Pornogrāfijas maigajā pusē

Pirms pāris mēnešiem iznākusī filma “Jauns mēness” jeb “Krēslas sāgas” otrā romāna ekranizācija visā pasaulē izraisīja masu histēriju un prognozēti milzīgus finansiālus panākumus. Var jau būt, ka necilās guvernantes21. gadsimta versijas popularitātei tiešām ir kāds sakars ar patiesām alkām pēc melodrāmas, vēlēšanos uz mirkli patverties beznosacījumu mīlestības utopijā vai sajūtu, kanemirstīgs vampīrs ir vienīgais simbols, kas mūsdienu pasaulē vēl iemieso stabilitāti un pastāvību, un ka tas viss nav vien totalitārā mārketinga diktāts. Taču par pretējo liek domāt iespēja nopirkt ne vien galveno varoņu vārdā nosauktas smaržas, bet arī apakšveļu ar abu aktieru sejām virsū.

Kad man bija septiņi gadi, mani pirmo reizi aizveda uz operu, uz Doniceti “Lučiju di Lamermūru”. Ne mūzika, ne dziedāšana toreiz neatstāja uz mani nekādu iespaidu, toties stāsts, kurā mijās bezgalīga mīlestība ar tikpat bezgalīgu naidu un neprāts ar nāvi, turklāt ļoti spilgtā “gotiskā” garā, palicis neizdzēšams. Kopš tā laika par vienu no manām iemīļotākajām grāmatām kļuva “Operu libreti”, ko pārlasīju neskaitāmas reizes. Šie koncentrētie apraksti par mīlestību kā nepārvaramu spēku, par bezkompromisu kaislību, kas pieļauj tikai galējības starp “mūžam kopā” vai “bez tevis labāk nāve”, mani aizgrāba, līdz noteiktam vecumam noteica operas pievilcību un laikam jau arī veidoja manus priekšstatus par mīlestību. Operu satura atstāsti bija mana romantikas porcija, pilnīgi pietiekama, lai nekad neizjustu kārdinājumu pievērsties “sieviešu literatūras” lasīšanai. Tieši tāpēc, lasot “Krēslas” grāmatas, man tik daudz bija jādomā par operu, mēģinot atrast izskaidrojumu savai personīgajai aizrautībai ar šo romānu. Pieļauju, ka kopsaucēju varētu meklēt joprojām man nepieciešamajā eskeipisma devā.

Kā jau šādos panākumu stāstos ierasts, arī “Krēslas” sākums ir mistificēts – tas ir sapnis, ko kāda mormoņu mājsaimniece vārdā Stefanija Meiere redzēja 2003. gada 2. jūnijā – par meiteni un skaistuli vampīru, kurš nevar izšķirties starp divām iekārēm – tīri vīrietisku un tīri vampīrisku. Nākamajā rītā Meiere, kura līdz tam nebija uzrakstījusi neko daudz vairāk par iepirkumu sarakstu, to pierakstīja un, alkstot uzzināt, kā tad sapņa varoņiem šis stāsts izvērtās tālāk, turpināja rakstīt trīs mēnešus diendienā. Arī sekojošais ir leģendas vērts – viņa iedeva savu darbu izlasīt māsai, tā uzskatīja, ka tas jāpublicē, un autore izsūtīja manuskriptu 15 izdevējiem – no deviņiem saņēma noraidījumu, no pieciem vispār neko, bet viens bija gatavs izdot. Romāns iznāca 2005. gadā un kļuva par sensāciju, nesot autorei slavu un naudu. Pēc tam ik pa gadam sekoja trīs turpinājumi: “Jauns mēness”, “Aptumsums” un “Rītausma”, izsekojot cilvēkmeitenes Bellas un vampīra Edvarda liktenīgajai mīlai līdz pat uzvarošajām beigām. 2009. gadā žurnāls Forbes iekļāva Meieri savā 100 visvairāk pelnošo slavenību topā ar kārtas numuru 26 – viņas ienākumi tika lēsti ap 50 miljoniem dolāru gadā (desmitā tiesa gan pienākas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīcai).

Kā jau pierasts ar šādiem bestselleriem, ilgi nebija jāgaida arī uz kino versiju. Romāna pirmās daļas ekranizācija iznāca 2008. gada beigās, un negaidītā finansiālā veiksme nodrošināja arī divu turpinājumu strauju nodošanu ražošanā – “Jauns mēness” iznāca pagājušā gada novembrī, bet “Aptumsums” jau gaidāms šī gada vasarā. Interesanti, ka lai kā arī studijas Summit pārstāvji centušies maksimāli izmantot popularitātes virsotnē esošos romānus, par ceturtās filmas tapšanu joprojām nav skaidrības, jo pastāv domstarpības ar autori par to, cik “atklātai” filmai vajadzētu būt. Te nu mazliet jāatkāpjas seriāla sižetā – tiek uzskatīts, ka romānu spēcīgais šarms visvairāk slēpjas tieši “erotizētajā atturībā” – varoņu spējā saglabāt šķīstību par spīti nepārvaramajām miesas alkām. Seksuālā uzlādētība tā arī trīs pirmo sēriju garumā netiek “atvieglota”, jo, lai kā arī abi galvenie varoņi alktu pēc fiziskas tuvības, tā vienmēr saglabā aizliegtā augļa statusu – tā kā vampīrs ir pārdabiski spēcīgs, turklāt vēl atkarīgs no “saldo asiņu vilinājuma”, bet Bella vien trausla cilvēciska būtne, šāds pavērsiens viņu attiecībās varētu izrādīties letāls – viņai, protams (šajā kontekstā autores uzstādījums ir viennozīmīgs – lai gan Bellai seksuāls akts varētu beigties ar nāvi, tieši viņa nepārtraukti cenšas Edvardu pavest, kamēr viņam, kurš jau tā visu laiku apvalda savu asinskāri, tiek uzvelta atbildība arī par visām viņu kopīgajām erotiskajām spēlēm, tātad nākas secināt, ka mormoņu priekšstatos ne vien sekss pirms laulībām ir grēks, bet tā arī ir pilnībā vīrieša atbildība). Lūk, un ceturtajā daļā tas, ko visi ir gaidījuši tik bezgala ilgi, beidzot notiek (kaut atšķirībā no visa pārējā – ļoti skopos vārdos). Varoņi ir apprecējušies un, kaut letālās sekas joprojām ir aktuālas, morāli un likumīgi drīkst darīt “to”. Te nu arī ir šī problēma – filmā visi taču gribētu beidzot to redzēt, bet autores pārliecība ir nesalaužama – mormoņi nedrīkst skatīties filmas, kas “nav ieteicamas līdz 16”, un, tā kā seksa ainas to par tādu padarītu, tad viņa pati nevarētu filmu redzēt, kas, protams, būtu dīvaini. Vēl dīvaināka gan šķiet šī Amerikas reitingu sistēma – romānā “Rītausma” ir vairākas ainas, kas noteikti būtu daudz “neieteicamākas” nenobriedušu skatītāju prātiem nekā fiziskas attiecības precēta pāra starpā, taču par tām diskutēts netiek.

Domājot par “Krēslu”, kas no jaunām meitenēm paredzētas romānu sērijas pārvērtusies par vispasaules popkultūras fenomenu, pārsteidzošākā šķiet šī globālā pievilcība – miljoni, ko nopelnījušas sērijas četras grāmatas un divas filmas, jau paspējuši iekarot daudzu sarakstu, kas sākas ar vārdu “visienesīgākais”, virsotnes. Turklāt vēl ažiotāža ap “Jaunu mēnesi” izsaukusi nepieredzēti strauju tūrisma pieplūdumu Itālijas mazpilsētā Montepulčāno, kur tika uzņemtas vairākas filmas epizodes. No otras puses – nekā pārsteidzoša tur nav, jo acīmredzot lielu planētas iedzīvotāju daļu joprojām spēj aizkustināt tie paši motīvi, kas man reiz lika raudāt par opervaroņu Haļkas, Violetas vai Liu likteņiem. Un tas, ka “Krēsla” nereti tiek dēvēta par “pornogrāfiju sievietēm”, diezgan skaidri norāda, kura planētas iedzīvotāju daļa tā ir. Turklāt bez vecuma, izglītības līmeņa vai darbības jomu ierobežojumiem. Pat visnotaļ kritiski noskaņotās nav spējušas noliegt romāna fascinējošo iedarbību, ko raksturo kādas lasītājas citāts: “Muļķīgs mīlas stāsts, amatierisks rakstības stils, tomēr, kad es to lasu, nespēju nolikt malā. Man tas ir kā neveselīga atkarība. Es nesaprotu, kā es to varēju izlasīt, ja ņem vērā, cik ļoti man nepatīk mīlas romāni vispār. Tomēr es to izdarīju, un, kad nevarēju uzreiz dabūt nākamo turpinājumu, man gandrīz piemetās sirdstrieka.”

Rodas jautājums, kas tad šajā postfeminisma laikmetā spēj apvienot sievietes afektācijā pret darbu, kas nav ne oriģināls, ne labi uzrakstīts, turklāt galvenā varone lielākoties tiek pozicionēta kā vāja un tizla persona, kuras eksistence pilnībā atkarīga no vīrieša? Pirmkārt, ja ignorē bezgalīgo atkārtošanos aprakstos par to, cik perfekts visā ir Edvards, tā nenoliedzami ir aizraujoša slimības laika lasāmviela. Otrkārt, erotizētā fantastikas piedeva, ko šajā gadījumā iemieso vampīru pasaules pastāvēšana paralēli mums visnotaļ pazīstamajai, piešķir mīlas stāstam drūmi liktenīgu noskaņu un vismaz pieaugušo auditorijā kairina priekšstatus par “aizliegto kārdinājumu” un “seksu kā mazo nāvi”.

Amerikāņu teātra zinātnieks Eriks Bentlijs savā grāmatā “Drāmas dzīve” melodrāmu raksturojis kā “traģēdiju vienkāršām dvēselēm”. Salīdzinot melodrāmu ar traģēdiju, viņš par melodrāmas parametriem min sižeta gadījuma raksturu un pastāvēšanu ārpus sabiedrības vēsturiskās attīstības. Melodrāma ir noslēgta – tā veltīta atsevišķu cilvēku dzīvēm noteiktos apstākļos un šo dzīvju atrisināšanai, turklāt šī dzīve tiek attēlota kā naiva, utopiska harmonija, ko izjauc vien atsevišķi “ļaundari”. Varoņi ir pasīvi, bez dzīviem raksturiem un iemieso vienkāršas ētiskās shēmas. Melodrāmai faktiski nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, tā ir pasaka pieaugušajiem, tomēr arhetipisko kolīziju un sižetu konsekvents un principiāls izmantojums ļauj lasītājam sevi identificēt ar varoni, turklāt ne “īsto sevi”, bet “izdomāto, ideālo sevi”. Nākas secināt, ka žanrs, piedzīvojot renesansi Meieres izpildījumā, izrādījies satriecoši dzīvotspējīgs un nepieciešams.

Pieaugušu sieviešu histēriskā apsēstība ar “Krēslu” ir radījusi, piemēram, portālu twilightmoms.com, kur šīs “pieaugušās” fanes detaļās apspriež vampīru anatomiju un fizioloģiju vai dod viena otrai padomus, ar kādiem savai apsēstībai atbilstošiem rotājumiem pušķot eglīti. Pieļauju, ka sieviete ap 40, kura septiņpadsmit gadus vecajam “Krēslas” aktierim Teiloram Lautneram bija lūgusi autogrāfu uz savas apakšveļas, to uz vietas arī novelkot, bija šī portāla biedre. Lai nepaliktu parādā, pretreakcija no sieviešu tiesību aizstāvju puses ir tikpat histēriska. Romāns neslēpti spēlējas ar motīvu “jaunkundze nelaimē” – tieši to, kas kļuvis par feminisma kritikas stereotipu. Kā jau bieži šādās diskusijās par “apspiesto mazākumu” tiesībām, ideoloģiskie draudi ātri vien tiek saskatīti pat tur, kur tādu nav, un argumenti kļūst iracionāli. Feminisma kritika “Krēslu” (smalkās zināšanas par stāsta detaļām liek domāt, ka kritiķi vadās pēc principa – ienaidnieks ir jāpazīst labāk par draugu) pasludinājusi par klaju noliegumu feminisma idejām, jo “sievietes tikums, sekss, identitāte un visa eksistence šeit ir atdota vīrieša rokās, līdz ar to būt par “atturības pornogrāfijas” objektu patiesībā nav tālu no būt par iekāres objektu īstajā pornogrāfijā”. Vārdu sakot, tam, ko kāda garlaicības mākta mājsaimniece romantikas badā ir uzrakstījusi savam priekam, feminisms piedēvē kvalitātes, par kurām viņa noteikti nav pat aizdomājusies, jo Meiere varbūt ir konservatīva autore, tomēr diez vai viņa ir bijusi tik aprobežota, lai iedomātos, ka tas ir nopietni. Un to, ka tas ir nopietni, diez vai iedomājas arī viņas lasītājas, kas vecākas par 10 gadiem. Tieši “nepareizā audzināšana” ir feminisma kritikas galvenais arguments, paziņojot, ka pasīvā varone pretstatā visu kontrolējošajam varonim ir destruktīvs paraugs jaunām meitenēm. (Var jau būt, ka sava daļa taisnības tur ir, ja redz, kā mazu meitenīšu pūļi, ieraugot Edvarda lomas atveidotāju Robertu Patinsonu, neprātā spiedz: “Iekod man!”, tomēr diez vai viņu turpmākajā biogrāfijā šim faktam būs izšķirīga nozīme.) Šis arguments liekas, pirmkārt, dīvains, jo liek domāt, ka jauniešiem kaitīgi lasīt arī grieķu mītus vai Grimmu pasakas – Andromeda, Sniegbaltīte, Rapuncele ir tipiskas “jaunkundzes nelaimē”, kuras izglābj stiprais varonis, un, otrkārt, netaisns, jo kurš gan, piedzīvojot pirmo lielo mīlu 17 gadu vecumā, spēj palikt absolūti neatkarīgs no savām jūtām? Tas, ko feminisma kritika izliekas neredzam, ir varones spēks, kas slēpjas arhetipiskā spējā mīlēt savus tuvākos vairāk par sevi (pilnā mērā tas manifestējas pēdējā romāna nobeigumā) un kas jauniešiem šādā vecumā nebūtu tas sliktākais, uz ko tiekties. Otrs punkts, pret ko vēršas kritika, ir agru laulību un pāragras grūtniecības propaganda. Bet vai nebūtu aizdomīgi, ja autore ar savu reliģisko pārliecību sludinātu “dzīvošanu grēkā”? Mormoņu doktrīnā “debesu laulība” un bērni, kas tajā dzimuši, ir saistības ne tikai “līdz nāve tos šķirs”, bet mūžībā, un ceļš uz pestīšanu. Romāna kontekstā tas iegūst burtisku nozīmi – nemirstīgu vampīru ģimenei pat nevajadzēs nāvi, lai iegūtu mūžību kopā. Feminisms, kritizējot šeit sievietes izvēli attiecībā uz savu dzīvi, būtībā kritizē pats sevi, jo reiz tas sākās kā dažu vīriešu cīņa par sievietes tiesībām izvēlēties.

Vēl kāds amizants pārmetums Stefanijai Meierei ir viņas vampīru neatbilstība klasiskajam “vampīru kanonam”, jo viņiem nav ilkņu, saules gaismā viņi nevis sadeg, bet izstaro gaismu, un tiek pieļauts, ka viņiem ir dvēsele. Vārdu sakot, viņi nav “īsti”, jo īstie ir visiem labi pazīstami, izņemot šo autori, kura, ja tic viņas apgalvojumiem, savā dzīvē nav redzējusi nevienu vampīrfilmu. Viņas iedvesmas avotu sarakstā ir “Kalnu aukas”, “Džeina Eira”, “Lepnums un aizspriedumi”, “Romeo un Džuljeta” un “Venēcijas tirgonis”, kā arī grupu Muse un Coldplay mūzika, kur, cik zināms, īstie vampīri neparādās. Toties interesants jautājums ir, kāpēc reliģiozam cilvēkam jāraksta tik komplimentārs mīlas romāns tieši par Dieva nolādētajiem vampīriem? Bet varbūt atbilde nemaz tālu nav jāmeklē, jo arī mormoņiem Kristus asiņu dzeršana ir viens no Svētajiem sakramentiem. Un apziņa ar šādiem spēcīgiem simboliem mēdz izspēlēt visai dīvainas lietas.

Visā “Krēslas” epopejai veltītās apoloģētikas un kritikas gūzmā uzkrītoši maza daļa atvēlēta pašu romānu un filmu profesionālajām kvalitātēm, kas ir loģiski, jo ne vieni, ne otras nav nekādi šedevri. Kā atspēkojot slavenā amerikāņu mistiķa Stīvena Kinga neseno izteikumu, ka “Meiere nevar uzrakstīt ne s...”, viņa pati vienmēr apgalvo, ka neuzskata sevi par rakstnieci, bet gan stāstnieci, un savu darbu popularitāti raksturo kā visu necilo cilvēku iespēju identificēties ar viņas necilo personāžu. Drīzāk gan to varētu raksturot kā pašas autores eskeipismu pusaudžu gadu erotisko fantāziju nepiepildītajā “šķīstībā”, kas izrādījies pazīstams vēl ļoti daudziem citiem. Jebkurš lasītājs apzinīgā vecumā ātri aptver, ka varoņu mīla balstās vienīgi uz abpusēju iekāri – viņam tā ir viņas īpaši pievilcīgā asiņu smarža un nespēja lasīt viņas domas (visiem pārējiem viņš var), viņai – viņa saltais, skaistais ķermenis. Galu galā izrādās, ka šī stāsta spēks slēpjas tajā, ka no virspuses tas ir dikti tīrs un šķīsts, bet apakšā – absolūti un apburoši neķītrs.