Piecas ainavas ar līdzpaņemto Brodski

Inese Zandere, autores foto

Piecas ainavas ar līdzpaņemto Brodski

Gurzufa

Pastaiga sākas Krimā. Nav saprotams, kāda nedēļas diena, jo, kad tu esi Krimā, vienmēr liekas, ka ir svētdiena. Un ka galvā ir panama. Un teiksmainais Arteks, kurā vecais itāļu komunists Palmiro Toljati pateica: “Lai dzīvo tautu draudzība!” un nomira, šis Arteks patiešām eksistē. Un kaut kur tepat Jaltā varbūt dzīvo resns dzejnieks ar skumji viltīgu seju, Sergejs, par kuru Maskavas “metametaforists” Aļoša Parščikovs kādreiz teica: “Draudzējies ar viņu, tas ir mūsu draugs,” tāpēc es patiešām īsu brīdi pārdomāju, vai nevajadzētu iet pastaigāties. Gadalaiks ir īstais, vasarā Sergejs izdod istabiņas, rudenī uzņem draugus. Viņš kaut kā sirsnīgi raksturoja Jaltu — Staļina pilsēta? Vai Hruščova pilsēta? Iespējams, abas. Bet Jalta nemaz nav “tepat”. Lejā ir tukšā Gurzufas pludmale, pa kreisi kalni, pa labi jūra, var izvēlēties, kam pagriezt muguru. Nekāda staigāšana nenotiek. Tā vietā, lai jebkur ietu, es trīs dienas un naktis stāvu uz klints un nekustīgi lūkojos jūrā, un, protams, tā ir metafora, bet tikai tajā nozīmē, ka es stāvu uz balkona. Kalnos gandrīz visu laiku spīd saule. No jūras katru priekšpusdienu nāk liels padebesis tumši zilā vai pelēkā krāsā, tas pamazām tuvojas un apēno piekrasti neatvairāmi kā... Lūk, un likās, ka arī tā ir metafora, bet tagad izrādās, ka viss ir sācies pilnīgi konkrēti — pastaiga gar Melno jūru sākas ar Brodska stāstu par Jaunā gada sagaidīšanu pie draugiem Gurzufā. Bez ceturkšņa divpadsmitos Josifs Brodskis izgāja ārā un skatījās uz jūru. No līča uz sauszemi nāca mākonis — kā milzīga saplacināta miglas lode, kas pacēlusies no ūdens. Tas ātri virzījās uz krastu un šķita līdzīgs Bībeles mākoņiem, kuros iekšā ir, piemēram, Dievs. Tieši divpadsmitos mākonis pieskārās zemei. Un Brodskis saprata — laiks iznāk no ūdens. Un domāja par dzimto pilsētu, kas arī atrodas uz ūdens — lai gan tur vienmēr ir ziema, auksts un vispār nekāds laiks nav prātā, tad jau drīzāk šņabis, ko vajag sadabūt un iedzert. Viņš atradās augstu, lūk, šā kalna nogāzē, it kā augstāk par mākoni, tas ir, par laiku. Es atrodos zem tā. Laiks ir lietains.

RL_11_29

Eipatorija

Tur, gleznainajos landšaftos, kur horizontu apgrūtināja mēnesnīca, krievu runas par grieķiem un iluminēti kuģi ar rudenīgiem uzdzīvotājiem, labākais pastaigas veids bija nekustīgi stāvēt, bet šeit vajag braukt. Eipatorijas piekrastei vajag izbraukt cauri kā bezizejas situācijai — pa taisnu un vientulīgu autoceļu šaurajā joslā starp dzelzceļa sliedēm un jūras krastu. Nav iedomājams, ka varētu braukt uz šejieni, šī vieta var būt tikai pa ceļam, braucot prom. Vienalga no kurienes. Katrā ziņā — no jebkādām ilūzijām. Tā es saprotu romantiku — Vendersa kadri, daži lūžņi un gari zemi horizonti. Bet acis visu laiku velk mani līdzi šīm svītrām: jūra, jūra, jūra, jūra... Otrpus ceļam jož slīpā automašīnas ēna. “Un ideja principā bija tāda: dodoties uz nomali, tu attālinies no visa un izej īstajā pasaulē.” Galvenais ir maksimāli attālināties, tikt līdz slieksnim. Aizaugušajās pļavās ir kaut kādas sabrukušas vai nekad neuzceltas ķieģeļu būdiņas, nolaistas barjeras, ap kurām sen iebraukti bedraini ceļi uz jūru, ar melnu krāsu uzvilkti burti Pļaž, trīs četru makšķernieku klātbūtni rupjas grants klātajā pludmalē nodod viņu vientulīgo automašīnu stūrainie silueti, kas kļūst aizvien melnāki uz saulrieta fona. “Galvenais nav saulrieta krāsas, bet perspektīva, bezgalības sajūta, ja? Bezgalības un vispār kaut kādas nezināmības.” Liekas, vajadzētu kaut kā paspēt, pirms kļūst tumšs, bet ko paspēt — nav zināms, tikai šī sajūta, ka vajag joņot ātrāk, ātrāk... Bet tumsa iestājas, un kļūst vienalga. Jūra nav redzama. Mēs izvelkam no somas un ēdam mazas melnas pa ceļam nopirktas vīnogas.

RL_11_8

Sevastopole

Un Sevastopoles reidā — tieši reidā, jo tieši tā saucas Krievijas kara flotes sporta kluba restorāns, no kura viss līča iekšējā pasaulē ir ļoti pārskatāmi un arī ārējo var redzēt — pūš vējš un žilbina saule. Viss ir balts un zils. Nu, ne jau burtiskā nozīmē. Mīdijas uzdurtas uz kociņiem un ieceptas mīklā, tai cauri vīd kaut kādi sarkani un dzelteni punkti. Puikas lejā ķer zivis zaļganā ūdenī, kurā atklājas saules apgaismoti akmeņi — tumši, ar kustīgiem zeltainiem apļiem. Mazi kuģīši, nemitīgi nomainot cits citu, šķērso līci un ved dažādus cilvēkus uz krastiem, kur nodzeltējušās nogāzēs atrodas viņu mājas. Trīs dzelžaini pelēki kara kuģi, divas pavecas peldētājas raibos peldkostīmos — viņas pa metāla kāpnītēm sportiski ierāpjas ūdenī (ir oktobra vidus). Tā visa noteikti ir par daudz, bet cik prasmīgi izkārtots dažādos plānos! Tā lai skatītājs, aizgājis mājās, uz jautājumu “kā bija?” atbildētu, nostiepies miera stājā: “Tieši tā! Zils un balts!” “Varbūt patiešām dekorācijas it kā nosaka aktiera repertuāru. (..) Bet mums vissvarīgāk ir, kas tas par aktieri. Un kā viņš sagatavots, lai parādītos uz šīs dekorācijas fona.” Te parādās tieši mana sagatavotība. Iespējams, es esmu vīrietis baltās biksēs. Bet varu samierināties arī ar plīvojošā kleitā ģērbtas sievietes lomu, ja vien ar mani kopā ir vīrietis, ar ko līksmot, vai draudzene, ar ko skumt; jebkurā gadījumā es zinu, kā jāsoļo pa šīs pilsētas ielām. Tā arī nenoskaidroju, vai Jalta ir Staļina pilsēta, bet Sevastopole ir noteikti. Un jocīgi — kas gan tur labs? Šīs pilsētas centra ielas ar padomju baroka namiem, kuru vietā pirms kara ir bijis kaut kas cits — ja varētu saprast vismaz to, kas ir, būtu iespējams domāt arī par to, kas bijis, un tā aizvien tālāk un tālāk; man gribētos, lai tā būtu; lai laiks kaut vai šajā vienā vietā atklāj savu ritmu un lai izrādās, ka tas soļo vienmērīgi, rinda pēc rindas kā jūrnieki parādē, tikai melnās cepuru lentītes plivinās... Šķiet, ka aiz stūra zem akācijas stāvēs gaiši brūna pobeda, bet laukumā pie pasažieru ostas tēvocis Stjopa iznāks regulēt satiksmi baltā formas kreklā. Un mani bērna lomā ar banti matos izvedīs pie rokas nepavisam ne vīrietis un arī ne mamma, bet kaimiņiene Vera, kas strādā kara komisariātā... “Teiksim, putniņš lido pār ūdeni. Nolaižas kā balodis, bet otrā krastā, skaties — parādās jau kā kaija. Lidojums virs ūdens ir īpašs, tas ir lidojums ar uzsvaru uz atspīdumu. Bez visa cita, tas ir arī neticami skaisti. Un skaisti tieši tāpēc, ka eksistē šī antitēze, šī transformācijas iespēja.” Taču te tas nenotiek! Pilsēta ietver sevī ūdeni un ūdens apņem to, bet viņi ir kaut ko izdarījuši ar šo ūdeni, lai nekādas antitēzes nebūtu — tajā nav atspīduma, tas tikai spīd no iekšpuses un no ārpuses. Te laiks tikai žilbina: balts un zils, balts un zils, zelta zvaigznītes! Lieliska un šausmīga jūrnieku pilsēta — kā balta bāka un akla mīlestība.    

RL_11_104

Odesa

Personība arī šajā pilsētā pie jūras varbūt “tiecas kaut kur sāņus, jo telpa, kas tai paveras, nav ierobežota un nodalīta ar zemi”, un varbūt arī Odesā sapņo par neierobežotu brīvību, ļoti dabiski sakot “nē” visai esošajai pasaules kārtībai — tikai “nē” šeit izklausās pilnīgi citādi, nekā tālajā ziemeļrietumu pilsētā ar zemajiem horizontiem. Drīzāk kā “jā”? Vai kā tradicionālais izbrīnītais pretjautājums jebkuram apgalvojumam: “Ko jūs sakāt?!” Tas ir apbrīnojami, tas ir lieliski, jums ir satriecošas zināšanas, ir tieši tā, kā jūs sakāt — un, iespējams, ir pavisam otrādi. Vai arī: “Znajeķe, kto žil šesķ tisjač ļet nazad? Makedonskij.” — “Čto vi govoriķe? Kakoi Makedonskij? Ģeduška Izji Makedonskogo?”[1] Var iet taisni — bet nepārtraukta riņķojuma apstākļos.

Piemēram, uz jūru iet pa Franču bulvāri.

Jūra ir tumši zila, akmeņi melni un slapji, un pa tiem ložņā balts kaķis, ik pa brīdim noskurinot viļņu uzmestās šļakatas. Vēl tikai trūka, lai viņš svilpotu un būtu sabāzis rokas kabatās.

No jūras uz pilsētu brāžas neskaitāmas buras — tās iznirst visur aiz apvāršņa apaļuma, aiz kura izklaidus slēpušās, izvietojas nekārtīgā rindā un, cita citu apdzīdamas, tuvojas. Kā baltas vieglas spalvas, ko rauj iekšā neredzams putekļusūcējs. Es neredzu, kur tās paliek, taču pēc brīža jūrā parādās atkal jaunas. Vēl pēc brīža saprotu, ka buras riņķo, tā ir kaut kāda regate, un šī balto spalvu deja nekad nebeigsies. Nekur tās nedodas un ne no kurienes neatgriežas. Pametu skatu pār plecu — aiz muguras ir krauja, uz kuras rindā stāv akācijas un pacietīgi vēro notiekošo. Pilsētnieki pastaigājas ar bērniem. Neviens neizskatās izmisis.

Es apsēžos uz betona apmales un divas stundas, neskatoties jūrā, lasu avīzes. Tajās nav ko lasīt, bet arī skatīties uz to ir neiespējami.

Tad ierodas līgavas. Viņas nāk viena pēc otras, tipina lejā pa stāvo taku, abām rokām turēdamas augstāk kuplo kleitu malas, dažām, paņemot uz rokām, palīdz nokāpt līgavaiņi, līdzi nāk viesi, fotogrāfi un vedēji ar spīdīgām lentēm pār krūtīm. Tiklīdz viens pāris ir prom, ierodas nākošais, un tā bez gala. Viņi nostājas ar muguru pret jūru un ieņem pozas, izslienas, pieglaužas, sadodas rokās, ņem buķetes, atkal tās atdod, pakāpjas uz akmens, pagriežas profilā, planda plīvurus, un jūra to visu pacieš. Varbūt uzgleznota, lai pilsētai būtu fons, uz kā fotografēties. “Vai jūs gribat ņemt par sievu...?” — “Čto vi govoriķe?!” Un viņi skūpstās, kamēr baltās buras selgā turpina māt, māt, māt...

RL_11_61 

Besarābija

Beidzot manas pasaules gals ir klāt, es stāvu pie sliekšņa un rāmā izbrīnā raugos uz to, ko iepriekš varēju nojaust.

Vienīgais no krievu valdniekiem, kas bija gatavs zaudēt daudzkārt iekaroto Besarābiju, bija tas pats, kurš pārcēla impērijas galvaspilsētu no mātes klēpja uz pasaules malu — taču uz otru viņa pasaules malu. “Pētera Lielā apziņā pastāvēja tikai divi virzieni — Ziemeļi un Rietumi. Nekādu citu. Austrumi viņu neinteresēja. Viņu pat Dienvidi īpaši neinteresēja — varbūt vienīgi kā ģeogrāfiska kategorija.” Tagad Dienvidbesarābiju, maigi zaļo un dūmakaino, mazliet viļņoto līdzenumu jūras krastā starp Dņestras un Donavas grīvām, apņem īpaši valdzinoša vienaldzība, tāds kā vēsturisks tukšums, tā ir it kā nejauši atņemta visiem, kas to mīlējuši, iekārojuši vai vienkārši uzskatījuši par savu īpašumu, un atdota par sievu ciema muļķītim. No ciema, kur svētdienas rītā turpina svinēt sestdien aizsāktās kāzas, pārmaiņus skan rumāņu meldijas un Odesas bandītu šlāgeri, limāna stāvajā krastā zaļā zālītē ganās simtiem zosu, un uz to pusi, kur tālumā pāri līcim rēgojas kādas rūpnieciskas padarīšanas staltais daudzstāvu siluets, pa sakaltuša māla ceļu aizbrauc vecītis ar redeļu ratos iejūgtu zirgu. Zālīte ir īsa un stingra, tā spēcīgi, rūgti smaržo, smarža nāk no viena noteikta auga ar dillei līdzīgām lapiņām — man šķiet, ka bērnībā esmu dzirdējusi to saucam tieši par zosu zāli. Īpaši valdzina mānīgā sajūta: gaiši zaļais, mazliet pienainais plašums, kas klusi viļņojas māla kraujas pakājē un šūpo zosis juku jukām ar gulbjiem, it kā ir jūra, taču nav jūra — un tomēr ir jūra, jo limāni ir ar to savienoti, tātad aiz jūras ir vēl viena jūra... Krasta pļavā ar aku un žuburotām, pa vienai augošām akācijām sadūšojos sev atzīt, kāpēc Latvijā nemīlu Vidzemi — tieši tāpēc, ka “Latvijas sirds”, tāpēc, ka “pakalni, pakalni, pakalni. Pat ne pakalni, bet tādi pauguri, zināt? Un tu starp šiem pauguriem. Ir, no kā sajukt.” Ahmatova piecdesmitajos gados esot teikusi, ka daba jau sen atgādina viņai tikai par nāvi — tur es tieši tā jūtos, jau aprakta zem sajūtas, ka nekas līdz pat nāvei nemainīsies, un centrbēdzes spēks, bēgšana no centra nes mani uz malu, uz ārpusi, uz slieksni, uz Kurzemes piekrasti, uz Daugavu, kas aizstiepjas līdz tālajam horizontam, uz Zemgales līdzenumu, turp, kur atveras perspektīva un zināmais šķiet nezināms.

Kādā garā ciemā sešas ukraiņu sieviņas sēž pie vārtiem uz ielas ap ķeblīti vai mazu galdiņu un iedzer pa glāzītei. Tā ir dzimšanas diena — vienai no viņām paliek sešdesmit gadu. Izmaldījušies no šā ciema, mēs mēģinām braukt pēc sieviņu padoma, lai nokļūtu vēl tālāk, vēl vairāk galā, pie “īstās” jūras. Cauri neticamas nejēdzības “kūrortam” ar elektrisko vilcienu un dažādām sablīvētām kroplīgām ēkām, no kurām pieci soļi līdz limānam un desmit līdz jūrai, tikai tos būtu jāveic aizvērtām acīm, cauri klajumiem un krūmiem, kuros slēpjas stabi ar pierobežas barjerām, kas laikam vairs netiek nolaistas, mēs sasniedzam tādu kā “zastavu” — taču arī šis patiesībā būs bijis mazs, slēgts armijas “kūrorts” tolaik, kad te vēl bija zona un PSRS robeža. Ķēdes un barjeras var ignorēt, jo neviena nav. Te beidzas augstais krasts un sākas “bize”, ap trīsdesmit kilometru gara šaura smilšu strēle, kas šķir jūru un limānu. Tās vienam sānam pieglaužas pazīstamais zaļi pienainais ūdens, otru skalo zilpelēks. Bize kā vecmeitai — plāna un tieva, un uz tās nav it nekā, tikai gliemežvāku strīpa un sašķiebušos stabu rinda bez vadiem aizstiepjas tālumā, un gribas iet tai līdz, lai redzētu, vai tur pašā galā, iepretīm Čūsku salai, sīkai klintij četrdesmit kilometrus no krasta, ir pamesta sargkareivja būdiņa no baltiem ķieģeļiem. Jo kas gan cits tur varētu būt? Taču ne jau šo būdiņu dēļ vienmēr gribas nonākt salās, pussalās, ragos, visur tur, no kurienes tālāk vairs nav kur iet. Tur, kur vairs nav tikpat kā nemaz zemes un ir tik daudz ūdens, tu vari mēģināt “dzīvs būdams, atdarināt laiku”. “Bet nejūties sarūgtināts, ja tev tas dzīvojot neizdodas. Kad tu nomirsi, tu tik un tā kļūsi līdzīgs laikam.”

Nezinu, vai šī jūra vēl kādā citā vietā tik ļoti līdzinās mūsējai. Baltās smiltis, izskalotie gliemežvāki un neviena cilvēka. Ūdens ir vēss, bet gaiss silts un negaidīti siltas arī smiltis zem kājām. Sajūta, it kā es vienkārši būtu atgriezusies mājās.

Un pastaiga gar jūru ir beigusies, bet pret vakaru gadās nokļūt vēl citos ciemos — daudzi melnīgsnēji cilvēki iznāk no sānielām un dodas uz kādu man nezināmu vietu, klubu, kino vai viesībām, lielākajai daļai sieviešu mugurā ir tumši mēteļi, mati savākti resnā kunkulī galvas virsū un apņemti ar baltām nokarenām zīda šallēm, viņas izskatās tik savrupas un pasargātas no demogrāfijas tektoniskajām kustībām, lai arī nav ilūziju par to, cik senas varētu būt viņu saknes grieķu koloniju, daku ķēniņvalsts, romiešu, slāvu, huņņu, Osmaņu impērijas, rumāņu un krievu karotāju veļu apdzīvotajā Ukrainas ciemā. Es justos drošāk, ja skaidri zinātu, ka viņas vienkārši ir rumānietes. Vai vienkārši — ukrainietes. Vai vienkārši — krievietes. Būtu kaut kā vieglāk par to domāt. Vienīgais, ko var skaidri zināt, ir tas, ka skolā viņām, tāpat kā man, ir mācīts par Ļeņinu.

RL_11_17

Šoreiz mēs paprasām ceļu laipni smaidošam jaunam milicim, bet viņš saka: “Uz Vilkovi? Jūs gribējāt paskatīties uz Donavu? Jūs viņu tāpat neredzēsiet, viņa tur tikpat kā nav redzama.” Nezinu, kā viņš to domā. Donava, precīzāk, tās deltas kreisais, vislielākais atzars no Kilijas līdz pat Vilkovei iet cieši līdztekus ceļam. Tiesa, to nošķir dambis ar dzeloņdrāšu žogu, taču tam vairs nav citas nozīmes, kā vien būt šausminošam suvenīram no nesenas pagātnes. Otrpus ceļam plašos niedrājos čabinās putni. Vilkovē mēs nokļūstam uz dambja un līdz pat krēslai sēžam Donavas krastā uz vītolu saknēm, lupinādami tepat ķertas un tepat vītinātas lielas zivis, un skatāmies uz Rumāniju, kur riet saule — gan dekorācijas, gan gaismas atgādina vakaru pie Lielupes. Viss ir pareizi, viss novietots savās vietās. Tā, kā jābūt. “Šausmas, kas piemīt ikdienišķām situācijām, vienkāršiem vārdiem un pieticīgām ainavām.” Brodskis, šķiet, aizgājis.

[1] “Vai jūs zināt, kas dzīvoja pirms sešiem tūkstošiem gadu? Maķedonietis. (Maķedonijas Aleksandrs — Red.)” — “Ko jūs sakāt? Kāds Maķedonietis? Izjas Makedonska (uzvārds; nozīmē “maķedonietis” — Red.) vectēvs?” — krievu v.

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla