No Jura Strengas piezīmēm par teātri

Izrādīšanās

Braucot autobusā uz Rīgu, Ragaciemā man blakus nosēžas sievišķis biezās gardīnu drēbēs, svārkā un biezā adītā vamzī. Dzeltens lakatiņš un uz tā, pašā spicē – melns kukainis ar gariem ragiem – no Ragaciema, pats par sevi saprotams. Visu laiku slaista ragus uz manu pusi...

Tūlīt viņa sāk stāstīt par sevi, par zemi, kas jāpārdod, jo visi visu pārdod, jo neviens taču to nevar apstrādāt... Kad viņa izspiež no manis, ka es esmu aktieris, viņa atzīstas, ka teātrī bijusi tikai vienu reizi. Un sen atpakaļ. Brūtgāns uzaicinājis. Skatījušies Dailes teātrī “Annu Kareņinu”. (Tas tiešām ir ļoti sen, vēl Smiļģa laikos.) Briesmīgs gabals! Vispār teātris esot briesmīgs. Arī kino. Viņa neskatoties. Bībeli viņa tā sīkāk nepazīstot, bet arī tur par teātra spēlēšanu nekas labs neesot. Visi tie cilvēki, kas ticot Dievam, uz teātri neejot – tāda izrādīšanās un iztaisīšanās vien esot.

“Dejas Lūnasas svētkos” – sliktā diena

1993. g. 8. janv.

Piektdiena. Un pilnmēness. Un trešā prognoze. Slikti gulēju. Un redzēju nelāgu sapni, sākumu neatceros. Bet nekas labs jau tur nebija. Tad tur vēl bija Anatols Gorbunovs. Ar amputētu kāju. Ģērbies sarkanīgi lillā uzvalkā ar šlipsi un lēca uz kruķiem...

Skaidrs, ka no šīs dienas nekas labs nav gaidāms. Un lūk! Kā Kārļa Auškāpa asistents es rīta mēģinājumā mēģinu ar aktrisēm un Pauku (Paukštello). Ievadam es īsi atstāstu vakarredzēto Maculēviča izrādi Jaunatnes teātrī. Pēkšņi sāk kliegt Olga (Dreģe), vakarnakt mocījusies ar bezmiegu: Man šajā teātrī nav lomas jau gadiem! Te jau spēlē tikai speciālie Auškāpa aktieri!... Tūlīt apvainojas Pauks: Es esmu Streiča aktieris un tu, Olga, traucē man strādāt pie lomas! Kliedz Olga: Tu nemaz nestrādā. Tikai atrunā tekstu! Kliedz Pauks: Tā nav taisnība. Tu palūko manu muguru! Tā ir slapja! Un vispār man līdz kaklam monologi! Un tu, Olga, ar savām mūžīgām pamācībām, ar pamācībām siti mani ārā no lomas! Nepietiek, ka Liniņš stundām mani jāja ar savām intonācijām!... Pauks sāk agresīvi vicināties ar spieķi, kamēr pret dekorāciju sasit to skalos. Tas bija vēl tīri labs vecās Dailes melns spieķītis ar baltu galviņu...

Pēkšņi sāk raudāt Akvelīna (Līvmane). Arī viņas paaudze nav gadiem neko spēlējusi. Aizskrien Pauks. Aizskrien Akvelīna. Mēs atlikušie klusiņām sēžam. Labi, saku es, – Lidij, mēģināsim secībā norunāt visus tavus Keitas tekstus. Es lasīšu pārējos partnerus. Pārējie var iet iedzert kafiju.

Visi aiziet un neviens nenāk atpakaļ. Eju meklēt Pauku. Bufetē nav. Ir garderobē. Bijis uz veikalu. Atnesis šņabi. Sēž ar noraudājušos Akvelīnu. Pauks iedzer. Akvelīna iedzer. Man arī jāiedzer. Un jāmierina abi. Jāaicina lejā uz mēģinājumu. Lēni un negribīgi dodamies lejā uz skatuvi. Bet kāda tur vairāk mēģināšana. Šodien beidzam.

Es jau zināju. Bija zīmes. Šodien nav laba diena. Piektdiena.

Mīlestība ir tas, uz kā turas teātris

1993. g. 14. okt. Mūsu bijušās aktrises Sandras Volšteines jubileja direktora Timuškas kabinetā. Pēc izrādes. Daudz aktieru. Viss notiek klusu. Kā parasti. Pēkšņi ierodas mūsu Saule. Jau burās. Bet sēž kaktiņā un nav priecīga par savu atgriešanos dzimtenē. Neviens tam nepiegriež vērību. Godprātīgākie viesi iedzēruši, ieēduši lēnām aiziet. Paliek neliela kompānija – viņa, dēls Kaspars, Timuška, Margarita, jubilāre, Āris Rozentāls, Elvīriņa (Leimane) un es. Ārā klusu līst Latvijas rudens lietus.

Saule ir tikko atgriezusies no saulainās Vidusāzijas. Tur viņa ir pārstāvējusi mūsu Latviju. Atspēkojusi baumas, ka pie mums joprojām karš un sit krievus. Visur bijuši puķēm kaisīti ceļi: Lidostā man pa priekšu virsnieki, pavadot uz lidmašīnu, nesa konjaka kastes! Tikai internacionālisms var glābt mūs. Nevis Eiropas Savienība! Kāpēc Strenga smejas?

Nē, es sarunājos ar Elvīriņu, – atbildu.

Šis teātris vēl būs mans! Jūs vēl redzēsit! Es jums to pierādīšu!

Seko viņas ilgs strīds ar Āri. Kā Haris Liepiņš ir attiecies pret viņu! Kā režisors viņš “Gēstā Berlingā” nav iedevis viņai Ekebijas majorienes lomu! Bet viņa vēl to spēlēšot!

Āris cenšas proponēt cilvēkmīlestības tēmu. Un sakarā ar to Saule apgalvo, ka viņa esot kristiete, viņš mudina kristieti aizmirst Hari, sabučoties ar visiem ienaidniekiem un salīgt mieru. Jo ilgāk viņš par to runā, jo vairāk pats aizraujas ar šo brīnišķīgo samierināšanās ideju. Saulei tā nešķiet. Viņa uzsauc tostu par Sandru un par visiem citiem no Dailes teātra izstumtajiem. Bet viņa vēl spēlēs Smiļģa mājas teātrī un tur uzaicinās darīt to pašu visus vecos aktierus. Arī Āri Rozentālu! Bet Strengu – ne! Viņš esot bijis Artmanes un Dimitera ienaidnieks. Tāpēc nav uzaicināts spēlēt “Anglijas Elizabetē”. Bet Andris Bērziņš gan. Tā ir bijusi viņa, kura visvairāk darījusi teātra labā un visu mūsu labā. Viņa mūs mīlot. Un tāpēc viņa tagad atgriezusies pie mums...

Āris vēlreiz aicina visus uz mīlestību, sabučoties, aizmirst visu – un PIEDOT! Jo visi šeit ir LIELI MĀKSLINIEKI!... Saule turpina runāt ko citu – viņa rīt pat iesniegšot papīru, kur mēs visi parakstīsimies, lai pēdējais krievu karavīrs un virsnieks pamestu Latviju. Arī latviešu valodas likumu viņa esot dabūjusi cauri. Jā! Rozentāls pie manis spēlēs, bet Strenga nespēlēs Pārdaugavas teātrī: Viņš kā režisora asistents “Vindermīras vēdeklī” mēģinājumos zālē skaļi smējās, kad uz skatuves bija Kuple, bet kad mēģināju es, sēdēja kluss. “Prāta melos” viņš neteica, ko darīt, ne Sandrai, ne man...

Tajā vakarā mēs nesabučojāmies. Tam bija jānotiek vēlāk “Terēzas Rakēnas” iestudējuma laikā.

1996. g. 2. janv. Lēni un slinki, kā jau varēja prognozēt, lasās kopā aktieri. Lēni Liniņš čabina mēģinājumu. Aktieri sēž pa kaktiem un pārspriež Jaunā Gada sagaidīšanu un nebūt ne rožainās nākamā gada prognozes. Vēl nedēļu nekas nenotiek. Par ko būs iestudējums? Ivars Kalniņš (Benedikts), viņam ir jāiemīl Mirdza (Beatriče), saka, ka viņš domājot, tas būs pret zemiskumu, jo to aizstāv Mirdza Martinsone arī dzīvē.

Uzlaikojam kostīmus. Kristīne (Pasternaka) ap katru ņemas nopietni un ilgi. Katram ir vairāki kostīmi. Ballē. Kapos. Visiem vīriešiem (18) gari melni mēteļi no Palahalli veikala. No visdārgākā auduma. Teātrim jau pie iepriekšējās algas izmaksas bija grūtības. Man ir gara dabīgās ādas skotele. Tā pēc tam tiek ilgi apdarināta, kamēr no ādas nav vairs nekas redzams.

13. janv. Kārtējais Pauka strīds ar Mišu. Mēģinājumu nokavē Māmiņa – Artmane. Kad mēs sākām, Miša man jautāja, vai es kā Mišo varēšu uz skatuves iemīlēt Artmani? Es atbildēju, ka tas man nāksies grūti, man jau nav tādu mīlētāja dotumu, bet es esmu aktieris, man par to maksā – es centīšos...

Lieta jau ir tāda, ka esmu arī nedaudz Latvijas pilsonis, kas diemžēl atceras iepriekšējos laikus un šo to esmu piedzīvojis, kopš 1958. gada būdams Dailes teātrī. Protams, teorētiski to vajadzētu aizmirst, piedot, kā kādreiz aicināja ideālists Āris Rozentāls. Bet kā lai aizmirst to, kas ir tur galvā iekšā failos? Varbūt kļūdos, bet nav taču bijuši nekādi atvainošanās vārdi? Ne jau man. Kas tad es tāds esmu. Bet vispār... Pēc horoskopa esmu Dvīnis. Un tas otrais manī ir riebīgs sīkmanīgs grāmatvedis. Es daudz ko esmu pierakstījis. No Mākslas padomes apspriedēm. Šo to izgriezis no avīzēm... Kaut kas man traucē. Varbūt tāpat kā norvēģiem. Viņiem joprojām ir problēmas ar Knutu Hamsunu. Viņi joprojām nevar atrast ne rakstu rindiņas, kas apgāztu Meistara lielo ticību, ka viņš kalpojis Hitleram pamatoti...

15.janv. Uz Lielās skatuves atkal mēģina to pašu “Brēku...”, atkal dejas. Beidzot parādījies Liepājas vēju caurstrāvots, mierīgs un līdzsvarots režisors. Sēž zāles vidū. Toties nav galvenās varones Mirdzas – tēva bērēs. Skaidrs! Ar steigu jāmeklē kāds papilddarbs. Kāpēc ne kapos? Par kapraci.

Visu nedēļu smagi mēģinājumi no rīta un vakarā. To pavada krievu armijas uzvaru nesošas zalves Groznijā, kuras vairs nav, un Tamāras “rampampam, rampampam”. Divas stundas no rīta, divas vakarā...

Nupat jau ārā pie teātra sienas parādās milzīga reklāmas afiša “Brēkai...” Ar mana tērpa (kartupeļu kurvis) skici. Uzraksts stūrī – Ķīselis – Strenga! Gunārs saka: Tagad gan neviens prātīgs cilvēks uz šo izrādi nenāks! Akvelīna ietērpta caurspīdīgā kokonā, tādā kā pudelē un var tur iekšā dejot ko grib. Arī Tamāras nepieradinātās dejas. Kad mēs ar Tamāru kokteiļu iespaidā manā vieglprātīgā horeogrāfijā dejojām Kinostudijas ballē, viņa slavēja mani, ka es esot labākais dejotājs aktieru starpā. Bet tagad – viņa mani nepārtraukti kritizē un piekasās. Pēc pēdējās vakara caurlaides foajē paliek tie, kuriem pāri 30. Tamāra krīt pāri garderobes letei, tirina kājas un kliedz, ka mēs viņu piebeigšot, ka tik netalantīgus dejotājus viņa vēl savā mūžā nav sastapusi: Kāpēc tu ignorē jau divus caurumus?.. iedomājies arku un – lec uz to! Ja kādam “skatuves māksliniekam” ir grūti uz vienas kājas, lai pieturas pie otras! Čūska, čūska! Nē, te ir čjoss! Bet te – kiška!.. Ķemmējas, ķemmējas!!!

Un mēs ķemmējāmies, pa reizei ieskrienot bufetē. Aukstām sviedru lāsēm uz pieres. Lai pēc tam, pustumsā grūstoties, ar ierobežotām redzes spējām, skatuves dibenplānā, atduroties vienam pret otru kā Grenlandes ledāju atlūzas Atlantijas okeānā pie Njufaundlendas...

Paldies Dievam – pirmizrāde!

Pēc tam katru izrādi Gunārs pirms sava iznāciena cauri žalūzijām skatījās zālē. Katru vakaru vecākas dāmas pirmajās rindās cīnījās ar mūsu komēdiju – te galviņas krīt uz priekšu, te atpakaļ. Ļoti smieklīgi! Tas deva papildus lielu iedvesmu mūsu vecākajam komiķim...

24. janv. Pēc “Brēkas” pirmizrādes varu atkal piedalīties “Rakēnas” mēģinājumos. Mazajā zālē ļoti auksts. Beidzot notiek nenovēršamais, es bučojos ar Māmiņu – Artmani. Viņai arī luga nepatīk. Atkal nav mēģinājumā Lorāns – Ķesteris.

25. janv. Ilgi salstam aukstā zālē. Šodien nav Artmanes. Stipri nokavē Ķesteris. Esot pavadījis draugu uz kara darbības pārņemto Bosniju. Pavadīšana acīmredzot no Ģirta prasījusi daudz spēka. Mēģinu ar zilu degumu un ledusaukstām rokām. Pauks dīdās zālē. Viņam arī luga nepatīk. Pēc tam satiekamies bufetē. Pie glāzītēm, lai sasildītos. Pauks rūgti kliedz, ka viņš man esot tikai tāds sparinga partneris, izmēģinājuma trusītis. Režisors viņam aizliedz darīt to un šito, ko tagad atļauj man...

27. janv. Mēģinājums nesākas laikā. Kavē Artmane, kas ierodas noraudājusies un sašauta. Nav gulējusi. Dzērusi nervu zāles. Vismaz tikko varējusi ģē­rbtuvē izraudāties. Meita naktī totāli izdemolējusi dzīvokli. Tikai telefons palicis vesels.

15. febr. Stundu sēžam. Nav Ķestera. Nav arī izrādes vadītājas. Divas reizes izbakstāmies cauri 5. ainai. Lorāna vietā staigā režijas students Kairišs. Esam jau uz Lielās skatuves. Daudz iznāk sēdēt zālē. Tas ir svētīgi. Sevišķi nervoziem cilvēki. Mācīties pacietību. Un izbaudīt, kā caurvējš starp plikiem stilbiem aizplūst laiks no manas vienīgās dzīves.

17. febr. Pirmā cēliena caurlaide. Mēģinu realizēt, ko esmu izdomājis. Tas izdodas varbūt tikai 1. ainā. Tālāk tik un tā problēmas. Vija noģībst pa īstam, jo ļoti cenšas. Brīžiem viņas rīcība nav prognozējama – pauzes, atslēdzies acu skats.

Vakarā mēģina Pauks. Saskrienas ar režisoru, jo aizrāda, ka zālē neko nedzird. Režisors nikni atbild: Lai nedzird! Tas mani neinteresē! Galvenais – lai nāk enerģija!

Tomēr nekā nevar saprast ar to enerģiju – no kurienes tā īsti nāk? – un kur paliek? Skaidrs ir tikai tas, ka tā mūs atstāj galīgi iztukšotus.

Soli pa solim es sāku atrast Vijas spēlētā Māmiņā labās īpašības – viņas tēls ir tipiska sieviete, vāja, kas ilgojas, ka viņu pažēlos, iemīlēs. Tādā virzienā nu varētu attīstīties mūsu attiecības... Dienā liels raksts par Liepājas kapiem. Kādas kaislības tur virmo par ieņēmumu deklarācijām, par legālām kapraču apliecībām! Eksāmeni iesācējiem! Salā komisija stāv klāt un gaida divas stundas, kamēr pretendents izsitīs cauri pusmetra biezam sasalušas zemes slānim...

22. febr. Mēģina Pauks. Otrajā cēlienā, runājot savu monologu, viņš dzird Vijas izmisīgu čukstu: Uzliec rokas uz galvas! Viņš tā arī izdara. Bet viņa čukst vēl izmisīgāk. Pauks apstulbis noliecas un it kā kārto viņas kurpes zem galda, kas no zāles izskatās pavisam savādi. Kamēr saprot, ka rokas viņam jāuzliek uz Galda un nevis uz Galvas. Lai viņa varētu rakstīt.

24. febr. “Rakēnas” pirmizrāde. Publika uzņem ļoti labi.

27. febr. No rīta Dienā: Dvīņiem nav ieteicams uzstāties publikas priekšā. Vakarpusē varbūt pieļausit rupju kļūdu!

Bet vakarā man jāspēlē Mišo. Ko darīt? Atteikties? Lūgt to darīt Paukam? Režisors vēl maina mizanscēnas. Pauks bufetē atkal sašutis – kāpēc viņu uzskata par vidusskolnieku? Kāpēc viņam izrādes sākumā aizkulisēs jāsadodas rokās? Viņš to nekad nav darījis. Viņam esot citi principi. Viņš pirms izrādes negribot nevienu redzēt, noslēpties un tad uz skatuves ieraudzīt partneru acis pirmreizēji. Kur nu vēl tikties pēc izrādes...

Pēc izrādes tomēr tiekamies, jo dramatizējuma autore un režisors naktī pamet mūs un atgriežas St. Pēterburgā. Publika vēsa. Mums tehniskas kļūmes. Tāda izolēta sajūta. Beigās fināla visklusākajā vietā – piedzēruša skatītāja replikas. Miša saka, ka bijis ministrs, viņam paticis. Bet teātrī runā, ka mēs esot vāji, neko nevaram... Tomēr jāmeklē darbs. Varbūt tomēr kapos. Vismaz vasarās. Kad atlaidusies zeme.

Pirmajā pilsētas slimnīcā es jau mēģināju pieteikties par sanitāru. Mani argumenti bija – esmu dzimis šajā slimnīcā, mana māte visu mūžu nostrādājusi par slimnieku kopēju, pats esmu šeit vairākas reizes gulējis... Bet atbilde bija: jūs fiziski neizturēsiet. Mans pēdējais arguments – mani muskuļi. Tos atkailināt es neuzdrīkstējos.

Mudīte Šneidere par “Rakēnu”: Milzīgs uzvedums, kas neatbilst lugas saturam. Slepkavība. Nav ticami. Provinciāli. Briķe un Ķesteris nav gluži Šneidere un Liepiņš. Nav aktieri ar dailes teātra mērogu.

Naumanis: Strenga traģikomisks monstrs.

Tātad skaidrs – jāturas tuvāk kapiem.

12. marts. Pēc izrādes pavadu Artmani mājās. Viņa sūdzas par izrādes šausmīgu slogu un pilnīgu iztukšošanos. Vija esot tikpat vientuļa, kā viņas spēlētā Māmiņa. Viņa stāsta par savu mazmeitiņu. Braucot no kalna, viņa uzskrējusi kokam, briesmīgi sasitusi seju. Es zinu, kā tas ir, kad dabū pa purnu. Dīvaini, mēs tiešām esam beidzot satuvinājušies.

25. okt. Dienas mēģinājums sākas pusstundu vēlāk. Kavē Artmane. Nav vispār gribējusi nākt uz teātri. Vija sašutusi, ka nav minēta radioreklāmā. Minēti abi Mišo spēlētāji, bet viņa ne. Viņa apsēžas pie galda un paziņo: Lai tad Strenga arī spēlē Māmiņu.

1997. g. 19. janv. Dienā uz skatuves mēģinājums kostīmos. Nav Artmanes. Viņa ierodas stipri nervoza. Neesot laikā piezvanīts. Viņa tik spēcīgi mani piespiež pie savām varenajām krūtīm, ka gandrīz iespiež briļļu stikliņus man acīs. Man aizrāvās elpa, acīs asaras, bet sirdī prieks – beidzot Māmiņa mani mīl...

Vakarā 37. izrāde. Māmiņas tvēriens vairs nebija tik dzelžains – es varēju pat izsvepstēt savus vārdiņus. Slikti tikai, ka kāds nozadzis manu smokingu un finālā man jāparādās žaketītē.

22. okt. Atbrauc Miša. Četras stundas mēģina. Man lūdz tikai vienu – vēl vairāk mīlēt Māmiņu. Nu kur nu vēl vairāk. Tāpat jau ir daudz. Tā taču ir tāda vecu ļaužu mīlestība. Palaikam – tīri platoniska.

Mopasāna “Mīlulis” jeb seksuālās dejas

1999. g. 18. janv. Pirmā lugas lasīšana.

Vēlāk uz dažādas mūzikas ritma fona dejojot, mēs mēģinām norunāt pirmo cēlienu.

23. janv. Miša (Gruzdovs) ieskicē nākotnes teātri. Pirmkārt, jāizmet vecā Dailes teātra loģika un morāle. Pilnīgi jauna attieksme – Es Pasaule. Katrs spēlē visu uzreiz. Nevis atsevišķus raksturus, bet dzīvu cilvēku pasaulē kopumā!

Tūlīt ierodas sadzīves deju skolotāja Ligita (Rihtere). Un mēs katru dienu ceļamies un guļamies ar balles deju soļiem. Skatāmies arī balles dejas video. Un visi dejojam visu.

30. janv. Miša sasēdina visus aktierus rindā. Lasām. Nekas nenotiek. Sasēžamies aplī. Lasām. Nekas nenotiek. Miša kliedz: Jūs esat Staņislavska bendes! Jūsos nav nekādas dzīves!

Tajā pašā laikā mēs katru dienu šūpojamies valšos un tango. Ir arī pāris asāku ritmu. Rumba, piemēram. Tik un tā trūkst asuma. Nav seksuālās attieksmes!

5. februāris. Miša lauž Ligitas šūpošanos: Viss jāuzlūko no iekāres, no seksa attiecībām! Pret vīrieti, pret sievieti, pret priekšmetu, pret notikumu! Tikai ne vienaldzīgi!

4. marts. Miša tomēr grābstās. Arī mēs grābstāmies. Nekāda seksa. Visi ir neapmierināti. Neviens vairs neko nesaprot.

5. marts. Pa nakti Mišam ir jauna shēma – neviens nedrīkst atiet no skatuves ne soli. Viss jādara kopā.

8. marts. Ir atkal izsaukts no St. Pēterburgas kustību konsultants Jurijs (Vasiļkovs). Viņš atkal stāsta rupjas anekdotes. Mēs viņam rādām caurlaidi ar seksuālām dejām, kamieļdeju.

13. marts. Caurlaide. Kaut kā bezmērķīgi. Režisors griež zobus – kāpēc nekas nenotiek? Kur paliek 1000 uzdevumu realizācija pēc gandrīz 2 mēnešu darba? Pēc mēģinājuma Miša apvaino visus pēc kārtas – formālisms, neieinteresētība! Ļaunas enerģijas aura! (Ar šo jēdzienu pēdējā laikā svaidās arī Kārlis (Auškāps). Vispār laikam ir moderni visu atbildību nogrūst uz melnām enerģijām.)

Bet mums visiem ir unisex tērpi kā nakts striptīza bārā?...

Sēžam ar Juri (Žagaru) bufetē un gudrojam, kas būtu darāms. Mums kopā ir maza 3 cilvēku sazvērestības ainiņa: Jūs esat pārāk inteliģenti! Tā jūs to nevarat nospēlēt!

Varbūt Mišam jāņem cits materiāls? Mēs pašā sākumā skatījāmies video Tarantīno “Trakos suņus”. Mēs saprotam, ka visiem spēkiem šo seksīgi asiņainā gabala noskaņu grib iedabūt Mopasāna maigajā “Mīlulī”...

15. marts. Vakarā caurlaide. Visa skatuve ir vaļā. Visi visu izrādi būs uz skatuves. Aizkulišu nav. Katrs dzīvos savu dzīvi. Būšot labi. Katrs varēšot ēst un dzert. (Ivaru) Auziņu viņš vienu brīdi noģērbis galīgi pliku. (Šodien katrā izrādē kādam ir jābūt plikam. Citādi tā nav izrāde par šodienu, kur tik daudzi plikie dauzās pa pasauli.) Auziņš tā arī pliks sēdēs pie klavierēm. Mums pārējiem finālā tikai jāpaliek maikās...

17. marts. Vakara caurlaide. Vājākie punkti bijuši es un Agnese (Zeltiņa). Esot bijuši par zemu. Bet Miša pats visu laiku bremzēja: Mierīgi, mierīgi! Labi, tēls neesot jāspēlē. Jābūt pašam. Bet kaut kādā formā taču visas 1000 druskas jāsavāc?... Mūsu fona darbības esot ļoti svarīgas. Rodoties liela enerģija.

Šovakar spēlējam papiem un mammām. Beigās trīs reizes pat izsauc. Pēc tam tukšā zālē Miša vēl stundu stāsta par Staņislavski, Efrosu un Mihailu Čehovu...

Es atļaušos piemetināt, ka tagad gan neviens vairs nesaprot, kas ir māksla, kas nav. Un uz kurieni tā iet? Un vai vispār? Varbūt tās galvenais uzdevums ir cilvēku mocīšana? Varbūt? Varbūt tāda iztukšošanās ir vienīgais, kas mums ir atlicis šajā ārpusējā globālā garīgā vakuumā, lai izmirstot neiestātos dekompresācija kā pie ūdenslīdējiem?... Bet vispār jāpriecājas par vējiem no St. Pēterburgas, jo esošais repertuārs neprasa vairs neko citu kā elementāru rutīnu un prastu amatierismu.

18. marts. Dienā ilgi un mokoši mēģinām, dejojam, lai beidzot būtu pietiekoši sanervozējušies pirmizrādei vakarā. Pirmizrāde. Tieši pēc diviem mēnešiem. Žagaru diemžēl vajā negadījumi viens pēc otra – pirmajā lielajā skatā viņam no paplātes nogāžas visas glāzes un arī saplīst. Vēlāk viņam saplīst arī bikses. Un tieši pa vidu. Kļūst redzams, ka viņš nav gatavs, nu, tām seksuālajām attiecībām. Starpbrīdis par 10 minūtēm garāks, kamēr salāpa bikses. Pēc šiem ielāpiem otro cēlienu publika jau uzņem labāk, un beigās atsaucība ir laba.

Pirmizrādes rauts. Dzeramo uz galdiem maz. Tos pašus ātri novāc skatuvnieki un knaši izlieto. Viens pat labi ieskrējies deklamē savus dzejoļus. Kas atliek mums? Klusi pasēžam. Un savstarpēji pieklājīgi apmaināmies ar pateicības vārdiem. Nekādas dejas vairs...

23. marts. Izrāde kavējas par pusstundu. Skatuvnieki nepaspēj pārbūvēt. Direktors un administrācija satraucas. Galīgi pilna zāle. Izrāde, paldies Dievam, uzlabojas. Muļķīgi, bet priecājos par sevi. Varbūt esmu atradis intonācijas, nepiespiežoties, viegli, īsi, asi....

Pēc izrādes bufetē Mirdzas (Martinsones) vārda dienas “svinības” ar kaut kur izrautu paštaisītu kalvadosu. Miša stāsta man par viņa taktiku režijā uz atsevišķiem aktieriem. Nākošo reizi kārts tikšot likta uz mani, jo Krievijā mani vēl atceroties. “Terēzu Rakēnu” viņš esot licis uz Artmani, “Ķiršu dārzu” uz Mirdzu. Bet tās izrādes teātra nemākulīgas politikas dēļ nekur neaizbrauca. Nākošo reizi tam jānotiek. Tikai ar vienu aktieri varot izrauties pasaulē. Un tas būšot – Strenga.

Man atliek tikai gaidīt. Laika jau vēl ir daudz.

Jura Strengas piezīmēs minēti teātra režisori Eduards Smiļģis, Arnolds Liniņš, Kārlis Auškāps, Valentīns Maculēvičs, Mihails Gruzdovs, Viesturs Kairišs; direktors Ivars Timuška, aktieri Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure, Vija Artmane, Juris Žagars, Ivars Auziņš, Agnese Zeltiņa, Mirdza Martinsone, Sandra Volšteine, Āris Rozentāls, Elvīra Leimane, Harijs Liepiņš, Artūrs Dimiters, Andris Bērziņš, Dina Kuple, Ivars Kalniņš, Gunārs Placēns, Ģirts Ķesteris, Mudīte Šneidere, Indra Briķe, kā arī Kaspars Dimiters, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, deju skolotājas Ligita Rihtere un Tamāra Ēķe, kustību režisors Jurijs Vasiļkovs.