Pie ieročiem

Deivida Kamerona valdība samazinās armiju līdz vismazākajam personāla skaitam vairāku gadsimtu laikā – līdz 82 tūkstošiem. Pēc šiem samazinājumiem 20 procentu zaldātu būs prom. [..] Garākās aizjūras operācijās mēs drīz varēsim izmantot tikai 7–8 tūkstošus vīru. Salīdziniet to ar 35 tūkstošiem Ziemeļīrijā 70. gadu lielo nemieru laikā vai 30 tūkstošiem militārpersonu Pirmajā līča karā 1991. gadā.

Makss Heistingss, The Telegraph, 9. novembrī

Liekas, ka armijas un aizsardzības spēju parādīšanās dažādu valstu iekšpolitikas debatēs šodien nav nejaušība. Sūdzības par britu armijas samazināšanu tās varenās pagātnes gaismā saskaņojas gan ar kaimiņu igauņu bažām par Latvijas militārajām spējām, gan ar notikumiem Krievijā, kur ar lielu skandālu no amata tika padzīts reformists aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs, kurš lēni, bet neatlaidīgi virzīja šās valsts milzīgo armiju samazinājuma un profesionalizācijas virzienā. Acīmredzot vispārējā sociālekonomiskā nedrošība un norises Tuvajos Austrumos arvien liek ļaudīm visā pasaulē aizdomāties – bet ja nu pēkšņi...

Raugoties plašākā perspektīvā, britiem gan īpaši nav ko uztraukties. Heistingss gan par to klusē, taču britu izdevumi aizsardzībai joprojām ir stipri virs vidusmēra, turklāt arī absolūtos skaitļos ceturtajā vietā pasaulē – pēc ASV, Ķīnas un Krievijas. Protams, Lielbritānija tradicionāli redz sevi kā globālu lielvaru, kura šodien militārā spēka ziņā diemžēl arvien vairāk izskatās pēc lojāla amerikāņu piedēkļa. Britiem patīk atcerēties gan Velingtonu, gan D-dienu un Dankērku, gan Folklendu krīzi, kurai šogad, kā par nelaimi, apritēja trīsdesmit gadu jubileja. Tomēr patiesībā jau britu militārā varenība modernajā laikmetā vienmēr ir bijusi saistīta tieši ar ekonomiskiem apsvērumiem: “neformālās impērijas” (Informal Empire) izveidi drīzāk noteica britu kapitālisma ekspansija, nevis kāda impēriska ideoloģija. Tādēļ nav ko brīnīties, ka mūsdienu spiedīgajos budžeta apstākļos nākas ciest arī militāristiem.

Kad mūsu 11. novembra krastmalā tiek rīkotas armijas parādes, tās izpelnās arvien pieaugošu popularitāti, pateicoties karavīru organizētībai, tehnikai un patriotiskajai noskaņai. Taču arī šeit nav runas par īpašu masveidīgumu. Tie, kas atceras komunistu laikus, kad revolūcijas kārtējā gadadienā krastmala bija pilna ar furažkām līdz pat horizontam, varētu būt vīlušies. Taču tas ir aplam – civilizētā Eiropa jau ilgāku laiku pamazām atsakās no masu armijām. Pats acīmredzamākais iemesls tam ir pieaugošais tehnoloģiju izmantojums karadarbībā. Priekšroka tiek dota visam, ko var izdarīt no gaisa ar radio vai satelīta vadāmām iekārtām – lai cik dārgas tās arī būtu. Turpretī masveida karaspēks, kura nozīmīgu daļu veidotu obligātā iesaukuma kareivji, lielā mērā ir pagātne. Turklāt mūsdienu karavīrs drīzāk ir speciālists, kurš vada tehnoloģiskos procesus, nevis zaldāts, kurš ar uzspraustu durkli metas viesuļugunī, un arī viņa sagatavotībai ir pavisam cits līmenis. Šo līmeni nevar sasniegt vidējais indivīds kirzas zābakos un slavenajos kājautos, kurš citu talantu trūkuma dēļ ir piespiedu kārtā iesaukts bruņotajos spēkos.

Tomēr tā ir tikai daļa no stāsta, un masu armiju norieta iemesli ne tuvu nav tikai tehnoloģiski. Jebkura nopietna karadarbība joprojām ir saistīta ar t.s. boots on the ground, proti, fizisku klātbūtni, un, ja militārā veiksme būtu mērāma ar tehnoloģisko pārākumu, NATO spēki jau sen vairs neatrastos Afganistānā. Vispirms, līdz ar PSRS sabrukumu Džordžs Bušs vecākais un Mārgareta Tečere mēdza runāt par tā saukto miera dividendi – proti, ekonomiskās labklājības pieaugumu līdz ar Aukstā kara beigām, kad līdz šim bruņojumam veltītie līdzekļi varēja tikt novirzīti mierīgiem – sociāliem – mērķiem. Taču patiesībā masu armiju noriets sākās Aukstā kara laikā, kad, sākot ar 70. gadiem, Rietumos cilvēki arvien vairāk saprata, ka reāla Austrumu–Rietumu konflikta iespēja ir visai maza savstarpējās kodolatturēšanas dēļ. Turklāt šajā laikā strauji pieauga arī izpratne par sabiedrības morālo plurālismu Rietumu demokrātijās. Brīvā sabiedrībā nebūt ne visi cilvēki ir gatavi atdot savu dzīvību valdības definētu politisko mērķu vārdā, lai cik patriotiskā mērcē šī prasība arī tiktu ietērpta. Pats spilgtākais piemērs tam ir opozīcija Vjetnamas karam, kura laikā ASV vēl pastāvēja daļēji obligāts karadienests, taču netrūkst arī citu piemēru. Turklāt attīstītā ekonomikā viena kvalificēta cilvēka ražīgums tautsaimniecībai var būt pārāk liels, lai viņu uz ilgu laiku izrautu no darba tirgus un liktu maršēt pēc apakšvirsnieku bļāvieniem. Tādēļ arvien vairāk valdību saprata, ka daudz ērtāk ir tērēt līdzekļus karavīru rekrutēšanai darba tirgū, nevis bariem apmācīt negribīgus jauniešus un cīnīties ar visām viņu problēmām – sākot ar pacifistisku pārliecību un beidzot ar katrai obligātajai armijai raksturīgajām ārpusreglamenta attiecībām jeb “ģedovščinu”. Tehnoloģijas šajā gadījumā tikai kompensēja izmaiņas sabiedriskajā mentalitātē, nevis pašas lika atteikties no masu armijām.

Turklāt masu armijai piemīt arī ekonomiska dimensija. Armijā nodarbināto cilvēku daudzums, protams, ir apgriezti proporcionāls pārējā tautsaimniecībā strādājošo daudzumam. Līdz ar to neoliberālā “kalsnā valsts” pēc idejas nemaz nedrīkstētu uzturēt masu armiju, kas nevis braši ražo, tirgojas un ceļ IKP, bet gan sēž uz nodokļu maksātāju rēķina. Tiesa, šim stāstam ir arī otra puse – karadienests un armija ir lielisks rīks, lai samazinātu bezdarbu, jo īpaši jauniešu vidū, un valstij, ja vien tās rīcībā ir vajadzīgie finanšu instrumenti, vienmēr ir kārdinājums risināt problēmas šādā “militārā keinsiānisma” garā. Sak’, jaunieti, nemētājies apkārt bez darba ar atvērtu prātu visādiem ideoloģiskiem apvērsumiem, labāk nāc kalpot dzimtenei – iemācīsies klausīt autoritātēm un pie reizes varbūt apgūsi kaut ko dzīvei noderīgu.

Kopumā tomēr liekas, ka galveno lomu valstu attieksmē pret savu armiju nosaka vēsturiski apsvērumi un pilsoņu izpratne par valsts drošības vajadzībām, nevis ekonomika vai tehnoloģijas. Nav tā, ka liela armija un obligātais karadienests būtu raksturīgs tikai nabadzīgām valstīm. Eiropā tam klasisks piemērs ir superbagātā Šveice, kurai ir liela rezervistu armija un obligātais iesaukums. Turpretī Krievijai būtu izdevīgi samazināt un modernizēt savus bruņotos spēkus, īpaši tādēļ, ka šai valstij izsenis piemīt tehnoloģiskais potenciāls. Tomēr tas tiek darīts ļoti negribīgi galvenokārt ideoloģisku apsvērumu dēļ. Savukārt Latvijai, kuras aizsardzības spējas tikko apšaubīja igauņi, būtu vērts atteikties no senās stratēģijas – maksāt par aizsardzību zaporožeca cenu, bet pēc tam sirdīties, ka tas nav mersis. Mats matā tas pats, starp citu, attiecas arī uz augstāko izglītību.