Agnese Gaile

Pedofilija un patiesība

Šā gada sākumā Francijas valsts televīzija pārraidīja kārtējo Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi, kas izskatīja policistu, pedopsihiatrijas ekspertu, tiesnešu, advokātu un masu mediju lomu visu laiku lielākās Francijas pedofilijas prāvas – tā dēvētās “Utro lietas” kļūdu cēloņos. No 17 pedofilijā apsūdzētām personām, kas ieslodzījumā bija pavadījušas līdz pat četriem gadiem, apelācijas tiesa 2005. gadā attaisnoja 13 vai, pareizāk sakot, 14, jo viens nepatiesi apsūdzētais cietumā bija izdarījis pašnāvību. Utro lietu tās pirmsākumos sauca par “gadsimta prāvu”, bet tās beigu posmā – par “juridisko Černobiļu”. Kā tas varēja notikt?

Piecus gadus iepriekš – 2000. gada decembrī sociālās palīdzības dienesti ziņoja, ka Utro (Outreau) priekšpilsētā Buloņas pievārtē kāds precēts pāris, iespējams, seksuāli izmanto savus bērnus. Septiņus gadus vecais Dmitrijs D. un viņa brāļi policijai apstiprināja, ka vairākus gadus gan viņu vecāki Mirjama un Tjerī, gan arī divi kaimiņos dzīvojoši cilvēki viņus seksuāli izmantojuši. Bērnu vecāki un viņu kaimiņi tika apcietināti un pēc īsas stīvēšanās savu vainu atzina. Ar to šai lietai būtu vajadzējis beigties, taču tad tā tikai sākās. Pāris mēnešu laikā, izmeklēšanai turpinoties, četri D. ģimenes bērni apsūdzēja seksuālā vardarbībā arī kādu taksometra šoferi, kādu tiesu izpildītāju un viņa sievu, kādu mācītāju, kādu maiznieci, ģimenes ārstu, slimnīcas māsiņu – kopumā vairāk nekā 50 cilvēkus. D. ģimenes bērni arī apgalvoja, ka pedofiliskās izdarībās bijuši iesaistīti vēl 14 kvartāla bērni vecumā no 4 līdz 12 gadiem, lielākoties apsūdzēto atvases. Apbrīnojamā kārtā vairums bērnu, kas pēkšņi sāka figurēt šajā aizraujošajā stāstā, bez minstināšanās atzina savu vecāku vainu, apsūdzot viņus visādās šaušalīgās darbībās, kurās figurēja ķēdes, zoofilija, braucieni uz Beļģiju, lai kādā fermā tiktu uzņemti pornogrāfiskās filmās, īres parādu nomaksa “graudā” u.tml. Katra no šīm apsūdzībām vainagojās ar bērnu vecāku apcietināšanu un pašu bērnu nodošanu audžuģimenēs. Mirjama D. un viņas kaimiņiene Aurēlija ikreiz apliecināja, ka viss bērnu teiktais ir tīra patiesība, neskatoties uz to, ka lielākā daļa no pirmajā apsūdzēto sarakstā minētajiem nekādā veidā nevarēja būt piedalījušies Utro bērnu izmantošanā – viens bija invalīds, kas nespēj patstāvīgi nedz noģērbties, nedz apģērbties, kur nu vēl kādu izvarot, citi minētajā laikā nemaz neatradās Utro. Panikas pārņemtās Francijas acu priekšā tiesvedība tomēr uzņēma apgriezienus – bērnu grupa liecināja arī par vairākām slepkavībām – par kādu “beļģu meitenīti”, kas izvarota un nogalināta daudzstāvu mājas mašīnu stāvvietā, par kādu zīdaini, ko D. ģimenes galva nositis un iemetis skapī. Pārmeklējot norādīto teritoriju, neviens līķis netika atrasts un beļģu policija ziņoja, ka nekāda meitenīte nav pazudusi. Neatradās arī slavenā beļģu ferma. Viens no bērniem norādīja uz maiznieci Rozalīnu un teica: “Es redzēju, kā viņa ar lāpstu nosita savu vīru”. Viņas vīrs gan tobrīd sēdēja viņai blakus, uz apsūdzēto sola. Šī lieta beidzās tikai 2005. gada nogalē, kad bērni un Mirjama D. atzinās, ka ir melojuši un nepatiesi apsūdzējuši 14 cilvēkus. “Man bija uznācis kaut kāds trakums,” teica Mirjama, “es meloju... es gribētu atvainoties.” Viņa sacīja, ka melojusi tāpēc, lai viņas bērni “netiktu uzskatīti par meļiem”, savukārt viņas bērni sacīja, ka melojuši tāpēc, lai mamma nebūtu vienīgā, kurai jāsēž cietumā.

Ar šodienas acīm skatoties, šķiet pilnīgi neticami, ka tiesa gadiem turēja ieslodzījumā cilvēkus, pret kuriem ierosinātās lietas balstījās uz tik fantasmagoriskām apsūdzībām. Taču viss ir daudz sarežģītāk un nav jēgas runāt par “šodienas acīm”, jo Francijas tieslietu vēsturē tagad ir “pirms Utro” un “pēc Utro”. Parlamentārās izmeklēšanas komisija par varītēm centās atrast šīs tiesiskās katastrofas vaininiekus. Viņi pārmeta tiesnesim, ka tas apsūdzētos turējis ieslodzījumā. Taču kāda gan tolaik būtu bijusi sabiedrības reakcija, uzzinot, ka brīvībā palaisti cilvēki, kurus tur aizdomās par bērnu spīdzināšanu, grupveida izvarošanu un nogalināšanu? Kad prāvu ierosināja, visiem vēl svaigā atmiņā bija Marks Ditrū (Dutroux) – kāds beļģu psihopāts, ko 1989. gadā notiesāja uz 13 gadiem par piecu meitenīšu izvarošanu, taču neilgi pēc tam par labu uzvedību nosacīti atbrīvoja, kā rezultātā viņš izvaroja vēl sešas meitenītes un četras no tām nogalināja. Ja Utro tiesa būtu atlaidusi 17 “šāda profila” personas, varu derēt, ka Francijā būtu sākušās nevis tradicionālās manifestācijas, bet gan pilsoņu karš.

Starp citu – tieši no Ditrū prāvas bija aizgūta Utro tiesneša dzelžainā pārliecība, ka viņam ir darīšana ar pedofilijas “tīklu”, jo beļģis nemitīgi apgalvoja, ka viņš un viņa nedaudzie kolēģi ir tikai mazi bandinieki internacionālā pedofilu organizācijā, kurā iesaistītas augstas beļģu amatpersonas un ko piesedzot policija. Šie apgalvojumi neapstiprinājās, bet āķis bija ieķēries, un franči – gan tā saucamā sabiedriskā doma, gan politiķi, kas tolaik gatavojās prezidenta vēlēšanām, gribēja Francijā sarīkot paraugprāvu, lai reizi pa visām reizēm parādītu, ka pedofiliem žēlastības nebūs. Paši to neapzinoties, viņi uzsāka cīņu nevis pret konkrētu cilvēku iespējamām novirzēm, bet pret pedofilijas sērgu kā tādu, pārvēršot šo krimināllietu par sabiedrības dziņu un fantāziju katalizatoru. Izmeklēšanas komisija kritizēja arī medijus, kas, aprakstot lietas apstākļus, pat neiedomājās par nevainības prezumpciju un publicēja apsūdzēto vārdus un uzvārdus, lai gan bija labi zināms, ka mūsdienās nav briesmīgākas apsūdzības par apsūdzību bērnu seksuālā izmantošanā. Pēdējo divdesmit gadu laikā pedofilijas jautājums ir burtiski uzsprādzis. Astoņdesmitajos gados vairums cilvēku nemaz nezināja, ar ko atšķiras “pedofilija” no “pediatrijas”, bet 2002. gadā veiktā aptauja liecina, ka pedofilija satrauc 72% franču. Kāds komentētājs dzēlīgi atzīmējis, ka franču prese, kas Utro lietai veltīja vairāk nekā 500 rakstus, tikai četros mazos rakstiņos pieminējusi Pasaules veselības organizācijas pētījumu, kurā konstatēts, ka vides piesārņojuma dēļ katru gadu pasaulē iet bojā vairāk nekā 3 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem.

Pedofilijas jautājumiem atrodoties uzmanības degpunktā, aizvien spēcīgākas ir kļuvušas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas, kas nonāk pilnīgā delīrijā, ja viņiem pasaka, ka bērni arī var melot. Utro prāvā, kurā – kā bieži pedofilijas lietās – nebija nekādu lietisko pierādījumu, apsūdzētāju “ticamības” jautājumu vajadzēja atrisināt ekspertiem – pašiem labākajiem Francijas ekspertiem, kas lietoja pašas jaunākās metodes. Bet viņi kļūdījās. Tagad, kad ir jau par vēlu, atskan psihoanalītiķu balsis – jocīgi esat? palasiet Freidu! protams, ka bērni var melot! vai nekad neesat dzirdējuši par bērnu seksualitāti, par zemapziņu, par Edipa kompleksu, par hipnozes iedarbībā “atgūtām atmiņām”, kurās nav iespējams atšķirt melus no patiesības, jo tas viss ir patiesība – psihes dzīves patiesība? Utro pilsētas skumjais kvartāls, kurā vairs nedzīvo bērni, – es mēģinu saprast, ko tas man atgādina. Tas man atgādina seno vācu teiksmu par Hammelnes stabulētāju. Kādas pilsētas iedzīvotāji, kurus bija apsēdušas žurkas, solīja stabulētājam samaksāt, ja viņš ar savu burvju stabuli atbrīvos pilsētu no žurkām. Stabulētājs žurkas ievilināja upē, kur tās noslīka, bet skopie pilsētnieki atteicās par to samaksāt. Un žurku ķērājs kļuva ļoti, ļoti dusmīgs. Kādā svētdienā, kad pieaugušie bija baznīcā, viņš aizvilināja kalnos visus pilsētas bērnus un ieslēdza tos alā, no kuras tie nekad vairs neatgriezās.

Žurku ķērājs ar burvju stabuli – tas ir šis pedofilijas mīts vai, ja tā jums izklausās labāk, šī patiesība par pedofiliju. Ja jūs daudzus gadsimtus neliekaties par to ne zinis un nemaksājat tam pēc nopelniem, tad vienā dienā tas aizvilina visus jūsu bērnus. Uz tādu vietu, no kuras neviens vairs neatgriežas.

Šā gada sākumā Francijas valsts televīzija pārraidīja kārtējo Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi, kas izskatīja policistu, pedopsihiatrijas ekspertu, tiesnešu, advokātu un masu mediju lomu visu laiku lielākās Francijas pedofilijas prāvas – tā dēvētās “Utro lietas” kļūdu cēloņos. No 17 pedofilijā apsūdzētām personām, kas ieslodzījumā bija pavadījušas līdz pat četriem gadiem, apelācijas tiesa 2005. gadā attaisnoja 13 vai, pareizāk sakot, 14, jo viens nepatiesi apsūdzētais cietumā bija izdarījis pašnāvību. Utro lietu tās pirmsākumos sauca par “gadsimta prāvu”, bet tās beigu posmā – par “juridisko Černobiļu”. Kā tas varēja notikt?

Piecus gadus iepriekš – 2000. gada decembrī sociālās palīdzības dienesti ziņoja, ka Utro (Outreau) priekšpilsētā Buloņas pievārtē kāds precēts pāris, iespējams, seksuāli izmanto savus bērnus. Septiņus gadus vecais Dmitrijs D. un viņa brāļi policijai apstiprināja, ka vairākus gadus gan viņu vecāki Mirjama un Tjerī, gan arī divi kaimiņos dzīvojoši cilvēki viņus seksuāli izmantojuši. Bērnu vecāki un viņu kaimiņi tika apcietināti un pēc īsas stīvēšanās savu vainu atzina. Ar to šai lietai būtu vajadzējis beigties, taču tad tā tikai sākās. Pāris mēnešu laikā, izmeklēšanai turpinoties, četri D. ģimenes bērni apsūdzēja seksuālā vardarbībā arī kādu taksometra šoferi, kādu tiesu izpildītāju un viņa sievu, kādu mācītāju, kādu maiznieci, ģimenes ārstu, slimnīcas māsiņu – kopumā vairāk nekā 50 cilvēkus. D. ģimenes bērni arī apgalvoja, ka pedofiliskās izdarībās bijuši iesaistīti vēl 14 kvartāla bērni vecumā no 4 līdz 12 gadiem, lielākoties apsūdzēto atvases. Apbrīnojamā kārtā vairums bērnu, kas pēkšņi sāka figurēt šajā aizraujošajā stāstā, bez minstināšanās atzina savu vecāku vainu, apsūdzot viņus visādās šaušalīgās darbībās, kurās figurēja ķēdes, zoofilija, braucieni uz Beļģiju, lai kādā fermā tiktu uzņemti pornogrāfiskās filmās, īres parādu nomaksa “graudā” u.tml. Katra no šīm apsūdzībām vainagojās ar bērnu vecāku apcietināšanu un pašu bērnu nodošanu audžuģimenēs. Mirjama D. un viņas kaimiņiene Aurēlija ikreiz apliecināja, ka viss bērnu teiktais ir tīra patiesība, neskatoties uz to, ka lielākā daļa no pirmajā apsūdzēto sarakstā minētajiem nekādā veidā nevarēja būt piedalījušies Utro bērnu izmantošanā – viens bija invalīds, kas nespēj patstāvīgi nedz noģērbties, nedz apģērbties, kur nu vēl kādu izvarot, citi minētajā laikā nemaz neatradās Utro. Panikas pārņemtās Francijas acu priekšā tiesvedība tomēr uzņēma apgriezienus – bērnu grupa liecināja arī par vairākām slepkavībām – par kādu “beļģu meitenīti”, kas izvarota un nogalināta daudzstāvu mājas mašīnu stāvvietā, par kādu zīdaini, ko D. ģimenes galva nositis un iemetis skapī. Pārmeklējot norādīto teritoriju, neviens līķis netika atrasts un beļģu policija ziņoja, ka nekāda meitenīte nav pazudusi. Neatradās arī slavenā beļģu ferma. Viens no bērniem norādīja uz maiznieci Rozalīnu un teica: “Es redzēju, kā viņa ar lāpstu nosita savu vīru”. Viņas vīrs gan tobrīd sēdēja viņai blakus, uz apsūdzēto sola. Šī lieta beidzās tikai 2005. gada nogalē, kad bērni un Mirjama D. atzinās, ka ir melojuši un nepatiesi apsūdzējuši 14 cilvēkus. “Man bija uznācis kaut kāds trakums,” teica Mirjama, “es meloju... es gribētu atvainoties.” Viņa sacīja, ka melojusi tāpēc, lai viņas bērni “netiktu uzskatīti par meļiem”, savukārt viņas bērni sacīja, ka melojuši tāpēc, lai mamma nebūtu vienīgā, kurai jāsēž cietumā.

Ar šodienas acīm skatoties, šķiet pilnīgi neticami, ka tiesa gadiem turēja ieslodzījumā cilvēkus, pret kuriem ierosinātās lietas balstījās uz tik fantasmagoriskām apsūdzībām. Taču viss ir daudz sarežģītāk un nav jēgas runāt par “šodienas acīm”, jo Francijas tieslietu vēsturē tagad ir “pirms Utro” un “pēc Utro”. Parlamentārās izmeklēšanas komisija par varītēm centās atrast šīs tiesiskās katastrofas vaininiekus. Viņi pārmeta tiesnesim, ka tas apsūdzētos turējis ieslodzījumā. Taču kāda gan tolaik būtu bijusi sabiedrības reakcija, uzzinot, ka brīvībā palaisti cilvēki, kurus tur aizdomās par bērnu spīdzināšanu, grupveida izvarošanu un nogalināšanu? Kad prāvu ierosināja, visiem vēl svaigā atmiņā bija Marks Ditrū (Dutroux) – kāds beļģu psihopāts, ko 1989. gadā notiesāja uz 13 gadiem par piecu meitenīšu izvarošanu, taču neilgi pēc tam par labu uzvedību nosacīti atbrīvoja, kā rezultātā viņš izvaroja vēl sešas meitenītes un četras no tām nogalināja. Ja Utro tiesa būtu atlaidusi 17 “šāda profila” personas, varu derēt, ka Francijā būtu sākušās nevis tradicionālās manifestācijas, bet gan pilsoņu karš.

Starp citu – tieši no Ditrū prāvas bija aizgūta Utro tiesneša dzelžainā pārliecība, ka viņam ir darīšana ar pedofilijas “tīklu”, jo beļģis nemitīgi apgalvoja, ka viņš un viņa nedaudzie kolēģi ir tikai mazi bandinieki internacionālā pedofilu organizācijā, kurā iesaistītas augstas beļģu amatpersonas un ko piesedzot policija. Šie apgalvojumi neapstiprinājās, bet āķis bija ieķēries, un franči – gan tā saucamā sabiedriskā doma, gan politiķi, kas tolaik gatavojās prezidenta vēlēšanām, gribēja Francijā sarīkot paraugprāvu, lai reizi pa visām reizēm parādītu, ka pedofiliem žēlastības nebūs. Paši to neapzinoties, viņi uzsāka cīņu nevis pret konkrētu cilvēku iespējamām novirzēm, bet pret pedofilijas sērgu kā tādu, pārvēršot šo krimināllietu par sabiedrības dziņu un fantāziju katalizatoru. Izmeklēšanas komisija kritizēja arī medijus, kas, aprakstot lietas apstākļus, pat neiedomājās par nevainības prezumpciju un publicēja apsūdzēto vārdus un uzvārdus, lai gan bija labi zināms, ka mūsdienās nav briesmīgākas apsūdzības par apsūdzību bērnu seksuālā izmantošanā. Pēdējo divdesmit gadu laikā pedofilijas jautājums ir burtiski uzsprādzis. Astoņdesmitajos gados vairums cilvēku nemaz nezināja, ar ko atšķiras “pedofilija” no “pediatrijas”, bet 2002. gadā veiktā aptauja liecina, ka pedofilija satrauc 72% franču. Kāds komentētājs dzēlīgi atzīmējis, ka franču prese, kas Utro lietai veltīja vairāk nekā 500 rakstus, tikai četros mazos rakstiņos pieminējusi Pasaules veselības organizācijas pētījumu, kurā konstatēts, ka vides piesārņojuma dēļ katru gadu pasaulē iet bojā vairāk nekā 3 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem.

Pedofilijas jautājumiem atrodoties uzmanības degpunktā, aizvien spēcīgākas ir kļuvušas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas, kas nonāk pilnīgā delīrijā, ja viņiem pasaka, ka bērni arī var melot. Utro prāvā, kurā – kā bieži pedofilijas lietās – nebija nekādu lietisko pierādījumu, apsūdzētāju “ticamības” jautājumu vajadzēja atrisināt ekspertiem – pašiem labākajiem Francijas ekspertiem, kas lietoja pašas jaunākās metodes. Bet viņi kļūdījās. Tagad, kad ir jau par vēlu, atskan psihoanalītiķu balsis – jocīgi esat? palasiet Freidu! protams, ka bērni var melot! vai nekad neesat dzirdējuši par bērnu seksualitāti, par zemapziņu, par Edipa kompleksu, par hipnozes iedarbībā “atgūtām atmiņām”, kurās nav iespējams atšķirt melus no patiesības, jo tas viss ir patiesība – psihes dzīves patiesība? Utro pilsētas skumjais kvartāls, kurā vairs nedzīvo bērni, – es mēģinu saprast, ko tas man atgādina. Tas man atgādina seno vācu teiksmu par Hammelnes stabulētāju. Kādas pilsētas iedzīvotāji, kurus bija apsēdušas žurkas, solīja stabulētājam samaksāt, ja viņš ar savu burvju stabuli atbrīvos pilsētu no žurkām. Stabulētājs žurkas ievilināja upē, kur tās noslīka, bet skopie pilsētnieki atteicās par to samaksāt. Un žurku ķērājs kļuva ļoti, ļoti dusmīgs. Kādā svētdienā, kad pieaugušie bija baznīcā, viņš aizvilināja kalnos visus pilsētas bērnus un ieslēdza tos alā, no kuras tie nekad vairs neatgriezās.

Žurku ķērājs ar burvju stabuli – tas ir šis pedofilijas mīts vai, ja tā jums izklausās labāk, šī patiesība par pedofiliju. Ja jūs daudzus gadsimtus neliekaties par to ne zinis un nemaksājat tam pēc nopelniem, tad vienā dienā tas aizvilina visus jūsu bērnus. Uz tādu vietu, no kuras neviens vairs neatgriežas.

Raksts no Maijs, 2006 žurnāla