apslimis… Šķiet, ka būs jāpaliek karantīnā kādu laiku tavā istabā.”
Es izdzeru pēdējo malku savas bezkofeīna kafijas, ārā atkal gāž. Kalnu galotnēs redzams sniegs, cilvēki tur slēpojot pat jūlijā. Nometnes direktors, ievērojis, ka skatos laukā pa logu, kaut kur no tāluma uzsauc:
_ Vanes, izskatās, ka tu vēl neesi gatava nometnes sākumam, tev ieliet?
1 Benij, ceru, ka tu ieej tikpat dziļi kā tava balss.