Precējusies ar Ediju

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Precējusies ar Ediju

Robinas Deividsones grāmata Tracks, stāsts par viņas ceļojumu pāri Austrālijas rietumu tuksnešiem kamieļa mugurā, iznāca 1980. gadā un ieguva popularitāti angliski runājošajās zemēs. Viņas jaunākā grāmata Desert Places par diviem klejotājcilšu vidū pavadītajiem gadiem Indijas ziemeļrietumos. Stāsts par aborigēnu Ediju publicēts žurnālā Granta.

Austrālijas fotogrāfijas no Ginta Māldera personīgā arhīva

Man jau bija pāri divdesmit, kad pirmo reizi sastapos ar aborigēnu. Melnie austrālieši bija tikai viens procents iedzīvotāju, un šis viens procents galvenokārt apdzīvoja rezervātus provinces mazpilsētiņu tuvumā vai valdības un kristīgo misiju izveidotas apmetnes citādi neskartā vidē.

Redzami viņi nebija, taču tas nenozīmē, ka viņu klātbūtne nebūtu jūtama. Starp manas ģimenes fotogrāfijām ir arī attēls Melno apmetne. Šķiet, tas uzņemts ap 20. gadsimta sākumu kādā no maniem senčiem piederošajām lopaudzētavām. Starp ķeburainiem gumijkokiem izkaisītas “kuprītes”, nojumes, kas sastiķētas no lokaniem koku dzinumiem pārvilktiem audekla gabaliem. Attēlā redzamas trīs melnās sievietes, kas tērpušās Viktorijas laikmeta kleitās ar augstām apkaklītēm, vīrietis kovboja apģērbā un daži bērni. Viņi visi skatās kameras virzienā, taču no simt metru attāluma. Gumijkoki bija labi pazīstami, tomēr mani nekad neatstāja sajūta, ka lūkojos svešā teritorijā. Šie simt metri bija zona, kas nošķīra divas pasaules; pasaules, kuras gan mitinājās vienā telpā, taču savā starpā nebija saistītas.

Mana pirmā tikšanās ar aborigēniem notika septiņdesmito gadu sākumā Alisspringsā, kurp biju devusies, lai sagatavotos ceļojumam uz rietumiem — pāri visam kontinentam, viena, kamieļa mugurā. Biju tikko izkāpusi no Sidnejas vilciena. Man līdzi bija suns, seši dolāri, neliels koferītis un viena tabakas paciņa.

Apstulbusi klīdu apkārt, meklēdama kādu lētu apmešanās vietu, kad mani apturēja vecs aborigēns, lai palūgtu cigareti. Es pasniedzu viņam tabakas vīstokli, kuru viņš iebāza kabatā līdz ar tinamajiem papīrīšiem un sērkociņiem, tādējādi lieku reizi nodemonstrēdams visiem pasaules nomadiem, bet sevišķi medniekiem-vācējiem raksturīgo viltību: izspiest no apkārtējās vides — šajā gadījumā no vainas apziņas apsēsta baltā cilvēka — visu dzīvei nepieciešamo.

Tolaik Alisspringsu būtu grūti nosaukt pat par provinces pilsētu. Tur bija divi krodziņi, kafejnīca — viena no tām, kur piedāvā tēju, baltmaizi un dažādus grillētus ēdienus — un itāļu pusdienotava Pie Sorentino. Vai varbūt Pie Sorentino parādījās vēlāk. Šis pirmais gads manā atmiņā iznirst it kā caur biezu putekļu mākoni: izsusējušas upju gultnes, melno apmetnes, sarkano upes gumijkoku audzes, rejoši suņi, nepievilcība, vientulība, spriedze starp rasēm.

9RigasLaiks_14

Apmešanās vietu es atradu dažas jūdzes ārpus pilsētas — tā bija pamesta akmens māja bez jumta, kuru balstīja vīģeskoki un pie dzīvības uzturēja čūskas. Otrpus upes gultnei bija viena no pilsētiņas tuvumā ierīkotajām aborigēnu apmetnēm. Tur dzīvoja tie, kuriem patiesībā piederēja zeme ap Alisspringsu un uz ziemeļiem no tās. Viņi mitinājās zem plastikāta plēvēm un viļņotā skārda plāksnēm vai pamestu automašīnu salonos. Viņiem nebija tekoša ūdens.

Ar dažiem no viņiem biju pazīstama, bet vienu, veco Adu Baksteri, es uzskatīju par draugu. Reizēm es viņu apciemoju un noraudzījos, kā viņa pamazām sadzeras līdz pilnīgam prāta aptumsumam vai strīdas ar kārtējo vīrieti savā balto, bezcerīgo mīļāko bezgalīgajā virknē. Reizēm pie manis ciemojās apmetnes sievietes, nobažījušās, ka dzīvoju viena un neaizsargāta. Es piecietu viņu sabiedrību un reizēm pat par to priecājos, taču nemānīju sevi ar ilūzijām, ka saprotu viņu pasauli vai ka viņas spēj saprast prieku, ko man sagādā vientulība.

Sagadīšanās dēļ biju nokļuvusi Alisspringsā īsi pirms pirmajiem satricinājumiem, ko izraisīja Zemes īpašumtiesību likuma pieņemšana — tas paredzēja, ka neapdzīvotus Ziemeļu teritorijas tuksneša gabalus sev var pieprasīt aborigēnu klani, ar noteikumu, ka savu “īpašumtiesību” autentiskums viņiem jāspēj pierādīt balto tribunālam. Piepeši pilsētiņa vai mudžēja no “dienvidu labdariem” — jauniem, pilsētā augušiem, kreisi noskaņotiem skolotājiem, advokātiem, ārstiem, antropologiem, valodniekiem, māksliniekiem — kuri bija ieradušies likt lietā savas iemaņas aborigēnu labā. Likuma īstenošanai vietējie bija izveidojuši nelielu organizāciju ar nosaukumu Centrālā zemes padome. Tā sāka apaugt ar sīkiem birokrātiskiem organismiem, no kuriem katrs nodarbojās ar kādu atsevišķu Likuma aspektu — veselības aizsardzību, dzīvokļu jautājumiem, izglītību, komunikācijām. Katra šī veidojuma priekšgalā skaitījās aborigēni, taču viņi nevarēja iztikt bez ekspertu pakalpojumiem, un tos nodrošināja minētie “labdari”. Austrālijas mežonīgo krūmaini bija ieņēmusi pilsēta.

Reakcija bija iepriekš paredzama: uzraksti Rights for Whites[1] un sīks, nožēlojams Kukluksklana variants. Taču īstā cīņa risinājās (un risinās vēl šodien) ar Ziemeļu teritorijas valdību, federālo valdību, ar pastorātu un raktuvju lobijiem.

Sākumā es turējos malā no šiem jaunatnācējiem, kuru tad nebija vairāk par divdesmit. Mani uz Alisspringsu bija atveduši pavisam citi iemesli, un kaut gan es simpatizēju viņu lietai, manu prātu nodarbināja kas cits. Taču mazpamazām viņi mani nokausēja tiktāl, ka es vairs nepretojos un biju ar mieru draudzēties. Neparastos apstākļos izveidojušās, šīs draudzības izrādījās ilgstošas. Kad 1977. gada martā es no Alisspringsas devos savā ceļojumā, pilsētiņa jau bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Viena no lielajām, neatrisināmajām mīklām ir — kāpēc viens konkrēts cilvēks mūs saista vairāk nekā cits. Vieglāk to izskaidrot tad, ja abiem iesaistītajiem ir viena valoda un līdzīga pasaules uztvere. Bet kāpēc es momentā pievērsu uzmanību Edijam, nevis kādam no ļaudīm, kuru vidū viņš dzīvoja?

Es ar saviem kamieļiem atrados ceļā jau trīs mēnešus un biju nonākusi sausuma skartā apvidū. Kamieļi bija izslāpuši. Atradu aku, kur cerēju viņus padzirdīt, taču aka izrādījās sausa. Nākamā atradās nedēļas gājiena attālumā. Es atrados pitjantjatjaru cilts teritorijā, smilšainajos pauguros dienvidrietumos no Eiersa klints. Varbūtība, ka es varētu sastapt citu cilvēcisku būtni, bija tuva nullei. Manas ūdens kannas bija gandrīz tukšas. Vēlu vakarā es piepeši tālumā izdzirdēju mašīnas troksni — pēc skaņas spriežot, tā bija bez amortizatoriem un skaņu slāpētāja, aborigēnu mašīna. Tajā sēdošie vīri bija iztālēm ieraudzījuši manu ugunskuru un nolēmuši atbraukt cauri krūmājiem paskatīties, kas tā par nometni. Tie bija cilts vecajie, kuri bija piedalījušies ar īpašumtiesībām saistītā sapulcē un tagad atradās ceļā uz mājām — sīku apmetni ar nosaukumu Vindželīna.

No tā vakara atceros tikai Ediju. Viņš pasniedza man ugunskurā ceptu trusi, un es to apēdu. Kad viņš smaidīja, viņa vaibsti šķita pazūdam krunciņās. Vienā kājā viņam bija milzīga Adidas krosene, otrā — sieviešu čība. Viņš bija pāris collas par mani īsāks. Izskatījās, ka viņam varētu būt ap septiņdesmit. Angliski viņš nerunāja, savukārt manas pitjantjatjaru valodas zināšanas bija rudimentāras. Es teicu, ka mani sauc Robija, viņš atkārtoja: “Rāāāpija”.

No rīta, kad kravājos uz promiešanu, piepeši parādījās Edijs, kurš paziņoja, ka viņš mani pavadīšot līdz Vindželīnai — aptuveni divu dienu gājiena attālumā. Es nekad neuzzināšu, kāpēc viņš bija nolēmis to darīt. Nezinu, vai tā bija atbilde uz manām simpātijām, vai viņi bija apspriedušies, kamēr es gulēju, un Edijam vienkārši tika uzticēts šis pienākums; nezinu, pavadonis tika sagādāts, lai pasargātu mani, vai lai pasargātu svētvietas, kurām es varētu nejauši uzdurties pa ceļam; bet varbūt vienkārši viņam sagribējās pastaigāties, kas gan šādam vecam nomadam būtu visai neparasti — tagad viņi pat medī no automašīnām. Varbūt Edijs bija savai videi neparasts cilvēks.

Galu galā viņš uzturējās manā sabiedrībā veselu mēnesi, pavadīdams mani vēl vairākus simtus jūdžu aiz Vindželīnas Rietumaustrālijas apvidos. Visu šo laiku mēs pūlējāmies sarunāties, viens otram kritām uz nerviem, kopā smējāmies, kopā daiļrunīgi klusējām. Viņš mani cienāja ar pituri, vietējo košļājamo tabaku, kas palīdz pret nogurumu. Manas mednieces iemaņas viņu pilnīgi satrieca. Tiesa, es nošāvu garām dažam labam ķenguram, taču man izdevās viņam nomedīt vairākus trušus. Trahomas dēļ Edijs bija pusakls, tāpēc pats bisi nevarēja lietot, taču vienmēr nēsāja to līdzi. Viņš par mani ļoti rūpējās un mani sargāja. Vakaros viņš uzslēja wilcha[2] un parādīja man, kur atritināt mantu vīstokli, naktīs viņš modās augšā, norūpējies, vai ar mani viss kārtībā, un gāja sarušināt ugunskuru. Ja uz kāda vientuļa ceļa mums gadījās sastapt mašīnu ar svešiniekiem, Edijs, neraugoties uz savu sīko augumu, braši izslēja bisi. Viņš man uzdāvināja divus nelielus akmeņus, un es vēl šobaltdien nezinu, vai tiem ir kāda nozīme. Bieži vien viņš dziedāja — lai uzburtu savu zemi, pa kuru mēs klīdām. Viņš mēģināja man to visu paskaidrot. Viņš esot dingo. Te staigājuši dingo, te viņi esot joprojām. Viņš dziedāja dingo. Tolaik es visai maz sapratu aborigēnu filozofiju, tomēr sapratu vismaz tik daudz, ka brīžos, kad šis vecais vīrs runā par zemi, savu zemi, visu viņa būtni pārņem kaut kas līdzīgs priekam. Viņš bija vārda vispilnīgākajā nozīmē mājās. Nereti es notvēru viņa skatienu, kurš it kā pūlējās mani atminēt. Droši vien mēs uzdevām vienus un tos pašus jautājumus viens par otru. Kas tu esi? Kā man tevi saprast? Kur manā pasaulē ievietojams tas, ko zini tu?

9RigasLaiks_63

Pirmo balto cilvēku Edijs, šķiet, ieraudzīja tad, kad viņam jau bija pāri četrdesmit. Arī pēc tam saskare bija minimāla — varbūt viņš retumis sastapa kādu misionāru, kādu afgāņu tirgotāju ar kamieļu karavānu, vēlākos laikos arī kādu advokātu vai “padomdevēju”. Protams, pat šī notuļā rietumu tuksneša kultūra nepalika balto invāzijas neskarta. Tā strauji adaptējās. Taču Edija apziņu veidoja tradīcija, kas sniedzās līdz šī kontinenta pašai saknei, un tas nozīmēja, ka viņa prāts un manējais bija tik atšķirīgi, cik vien atšķirīgi var būt. Paši pamatpriekšstati — izpratne par laiku un telpu — bija savstarpēji nenolasāmi. Mana pasaule balstījās vēsturē, viņa — ģeogrāfijā. Viņa zeme — dingo — bija apzinīga būtne, savukārt viņam piemita apziņa tieši tāpēc, ka viņš bija šīs zemes sastāvdaļa. Viņš nebija nošķirts no parādībām kā nošķirta jutos es, raudzīdamās uz pasauli it kā no malas, it kā es nebūtu gluži daļa no tās. Līdz šī kopīgā ceļojuma beigām mums tā arī neizdevās vienam otru saprast, taču starp mums bija izveidojusies neparasta, varbūt pat unikāla saikne.

Alisspringsa, 1988. gads. No man pazīstamās pilsētiņas palikuši tikai atsevišķi gabaliņi, kas kā vecas butaforijas ievietoti jaunā lugā. Jauni iepirkšanās centri; plati, asfaltēti ceļi, Vulvorta lielveikals, Šeratona viesnīca, luksofori. Īstas mājas un mazgāšanās telpas pat nomaļākajās apmetnēs. Aborigēnu birokrātijas iemājojušas lielās ēkās, tām ir plašs personāls. Ir aborigēnu raidstacija, ir aborigēnu rokgrupas, aborigēnu sieviešu patversme, pāris kooperatīvu galeriju, kurās pārdod punktētos zīmējumus.

Mainījusies arī manu draugu izveidotā subkultūra. Pirmkārt, tā ir paplašinājusies — tiktāl, lai tajā atrastos vieta dažādiem ideoloģiskiem strāvojumiem, ap kuriem pulcējas nelieli apakšgrupējumi. Pieaudzis komunistu skaits, parādījies jauns lezbiešu un feministu geto, pāris manu veco draugu dzīvo komūnā. Neraugoties uz šo iekšējo noslāņošanos, mazā kopiena tomēr saglabājusi vienotību — tās etoss joprojām sakņojas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, tās pastāvēšanas jēga — aborigēnu politikā. Rādās, ka gandrīz ikviens labi pelna kā konsultants vai strādā ienesīgu darbu kādā aborigēnu organizācijā. “Nigeru audzētava”, kā to dēvē ciniskākie starp urbanizētajiem melnajiem, šķiet plaukstošs bizness.

Tomēr šis tas palicis pa vecam: Makdonnela kalnu grēdas skaistums iepretim pilsēteles neglītumam; aborigēnu dzērāji Toda upes gultnē, aborigēni ar pārsējiem, aborigēni, kas diedelē no tūristiem vai cenšas pārdot zīmējumus, lai tiktu pie naudas kārtējai pudelei, aborigēnu veselības statistika — starp pasaules drūmākajām.

Dodos apciemot draugus apkārtējās apmetnēs. Lieliskā Ada ir gluži tāda pati, tikai mīļākais viņai cits. Džounija, jaunā meitene strauta viņā pusē, kura reiz teica: “Uz ko gan man cerēt? Ka katru vakaru piedzeršos un tikšu dauzīta?”, izrādās, visai precīzi paredzējusi savu likteni. Satieku viņu agri no rīta, un viņa jau iemet no blašķītes. Pirms desmit gadiem viņa mēdza apvilkties manas drēbes un sapņot par modeles karjeru. Tagad augšlūpas vietā viņai ir sabiezējusi rēta.

Nedēļu vēlāk es sēžu nelielā lidmašīnā, kas 7000 pēdas virs tuksneša raustās līdzi tveicīgā gaisa trīsām. Samiedzis acis, pilots meklē Eiersa klinti. Un tur tā ir — liels, zils kupris —, bet pa labi no tās — Amadeja ezers, līdzīgs milzīgam apsarmojušam spogulim, kas izraibināts vēl ledaināk baltiem rakstiem. Apaļas oranžu smilšu salas ezera vidū klātas zāles kumšķiem, bet starp tiem redzami dzīvnieku pēdu zigzagi. Šī ainava nav nekas cits kā aborigēnu punktētais zīmējums.

Pusstundu vēlāk šai milzīgajā gleznā iemirdzas kaut kas spožs — tas ir neliels viļņotā skārda jumtiņš vienā apvidus mašīnu izbrauktā ceļa galā; otrs gals ietiecas apvārsnī. Aborigēnu individuālā apmetne. Mēs visi uzskatījām šīs nelielās apmetnes par vienu no lielākajiem īpašumtiesību cīņas panākumiem. Ieguvuši tiesības uz savu zemi — tūkstošiem kvadrātjūdžu platībā — pitjantjatjaras emigrēja atpakaļ. Paplašinātās ģimenes veidoja pašas savas nelielas kopienas ārpus lielajām apmetnēm, ārpus tām raksturīgajiem vilinājumiem un netikumiem. Šīs ģimenes devās “mājās”.

Atrados ceļā pie Edija. Man nebija ne jausmas, kā tikšu uzņemta. Dāvanai vedu viņam milzīgu abpusgriezīgu dunci ar maksti un jostu, bet viņa sievai Vinkičai — svārkus un kannu. Biju nopirkusi arī tradicionālo svaigas gaļas gabalu.

Kad nokļuvu līdz viņa wilcha, bija jau tumšs. Vecu segu un izģindušu suņu ielenkti, viņi abi ar Vinkiču tupēja zemē aiz viļņotā skārda vējsarga un ugunskurā cepa ķengura gaļas gabalu. Edijs bija kails un nosmērējies ar pelniem.

“Nyuntu palya, Edij?” Viņš pielēca kājās, ar savām aklajām, baltajām acīm brīdi pablenza tumsā, tad parādījās otrpus vējsargam. Acis samiedzis, viņš mirkli skatījās augšup manā sejā, lai pārliecinātos, ka tā tiešām esmu es, tad sagrāba manas krūtis un enerģiski un sirsnīgi tās pakratīja. “Laarrrrraaa!” viņš sauca. “Rāāāāpija!”

Agri nākamajā rītā Edija apmetnē sāka pulcēties ļaudis. Vecas sievietes nāca man klāt un glāstīja krūtis, norādot, ka viņas gribētu mani izkrāsot ceremonijai. Biju aizmirsusi gandrīz visu, ko kādreiz zināju pitjantjatjaru valodā, taču tik daudz man bija skaidrs, ka šī varenā sagaidīšana ir — teiksim, mazliet dīvaina. Vai Edijs tiešām bija nervozs, vai arī es to savām atmiņām esmu pievienojusi vēlāk? Lai nu kā, viņš ļoti lepojās ar dunci un deva to no rokas rokā, lai visi varētu apskatīt. Jaunāks vīrietis, kurš nedaudz runāja angliski, teica: “Labs nazis, šitas. Tu makten laba sieva, ko.”

Ikviens, kas aborigēnu kopienas vidū pavada ilgāku laiku, tiek ievietots kādā radniecības kategorijā. Tu kļūsti par meitu, māsu, vedeklu, māti, tanti utt., un līdz ar to tavas attiecības ar jebkuru kopienas locekli iegūst konkrētu formālu raksturu. Es zināju, ka Edijs būs pieteicis tiesības uz mani kā uz vērtīgu ieguvumu — es biju noderīga ne vien kā iespējams dunču avots, bet arī kā saikne ar balto pasauli — šo dīvaino kravas toijotu, valdības naudu, balto padomdevēju un birokrātu mistrojumu. Laikam biju iztēlojusies, ka visdrīzāk Edijs būs mani pieteicis kā savu meitu — taču neko daudz par to netiku domājusi. Bet sieva? Ko man sagaidīt no šī pārsteidzošā atklājuma? Un ko sagaida no manis?

Tovakar devos apciemot baltos ļaudis — dakteri un māsiņu, kuri dzīvoja treilerī — cerībā no šīs problēmas izvairīties. Mani pavadīja Edija dēls (un līdz ar to arī mans “dēls”) Lenss — kādus piecus gadus par mani jaunāks. Viņš parādīja, kur man pārlaist nakti — tā bija dzeloņstiepļu žoga apjozta, apdrupusi cementa plāksne, ap kuru mētājās saplēsti stikli un plastikāta maisiņi. Šī vieta atradās blakus smirdīgai mazgāšanās telpai un netālu no Edija wilcha. Žogam mani bija jāpasargā no suņiem. Paliku pie baltajiem līdz vēlai naktij, tad klusiņām aizzagos atpakaļ līdz savai naktsmītnei.

Aborigēnu apmetne jau sen gulēja. Taču Edijs kopā ar suņiem stāvēja pie žoga. Sirds man sāka dauzīties kaut kur kaklā. Mēs čukstus pārmijām dažus vārdus pitjantjatjaru valodā: “Vai tev viss kārtībā?”

“Jā, viss kārtībā. Un tev?”

“Jā, man viss kārtībā.” Taču šķita, ka viņš jūtas neveikli. Un tad man šķita, ka beidzot saprotu. Droši vien viņš lielījies, ka mūsu kopīgā ceļojuma laikā esam bijuši mīļākie. Un tagad viņam bija jāglābj savs vīra gods. Mēs pieskārāmies viens otra plecam un klusi iesmējāmies. Es aizvedu viņu līdz savai guļvietai. Suņiem glaužoties pie kājām, mēs tur brīdi pasēdējām sirsnīgā, jautrības pilnā klusumā, un tad viņš devās atpakaļ uz savu wilcha.

Rītausmā viņš mani modināja, maigi purinot aiz pleca un smaidīgi lūkojoties man sejā. “Rāāāpij, Rāāāpij.” Viņš bija atnesis gabalu aukstas, asiņainas, mušām aplipušas gaļas un mazliet neraudzētas maizes. Es uzliku uz uguns kannu un uzvārīju tēju. Visu atlikušo rītu mēs sēdējām viļņotā skārda ēnā uz cementa plāksnes, paciešot asos smilšu graudus, ko mums sejā svieda karstais vējš, un pieņēmām viesus — vecus vīriešus un sievietes, kas skaitījās mani radinieki.

Man izdevās šo to izlobīt no Edija teiktā.

Viņš gribēja, lai atgriežos nākamajā ziemā ar kamieļiem un bisi, kā arī ar jaunu kreklu un džemperi viņam, un tad mēs abi došoties staigāt “pa zemi.”

“Tad es nevarēšu atbraukt, Edij, bet es mēģināšu aiznākamajā ziemā.”

Viņš pasmējās. “Bet tad es jau būšu nomiris.”

Viņš pacēla kreklu, lai parādītu garu rētu, kas stiepās pāri vēderam. Kāds Pērtas tuvumā dzīvojošs ienaidnieks viņam esot ko nelāgu “iedziedājis”. Viņš, Edijs, ta­gad dziedot šai personai pretī, taču neesot zināms, kura burvestības ņemšot virsroku. Taču nāves tuvums viņā neizraisīja ne mazākās bailes. Personība, ko sauc par Ediju, pazudīs, bet viņa būtība, šis fragments, kas izrauts no viņa zemes iekšām, atkal tajā atgriezīsies.

Viņš pauda tēvišķas — tā man likās — raizes par to, ka man nav bērnu. “Tsc tsc, nyaltajarra [nabadzīte] Rāāāpija.” Viņš pārlūkoja manu augumu, tad paplikšķināja man pa vēderu, pa krūtīm, pa ciskām. Tagad vairs nebija šaubu — viņam bija visnotaļ erotiski nolūki. Tas bija tieši, bez izlikšanās. Un maigi. Es biju pagalam.

Vēlāk tai pašā pēcpusdienā es uzzināju no pazīstamajiem medi­ķiem, ka Edijam bijusi operācija — izgriezts kuņģa audzējs. Viņi lēsa, ka viņš varētu nodzīvot vēl gadus piecus.

Devos garā, vientuļā pastaigā kalnos. Visu laiku biju tik aizņemta ar līdzdalību šai dīvainajā notikumā, ka man nebija bijis laika pārdomāt pašai savas reakcijas. Aptupos uz kādas klints pārkares un pārlaidu acis ainavai, kas pletās zem manis. Dzeltenām zālēm apauguši, kviešu laukiem līdzīgi klajumi aizstiepās līdz šokolādes krāsas klinšu krāvumiem. Pakājē tos klāja bālzaļš grīslis un sudrabaini krūmāji, virsotnes bija kailas. Plūdu izskalotas takas vijās ap miniatūrām koku audzītēm, šur tur no dzeltenā klaida iznira pa vientuļai ugunssarkanai smilšu kāpai. Mūžīgi kobaltzilajās debesīs līdzi gaisa strāvām planēja ērgļi, klijas un kovārņi. Cilvēku šai telpā nebija, taču to caurstrāvoja cilvēciska jēga. Gluži tāpat kā gleznu vērtība pamazām pieaug, līdz vairs nav nosakāma, šīs vietas vecums bija padarījis to pārlaicīgu.

Un kā jau tas tik bieži bija noticis, uzlūkojot šo ainavu, man sāka likties, ka es tajā iederos, ka esmu mājās.

Gados, kas bija pagājuši kopš ceļojuma kopā ar Ediju, man bija nācies iemājot daudzās un dažādās zemēs, daudzās un dažādās pasaulēs. Es nekad nebiju apzināti centusies noskaidrot, kas īsti mani dzina to darīt — varbūt vēlme skatīties ar citu acīm; pārvarēt savu ieradumu un aizspriedumu novilktās robežas — taču šie impulsi neapšaubāmi bija piešķīruši manai dzīvei formu. Es nebiju vienkārši pētījusi citus dzīvesveidus, es biju mēģinājusi tajos piedalīties — nevis, lai ietilpinātu tos sava dzīves veida robežās, bet lai izlauztos ārpus tām. Taču šo eksperimentu rezultātā es jutos savādi atsvešināta. Es biju sapratusi, ka ikvienai no šīm pasaulēm ir pašai savs satvars un jēga. Katrai no tām piemīt sava iekšēja loģika, katra ir veselums. Un tas, savukārt, nozīmēja, ka es vairs nejutos cieši noenkurota nevienā no tām. Lai kur es būtu, es tagad vienmēr biju svešiniece, bez iespējas paļauties uz kaut ko stabilu, bez iespējas spriest un salīdzināt.

Tagad man šķiet tikpat neiedomājami kā tobrīd biedējoši, ka, sēdēdama uz tās klints, es nopietni apsvēru iespēju palikt kopā ar Ediju. Nekāda ārkārtēja rīcība nebija nepieciešama — pietiktu tikai ar pavisam sīku darbību, tik vienkāršu kā atvērt durvis. Tik tuvu es biju ieniršanai citā pasaulē. Vienkārši atvērt durvis un ieiet pa tām. Tas, kas ikdienas dzīvē šķistu neiedomājams — stāties garīgi un ķermeniski intīmās attiecībās ar astoņdesmitgadīgu aborigēnu vīrieti — kļūst ne vien iedomājams, bet bez jebkādām pūlēm izdarāms, kolīdz saproti, ka nekādas parastas, ikdienišķas dzīves nemaz nav. Pastāv vienīgi ieradums turēties pie tā, ko pazīsti, taču tā ir tikai viena versija par to, “kā viss ir īstenībā” — tikpat patvaļīga, dīvaina un iluzora kā jebkura cita. Kāpēc gan “neapprecēt” Ediju? Kāpēc ne?

Šī soļa šausminošo vieglumu un vilinājumu es sajutu kā reiboni; it kā pasaules audekls būtu sairis un es kristu tam cauri. Taču kā izpletnis nostrādāja mans gļēvais pašsaglabāšanās instinkts. Nē, es nekādā gadījumā neieiešu pa tām durvīm. Pat ja neņemtu vērā visus citus apsvērumus — ar to taču būtu nogriezts jebkāds atpakaļceļš. No Vindželīnas aizbraucu jau nākamajā dienā — atvieglota, tomēr vienlaikus sajuzdama kādas lielas, neizskaidrojamas bēdas.

Dažus gadus vēlāk, kad jau dzīvoju Indijā, es saņēmu oficiālu kopienas vēstuli, kurā tiku informēta, ka Edijs nomiris.

9RigasLaiks_60

Atgriezties saņēmos tikai 1999. gadā. Biju nolēmusi atkārtot savu veco maršrutu — no Alisspringsas garām Eiersa klintij uz Vindželīnu, kur Edijs apgla­bāts. Arī šoreiz man nebija ne jausmas, kā tikšu uzņemta. Vai ģimene dusmosies, ka neatbrau­cu agrāk? Vai varbūt viņi vispār neliksies ne zinis?

Manas prombūtnes desmit gados aborigēni bija pārdzīvojuši kaut ko līdzīgu nacionālās psihes transformācijai. Agrāk viņi bija uz izmiršanas robežas, jo, saskaņā ar sociālā darvinisma mācību, mēs skaitījāmies labāki par viņiem. Tagad viņi bija kļuvuši — vismaz no tirdzniecības, ekotūrisma, starptautiskā mākslas tirgus un nabaga garīguma meklētāju viedokļa, t.i., gandrīz no jebkura viedokļa, izņemot politisko — labāki par mums.

Visā Alisspringsas galvenās ielas garumā drūzmējās fotoattēli un reklāmas, kas ziņoja, ka šeit var nopirkt kontaktu ar “dabas bērniem”. (Par attiecīgu samaksu tūrists var, piemēram, sagādāt sev patīkamu rīta programmu, kurā ietilpst medības un vākšana kopā ar īstiem melnajiem, kaut gan vēlāk viņš, iespējams, satiks šos pašus melnos vietējā supermārketā, kurp viņi būs devušies iegādāties saldumus un alu.) Punktētie zīmējumi bagātīgi, līdz nelabumam, klāja it visu — veikalu izkārtnes, didžeridū[3], salvetes, tēkreklus un, protams, audeklus, kas tagad maksāja tūkstošiem mārciņu.

Plus ča change[4]

Tomēr Toda upes gultnē bija ierastie dzērāji, aborigēni ar pārsējiem, aborigēni, kas diedelē no tūristiem.

Plus c’est la même chose[5].

Mani vecie draugi, kuri strādā aborigēnu organizācijās, kā parasti, bija uz nervu sabrukuma robežas. Kā parasti, šai pilsētā bija viens vienīgs sarunu temats — aborigēni — un, kaut gan šis temats ir neizsmeļams un bezgala aizraujošs, nejutos spējīga to īpaši komentēt. Galu galā es nepiedalījos dienišķajos politiskajos cīniņos, kuri bija manu šejienes draugu dzīves centrā. Taču nopratu, ka viss nebūt nav tā, kā viņi savulaik tika gaidījuši un cerējuši.

Neviens no viņiem nebija domājis, ka aborigēnu stāvoklis Austrālijā varētu pasliktināties, taču tieši tā bija noticis. Bija atsevišķi saliedētības un panākumu piemēri, taču tie bija retums. Vai tas nozīmētu,

ka pēdējo divdesmit gadu liberālā politika nobruģējusi ceļu uz elli, vai varbūt vienkārši nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai šī politika varētu iesakņoties? Vai sociālie pabalsti laupījuši aborigēniem pašcieņu vai, gluži otrādi, viņu problēmām atvēlētās naudas bijis par maz?

Šīs debates joprojām nebija viegli risināt publiski — mutes aizvēra vecās bailes, ka jebkāda kļūdu un neveiksmju atzīšana būs lieks ierocis “labējo”

rokās — taču privātās sarunās tās bija pastāvīgas.

Septiņdesmitie gadi bija romantikas un ideālisma laiks. Tagad attiecības starp pilsētas aborigēniem

un “labdariem” bija sarežģītākas, bez agrākās nevainības. Melnie priekšnieki reizēm izturējās

pret saviem baltajiem darbiniekiem ar nicinājumu un naidu, kāds nekur citur netiktu pieļauts.

Turklāt kā visur, kur dota iespēja piekļūt naudai

un varai, pastāvēja draugu būšana un korupcija.

9RigasLaiks_46

Tāpēc uz Edija valstību, kas atradās trīs dienu brauciena attālumā, es devos visai nomāktā noskaņojumā. Pa ceļam es iegriezos apmetnē, kuru biju pamanījusi no lidmašīnas vairāk nekā pirms desmit gadiem. Tā bija gandrīz pilnīgi pamesta — tagad tur mitinājās tikai saujiņa vecu cilvēku, starp kuriem bija viens vientuļš pusauga zēns. Viņš turējās nomaļus, nevienam nevajadzīgs, īsts bezcerības un izmisuma iemiesojums. Pirms dažiem mēnešiem viņš bija mēģinājis nošauties, taču lode bija aizslīdējusi garām sirdij. Šķita, ka neviens nezina, ko ar viņu iesākt, pat ko par viņu domāt. Tradicionālajā aborigēnu sabiedrībā pašnāvību nepazina. Tagad jauniešu vidū tā izplatījās kā epidēmija — pakārša­nās, nošaušanās, pašsakropļošanās.

Agrāk zēnus mēdza nodalīt no ģimenes un nodot vecāko vīru gādībā, kuri viņus izvadīja cauri pieaugšanas rituāliem, pakāpeniski iesvaidot viņus nobriedušu vīru “mistērijās”. Tikai tad, kad šī izglītošanās bija sekmīgi pabeigta, viņi drīkstēja precēties. Taču tagad visas šīs tradicionālās struktūras bija sabrukušas.

Apmetni es sasniedzu trešās dienas vēlā vakarā.

Tā bija paplašinājusies — vairāk alumīnija būdu, vairāk atkritumu, vairāk rūsējošu mašīnu; pamestas kravas toijotas, lietotus zīdaiņu autiņus ošņājoši suņi, benzīna izgarojumus ošņājoši grīļīgi pusaudži, nezālēm aizaugušā laukumā — pusauga basketbolisti Hārlemas stilā otrādi apgrieztām cepurītēm galvā.

Lensu, savu dēlu, es atradu nākamajā rītā. Ap galvu viņam bija brieduma rituālus izgājuša vīra sarkanais apsējs, un viņš vairāk nekā jebkad izskatījās pēc Edija. Viņš uzaicināja mani uz savu mājvietu, kas atradās divdesmit jūdzes no apmetnes, kādas viņa sapņošanas vietas tuvumā. Viņa suņi ielēca kravas mašīnas kastē, mēs pieturējām, lai savāktu viņa sievu Lindu, vairākus citus radiniekus, bērnus un vēl dažus suņus, un devāmies kalnu virzienā.

Lensa mājoklis bija alumīnija māja ar divām istabām, kuras savienoja apjumta cementa veranda. Pie vienas cementa sienas bija izlietne; istabas pilnas ar segām un suņiem; mazmājiņa un duša — ārā. No visām pusēm māju ieskāva tuksnesis, kuru iezīmēja viens vienīgs izdangāts zemes ceļš un lēzenu pakalnu grēda, kuru, dejodamas pāri Austrālijai, aiz sevis bija atstājušas senču sievietes.

Mani ceļabiedri tikpat kā nerunāja angliski, man, savukārt, no atmiņas duļķēm izdevās izvilināt tikai atsevišķus vārdus pitjantjatjaru valodā. Mūsu pūliņus uzturēt sarunu ik pa brīdim pārtrauca neveikls klusums. Taču viņu prieks par manu ierašanos bija īsts un taustāms, un tikpat patiess bija mans prieks būt viņu sabiedrībā.

Biju atvedusi tradicionālo dāvanu — gaļu, taču Lenss izgāja vēl kaut ko nomedīt un atgriezās ar diviem tītariem — labākajiem, ko viņam bija izdevies atrast. Abpusējā kautrība noplaka,

un mēs uzsākām nopietnu sarunu. Viņš pastāstīja man par jaunu raktuvju uzņēmumu, kas mēģinot ieviesties viņa mājas tuvumā, par blēdīgajiem melnajiem birokrātiem, kuriem rūpot tikai pašu kabatu biezums. Viņš stāstīja, ka daudzi aborigēni atgriežas no pilsētām pie ģimenēm, kurām viņi

reiz “nolaupīti”. Ar žestiem viņš rādīja, kā kaut kas tiek saadīts kopā. Viņš stāstīja, ka galvenā problēma šādās notuļās vietās joprojām ir nabadzība.

Protams, jauki, ka tev pieder zeme, taču kāds

no tās labums, ja nav darba, ja uz tās netiek veidoti nekādi uzņēmumi. Vecie pamazām izmirst, paņemot sev līdzi seno drošības sajūtu. Jauniešus rituāli diez ko vairs neinteresē. Viņi mitinās tādā kā mijkrēšļa zonā starp savu senču pasauli un eiropeizēto Austrāliju. Tradicionālā kopīpašuma un savstarpējās dalīšanās sistēma pamazām sabrūk. To naudu, kas te vispār ir, kabatā iebāž desmit procenti ģimeņu, kamēr pārējie cieš badu — agrāk tas būtu kas neiedomājams.

Guļvieta man tonakt tika izbrīvēta verandā.

Linda ar suku izmazgāja cementa grīdu, tad ar to pašu suku — izlietni un mūsu alumīnija krūzītes. Visu manu ķermeni klāja sarkanas smiltis, jo pēcpusdienā biju palīdzējusi Lensam stādīt ap māju augļu kokus. Uz cementa grīdas tika iekurta uguns, un mēs visi sasēdāmies ap to, berzēdami acis, jo koda dūmi. Pirmais ēdiens bija sutinātas vērša gaļas konservi. Vecais vīrs, kurš sēdēja man pretim, uzlēja uz baltmaizes šķēlēm medu, tad pa virsu vērša gaļu un pasniedza šo cienastu man. Kamēr ēdu, man mutē blenza suņi, gaidīdami, ka kaut kas atlēks arī viņiem. Kad vien es pametu kādu kumosu, viņi to satvēra gaisā, sacērtot zobus labi ja sprīža attālumā no manas sejas. Tad nāca gatavi tītari, kas, ierakti zemē, bija cepušies visu pēcpusdienu. Man blakus sēdošā vecā sieviete pirkstos izšņauca degunu, tad ar to pašu roku pasniedza man tītara stilbu. Diez vai atrastos daudz tādu, kuri saprastu, cik priviliģēta es jutos, sēdēdama starp šiem cilvēkiem, kuri bija pratuši pārdzīvot savas tautas apokalipsi, saglabājot cilvēcību, dāsnumu un spēju pasmieties.

Nākamajā dienā mēs devāmies apmeklēt Edija kapavietu. Viņa mazbērni visu bija izdarījuši pēc labākajiem kristiešu paraugiem — plastmasas puķes un plāksnīte ar uzrakstu:

MANTJAKURA EDIJS. VIŅŠ BIJA KRISTĪGS VĪRS

VIŅAM ALLAŽ PIE ROKAS BIJA BĪBELE

TĀPĒC ARĪ JŪS ŅEMIET LĪDZI BĪBELI

LAI KURP VESTU JŪSU CEĻŠ

— visai savāda epitāfija vīram, kurš nekad nebija izjutis nepieciešamību pēc jelkādiem dieviem, jo nekas, kas viņš bija bijis dzīvē, un nekas, ko viņš tajā tika darījis, nebūtu varējis mainīt to, kas bija nenovēršams — ka viņš saplūdīs ar šīs zemes garu. Taču Edija pasaulei bija pienācis gals, un neviens nepateiks, kas stāsies tās vietā.

Starp mums bija pastāvējusi dīvaina intimitāte,

taču aiza, kas tai bija jāpārvar, bija tik dziļa, ka mums tā arī nebija izdevies pat tuvoties atbildēm

uz jautājumiem, kurus mēs viens otram uzdevām: kas tu esi, kā man tevi saprast, kur manā pasaulē ietilpināms tas, ko zini tu? Turpretim ar Lensu,

ar viņa paaudzes ļaudīm, abpusējā cieņa, draudzība un līdzjutība vairāk balstījās pazīstamajā.

Kad mēs visi atkal sakāpām mašīnā, es pastāstīju Lensam, ka pāris nedēļas pirms tam, kad saņēmu ziņu par Edija nāvi, es pirmo reizi mūžā redzēju viņu sapnī.

“Nu kā tad,” Lenss atteica bez mazākā pārsteiguma balsī, “tāds viš bi’”.

[1] Tiesības baltajiem (angļu val.)

[2] Slietnis, kas aizsargā no vēja

[3] Aborigēnu koka stabules

[4] Jo vairāk viss mainās (franču val.)

[5] Jo vairāk viss paliek pa vecam (franču val.)

Raksts no Septembris, 2000 žurnāla