Pauze starp mani un Bēthovenu

Rīgas Laiks: Vai nav jocīgi iekārtots – pietiek atspīdēt saulei un cilvēku prāts uzreiz ir daudz priecīgāks? Vai jūs priecē saule?

Rodions Ščedrins: Līdz ārkārtīgumam. Es vispār esmu saules cilvēks. Saules un ūdens cilvēks. Tās ir divas lietas, bez kurām es dzīvot nevaru. Un es ļoti jūtu līdzi, piemēram, Ziemeļīrijas iedzīvotājiem, kuri no 365 dienām gadā kādas 330 sauli vispār neredz. Viņi ir gatavi braukt sildīties pat uz Londonu, kur saule arī nav tas biežākais viesis.

RL: Un kur jūs meklējat sauli?

Ščedrins: Cilvēks jau tā ir iekārtots, līdzīgi putniem mēs tiecamies pēc saules uz tām vietām, kur ir siltāks. Neesmu ornitologs, bet man šķiet, ka putni tā rīkojas – no Skandināvijas lido uz Itāliju, bet no Itālijas pārvācas uz Āfriku, lai tikai būtu tuvāk saulei.

RL: Šķiet, ka jūsu mūzika vienmēr ir bijusi ļoti līksma. Kāpēc?

Ščedrins: Jūs droši vien esat vairāk pazīstams ar tiem skaņdarbiem, kurus esmu rakstījis, būdams jauns vai arī vidējā vecumā. Pēc tam es esmu kļuvis nopietnāks. To skaņdarbu, kas skanēs šovakar (“Apzīmogotais eņģelis” Akadēmiskā kora “Latvija” izpildījumā Doma baznīcā skanēja 26. aprīlī – red.), par līksmu nekādi nenosauksi. Tāpat kā veselu rindu manu pēdējā laika sacerējumu – bet pēdējos gados es esmu izdarījis ļoti daudz. Taču tas ir izskaidrojams ārkārtīgi vienkārši – paskatieties, kā uzvedas jauni kucēni! Tie nepagurdami kustas, priecājas, rej. Bet vecie suņi guļ pie sliekšņa skumjām acīm. Tāda ir dzīves iepazīšanas būtība, kas raksturīga cilvēkam un vispār dzīvām būtnēm. Tu to iepazīsti, izzini, pierodi un tad – noveco. Skats uz dzīvi kļūst, teiksim augstā stilā, filozofisks.

RL: Kādā vecumā jūs to pamanījāt?

Ščedrins: Es nevaru tādu līniju novilkt, to droši vien ir vieglāk pamanīt, skatoties no malas. Taču nav šaubu, ka šis process ir skāris arī mani.

Turklāt, katram skaņdarbam jau ir kaut kāds uzdevums, un pēdējos gados es aizvien biežāk sāku strādāt tā, kā to ir darījuši visi dižie priekšteči – pēc pasūtījuma. Nereti man pasūta skaņdarbus ar visparadoksālākajiem mērķiem. Pirms astoņiem gadiem man piezvana un saka – mums ir tāds priekšlikums, vai jūs nevarētu nākamajai sezonai sacerēt ievadu Bēthovena Devītajai simfonijai. Es nospriedu, ka manas vācu valodas zināšanas mani šoreiz ir pievīlušas vai arī bavāriešu izloksne ir bijusi pie vainas un es kaut ko esmu pārpratis. Teicu, lai labāk atsūta savu priekšlikumu rakstiski. Un tomēr tāds projekts tika realizēts, neskatoties uz visai sarežģītiem nosacījumiem.

RL: Kas tie par nosacījumiem?

Ščedrins: Es runāju par profesionāliem nosacījumiem – skaņdarba garumam bija jābūt no 15 līdz 18 minūtēm, orķestra sastāvam jābūt precīzi tādam pašam kā Bēthovena simfonijai, darbs ir jāatskaņo bez pārtraukuma kopā ar simfoniju. Tāda bija iecere – skats uz Devīto simfoniju no 21. gadsimta. Taču pirmatskaņojumā publika tomēr pieklājības pēc sāka aplaudēt un ļoti sarūgtināja Nirnbergas filharmonijas vadību. Otrajā reizē es jau piedalījos incognito un aplausu nebija. Nupat skatījos internetā, kaut kur Japānā viens diriģents izpilda šo skaņdarbu atsevišķi kā “Prelūdiju Bēthovena Devītajai simfonijai”. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka skaņdarba noskaņa bieži vien ir atkarīga arī no tiem uzdevumiem, kas tiek doti.

RL: Sanāk, ka arī pasūtītāji piedalās skaņdarba tapšanā un iegulda tajā zināmu radošu ideju?

Ščedrins: Šajā gadījumā tā bija gadsimtu mija – un Bēthovena Devītā simfonija ir kļuvusi par tādu kā humānisma simbolu, par mūziķu Sauli. Ir tikai kādi divi trīs šādi skaņdarbi, ap kuriem riņķo mūsu muzikālā planēta. Un rīkotāji bija iecerējuši izveidot tādu kā saiti starp šo skaņdarbu-simbolu un to faktu, ka ir iestājies 21. gadsimts, kas pieņēmis dižā vācu klasiķa pasniegto stafetes kociņu. Jūsu tautietis, izcilais mūziķis Mariss Jansons pagājušajā sezonā man pasūtīja Bavārijas orķestrim uzrakstīt skaņdarbu, kas būtu kā tilts uz Bēthovena Trešo simfoniju. Viņa iecere bija radīt tiltu, kas savienotu mūsdienu komponistu tehniskās iespējas ar skatījumu uz Bēthovena estētiku, viņa tembrālo gaumi. Viņš pasūtīja divus skaņdarbus, otrs autors bija vācu komponists Jorgs Vidmans, kurš uzrakstīja tādu abstraktu skaņdarbu “Con brio” Bēthovena Septītajai simfonijai. Es savu skaņdarbu nosaucu vāciski – “Beethoven’s Heiligenstadt Testament”, jūs jau zināt, Bēthovens bija nolēmis izdarīt pašnāvību mazā kūrortpilsētiņā, kur viņu ārstēja no kurluma. Pēc vairākiem mēnešiem, ieraugot šīs ārstēšanas bezcerību, viņš krita šausmīgā depresijā un uzrakstīja testamentu, taču par laimi viņš to neizdarīja. Tā vietā sarakstīja Trešo simfoniju.

RL: Cik svarīgs jums ir skaņdarba konteksts, kāds stāsts, kas mūzikā paslēpts?

Ščedrins: Vispār es piederu tam komponistu tipam, kas raksta izpildītājiem un publikai, nevis kolēģiem un kritiķiem. Kā man šķiet, ir tādi divi strāvojumi – vieni raksta, lai pārsteigtu vai sajūsminātu kolēģus, lai tevi iekļautu cienījamu komponistu sarakstā, lai kritiķi izteiktu atzinību par to, kāds tu esi drosmīgs un revolucionārs. Bet orķestris to spēlē ar garlaikotu sejas izteiksmi, un tas ir lieliski redzams. Ar neapbruņotu aci. Aizejiet uz jebkuru koncertu un paskatieties. No otras puses, un es to saku bez liekas koķetēšanas, man ir tikai divi tiesneši – klausītāji un orķestris. Vai koris, vakar es biju uz jūsu kora mēģinājumu un uzreiz ievēroju, cik viņiem ir skaistas sejas. Viņi bija aizrāvušies ar manu skaņdarbu – to taču nav iespējams notēlot, to nevar izdarīt aiz pieklājības vai labas audzināšanas dēļ. Izpildītāji parasti ir ļoti atklāti pret to, ko viņi spēlē. It īpaši – orķestris. Tas ir kā lakmusa papīrs – tas, vai jums ir izdevies ieinteresēt orķestra mūziķus. Jo viņi ir vislielākie skeptiķi uz šīs planētas, tie, kas visu jau ir spēlējuši, visu zina. Bet otrs kritērijs ir tas, vai tev ir izdevies paņemt publikas uzmanību. Ja gripas epidēmijas laikā zālē neviens neklepo, tas nozīmē, ka man ir izdevies šo uzmanību iegūt. Bet vēlāk jau laiks visu noskaidros. Kāds kritiķis uzrakstīs, ka tas nekam neder. Cits uzrakstīs, ka tas bija brīnišķīgi vai ka atgādināja kaut ko agrāk uzrakstītu. Manī tas neko vairs nemainīs. Un tā nav augstprātība – tā teikt, man ir nospļauties, ko par to raksta. Protams, man ir interesanti, ko par manu mūziku teica, piemēram, Šostakovičs vai Stravinskis. Es augstu vērtēju un interesējos par savu kolēģu viedokli. Bet galvenais tomēr ir klausītāju viedoklis.

RL: Vai jūs esat saskāries ar atklāti nosodošu kritiku?

Ščedrins: Esmu, esmu saskāries. Gan presē, gan mutiski. Vai jums ir nācies lasīt Nikolaja Slonimska grāmatu par to, ar kādu kritiku ir saskārušies visi izcilie komponisti? Pilnīgi ģeniāla grāmata! Palasiet, ko savulaik ir rakstījuši par Bēthovenu laikabiedri! Kā viņa Devītā simfonija ir nolamāta par “turku mūziku”! Kā tas ir iespējams? Kā iespējams tas, ka “Karmenas” pirmizrāde izgāzās? Kritiķi to vienbalsīgi nolamāja, turklāt apsūdzēja melodiskuma trūkumā! Vai Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”, kas tagad tiek uzvests ikvienā operteātrī. Mani savulaik palūdza pateikt pāris vārdus pirms televīzijas translācijas un es paskatījos, ko rakstīja Čaikovska laikā avīzes – nevienas pozitīvas atsauksmes! Savā vēstulē brālim Čaikovskis sūdzējās – re, kā sanācis, uzrakstīju reti neveiksmīgu operu, nevienam nepatīk, vajadzēs rūpīgi izstudēt visus tās trūkumus, lai neko tādu vairs nepieļautu. Un par manu Karmenas svītu ko rakstīja pēc pirmatskaņojuma Anglijā! Vienbalsīgi iznīcinoša kritika! Ar riebumu un nicinājumu! Un pagājušajā sezonā to uzveda no jauna, starp citu – Matss Eks radījis lielisku iestudējumu, manuprāt, lielisku. Nupat lidmašīnā atvēru Financial Times, tur rakstīts – atbaidošs iestudējums, viss ir briesmīgi, baletdejotāja ir pilnīga katastrofa, vienīgais, kas tajā visā esot brīnišķīgs, tā ir Ščedrina partitūra! Un tas rakstīts tajā pašā avīzē, kas 70. gados uz manis burtiski noslaucīja kājas. Turklāt vienbalsīgi! Kā pēc tā visa ir iespējams uzticēties kritiķu viedoklim?

RL: Es tieši par to gribēju pajautāt – vai laba mūzika vispār ir objektīvs jēdziens?

Ščedrins: Nē. Subjektīvs. Cilvēkam ir jābūt noskaņotam uz noteikta uztveres viļņa. Ja cilvēks ir atnācis no bērēm vai viņam mājās ir briesmīgs konflikts, vai arī viņš ir atlaists no darba finanšu krīzes sakarā, tad pat Ravēla “Bolero” viņā neizsauks nekādu patiku, viņš paliks savā noskaņojumā. Mūzikas uztvere pirmkārt ir atkarīga no cilvēka noskaņojuma. Kad pie Šostakoviča pienāca kāds cilvēks pēc koncerta, šķiet, tas bija stīgu kvartets, un teica – man nepatika, vai jūs nevarētu paskaidrot, ko jūs ar to bijāt domājis, Šostakovičs atbildēja: “Jums nepatika? Noklausieties vēlreiz!” Domāju, ka tas ir absolūti subjektīvs jēdziens. Klāt nāk vēl izpildījuma kvalitāte, zāles akustika.

RL: Vai sliktu mūziku ir iespējams labi atskaņot?

Ščedrins: To ir iespējams atskaņot pārliecinoši. Ja šo slikto mūziku būs sarakstījis premjerministrs vai Barrozu, tad diriģents un mūziķi pacentīsies un sataisīs pieklājīgas sejas. Bet, ja to būs uzrakstījis kāds jauns, neskolots komponists, šo skaņdarbu vienkārši noņems no mēģinājuma. Eksistē tomēr kaut kāds līmenis, zemāk par kuru nedrīkst nolaisties. Ja cilvēks ir vienkārši ne pārāk apdāvināts un konkrētais skaņdarbs nav pārāk izdevies, es nedomāju, ka pirmklasīgs izpildītājs to uzņemsies atskaņot. Bet, ja uzņemsies, tas nozīmēs, ka viņš tajā ir saskatījis kādas veiksmīgākas vietas un tās akcentēs. Tas ir diriģenta rokās – izgaismot skaņdarbu, reizēm viņi tos īsina. Ir bijuši gadījumi, kad slaveni diriģenti no 40 minūšu skaņdarba uztaisa divdesmit minūtes. Pēc tam komponists plēš matus un nesveicinās ar šo diriģentu. Taču uz publiku tas atstāj daudz labāku iespaidu – kā ēdiens, no kura paņemti garšīgākie gabaliņi un glīti sakārtoti uz šķīvja.

RL: Kad jūs rakstāt mūziku, vai iztēlojaties, kā tas tiks izpildīts?

Ščedrins: Noteikti iztēlojos. Tagad, kad esmu sasniedzis noteiktu vecumu un zināmu vietu mūzikas pasaulē, es jau zinu, kādam nolūkam tiek pasūtīts skaņdarbs – kas to izpildīs, kur un kā. Mani vienmēr interesē, kas būs mani “kaimiņi”. Koncerta dramaturģija ir ļoti svarīga. It īpaši pirmatskaņojumā. Kad es rakstīju jau pieminēto Bēthovena testamentu, mani ļoti interesēja visa koncerta programma. Es zināju, ka tiks atskaņota Karola Šimanovska Trešā simfonija, tad sekos mans skaņdarbs, tad būs pārtraukums un otrajā daļā – Bēthovena Trešā simfonija. Es zināju, ka starp mani un Bēthovenu būs pauze. Ne velti augstu tiek vērtēti tie diriģenti, kas ir slaveni ar īpašu prasmi veidot koncerta programmu. Man tas ir ļoti svarīgi.

RL: Vai tad nemēdz būt tā, ka programmu maina pēdējā brīdī?

Ščedrins: Tas notiek ļoti reti. Ja nu kāds ir saslimis… Ja nomaina diriģentu, tad drīzāk tiek mainīta visa programma un tavs skaņdarbs var tikt arī pavisam izmests ārā. Bet tie ir ārkārtēji gadījumi.

RL: Vai slikts komponists var nejauši uzrakstīt labu skaņdarbu?

Ščedrins: Te jājautā, ko jūs saprotat ar vārdiem “slikts komponists”. Ja runa ir par neprofesionālu komponistu, tad Rožē de Lils, piemēram, sarakstīja Marseljēzu. Vairāk mēs par viņu neko nezinām – viņš mums ir vienas dižas melodijas autors. Jeršovs, ja runājam par rakstniekiem, ir sarakstījis pasaku par zirdziņu Kuprainīti. Tas ir viņa vienīgais nemirstīgais sacerējums, Krievijā to zina katrs bērns. Viss ir iespējams, daba ir neparedzama. Daudz vēl pasaulē ir brīnumainu lietu, brāli Horācij, kā teica Šekspīrs.

RL: Rietumu akadēmiskā mūzika ir viena no pirmajām cilvēka darbības sfērām, kas viņu paņēma visu. Ja agrāk, līdz pat Renesansei mākslinieks vai zinātnieks varēja nodarboties ar daudz ko, tad mūziķi vienā brīdī kļuva par šauri ievirzītiem profesionāļiem.

Ščedrins: Nu, kā – mūziķi bija kalpi. Ņemsim kaut vai Haidnu – viņš kalpoja pie grāfa Esterhāzi, gulēja kalpu piebūvē, līdzās galvenajam kučierim. Viņi bija viena līmeņa kalpi – tas, kurš ved valdnieku, un tas, kurš viņam raksta mūziku svētdienas izklaidēm. Un Mocarts kalpoja. Un Bahs kalpoja. Lai nopelnītu pāris muciņas alus – viņiem taču algā ietilpa arī alus un malka. Tas bija vienkārši dienests galmā. Ne velti Stravinskis teica – es apskaužu Bahu, kuram bija jāraksta katru dienu, lai viņa ģimene neciestu badu. Tas vienā brīdī kļuva par profesiju. Un šie agrāko laiku komponisti bija augstākās klases profesionāļi. Es nupat nesen sev par kaunu izdzirdēju kādu Mocarta skaņdarbu, ko nebiju zinājis – koncertu divām vijolēm, obojai, fagotam un stīgu orķestrim. Mani satrieca ne tikai tas skaistums un elegance, bet pirmām kārtām tas superprofesionālisms, ar kādu viņš pārvaldīja šo četru instrumentu balsis. Un kad viņš to sarakstīja? Astoņpadsmit gadu vecumā. Mūsdienu mūzikā ir visi šie palīglīdzekļi, datori, programmas – tas ir radījis ļoti daudz diletantu. Man ir nācies arī pasniegt mūziku, es esmu sastapis tādus cilvēkus, kas atnāk un raksta izzīmētu mūziku. Ne visai stādoties priekšā, kā tas tiks izpildīts. Es viņiem saku – jūs esat uzrakstījis simfoniju, bet vai jūs zināt, cik simfoniju bija Brāmsam? Viņi nezina. Priekšstats par izglītības līmeni, kas nepieciešams, ja tu gribi tam veltīt visu savu dzīvi, ir ļoti pazeminājies. Visi grib kļūt slaveni jau rīt. Visi grib būt bagāti. Grib, lai avīzēs par viņiem raksta – ak, ir parādījies kaut kas tāds, ko mēs vēl nebijām dzirdējuši! Darbības vārds “pārsteigt” viņiem ir daudz augstākā vērtē nekā darbības vārds “izzināt”. Bet Bahs, Mocarts, Bēthovens – viņi savu amatu zināja. Bahs gāja kājām uz Lībeku, lai paklausītos Bukstehūdi. Lai uzzinātu, kā viņš raksta ērģelēm. Redzat, es tagad runāju kā vecs cilvēks, kuram šķiet, ka viņa laikā arī suņi skaistāk rēja… Un tomēr, es tiekos ar jauniešiem, pasniedzu meistardarbnīcās, es redzu, cik daudz mūsdienās ir virspusējības, cik spēcīga ir vēlēšanās gūt tūlītējus panākums. Bet dabā taču tā nemēdz būt. Ziemai taču neseko uzreiz vasara – noteikti ir jābūt arī pavasarim! Bet nepacietība un pakāpeniskuma trūkums rada paviršību un daudzus nenotikušus, neizdevušos likteņus. Es no sava vecuma augstumiem lieliski redzu to. Un tas ir skumji.

RL: Nesen Pols Makartnijs publiski izteicās par labu autortiesību aizstāvībai, un kāds interneta komentētājs šajā sakarā uzdeva jautājumu – kāpēc tas tā ir, ka daži cilvēki uzraksta jaunībā vienu dziesmu un visu mūžu var nestrādāt, saņemot procentus no autortiesībām, kamēr citiem ir katru dienu jāiet uz darbu? Vai jums ir atbilde uz šo jautājumu?

Ščedrins: Tas mani ir maz interesējis. Parasti nauda atnāk paralēli tam, ko tu dari. Ja visu savu uzmanību veltī, lai radītu kaut ko tādu, kas tev varētu nest ienākumus, rezultāts parasti nav nekāds labais. Tagad gan laiki ir citi, es esmu vācu autortiesību sabiedrības GEMA biedrs, pirms kāda laika runāju ar tās vadītāju un viņš teica – tagad mums vairs neiet tik labi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka beigušās autortiesības uz Ravēlu. Pagājuši septiņdesmit gadi kopš viņa nāves. Un tā ir nopietna autortiesību aģentūra. Savulaik man Lučāno Berio teica, ka viņš ejot prom no savas itāļu aģentūras uz GEMA, jo vācieši labāk skaitot naudu. Kas attiecas uz Makartniju, nu, dziesmas “Yesterday” melodija patiešām ir brīnišķīga. Un viņš ir pelnījis par to saņemt atlīdzību. Tāpat taču ir ar patentiem. Igors Sikorskis, cilvēks, kurš izgudroja helikopteru, saņēma atlīdzību visu savu mūžu un varēja no tās dzīvot. Tā ka – rakstiet šedevrus! Un tad vēl septiņdesmit gadus pēc jūsu nāves atlīdzību saņems jūsu bērni vai radinieki.

RL: Vai jūs protat dzīvot?

Ščedrins: Es domāju, ka dzīvot neviens nekad nav pratis. Nav tāda cilvēka, kurš būtu varējis pateikt: “Cik pareizi gan es esmu dzīvojis!” Pat… Džīzes Kraists beidza savu dzīvi uz krusta, lai arī nekā gudrāka par viņa sludinātajām patiesībām cilvēce tā arī nav izgudrojusi. Un visi desmit baušļi tiek atkal un atkal pārkāpti. Es domāju, ka nav iespējams izvirzīt sev tādu mērķi – pareizi dzīvot. Tad nepieciešama kaut kāda cita mentalitāte. Manai krievu mentalitātie tas ir pārāk grūts uzdevums. Krievu ārprātīgi bagātajā literatūrā ir viens labs piemērs – Oblomovs. No vienas puses Oblomovs, no otras – Štolcs. Domāju, Oblomovs uzskatīja, ka viņš pareizi dzīvo, gulēdams uz dīvāna. Bet Štolcs, kas strādāja uzrotītām piedurknēm, domāja, ka pareizi dzīvo viņš. Tādēļ man jūsu uzdotā jautājuma formulējums šķiet nepareizs, tas ir pārāk… primitīvs. Tikai nedusmojieties. Bet jūs – pareizi dzīvojat? Vai nebūtu bijis pareizāk jums tagad braukt ar jahtu gar Kanāriju salām? Vai sērfot Aleutu salās kopā ar blondīni izlaistiem matiem? Tā vietā, lai sēdētu pilsētā un runātu ar kaut kādu komponistu, klausoties, kā aiz loga braukā tramvaji?

RL: No otras puses – cik nav bijis tādu gadījumu, ka cilvēks pavada visu mūžu, sērfojot ar blondīni, bet pēc tam saprot, ka nē, tas nav bijis pareizi.

Ščedrins: Tur jau tā lieta. Kā pirms četrdesmit gadiem teica kāds mans draugs, jūs viņu noteikti zināt, tas ir viens no pazīstamākajiem krievu dzejniekiem: “Randiņš ar meiteni, tas ir lieliski, bet pats brīnišķīgākais tajā visā ir brīdis, kad viņa aiziet.” Viss šis kaislību sprādziens, gaidas, laime, tas ir skaisti, taču beigu beigās dzejniekam ir jāpaliek pašam ar sevi. Lai sublimētu iespaidus un tā tālāk. Es domāju, ka neviens nedzīvo pareizi. Un visnepareizākie cilvēki pasaulē ir politiķi. Viņiem pašiem šķiet, ka viņi rāda piemēru citiem, bet man šķiet, ka tas ir slikts piemērs.

RL: Bet izdzīvot? Vai tas jums ir bijis aktuāli?

Ščedrins: Kad Krievijā sākās pilnīgs haoss, tas mums ar sievu bija materiālas dabas jautājums. Nauda, kas nāca no citām valstīm par autortiesību izmantošanu, tika gluži vienkārši izzagta. Autortiesību komiteju vadīja bijušie KGB ģenerāļi. Droši vien pat ne bijušie, bet tikai uzplečus noņēmušie. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka viņi pārskaitījuši miljonus uz savu bērnu kontiem kaut kādās lauksaimniecības bankās Prāgā un tā tālāk. Paldies Dievam, bija GEMA, es biju pirmais padomju komponists, kas tika uzņemts šajā sabiedrībā, un sāku saņemt naudu, kas man pienācās. Citādi gadījās tā, ka es aizeju Maskavā uz autortiesību komiteju, labi zinot, ka kādās divdesmit pasaules koncertzālēs tiek atskaņota Karmenas svīta, un prasu, kur mana nauda? Man atbild – vai, zināt, ir tik sarežģīti, krīze un tā. Pēc tam man gaitenī paslepus iedeva divus tūkstošus dolāru netīrās banknotēs un piebilda – tikai nevienam nesakiet, tas ir tikai jums. Jautājums par to, kā izdzīvot, bija būtisks.

RL: Bet tas jau ir tikai jautājums par kārtību.

Ščedrins: Kāpēc? Cilvēkam taču ir nepieciešams elementārs materiālais pamats. Es taču nevēlējos un nevarēju, un joprojām nevaru, nopirkt villu pie ezera. Man gribējās vienīgi rakstāmgaldu un apstākļus, lai es varētu koncentrēties un strādāt.

RL: Jūs teicāt, ka pēdējā laikā rakstāt tikai pasūtījuma darbus. Vai tā ir labāk?

Ščedrins: Noteikti labāk. Vismaz man. Pirmkārt, šo pasūtījumu ir pietiekami daudz. Pat vairāk, nekā es varu pagūt. Otrkārt, tas disciplinē. Kas attiecas uz krievu mentalitāti, palasiet Dostojevski, tur viss ir uzrakstīts. Un tas, ka tev ir noteikts termiņš, datums, kurā tev ir jāpabeidz darbs, tas disciplinē.

RL: Vai jūs pabeidzat darbu pēdējā brīdī?

Ščedrins: Cenšos, lai tas nebūtu pēdējais brīdis. Lai gan pazīstu daudzus savus kolēģus, kas citādi nevar. Viņi turpina strādāt līdz pēdējai sekundei.

RL: Vai jums ir zināma recepte, kā pareizi klausīties mūziku?

Ščedrins: Pēdējā laikā es klausos ļoti īpašos gadījumos. Ja neskaita to, kas man jānoklausās darba darīšanās, pasniedzot meistarklases, citādi es klausos tikai to, ko patiešām vēlos. Atkarībā no tā, kāds man ir noskaņojums. Labi, ka tagad tas ir kļuvis pavisam vienkārši – tu brauc mašīnā un šodien klausies Brāmsa Otro simfoniju, piemēram. Rīt – Sibēliusa vijoļkoncertu.

RL: Tas ir, jūs to darāt sava prieka pēc?

Ščedrins: Jā, es mīlu mūziku. Es neesmu pārstājis to mīlēt.