Politiskie pīšļi

 
 

Mēs visi bijām sapulcējušies Pablo Nerudas dēļ, taču likās, ka pats Neruda te nevienam lāgā nepatīk. Čīles mediju pārstāvji bija sakāpuši uz akmeņu grēdas okeāna krastā; apaugusi ar fotoaparātu trīskāju statīviem, tā tagad atgādināja jūras ezi. Kāds ducis objektīvu bija pievērsti Nerudas pakalnes mājas aptumšotajiem logiem. Nebija vērojama nekāda rosība; dzejnieks mierīgi atdusējās savā kapā.

“Viņš sarakstīja veselu lēveni mīlestības dzejoļu, bet pats bija gatavais draņķis,” teica kādas ziņu aģentūras reportiere. Viņa ielēja sev no termosa kafiju un uzskaitīja galvenos punktus dzejnieka pastrādāto mīlas cietsirdību sarakstā. Reportierei bija zināmas šaubas par Nerudas pirmās laulības šķiršanu – steigā, iespējams, neoficiāli nokārtotu formalitāti Meksikā. Vai Neruda bija bigāmists?

“Neruda bija plaģiators,” teica kāds cits reportieris. Izķeksējis no sava sendviča šķiņķi, viņš to pasvieda klejojošam sunim, bet maizi notiesāja pats. Reportieris bija veģetārietis. Viņš citēja pantiņu no krājuma “Divdesmit mīlas dzejoļi un viena izmisuma dziesma” 16. dzejoļa, ko Neruda gandrīz vārds vārdā nospēris indiešu dzejniekam Rabindranatam Tagorem. 30. gados tas sacēla zināmu skandālu. Reportieris aizrādīja, ka mums šodien vispār nevajadzētu te ņemties ar Nerudu; daudz svarīgāka ziņa esot citam čīliešu dzejniekam, Visentem Uidobro (Vicente Huidobro), veltīta muzeja atklāšana turpat okeāna piekrastē, tikai kādu gabalu tālāk.

Pludmalē, akmeņu grēdas pakājē, bija vērojama godbijīgāka aina. Pie Nerudas mājas bija sanākuši Sanantonio provinces orķestra jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri spēlēja klasiskus skaņdarbus un čīliešu tautas dziesmas. Uz maza, ar nacionālo karogu izgreznota altāra plīvoja svecīšu liesmas. Tūristi fotografēja kaftānā ģērbtu folkloristu. Komunistiskās partijas amatpersonas klejoja apkārt, sniedzot komentārus videokamerām. Vietējās zvejnieku arodbiedrības priekšnieks deklamēja Nerudas “Odu zuša buljonam”.

Nerudas kaps bija norobežots no ziņkārīgām acīm ar baltu palagu. Žurnālisti šo primitīvo barjeru pūlējās pārvarēt, rāpjoties uz žoga, ķīķerējot caur fotoaparātu teleobjektīviem no kaimiņu mājas balkoniem un izmantojot insektam līdzīgu tālvadības helikopteru ar kameru, kas lidinājās virs mūsu galvām.

Piecpadsmit pāri deviņiem orķestra mūziķi salika instrumentus atpakaļ futrāļos. Nerudas ģimene vairāku ietekmīgu politiķu pavadībā sapulcējās aiz baltā palaga uz nelielu ceremoniju. Divdesmit minūtes valdīja klusums. Pieliekot aci pie žoga cauruma un ar skatienu uzmeklējot spraugu baltajā aizkarā, man izdevās saskatīt cilvēkus baltos laboratorijas virssvārčos, gāzmaskās, cimdos un ķirurgu cepurītēs. Trešo reizi pēdējo četrdesmit gadu laikā Pablo Neruda atgriezās virszemē.

Čīliešu dzejnieks Nikanors Parra 1962. gadā sava drauga un sāncenša Pablo Nerudas darbu aprakstīja šādi:

“Kopumā varētu sacīt, ka mūsu dzejnieka attīstības gaita sastāv no:

1) kritiena no šķībā apziņas torņa haotiskās un miglainās bezapziņas bezdibenī;

2) samērā ieilgušas uzkavēšanās šajā smacējošajā atmosfērā;

3) triumfējošas atgriešanās realitātē pēc asiņainas cīņas.”

Šo vērtējumu viņš pēc tam atkārtoja jau citiem vārdiem:

“Uz Nerudas evolūciju iespējams attiecināt arī šādas savstarpēji līdzvērtīgas formulas:

konflikts, sprādziens, izlīgums;

krēsla, nakts, rītausma;

sadursme, atkāpšanās, uzvarošs uzbrukums;

rudens, ziema, pavasaris–vasara;

tēze, antitēze, sintēze.”

Parra runāja par Nerudas dzeju. Šodien, kad pagājis pusgadsimts, šī formula tikpat labi izmantojama, spriežot par Nerudas pīšļu gaitām telpā un laikā. Viena dialektiskā shēma nevainojami sasaistās ar otru: trīs Pablo Nerudas apbedīšanas; konflikts, sprādziens un izlīgums Čīlē; čīliešu kreiso spēku krēsla, nakts un rītausma. Neruda nomira 1973. gada septembrī, vētrainajā laikā pēc militārā apvērsuma, ar ko aizsākās ilgā Augusto Pinočeta diktatūra; viņu steidzīgi apglabāja mauzolejā, ko uz laiku atvēlēja kāds ģimenes draugs. 1974. gadā, nostiprinoties Pinočeta varai, Nerudas mirstīgās atliekas pārvietoja uz neuzkrītošu kapu citā Santjago Galvenās kapsētas daļā; tur tās arī pavadīja visus garos diktatūras gadus. 1992. gadā, četrus gadus pēc referenduma, kas iezīmēja Pinočeta diktatūras galu, dzejnieks visbeidzot nonāca atdusas vietā, ko pats bija sev izvēlējies, – jūras krastā, pie savas mājas Islanegrā.

Līdz 2013. gadam neticamā sagadīšanās, ka Nerudas nāve sakrita ar Pinočeta diktatūras sākumu, uzturēja spēkā kādu sentimentālu preses pīli: lai gan oficiāli dzejnieks divpadsmit dienas pēc apvērsuma nomira ar prostatas vēzi, Čīlē bija paradums ar smagām nopūtām gausties, ka komunistiski orientētā dižgara nāves cēlonis bijusi “salauzta sirds”. Ar šo izskaidrojumu visiem pietika gandrīz četrdesmit gadus. Un tad 2011. gadā Nerudas kādreizējais šoferis nāca klajā ar apgalvojumu, ka dzejnieku toreiz kapā nenovedis ne prostatas vēzis, ne salauzta sirds – viņu puča pirmajās dienās Santjago Svētās Marijas slimnīcā noindējis Pinočeta režma algots aģents. Dzejnieka dzīvi palikušie radinieki jau atkal apvilka sēru drānas, Čīles Komunistiskās partijas vadība atkal sagatavoja paziņojumu, un televīzijas satelītu furgoni atkal sabrauca Islanegrā.

Slavenāko dzejoļu krājumu Neruda sarakstīja pusaudža gados, un tā ir grāmata par pusaudža mīlestību. “Divdesmit mīlas dzejoļi un viena izmisuma dziesma”, viena no visu laiku populārākajām dzejoļu grāmatām spāņu valodā, nāca klajā 1924. gadā, kad Nerudam vēl nebija divdesmit. Pēc dubļu, cinka jumtu, samirkušu kurpju un zemestrīču pilnās bērnības Čīles dienvidos viņš tikai nesen bija atradis patvērumu Santjago. “Lietus klātbūtne tolaik manā dzīvē bija neaizmirstama,” viņš vēlāk rakstīja par savām zēna dienām.

Bērnībā Neruda bija pazīstams ar savu drūmo dabu un izkāmējušo stāvu. Draugi viņu bija iesaukuši par Kaulkambari. Neruda, atdarinot Bodlēru un Rembo, dzīvoja Santjago noplukušos īres namos un līdz kaulam piesātinājās ar sarkanvīnu. Viņš darīja visu, lai piedzīvotu 20. gadu Santjago neskaitāmo tuberkulozes slimnieku likteni; biogrāfi ir vienisprātis, ka no tā dzejnieks izvairījies, tikai pateicoties īstam brīnumam. Neruda klaiņoja pa pilsētas ielām melnā apmetnī un cepurē ar platām malām, draudzējās ar anarhistiem un katru dienu rakstīja dzeju. Viņa pirmo krājumu, “Krēslainē”, publicēja kāda anarhistu studentu apvienība; otro, “Divdesmit mīlas dzejoļi”, klajā laida Nascimento, viena no valsts prestižākajām izdevniecībām.

Kaut arī dzīvesstilā Neruda atdarināja eiropiešus, dzeja, kurā viņš Dienvidčīles vulkānisko ainavu sirreāli transponēja uz savu mīļāko ķermeņiem, nepārprotami piederēja 20. gadsimta Amerikai un nelīdzinājās itin nekam, kas līdz tam bija sarakstīts spāņu valodā. “Divdesmit mīlas dzejoļi” runāja par divām autora vienaudzēm – lauku meiteni, kurai Neruda deva vārdu Marisola (jūra un saule), un pilsētnieci, kuru viņš sauca par Marisombru (jūru un ēnu). Pirmajā vēlāk pazina Teresu Vaskesu, Nerudas draudzeni no pusaudža gadu vasarām kādā piejūras mazpilsētā. Otrā bija Albertina Rosa Asokara, ar kuru Neruda iepazinās, kad viņam bija astoņpadsmit, bet viņai – sešpadsmit un abi mācījās Santjago Pedagoģiskajā institūtā. Kādā tā laika Asokaras fotogrāfijā redzama nīgra izskata tumšacaina meitene ar lielu lentes pušķi galvas vidū – kā akmeņu krāvums, uz kura avarējis pussaplacis cepelīns. Taču, pateicoties Nerudam, vēsture viņu vienmēr atcerēsies citādu: “Augums no ādas, no sūnām, no alkaina un stingra piena./ Ak, krūšu kausi! Ak, tālās acis!” Čīlieši nav zaudējuši savas siltās jūtas pret “Divdesmit mīlas dzejoļiem”, taču atsaucēm uz tiem viņi mēdz piešķirt ironisku nokrāsu. Teiksim, “Man patīk, kad tu klusē, it kā tālu būtu,” kāds jauneklis varētu sacīt savai mīļotajai ar 15. dzejoļa vārdiem. Un tad abi pasmietos. Nerudas “Divdesmit mīlas dzejoļiem” sekoja “Bezgalīgā cilvēka pūliņi”, krājums, kas ievērojams ar dzejnieka lēmumu atteikties no jebkādām pieturzīmēm. Savu solījumu to kompensēt ar grāmatu, kas savukārt sastāvētu tikai un vienīgi no pieturzīmēm, Neruda tā arī neizpildīja. Toties 1933. gadā, 29 gadu vecumā, viņš publicēja “Dzīvoju uz zemes”, ko mēdz uzskatīt par viņa izcilāko dzejoļu krājumu. Lielāko daļu dzejoļu Neruda sarakstīja, strādājot par konsulāta ierēdni Āzijā, – piecos vientulības gados, ko dzejnieks pavadīja, lasot Prustu, Šopenhaueru un Rembo. Viņš turpināja rakstīt mīlas dzeju, pārsvarā par kādu vietējo sievieti, kuru bija saticis Rangūnā. Neruda dzejoļos viņu sauc izdomātā vārdā, par Džosiju Blisu, tāpēc sievietes patiesā identitāte paliek nezināma. Viņa mīlēja Nerudu ar apmātības pilnu kaislību; viņš iemūžināja skaņu, ar kādu viņa čurāja aiz mājas stūra. 1929. gadā Neruda “Džosiju Blisu” pameta, lai pārceltos uz jaunu darbu Kolombo; tur viņa tuvākie biedri bija mangusts, vārdā Kirija, un kalps Bhrampi. Neruda lūdzās, lai Asokara brauc uz Āziju un kļūst par viņa sievu. Viņa uz vēstulēm neatbildēja.

Nerudas salauztā sirds paplašināja viņa poētisko repertuāru. Viņš tagad pievērsa uzmanību tikšķošiem pulksteņiem, veikalu skatlogiem un sadzīves priekšmetiem, ar kuriem pārblīvēta mūsdienu pilsētnieka dzīve. “Pārāk daudz mēbeļu un istabu šai/ pasaulē/ un mans ķermenis starp un zem visām šīm lietām dzīvo nospiests,” viņš rakstīja “Manu kāju rituālā”. Nerudas tālaika dzejā izkristalizējas viņa iecienīto priekšmetu saraksts: kurpes, dūjas, pelni, asaras, uzvalki, sieviešu zeķes un pulksteņi. Aplūkoti visi kopā, tie vedina domāt par pielāgošanos pastmarku, vilcienu un rakstāmgaldu gadsimtam. Dzejolis “Klejojot”, Nerudas veltījums Džeimsam Džoisam, viens no viņa vismīlētākajiem darbiem, apraksta nogurumu, kas nāk līdzi eksistencei pilsētā: “Gribu tikai atelpu no akmeņiem un vilnas,/ gribu tikai neredzēt ne iestādes, ne dārzus,/ ne preces, ne brilles, ne liftus.”

Vēl vienu pārvērtību Nerudas dzeja piedzīvoja 30. gados, kad dzejnieks ieņēma diplomāta posteni Spānijā. Nerudas dzejas apvāršņi paplašinājās līdz ar diviem pavērsieniem viņa dzīvē: pirmais no tiem bija romāns ar Deliju del Karrilu, 20 gadus vecāku argentīniešu gleznotāju, kuru viņš iesauca par Skudriņu (La Hormiguita). Karrila bija enerģiska, pieredzējusi un komuniste; Neruda pārņēma daudzas viņas idejas. Lai Karrilu apprecētu, viņš pameta savu pirmo sievieti, holandieti, ar kuru bija salaulājies Indonēzijā, un abu mazo slimo meitiņu. Ar šo rīcību nopelnītā neuzticīgā mīlētāja slava Nerudu pavadīja līdz mūža galam. (20. dzejolis: “Mīla tik īsa – tik gara ir aizmirstība.”) Varbūt pārliecinošākais pierādījums dzejnieka skopajām jūtām pret pirmo sievu ir fakts, ka viņa nav pieminēta nevienā no vairākiem simtiem Nerudas mīlas dzejoļu; ja runājam par viņa meitiņu, kura piedzima ar hidrocefāliju un jau bērnībā nomira kādā Nēderlandes slimnīcā, Neruda reiz vēstulē nosauca viņu par “kaut kādu semikolu – trīs kilogramus smagu vampīru”.

Otrs faktors, kas iespaidoja Nerudas politiskos uzskatus, bija viņa tuvā draudzība ar Federiko Garsiju Lorku un frankistu pastrādātā Garsijas Lorkas slepkavība 1936. gadā. Savas šausmas par fašisma triumfu Spānijā Neruda aprakstīja krājumā “Dzīvoju uz zemes”, kurš vēlākajos izdevumos izpletās līdz vairākiem sējumiem. Dzejolī “Mani paskaidrojumi” Neruda runā par savu pāreju no liriskām tēmām pie “smagās artilērijas”: “Jūs jautāsit, kāpēc šī dzeja/ nestāsta par sapņiem un lapu vītnēm,/ par manas dzimtenes lielajiem vulkāniem?/ Nāciet skatieties – uz ielām asinis,/ nāciet skatieties –/ uz ielām asinis,/ nāciet skatieties – uz ielām/ asinis!"[1. Atdzejojis Rainis Remass]

Spānijā pieredzētais kļuva arī par katalizatoru Nerudas politiķa karjerā. 1939. gadā Čīles prezidents viņu sūtīja noorganizēt konvoju 2000 spāņiem, kas meklēja patvērumu no Franko režīma. Pēc atgriešanās Čīlē Neruda iestājās Komunistiskajā partijā un 1945. gadā tika ievēlēts valsts Senātā. Šī politiskā izvēle kļuva par iemeslu dzejnieka pirmajai trimdai 1948. gadā, kad Komunistisko partiju Čīlē aizliedza. Neruda šķērsoja Andus un meklēja patvērumu Argentīnā, bet pēc tam vairākus gadus pavadīja Eiropā; šis viņa mūža posms iemūžināts itāļu filmā “Pastnieks” (“Il Postino”, 1994). Filmai lielā mērā jāpateicas par to, ka cilvēku apziņā nostiprinājies arī cits priekšstats par Nerudu – kā par nedaudz salkani šarmantu un nebēdnīgu personību.

Nerudas dzeju vienmēr ietekmējusi viņa personīgā pieredze, un tagad viņš arvien plašāk sāka tajā iestrādāt politiskās propagandas žargonu, marksistisku skatījumu uz vēsturi un staļinismu, piesaukt “vienkāršos cilvēkus” un panamerikāniskas identitātes ideju. Savu poētisko kulmināciju šīs izpausmes sasniedza Nerudas trešajā izcilajā grāmatā “Galvenā dziesma”, dzejas formā sarakstītajā Latīņamerikas vēsturē, kas nāca klajā 1950. gadā. Parra uzskata, ka tieši šajā fāzē Neruda no “egocentriskas gremdēšanās sevī”, kas vērojama krājumā “Dzīvoju uz zemes”, pārgājis pie “atveseļošanās ar marksistiskām metodēm”. “Dažam labam “prasīgam lasītājam” šķiet, ka “Galvenā dziesma” ir nelīdzens darbs,” rakstīja Parra. “Andi arī ir nelīdzens mākslas darbs.” Grāmata nostiprināja priekšstatu par Nerudu kā Latīņamerikas revolucionārās domas dzejisko balsi: ir zināms, ka pēc Če Gevaras nāves Bolīvijā starp viņa mantām atrada arī Nerudas “Galvenās dziesmas” sējumu.

Tomēr Nerudas līdzdalība šķiru cīņā vienmēr bija drīzāk simboliska nekā reāli izdzīvota. Mūža nogalē viņš kļuva par tādu kā ekstravagantu, kreisi noskaņotu Bakhu. Viņš pameta Karrilu Matildes Urrutijas dēļ; pēc ilgstošas mīlas dēkas viņa kļuva par Nerudas trešo sievu. (Karrila ar salauztu sirdi aizbrauca no Čīles.) 1969. gadā viņš kandidēja uz Čīles prezidenta amatu – līdz brīdim, kad Komunistu partija vienojās ar pārējiem čīliešu kreisajiem spēkiem par atbalstu Aljendem. 1971. gadā Nerudam piešķīra Nobela prēmiju; viņš tolaik bija Aljendes valdības vēstnieks Francijā, tomēr vēlāk atgriezās mājās, lai palīdzētu glābt iedragāto prezidenta autoritāti. No Nerudas vēlāko gadu dzejas laika pārbaudi izturējuši viņa mazāk politiskie krājumi, “Vienkāršo odu grāmata” un “Simt sonetu par mīlestību” – nevis, teiksim, “Oda Staļinam”. Viņa pēdējais dzejoļu krājums, “Aicinājums iznīcināt Niksonu”, tiek atzīts par pašu vājāko.

1973. gada 11. septembrī Neruda kopā ar Urrutiju atradās savā Islanegras mājā. Vēl pirms rītausmas Čīles bruņoto spēku vienības no valsts ziemeļiem un dienvidiem ieradās Santjago, lai uzbruktu Lamonedai, prezidenta pilij. Tās pašas dienas pēcpusdienā Lamoneda jau bija liesmās, bet Aljende – miris. Kad Neruda saņēma šo ziņu, viņš gulēja slimības gultā ar prostatas vēzi, taču bija pie gana skaidras apziņas, lai nodiktētu domas par apvērsumu savu memuāru pēdējai nodaļai. “Līķi apglabāja slepeni, neuzkrītošā vietā,” viņš rakstīja par Aljendi. “Slavas apvīto mirušo augumu bija saplosījušas gabalos lodes, ko raidījuši čīliešu karavīri, kuri kārtējo reizi nodevuši savu dzimteni.” Patiesībā Aljendi nogalināja viens vienīgs paša raidīts šāviens deniņos. Citiem vārdiem, patiesība par notikušo jau no pirmās dienas tika tīši samudžināta.

Mūsdienās Augusto Pinočeta režīma laikā pastrādātie noziegumi pret cilvēktiesībām ir precīzi uzskaitīti: vairāk nekā 30 000 čīliešu tika ieslodzīti un spīdzināti; apmēram 3000 militārā hunta nogalināja. Nebūt nav pārspīlēti pieņemt, ka hunta apsvēra arī iespēju nogalināt Nerudu; čīliešu kultūras iznīcināšana sākās tieši ar šādām labi apsvērtām slepkavībām, un steiga, ar kādu hunta likvidēja ievērojamākos kultūras darbiniekus, liecina par to, kādā mērā šie cilvēki apdraudēja labējo diktatūru. Komunistu Viktoru Haru, folkmūziķi un teātra režisoru, jau nākamajā dienā pēc puča ieslodzīja Nacionālajā stadionā; pēc četru dienu spīdzināšanas viņu nogalināja. Preses izdevumus, kas neatbalstīja apvērsumu, slēdza. Universitātēs brīvdomīgus pasniedzējus atlaida no darba. Komunistu partiju jau atkal pasludināja ārpus likuma. Izdevniecībām visus manuskriptus vajadzēja vispirms iesniegt valsts cenzoriem.

Neruda nomira, pirms bija pastrādāta lielākā daļa šo noziegumu. Salīdzinot ar 70 000 cilvēku lielo pūli, kas vēl pirms diviem gadiem Nacionālajā stadionā uzgavilēja dzejnieka Nobela prēmijai, Nerudas bēres bija trūcīgi apmeklētas. Pilsētā bija noteikta komandantstunda. Tūkstošiem kreiso jau bija emigrējuši no valsts. Cilvēki, ar kuriem Nerudam bija visciešākās saites, – Čīles politiskā un literārā elite, ieskaitot prezidentu Aljendi, – bija aizbraukuši, nogalināti vai slēpās pagrīdē. Bēru gājiens sastāvēja no saujiņas diplomātiskās imunitātes sargātu ārzemju vēstnieku un jauniešiem, kuri, iespējams, vēl nebija līdz galam sapratuši, kas īsti valstī notiek.

Skatīties saraustītos bēru kadrus, kas šodien Santjago Piemiņas muzejā tiek demonstrēti bez pārtraukuma, nozīmē kļūt par lieciniekiem sērām, kas sniedzas daudz dziļāk par vienas atsevišķas literatūras pasaules personības nāvi. Klātesošie izskatās apstulbuši. Iesākumā viņi klusējot soļo aiz zārka garām līdz zobiem bruņotiem policistiem – šķiet, nebūdami droši, vai viņus tūlīt neapturēs. Kāda jauna sieviete raud un zaudē samaņu draudzenes rokās. Kad procesija tuvojas kapa vietai, klusums tiek pārtraukts. Visi dzied “Internacionāli”. Visi skandē revolucionārus lozungus. Visi aizlūstošās balsīs deklamē Nerudas dzeju. Mēs redzam pulciņu jaunu vīriešu, kuriem pār vaigiem rit asaras. Nerudas bēres pieņemts uzskatīt par pašu pirmo publisko demonstrāciju pret labējo diktatūru. Un uz daudziem gadiem tā paliks arī pēdējā.

Pablo Nerudas mājas es pirmo reizi apmeklēju septiņpadsmit gadu vecumā, 1998. gadā, kad biju apmaiņas skolniece piejūras pilsētā Vinjā del Marā. Tā laika Čīle bija pilnīgi cita vieta nekā tā valsts, kuru es no jauna apmeklēju pavisam nesen. 1998. gada sākumā Pinočets vēl joprojām bija armijas virspavēlnieks, tomēr jau pēc dažiem mēnešiem viņš devās pensijā, ieņemot “mūža senatora” posteni. Pinočetam bija garantēta arī juridiska imunitāte pret apsūdzībām cilvēktiesību pārkāpumos – neraugoties uz to, ka 90. gados pret viņu tika ierosināts arvien vairāk tiesas prāvu. Tajos gados sastādītajā raksturojumā žurnāla The New Yorker komentētājs Džons Lī Andersons Pinočetu nosauca par “pašu retāko eksemplāru – veiksmīgu bijušo diktatoru”, atsaucoties uz popularitāti, ko ģenerālis turpināja baudīt ievērojamā čīliešu daļā, un ietekmi, kas viņam vēl aizvien bija valdībā. Taču izrādījās, ka tieši 1998. gadā visam bija lemts mainīties: pēc Spānijas tiesas ordera Pinočetu pirmo reizi arestēja – Londonā, par noziegumiem, kas viņa režīma laikā pastrādāti pret Spānijas pilsoņiem Čīlē.

Mana izpratne par šiem notikumiem tolaik bija visai ierobežota: ģimene, kurā es dzīvoju, bija konservatīva un atbalstīja Pinočetu. Par spīti neapgāžamiem pierādījumiem par režīma pastrādātajiem noziegumiem, viņu viedoklis joprojām bija sabiedrībā pieņemams. Manu instinktīvo tieksmi uz morālu nosodījumu apgrūtināja pieķeršanās un pateicība, ko es pret šiem cilvēkiem jutu. Ģimenes vecāki savu pārliecību pamatoja ar to, ka Pinočets izglābis valsti no haosa un vardarbības, ko atnestu iespējamais pilsoņu karš. Tēvs, jūrnieks, kurš savulaik atbalstījis Aljendi, piesauca parasto Pinočeta aizstāvības argumentu (to pašu, kas vēl 2013. gadā izklāstīts The Wall Street Journal lappusēs): raugoties no šī skata punkta, spīdzināšana un slepkavošana bija tikai vitāli nepieciešamo brīvā tirgus reformu un valsts stabilitātes atjaunošanas blakusprodukti.

Neveiklas izvairības aura šo tematu apvija arī mazajā katoļu skoliņā, kuru es apmeklēju. Politiku tur vienkārši neapsprieda. Mācību programmā galvenā uzmanība bija pievērsta datumu un notikumu iegaumēšanai, izvairoties no cēloņu un seku interpretācijas. Valdīja absolūts konservatīvisms. Katru pirmdienas rītu pirms stundām mēs sapulcējāmies betonētajā skolas pagalmā, nostājoties ierindā pa klasēm. Mēs visi bijām ģērbušies formas tērpos, meitenēm tā bija žakete un kaklasaite virs sarafāna ar ielocēm un jostu un pelēkas pusgarās zeķes. Skaļrunī atskanēja saskrāpētas skaņuplates ieraksts, un mēs visi nodziedājām valsts himnu, bet pēc tam svinīgā zosu gājienā izklīdām pa klasēm, kur atstājām žaketes uz pakaramajiem un uzvilkām virs formas tērpiem baltus laboratorijas virssvārčus. Laulības šķiršana un sodomija tolaik bija nelegālas. Ja kāds atļāvās atkāpties no militārā režīma uzturētā glīti nolaizītā katoļu ģimenes tēla, tas tika uztverts kā nenomazgājams kauna traips. Maniem klasesbiedriem nebija ne mazākās intereses apspriest Pinočetu. Vairums cilvēku apgalvoja, ka viss, kas bijis, palicis pagātnē un par to nav vērts strīdēties. Es ne reizi nedzirdēju, ka manas pagaidu ģimenes meita, kurai tolaik bija divdesmit gadu un kura deviņus gadus vēlāk atklāti paziņoja, ka ir lesbiete, būtu izteikusi kādu viedokli par Pinočetu. Mēs bijām labas draudzenes, taču, ievērojot vispārējo noskaņojumu, kas valdīja šajā vietā un laikā, man likās, ka būtu nepieklājīgi izjautāt viņu par politiku. Skolā ne reizi netika piesaukti kādi cilvēktiesību pārkāpumi; neviens no maniem skolasbiedriem nekad neizteicās par savām politiskajām simpātijām, un es nepiedzīvoju nekādas vētrainas politisku kaislību izpausmes. Tolaik man bija grūti to aptvert. Tagad es daudz labāk izprotu šo cilvēku pašizolāciju: viņi bija 80. gadu bērni, un 80. gados Čīles kultūras dzīve izpaudās kā valsts televīzijā translēti notikumi.

Jebkurš zināmu vecumu sasniedzis čīlietis šos notikumus var uzskaitīt tikpat tekoši kā šajā zemē piedzīvoto stiprāko zemestrīču sarakstu: Haleja komētas parādīšanās 1986. gadā, Romas pāvesta vizīte 1987. gadā, Roda Stjuarta koncerts 1989. gadā un ikgadējais televīzijas labdarības maratons, kurā vāca līdzekļus smagi slimiem bērniem. Televīzijas maratonu čīlieši gaidīja tikpat nepacietīgi kā amerikāņi Superkausa futbola maču. “Tu tā raudāsi,” man skolā solīja draudzenes. Arī mājas dzīve bija pakārtota televīzijas programmai: kamēr es ēdu pusdienas, mēs skatījāmies dublētu brazīliešu seriālu, vēlāk – patriotisma cauraustās ziņas (ieskaitot laika prognozi 115 cilvēku apdzīvotajam Antarktīdas pleķim, ko Pinočets 1975. gadā bija pasludinājis par Čīles provinci) un visbeidzot – čīliešu ziepju operas, kuru laikā mēs ieturējāmies ar vakara tēju un sendvičiem. Bija pilnīgi iespējams ik vakaru noskatīties ziņu izlaidumu un no rīta izlasīt avīzes, ne reizi nedzirdot par domstarpībām attiecībā uz nesenajiem pagātnes notikumiem vai kādus iebildumus pret to, kā tiek interpretēta Čīles vēsture. Ar gadiem man šī pieredze sāka kalpot par būtisku atskaites punktu, kas ļauj saprast, kā cenzūru iespējams noturēt par vienprātību un kādas var būt neitralitātes postošās sekas.

Nerudas mājas bija pierādījums tam, ka pastāvējusi (un kaut kur droši vien vēl joprojām pastāv) cita Čīle – Čīle, kura neklausās starptautisku popmūziku un kurā diskusijas par kultūru neaprobežojas ar spriedelēšanu par apmainīto bērnu sižetu brazīliešu ziepju operā “Por amor” vai telekanālā Canal 13 demonstrēto “Amándote”.

Nerudas māju Valparaiso es pirmo reizi apmeklēju kopā ar kādas klasesbiedrenes māti; vēlāk viņa mani aizveda arī uz Islanegru un uz Orkonu, kādreizējo bohēmas “perēkli” okeāna krastā. (Es ierakstīju savā dienasgrāmatā, ka ģimene, pie kuras dzīvoju, to nicīgi nosauca par narkomānu midzeni.) Apvērsuma laikā manas draudzenes māte studēja mākslu Čīles dienvidos, un diktatūras sākumā viņus ar brāli uz laiku apcietināja. Tagad viņa bija vientuļā māte un strādāja universālveikalā Falabella. Kopā ar viņu apskatīt Nerudas mājas bija tikpat kā atgriezties viņas jaunībā (vismaz man tā likās – bet varbūt es tolaik visu pārlieku romantizēju), kura bija nevis vienkārši kļuvusi par izbalējušām atmiņām, bet pilnībā iznīcināta.

Neruda pret savām mājām izturējās kā pret muzejiem – jau tolaik, kad viņš tajās dzīvoja; katram priekšmetam līdzi nāca savs stāsts. Ekskursiju vadītāji vairāk uzmanības pievērsa viņa stikla pudeļu, kuģu priekšgalu rotājumu un gliemežvāku kolekcijām un neskaitāmajām mīlas dēkām nekā politiskajai darbībai, taču pat šī pasaka par Nerudu stāstīja par kādu pilnīgi citu čīliskas eksistences veidu, kam nav nekāda sakara ar karogiem, medaļām un pompu vai ar glīti saģērbtajiem bērniņiem, kas skrien apskauties ar pāvestu.

Tajos piecpadsmit gados, kas pagājuši kopš manas aizbraukšanas, Čīle uzsākusi grandiozu savas vēstures revīziju. Atvērti muzeji, kuros dokumentēti militārās huntas noziegumi, tajā skaitā – Londonas ielas 38. nams, bēdīgi slavena spīdzināšanas vieta Santjago centrā, kas par piemiņas vietu kļuva 2008. gadā, un Piemiņas muzejs, kas durvis vēra 2010. gadā. Kinematogrāfisti uzņēmuši dokumentālās filmas par Pinočeta laika koncentrācijas nometnēm un bez vēsts pazudušo čīliešu likteņiem. Santjago pat pārdēvētas vairākas ielas, piemēram, 11. septembra avēnija 2013. gadā atguva savu senāko vārdu – Avenida Nueva Providencia, Jaunprovidensijas avēnija. Jaunāko paaudžu rakstnieki, piemēram, Alehandro Sambra, kurš dzimis 1975. gadā, un kinorežisori, teiksim, Pablo Larrains, pievērsušies 70. un 80. gadiem, kad Čīles inxiliados – trimdinieki paši savā zemē (tā sevi reizēm dēvē literāti, kuri diktatūras gados neaizbrauca no dzimtenes) – nevarēja savos darbos atklāti aprakstīt huntas noziegumus. (“Bija laiks, kad atbalstīt demokrātiju nozīmēja par pagātni vipār nerunāt,” Piemiņas muzeja apmeklējuma laikā man paskaidroja Sambra. “Mums likās, ka tā ir jāizdzēš no atmiņas.” Tiem, kuri paši bija izbaudījuši režīma brutalitāti, notikušais bieži vien bija pārāk smaga trauma, lai pie tā atgrieztos. Bet tiem, kas ar to nebija saskārušies, viņš stāstīja, dzīve 70. un 80. gadu Čīlē likās banāla un izolēta; viņuprāt, to vispār nebija vērts atcerēties.)

Un tad vēl problēmas ar mirstīgajām atliekām. Kopš 1990. gada, kad valstī oficiāli beidzās militārā diktatūra, Čīlē notikusi liela pīšļu pārvadāšana. Salvadora Aljendes mirstīgās atliekas izraka no pieticīgā kapa Vinjā del Marā un pārapbedīja pienācīga pieminekļa pakājē Santjago Galvenajā kapsētā. Čīliešu slepenpolicijas nogalinātā Aljendes valdības ārlietu ministra Orlando Leteljera zārks uz Santjago atceļoja no savas pirmās atdusas vietas Venecuēlā.

Pēc Pinočeta nāves 2006. gadā nedienu vajātajām čīliešu kreiso politiķu mirstīgajām atliekām sākās jauna ēra – tiesu medicīnas ekspertīžu laikmets. Aljendi ekshumēja 2011. gadā; tika oficiāli apstiprināts, ka nāves cēlonis ir pašnāvība. Ekshumēja arī Viktoru Haru: viņš izrādījās miris no četrdesmit trīs šautām brūcēm – ja neskaita lodi, ko krievu ruletes stilā viņam galvā ielaida kāds Čīles armijas leitnants. Bet Neruda atgriezās Islanegrā. Kas attiecas uz tiem, kuri palika guļot savos kapos, – valdība ķērās arī pie šo cilvēku nāves apstākļu noskaidrošanas. Tajā skaitā tika izmeklēta arī prezidentes Mičelas Bačeletas tēva nāve; viņu 1974. gadā līdz nāvei nospīdzināja režīma aģenti. Beidzot pienāca arī Nerudas kārta.

Manuels Araja ir garš vīrs ar ieturētām manierēm un sirmu matu loka ieskautu kailu galvvidu. Viņš neplēš jokus un lieki nesmaida. Araja runā strauji un saspringti, izrotājot stāstījumu ar nelieliem dramatiskiem akcentiem – it kā domās piespiežot starta pogu, lai sāktu skanēt nodilusi magnetofona kasete. Viņam tagad ir aptuveni 65 gadi, viņš vēl joprojām ir Komunistu partijas biedrs un vēl joprojām dzīvo piekrastes pilsētiņā Sanantonio, kādu gabalu no Nerudas mājas Islanegrā. 2013. gada 7. aprīlī, kamēr Čīles valdības tiesu medicīnas dienests gatavoja Nerudas kapu ekshumācijai, Araja lielāko dienas daļu pavadīja, stāvot pludmalē iepretim dzejnieka mājai, ģērbies pelēkā, sīki svītrotā uzvalkā ar kaklasaiti. Viņš nepaguris atkārtoja savu stāstu un paklausīgi izpildīja televīzijas operatoru rīkojumus: viņam lika dziļdomīgi pastaigāties pa smilšaino krastu, pārmaiņus raugoties kaut kur jūrā vai uz mezglainajām, vēja pluinītajām priedēm ap Nerudas māju.

Kad Araja pirmo reizi satika Nerudu, viņš bija 14 gadus vecs komunistu aktīvists no Sanantonio. 1972. gada novembrī, kad Arajam bija 25 gadi, Neruda viņu nolīga par savu šoferi, personīgo asistentu un miesassargu. Dzejnieks jau bija slims ar prostatas vēzi, flebītu un veselu virkni citu kaišu, taču Araja apgalvo, ka Neruda vēl ne tuvu neesot gulējis uz nāves gultas. Tagad, runājot kameru priekšā, viņš aprakstīja kādu mīklainu incidentu slimnīcā dienu pirms Nerudas nāves. Palātā ienācis kāds ārsts un kaut ko injicējis slimniekam vēderā; tam sekojusi strauja dzejnieka veselības pasliktināšanās. Araja notikuma brīdī nav bijis klāt – viņi ar Urrutiju atgriezušies Islanegrā, lai paņemtu dažas grāmatas. Neruda piezvanījis un licis abiem nekavējoties atgriezties. Araja un Urrutija steigušies atpakaļ uz Santjago, kur ieraudzījuši, ka dzejnieks piesarkušu seju mokās stiprās sāpēs; tas bijis visai pēkšņs pavērsiens slimības gaitā. “Es viņam teicu: “Don Pablo, kas noticis?” Un viņš man atbildēja: “Kāds ārsts man kaut ko injicēja.” Viņš sacīja: “Manuel, man viss iekšā deg!””

Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm Araja slimnīcu atstāja, lai izpildītu kādu uzdevumu; viņu aizturēja policija un aizveda uz tuvāko iecirkni. Tur Araju sita un pratināja par viņa sakariem ar komunistiem, bet pēc tam aizveda uz Nacionālo stadionu, kurš jau bija pazīstams kā spīdzināšanas un slepkavošanas vieta. Kad Neruda nomira (1973. gada 23. septembrī aptuveni 22.30), viņa šoferis vēl joprojām atradās ieslodzījumā. Araju atbrīvoja tikai pēc diviem mēnešiem – daļēji pateicoties dzejnieka draugu pūliņiem.

“Pratinātāji vēlāk ziņoja, ka viņš bijis sīksts un atteicies jebko stāstīt,” Urrutija rakstīja savos memuāros. “Šis nabaga cilvēks, kurš pavadīja Pablo sirojumos pa uteņiem un antikvariātiem, – ko gan viņi cerēja no viņa uzzināt?”

Araja par savām aizdomām pirmo reizi pastāstīja 2004. gadā, divus gadus pirms Pinočeta nāves, savas dzimtās Sanantonio vietējā laikrakstā. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. 2011. gadā kāds no Arajas partijas biedriem sazinājās ar Meksikas žurnāla Proceso Čīles korespondentu. Tapa raksts, kam sekoja īsta vētra Latīņamerikas masu medijos; Čīles Komunistu partija iesniedza tiesā prasību sākt oficiālu izmeklēšanu. Nerudas ģimene to atbalstīja, paziņojot, ka tas būtu “morāli pareizs” solis, turpretim fonds, kas pārvalda Nerudas mājas un literāro mantojumu, bija pret. (Šai sakarā daži fondam pārmeta centienus izdzēst lappuses no Nerudas politiskās darbības vēstures, pārvēršot dzejnieka tēlu par karikatūru – vīna mīļotāju, ballīšu namatēvu un fantazētāju.) Mario Karrosa, tiesnesis, kura uzraudzībā notika Aljendes ekshumācija, atzina, ka Arajas liecība ir pietiekams pamats, lai pieprasītu tiesu medicīnas ekspertīzi.

Slepkavības motīvs neapšaubāmi nebija tālu jāmeklē – ja Neruda būtu palicis dzīvs un emigrējis, viņš kļūtu par kodolu, ap ko saliedētos opozīcija. Pēc dzejnieka nāves armija izdemolēja un izlaupīja viņa mājas Santjago un Valparaiso. Turpmākajos gados spīdzināja un noslepkavoja arī citus Nerudam tuvākos cilvēkus. Viņu vidū bija Omero Arse, viņa sekretārs un tuvs draugs vairāk nekā 15 gadu garumā. (Arsi līdz nāvei piekāva, bet līķi atstāja sievai – pie mājas durvīm.) Tajā pašā gadā pazuda Arajas vecākais brālis Patrisio; Araja uzskata, ka brālis noturēts par viņu un tāpēc nogalināts. Nepilnus desmit gadus pēc Nerudas nāves tajā pašā slimnīcā negaidīti nomira Čīles bijušais prezidents Eduardo Frejs, kuru ārstēja tie paši mediķi; viņa gadījumā apstiprinājušās aizdomas par noindēšanu.

Netrūkst bagātīgi dokumentētu pierādījumu, ka Pinočeta režīms eksperimentēja ar indēm, un tā ir taisnība, ka Nerudas ārstēšana tā arī palika noslēpumā tīta: viņa ārsts Serhio Drapers noliedza, ka būtu nogalinājis savu pacientu, taču izmeklētājiem liecināja, ka slimnīcā uzturējies kāds viņam nepazīstams ārsts, uzvārdā Praiss, par kura eksistenci nav saglabājušās nekādas rakstiskas ziņas. Čīles prese ātri vien sasaistīja noslēpumainā Praisa identitāti ar kādu amerikāni, vārdā Maikls Taunlijs, kuru daudzi uzskatīja par CIP aģentu. Tomēr dokumenti pārliecinoši pierāda, ka Taunlijs tajā laikā atradies Floridā, un līdz ar to šis pavediens pārtrūka. Palika vienīgi dzejnieka līķis. Tika savākta starptautiska tiesu medicīnas ekspertu komisija un nolemts, ka nepieciešama Nerudas mirstīgo atlieku ekshumācija. Un te nu mēs visi bijām un vērojām šo izrādi no piemājas pludmales.

Pinočets vēl joprojām bauda privileģētu statusu latīņamerikāņu diktatoru vidū. Viņš nomira, tā arī nenotiesāts ne par vienu noziegumu, un čīlieši vēl šobaltdien var atļauties izsaukties “Viva Pinochet!”, nebaidoties, ka sabiedrība no viņiem novērsīsies. Un tomēr Pinočeta ietekme ievērojami mazinājusies. 2004. gadā atklājās, ka diktators savulaik zadzis naudu no valsts kases, un tas ļāva pat stūrgalvīgākajiem pinočetistiem novērsties no sava agrākā elka, tiesa – neatzīstot sakāvi “teroristu” priekšā.

Kāda drauga sabiedrībā es apmeklēju Pinočeta fonda finansēto muzeju Santjago, Vitakuras rajonā. Muzejs iekārtots mājā, kurā Pinočets pavadīja mūža pēdējos gadus; diktatora piemiņas godināšanai ierīkotā ekspozīcija slēpjas aiz visai banālas ēkas fasādes. Šo iestādi iespējams apskatīt, vienīgi piesakot apmeklējumu iepriekš, un mājas ārpusē muzeja atrašanās vieta nekādā veidā nav iezīmēta. Muzeja eksponātus mums izrādīja Karolina Rohasa, divdesmit septiņus gadus veca apburoša jauna sieviete zaļā jakā un līksmi dzeltenā šallē. Šis muzejs ķēmīgi atdarināja nacionālo muzeju, kas godina režīma upuru piemiņu: tur bija sava Upuru siena ar zeltītām plāksnēm, kurās iegravēti cīņā ar “teroristiem” bojā gājušo policistu un armijas virsnieku vārdi. (“Daudzi nemaz nezina, ka Čīlē tolaik aktīvi darbojās piecas teroristu grupas,” klāstīja Rohasa.) Tur bija medaļas, kas Pinočetam piešķirtas ārzemju vizītēs, un ēdamistabas galds, pie kura viņš noturēja apspriedes laikā, kad atradās mājas arestā Londonā. Tur bija fotogrāfijas, kurās smaidošs Pinočets pozē kopā ar mūķenēm un maziem bērniem un redzams Antarktīdas brauciena laikā. Tur bija viņa Napoleona statujas, rakstāmgalds ar ierāmētām mātes un sievas fotogrāfijām un grezniem kokgriezumiem rotātais tronis, kurā viņš sēdēja, kad skatījās televīziju. Un tur bija viņa mazais, vecmodīgais televizoriņš. Mans draugs, kurš bija kaujinieciskāk noskaņots, Rohasai pajautāja, kā viņa sev attaisno to, ka strādā šādā vietā, labi zinot, ka Pinočeta diktatūras laikā spīdzināti vismaz 30 000 cilvēku. Neraugoties uz savu jaunību, Rohasa, tāpat kā daudzi līdzīgi domājoši čīlieši, piesauca valsts ekonomisko uzplaukumu diktatūras laikā. Viņa uzskaitīja Dienvidu maģistrāli, telefona sakaru sistēmu, lidostas un pamatskolas izglītību. Aljendes laikā viņas vecmāmiņai vajadzējis trīs stundas stāvēt rindā, lai nopirktu kilogramu maizes. Pēc ekskursijas Rohasa mums iedeva bukletus ar tādiem nosaukumiem kā “Čīle izvēlas brīvību”, “Augusto Pinočets – miera kareivis” un “Pinočets – Čīles atjaunotājs”. Fotogrāfijas esot pieejamas muzeja Facebook lapā. Viņa smējās, atceroties, kā mēģinājusi fonda vadītājiem paskaidrot, kas ir Facebook , bet ar lielu gandarījumu pavēstīja, ka Pinočeta fonda lapai like nospieduši jau 3000 Facebook lietotāju.

Pinočetam, kura mirstīgās atliekas kremēja, nav publiski pieejama kapa. Urna ar viņa pelniem glabājas tālu no sabiedrības acīm, diktatora vecās vasaras mājas kapelā Losboldesā.

Mēnesi pēc mana ceļojuma, 2013. gada maijā uz Čīli, Nerudas ekshumācijas tiesu medicīnas ekspertu grupas vadītājs Patrisio Bustoss (kurš, tiekoties ar mani, no galvas nodeklamēja 20. dzejoli) paziņoja, ka dzejnieka kaulu analīze ļāvusi apstiprināt metastātiska vēža diagnozi. Novembrī kļuva zināms galīgais slēdziens: ārsti bija konstatējuši vēža ārstēšanā izmantotu ķimikāliju klātbūtni, taču nekādu toksisku vielu piejaukumu.

Manuelam Arajam un viņa sabiedrotajiem Čīles Komunistu partijā šis atzinums tomēr neliekas neapstrīdams. Nerudas radinieki interesējās par bioloģisku līdzekļu izmantošanas iespēju. Tiesnesis Karrosa piekrīt, ka tālākas analīzes varētu uzrādīt tallija vai zarīna klātbūtni. Taču lielākā daļa vērotāju uzskata, ka šim stāstam pielikts punkts: Neruda miris dabiskā nāvē – ar prostatas vēzi.

Un tomēr, lai kādi būtu izmeklēšanas rezultāti, ikviena šāda veida ekshumācija nozīmē no oficiālās vēstures lappusēm svītrotas kultūras personības ietekmes un lomas atjaunošanu. Un katrai no tām piemīt arī tīri simboliska nozīme – tas nozīmē, ka no neskaitāmajām tā laika slepkavībām, kas pagaidām paliek neatklātas, vismaz vienam noslēpumam atrasta atbilde.

No Nerudas kapa Islanegrā paveras nepārtrauktas kustības pilna aina: viļņi bez mitas triecas pret pludmales akmeņiem, vējā lokās krastmalas priedes. Bazalta kapakmens, kurā iegravēti viņa un Urrutijas vārdi, novienkāršo Nerudas sarežģīto mīlas dzīvi līdz netipiskas mūžgaras laulības vīzijai. Savā “Galvenajā dziesmā” Neruda lūdza, lai viņu apglabā tieši šeit, taču neseno ekshumāciju viņš nebūtu uztvēris kā sava kapa apgānīšanu. Viņš taču jau toreiz paredzēja šo miera traucējumu: “Lai kaprači rakājas pa pagājības pīšļiem,/ lai viņi ceļ dienas gaismā/ bijušās pasaules lauskas jau satumsušās,/ lai viņi runā savā kapu tārpu valodā, – / manā priekšā deg zeltaini graudi/ un asni laistās/ un rītdienai spīd kā prieks un maigums."[2. Atdzejojis Rainis Remass.]

Tulkojusi Sabīne Ozola

© Emily Witt. The Body Politic. Harpers’s Magazine, 2015. gada janvārī