Pārvietotās personas

Gunārs Birkerts un Ilmārs Dzenis, Vaira Vīķe-Freiberga un Pauls Raudseps, Juris Cālītis un “Čikāgas piecīši”, Kārlis Streips un Mārtiņš Rītiņš – šos un daudzus citus cilvēkus vieno ne tikai fakts, ka viņi ir latvieši, bet arī tas, ka viņi ir “ārzemju latvieši”, piederīgi trimdai, svešumam, latviešu diasporai jeb klaidam.

Nesen iznākušās Otto Ozola grāmatas “Latvieši ir visur” virsrakstā liktais apgalvojums nebūt nav pārspīlējums – latvieši ir Austrālijā, Kanādā, Venecuēlā, Vācijā, Indonēzijā un kur tikai vēl ne. Tāpat kā poļi, lietuvieši, igauņi, baltkrievi, ukraiņi, krievi – ikviena nācija, kuru skāra Otrais pasaules karš. Taču vēl pirms dažādās pasaules malās nonākušie latvieši iemantoja apšaubāmas vienotības caurausto, tomēr ikdienā parocīgi lietojamo trimdas identitāti, viņi tāpat kā visas citas kara izsvaidītās tautas bez kāda romantisma tika dēvēti bezkaislīgi tehniskā terminā par pārvietotajām personām (displaced persons jeb saīsinājumā DP). Latvieši to gan drīz vien pamanījās padarīt mīlīgāku, runājot par “dīpīšiem” un “dīpīšu nometnēm”.

“Ikviena saruna ar latviešiem vai lietuviešiem nenovēršami iegriezās par viņu zaudētajām valstīm, un viņi ar ilgošanos un lepnumu mēdza atsaukt atmiņā savas īslaicīgās neatkarības laikā sasniegto. Vainas un neveiksmes bija aizmirstas, un visi šie vienveidīgie stāsti varētu mums šķist neticami, ja vien mēs viņu balsīs nebūtu saklausījuši aizvainotu un pēc dzimtenes noilgojušos ļautiņu rūgtumu,” rakstīja kādā Braunšveigas dīpīšu nometnē strādājoša Amerikas kveikeru organizētas palīdzības biedrības dalībniece. Šie iespaidi lasāmi britu rakstnieka un dokumentālo filmu scenārista Bena Šeparda grāmatā “Ilgais ceļš mājup”, un savā īpatnā veidā tie palīdz nostiprināt droši vien grūti pamatojamo priekšstatu vai sajūtu par to, ka latviešu nonākšana emigrācijā ir kaut nedaudz īpašāka trimda, nekā tās, kādās spiestā kārtā bijis un ir jādzīvo visiem citiem.

Šepards, kurš iepriekš bija pazīstams kā grāmatas “Pēc rītausmas: Bergenas-Belzenas koncentrācijas nometnes ieslodzīto atbrīvošana 1945. gadā” autors, ir sarakstījis grāmatu, kas, iespējams, ir pirmais tik apjomīgs un detalizēts mēģinājums vienkopus izstāstīt visu 10–15 miljonu pārvietoto personu stāstu. Tas ir arī stāsts par latviešu trimdas sākumu.

“Hitlera “pārdošana” bija Jozefa Gebelsa, Alberta Špēra un Lenijas Rīfenštāles rokās, un viņi radīja ikonogrāfiju, kas populāro masu kultūru caurauž vēl šobaltdien. Tajā pašā laikā ANO Palīdzības un rehabilitācijas pārvaldes “pārdošana” bija uzticēta Kanādas Nacionālajai filmu padomei, kuras vārgulīgie centieni uzburt starptautiskas brālības un sadarbības ainas ir sen jau ieslīguši aizmirstībā,” raksta Šepards, tādējādi norādīdams, ka pārvietoto personu liktenim līdz šim pievērsts pārāk maz ievērības.Onkulis Miķelis no mammas puses bija cilvēks, kas dzīves apstākļus allaž prata iegrozīt sev pa prātam. Visus Otrā pasaules kara gadus viņam veiksmīgi izdevās izvairīties no iesaukšanas armijā, pāris reizes izsprūkot par mata tiesu – vienreiz viņš jau bija nogādāts līdz iesaukšanas punktam, otra reize pienāca 1944. gada oktobrī. Vācu armijas gatavošanās aiziet no Baltijas valstīm bija sākusies jau gada sākumā. Padomju armijai virzoties uz priekšu, vācieši no zaudētajām teritorijām plānoja aizvākt visu noderīgāko – arī iedzīvotājus. Sākumā bija iecerēts uz vēl atlikušajām Trešā reiha teritorijām pārvietot 1,5 miljonus latviešu un igauņu. Pienākot rudenim un padomju karaspēkam strauji tuvojoties, vispirms tika atcelti jebkādi aizceļošanas ierobežojumi, bet tā kā aizbraukt gribētāju nebija tik, cik cerēts, oktobra sākumā sākās civiliedzīvotāju aizvešana piespiedu kārtā. Policija apstaigāja mājas un mudināja uz prombraukšanu, bet 5. oktobrī sākās iedzīvotāju tvarstīšana uz ielām – pārsvarā tika aizturēti vīrieši. Tvarstītāji aplenca veselus kvartālus un, neuzklausot nekādus iebildumus, ņēma ciet visus pēc kārtas, dzina uz Rīgas pils pagalmu, bet pēc tam – uz ostu, kur jau gaidīja kuģi. Atvadīšanās no tuviniekiem, mantu vai pārtikas došana līdzi netika atļauta. Starp notvertajiem bija arī mans onkulis Miķelis. Tomēr viņam kopā ar vēl dažiem vīriem izdevās aizbēgt jau no kuģa. Turpat līdzās sagadīšanās pēc uz sēkļa bija uzskrējis neliels velkonītis, un onkulis bija ierosinājis, ka daži no aizvešanai lemtajiem varētu līdzēt to izpestīt. Tikuši uz cietzemes, viņi bija metušies bēgt, kādu laiku vajāti, un visbeidzot Miķelis bija paslēpies frizētavā. Mans vectēvs nebija nedz tik apsviedīgs, nedz veiksmīgs. Vecāmāte dažas nedēļas vēlāk no Kurzemes saņēma viņa rakstītu vēstuli, ko vectēvs bija ielicis pudelē un pie Kolkas raga iemetis jūrā. Vectēvs nonāca Dānijā, pārcēlās uz Zviedriju, strādāja metāla vannu fabrikā, apprecējās vēlreiz, kļuva par komunistu un Latvijā vairs neatgriezās. Ja atmet to komunistu būšanu, visādi citādi līdzīgs bija daudzu pārvietoto personu liktenis un trimdas sākums.

Pirmajā desmitgadē pēc kara tieši pārvietotās personas Rietumeiropā bija viens no galvenajiem kara sekas raksturojošajiem jēdzieniem, raksta Šepards. Jāņem vērā, ka 40. gados vēl nebija mūsdienās par pašsaprotamu uzskatāmā priekšstata par holokaustu. “Runāt par “holokaustu” kā atsevišķi izdalāmu parādību,” rakstījis Noviks, “nozīmē ieviest anahronismu, kas liedz izprast attiecīgajā laikā valdījušos uzskatus.” Šo uzskatu pamatā, kā raksta Šepards, bija tieši pārvietošanas ideja. Jebkurš Otrajā pasaules karā izdzīvojušais un no savas mājvietas citur nonākušais upuris vispirms un galvenokārt tika uzlūkots kā pārvietota persona – viss viens, vai tas bija no Bergenes-Belzenas atbrīvots ieslodzītais, ebreju pacients Pitsburgas slimnīcā vēl 50. gados, pret savu gribu no Rīgas kara pēdējā rudenī aizvests latviešu dārznieks vai Imanuela Kanta “Tīrā prāta kritikas” tulkotājs. Tūliņ pēc kara laikrakstu žurnālistu lielāko uzmanību izpelnījās tieši no koncentrācijas nometnēm atbrīvotie, taču to skaits bieži vien tika krietni pārspīlēts, kopējā katlā iejaucot arī no citām valstīm ievestos “viesstrādniekus”, bet dažkārt arī no iekarotajām zemēm atpakaļ Vācijā pārbraukušos un visu zaudējušos vāciešus.Jauns britu virsnieks jau 1942. gada augustā savai draudzenei rakstīja: “Kad karš būs galā, būs nepieciešams milzīgs mīlestības darbs, lai izpirktu pa šiem gadiem uzkrāto trulo naidu un ciešanas.” “Ak, Frank, es pat nezinu, ko nākotne mums nesīs – vai no mūsu ideālistiskajiem sapņiem jelkad iznāks kas patiešām taustāms un īsts,” atbildes vēstulē rakstīja tobrīd valsts dienestā strādājošā Airisa Mērdoka.

Patiesie nepieciešamā “mīlestības darba” augļi nāca redzami vien pēc Otrā pasaules kara beigām, taču, kā raksta Šepards, savā ziņā šī atskārta nāca krietni par vēlu. Kaut gan tādas organizācijas kā Šveicē dibinātais Sarkanais Krusts darbojās jau kopš 19. gadsimta, vairākas būtiski svarīgas organizācijas, kas varētu nodarboties ar kara nestā posta novēršanu, tika dibinātas tikai kara laikā – 1942. un 1943. gadā, kad sabiedroto valstu plānotājiem vēl nebija skaidri zināms par Eiropas ebreju likteni, bet bija pieejama visai detalizēta informācija par vairāk nekā 10 miljoniem Vācijas ekonomikā nodarbinātiem “vergu strādniekiem”.

Viņu paredzēšanas spējas izrādījās apbrīnojamas. Pēc Pirmā pasaules kara 40 miljoni gāja bojā vispasaules spāņu gripas pandēmijā, trīs miljoni – no tīfa un pieci miljoni ukraiņu nomira badā. Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā Eiropu nepiemeklēja līdzīga veselības krīze, taču to novērsa ne tik daudz politiķu un sabiedrisko organizāciju centieni, cik sasniegumi medicīnā un ķīmijā, jo, piemēram, dīpīšu nometnēs čakli tika likts lietā vēlāk par kaitīgo atzītais DDT jeb dusts. Taču par nopietnu problēmu kļuva tieši bēgļu jeb pārvietoto personu liktenis – pasaules vēsturē vēl nebija bijis gadījuma, kad būtu jātiek galā ar tik lielu salīdzinoši nelielā teritorijā pret savu gribu nonākušu cilvēku daudzumu.

Kad dūmi bija izklīduši, mirušie aprakti un daļa pārvietoto brīvprātīgi, ar pierunāšanu vai piespiedu kārtā, kā tas notika padomju ietekmes zonā (un ne tikai – Šepards apraksta ainas, kurās arī amerikāņu armija aktīvi iesaistās nepaklausīgu ukraiņu vai poļu nogādāšanā atpakaļ pēc piederības), bija devušies mājup, Vācijā, Austrijā un Itālijā vienalga palika vismaz kāds miljons cilvēku, kas bija sapratuši, ka atgriezties nevēlas un ka viņiem nemaz nav, kur atgriezties – tie bija ebreji, poļi, ukraiņi, lietuvieši, igauņi, dienvidslāvi u.c. ANO palīdzības organizācijas darbinieki esot bijuši aculiecinieki pat gadījumiem, kad ukraiņu dīpīši cits citam pārkoduši jūga vēnas, lai tikai nebūtu jāatgriežas dzimtenē.

Sabiedroto valstu valdību un ANO rūpēs par pārvietoto personu likteni nevadīja vienīgi altruistiski un humāni mērķi. Rietumeiropas, abu Ameriku, Austrālijas un Āzijas valstu valdības šajā bez mājas un valsts palikušajā sabiedrībā saskatīja potenciāli vērtīgu papildinājumu saviem darba tirgiem un attiecīgi centās “izvilkt” no kopējā dīpīšu nometņu katla tieši tos cilvēkus, kas vislabāk atbilda katras valsts ekonomiskajām interesēm, imigrācijas politikai un, jā, arī aizspriedumiem.

Kā raksta Šepards, tieši šādi apsvērumi, nevis nejaušas sakritības vai personīga izvēle, bieži vien noteica to, vai dīpītis nonāks Čīlē vai Čikāgā, Manitobā vai Melburnā. Būtībā Otrais karš pašā Eiropas vidū bija sagatavojis apjomīgu vergu tirgu. “No šī stāsta vēsturnieki parasti ir vairījušies,” raksta Šepards. “Galvenokārt tāpēc, ka tas ne pārāk labi ierakstās starp tādiem vēstures smagsvariem kā Otrais pasaules karš, Aukstais karš, holokausts vai Izraēlas–Palestīnas attiecības. Turklāt gadi, kas tika pavadīti Vācijas nometnēs arī bēgļiem pašiem bija tāds kā starpkambaris, starpposms starp diviem dažādiem posmiem viņu dzīvē – un tāpēc labāk aizmirstams.”

Es nezinu, var jau būt, ka tas ir tikai šķitums, taču šis viens teikums, manuprāt, aizpilda to dīvaino pauzi, kas parasti ir starp atmiņām par pirmskara neatkarīgo Latvijas valsti un karā pieredzēto un parādību, kas tiek dēvēta par trimdu. Protams, dīpīšu nometnes nav bijis nekāds noslēpums, taču par tām allaž tiek runāts tieši šādā starpkambara izpratnē. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāki allaž ir stāsti gan par šajās nometnēs aktīvo latviešu kultūras rosību (sākot ar pašsaprotamu kora dziedāšanu un beidzot ar operas izrāžu iestudēšanu), gan par nemitīgo nepieciešamību pārvarēt elementāras sadzīves grūtības – kaut vai pa vienai vien izpārdodot vai pret pārtikas produktiem iemainot ģimenes relikvijas.

Taču daudzām pārvietotajām personām arī tikšana prom no dīpīšu nometnes vēl nenozīmēja atgriešanos kaut jelkādā mierlaika dzīves normālībā. Tā, piemēram, liela daļa vīriešu, kurus bija gatava uzņemt Lielbritānija, bija spiesti strādāt ogļu raktuvēs, bet sievietes – šis “Baltijas inteliģences zieds” un “maigie gulbji”, kā pirmās Baltijas valstu imigrantes tika raksturotas pēckara angļu presē, – tika ielaistas valstī, lai strādātu slimnīcās, sanatorijās vai tekstilrūpnīcās.

Šādai bēgļu uzņemšanas politikai bija vēsturiski dziļas saknes. Vēl 19. gadsimtā Lielbritānija bija piedzīvojusi pamatīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu – tas bija pat četrkāršojies, un kādi 20 miljoni devās meklēt laimi uz Ameriku. Imigrācija bija salīdzinoši neliela, taču pat ar nelielo ķīniešu, itāļu, Austrumeiropas ebreju un arī latviešu ieceļotāju (kaut vai 1905. gada kaujinieku, kas “Pētera gleznotāja” vadībā Londonā šāva un laupīja) skaitu 20. gadsimta sākumā bija diezgan, lai pret iebraucējiem rastos antipātijas un tiktu pieņemti imigrāciju ierobežojoši likumi. 20. gados iebraukšanas noteikumi tika padarīti vēl stingrāki, un ieceļošanas atļaujas tika izsniegtas atkarībā no tā, vai iebraucējs varas iestāžu acīs tika uzlūkots kā noderīgs konkrētai profesijai. Šī iemesla dēļ 30. gados visai nelabprāt tika pieņemti no Eiropas izceļojošie ebreji, jo briti bija secinājuši, ka no viņiem iznāk nekam nederīgi apkalpojošās sfēras darbinieki. Tikmēr iedzīvotāju skaits turpināja sarukt.Pēckara Lielbritānija bija nonākusi uz bankrota sliekšņa – jau tā nepietiekamo iedzīvotāju skaitu vēl vairāk bija samazinājis karš, kolonijas vēl vienmēr bija jāuztur pie kārtības, un vienīgais veids, kā saglabāt lielvalsts imperiālo statusu, bija veicināt eksporta atjaunošanos. To bija iespējams izdarīt, atjaunojot rosību līdzšinējās Lielbritānijas ekonomikas pamatnozarēs – ogļu ieguvē, lauksaimniecībā, kokvilnas tekstilrūpniecībā, taču tieši šajās jomās bija vislielākais darbaroku trūkums. Karagūstekņi pamazām tika atlaisti uz savām mītnes zemēm, arī rūpniecībā un citās nozarēs nodarbinātās sievietes un vecāki cilvēki, kas kara gados bija iesaukti darba dienestā, atgriezās mājās.

Visu vēl vairāk sarežģīja arodbiedrību un valdības kopīgie centieni uzlabot darba apstākļus, piemēram, samazinot darba stundas un darbdienu skaitu, kā arī valdības pārstāvju pārliecība, ka viens no Lielbritānijas impēriskās politikas veiksmes pamatnosacījumiem, kas ļautu saglabāt tās domīniju lojalitāti, ir britu emigrācijas atbalstīšana gan uz Austrāliju, gan Kanādu. Itin labs darbaspēka trūkuma atrisinājums šķita gandrīz 200 000 poļu kareivju, kas bija atteikušies repatriēties un veidoja pusmilitāru poļu korpusu.

“Viņu nometnēs gandrīz vienmēr valdīja lielāka vai mazāka netīrība un juceklis, taču viņi izrādīja dziļāku māksliniecisko izjūtu par citiem DP,” par “paradoksālajiem poļiem” rakstīja kāda palīdzības organizācijas darbiniece. “Viņi turēja godā savu baznīcu un uzskatīja, ka gods ir kaut kas, kas jāaizstāv līdz nāvei, taču viņi izpelnījās slavu ar savu dzeršanu, blēdībām un nežēlību. Bieži vien viņi bija bezcerīgi slinki un neuzticami, ja bija jāveic kāds darbs, taču, ja kas nogāja greizi, viņi varēja strādāt pa vienpadsmit stundām no vietas ar nepieredzētu ātrumu un mērķtiecību.”

Šepards jau grāmatas ievadā brīdina, ka daudzi no aculiecinieku stāstiem, no “mūsdienu skatu punkta” raugoties, varētu šķist rasistiski un ksenofobiski, un piebilst: “Sešdesmit gadu laikā mēs esam krietni vien pavirzījušies uz priekšu.” Var jau būt.

Bet “paradoksālo” poļu kārts izrādījās neveiksmīga, jo tikai 910 no viņiem bija ar ogļraču pieredzi. Pret poļiem iebilda arī arodbiedrības, kas baidījās no pirmskara bezdarba līmeņa, turklāt poļi tika uzskatīti par “muižniekiem” un “fašistiem”. Visbeidzot 1946. gadā poļus pielika pie darba kartupeļu novākšanā Skotijā.

Imigranti no Karību salām un Austrumeiropas ebreji tika uzlūkoti kā šaubīgi, īri – kā slinki. Visbeidzot šīs valstiskās eigēnikas speciālisti secināja, ka visnoderīgākie varētu būt Baltijas valstu iedzīvotāji – pārsvarā nākuši no vidusšķiras, apzinīgi un labi organizēti, prasmīgi gan arodos, gan vēlmē izpatikt, atbilstoši pēc rases, un, ja runa bija par latviešiem un igauņiem, arī protestanti pēc ticības. Tas nekas, ka ogļu raktuvju pieredze viņiem, visticamāk, bija vēl mazāka nekā poļiem. Toties mūsdienās nez kur pačibējušais apzinīgums un labā organizētība droši vien bija samanāma arī rosīgajā un ātri iekārtotajā latviešu dīpīšu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, un savā ziņā pie svešumā nonākušajiem latviešiem vēlreiz atkārtojās jau reiz Pirmā pasaules kara laikā pieredzētais – arī Krievijā nonākušo bēgļu sabiedrībā ar skubu bija ticis dziedāts koros, spēlēts teātros un orķestros, gādāts par skolām un bibliotēkām.

Laikā no 1946. līdz 1951. gadam Lielbritānija vien bija atlasījusi kādu 81 000 valstij noderīgu pārvietoto personu. Tobrīd tam netika pievērsta uzmanība, taču metodes, ar kādām Lielbritānijas valdība risināja darbaspēka trūkumu, nemaz tik ļoti neatšķīrās no vāciešu radītā izceļošanas plāna īstenošanas, tvarstot uz ielām un ar varu aizvedot civiliedzīvotājus.Lielbritānijas Darba ministrijas pārstāvji pēc Vācijas DP nometņu apmeklējuma gandarīti ziņoja, ka starp pārvietotajām personām no Baltijas valstīm “ir pieejamas ārkārtīgi izcila tipa sievietes darbam mūsu valsts slimnīcās”. Daudzas pat pieprata angļu valodu, bija “izskatīgas no ārienes”, “pedantiski tīras gan miesā, gan ieradumos” un viņām piemita “dabiska cieņa to uzvedībā”. Ja šīs sievietes pārvestu uz Lielbritāniju, viņas veidotu “ārkārtīgi veselīgu un noderīgu kopumu”.

Paša veselīgā kopuma uzskati un iespaidi nevienu neinteresēja. Šepards citē kādas latvietes Agneses atmiņas – viņa bija nonākusi darbā provinciālā Jorkšīras apkaimes slimnīcā un drīz vien atskārtusi, ka ar darba kolēģēm viņai nav pilnīgi nekā, par ko aprunāties: “Mums nebija nekā kopīga. Es nevarētu teikt, ka esmu snobs, taču viņas vienkārši pilnīgi neko nezināja.” Ieva Anglijā bija ieradusies 1947. gadā. “Es nekad neaizmirsīšu to dienu, jo tā bija princeses Elizabetes dzimšanas diena. Tātad 21. aprīlis.” Pēc Londonas hostelī pārlaistas nakts meitenes tika sadalītas pa darba vietām. Viņas nebija nekādas lielās angļu valodas pratējas, viņām vienkārši iepatikās, kā skanēja darbavietas nosaukums – tas bija “mental hospital” (psihiatriskā slimnīca). “Viņiem vajadzēja četras meitenes tajā mental hospital, un mēs arī bijām četras. Viņi teica, ka tas ir Midlendā, un tā nu mēs nospriedām: “Ak tā, ja jau kaut kur pa vidu, tas būs labi, vislabāk, jo ne pārāk tālu no visām citām vietām.” (Lai gan Midlenda atbilstoši tās nosaukumam patiešām ir uzskatāma par “Viduszemi” un atrodas Anglijas salai šķērsu pa vidu, ņemot vērā valsts izmērus, priekšstats, ka tas būs “ne pārāk tālu”, piemēram, no Londonas, bija maldīgs.) Tomēr šis stāsts vēl bija ar laimīgām beigām – četrām latvietēm nebija jānodarbojas ar garīgi slimu pacientu apkopšanu vai savaldīšanu, galvenokārt bija jādara saimnieciski darbi, un, kā atminas Agnese, “mēs jutāmies kā paradīzē.” Nekāda paradīze toties nebija rūpniecības uzņēmumos, un, kā stāstījusi tekstilfabrikā nokļuvusī Līziņa: “Pēc pirmās darbdienas es gribēju sev darīt galu. Agrāk es nebiju bijusi nevienā fabrikā. Viss tas troksnis, visi tie putekļi un ļaudis – ak kungs! Pēc pirmās dienas es pārnācu mājās un balsī raudāju. Mamma teica: “Tu gribēji braukt uz Angliju, un te nu mēs esam, tāpēc lai es vairs nedzirdētu ne pušplēsta vārda.””

Tomēr dīpīšu likteni noteica ne vien valstu ekonomiskās intereses, bet arī politiski motīvi, un par vienu no būtiskākajiem drīz vien kļuva atskārta, ka Eiropai ir jākļūst par tādu kā nocietinājumu, kas palīdzētu pasaulei pretoties komunisma izplatībai. Bija sācies Aukstais karš, un tajā mērķi bieži vien izrādījās svarīgāki par līdzekļiem vai blaknēm. Jau 1946. gada rudenī ASV Valsts sekretārs Džeimss F. Bērns mudināja karā uzvarējušajām valstīm mainīt attieksmi pret Vāciju un, tā teikt, ļaut vāciešiem lielāku vaļu pašiem savā valstī. Neilgi pēc tam, kad kādā kinoteātrī tika demonstrēta kinohronika par ģenerāļa Kleja vizīti Minhenes sinagogā un titros tika vēstīts, ka kara laikā nogalināti 6 miljoni ebreju, no zāles jau atskanēja saucieni “Vajadzēja nogalināt vēl vairāk!”, un publiku pāršalca aplausi. Dzīvi palikušie ebreji nelika mieru ne tikai kinoteātra tumsā sēdošiem antisemītiem vai nesen atjaunoto ebreju kapu apgānītājiem, tie izrādījās noderīgi arī vēlākajam pirmajam Izraēlas premjerministram Dāvidam Ben Gurionam. Ebreju bāreņi, kurus vēlējās uzņemt Lielbritānija, izrādījās vērtīgs ieguvums politiskajā šantāžā – cionists Ben Gurions uzskatīja, ka nedrīkst pieļaut šādu Lielbritānijas “morālo uzvaru”, ņemot vērā to, ka briti liedza ebreju emigrāciju uz Palestīnu.

Tieši šādu kaislību uzvirmošana no jauna, nevis valstu vēlme iedzīvoties uz kara upuru jeb pārvietoto personu rēķina, iezīmēja kara beigas. “Otrais pasaules karš,” raksta Šepards, “patiesībā bija vairāki kari vienā, nevis viens, Rietumvalstu atmiņā ierakstītais “labais karš” jeb Hitlera impērisko ambīciju izraisītais konflikts. Tā bija asiņaina dažādu Austrumeiropas nacionālismu sadursme, tāpat pilsoņu karš, kurā partizānu un pretošanās kustības cīnījās ar kolaboracionistu kaujiniekiem. 1945. gadā sešus gadus ilgušie satricinājumi izpurināja laukā visus Eiropas senos dēmonus – ebreju valsti, Polijas nākotni, Krievijas impērijas robežas, ukraiņu nacionālismu, Dienvidslāvijas valsts iespējamību. Uz īsu brīdi, – un britu un amerikāņu palīdzības iestāžu darbiniekiem par brīnumu un šausmām, – visi šie spēki laidās dancī, bet tad tika nodibināta Izraēlas valsts, un tie tika savaldīti. Un tikai nesen, jo īpaši pēc Aukstā kara beigām, daudzi no tiem atkal liek sevi manīt. Šī iemesla dēļ šis stāsts par pārvietotajām personām ir aktuāls arī tagad. [..] Katra etniskā grupa ir pierakstījusi tam savu versiju. Kāds poļu vēsturnieks rakstīja: “Vai mēs uz visiem laikiem esam nolemti dzīvošanai šajās diametrāli pretējās Otrā pasaules kara versijās?”” Izlasot Šeparda grāmatu, nostiprinās pārliecība, ka, visticamāk, tā arī ir. Jo ja jau ir pārvietotās personas, tad ir arī kāds, kas tās pārvieto.