POLITIKA

Franks Kraushārs

Pekinas olimpiāde: simbolu valodas ceļrādis

Olimpiādes simbolika Ķīnā tiek piemērota kontrolētam sabiedrības viedoklim. Olimpiskajam sportam ir jāpopularizē autoritāras valsts ekonomiskie sasniegumi.

Pekinas Olimpiskais stadions, t.s. Pekinas Olimpiskais stadions, t.s. "Putna ligzda" (Foto: Imageforum/LETA)

Simbolu konflikts

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Ķīna tīkoja pēc olimpiskajām spēlēm. Šā gada augustā gaidāmajam notikumam ir jābūt svinībām par godu “piepildītajam sapnim”.

Pekinas olimpiādes lozungs “One World - One Dream,” pauž utopisku noskaņu, kuru šiem Ķīnas sporta svētkiem ir jāiedveš pasaulē. Tomēr Rietumos Ķīnas jaunais utopisms saskaras ar tikpat neviennozīmīgu atbalsi kā vēl pirms pāris gadu desmitiem Mao Dzeduna revolucionārās idejas un Ķīnas un Rietumu politiskajās attiecībās atslābums neiestājas, lai gan Mao ēras absolūto izolāciju jau sen ir apsteigusi cieša ekonomiskā sadarbība. Pēdējā laikā bieži tiek uzdots jautājums, vai olimpiādi drīkst saistīt ar politiku. Taču atliek palūkoties ne tikai uz šā gada notikumiem, bet arī uz Ķīnas valdības motīviem, salīdzināt tos ar jauno laiku olimpiskajām idejām, un atbilde uz šo jautājumu rodas gandrīz pati no sevis: sports un politika nav šķirami principā, un jo īpaši Ķīnā.

Grūtais izaicinājums, ar kuru arvien nāksies saskarties Ķīnai un Rietumu valstīm, saistīts ar to, ka tehniski globalizētā masu mediju kultūra izceļ savstarpējās politiskās pretrunas. Abām pusēm to svarīgi saprast, vēl pirms notiek vienošanās par kopējiem projektiem, kuros paredzēts simbolizēt vērtības, - to interpretācija pēc tam var izrādīties pretrunīga. 2008. gada olimpiādes gadījumā to pārāk nopietni nav ņēmuši ne ķīniešu pretendenti, ne arī Starptautiskā olimpiskā komiteja. SOK nav bijusi pietiekami atbildīga attiecībā pati pret savām tradīcijām, tāpat kā Ķīnas valdība - savu viesmīlīgās namamātes lomu attiecībā uz notikumu, kura tradicionālajai simbolikai līdzšinējā Ķīnas kultūrā nav bijis nekā līdzvērtīga.

Atzinība, ko vienpartijas ĶTR iemantojusi kā veiksmīgākais pasaules ekonomiskās izaugsmes paraugs un ietekmīgākais pasaules tirgus, nostādot to līdzās tādām konkurējošām demokrātiskajām iekārtām kā ASV, ES un Japāna, protams, sakņojas ekonomiskajās interesēs. Vienlaikus degpunkti, kam pievērstas 2008. gada olimpiādes diskusijas - Tibetas konflikts, Dalailama, demonstrāciju aizliegums Pekinā, ķīniešu žurnālistu aresti un opozicionāro grupu iebiedēšana -, šķiet, abām pusēm ietver sevī dažādu simbolisko nozīmi. Komunistiskā partija Ķīnā grib izrādīt savu spēku un izmantot olimpisko simboliku, lai savai varenībai atkal piešķirtu starptautiska mēroga spožumu, kuru tā kopš maoistiskās pasaules revolūcijas neizdošanās ir pazaudējusi. Ekonomiski, politiski un diplomātiski Ķīna jau sen iemantojusi nozīmīgu statusu, tomēr globālo vērtību kultūras kontekstā, kas perspektīvā valsts autoritātei ir izšķirošas, tai trūkst prestiža. Tas ir svarīgi, jo, neraugoties uz interneta un mediju cenzūru, iedzīvotāji arvien biežāk spēj pretnostatīt vienas partijas varas monopolu un plurālistisku demokrātiju, un atšķirt tās vienu no otras, un tas ir svarīgi arī tāpēc, ka turīgākie un pašpārliecinātākie jaunās paaudzes pārstāvji arvien biežāk apceļo pasauli. Šī paaudze vēlas ne vien apbrīnot, bet arī izjust atzinību. Un nācijas kultūras prestižs nevar tikt pamatots vien ar ekonomisku un tīri militāru varu. Tieši šajā kontekstā būtu jāaplūko Pekinas olimpisko spēļu kultūrpolitiskā nozīme. Atkārtoti izskanējušais oficiālais paziņojums pārspēt visu līdz šim olimpisko spēļu vēsturē piedzīvoto būtu jāuztver nopietni un jāraugās uz to ar zināmu skepsi, jo partijas vadības acīs olimpiāde pirmkārt ir treniņa objekts, kas kalpo milzīgā propagandas mehānisma izkopšanai smalkākā pakāpē. Taču no daudzu ķīniešu skatpunkta raugoties, olimpiāde nozīmē ko citu: tas ir simbols tieksmei būt pilntiesīgiem pilsoņiem pasaulē, kurā miera apstākļos visi satiekas. Un no rietumnieku skatpunkta raugoties, olimpiāde nozīmē vēl kaut ko citu: tas ir moderns mīts, kas sporta kultā godina katra cilvēka pašcieņu un nāciju vienlīdzību.

Olimpiādes mīts

Par spīti vispārējam komercijas uzplaukumam un globalizācijai, mūsdienu Rietumu kultūras izpratnē olimpiāde nav zaudējusi savu saikni ar grieķu mītu. Par popularitāti tai jāpateicas ne tikai atsevišķiem izciliem sporta rekordiem un vēl jo mazāk tai piesaistīto uzņēmumu gūtajai peļņai, bet gan “olimpiskā miera garam”. Tas ir agresiju noraidošu sacensību gars, kas sakņojas iespēju vienlīdzībā un cieņpilnā attieksmē pret pretinieku, un jā, patiesi, gatavībā likt pie malas politisku egoismu un jebkurā gadījumā - vardarbību. Tieši šajā ziņā olimpiskais sports pasaulē ietver sevī vērtības, kas joprojām attaisno tā prestižu un vienlaicīgi godina zemi, kurā tiek rīkotas spēles.

Kopš Renesanses Eiropā līdzīgi veidojās arī sporta sacensību nozīme - sportā izpaudās indivīdu spēks, skaistums un vienlīdzība. Mūsdienu sporta estētika no antīkās Grieķijas ir pārņēmusi apbrīnu par ķermeņa kustību harmoniju un atlēta skaistumu. No tā izriet ne tikai sportista komerciālā nozīme kā efektīvam reklāmas nesējam, bet galvenokārt jauno laiku sporta ētikas humānistiskais kodols, ko pārstāv olimpiāde.

Kaut arī sportistu komerciāla izmantošana, viņu pašu fetišisms (dopings, vēlme sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus) un nacionālā iedomība modernajā masu sportā iemantojuši jau stabilu vietu, spēles bez olimpiskās idejas būtu pavisam kas cits. Antīkās Grieķijas laikā olimpiādes miera princips vairākkārt ticis pārkāpts, tomēr doma par to, ka politikai, kas balstās uz ieročiem, no spēlēm jāturas tālāk, savu spēku nav zaudējusi. Deviņpadsmitajā gadsimtā šī tradīcija tika atdzīvināta un attīstīta Eiropā. Laikā, kad toreizējās lielvaras cīnījās par pasaules kundzību un kad Eiropas sabiedroto politika un militārā bruņošanās radīja politisku spriedzi, kas bija pretrunā ar tā brīža Eiropas saliedēšanos kultūras un ekonomikas jomā, Pjērs de Kubertēns pasludināja sportu par simbolu katra indivīda sportiskajām spējām, kam jādod iespēja attīstīties brīvi no varu konfliktiem. Jauno laiku olimpiskā tradīcija sporta disciplīnu saprot kā simbolisku modernas individuālās pašrealizācijas izpausmi, kurai ir jābūt brīvai no valsts varas interesēm. Modernais sporta kults centrā nostāda indivīdu un viņa sasniegumu, nācija viņam pateicas par savu spēku, viņa triumfa priekšā paklanās valsts pārstāvji. Šajā ziņā olimpiāde kļuva par tautu plurālisma simbolu un tā vienmēr ir palikusi ievērojams pretstats 20. gadsimta totalitārajām ideoloģijām.

To apliecina vairāku olimpisko sporta veidu aizliegums maoistiskās Kultūras revolūcijas laikā, kad tos deklarēja par kontrrevolucionāra individuālisma izpausmi. Tagad sports Ķīnā ir iemantojis masu sajūsmu, ko Mao bija gribējis paturēt sev un savai revolūcijai, un ķīniešu sportisti arvien vairāk pelna čempiona titulus dažādās disciplīnās. Lai gan dažos sporta veidos - īpaši zīmīgi tas ir futbolā - partijas funkcionāru autokrātiskā attieksme un korumpētu interešu diktēta politika sporta izaugsmi acīmredzami kavē, totalitārā valsts savu praktiski neierobežoto varu parasti liek lietā ļoti efektīvi. Kādā konferencē par olimpiādi, kas notika 2007. gada rudenī Ķelnes vācu sporta augstskolā, kāds sporta funkcionārs no Ķīnas lepni norādīja uz ķīniešu vienību lieliskajām sportistu atlases iespējām. Tā kā neesot kavējošu personīgo datu aizsargājošu likumu, esot iespējams statistiski caurskatīt visus iedzīvotājus, sākot no skolas vecuma, un tādējādi optimāli uzlabot iespējamo talantu zondēšanu un atbalstīšanu. Šādos brīžos kļūst skaidrs, ka Ķīnā nacionālā ieinteresētība sportā nav atdalāma no valsts interesēm. Kad Ķīnas atlēti rādīs savas medaļas, līdz ar tām diemžēl spīdēs arī atsijāšanas procesa panākumi, kas ignorē personas datu aizsardzību.

Ekonomiskā uzplaukuma dilemma totalitārā valstī

ĶTR kā vienīgā valsts pasaulē līdz šim ir spējusi cieši savienot savu tautsaimniecību ar pasaules tirgu un ekonomiskās izaugsmes atkarību no ārzemju uzņēmumu investīcijām ar totalitāru valsts doktrīnu un likumdošanu. Par to ir jāpateicas arī Rietumu uzņēmēju investīcijām, kuri, personīgu interešu motivēti, bieži ļaujas “spīdošā apgrozījuma iespēju” vilinājumam, iekams viņos spēj rasties neuzticība un nākas atskārst, ka valsts lielākoties negarantē uzņēmējdarbības un indivīda brīvību, kas savukārt viņu valstīs tiek uztverts kā nepieciešams un pašsaprotams priekšnoteikums. Par savu nozīmīgumu starptautiskajā arēnā Ķīnai jāpateicas šo ārzemju uzņēmēju drosmei riskēt un viņu nostājai, kas bijusi brīva no aizspriedumiem, ar kādu tie sāka savu darbību valstī, kuras politiskie vadoņi 50., 60. un 70. gados ideoloģiski nicināja un vajāja jebkāda veida privātu vai individuālu iniciatīvu. Ķīna kā ražošanas vieta un patērētāju tirgus nu ir kļuvusi par ekonomiskās izaugsmes motoru, kas, ņemot vērā principiālu likumdošanas nedrošību, intelektuālā īpašuma autortiesību neievērošanu, nacionālistiskās kampaņas pret ārzemju uzņēmumiem, lielai daļai uzņēmēju var izrādīties bīstama un radīt zaudējumus. Ekonomiskais spiediens, ko Ķīnas tirgū atvērtam uzņēmumam izraisītu apgrozījuma samazināšanās, bieži šķiet pārlieku biedējošs. Tautsaimniecības dzīvē tas liek skart tieši tās morāles robežas, par kurām šobrīd tiek diskutēts, runājot par olimpiādi. Protams, varētu iebilst, ka, uzsverot šo sakarību, politika aizēno sportu. Tomēr gan politikai, gan sportam bez morāles nav vērtības, un tā kā demokrātisko sabiedrību un ĶTR politiskā morāle nav savienojama, sporta simboliskā nozīme uz Rietumu uzņēmumu īstenotās Ķīnas politikas fona nenovēršami izvirzās priekšplānā.

Rekordi, mediju cenzūra un starptautiskā sporta ētika

Deviņdesmitajos gados tika paustas ētiska rakstura bažas un asi kritizēti uzņēmumi, kas lētu produkciju izmaksu labad Ķīnā izmanto bērnu un ieslodzīto darbaspēku, bet pēdējos gados tas ir mainījies. Firmas Nike dubultmorāle tika nosodīta, kad uzņēmums līdz pat 1997. gadam ražoja sporta apavus, izmantojot bērnu darbaspēku. Nike, lai glābtu sava zīmola prestižu toreizējos firmas galvenajos noieta tirgos Amerikā un Eiropā, bija spiesta rīkoties. Tagad, desmit gadus vēlāk, tirdzniecību ar Ķīnu daudzi koncerni sev izvirza par augstāko prioritāti. Līdzās luksusa preču tirgum un jaunākajai tehnoloģijai arī IT koncernu iespējas Ķīnā šobrīd pieaug straujāk nekā citur. Ironiskā veidā var norādīt, ka Ķīnas ekonomiskās izaugsmes rekordos skaidri redzama paralēle ar olimpiskās simbolikas interpretāciju. Olimpiskās kustības iniciatora de Kubertēna moto “ātrāk, augstāk, spēcīgāk” sportisku rekordu veidā atspoguļo progresu un pārmaiņas sabiedrībā. Tai pašā laikā Ķīnas mediji savas olimpiskās komandas izcilos panākumus bieži izprot un pasniedz kā jaunas politiskas lielvaras kultūras rezultātu. Kāpēc Rietumos šāda valsts tēla inscenēšana neizraisa sajūsmu? Viena no Ķīnā bieži sastopamajām atbildēm: “Skaudības dēļ!” Neapšaubāmi, skaudībai, kā vēsturē daudzkārt pierādījies, ir liela nozīme nostājā, kas veidojas pret Ķīnu. Skaudība - bailes - nicinājums vai to pretstats: izbrīns - eiforija - apbrīna veido noskaņojumu gammu, kurā jau gadsimtiem dažādās toņkārtās skatienus mij Rietumi un Austrumi. Tomēr netīksmes iemesls ir cits. Tas zināms tiem, kas saprot, ka saistības ar jauno Ķīnu nozīmē nopietnu morālu izaicinājumu, ko daudzas atbildīgās personas līdz šim nevēlas pieņemt. Ekonomiska rakstura izaicinājumus uzņēmumi pieņem daudz vieglāk un labprātāk nekā morālus. Morālos izaicinājumus drīzāk nākas uzspiest. Nike gadījumā spiedienu izraisīja Rietumu sabiedrība un, firmai efektīvi rīkojoties, nesaskaņas tika izlīdzinātas. Taču tādi IT uzņēmumi kā Microsoft, Google vai Yahoo ir pavisam citādā situācijā. Tie tirgojas ar informāciju, tādēļ Ķīnas biznesā viņiem ir jāatskaitās diviem ļoti atšķirīgiem tiesnešiem. No vienas puses, uz tiem gulstas neapstrīdama atbildība savas sirdsapziņas priekšā, jo tiem, kam par saviem panākumiem jāpateicas viedokļu brīvībai, tā arī ir jāaizstāv. No otras puses, tiem ir jāattaisnojas valsts priekšā, kas patvaļīgi piesaista cenzūru kad un kur tai labpatīkas. Kopš 2006. gada Google Ķīnas robežās cenzē meklētājprogrammas atrasto informāciju, lai nezaudētu savu pozīciju šīs valsts tirgū. Serveri atrodas ASV - tādējādi ķīniešu amatpersonām nav juridisku tiesību piekļūt interneta lietotāju datiem.

Šis kompromiss šķiet morāli nevainojams; uzņēmums respektē valsts likumus un vienlaicīgi aizsargā savus patērētājus. Arī Microsoft savus serverus ir lokalizējis ASV. Tomēr tas pakļāvās Ķīnas policijai un bez komentāriem un iepriekšēja brīdinājuma 2005. gadā izdzēsa Ķīnā tik populāro žurnālista Maikla Anti blogu - uzskatāms pierādījums tam, ka ekonomiskais spiediens Ķīnā ir pietiekami spēcīgs, lai ielauztos arī Rietumu valstu likumdošanā. Yahoo ar kārtību sargājošajām iestādēm Ķīnā sadarbojas pat tik cieši, ka bieži ir ar mieru pārkāpt starptautisko cilvēktiesību konvenciju. Pēdējo gadu laikā virkne žurnālistu tikuši apcietināti un notiesāti par valdības kritizēšanu, jo Yahoo Ķīnas varas iestādēm nodevis viņu personiskos datus.

Yahoo un Microsoft sniedz vienkārši apkaunojošu morālas mīkstčaulības paraugu, tomēr arī Google pakļaujas Pekinas varas iestāžu propagandas stratēģijai. Un to primārais mērķis ir nevis brīvība un lietderīgums informācijas un viedokļu apmaiņas apritē, bet gan to kontrole. Pārdodot pilsoņu pamattiesības un nododot dažus savus patērētājus, šie uzņēmumi glābj savas tirgus pozīcijas un miljardiem lielā olimpiādes projekta apgrozījuma peļņa viņiem ir nodrošināta.

Jau tagad trīs lietas šķiet iepriekš paredzamas: spēles Pekinā pārsniegs visus līdz šim bijušo olimpisko spēļu apgrozījuma rekordus, tādējādi kļūstot par Ķīnas ekonomiskā varenuma simbolu; Ķīnas atlēti pirmoreiz olimpiādes vēsturē kļūs par veiksmīgāko zelta medaļnieku komandu un arī šo rekordu spēļu organizatori uzstādīs manipulācijā ar sabiedrisko domu. Šajā ziņā arī 2008. gada olimpiāde varētu kļūt “neaizmirstama”, proti, kā ceļrādis simbolu valodai.

Ķīna - tautu pulcinātāja

Olimpiskajā kultā valsts pārstāvju svarīgākais uzdevums ir būt viesmīlīgiem viesu - dažādu tautu - kopā pulcinātājiem un uzņēmējiem. Visi Ķīnas kultūras zinātāji apliecinās, ka starp ķīniešu un olimpiādes tradīcijām pastāv tiešs paralēlisms. Tradicionālā viesmīlība Ķīnā ir sasniegusi tādu izsmalcinātību cilvēcisko attiecību izpausmēs, ka pelna apbrīnu un kalpo par paraugu citiem. Droši vien neviens cits šīs kultūras aspekts nav tik lielā mērā ietekmējis to, ka Ķīna sev piesaistījusi tik daudzus cienītājus un lepojas ar tik īpašām tradīcijām. Tomēr tas neko nemaina situācijā, kad šī viesmīlība kļūst par kultūrpolitiskas propagandas instrumentu un zaudē lielu daļu savas pievilcības, īpaši tad, ja tā saviem viesiem piešķir lomas, kurās tie nelabprāt vēlas iejusties. Tas, protams, pirmkārt attiecas uz tām tautām, kas sevi uzskata par nācijām ar autonomām valstiskām tradīcijām, kuras Pekina neatzīst.

Dedzīgi, tomēr pārsteidzoši īsi tika diskutēts un polemizēts par ĶKP iekšpolitisko un ārpolitisko nostāju saistībā ar nesenajiem nemieriem Tibetā. Mediju uzmanība attiecībā uz Tibetu maijā, šķiet, atslāba tikpat ātri, cik strauji tā martā bija uzliesmojusi, un dažs labs ciniķis varētu apgalvot, ka ziņu redakcijas par svaigākajām katastrofām ir tikai pateicīgas, savukārt politiskās varas instances priecājas par šīs tēmas, kas ir diametrāli pretēja tās stratēģiskajām interesēm, izņemšanu no ziņu programmas. Taču tieši zibenīgā “Tibetas jautājuma” uzliesmošana, kas konfrontēja dažādus sabiedrības slāņus Ķīnā un Rietumos, un tā tikpat ātrā pazušana, atklāj spriedzi, kas ikdienišķajās tirgus attiecībās un savstarpējās sadarbības apstākļos tiek aizklāta un veikli notušēta, un kuras enerģija tādējādi tiek novirzīta simboliskā līmenī.

Tibetas jautājums ķīniešu un Rietumu sabiedrībā iemieso strikti pretnostatītas vērtības. 1950. gadā tas bija pirmais jaundibinātās ĶTR iekarojums, atgūtas varas un uzvaras simbols. Tibetieši un ķīnieši nekad nav jutušies līdzīgi un nejūtas tādi arī tagad, bet ideoloģiskais mīts par Tibetas un Ķīnas “nedalāmību” patiesībā vēstī par Ķīnas komunistiskās partijas varas nedalāmību. Tikai tas oficiālajai Ķīnai kalpo par patiesības mērauklu - neviens tūristu ceļvedis, neviena populārzinātniska publikācija un neviens žurnālists nedrīkst tam runāt pretī, un pat ķīniešu advokātiem, kas bija gatavi tiesā aizstāvēt tibetiešu demonstrantus, tika izteikti draudi un viņiem nācās zaudēt savas licences. Turpretī Rietumos “mīts par Tibetu” vēstī par apspiestu brīvību un visām ārējām varām spītējošu garīgās eksistences formu, kas vēsturiski ir tikpat nepareizi, kā ķīniešu pretējais uzskats, saskaņā ar kuru daudzi Tibetas kultūru uztver kā sava veida provinces folkloru. Tibeta nekad nav bijusi valsts bez militāras ideoloģijas, senāko laiku vēsturē tā vairākkārt ir uzbrukusi Ķīnai un ieņēmusi tās teritorijas. Tibetas filozofiskās un valstiskās tradīcijas pretēji Ķīnai pauž ievērojami mazāk “demokrātisku” un liberāli humānistisku priekšstatu.

Priekšstatus par šīs zemes nozīmi un piederību veido abu pušu kulturālās, tas ir, valstiski vēsturiskās problēmas, un no tā izriet Tibetas strīdīgā jautājuma simboliskā nozīme saistībā ar olimpiskajām spēlēm. Rietumnieku acīs miera, neatkarības un personas brīvības apstākļos olimpiskajām spēlēm būtu jāgodina garīgums kultūrā, bet Pekinā partijai tās ir svarīgs apstiprinājums valsts un tautu vienotībai un saliedētībai, kā arī pašai sev Funkcionāriem ir skaidrs - ja šis pretstats spēļu laikā visiem kļūtu acīmredzams, tas varētu kaitēt olimpiādes inscenējuma pamatkoncepcijai, kas Ķīnu atspoguļo kā viesmīlības šūpuli. Valsts iekšējās propagandas efektivitātei tas nodarītu pat lielāku ļaunumu nekā valsts tēlam ārzemēs, jo valsts, kas ar cenzūras palīdzību saviem iedzīvotājiem spiež klusēt, zaudē seju savu pašu pilsoņu priekšā, ja ārzemju viesu klātbūtnē nākas pieļaut provokatīvu klusēšanas pārtraukšanu. No šī skatpunkta raugoties, Tibeta arvien vairāk kļūst par klusēšanas simbolu.

Tibetas strīda piemērs Ķīnas un Rietumu plašsaziņas līdzekļos rāda, ka šīs politiskās problēmas saikne ar olimpisko simboliku, kā to interpretē Pekina, pastāv jau sen. Olimpiāde kā panākumiem bagātas nācijas simbols valstij, kas nodrošina un sekmē ekonomisko uzplaukumu, varētu kļūt smieklīgs, kolīdz kaut vai epizodiski pilsētā parādītos miermīlīgi demonstranti, iestājoties par brīvu Tibetu vai pret strādnieku ekspluatāciju lielajos būvlaukumos un rūpniecībā. Valdība galu galā jau gadu desmitiem nedara neko citu, kā vienus izsludina par “krimināliem separātistiem”, bet otrus par “tautai naidīgiem dumpiniekiem”. Tie ir tikai divi piemēri, kas attiecas uz plašu sociālo grupu paleti, kuriem politiskā dalība “harmoniskas sabiedrības” veidošanā ir liegta. Ne “harmoniskas spēles”, kas simbolizē “harmonisku sabiedrību” (vadmotīvs 2005. gada 11. piecgades plānā par valsts un sabiedrības ekonomisko attīstību), ne arī gluda spēļu norise neaizsegs to spriedzi, ko izraisa valsts īstenotā diskriminācija Ķīnā.

Domājot par atklāšanas ceremonijas šovu 08.08.08. un jaunās Pekinas arhitektūras gigantiem, rodas pārliecība, ka vizuālās simbolikas akcents kontrolēto masu skatam radīs iespaidu par vispārēju līdzsvarotību. Arī kultūras vēstures tēlojumā spēļu rīkotāji liecinās par mītu, kura, iespējams, virtuozais inscenējums daudzus iespaidos, tomēr daudziem varbūt arī sasies mēles. Pēc autoritāras centralizētas valsts tradīcijām ar efektīvu varas pozu tiek propagandēta varenā Ķīna, kas, no vēsturiskā aspekta raugoties, šajā ziņā maz atšķiras no saviem kādreizējiem kaimiņiem - lielās Krievijas un Padomju Savienības. Atšķirība slēpjas vienīgi pēdējo divu gadu desmitu norisēs, kuru rezultātā Krievija ir zaudējusi savu pārākumu pār zemēm ar spēcīgām kultūras un valstiskuma tradīcijām, bet Ķīna šajā laikā ārēji saglabājusi stabilitāti. Var būt, ka ārējā stabilitāte sekmēja liberalizāciju ekonomikā, tomēr tas nav devis nekādu ieguldījumu šo olimpisko spēļu rīkotājvalsts pamatnostājā, saskaņā ar kuru Nacionālajai olimpiskajai komitejai principiāli būtu jāievēro savstarpējā cieņa attiecībās ar pārējiem SOK locekļiem. Olimpiskā harta, kuru Ķīna apņēmusies pildīt, skaidri

norāda, ka Starptautiskā olimpiskā komiteja nodrošina “olimpiskās kustības locekļu tiesību aizsardzību” un cīnās pret “jebkāda veida diskrimināciju, kas ierobežotu olimpisko kustību.” Taču Ķīna pār Starptautisko olimpisko komiteju jau sen ir guvusi virsroku, un Ķīnas Republika (Taivāna) kā vienīgā dalībniece nedrīkst publiski rādīt savas emblēmas un valsts karogu. Tai bija jāpieņem tituls “Chinese-Taipei”. Kopš 80. gadiem Ķīna tādējādi ietekmē olimpisko simboliku atbilstoši savām interesēm, un šogad noteikti tiks pieliktas pūles, lai uz plaukstošas lielvalsts panākumu fona ar mediju šovu palīdzību popularizētu smalku politisko manipulāciju. Bet arī Krievijas vara acīmredzot arvien pieņemas spēkā un spēkā pieņemas arī tās vēlme justies lielai. Un arī Krievija kāpina šo paštīksmi, savai sabiedrībai radot ērmīgus vēsturiskus mītus un simbolu valodu, kas mērķtiecīgi ignorē Rietumu vērtību kontekstu (un tādējādi netieši apstiprina arī tā nozīmi konkrētu sabiedrības slāņu apziņā). Vai valstu kopienai būtu jābūt vēlīgi noskaņotai arī tad, ja latviešu sportisti ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos drīkstētu piedalīties tikai bez saviem valstiskajiem simboliem un ar oficiālu titulu “Russian-Riga”?

No vācu valodas tulkojusi Ieva Lapiņa
 

Raksts no Jūlijs, 2008 žurnāla