Acu kontakts skaniskajā telpā

Acu kontakts starp mūziķiem nav nepieciešams izcila atskaņojuma priekšnoteikums. Diriģentam ir citi līdzekļi, kā noraidīt savu ieceri mūziķiem, un instrumentālisti vajadzīgo informāciju var atrast tehniskajās norādēs nošu lapā. Dažos gadījumos labi pazīstama kolēģa acu skatiens mūziķī var raisīt pat mulsumu, un pārāk ilgs diriģenta skatiens var tikt uztverts kā kritika. Bet reizēm skatiens bez vārdiem translē kaut ko tādu kā draudzība, uzmundrinājums, solidaritāte, kopdarbība, varbūt pat mīlestība, un iespējams, ka šādā acu kontaktā slēpjas mūzikas būtība.

Ariana Toudsa, classical-music.com, 2022. gada 27. maijā

Palaikam ir nācies nemūziķiem mēģināt izskaidrot, ko dara diriģents. Ne vienmēr tas izdodas labi, un tad vieglāk novelt atbildību uz kaut ko metafizisku: piemēram, cilvēki daudzus gadus mācās mūziku, tad sanāk kopā un ar Providences žēlastību dzimst brīnums. Nav grūti noticēt.

Koncertu apmeklētājiem var neienākt prātā, cik daudz racionālā ir mūzikā un muzicēšanā. Līdzīgi kā aiz skaņdarba stāv vesels eksaktu ieroču arsenāls, ar kuriem darbojas komponists, tāpat aiz atskaņojuma ir grēda noklusētu vai mēģinājuma procesā izstrādātu racionālu paņēmienu un žestu, lai kopspēle būtu augstvērtīga.

Desmit gadus biju profesionāls kordziedātājs, un kora alķīmija man diezgan skaidra. Edgaram Račevskim varēja ticēt, kad viņš teica:

– Spēju nodiriģēt dziesmu tikai ar acīm vien.

Mēs tagad nerunājam par Arianas Toudsas piesaukto 400 cilvēku kori; runa ir par samērā nelielu profesionālo vienību, kurā dziedātāji sajūt cits cita ieelpu un muzikālo domugaitu. Tātad drīzāk elpas, ne acu skata dominance. Koristi diez vai griezīsies viens pret otru, lai saskatītos, kad kāds akords smalkāk jāintonē, turpretim vokālā ansamblī saskatīšanās ne tikai iespējama, bet arī nepieciešama, jo nav diriģenta, tātad darbojas acu skats un ieelpa. Piedevām var nejauši gadīties kāda frāze, kur, piemēram, soprāns un tenors dzied skaistas paralēlas tercas, un tad ir prieks pagriezties uz blakus stāvošo Daci Klišāni un ar smaidu acīs pavadīt šo kopīgi izdziedamo pasāžu.

Prātā sarindoju Latvijas diriģentus. Varbūt tas ir distances dēļ (korim diriģents parasti ir tuvāk nekā orķestrim kopumā), bet tāda sajūta, ka kordiriģenti acis izmanto hipnotiskāk. Sigvarda Kļavas pārpasaulīgais dzīlīgums, Māra Sirmā hiperprasīgums, Andra Veismaņa suģestējošie redzokļi – tu kā dziedātājs tajā brīdī viņiem atdodies pilnībā.

Tātad ar kori skaidrs, taču, tikko nonāku instrumentālistu pasaulē, ar apbrīnu vēroju viņus, mēģinot saprast, kas ir labas saspēles un vērtīgas interpretācijas pamatā, un tā saprašana bieži vien nenāk. Kā skatītājs redzu acu skatus, dzirdu ieelpas, pamanu sasmaidīšanos.

Piemēram, orķestris. Kā īsti viņi sāk kopā, kā diriģents spēj vienlaikus parādīt uztakti stīgām un pūtējiem? Ir dzirdēts, ka pūtējiem jārāda drusku agrāk, jo cita instrumenta specifika un skaņa jāsagatavo laicīgāk (vai alojos?), un kur nu vēl orķestrī tie dažādie attālumi, tātad daudzi atšķirīgi skaņas dzimšanas punkti, bet tie visi jāsavāc vienkop, un pašā galā ir timpānists, kam nekāds acu skats nepalīdzēs izrēķināt, cik sekundes simtdaļu agrāk jāsit “pum”, lai tas (“pum”) iekļautos kopējā simfoniskajā audumā, un tā tālāk.

Skatāmies uz instrumentu grupām. Piemēram, čelli. Grupas koncertmeistars (jeb čellu priekšnieks) ir vadošais elements, un visi pārējie skatās uz viņu, jo viņš rāda lociņa virzienus un visādas citādas lietas, ko saprot tikai orķestranti. Skaidrs, ka grupas dalībnieki lieto redzi, lai sekotu koncertmeistara kustībām, tomēr acu kontakta te nav, jo koncertmeistars sēž ar muguru pret grupas biedriem. Cita lieta – pirmā čellista saspēle ar pārējo stīginstrumentu grupu priekšniekiem vai kādu no pūšaminstrumentālistiem.

Bet tad tepat ir Ēriks Kiršfelds, ilggadējs Liepājas Simfoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars, kurš saka:

– Man orķestrī nav nepieciešams, lai diriģents skatītos tieši acīs; galvenais, lai ļauj strādāt un palīdz strādāt.

Andris Poga savukārt uzskata, ka acu kontakts mūziķu komunikācijā ir būtisks. Tas gan ne vienmēr izdodas, jo ir mūziķi, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlas palikt savā drošības laukā.

– Esmu no tiem, kas cenšas komunicēt arī ar skatienu, sevišķi ja skaņdarbs labi zināms, tad var vairāk laika veltīt mūziķiem. Man patīk, ja vismaz ar grupu koncertmeistariem izdodas nodibināt acu kontaktu, kaut gan arī šajā laukā var sastapt orķestrantus, kas man nesaprotamu iemeslu dēļ to nevēlas. Laikmetīgajā mūzikā acu kontaktam būs mazāk iespēju, jo man kā diriģentam jākoncentrējas uz nošu tekstu, bet arī mūziķiem tad ir ciešāk jāseko līdzi notīm.

Slavenais video, kurā Leonards Bernstains Haidna simfonijas atskaņojumu vada tikai ar acīm un grimasēm, nav nekāds cirka brīnums, ja runājam par orķestri ar augstu saspēles kultūru un harismātisku tēlu pie diriģenta pults, tomēr tas diez vai būs paņēmiens, ko izvēlēsies vairums diriģentu vairumā gadījumu. Andris Poga uz jautājumu, vai acis var aizstāt manuālās tehnikas lietojumu, saka:

– Situācijā, kad ceļu satiksme visiem labi zināma, tas ir iespējams, tomēr vai tas nav tāds kā…

Ieminos:

– Šovs?

– Nē, drīzāk koķetērija.

Par orķestra kā organisma organizētību sanāktu atsevišķa tēma. Būtu jānoliek līdzās diezgan daudzi dažādi novērojumi, bet vienu uzreiz var teikt: atšķirsies lielāku un mazāku orķestru mūziķu saspēles filozofija un izjūta, un attieksme pret sajušanu atšķirsies arī Rietumu pieredzē sakņotos orķestros.

Guntim Kuzmam ir liela pieredze kā orķestra mūziķim, solistam, diriģentam un kamermūziķim. Viņaprāt, savstarpējais kontakts kopspēles veidošanā ir izšķirošs:

– Pirmkārt, ir neskaitāmas detaļas, ko var uztvert tikai vizuāli, – lociņa vedums, vālītes pieskāriens sitaminstrumentam, elpas brīdis, ko tuvumā esošie var sajust, pat sadzirdēt; otrkārt, acu skatiens vienmēr saistīts arī ar grimasi un tas saistīts ar mūzikas atskaņojuma raksturu – pat tik primitīvi, ka smaidošs skatiens vai drūma seja var pilnībā mainīt skaņas plūdumu. Cenšos dibināt personīgu acu kontaktu ar visiem procesā iesaistītajiem. Mūzika, kurā ir visiem sajūtama iekšējā pulsācija, ar acu skatienu var operēt daudz vairāk, jo acs nav piesieta tikai notīm. Pilnīgs pretstats nāk prātā – Karajana diriģēšana ar aizvērtām acīm. Personīgi to nekad neesmu pieņēmis kā labu, lai gan viņa ieraksti ir fenomenāli augstā kvalitātē. Tomēr Karajana aizvērtās acis man rada atsvešinātības un tādu kā aukstuma iespaidu. Atceroties tūkstošiem stundu, ko pavadīju orķestranta lomā, vienmēr esmu jutis iedrošinājumu, ja diriģents ar mani ir acu kontaktā. Šeit darbojas jau pieminētā grimase: to nolasot, orķestrants darbojas kā emocijas spogulis. Vismaz man šķiet, ka acīs ieliktā emocija pārraidās un transformējas kādā citā atmosfērā.

Domājot par skatieniem, atcerējos Britena operas “Mazais skursteņslauķis” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā 80. gadu sākumā. Tur, inscenējot operas iestudēšanas procesu jeb rādot skatītājiem, kā top opera, diriģents Valentīns Bogoļubovs jaunajiem talantiem, kas spēlēja bērnus, piekodināja rūpīgi skatīties uz diriģentu. Viens no talantiem iebilda, ka viņam taču pakausī nav acu, un tika aprāts. Diriģents paziņoja, ka viņš gan nepārtraukti manot, kas notiek visapkārt, uz ko talants paziņoja, ka tad jau diriģents laikam esot pats Šerloks Holmss.

Patiešām, operas izrādē solistam jāspēj dzīvot 360 grādu skaniskajā telpā, pat ārpus perifērās redzes lauka. Un tomēr bez acu kontakta nekādi. Dziedātāja Evija Martinsone saka:

– Man diriģenta acu skats ir ļoti svarīgs! Mēs kā svētā trīsvienība – diriģents, orķestris, dziedātāji – topam viens. Kopā veidojam, radām mūziku. Ar skatuves partneri acu skatiens ir… Teorētiski viss. Bet realitātē… Ja nav šī skatiena, tad rodas sajūta kā vienam kaujā pret gandrīz tūkstoš skatītājiem. Ir liela bauda muzicēt ar redzīgām un jūtošām acīm.

Muzicēšanas formas ir dažādas, bet vissmalkākā sajušana droši vien ir kamermūzikā.

Pianiste Agnese Egliņa uzskata, ka daudz svarīgāka par acu skatu ir kopīga elpošana, ieelpa:

– Skatuves partnera acu skatu bieži vien uztveru jau kā signālu, ka jāuzmanās no kaut kā.

Vijolniece Marta Spārniņa uzsver gan skatiena, gan kopīgas elpošanas nozīmi un piekrīt Agnesei, ka kopīga elpošana un partnermūziķa sajušana ir svarīgāka par skatienu:

– Paļaušanās citam uz citu un kopīga ļaušanās mūzikas plūdumam šķiet svarīgākais. Skatiens vai elpa tam var palīdzēt.

Franču klavesīnists un ērģelnieks Fredijs Ešelberžē ieminas, ka viņam svarīgākā antena ir auss, pēc tam ieelpa un tikai pēc tam acs.

Jau piesauktais Ēriks Kiršfelds metafizikai noņem mazliet filharmoniskās burvības un uzsver, ka, piemēram, stīgu kvartetā un jebkurā kameransamblī vispār viss atkarīgs no saspēles ilguma, noteikti ne no skatīšanās uz partnera pirkstiem. Jā, kad sastopas iepriekš nepazīstami mūziķi, pastiprinātā modrībā atrodas visas maņas. Bet kopumā visu nosaka profesionalitāte un saspēles rūdījums. (Latvijā profesionālu kameransambļu nav kopš 90. gadu sākuma. Arī stīgu kvarteta mūziķiem būtu katru dienu jānāk uz darbu, tāpat kā orķestrantiem.)

Mēs, kas nespēlējam ne orķestrī, ne kameransamblī, nekad līdz galam nesapratīsim to mehānismu, kas sakņojas maņās, pieredzē, profesionalitātē, talantā un spējā sarunāties skaņu valodā. Tur iesaistīta matemātika, spēles tehnika, izglītība, redzesloks un cilvēciskās kvalitātes. Un tad iejaucas kaut kāds spēks, kas to visu saslēdz. Tādos vakaros mēs sakām: bija notikums.

Ir diezgan daudz normālu vidējas kvalitātes koncertu. Īsteni lieli notikumi notiek reti. Kad tie mūs saviļņo līdz dziļas laimes sajūtai, analīze atkāpjas.