Pēc nāves

Dailes teātra Kamerzālē 25. septembrī notika pirmizrāde Dž.Dž. Džilindžera iestudējumam pēc Gabrielas Vitkopas stāsta “Nekrofils” motīviem. Kā drīz pēc tam rakstīja kāda kritiķe, publika pieklājīgi aplaudēja un izklīda. Lai arī izrāde burtiskā nozīmē piedāvāja to, kas bija tās nosaukumā, īsts skandāls nesanāca. Šķiet, ka pie vainas ir visai divdomīga sabiedriskās morāles attieksme pret vienu no retākajām un tajā pašā laikā - publiski nosodītākajām seksuālajām novirzēm, kurai mūsdienu estētiskās piesātinātības laikmetā ir tik grūti noticēt pa īstam. Grūti noticēt, jo erotiska attieksme pret mirušu ķermeni ir apaudzēta tik daudziem uzslāņojumiem un simboliem, aiz kuriem mēs vairs nesaskatām pliko miesu. No otras puses - plika miesa pati par sevi nevienu neuzbudina un nevaldzina.

Gabriela Menardjē piedzima 1920. gadā Nantē, kur viņas tēvam piederēja plaša un brīvdomīga bibliotēka, pārsvarā - 18. gadsimta franču rakstnieku darbu kolekcija. Gabriela iemācījās lasīt pašmācības ceļā četru gadu vecumā un vēlāk atcerējās: “Tajā brīdī, kad es sapratu, ko esmu ieguvusi, mani pārņēma neaizmirstama absolūtas varas sajūta.” Astoņu gadu vecumā viņa uzrakstīja savu pirmo sacerējumu, par ko saņēma no tēva piecus frankus. Divdesmit gadu vecumā viņa bija izlasījusi “visu, ko varēja atrast”. Sākās karš, Franciju okupēja nacistiskā Vācija, bet Gabriela satika Justusu Vitkopu, kas bēguļoja no iesaukšanas armijā. Viņš bija 23 gadus vecāks, homoseksuāls un vācietis, taču kaut kas saistīja abus šos cilvēkus un 1946. gadā Gabriela kļuva Vitkopa un pārcēlās uz Vāciju, kur sāka vācu valodā rakstīt grāmatu par E.T.A. Hofmani.

1972. gadā nelielā franču izdevniecībā iznāca viņas stāsts par nekrofilu. Vēlāk viņa sarakstīja arī pāris romānus, kopumā iznāca apmēram desmit grāmatas - un praktiski visās ir runa par īpatnēju morāli un īpatnēju attieksmi pret dzīvi. Tikai virspusēji raugoties, varētu teikt, ka viņas mērķis ir bijis šokēt lasītāju, izvēloties neiedomājamas perversijas. Franču literatūrā kopš Rablē, de Sada un Bataja laikiem ar detaļām vairs nevar nevienu šokēt. Un tomēr viņa raksta par vīrieti, kurš seksuāli izmanto līķus, par sievieti, kuras bizness ir mazu bērnu tirdzniecība un iznomāšana izvirtušiem klientiem, par homoseksuāla brita piedzīvojumiem Bombejas publiskajos namos, par vīrieti, kurš iemīl tīģeri... un visu laiku viņa raksta par nāvi. Kādā intervijā uz jautājumu “Vai jūs ticat cilvēcei?” Vitkopa atbild: “Nē, absolūti neticu. Plikais pērtiķis zāģē zaru, uz kura pats sēž. Ilgi tas vairs nevar vilkties. Taču man par to nospļauties. Es dievinu dzīvniekus. Tikpat lielā mērā man ir pretīgi bērni un lelles... Runājot par lellēm - kad es biju maza, es izdūru tām acis un mīdīju kājām. Bet dzīvniekus spiedu pie krūtīm. Tāpēc es neēdu gaļu.”

Vārdu “nekrofilija” mēs esam pieraduši lietot dažādās nozīmēs un vismazāk jau - lai apzīmētu kopošanos ar līķiem. Tā ir tikai viena, vienkārši aprakstāma, taču psiholoģiski ne pārāk loģiska seksuālās uzvedības izpausme. Ja neskaita šādu dzimumaktu, kas noticis aiz pārpratuma (nepamanīja) vai “noilguma” (kaisles karstumā var arī palaist garām partnera nāves mirkli), īpaši meklēt cilvēka līķi un darboties ar to ir pietiekami sarežģīti, tam būtu nepieciešama spēcīga motivācija. Par nekrofiliem īsti pareizi nebūtu dēvēt arī maniakālos slepkavas, kam baudu sagādā pats nogalināšanas process un seksuālas nianses ir tikai piedeva. Te nozieguma sastāvs, kā saka, ir cits - maniaks (kas mūsdienu kino ietekmē ir kļuvis par hrestomātisku tēlu) izvēlas upuri, izseko, notver, nereti - spīdzina, lēnām un rituāli nogalina. Dzimumakts (ja tāds vispār notiek) ir nogalināšanas kā absolūtas varas izbaudīšanas sastāvdaļa. Tikpat labi tā var būt apēšana vai upura ķermeņa izmantošana mākslinieciskiem nolūkiem (nevajag viebties, to jūs jau redzējāt filmā “Jēru klusēšana”). Taču šeit ir kāda nianse - šāds noziedznieks ātri vien zaudē interesi par savu upuri, kad tas ir miris. Izjust absolūtu varu pār nekustīgu ķermeni, ja nupat tavā varā bijis kliedzošs indivīds, kas pretojas, ir solis atpakaļ. Būtībā, arī tas ir pārpratums.

Cita veida nekrofilija ir bijusi fiksēta un apdziedāta pasaules literatūrā tajos gadījumos, kad mirušais ķermenis mīlēts sentimentālu jūtu ietekmē. Par nekrofilu kļūst nelaimīgi iemīlējies jauneklis, kura mīlestības objekts mirst, un tikai tad kļūst beidzot sasniedzams. Izzagt mīļotās meitenes līķi, izrakt tās zobus no kapa, neteikt nevienam, ka sieva ir mirusi, ieslēgties kapličā ar mīļoto, lai vēl uz kādu brīdi paildzinātu iluzoro iespēju būt kopā... Nāves tuvums (bet atkal - gluži estetizēts), protams, piešķir šādiem brīžiem zināmu eksotisku pieskaņu, taču tas nebūt nav galvenais iemesls izvēlēties tieši šādas attiecības. Šādu cilvēku nez vai kāds sauktu par noziedznieku, lai gan formāli viņš būtu pārkāpis krimināllikumu.

Izmisums var izraisīt vēl kādu citu nekrofilu situāciju - cilvēks, kas nespēj izveidot normālas seksuālas attiecības, var izvēlēties izvarošanu kā rīcības modeli. Tas, savukārt, prasa spēku, veiklību un pārliecinātību, un šīs īpašības ne vienmēr piemīt izmisušam un nelaimīgam cilvēkam. Ja vēl viņu ne pārāk vilina varas izjušana kā seksuāla novirze, praksē viņš var nonākt līdz visai vienkāršam risinājumam - apdullināt vai nogalināt savu upuri, panākot pilnīgu nepretošanos. Atšķirība no pirmajā gadījumā aprakstītā un filmās biežāk redzētā maniaka ir būtiska - šo, izmisuma dzīto nekrofilu, nevilina upura pretošanās, gluži otrādi - tā ir šķērslis. Taču arī miris ķermenis viņu nevilina, nogalināšana ir tikai iespēja tās brīdī vai uzreiz pēc tam nodarboties ar kaut ko tādu, kas aizvieto seksuālu darbību. Zinātnieki ir novērojuši līdzīgas situācijas mežapīļu uzvedībā - tēviņi, kas faktiski izvaro peldošu mātīti, tur viņas galvu zem ūdens tik ilgi, kamēr tā noslīkst, paši tikmēr apmierinot savu seksuālo iekāri.

“Nekrofils aiz izmisuma” var kļūt par nekrofilu “aiz pieraduma” - reiz izbaudīts seksuāls apmierinājums izraisa noturīgu refleksu. Arī partnera, pieci no viņiem atzina, ka izjūt seksuālu uzbudinājumu no pieskaršanās līķim, tikpat daudzi atzinušies, ka nonākuši līdz nekrofiliem sakariem vientulības un izolētības rezultātā, bet četri ir izjutuši baudu no ņirgāšanās par slepkavības upuri. Viens no pirmajiem krimināli tiesātajiem nekrofiliem mūslaiku vēsturē ir Vitkopa nav noturējusies, lai neminētu “izskaidrojumu” sava varoņa īpatnībām - tās meklējamas bērnībā izjustā orgasmā pie savas mirušās mātes ķermeņa. Tas ir saprotams pat lasītājam bez psiholoģijas priekšzināšanām - pusaudža uzbudinājums no šokējošās situācijas, bailes, riebums, kauns un hormonu vētras izraisīja neparedzētu seksuālu reakciju, kas notika tajā vietā un laikā pavisam nejauši. Taču vēlāk šī kaislība ir ieguvusi konkrētākas aprises, padarot nekrofiliju par tieksmi pēc jebkura miruša ķermeņa tieši to īpašību dēļ, kas šim ķermenim piemīt nāves iespaidā - viņam sāk patikt to nekustīgums, paļāvīgums, uzticīgums, smarža, krāsa un taustes sajūtas. Sarežģītākais ir pateikt, kur sekas tiek sajauktas ar iemeslu - vai miris ķermenis viņam patīk tāpēc, ka tam ir “zīdtauriņu smarža”, vai arī tieši otrādi - zīdtauriņu smarža viņam patīk tāpēc, ka tā smaržo miris ķermenis. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā par to runā. Un Vitkopas varonis runā visu laiku - runā pats ar sevi vai arī stāsta to kādam iedomātam lasītājam, vienalga. Viņa mīlestība uz mirušu ķermeni izpaužas vārdos.

1989. gada Amerikas Psihiatrijas un tiesu akadēmijas žurnālā tika publicēts pētījums, kurā analizēti 34 nekrofilijas gadījumi. 23 iztaujātie atzinuši, ka viņus vilinājusi iespēja iegūt varu pār partneri, kurš nespēj pretoties vai atteikt, septiņi to aprakstīja kā romantisku tieksmi pēc miruša ir mēģināts atgriezt mirušo pie dzīvības (izklausās visai ticami - gan tīri fiziski sapurinot, gan ievadot mirušā ķermenī dzīvības esenci sēklas veidā) vai arī gluži pretēji - panākt to, lai mirušā gars nomierinātos un pārstātu klīst apkārt spoka izskatā (šāda prakse esot bijusi Birmā un Indijā). Gluži intelektuāliem mērķiem miruša cilvēka ķermeni izmanto budistu meditācijās, sēžot līķim līdzās un vērojot tā kāds Henrijs Blots, kas 1886. gadā Sentouenas kapsētā izracis nesen apbedīto baletdejotāju Karmanio un turpat uz vietas arī veicis dzimumaktu. Gadu vēlāk viņš to atkārtojis ar kādas citas sievietes līķi, taču šoreiz nozieguma vietā aizmidzis un aizturēts. Tiesā, kad viņam piesprieda divus gadus cietumā, viņš esot teicis: “Katram cilvēkam ir sava gaume. Man patīk līķi.”

Cilvēces vēsturē dažādās kultūrās ir bijuši zināmi gadījumi, kad dzimumsakari ar mirušu ķermeni izmantoti kādiem reliģiskiem vai mistiskiem mērķiem. Dažos šamaniskos kultos tādā veidā ir mēģināts izsaukt mirušā garu. Iespējams, ka šādi sadalīšanās stadijas - bet rakstos ir minēts arī ieteikums sēdēt “uz līķa”, lai cilvēka būtības pārejošo raksturu izjustu vēl tiešāk.

Bieži tiek citēta Hērodota “Vēsturē” aprakstītā prakse senajā Ēģiptē augstdzimušu sieviešu līķus pāris dienas noturēt, pirms dot iebalzamēšanai, lai viņu līķi sāktu sadalīties un to smaka atturētu balzamētājus no vēlmes stāties dzimumsakaros ar savu “klienti”. Grūti pateikt, vai tā bijusi reāla tālaika problēma, tāda kā profesionālā slimība, vai tomēr tikai dažu pārlieku aizdomīgu vīru piesardzības izpausme. Bieži vien leģendas par nekrofiliem ir radušās atvērtu kapu un nozagtu līķu gadījumos, it īpaši, ja mirušais bijusi jauna sieviete, taču tik pat labi tie varēja būt bijuši rotaslietu zagļi vai ne mazāk leģendārie anatomijas studenti, kam līķi bijuši nepieciešami zinātnes progresam, nevis sīkām netiklībām.

Ārsti un psihiatri zinās stāstīt, ka daudz biežāk par īstu nekrofiliju ir sastopami nekrofilo fantāziju gadījumi, ko izraisa divu veidu bailes. Vienā gadījumā cilvēkam ir bail no atraidījuma, ko varētu izteikt dzīvs partneris, tāpēc viņi sāk fantazēt par tādu iemīļoto, kurš nespēj atteikt. Citā gadījumā nekrofilās fantāzijas kļūst uzmācīgas aiz bailēm no miroņiem, un šādā veidā šīs bailes tiek pārvarētas. Vispārpieņemts ir uzskats, ka nekrofiliju var izraisīt spēcīgs traumatisks pārdzīvojums, kas rodas atraidījuma rezultātā. Angļu valodā zināms ir termins “Deiva sindroms”, kas cēlies no skaitāmpantiņa par veco ogļraci Deivu, kurš alā turējis mirušu mauku: “Jums jāpiekrīt, viņš nebij diez ko gudrs, bet palūk tik, cik naudas ietaupījis Deivs!”

Nekrofilijas izpausmes ir novērotas dažu dzīvnieku sugu uzvedībā un īsta izskaidrojuma tam nav, ja vien par tādu neuzskata tēzi, ka dzīvnieki jau vispār īpaši neatšķir dzīvu no miruša. Pārsvarā pieredze rāda, ka atšķir gan, taču dažas susliku sugas ir pieķertas “darām to” ar mirušiem sugasbrāļiem, to pašu var teikt par varžveidīgajiem un putniem. Jau minētajām mežapīlēm, kas par normālu parādību uzskata visai vardarbīgu seksu, miris partneris varētu būt iekārojams tieši tāpēc, ka tas piepeši kļuvis negaidīti paļāvīgs, taču šādu praksi grūti paskaidrot sugu evolūcijas teoriju piekritējiem - nekrofilija ir visuzskatāmākais evolūcijas strupceļš. Kā pārapdzīvotības ierobežošanas un kontracepcijas metode tā ir šķitusi interesanta vien radikāli noskaņotām organizācijām, piemēram, Eitanāzijas baznīcai.

Taču to nevar teikt par nekrofiliju kā valodas formu. Literatūrā, kino un tēlotājmākslā nekrofilija ir izpaudusies krāšņi. Viens no biežākajiem motīviem ir bijis jaunas sievietes skaistuma apraksts, kurā uzsvērts, ka nāve viņas skaistumu padarījusi vēl pamanāmāku. Pievēršoties detaļām, neskaitāmi autori prozā un dzejā ir apdziedājuši ādas bālumu, deguna, vaigu, pieres izliekumu, kas “nāves pieskāriena apskaidroti” un tā tālāk, it īpaši, ja runa ir par mēness gaismu, nakti un kapliču. Daudzos literāros darbos aprakstīts mirušās Kleopatras kults, ko izvērsuši viņas pielūdzēji. Zināmu artavu šajā žanrā ieguldījis arī Šekspīrs. Atturoties no fizisku izpausmju detaļām, mīlestība uz mirušu cilvēku tika interpretēta pat kā tīrāka un cēlāka par banālo un miesisko mīlestību, ko praktizē parastie dzīvie partneri.

Nekrofilas mīlestības šausmas un daili aprakstījis Edgars Alans Po, taču šī tēma nekad nav bijusi īpaši aizliegta - atsevišķas epizodes kā iespaidīgas detaļas parādās daudzos literāros darbos. Svinbērna poēma “Spitālīgā” stāsta par cilvēku, kas mīlējis nepieejamu sievieti un ieguvis viņu tikai tad, kad viņa saslimusi ar lepru un mirusi. Viljama Folknera romānā “Roze Emīlijai” aprakstīta kādas sievietes slepena kopdzīve ar mirušu vīrieti. Tonijas Morisones romānā “Zālamana dziesma” varonis stāsta par to, kā redzējis savu sievu guļam kailu uz tēva līķa un sūkājam viņa pirkstus. Amerikāņu rakstnieks Kormaks Makartijs stāstā “Dieva bērns” apraksta kādu slepkavu, kurš dzīvo alā ar saviem upuriem, kuri vienlaikus ir arī viņa seksuālie partneri. Kanādiešu rakstniece Barbara Goudija ir aprakstījusi kāda apbedīšanas biroja darbinieces atklāto metodi, kā iespējams stāties dzimumattiecībās ar mirušiem vīriešiem. Šī stāsta nosaukums ir “Mēs tik reti domājam par mīlestību”.

Gabriela Vitkopa stāstā par nekrofilu izmanto tik krāšņas valodas formas, ka lasītājs (vai izrādes gadījumā - skatītājs) ātri vien aizmirst par to, ka miris ķermenis ir miris. Nav šaubu, ka literatūra viņai ir svarīgāka par tēmu, taču nevar nepamanīt zināmu saistību starp valodas lietojumu izdomātu notikumu “atdzīvināšanā” un nekrofila attiecībām ar līķi. Būtībā jebkurš rakstnieks ir nekrofils. Domāju, ka tieši to Vitkopa ir centusies pateikt ikvienā savā darbā. Viņa bija tā, kas iedrošināja savu vīru Justusu iedzert indi, kad Parkinsona slimība viņam bija padarījusi dzīvi neciešamu. Un desmit gadus vēlāk, 79 gadu vecumā viņa pati beidza dzīvi pašnāvībā, atstājot savam izdevējam vēstuli, kurā rakstīja: “Es izvēlos mirt tā, kā esmu dzīvojusi - kā brīvs cilvēks.”