Piedzīvotie ceļojumi

Divpadsmit gadu vecumā es pirmo reizi ieraudzīju jūru. Vēl šodien atceros kā filmā: jūrmalas priedes, betona plākšņu celiņš, kāpās izliktas koka kāpnes un tad — elpu aizraujoša jūras bezgalība.Vasarā pēc 9. klases beigšanas es nokļuvu Maskavā. Mūs veda paklanīties ikonām — metro, Sarkanajam laukumam, Kremlim, GUM universālveikalam.  Bet tieši Maskavā, nevis Rīgā, es guvu pirmo priekšstatu par lielpilsētu, tās mūžīgo steigu un cilvēku anonīmo atsvešinātību.Vēlāk, jau studiju gados, izbraukājot Kaukāzu, radās intuitīva nojausma, ka kaut kur vēl tālāk, aiz Ararata sniegiem, joprojām ir dzīva “1001 nakts” pasaku pasaule. Pēc dzelzs aizkara krišanas mana pirmā ceļojuma mērķis bija Stambula. Bija tādi laiki pašā 90. gadu sākumā,kad čartera lidojums uz Turciju (plus desmit dienas viesnīcā ar brokastīm) maksāja tieši 170 dolārus. Pilsēta pārspēja visas cerības — Bosfors, tirgi, Sofijas katedrāle.Tikai vēlāk es sapratu, ka īsta Tuvo Austrumu burvība slēpjas nevis metropoļu burzmā, bet gan mazpilsētu laiskajā dzīves ritmā. Reiz, kad Latvijā jau saimniekoja drēgni rudens vēji, es nonācu Marokā, Essaueras pilsētiņā — vietā, ko savulaik par patvērumu koncertu starplaikā bija izraudzījies Džimijs Hendrikss. Atlantijas viļņu dārdoņa, tuksnesīgā pludmale, grillēto zivju smarža portugāļu būvētās vecpilsētas ieliņās — tas viss darbā uzvilktos nervus saremontēja dažās dienās.Iespējams, Austrumos mēs cenšamies satvert kaut ko tādu, kas Rietumu pasaulē jau ir zudis — dzīvi bez stresa un steigas, cilvēku vienkāršību, patiesu sirsnību. Aplūkojot simtgadīgas fotogrāfijas, mūs nereti pārsteidz cilvēku sejas, to neviltotais dabiskums, cilvēces bērnības atblāzma. Šādas sejas šodien vēl var redzēt Marokā, Indijā, Ēģiptē.Es sēžu uz Nubian Oasis viesnīcas jumta terases Asuānā, malkoju vēsu alu un vēroju, kā laivu burās izdziest pēdējie vakara saules stari. Priekšā ir bezgalīgas smiltis (arābu valodā — sahāra), pa labi — Ēģiptes 70 miljoni, saspiesti šaurā zemes strēmelītē Nīlas krastos, pa kreisi — Sudāna. Un mani pārņem sajūta —  tieši šeit, Asuānā, atrodas slieksnis,  kas ved uz Āfriku, melno kontinentu — nevaldāmas dzīvības mutuli, kas sitas cauri visām nelaimēm un postiem, burvestību zemi, kur notiek visneiespējamākās lietas un piepildās visslēptākās vēlēšanās.Es bieži atminos rāmu novakari Gangas krastā Varanasi. Svētupes migla sajaucas ar kremācijas sārtu dūmiem, gaisā jūtama saldeni rūgta degošas cilvēka miesas smarža. Tupoši indusi klusējot noraugās dzīvības un nāves mistērijā. Paiet stunda, divas, un šķiet, ka savāds magnēts neļauj aiziet, ka visu atlikušo dzīvi tā varētu nolūkoties hipnotizējošajās liesmās.Tā ir Indija — var apsēsties ielas kafejnīcā, vērot garām plūstošo dzīvi, un vienā stundā ieraudzīt vairāk nekā Eiropā veselā mēnesī. Cilvēki, kuri reiz bijuši Indijā, vai nu ir to nolādējuši, vai ar dīvainu neatlaidību atkal un atkal tiekušies atpakaļ — it kā būtu bijusi dota iespēja ieskatīties citā, paralēlā pasaulē — skaistā un baigā reizē.

Man patīk pilsētas, kas, reiz valdījušas pār pasauli, šodien jau neatgriezeniski zaudējušas savu politisko un saimniecisko nozīmi. Bet tieši tas piešķir tām neatkārtojamu šarmu. Bijušais varenības laiks joprojām vērojams cilvēku žestos, pompozo ēku aplupušajās fasādēs, bet visvairāk — skumji lepnajās Pēterburgas babušku, Kalkutas rikšu vilcēju, Aleksandrijas bāru meiteņu acīs. Tās ir pilsētas, kurās vēl dzīvs Dostojevska, Kiplinga, Lourensa, Darela gars, kurās nabadzība sadzīvo kopā ar dekadentisko Pēterburgas naktslokālu, Kalkutas golfa klubu, Aleksandrijas restorānu greznību.Atklāti sakot, es vairs neceļoju, lai kaut ko jaunu apskatītu. Manuprāt, ceļošanas īstā būtība slēpjas piedzīvojumā, ko nav iespējams ne nofotografēt, ne ietērpt vārdos — tas vienkārši ir jāizjūt. Šo piedzīvojumu mēs vēlāk glabājam kā savdabīgu noslēpumu, kas mūs nošķir no līdzcilvēkiem, tā padarot savā veidā unikālus. Katrs ceļojums un ceļā piedzīvotais mūs maina, atgriežoties mājās, mēs vairs neesam tie paši, kas bijām agrāk. Izredzētie, kuri reiz to ir piedzīvojuši un apzinājušies, nekad vairs nespēs atteikties no ceļa noslēpumainā vilinājuma.Un īstenībā vairs nav īpaši daudz vietu, kur es savā dzīvē kādreiz vēlētos nokļūt — ienirt Indijas okeāna viļņos Madagaskaras krastā, izdzert tasi svaigi grauzdētas kafijas Etiopijas lauku ciematā, nomazgāt ceļa putekļus Nūr ad Dīna hammāmā Damaskā. Vakaros es dažkārt pāršķirstu Lonely Planet ceļvežus un domās jau izstaigāju nākamos maršrutus. Vai tiešām auto pārbrauciens no Adisabebas līdz Gonderai aizņem pusotru dienu? Pēc kartes spriežot, abas pilsētas šķir nieka 400 kilometri!Bet, kamēr pienākumi neļauj atstāt Rīgu, var doties ceļojumos tepat uz vietas — pietiek izstaigāt Centrāltirgu sestdienas pēcpusdienā un iespaidu pietiks visai nākamajai nedēļai.