Par mīlestību: acīmredzamajam par spīti

Ļoti daudz vārdu izdomājuši cilvēki mīlestības izteikšanai. Reizēm, vēloties pasvītrot mīlestības stiprumu, saka, ka “viņš viņu tā mīl, ka gatavs katru puteklīti no viņas nopūst”. Kad jūs ieraudzīsiet “VIŅU” aprūpētu, bez neviena puteklīša, ziniet – kaut kur ir “VIŅŠ”, kurš viņu “TĀ” mīl. “VIŅA” var būt persona vai kas cits. Mīlētājam Romeo tā ir Džuljeta, zemniekam – druva, saimniekam – māja, skopulim – jauna mašīna, patriotam – dzimtene. Ja jūs redzat “VIŅU” nevīžīgu, daudzgadu putekļiem klātu, ziniet – “VIŅU” nemīl. Nekoptas sievietes, netīras pilsētas, pamestas sādžas, aizauguši lauki, sadauzītas mašīnas, sašķiebušās mājas liecina par mīlestības trūkumu.

Paskatieties uz Baltkrieviju.

Par mīlestību piedien runāt dzejniekiem. Viņi arī nepagurdami par to runā, lai gan “viss par to jau ir pateikts”. Reizēm dzejnieki, runājot par mīlestību, iegrimst prātošanā un vispārinājumos – kā, piemēram, L. Zavaļņuks:

Visas diagnozes melo,

Nav slimību pasaulē:

No nevajadzības mirst

nemīlēti bērni.

Visas diagnozes melo,

visi ārsti un zāles:

Nemīlēti mirst

reģioni un valstis.

Ja patiesība nav līķis,

Ja jūtas nav melīgas –

Nemīlētie mirst,

Bet mīlētie dzīvo.[1.

Все диагнозы врут,

Нет болезней на свете:

От ненужности мрут

нелюбимые дети.

Все диагнозы врут,

все врачи и лекарства:

Нелюбимые мрут

регионы и царства.

Если правда не труп,

Если чувства не лживы –

Нелюбимые мрут,

А любимые живы.]

Reizēm, veicot sausu analīzi, vācot argumentus un faktus, nošķirot cēloņus no sekām un nejaušībām, izsverot faktorus un parametrus, gadās nonākt līdz robežai, kad saproti: argumenti jau melo, patiesība ir dzejā, ētikā un estētikā.

Paskatieties uz Baltkrieviju. Vai viņa ir aprūpēta, vai ir skaista? Bet tagad pajautājiet paši sev: vai viņa ir mīlēta? Tikai nesteidzieties ar atbildi. Visa pasaules literatūra, folklora un dzīves pieredze liecina, ka mīlestības vārdi biežāk nekā visi citi vārdi neatbilst patiesībai. Daudz patiesāki ir mīlestības darbi. Piebremzējiet ar atbildēšanu un pajautājiet sev vēl: vai mēs esam gatavi “nopūst katru puteklīti” no mūsu dzimtenes? Un atkal – nesteidzieties ar atbildi. Jo runa jau nav par puteklīšiem uz valsts karoga, pat ne par putekļu kārtu uz Baltkrievijas kartes, kas karājas pie sienas, vai uz tās vēsturei veltīto grāmatu kaudzes. Runa ir par karogiem, kas iemīdīti ielu gružos, vārdiskajos melu putekļos, kuriem klāta visa Baltkrievijas vēsture. Runa ir par radioaktīvajiem putekļiem Hoinikos un Braginā[2. Hoiniki – pilsēta, Bragina – pilsētciems Baltkrievijas dienvidos, ap 50 km uz ziemeļiem no Černobiļas.], par indīgajiem notekūdeņiem mūsu upēs, par militāro poligonu saplosītajiem laukiem, par ugunsgrēka atstātajiem kvēpiem uz Zaslavjes baznīcas sienām, par duļķaino ēteru masu informācijas līdzekļos, par tiesiskajiem mēsliem mūsu likumdošanā... Nesteidzieties ar atbildi. Steigā izteikti vārdi var izrādīties meli, bet patiesie un no sirds teiktie – tik rūgti, ka tos labāk paturēt pie sevis.

Mans darbs ir analīze. No analītiķa gaida skaidrojumus tam, kas notiek, gaida cēloņu atsegšanu – līdz pat atbildei uz jautājumu “Kurš vainīgs?”, pieprasa rekomendācijas un priekšlikumus atbildes uz jautājumu “Ko darīt?” formā. Ja analītiķis nepaskaidro un neatbild uz uzdotajiem jautājumiem, tas nozīmē, ka viņš ir slikts profesionālis – tātad viņš netiek galā ar savu darbu. Es nonāku sarežģītā situācijā. Pirms trim gadiem es pasludināju analīzes uzdevumu – “Domāt Baltkrieviju”. Tā nav ne urīna, ne asins analīze, tā nav finanšu pārskatu analīze, nedz arī pavasara sējas vai ārējās tirdzniecības bilances analīze. Ja analītiķis piedāvā “Domāt Baltkrieviju”, tad viņam par to arī tiek jautāts. Es jau sen uz visiem jautājumiem atbildu vienkārši: “Uz visiem šiem jautājumiem jau ir sniegtas atbildes, jau ir paskaidrots, kas notiek, nosaukts, kurš vainīgs, sīki aprakstīts, ko darīt. Šīs atbildes var izlasīt tur un tur, manas atbildes nesakrīt ar citu analītiķu atbildēm. Bieži vien atbildes ir savstarpēji pretrunīgas. Beidziet uzdot vienus un tos pašus jautājumus, labāk izstudējiet jau dotās atbildes, izvēlieties no tām labākās – un sāksim strādāt.”

Manus sarunbiedrus šāda atbilde neapmierina, viņi jautā tālāk: “Bet kā lai mēs izvēlamies labāko no dažādām savstarpēji pretrunīgām atbildēm? Kur ir kritērijs?” Uz to es varu atbildēt tikai vienu: “Protams, mana atbilde ir vispareizākā un labākā. Es izmantoju vismodernākās analīzes metodes un esmu daudz strādājis un domājis, pirms sniedzu šīs atbildes.” Bet tad es nonāku sprukās. “Ahā,” man saka sarunbiedri, “katram tirgotājam jau sava prece vislabākā.” Vai tiešām man būtu jāsaka, ka es, lūk, esmu nonācis pie šāda slēdziena, bet tas ir nepareizs, taču pareizs ir kolēģa N slēdziens? Jo, ja N kunga slēdzienu es uzskatu par pareizu, tas taču nozīmē, ka arī es esmu nonācis pie tāda paša slēdziena – tātad tas ir arī mans slēdziens, vienkārši tā autorība pieder kolēģim N. Kāpēc lai es kaut ko publicētu vai sludinātu ar savu vārdu, jau iepriekš zinot, ka tas ir nepareizi? Tad labāk es vienkārši piekrītu kolēģim N, papildinot viņa slēdzienu ar saviem apsvērumiem un argumentiem. Tādēļ es atbildu citādi. Es saku: “Lai noteiktu, kuras atbildes ir pareizas, bet kuras nepareizas, ir jāmīl Baltkrievija. Pareizo izvēli nosaka mīlestība.”

Atbildot šādi, es nokļūstu nu jau vairs ne vienkārši kutelīgā stāvoklī. Par mani sāk smieties: “Analītiķis atradies! Tā ir dzejnieka vai sprediķotāja atbilde.” Bet es patiešām tā domāju. Tā nav dzeja, tā ir filozofija. Es apgalvoju, ka pareizi izanalizēt situāciju Baltkrievijā nav iespējams, nemīlot Baltkrieviju. Vēl vairāk: bez mīlestības nevar pat piespiest sevi veikt tik sarežģītu darbu kā analīze. Tieši darot kaut ko bez mīlestības, rodas lēmumi, priekšlikumi un secinājumi pēc principa “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr”. Uz tā, ko mīli, puteklīši saskatāmi ar neapbruņotu aci, bet nemīlamo arī zem putekļu kārtas piecietīsi. Tādēļ tik ļoti atšķiras dažādas analīzes, politoloģiskie secinājumi un ekonomiskie lēmumi. Veikti bez mīlestības, analītiskie secinājumi izceļas ar pozitīvu, nosvērtu, pašapmierinātu toni. IKP izaugsme par 0,5% – panākums, pārdevām “Horizontu”[3. “Horizonts” – Baltkrievijas uzņēmums, ražo sadzīves tehniku, televizorus un citas elektropreces.] partiju – sasniegums, mazas algas – nekas, Albānijā tās ir vēl mazākas, aug ārējais parāds un nav investīciju – gan jau kaut kā iztiksim, demonstrantus sit – tā tiem “huligāniem” arī vajag. To cilvēku secinājumi, kuri mīl Baltkrieviju, skan citādi: pašreizējais IKP pieaugums ir pielīdzināms katastrofai, Baltkrievijas elektronika degradējas, “Horizonts” nav konkurētspējīgs, baltkrievu strādnieku atalgojums ir nožēlojams salīdzinājumā ar vācu strādnieku algām, ārējā parāda pieaugums nozīmē mūsu bērnu aplaupīšanu, demonstrācijās sit mūsu bērnus, utt. Analīze bez mīlestības ir mierīga un izturēta, analīze ar mīlestību satrauc un rada spriedzi.

Visbiežāk es vienkārši izvairos no sarunas turpināšanas. Ir redzams, ka sarunbiedrs nesapratīs. Viņš ir dzirdējis skolā un lasījis grāmatās, ka grieķi mīl Grieķiju, poļi – Poliju, krievi – Krieviju, un viņi visi tiek saukti par savas valsts patriotiem. Tikai Baltkrievijā par patriotiem sauc PSRS atjaunotājus, bet tos, kuri mīl Baltkrieviju, sauc par nacionālistiem. Reizēm sarunu var noslēgt ar pašironiju – es taču piederu pie paaudzes, kurai cinisms un ironija kļuvusi par pasaules uzskatu. Pat tad, kad mīlam, mēs labāk to darām ironiski un ar vieglu cinisma pieskaņu. Tā dzīvot ir vienkāršāk. Tā arī dzīvojam – no saviem mīļajiem putekļus nenopūšam, paši esam tajos līdz ausīm un šķaudām no šiem putekļiem, un uzšķaudīt tam visam.

Mūsdienu baltkrievs atgādina Oblomovu: samērā izglītots, sapratīgs, uz ēšanu un iedzeršanu nav skubināms. Vērojot pasauli no dīvāna, viņš visu saprot. Aktīvāki un darbīgāki draugi un kaimiņi viņam neskauž. To, ka paša māja ir vienos putekļos un netīrumos, zina, bet nesteidzas. Jo jāpadomā taču par “cēlo, tīro un gaišo”. Ko, “mūsu māja Baltkrievija” ir pilna ar putekļiem? Palūk, bet “viņu mājā Krievijā” to ir vēl vairāk. Bet “mūsu kopējā slāvu mājā” to, šo putekļu, vispār bez jēgas. Lūk, apvienosim savas mājas, tad arī visus tos putekļus vienā reizē izmēzīsim. Tā sapņo “Oblomovs” – un piezīmē, ka aktīvie un rosīgie kaimiņi tieši no tā arī baidās. Ja visus tos putekļus ņems un tā uzreiz izmēzīs, pasaule vēl ilgi nebeigs šķaudīt. Tāpēc jau kaimiņi tā steidzas pievienoties pretputekļu aizsargam NATO.

Varu iedomāties tikai divus spēkus, kas “Oblomovu” varētu izraut no dīvāna: briesmas vai nāves draudi – no vienas puses, mīlestība – no otras. Turklāt abos gadījumos šim spēkam ir jābūt acīmredzamam un reālam. Attāls apdraudējums – “bet varbūt paies garām”, iedomāta mīlestība – “gan jau apradīs”. Negribas piesaukt un pievārdot briesmas vai draudus. Ir jādara kaut kas labs, sliktais atnāks tāpat. Bet mīlestību propagandēt taču arī ir bezjēdzīgi. Ar varu mīļš nekļūsi. Mīlestība ir tāda lieta: vai nu tā ir, vai tās nav. Mīlestību nevar pieprasīt. Var tikai konstatēt: ir mīlestība – valsts ir sakopta, skaista un tīra, nav mīlestības – valsts ir kā zirgu stallis.

Mēs, baltkrievi, ļoti sen kā neesam nopūtuši putekļus no Baltkrievijas – mēs pat neesam to uzslaucījuši. “Oblomovu” zeme gaidīja, ka to nāks un iztīrīs kāds no ārpuses, ka “koka zaķīšu”[4. Zaķis attēlots uz Baltkrievijas viena rubļa banknotes.] vietā kāds ieviesīs īstu valūtu, samaksās par militāro metāllūžņu izvešanu no valsts, ka Černobiļas zona pati aizaugs ar mežu. Tas viss, protams, kādam ir jādara, bet to neizdarīs ne “tēvocis Vaņa”, ne “tēvocis Sems”. To var izdarīt tikai pats “Oblomovs” – kad piecelsies no dīvāna. Bet piecelsies viņš tikai tad, kad iemīlēs savu zemi – savējo, nevis svešu, pagātnē aizejošo PSRS; baltkrievu dzimteni, nevis mītisko slāvu dzimteni.

Es neprotu veikt saindēto mežu un saindētās augsnes dezaktivāciju, es protu veikt analīzi. Es veicu analīzi par Baltkrieviju un Baltkrievijai. Domāju, ka daru to labi, jo tagad Baltkrievijā ir reālistiska, mūsdienu līmenim atbilstoša analītika. Šīs analītikas kopsavilkumu var formulēt apmēram šādi:

“Baltkrievija, tu šodien izskaties briesmīgi. Nomet, dārgā, visas tās komunisma un sovjetisma skrandas. Šis nāciju apkaunojošais mundieris tika šūts “zemei, kuras nav žēl” – atceries, tā kādreiz runāja Bismarks. Mīlestība pret savu zemi ļāva viņam atšķirt, kas tai nāk par labu, bet kas – par sliktu. Tas nāk par sliktu arī tev – notici tiem, kas tevi žēlo un mīl. Baltkrievija, tu esi labāka likteņa cienīga. Nebaidies pielaikot sev mūsdienīgu tērpu, tu tajā izskatīsies skaista. Tu būsi žilbinoša Eiropas ballē!”

Baltkrievijai pret šāda veida analīzi ir pretrunīga attieksme. Viņa nekādi nespēj noticēt, ka ir arī tādi baltkrievi, kas viņu mīl. Vispirms viņa apvainojas, dzirdot, cik slikti šodien izskatās, bet, noklausījusies līdz galam, skrien konsultēties pie sava dīvānā gulošā “Oblomova” – vai viņai nepielaikot jauno tērpu. Bet “Oblomovs”, pat nepaskatījies, viņai atmet: “Liecies nu mierā, tāpat ir labi.” Un viņa atgriežas pie savām skrandām, nospriedusi, ka viņai no dzimšanas lemts būt nabadzei.

Žēl. Kaut velns parautu to “oblomovščinu”!

Publicēts laikrakstā Poņedeļņik 1997. gada vasarā