Pret pastāvošo iekārtu

Ar Rēzeknē dzimušo Benesu Aijo četrus gadus kopā mācījāmies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Ja neskaita dažus šrilankiešu viesstudentus, kas reizumis ieradās uz lekcijām cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā, Beness bija vienīgais citas ādas krāsas students mūsu fakultātes ēkā. Viņš pārsteidza ar savām plašajām zināšanām par dzīvnieku valsti, īpaši par abiniekiem. Maz bija jaunu tēmu, par kurām Beness nebūtu jau lasījis iepriekš.

Par politiku un sociālo taisnīgumu viņš ierunājās ik pa laikam, taču domubiedru fakultātē nebija daudz. Vairums biologu ir apolitiski, īpaši “lauka” jeb tā dēvētie “zaļie” biologi, kas dienām un nedēļām ilgi ir projām pētījumos mežos, purvos, piekrastē vai jūrā. Mēs zinājām par Benesa biežajām darbavietas maiņām un par viņa piedalīšanos 9. maija mītiņā. Fotogrāfija ar Benesu ar sarkanām tulpēm rokās Otrā pasaules kara veterānu vidū tika plaši tiražēta presē. Taču mums viņš bija un palika viens no kursabiedriem, līdz kādu dienu uz fakultāti atnākušie policisti un drošības dienestu darbinieki sāka iztaujāt kursabiedrus un universitātes darbiniekus. Beness bija kļuvis par nacionālboļševiku. Tagad, pēc sešiem gadiem viņš par savu politisko uzskatu paušanu ir nokļuvis neatkarīgās Latvijas cietumā, un mūsu valsts krievvalodīgie mēdiji viņu nodēvējuši par vienīgo politieslodzīto Eiropas Savienībā. Ar viņa tiesneša Kaparšmita un Ieslodzījumu vietu pārvaldes atļauju mūsu saruna notika Centrālcietumā, kur vieninieku kamerā Beness atrodas kopš Rīgas apgabaltiesas šī gada 28. janvāra lēmuma, kad viņam piesprieda deviņus mēnešus cietumsoda.

Kaspars Goba:Par ko tevi īsti iesēdināja?

Beness Aijo: 81. pants. Par aicinājumu gāzt valsts iekārtu.

Goba: Vai tas ir par to, ka tu uz sienas uzrakstīji, ka Šķēle ir zaglis?

Aijo: Šī ir otrā krimināllieta. Pirms kāda laika bija lieta par to pašu pantu. Bija tiesa, bet mani no tiesas zāles atbrīvoja. Es varēju atrasties brīvībā, brīvi nodarboties ar sabiedrisko un politisko darbību, gatavoties vēlēšanām. Mūsu organizācija – nacionālboļševiki – gatavojās reģistrēt partiju, piedalīties Saeimas vēlēšanās, mēģināt izveidot koalīciju ar kreisajiem spēkiem, un tādēļ varas iestādes, no mana viedokļa, safabricēja otru krimināllietu, lai traucētu manu miermīlīgo politisko darbību un nedotu iespēju piedalīties 9. Saeimas vēlēšanās.

Goba: Kad Rubiks bija cietumā, viņš varēja balotēties. Tas taču nav šķērslis?

Aijo: Principā nav šķērslis. Taču tas ir šķērslis manai politiskajai darbībai, es nevaru piedalīties akcijās, mītiņos, demonstrācijās. Tiesa bija noteikta 26. aprīlī, tas ir, mani taisījās iesēdināt. Es iesniedzu apelāciju, bet lēmums nestājās spēkā. Es pieteicu politisko badastreiku, 27 dienas badojos, izvirzīju tehnokrātiskajam režīmam vairākas politiskas prasības, tai skaitā, pārtraukt izmeklēšanu attiecībā uz kreisās opozīcijas darboņiem – anulēt lietu attiecībā uz grupējumu “Obščestvo pobedi”, kas tika uzsākta 2003. gadā, un lietu pret Vladimiru Lindermanu.

Goba: Arī iepriekšējās sarkanās revolūcijas saknes meklējamas Latvijā.

Aijo: Latviešiem ir raksturīgs nacionālisms. Mēs zinām šī nacionālisma izcelsmi. 700 gadi – vācieši, zviedri, poļi. Un pamazām latviešiem izveidojās nacionālās nepilnvērtības sajūta. Atcerēsimies 1917. gadu, kad viens no krievu revolūcijas virzītājspēkiem bija latviešu sarkanie strēlnieki. Atcerēsimies Lāci, atcerēsimies Smilgu, Rudzutaku.

Goba: No kurienes, tavuprāt, ir radušies cilvēki un kā viņi ir kļuvuši par tiem, kas viņi ir šobrīd?

Aijo: Es ticu evolūcijas attīstības ceļam. Es uzskatu, ka cilvēks un citas dzīvās radības miljonu gadu laikā ir attīstījušies no primitīvākām būtnēm. Mēs tagad redzam, ka cilvēks savā evolūcijas ceļā šobrīd ir sasniedzis virsotni, attiecībā uz smadzeņu attīstību, uz ekstremitāšu attīstību un tā tālāk. Šobrīd evolūcija ir pārnesta no fiziskā plāna, uz evolūciju sociāli ekonomiskajā plāksnē.

Goba: Kā tu skaties uz faktu, ka cilvēki ir cēlušies no Āfrikas?

Aijo: No Āfrikas? Nu, nekā neskatos. Mēs zinām, ka tur bija visattīstītākie primāti. Nesen dzirdēju, ka Tanzānijā atkal atklāta jauna pērtiķu suga. Āfrikā ir visattīstītākie dzīvnieku pasaules pārstāvji, līdz ar to arī loģiski, ka evolūcija ir sākusies no turienes. Nu, nekādi neskatos, tā vienkārši ir sanācis. Reģions acīmredzot bija vissiltākais, vissaulainākais, un tas veicināja evolūciju. Ziemeļu reģionos evolūciju ietekmē nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu, par mitekli.

Goba: Arī latviešu agrīnie senči ir bijuši melnādaini. Vai tev kādreiz nācies to izskaidrot?

Aijo: Kas ir rasisma iemesls? Visas šīs organizācijas – Pērkonkrusts, Nacionālo spēku savienība, skinhedi... Viņu rašanās iemesls ir dziļi šķirisks. Eksistē atsevišķi politiskie spēki, buržuāzijas spēki, kas speciāli organizē sadursmes dažādu rasu grupējumu starpā, lai novērstu tautas uzmanību no sociāla rakstura jautājumu risināšanas, no cīņas par savam tiesībām. Nacismu, nacionālismu stimulē valdošā vara, režīms. Viss rasisms ir sācies tikai pēdējā laikā. Politiķi nespēj atrisināt sociāli ekonomiskās un politiskās problēmas un tad nu kurina cilvēkus vienu pret otru. Dažadie radikālie jaunatnes grupējumi, nacisti, geji un vinu pretinieki – tos visus uztur tādi kā Šlesers un citi žuļiki.

Goba: Kas ir tavi vecvecāki no mammas puses?

Aijo: Esmu cēlies no Latgales vecticībniekiem… Vispār, Aleksandrs Dugins – viens no nacionālboļševisma pamatlicējiem – uzskata, ka nacionālboļševisma saknes nāk no vecticībniekiem. Nacionālboļševiki nav komunisti, tas ir noteikts krievu nacionālisma un boļševisma savienojums. Krievi savas mentalitātes īpatnību dēļ atšķiras ar īpaša veida kolektīvismu, pastāvīgi savācas organizācijās, grupās, sliecas uz sociālismu.

Goba: Kāpēc?

Aijo: Krievija atrodas pašos ziemeļos, salīdzinot ar citām pasaules tautām, tajā ir visnelabvēlīgākie apkārtējās vides apstākļi. 70 procenti Krievijas atrodas darbībai nelabvēlīgos rajonos – Sibīrija, pastāvīgs sals un tā tālāk. Lai šajos apstākļos izdzīvotu, nākas čupoties, draudzēties vienam ar otru... Bet mans viedoklis ir, ka sociālistiska valsts, sociālistiski ekonomiska formācija ir labvēlīga ne tikai ziemeļiem.

Goba: Vai tu esi ietekmējies arī no sava tēva?

Aijo: Mans tēvs bija zinātņu doktors Ugandā. Viņš bija beidzis Maskavas universitātes lauksaimniecības nodaļu un aizstāvēja doktora disertāciju. No viņa varbūt nāk mana aizraušanās ar bioloģiju, es arī nodarbojos ar zinātnisko darbu.

Goba: Par ko tu vispirms interesējies kā biologs?

Aijo: Galvenokārt mani interesēja bezastaiņi. No mūsējiem es turēju dīķa vardi, zaļo krupi, bet no puseksotiskajiem tur bija dominikāņu kurkstošā, aga krupis, man bija vairāki akvaterāriji, es tos vairoju, rīkoju īpašu ziemošanas periodu, lai, izmainot apkārtējās vides nosacījumus, stimulētu hormonālo attīstību. Rezultāts bija veiksmīga vairošanās. Es aktīvi sadarbojos ar Rēzeknes akvaterāriju. Mums Rēzeknē ir neliels zoodārzs, tur arī dzīvo eksotiskie dzīvnieki. Iespējams, tieši aktīvā sadarbība ar viņiem jau bērnībā manī attīstīja interesi tieši pret šiem dzīvniekiem – pitoniem, vardēm, ķirzakām, zivīm.

Goba: Kā tevi uztver Rēzeknē?

Aijo: Normālas attiecības. Skolā gadījās, ka uzjautrinājās, bet nekādas ņirgāšanās nebija. Rasisms ir sācies pēdējā laikā, kad saasinājās nacionālās attiecības. Nepatīkami... mēs redzam Dāvida šovā, kā par mani izteicās, tur mani apvainoja latviešu nacionālisti, un tomēr prokuratūra atteicās ierosināt krimināllietu...

Goba: Kāda ir tava mīļākās bērnības grāmata?

Aijo: Tūlīt padomāšu. Hm... Kas mani bērnībā visvairāk interesēja?... Grūti pateikt. Laikam stāsti par dzīvniekiem. Tūlīt atcerēšos... Vēl Ļeņina darbu izlase 3 sējumos. Izlasīju jau skolā.

Goba: Vai tas nozīmē, ka politika tevi ieinteresēja jau ļoti agri?

Aijo: Man tad bija varbūt astoņi, desmit gadi. Dziesmu un haosa periodā 90. gadu sākumā. Atceros, Rēzeknē notika vēlēšanas, no vienas puses bija gorkoma priekšsēdētājs Pitkēvics. Varbūt to sarunu iespaidā, kas bija mājās, paziņu vidū, es sāku viņu atbalstīt, pats zīmēju aģitācijas plakātiņus, līmēju Pitkēvica fotogrāfijas uz kartona ­– “balsojiet par Pitkēvicu” un metu pastkastītēs. Nebiju nekādos grupējumos, nekur, tikai sarunu iespaidā.

Goba: Tev liks, ka tā vajag rīkoties, ka tā ir pareiza izvēle?

Aijo: Jā! Lai gan mēs zinām, ka vēlāk šis Pitkēvics apburžuaziskojās, sāka nodarboties ar biznesu. Elite dabūja piekļuvi milzīgiem valsts līdzekļiem, izmantojot Savienības sabrukumu, lai juridiski nodrošinātu sev tiesibas ne vien izmantot, bet arī konvertēt valsts ipašumu privātīpašumā.

Goba: Kad tu meti lapiņas, par ko tu domāji, kas tevi virzīja?

Aijo: Es domāju, ka kaut kādi cilvēki, sabiedrība, izlasot šīs lapiņas, tiešām ies balsot par šo cilvēku, kurš veicinās to, lai mēs saglabātu mūsu padomju sociālistisko sabiedrību. Īstenībā tas bija veltīgi.

Goba: Cik tev bija sekotāju, kad tu meti tās lapiņas? Vai kāds atbalstīja tavas idejas?

Aijo: Nē. Es biju viens. Es pastāvīgi apgrozījos pieaugušo kompanijās, tad vēl ģimenē, viņi skatījās TV, pučs un tā tālāk. Un tādā veidā noformējās domāšanas veids, uzskatu sistēma. No ģimenes, radiniekiem.

Goba: No kurienes tevī vēlme domāt par sabiedrību?

Aijo: Nu kā?! Esmu šajā sabiedrībā dzimis, izaudzis, ieguvis izglītību, te dzīvoja mani vecāki, es mīlēju šo sabiedrību, es biju oktobrēns, biju pionieris, domāju, ka aizstāvēšu savu dzimteni līdz pēdējai asins lāsei, bet te atnāk jauni cilvēki un saka – tu esi kļūdījies, mēs esam labie, viņi ir ienaidnieki. Un kas? Man tagad ir jākļūst par nodevēju, ja? Kāpēc man jāatsakās no tiem ideāliem tikai tāpēc, ka atnāca citi cilvēki?

Goba: Cik jūs īsti esat?

Aijo: Latvijā mūsu ir daži simti.
Apmēram 400. Rēzeknē, Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Jūrmalā. Krievijā 300 tūkstoši. Mūsu cilvēki ir Izraēlā, ebreji, ir cilvēki Beļģijā, Anglijā, Baltkrievijā, kur viņi faktiski atbalsta batjku Lukašenko. Lukašenko, kurš neko sliktu Latvijai nav izdarījis, tagad ir melnajā sarakstā un nevar braukt... Baltkrievija, starp citu ir vienīgā valsts, kur nacionālboļševiki atbalsta valdošos spēkus.

Goba: Vai tev nekad nav teikuši, ka tavas idejas ir pārāk plašas un sarežģītas un nav saprotamas lielākajai iedzīvotāju daļai?

Aijo: Kāpēc nesaprotamas? Tagad, piemēram, mūsu minimālā programma ir demokrātiska parauga buržuāziska valsts, pēc Eiropas parauga. Mēs sadarbojamies ar tādiem sabiedriskiem veidojumiem kā Latvijas sociālistiskā partija, kopīgi rīkojam akcijas, ļoti atbalstām, cienām, es ar lielu cieņu izturos pret Rubiku... Kas nav saprotams? Ļaudīm ir skaidrs, par ko mēs iestājamies. Rupji runājot, kur ir nacionālboļševisma būtība?
Mēs gribam uzcelt taisnīgāku sociālistisku sabiedrību... Bet mēs uzsveram krieviski nacionālās iezīmes, kolektīvismu, tādēļ mēs uzskatām, ka šeit par sociālistiskās kustības līderiem jābūt tomēr vairāk krieviem. Latviešu nacionālisti saka – Latviju tikai latviešiem, bet mēs gribam to realizēt nevis mūsu nācijas hegemonijas interesēs, bet visu iedzīvotāju uzplaukumam, neatkarīgi no nācijas, nacionalitātes.

Goba: Pastāv viedoklis, ka jūsu organizāciju finansē Krievija.

Aijo: Nē, nē. Mūs neviens nefinansē. Es pēdējo laiku pastāvīgi strādāju par dārznieku dažādās firmās. Mēs liekam kopā naudu, pērkam, piemēram, lapiņas, plakātus. Lai organizētu kādu piketu, kādi 30-40 lati aiziet.

Goba: Vai tā šķiru situācija, līdz kurai esam nonākuši pēdējo 2000 gadu laikā, ir loģisks evolūcijas rezultāts? Vienīgā attīstības iespēja mūsu sugai?

Aijo: Reāls sabiedriski politisko procesu regulators ir ražošanas līdzekļu un spēku attīstības raksturs un līmenis. Sabiedrībā notiekošie ekonomiskie procesi nosaka tagadējo valstisko iekārtu. Tas ir dabiski, progresīvi. Bet tas, ko es redzu tagad Latvijā, ir dziļš regress. Politiskās un ekonomiskās attīstības ceļš nav pareizs. Ar to jācīnās.

Goba: Tev kā Latvijas pilsonim ir ļoti aktīva nostāja nepilsoņu un krievu skolu jautājumā.

Aijo: Esmu par integrāciju, bet augstākā, progresīvākā līmenī, kad krievu un latviešu darbaļaudis apvienosies cīņai pret buržuāziju – kā krievu, tā latviešu un ebreju. Repše ar skolu reformu ir nacists, kas atvēra latviešu tautai elles vārtus, iestājoties ES. Mēs zinām, ka Eināra Repšes finansists ir Belokoņs – Baltic International Bank, viņš nav latvietis, viņš finansē tikai latviešu nacionālismu, dala varu. Mēs, nacionālboļševiki, redzam sociālo un nacionālo sastāvdaļās. Daži saka – jūs, krievu nacionālisti, jūs krievus stādāt augstāk par citiem – tas ir nonsenss!

Es uzskatu, ka krievu nācijas iznīcināšana Latvijā ir viens no buržuāzijas cīņas veidiem pret darbaļaudīm. Krievu skolu iznīcināšana nav akcija pret krieviem, tas nenozīmē, ka nacionālisti ienīst un grib izdzīt krievus, tā ir akcija kā pret krieviem, tā pret latviešiem. Tas ir galvenais – nevis nacionāli iemesli, bet šķiru motīvi ir visam pamatā.

Goba: Vai tu redzi iespēju šos jautājumus risināt pārrunu ceļā ar esošo valdību?

Aijo: Pie varas ir jānāk citai šķirai. Demokrātiskas ievirzes politiķi uzskata, ka mums jāiet uz dialogu ar latviešu kopienu un jāpaskaidro viņiem, ka reforma – tas ir slikti. Bet, atvainojiet, latvieši, pirmkārt, atsakās no dialoga, bet, otrkārt, ar revolucionāriem nevar iziet uz dialogu. Ar revolucionāriem neviens nesēžas pie pārrunu galda. Mums ir jāapvienojas ar latviešiem, jā, bet tikai uz augstāka – šķiru līmeņa. Mums jāpaskaidro latviešiem, ka mēs cīnāmies ne tāpēc, lai noturētu savu krievu hegemoniju, mums jāpaskaidro, ka tas, ka iznīcina krievu skolas, kaitē gan viņiem, gan mums, degradē arī latviešu valodu. Latviešu nacionālistiskajām partijām ir dziļi uzspļaut gan krieviem, gan latviešiem, viņi domā tikai par sava biznesa uzplaukumu. Mums ar varu atņēma mūsu valodu, pilsonību. Mēs nepretendējam uz latviešu dzīves telpu, mēs gribam atgriezt to, ko mums ar varu atņēma. Mēs to gribam paskaidrot latviešiem, legāli – vēlēšanu ceļā. Valsts uzskata, ka mēs gribam vardarbīgi. Mēs saprotam, ka tagad latviešu iedzīvotāji galvenokārt balso par labējām
partijām – skaidrs, ka viņu pusē būs gan armija, gan policija. Lai kaut ko vardarbīgi mainītu, mums vajadzīga sava armija, bet es savā dzīvē ieroci nekad neesmu rokās turējis, es esmu vardarbības pretinieks. Vardarbība – tas ir tas, ko realizē mūsu valsts: zems dzīves līmenis, totāla nabadzība, ņirgāšanās par tautu, tautu izmet no denacionalizētajām mājām, ap 80 bomži gāja bojā šogad uz ielām, tauta nodzeras. Tas ir genocīds, ko realizēja Hitlers. Hops! – visus ebrejus. Mūsējie to dara pakāpeniski, permanenti, bet ar tādu pašu nežēlību, ar bībelisku nežēlību realizē savas pašas tautas iedzīvotāju genocīdu. Tāpēc es cīnos pret šo režīmu – nevis pret latviešu, krievu vai ebreju nāciju. Pret valdošo režīmu.

Goba: Vai vari pateikt pāris teikumus – kas tu esi?

Aijo: Es?... Grūti pateikt. Nu kā? (Ļoti gara pauze.) Esmu cilvēks, kas aktīvi nodarbojas ar sabiedrisko darbību... un kas grib izmainīt mūsu valsts sabiedriski ekonomisko un politisko iekārtu, tādēļ ir pakļauts visām iespējamām represijām no valdošās tehnokrātiskās kliķes puses. Lūk, tā... Brīvajā laikā es nodarbojos ar abinieku studijām un veicu zinātnisko darbu, un vēl interesējos par smago mūziku, metālu, brutālo black, tā....

Goba: Kā tu redzi Benesu Aijo trīsdesmit piecos gados?

Aijo: Ceru, ka ap to laiku valdošā partija Latvijā būs nacionālboļševiku partija, es aktīvi piedalīšos valstiskajā iekārtā un paaugstināsies dzīves līmenis materiālā un morālā plāksnē.

Goba: Vai vari īsumā pastāstīt par radikālajām organizācijām Latvijā? Latvijas presē tas viss kaut kā kopā...

Aijo: Principā mēs esam radikāļi, mums ir savs radikālais uzskats, bet mēs neesam ekstrēmisti. No pašiem ekstrēmākajiem ir Nacionālo spēku savienība, tad tas Garda, Pērkoņkrusts, kas uzspridzināja Uzvaras pieminekli – es to neskaitu par organizāciju, vienkārši noziedznieku banda. “Visu Latvijai!” – nacionālistiska, krievus vagoniem grib izsūtīt, “Klubs 415” , TBLNK… Krievu vidū ekstrēmistu nav.

Mēs vairāk aizstāvam krievu tiesības, divkopienu sabiedrību, uzsveram krievu un latviešu apvienošanos. Mēs šajā ziņā esam vairāk internacionāli. Mums ir vairāk humāna patosa. Mums nav bijušas nevienas akcijas pret latviešiem. Kāpēc no mums baidās? Faktiski mēs esam vienīgā radikālā, bet ne ekstremālā, miermīlīgā organizācija, kas uzstājas par revolucionāru sabiedrības pārveidi, bet bez vardarbības.

Goba: Kas tev patīk dārznieka darbā?

Aijo: Nu, svaigā gaisā. Daba, tas ir vērtīgi. Patīkami – veselā miesā vesels gars, kā saka.

Goba: Kāpēc tad tu izvēlējies dzīvot Rīgā un nodarboties ar utopiskām idejām?

Aijo: Bet ko man darīt citu? Mans mērķis ir uzlabot mūsu sabiedrību. Tās nav utopiskas idejas! Nav nekā utopiska, ka mēs izstāsimies no ES, no NATO. Tas ir normāli.

Goba: Vai tu tici, ka cilvēks bioloģiski var radīt labāku sabiedrību, kur būtu taisnīgums, kur visi visu saprastu...

Aijo: Nu, protams! Tā nav abstrakcija! Ir noteikti politiski spēki Latvijā, progresīvi, regresīvi...

Goba: Aiz tā visa stāv cilvēki, kuriem ir tīri bioloģiskas vajadzības...

Aijo: Kastas, grupējumi...

Goba: Cilvēki!!! Kādas šķiras?! Cilvēki, kas grib daudz labāk nekā citi...

Aijo: Bet kāds grib tikai sev un arvien vairāk – man, man, bet cits grib man normāli, viņam normāli... pensionāram...

Goba: Neticu, ka problēma ir Latvijas
vai kādas citas valsts sistēmā. Eksistē un vienmēr ir eksistējusi barības piramīda – tās apakša strādā uz augšu. Noteiktā līmenī cilvēki sāk strādāt tikai sev, un pašā augšā ir tie, kuru labā strādā tie, kas ir pašā apakšā. Un tā vietā, lai mainītu sistēmu, cilvēki
sapņo nokļūt no apakšas augšā.
Tā nav buržuāziska psiholoģija. Tā ir bioloģiska vēlme pēc labākas barības, labākas, drošākas alas, šajā gadījumā mājas, labākas mātītes…

Aijo: Eksistē Kants, kategoriskais imperatīvs. Cilvēkam ir nepieciešamība iekarot, iet zagt, bet viņš neslepkavo un nezog ne tikai tāpēc, ka viņu ierobežo, bet arī tāpēc, ka viņam ir morāli ētiski principi, sirdsapziņa, dvēsele. Ir nesatricināmi, nekur neapstiprināti jēdzieni un taisnīguma principi. No vienas puses, cilvēkam ir jāpaceļas, bet ne par šķērsli citiem. Tā ir konkurence. Katru gadu pasaulē vairāki tūkstoši firmu pazūd, pašnāvības utt. Vai tā ir normāla sabiedrība? Stiprais izsitas, bet viņš sit vājo. Es uzskatu, ka tiem jābūt līdzsvarā. No katra pēc iespējām, katram pēc darba.

Goba: Vai esi domājis par to, kur nokļūsi pēc visa šī ?

Aijo: Pēc ieslodzījuma?

Goba: Nē, pēc savas nāves.

Aijo: Nē, nedomāju. Nēē... nē... Man nav tādu pārdomu.

Goba: Tu savā dzīvē esi pārdzīvojis arī smagu autoavāriju. Vai pēc tās Tu nesāki domāt par nāvi vairāk?

Aijo: Nē. Tiesa gan šo faktu mēģināja izmantot tiesvedībā pret mani. Gribēja pierādīt, ka es esmu psihiski nenormāls un mani jāizolē no sabiedrības. Es pats aizgāju uz psihiatrisko centru uz diagnostiku, un ārsti pilnībā apliecināja, ka esmu psihiski vesels. Uz cietumu atnāca psihiatrs un atkal izdarīja slēdzienu, ka esmu psihiski pilnīgi normāls cilvēks. Gan jau varas atkal atradīs kādu iemeslu, lai padarītu mani par psihiski neveselu. Ja mani padarīs par psihiski neveselu, tad, atceries, ka es teicu, ka tā mēģinās darīt. Tā būs provokācija!

Goba: Tev patīk Nelsons Mandela un Če Gevara?

Aijo: Nē. Par saviem skolotājiem mēs, protams, uzskatām Ļimonovu. Mums nevar piesiet ne rasismu, ne nacismu, ne nacionālismu, ne ksenofobiju. Mēs ļoti mīlam visas nacionalitātes, mēs esam par visu tautu sadarbību un sadraudzību. Un šajā valstī pēc likuma drīkst aicināt ar vēlēšanu palīdzību izmainīt valsts iekārtu – legāli. Man to pat prokurors teica, var, taču legāli, ne vardarbīgi. Es to ne no viena neslēpju, ka mēs gribam likvidēt pastāvošo iekārtu. Lai mūs iegāztu, par mums fabricē lietas, ka mēs gribam to izdarīt ar varu. Tas būtu Latvijas likumdošanas pārkāpums. Bet mēs likumdošanu nepārkāpjam. Mēs likumus necienām, taču tos ievērojam.