Pasaules bērnu mācība

Rīgas Laiks: Mūsu žurnālam reizēm pārmet neieinteresētību pozitīvajā, un tad nu tu mums būsi kā tāds jaunais varonis, pozitīvais tēls.

Rolands Ūdris: Man ir ļoti pozitīvs tēls?

RL: Patiesībā, jā.

Ūdris: Bet kādā ziņā pozitīvs? Es nesaprotu…

RL: Nu, tā — visi cilvēki labi izturas…

Ūdris: Bet tas jau normāli. Es vispār neesmu ievērojis, ka māksliniekus vai mūziķus ļoti daudz kritizētu. Gadās, bet priekš tam jau ir politiķi.

RL: Vai tu vari pateikt — kas tu esi?

Ūdris: Es varētu teikt, ka es esmu mūziķis, precīzāk, varbūt pat — dzejnieks, bards, kuram ir ļoti ļoti paveicies, jo šis bards ir atradis… Nu, mēs viens otru esam atraduši — šie cilvēki, ar ko es kopā spēlēju… Un ir pat tāda situācija, ka es principā varu sevi uzturēt ar spēlēšanu, varu atļauties domāt tikai par mūziku, par dzeju, par tiem vārdiem, un man ir diezgan daudz laika, lai sevi apzinātu zināmos dvēseles stāvokļos. Un līdz ar to es varu būt vairāk vai mazāk laimīgs.

RL: Par kādiem dvēseles stāvokļiem tu runā?

Ūdris: Lai radītu mākslu, tomēr ir vajadzīga iedvesma. Un dziesmas — nav tā, ka viņas rodas, prātīgi liekot vienu vārdu pie otra, un tad pēc diviem mēnešiem rodas dziesma. Dvēseles stāvokļi — tās var būt skumjas, tas var būt prieks, tā var būt ironija… Piemēram, pēkšņi vajag aizklīst kaut kur tikai tāpēc, lai, iespējams, pēc šīs aizklīšanas nākot mājās, kaut kas rastos.

RL: Vai šie dvēseles stāvokļi nosaka arī to, kāda veida dziesmas tu saceri?

Ūdris: Ir bijis tā, ka ir pilnīgi labs garastāvoklis, super, ir saule, kaut kādi draugi, kaut kas vakarā varbūt notiks, ko tu esi gaidījis, un vienkārši — tev nav ko darīt, tu apsēdies un pastrinkšķini ģitāru. Un pēkšņi tu uzraksti visskumjāko dziesmu ever. Visskumjāko, kādu tu vispār jel kad esi sarakstījis. Un, protams, ir bijis arī tā, ka tev ir sūdīgi, tu paņem ģitāru, un rodas pavisam bēdīga dziesma.

RL: Ko nozīmē — būt laimīgam?

Ūdris: Ja pavisam atklāti, man liekas, ka laimīgs es esmu diezgan reti, un tas ir tad, kad es intensīvi kaut ko baudu. Kā teica Dženisa Džoplina, labāk esi laimīgs vienu dienu gadā, bet esi laimīgs. Laimīgs es esmu gandrīz vienmēr, radot mūziku. Bieži esmu laimīgs, to izpildot. Bieži esmu laimīgs, esot kopā ar cilvēkiem, kas man patīk. Es uzskatu, ka laime ir intensīva kaut kā baudīšana. Mirkļa ķeršana.

RL: Ienāca prātā rinda no kāda Bodlēra dzejoļa, apmēram tā: “Vai jūs, prieka eņģeli, jel kad esat cietis?”

Ūdris: Es nezinu, kāpēc tu uzskati mani par “prieka eņģeli”. Bet tas, kā mani redz pēc dziesmām — tur nepavisam nav viss priecīgi. — Dejosim, meitenes, un kniebsimies, puiši! Es domāju, ka jebkurš mans fans, kas mani zina tuvāk, draugi — viņi man bieži ir prasījuši, kāpēc es esmu skumjš.

RL: Vai ir kaut kas, kam tu pievērs uzmanību no rīta, pamostoties?

Ūdris: Garastāvoklim, noteikti garastāvoklim. Es pamostos, es nekad nezinu, kāds būs no rīta garastāvoklis. Un tad es paprasu — nu, kā tu šorīt jūties, un tad kaut kas atbild, nu, okei, un tad es sāku skatīties, ko šī diena man sola. Izpīpēju cigareti, no tā parasti uzlabojas garastāvoklis, protams, ja nav lielas pohas. Un tad notiek kaut kāda došanās dzīvē.

RL: Vai tu lasi avīzes?

Ūdris: Mmm. Dienu. Katru dienu.

RL: Kas tev šķiet interesants — no tā, kas notiek pasaulē?

Ūdris: Man patīk lasīt avīzes, jo — kā teica Viesturs Dūle — “ziņas ir kā seriāli.” Un no seriālu viedokļa man ļoti patīk, piemēram, paskatīties atkal, kam tur albāņi iedeva pa galvu, un tā tālāk. Jo lielāki sūdi notiek, jo interesantāk. Nē — šausminies, iekšēji, domā — ārprāts, kas tur, fuck, notiek, un… cik labi, ka es tur nebiju, vai — cik labi, ka es dzīvoju seismiski tik labā zonā, un tādēļ jau arī avīzēs raksta. Lielākoties ziņās rāda, kur kādi sūdi ir notikuši. Vai zemestrīcē, vai tur karš, vai tur nošauts ir kāds utt. Un tas it kā — principā… Vai tu esi lasījis Pludmali?

RL: Nē, bet es zinu, par ko tu runā.

Ūdris: Tur divi džeki sarunājas, un viens saka: varbūt es kaut ko nesaprotu, un esmu idiots, nepareizi izaudzis, bet toreiz, kad 1991. gadā sākās Līča karš, es principā gaidīju, lai viņi tur vairāk sabombordētu, lai irākieši vairāk šautu pretī Amerikai — “dzīvajā”, un kādā Amerikas štatā sāktos reāla karadarbība… Es pēkšņi sāku to gaidīt — kaut tik kaut kur būtu sūdi, un es nebūtu tur klāt, un varētu novērot. Un man šķiet, ka cilvēki vispār tāpēc arī pērk avīzes — ka viņi redz — tur kaut kas notiek, un lielākoties kaut kas negatīvs. Desmit procentu būs ziedu izstāde vai sniega statujas Japānā. Un aiziet — kari, rasu nemieri, politiķis kāds izdrāzts… Bet forši, tas kaut kā tā jocīgi uzlādē.

RL: Kas ir tavi paraugi, ja tādi ir?

Ūdris: Tīņu avīzēs parasti jautā: “Kas ir tavi elki?”

RL: Varbūt es vaicāšu tā — kas ir tavi skolotāji, tad tas jau būtu no tādu vecāku pusaudžu avīzes.

Ūdris: Redzi, man tagad varētu būt tāds periods, kad es mēģinu atšķirt, kas ir tie, ko es savā laikā uzskatīju par skolotājiem, kuri tiešām bija mani skolotāji un kuri vairāk mani samaitāja. Mūzikā ar viņiem viss ir kārtībā. Teiksim, man patīk Grebenščikovs, man patīk bītli, vai tas pats Pink Floyd, un lielākoties es viņos neesmu īpaši vīlies. Un tad ir tādi, citi skolotāji. Un lielākoties tā otra skolotāju grupa ir grāmatas. Un un un… Pie tam man vēl bija tā, ka es ilgāku laiku lasīju tās grāmatas, kas pretendē, lai būtu skolotāji.

RL: Nu, piemēram.

Ūdris: Pavisam brutāls piemērs… Es lasīju daudzus Austrumu skolotāju tekstus. Krišnamurti, Alans Votss, Ošo man bija diezgan liela autoritāte. Un es vēl joprojām nevaru saprast, vai arī tagad man viņš būtu autoritāte. Viņš jau stāsta ļoti skaisti. Visi stāsta ļoti skaisti. Protams, Bhagavadgīta… Man bija tāds Austrumu periods. Bet tagad, zini, es vairāk tomēr pieturos pie pašizveidotas teorijas — viss, kas notiek, notiek uz labu. Nu, tā banāli skan, es zinu. Bet pat tad, ja tu esi bijis, es nezinu, kaut kādā pilnīgākā bedrē, ūķī, vai kopā ar nēģeriem zadzis mašīnas…

RL: Ja izrādītos, ka tu esi ļoti slims, vai tad tu…

Ūdris: Ārsti saka — gads, vairāk neizvilksi… Zini, es esmu baigi bieži par šo jautājumu domājis. Varbūt pat pārāk bieži. Un ir ļoti grūti kaut ko iedomāties… Mana fantāzija nav tik liela. Iespējams, ja man fantāzija būtu tik liela, es būtu labāks dzejnieks. Līdz ar to man šķiet — es pieņemtu to mierīgi, es aizbrauktu uz klosteri, teiksim, kaut kur Himalajos, vai, kā Vonnegūts teica, apsēstos uz kalna un spļautu debesīs, un, iespējams arī, ka es vienkārši sāktu plostot, uzsēstos uz heroīna, teiksim, sāktu špricēties un pēc mēneša piebeigtu ātrāk to lietu.

RL: …vai tu joprojām teiktu, ka viss ir uz labu?

Ūdris: Tas ir atkarīgs atkal no tā baiļu stāvokļa. Jo tad, kad cilvēks ļoti ļoti baidās, tad viņš tiešām tādu frāzi nesaka. Es nezinu. Ja es zinātu tiešām, kas ir nāve… Lai gan man iekšēja pārliecība pagaidām ir uz to, ka nāve nav beigas, un tā tālāk un tā tālāk, bet es nezinu. Tie dzīvnieciskie stāvokļi varētu izjaukt visu pasākumu.

RL: Tu minēji skumjas savās dziesmās. No kurienes skumjas?

Ūdris: No kurienes skumjas? Visbiežāk tāpēc, ka neko nesaprotu.

RL: Ko tad tu nesaproti?

Ūdris: Tie džeki, kas varēja būt mani skolotāji, tie stāstīja, ka principā — vai tevi pārņem skumjas, vai tevi pārņem prieks, par to ir nevis jādomā, bet tas ir jāizbauda. Es esmu mēģinājis, un neiznāk, jo gribas zināt, no kurienes un kāpēc, un arī tas rada skumjas, jo principā jau atbildes nav — ir tikai teorijas, vairāk vai mazāk pārliecinošas.

RL: Kura grāmata tev ir kaut ko iemācījusi?

Ūdris: Mēs par šito jautājumu runājām ar vienu savu draugu, ar kuru mēs dažreiz mīlam gudri parunāt, un mēs nonācām pie slēdziena, ka visvairāk mūs ir ietekmējušas grāmatas no sērijas Pasaules bērni. Tie bija pasaules rakstnieku stāsti, protams, ar tādu politikas nokrāsu, bet — ka ir jābūt labestīgiem, labi jāizturas pret nabagiem, un, aizbraucot uz kaut kādiem štatiem, dažreiz tu runā ar viņiem un ir tāda sajūta, ka nespēj saprasties tikai tāpēc, ka viņi bērnībā nav lasījuši Pasaules bērnus.

RL: Vai tu atceries kādu no šiem stāstiem?

Ūdris: Par to, kā viens mazs puisītis visu dienu tirgoja saldējumu, un resnais saimnieks viņam apsolīja no peļņas tik un tik procentus, un viņš atnāca un bija pārdevis tik un tik saldējumus, un saimnieks teica — labi, tev pienākas tik un tik procenti, un tas ir precīzi viens saldējums. Un viņš gāja mājās, un tas saldējums kusa, un viņš viņu neēda.

Vairāk varbūt man patika tas fīlings, kas tur bija. Es nezinu, kā to izstāstīt… Mani pat tagad dažreiz pārņem tā — kad tu skaties kaut kādas ziņas, un tevi pārņem tāds — nu ir sūdi… Un, iespējams, arī tā Pasaules bērnu mācība ir — ka ir sūdi… Bet par kādas konkrētas grāmatas ietekmi es negribētu runāt, jo es domāju, ka gan jau, gan jau katrs izlasīts vārds tomēr kaut kādā brīdī flešbekā var atnākt atpakaļ.

RL: “Flešbeks” — no kurienes tas ir?

Ūdris: Nu, kad pēkšņi uzzibsnī atmiņā kaut kas, kas bijis sen.

RL: Vai bez grāmatām tu vari runāt par vēl kādiem dzīviem skolotājiem?

Ūdris: Tas ir interesanti. Tikpat jēdzīgi ir uzdot jautājumu — vai tu esi domājis par to, vai tev ir draugi. Un dažreiz liekas, ka tev draugu ir ārkārtīgi daudz, un viss ir ārprātīgi skaisti. Un tad pēkšņi ir tāds stāvoklis, kad nav neviena. Kad tu nezini, pie kā griezties. Bet ja pieņem, ka ikviens var būt skolotājs ar kādu nejauši izteiktu frāzi, tad var pieņemt, ka man skolotāji ir bijuši gan bieži, gan — nekad.

Bija viens tāds stāsts par vienu tādu džeku, Arābijā vai kur — man liekas, ka viņš bija sūfijs, viņš mēdza sevi saukt trešajā personā. Viņš teica: “Viņš atnāca pie jums pēc piena, vai jūs varētu viņam iedot pienu?” Un es runāju par sevi, kurš varētu būt vairāk vai mazāk atbildīgs. Nu, iedomājies, es izsistu šito logu, kāds atnāktu un prasītu, kurš izsita šito logu — es? Es neesmu es. Viņš izsita.

RL: Vai tu neatceries kādu “viņa” dzejoli?

Ūdris: When you get in, nothing is really there… Es tev gribēju noskaitīt visu pantiņu, bet nezin kāpēc sāku ar otro rindiņu, bet pēc tam nevarēju turpināt trešo, jo nodomāju, ka ir muļķīgi lasīt trešo, ja nav nolasīta pirmā. Tas nekas?

RL: Nekas. Vai tu esi priecīgs, ka tu piedzimi?

Ūdris: Tas ir smieklīgs jautājums. Kāds angļu dzejnieks teica — vai es esmu priecīgs par to, ka es tāds mazs un niecīgs esmu uzaicināts šajā pasaulē, kuru es neesmu pats lūdzis. Nu, kāpēc? Why me? Bet dažreiz ir tā — ir taču smuki. Un dažreiz ir tā, ka tiešām var, lai cik tas būtu banāli, skatīties, teiksim, uz rūpnīcas skursteņiem un domāt: cik cilvēki tālu aizgājuši, ka viņi kaut ko tādu māk uztaisīt.

RL: Kas tie par skursteņiem?

Ūdris: Nesen mēs bijām Dānijā, bija sestdienas vakars, mums bija spēle, un viss bija baigi forši, un viss ir beidzies, un mēs jau pēdējās dienas vadām, un tur tieši notiek tāds sestdienas vakara dāņu muzikantu tusiņš, un vienkārši bija tā, ka mēs nogājām tur vienā no tām istabām — mazliet no tās mūzikas atpūsties un tā, un tā istaba ir ar skatu… Tā atrodas Kopenhāgenas pašā malā. Tā kā tādā rūpnīcu rajonā. Ar skatu uz ārprātīgi milzīgu rūpnīcu, ar tādiem milzīgiem skursteņiem, un apkārt tie vēja ģeneratori, un tas viss ir tādā klajā laukā, un tas viss ir tik masīvs, tik precīzām formām… Viss. Es skatījos — tā, vienkārši skatījos, un… Un viņa ienāca iekšā, un es pie tā loga tur stāvu. Tā diezgan tā… Nu, var redzēt, ka vienā punktā skatās. Un viņa ienāca un vajadzēja kaut kā sākt komunicēt — nu, galu galā ienāk cilvēks, un kaut kas ir jāsaka dažreiz. Tieši bija latviešu meitene gadījusies. Un viņa saka: “Civilizācijas bojāeja.” Nu, parakstījās zem gleznas. Un man arī viņa lika parakstīties zem gleznas. Un es to nosaucu par “divdesmit pirmā gadsimta estētiku”.

RL: Tu vairākkārt esi teicis, ka Indija ir skaista. Vai tu nevari aprakstīt ainavu, kurā ievietot sevi?

Ūdris: Varbūt būtu baigi smuki — tas pats rūpnīcas skurstenis tur stāv, un tu tur pašā augšā, un varbūt tu pat tādā pirmslēciena brīdī. Un nevis tāpēc, ka tev kāda doma, bet vienkārši tāpēc, ka tas varētu būt jocīgi. Interesanti.

RL: Pirms kāda lēciena?

Ūdris: No skursteņa. Man būtu interesanti, vai viņš mani varētu uzgleznot, kamēr es tur būtu tādā puslēcienā. Bet es vēl neesmu izdomājis, no kāda attāluma. Iespējams, ka pavisam maziņš.

RL: Kur ir vieta, kur tu esi bijis vistuvāk Dievam?

Ūdris: Man ir bijis tāds mīts, kad tu pārliecini sevi par to, ka esi bijis vistuvāk Dievam. Un tā kā es esmu bijis gan kristiešu komūnās, gan krišnaītu komūnās, tad man bieži tajos brīžos ir bijuši tādi mirkļi, kad bija vismazāk šaubu. Ir bijis tā, kad tiešām — tu izej ārā uz ielas, un tiešām — tu saproti, ka (uzsit knipi) vari neuztraukties — viss ir kārtībā. Pēc tam kādi citi apstākļi vai momenti to izjauc.

Man tiešām ir bijuši tādi dienām ilgi transi, kad tu vienkārši jūties tā, ka… Ka tu esi pasargāts? Tad likās — neviens jau man tā pa īstam neuzbrūk. Bet tā sajūta — ka ir. 

Man ir bijis tāds gadījums — gados četrpadsmit — es braucu Liepājā ar tramvaju, un viņam bija salūzušas aizmugurējās durvis, un, protams, man vajadzēja izbāzt ārā galvu, lai paskatītos, kas notiek. Un tad es skatos, skatos, un tad es griežos uz priekšu, bet izrādās — tas tramvajs iet garām, nu centimetrus piecus, betona stabiem. Un es pagriežos un skatos — tā laterna nāk man tieši sejā. Un tramvajs, protams, nebrauc īpaši lēni. Es gan ne toreiz, ne tagad to nesaistu ne ar kādu īpašu pasargātību, varbūt — veiksmi, bet kaut kur mazliet ir tas karmas moments, ka tajā dienā man tomēr vēl nevajadzēja aiziet. Kaut kā tā.

Ūdris: Ja tev būtu viens klausītājs, teiksim, pēdējais. Kas viņš būtu?

Ūdris: Hodža. Tikai tāpēc, ka viņš vienkārši tur klejoja kaut kur blakām, un es tur gadījos. Bet tas var būt jebkur, jebkad un ar jebko. Tā mana miršana pēc dziesmas.

RL: Vai ir kaut kas ārpus nāves, ko tu vēl gribētu piedzīvot?

Ūdris: Kas to teica, ka es gribu nāvi piedzīvot? Nāve manās acīs varētu būt kaut kāds baigi interesantais process. Es baigi baidos no nāves, tādā ziņā, ka man liekas — tas nāk sāpīgi. Es nesen nejauši pie Matīsa cietuma satikos ar vienu britu karaflotes virsnieku, kurš, braucot no Salaspils, bija nejauši izkāpis vienu pieturu pirms Rīgas. Mums iznāca tāda interesanta saruna, un mēs tieši runājām par to, ko viņš gribētu piedzīvot bez nāves. Un viņš teica: nāves situāciju. Es prasu: kāpēc? Viņš teica: es noteikti apkakātos. Es nezinu, iespējams, tā ir militārā audzināšana vai kaut kas vēl, bet viņam likās, ka nāves situācija — tas ir kaut kas tāds, orgasmam līdzīgs. Bet es personīgi — nē, es, man liekas, ka es arī apkakātos, bet es nedomāju, ka tas man būtu ļoti patīkami. (Smejas.)

RL: Kāda veida apbedīšanai tu dotu priekšroku — tibetiešu stila vai indiešu?

Ūdris: Es gribētu sadedzināšanu. Jo man bišķi piemīt klaustrofobijas iezīmes.

RL: Man nez kādēļ šķiet, ka tu būtu diezgan labs pionieru vadītājs, vai skautu… Ko tu kādam pionierim varētu novēlēt?

Ūdris: Bīstieties no savām smadzenēm, bīstieties no savas galvas, jo tur ir ļoti grūti kaut ko atrast.