Pa labi burkāni, pa kreisi putni

Rietumeiropā ir vieglāk nodalīt aizsargājamās dabas teritorijas, jo kontrasts ir milzīgs. Nu, ir kaut kādas vietas, kas netiek uzskatītas par burkānu lauku, un nav arī pilsēta, un nav rūpnīca. Tad tā nu ir tā daba. Var droši pateikt – šeit, pa labi, nekā nav, ­­jo tur ir burkāni, bet šeit pa kreisi ir putni. Mums joprojām ir putni burkānu un kartupeļu laukos.

Rīgas Laiks:Kad runā par zaļajām vārnām, vienmēr pirmais, ko par šiem putniem uzraksta, ir – viņa nav zaļa un nav vārna. Kā vispār ir noteiktas šīs krāsas, jo krāsu un vēl jo vairāk putnu balsu uztvere, kad tās tiek transliterētas, mēģinot ar alfabēta burtiem attēlot skaņas, ir ļoti subjektīva? Kā ornitologi ir par kaut ko tādu vienojušies?

Edmunds Račinskis: Nav tādas vienošanās. Noteicējos parasti kaut kā vienkāršoti, ļoti aptuveni apraksta putna balsi, lai tam, kurš izlasa, būtu labāks priekšstats, nekā nekāds. Nav vienas sistēmas, tas ir jautājums, ko kurš autors ir uzskatījis par savai ausij un valodai atbilstošāku. Mūsdienās tā ir tikai inerce un tradīcija. Ornitologi sevi izglīto no ierakstiem un arī tad ir jāņem vērā, ka var būt dialekts, ka ir sugas, kurām balsis ģeogrāfiski dažādās vietās skan dažādi.

RL: Tātad putniem ir dialekti?

Račinskis: Protams, par putniem var runāt, tāpat kā par cilvēkiem, kā par sabiedrību, un par vienu sugu kā par tautu, kas dzīvo plašākā apkārtnē. Ir sugas, kurām dialektu dažādība ir izteiktāka un ir konservatīvākas sugas – vai arī tām dziesmas partitūra ir tik vienkārša, ka tā īpaši nemainās, vai šis putns dzied Helsinkos vai Daugavpilī. Bet ir putni, kā, piemēram, viens no mežastrazdiem – plukšķis, kuriem ir ļoti izteikta dziesmas mainība dažādās ģeogrāfiskās vietās. Agri pavasaros, kad Latvijai cauri ceļo mežastrazdi, ir dzirdamas visādas dīvainas plukšķu dziesmas, un arī vasarā, kad plukšķi te ligzdo, dažādās vietās Latvijā, ja pievērš uzmanību, var saklausīt atšķirības. Joprojām var pateikt, ka tas ir plukšķis, bet dzirdi, ka viņš dzied citādi.

RL: Bet to var arī izskaidrot vai tikai konstatēt?

Račinskis: Putniem savā ziņā var piedēvēt kultūru – mācīšanos atdarināt. Viņi mācās ne tikai ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Jāņem vērā arī viņu ekoloģija – viņi nav nejauša īpatņu masa, kaut kāds haoss – lielākā daļa putnu no Dvietes pagasta arī atgriežas Dvietes pagastā, īpaši pieaugušiem putniem ir izteikta uzticība ligzdošanas vietai. Tava cielava, par kuru tu domā, ka tā ir viena un tā pati jau otro vai trešo gadu – tā pilnīgi droši var būt tā pati! Putniem piemīt daudz cienījamākas spējas, maņas un varēšana, nekā cilvēks par putniem domā. Ornitoloģijas mācību grāmatās ASV to raksta jau ievadā: noskaidrosim pašu galveno – putni nav nekādi bird brains. Eksperimentos ar laboratorijas putniem ir pierādīts, ka putnu prāts – mācīšanās, atmiņas, spriešanas, tas ir, savā ziņā prāta spējas, ir pielīdzināmas pērtiķu līmenim. Ne visi putni ir vienādi spējās un smadzeņu attīstībā, jo atšķiras dzīvesveidi un ir dažāda vajadzība pēc prāta. Cielava tavā pagalmā var būt trīs gadus viena un tā pati, lai gan viņa ziemu pavada Āfrikā. Viņa pati saviem spēkiem atrod ziemošanas vietu, izdzīvo tur un atlido atpakaļ. Tādā veidā mēs iegūstam karti, tautas sadalījumu, un tad nav grūti saprast, ka šās cielavas senči jau paaudzēm ir dzīvojuši tieši šeit, Dunavas pagastā, un cielavu bērni ir mācījušies no saviem senčiem – bet tiem, kas dzīvo Alūksnes rajonā, ir sava, mazliet cita kultūra. Putnu ekoloģija – viņu dzīvesveids, viņu pārvietošanās, saistība ar noteiktu dzīvesvietu palīdz saprast, kā vispār var būt iespējami dialekti. Viņiem ir ļoti labi attīstīta tā smadzeņu daļa, kas regulē mācīšanos un ļauj iemācīties sarežģītu balss repertuāru, pastāv variācijas, un tā šie dialekti rodas.

RL: Cilvēki savos priekšstatos gan drīzāk atvēl putniem nevis atmiņu un prātu, bet emocijas un intuīciju.

Račinskis: Ir putni, kuriem ir fantastiska atmiņa, gan telpiskā, gan laika atmiņa, tas ir eksperimentāli pētīts. Ja putns ilgāku laiku nav atgriezies tur, kur viņš noslēpis barību, kas bojājas, viņam ir savs priekšstats par to, cik ilgi šī barība varētu vēl būt ēdama, un viņš uz turieni vairs neiet, ja tas ir nokavēts, viņš vispār netērē tam laiku. Ziemojošo putnu izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik viņiem ir laba atmiņa, viņi atceras barības slēptuves, katrs putniņš ar savām mazajām smadzenēm atceras tūkstošiem paslēptuvju dažādās vietās, pie tam apstākļi mainās – tas pats mežs var būt piesnidzis, tur var būt izgāzušies koki, viss var izskatīties savādāk. Un tomēr viņi atrod apbrīnojami precīzi, citādi arī nevar būt, jo uz spēles ir dzīvība, tai gadalaikā atrast jaunu vai improvizēt un haotiski meklēt, paļaujoties, ka kaut ko atradīs, ir mazas izredzes. Viņiem ir dažas stundas izdzīvošanai, ļoti augsta vielmaiņas intensitāte.

RL: Kā tev ir veidojies priekšstats par putniem?

Račinskis: Ļoti pakāpeniski, vispār nav nekāda pabeigta priekšstata. Es uzbāzos sētas mājputniem – un gailis mani nolika vietā. Viena no pirmajām manas bērnības atmiņām ir saistīta ar putniem – es pirmos trīs gadus dzīvoju vairāk laukos, Staļģenē. Mani fascinēja zvirbuļi. Desmit piecpadsmit zvirbuļi pērās smiltīs uz celiņa un veidoja sausajās smiltīs tādas ārkārtīgi precīzas koniskas piltuvītes, kas pēc viņiem tur palika. Man bija interesanti vērot, kā viņi ņemas un smiltis put pa gaisu, bet tad, kad viņi aizlidoja – droši vien es viņus aizbiedēju, nekas cits tur nevarēja būt – tad es gāju un taustīju tās bedrītes. Mēģināju ar pirkstiem smiltīs uztaisīt kaut ko līdzīgu, bet, man liekas, nesanāca. Man bija mazāk par trim gadiem, bet es atceros to iespaidu, atceros to atmiņu. Manu puikas interesi par dabu un īpaši putniem būtiski ietekmēja Vitālija Bianki “Meža avīze” un Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma “Latvijas putni”, 1972. gada izdevums. Es lasīju arī Baltvilka grāmatas, bet neviena konkrēta grāmata noteikti nebija izšķirošais – es patiesībā pat nepievērsos putniem, es vienkārši vienmēr zināju, ka man interesē daba. Kad metu ārā vecus papīrus, saglabāju savu pamatskolas laika sacerējumu – viena līniju burtnīcas lapa un ārkārtīgi pravietiski vārdi: “es varbūt būšu naturālists.” Un vēlāk Jelgavas jauno zoologu pulciņš jauno naturālistu stacijā, atkal jau šis vārds! Gunāra Pētersona sākotnējā doma bija – pievērst jaunus kadrus sikspārņu pētīšanai, bet būdams ārkārtīgi labs pedagogs, viņš bija nolēmis mūs izglītot, kā zoologiem pieklājas, lai nepadarītu par šaura profila speciālistiem. Mēs ķērām turpat grāvī pie vetu fakultātes kaut kādus ūdens bezmugurkaulniekus un vienšūņus, un visu ko skatījāmies mikroskopos, Ilmārs Tīrmanis mūs apgaismoja abinieku un rāpuļu pasaulē. Un putni, protams, arī bija programmas sastāvdaļa.

RL: Varbūt putni piesaista tāpēc, ka viņiem ir daudzveidīga uzvedība, tāda, ko var saistīt ar priekšstatiem par cilvēku sabiedrību? Putnu vērošana jau ir gandrīz modes lieta, bet, teiksim, varžu vērošana…

Račinskis: Ir, ir, zviedri atbrauc uz Latviju un ģībst no mūsu vardēm – bet Latvijā neviens to nespēj novērtēt. Bet putni ir tik dažādi, daudz sugu, daudz īpatņu, viņi ir visur, viņi ir cilvēku redzei piemēroti, saskatāmi, ko ne vienmēr var teikt par vardi, nerunājot par mazākām būtnēm. Un pat, ja ir lielāka būtne, – alnis drīzāk aizbēgs. Pa lielākai daļai putni nav bīstami cilvēkiem. Un ir bijuši pat ļoti noderīgi.

RL: Eiropas Savienībā interesi par kraukļiem nosakot tas, ka skandināviem krauklis ir “mitoloģiski pozitīvs” tēls.

Račinskis: Nu ja, Odina kraukļi. Skandināvu kuģotāji, un, iespējams, ka ne viņi vienīgie, braucot pa jūru, ņēmuši līdzi kraukļus, laiduši ārā, lai tie atrod zemi, jo tad viņi zina, ka tiek krastā. Bet, lai nu ko saka par Eiropas Savienību, attiecībā pret putniem tā ir diezgan draudzīga.

RL:Kā tu tā vari teikt, ja viņi tur, Dienvideiropā, šauj dziedātājputnus, ko mēs nemūžam pat neiedomātos nošaut!

Račinskis: Nē, nu tās ir dažādas lietas. Eiropas Savienība ir liels kopums un liels raibums, bet tas jau nenozīmē, ka viss kopums ir slikts, ja visā šajā raibumā ir daži, kam ir cita kultūra un citas tradīcijas – un Vidusjūras zemju tradīcijas tādas ir. Tur ir mačo kultūra, un putnus lielākoties medī pat ne kulinārijas dēļ. Un, protams, arī ēšanas dēļ viņi nobendē daudzus putniņus, ļoti cietsirdīgā veidā – liek līmi uz kokiem un visādus tīklus. Māņputniem, kas pievilina medījumu, dur acis ārā.

RL: Tā, protams, ir novirzīšanās no tēmas, bet kāpēc tad putni dzied visu laiku, ja viņiem izdur acis?

Račinskis: Nē, viņi nedzied. Viņš ir dzīvs, viņu piesien pie kaut kāda kociņa, rausta, viņš plivina spārnus, kaut ko čiepst, vienalga, kādus signālus viņš tur izdod, bet ar to pietiek. Kā radusies acu izduršanas tradīcija, es nezinu. Tur droši vien ir kāds labs skaidrojums, lai cik slikta tā padarīšana nebūtu.

RL:Ir dzirdēts par eksperimentiem, kas norāda, ka spēja orientēties ir kaut kā saistīta ar maņām: kad pārgriež ožas nervu, tad putni it kā zaudē orientāciju. Iespējams, ožas nerva funkcija nav līdz galam izpētīta?

Račinskis: Vispār runa ir par putnu navigācijas spējām, jo viņi kompensē gan sānvēju, gan, ja viņi orientējas pēc zvaigznēm, apmākušos laiku – viņi orientējas pēc zemes magnētiskā lauka, pārslēdzas uz vēl kaut ko, ir vizuālā informācija, astronomiskā – saule un zvaigznes, zemes virsmas objekti, bet jāpatur prātā, ka orientācija un navigācija notiek arī tumsā un pilnīgi nepiemērotos laika apstākļos. Ir zināms, ka putni uztver zemes magnētisko lauku, un ir atklāti magnetīta, latviski sakot, dzelzs oksīda, receptori, kas ir izvietoti trijzaru nervā. Šie receptori ir tik jutīgi, ka spēj darboties kā kompass, un putns spēj uztvert, spēj nolasīt šo informāciju. Tas var nebūt saistīts tieši ar ožu, ar ķīmisko uztveri, runa ir par zemes magnētiskā lauka uztveršanu ar nervu palīdzību. Pirmoreiz to konstatēja, pētot pasta baložu houmingu jeb atgriešanos sākuma punktā, viņiem lika klapes uz acīm un tamlīdzīgi, un nonāca pie secinājuma, ka liela nozīme navigācijā ir zemes magnētiskajam laukam, tas der kā vienmēr redzama karte, netraucē ne vējš, ne mākoņi, ne apgaismojums, tāda neviendabīga rakstaina sega, Lielvārdes josta, kuras raksti vienmēr ir savā vietā. Putniem, iespējams, ir labākā redze vispār mugurkaulnieku vidū, jo putni redz daļēji arī ultravioletajā spektrā. Tas ir gaismas viļņu garums, ko cilvēks nevar uztvert, tuvais UV diapazons, šī spēja tiek atklāta aizvien vairāk sugām, un tagad jau uzskata, ka tā piemīt putniem vispār.

Un putni noteikti redz pasauli savādāk nekā cilvēki. Vienu un to pašu pagalmu tu un tava cielava redzat dažādi, kaut gan tur ir tie paši priekšmeti, tā pati zaļā zāle, tas pats akmens.

RL:Vai tas saistīts tikai ar mūsu atšķirīgajiem izmēriem un to, ka es skatos no lieveņa, bet cielava, teiksim, no jumta?

Račinskis: Nē, var neņemt vērā rakursu, jūs var nolikt abas vienā punktā, var uzlikt vienā augstumā – paņemam tikai acis, tāpat tā būs atšķirīga bilde. Es, protams, neesmu skatījies ar putna acīm, bet teorētiski pēc fizikālā rakstura atšķirībām arī bildei būtu jābūt atšķirīgai, ja tās būtu divas fotogrāfijas blakus, tām būtu jāatšķiras tonālā, izšķirtspējas un asuma ziņā. Abām ir binokulārā redze, stereo bilde, bet izšķirtspēja, attēla krāsu kvalitāte, teiksim, krāsu gamma varētu būt labāka cielavai.

RL: Es bieži, skatoties uz putniem, redzu dinozaurus. Jocīgi – dinozauri apauga ar spalvām un sāka lidot…

Račinskis:Zini, ko viņi izdarīja? Viņi visi nevis apauga ar spalvām, bet gāja bojā. (Smejas.) Es kā naturālists neesmu gatavs akadēmiski atbildēt par evolūcijas niansēm. Cilvēks samērā nesen ir sācis pasauli sistematizēt un mēģināt saskatīt putnu sabiedrībā attālākus radiniekus, brāļus un brālēnus. Attīstoties tehniskajām un metodiskajām iespējām, lai šo salīdzināšanu veiktu, ir ļoti interesanti mainījies priekšstats – kas ar ko ir radi. Sāka to darīt ļoti vienkārši – pēc izskata, pēc dziesmām, uzvedības, protams, pētīja arī caur bisi. Caur stobru. Tas ir vesels periods ornitoloģijā. Es lasīju lauka piezīmes, ko viens no pagājušā gadsimta ornitologiem bija rakstījis par ūdensstrazdu: janvāris, 1956. gads – viens putns Skaļupītē uz akmens iedziedas, iečirkstas, tupstas, palido uz nākamo akmeni, nošauts; nākamais ieraksts: šķiet, Līgatne vai Amata, arī ziemas laikā, pavisam īsi, vienā teikumā par putna atrašanās vietu un uzvedību, nākamais teikums – nošauts. Un tad kāds ceturtais ieraksts šajā sērijā bija Gaujā, Ķūķu krācēs, un tas bija izbēdzis, aizlidojis. Tāpat kā botāniķiem bija herbāriji, tā pirmajiem putnu pētniekiem, Latvijas teritorijā tie bija baltvācu baroni, bija ādiņu kolekcijas, izbāzeņi – lai nonāktu pie sistēmas ar visām radniecībām, noteicējiem, gataviem priekšstatiem – tas bija neizbēgams posms. Tagad vairs nav jāšauj, lai saprastu, kas tas ir un kas viņam vēderā. Taču daļēji palīdzēts panīkt viņiem ir arī tādā veidā. Bioloģijas studenti vesti praksē, taksidermijas nodarbību vajadzībām šautas zaļās vārnas uz vadiem un dotas studentiem izbāzt. Tas varbūt raksturo mazāk kādu ļaunu attieksmi, – jo tāda tā, protams, nebija – vairāk to, cik bieži sastopams ir bijis šis putns, ej un ņem.

RL:Tomēr neņēma zvirbulīti, bet zaļo vārnu.

Račinskis:Zvirbulīti ir grūtāk izbāzt un arī grūtāk dabūt rokā.

RL: Kā man tagad būtu jādzīvo pēc tam, kad šeit notikusi Daugavas piesārņošana ar dīzeļdegvielu?

Račinskis: Tas tiks aizmirsts kā viens kārtējais dzīves un avīžu notikums. Kā dzīvot tālāk – jādomā katram individuāli, kurš ko no tā secina. Daugavai nav garantijas, ka te tomēr kādu dienu nebrauks garām kravas baržas, te gar tavu logu, un tad tās arī atstās te savu dīzeļdegvielu tādā vai citādā veidā. Baltkrievija bija plānojusi līdz 2016. gadam uzbūvēt vismaz trīs hesus, nezinu, vai viņi būvē, ir ļoti maz informācijas no Baltkrievijas: tā kā es nespiegoju, ir grūti kaut ko sadzīt rokā. Savukārt Latvijā atklāti un visai augstās aprindās arī bija plāni turpināt hesu būvi – ar dažādiem ieganstiem. Viens papīrs, kas nesen cirkulēja, bija Iekšlietu ministrijas paspārnē tapusī pretplūdu koncepcija, kurā, runājot par plūdu draudiem, kas ir radušies sakarā ar Pļaviņu HES uzbūvēšanu, kā viens no līdzekļiem upes savaldīšanai atkal paredzēti jauni aizsprosti – nebūtu slikti, palīdzētu regulēt Daugavas tecējumu un tad pie viena varētu ražot arī elektroenerģiju. Tātad skaidrs, ka atkal tiek runāts par hidroelektrostacijām. Un bez tām jau neiet cauri vēl viens cits pasākums – lielais ūdensceļš no Baltijas uz Melno jūru.

RL: Tava versija ir tāda, ka tās elektrostacijas nav mērķis ne pašas sev, ne plūdiem, ne enerģijai, bet būtībā ir līdzeklis kuģu ceļam?

Račinskis: Varētu būt atsevišķas cilvēku grupas, kam pietiktu katrai ar savu, vienai vajag ierobežot plūdus, vienai – pārdot enerģiju, trešajai – pārvadāt kravas, viena otru neizslēdz. Dīzeļdegviela bija tikai ziediņi. Kā mainītos Daugava ar hidroelektrostacijām, ir grūti prognozēt. Ne uz labo pusi, noteikti, un pārsteidzošākais ir tas, ka mūsdienu Latvijā, Eiropas Savienībā joprojām un atkal ir iespējamas runas un plāni par to, ka upi vajag savaldīt, regulēt, izmantot, ekspluatēt, tādā kārtīgā tehnokrātiskā garā. Maldīgi likās, ka tie laiki ir pagājuši, bet laikam nē.

RL:Kā parasti, no ļaunuma iznāca arī tāds jocīgs labums – nezinu, cik daudz cilvēku iepriekš zināja, ka eksistē tāda Dvietes paliene, bet tagad, kad to apdraudēja baltkrievu dīzelis, vairākās “Panorāmās” pēc kārtas izstāstīja, ka Dvietes paliene ir ārkārtīgi ievērojama, ka tur pavasarī ir tik daudz zosu, cik iedzīvotāju Cēsīs.

Račinskis:Man vajag lielas putnu devas, lai es būtu izbrīnīts. Šodien kārtējo reizi apstiprinājās, ka šī ir tiešām pasaules nozīmes putnu atpūtas vieta migrācijas laikā, īpaši ūdensputniem. Tur bija vismaz 10 tūkstoši zosu un vismaz vēl pustik citu ūdensputnu. Latvijas apstākļiem tā vieta ir tāda putnu Eldorado.

RL: Kad cilvēki brauc paskatīties dabas parku, daudzi, visticamāk, sagaida kaut ko līdzīgu zoodārzam ar vienmēr pieejamiem dzīvniekiem un putniem.

Račinskis: Man ir tikai viens labs piemērs tam, ka parks tiešām ir nostrādājis tādā parka lomā, ar izklaides elementu. Papē vienu vasaru es nācu no ezera pa pļavas taciņu atpakaļ uz ornitologu bāzi, gaišā dienas laikā. Un man pa taciņu nāk pretī dzīvnieks. Pirmajā brīdī nesapratu, vai es nepārskatījos, bet tad sapratu, ka nē, redze neviļ un tas ir tiešām tas dzīvnieks. Un tas netaisās apstāties, es stāvu un viņš nāk virsū. Nāk apņēmīgi – zema šasija, smaguma centrs zemu, man atlika vienkārši pakāpties malā un viņš tā arī aizgāja garām. Tā bija dzeloņcūka. Apkārt neviena cilvēka, neviena cita dzīvnieka, bet pa taku uz ezeru lietišķi iet dzeloņcūka. Kad aizgāju galā, izrādījās, ka ir atbraucis Ingmārs Līdaka un pie viena paķēris no zoodārza dzeloņcūku, izvedis pastaigāties.

RL: Bet īstie iemītnieki, piemēram, putni te, Dvietē, taču negaida nekādus ekskursantus, pavasara migrācija atmigrē un aizmigrē, tie, kas paliek, klusi dzīvo savu dzīvi.

Račinskis: Pagaidām dabas parki ne ar ko daudz neatšķiras no dabas liegumiem, tikai ar to, ka īpašnieki drīkst ko vairāk te darīt, bet tagad kā sēnes pēc lietus rodas visādas putnu novērošanas infrastruktūras, arvien populārāk ir taisīt takas, putnu novērošanas torņus, izlikt zīmes, informāciju, un tamlīdzīgi. Nav tā, ka jebkura iešana dabā, parkā, liegumā ir pretrunā ar putnu vai augu aizsardzības interesēm. Ne jau nu tas parks viņu gaida, nekā, parks iztiek bez cilvēka un piecieš cilvēku – līdz zināmai pakāpei, – bet vairāk jāskatās no cilvēka viedokļa, es uzskatu, ka ir daudz labāk, ja cilvēki iet dabā, nevis neiet. Tad viņi labāk saprot to dabu. Piemēram, šeit, Dvietes palienes dabas parkā vietējo zemes īpašnieku un iedzīvotāju, apsaimniekotāju, pašvaldības pārstāvju sapratne par šīs teritorijas vērtībām un aizsardzības nepieciešamību ir ļoti skaidra un pozitīva, viņi to neuztver kā apgrūtinājumu, kas atvests no Rīgas un viņiem uzkrauts.

RL: Vai šīs attieksmes īpatnības parasti nav proporcionālas nekustamā īpašuma cenām attiecīgajā teritorijā? Teiksim, Nīcā un Rucavā nez kāpēc nebija tādas izpratnes.

Račinskis: Protams, un ap Rīgu arī – tie paši Garkalnes meži, kur dzīvo pēdējās zaļās vārnas – ja kvadrātmetrs maksā tik, cik tas maksā tur, tad tā ir cita saruna. Es šajās sarunās esmu piedalījies dažādās vietās, un Dviete ir viena no labākajām, ja ne pati labākā. Lielā mērā pateicoties hidroekologam Dāvim Grubertam, Daugavpils universitātes lektoram, kurš jau sen bija akadēmiski pētījis arī Dvietes palieni, turklāt viņš pats te ir dzimis un audzis. Vēl pirms 10 gadiem reti kurš tādu vietu zināja, jo te nebija nekā, izņemot to, kas te vienmēr ir bijis. Un tad viss notika ļoti strauji. Dažas ekspedīcijas uz Dvieti kā uz potenciālu putniem svarīgu vietu parādīja, ka te ir tūkstošiem ūdensputnu katru pavasari, tādas pļavu platības, kur ir daudz griežu un uzreiz jau bija aizdomas arī par ķikutiem. Tās apstiprinājās. Tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Teritorija parādījās putniem nozīmīgo vietu sarakstā 2000. gadā.

RL: Tu taču pats esi to sarakstu sarakstījis?

Račinskis: Jā. Un Natura 2000 bija gadījums, kad kā eksperti solidāri un tiešā nozīmē plecu pie pleca strādāja valsts iestādes – Vides ministrija, Dabas aizsardzības pārvalde un nevalstiskas organizācijas – Latvijas Dabas fonds un Ornitoloģijas biedrība. Tika noteiktas robežas jaunām teritorijām un izmaiņas esošajām, kur, biologuprāt, šīs robežas bija neloģiskas. Piemēram, puse purva pa meža kvartāla stigu ir liegumā, nu iedomājies, puse zupas bļodas ir vienā statusā un otra puse otrā.

RL: Vai izmaiņas vienmēr nozīmē aizsargājamās teritorijas paplašināšanu?

Račinskis: Nē, ir arī otrādi. Lai gan tas, ka nāk un nāks klāt, ir loģiski, jo Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvariem – procentos no valsts kopējās platības. Saprotamu iemeslu dēļ – mums ainavas līmenī ir daudz biotopu un sugu, kā tas nav Rietumeiropā.

RL: Kā tas būtu jāsaprot – ainavas līmenī?

Račinskis: Tā, ka ainava nav tiktāl sabojāta un tik intensīvi izmantota. Rietumeiropā ainava ir ļoti polarizēta, milzīgas lauksaimniecības monokultūru platības, maz mežu. Lauku ainavā, kas tik ilgu laiku ir tik intensīvi pakļauta vienam mērķim – viens burkānu lauks, tūkstošiem hektāru platībā, – tur gandrīz nekas cits nedzīvo, jo viss pārējais ir mērķtiecīgi izskausts, viss cits tiek norakstīts par kaitēkļiem un ienaidniekiem, izņemot burkānus. Bet burkānu lauku jomā tas tiek uzskatīts par progresu. Un tas ir briesmīgi. Pārējais – ir palicis kāds dīķītis, varbūt tur ir karjers, kas pietecējis ar ūdeni, vai izgāztuve, apbērta ar zemi. Un Rietumos ir vieglāk nodalīt aizsargājamās dabas teritorijas, jo šis kontrasts ir milzīgs. Var droši pateikt – šeit, pa labi, nekā nav, jo tur ir burkāni, bet šeit, pa kreisi, ir putni. Mums joprojām ir putni burkānu un kartupeļu laukos. Vienīgi Zemgalē tagad varbūt atkal nav.

RL: Vai tas tiešām tā ir, ka uz lielajiem laukiem Zemgalē atkal kaisa ķīmiju?

Račinskis: Tieši tāpat kā padomju laikos, kas savukārt bija nemaz ne tik atšķirīgi no Rietumiem, tikai Rietumos tas bija tīrāk, efektīvāk un precīzāk, trāpīja labāk.

RL: Kad šis lūzums ir noticis?

Račinskis: Daži pēdējie gadi. Lielākais laiks kopš neatkarības atgūšanas tiešām bija tāda dabas atelpa. Ļoti labi to parādīja kaut vai putnu skaits: mums joprojām balto stārķu ir ap 9 % no Eiropas Savienības populācijas, griežu – ap 24 %, mazajam ērglim vispār kādi 46 %! Vēl nav šīs polarizācijas, ir ainavas mozaīka, daudzveidīga un bagāta, izņemot lielos masīvus. Bet bagātā, daudzveidīgā ainavā daudzas sugas ir plaši izplatītas, mēs tās saucam par dispersām – vienmērīgi izplatītām sugām, un tad ir daudz grūtāk tās aizsargāt, nav iespējams veidot īpašās teritorijas, ir grūti pateikt, kur šo putnu vai augu ir tiešām vairāk, nekā citur. Visu ainavu tādā veidā aizsargāt nevar.

Ieva Mārdega: (iesaucas) Mazais ērglis! (Visi pieplok binokļiem.)

Račinskis: Jā, jā...

RL: Vai, lūdzu, jūs man arī neparādītu?

Mārdega: Tagad pa labi vairāk...

Račinskis:O, jā...

Mārdega: Agri atlidojis.

RL: (Neko neredz.) Te es saskaros ar parādību, par kuru lasīju internetā, Edmunda norādījumos, kas jāprot cilvēkam, lai viņš kaut ko redzētu: jāprot lietot binokli... Tu pieminēji, ka vakar tika apspriests, kāda kārtība būtu jāievieš Lubānā.

Račinskis: Jā, vakar bija Lubānas mitrāja konsultatīvās padomes sanāksme, ir tāda cilvēku apvienība, un viens no dienas kārtības jautājumiem bija mans ziņojums par priekšlikumu veidot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju visā Lubāna mitrājā, atšķirībā no dabas liegumiem, kas ir līdz šim bijuši – tādas atdalītas, izolētas saliņas. Tas viss ir krājies gadiem, Lubāns ir jau atzīts oficiāli par starptautiskas nozīmes mitrāju, lielās robežās – viss ezers un zivju dīķi, un pļavas. Tagad ir tas brīdis darīt kaut ko tālāk.

RL:Ar Eiropu, es saprotu, tu esi vienisprātis, domstarpību nav, bet ir Lubānas iedzīvotāji.

Račinskis:Jo mazāk cilvēki zina, jo vairāk pretojas, ir ļoti daudz nepamatotu aizspriedumu – dzirdot vārdus “īpaši aizsargājama dabas teritorija” vai “dabas liegums”, daudzi uzreiz iedomājas, ka viņus no turienes padzīs, atņems un aizliegs, un neļaus darīt to vai citu. Zivsaimnieki bija ļoti nobažījušies, jo bija runa par to, ka zivju dīķi tiek pievienoti ar savu ligzdojošo un migrējošo sugu bagātību, kas ir tur tieši tāpēc, ka ir zivju dīķi. Tur nav domāts nekādā ziņā ierobežot zivsaimniecību. Mums ir dabas liegumi citur zivju dīķu teritorijā un visiem v ir problēmas ar putniem, ar to pašu kormorānu, jūraskraukli, kas ir zivsaimnieku problēma visā Eiropā.

RL:Tas taču vispār nav nekāds putns, tas ir bandīts.

Račinskis:Tas ir viens liels, melns bandīts. Un Latvijas Ornitoloģijas biedrība un Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija nupat deva savus pozitīvos atzinumus, ka zivsaimniecībai viens no paņēmieniem, lai mazinātu zaudējumus, ko rada jūraskraukļi, var būt šaušana, lai šos putnus biedētu projām. Gan nosakot to periodu vēlāk, nevis ligzdošanas laikā. Ir fantastiska kolonija, kur mēs ar Jāni Baumani bijām iekšā – jūraskraukļu kolonija Lubāna ezera salā. Mūsu mērķis gan bija meklēt lielo balto gārņu ligzdas.

RL:Man būtu bail tur braukt iekšā, jo man ir iestāstīts, ka viņu ķēzīšanās ir nāvējoša, ja uzķēza mazam pīlēnam uz galvas, tad viņš ir pagalam…

Račinskis:Es varu arī no savas pieredzes pastāstīt, kā ir tur tai kolonijā. Bet Lubāna sanāksmē bija daudz tādu naidu kurinošu izsaukumu no zāles – mūs izdzīs, mums jābrauc uz Īriju, neticiet viņiem, viņi ir krāpnieki! Vienkāršie gājieni, kā diskreditēt ienaidnieku – pateikt, ka viņš ir muļķis vai melo.

RL:Vai tiem cilvēkiem, kas dabu pēta un aizstāv kā vērtību, un kurus līdz ar to sabiedrība uztver gandrīz vai kā donkihotus, dzīvesveids tiešām kaut kā reāli atšķiras no visiem tiem, kas vienkārši dzīvo un patērē?

Račinskis:Es neņemtos vispārināt, ja varu runāt tikai par sevi, tad, protams, ir vieglāk. Jā, dzīves veids un uztvere atšķiras, es redzu pasauli savādāk, dzirdu pasauli savādāk un domāju par pasauli savādāk, jo man ir putnu redze un putnu dzirde. Piemēram, šeit sēžot, es redzu kaijas Daugavas otrā krastā uz lauka, es nespēju to izslēgt – pat braucot mašīnā pie stūres es vēroju putnus, visur viņus dzirdu. Tas nav kaut kāds neitrāls fons, es dzirdu, ka dzied tieši “tas”, un “tam” ir savs latīniskais nosaukums, man galvā ir vesels fails par to sugu, priekšstatu kopums un vietas konteksts, un es analizēju: varbūt es to dzirdu kādā neparastā vietā vai laikā, vai šis ir pirmais dzirdētais “tas” šopavasar, vai migrē vai ir vietējais, kas dzied virs sava ligzdas iecirkņa. Manā pasaules uztverē cilvēks nav centrs, un no tā izriet daudz kas cits. Es dzīvoju tā kā mazliet citā kanālā.

RL: Tomēr ikdienā tu esi tajā pašā realitātē, kur tev septiņus plastmasas maisiņus ieskapē jebkurā bodē, tu neesi izolēts.

Račinskis: Putnu lieta ved pie dabas lietas vispār, pie globālākas atbildības sajūtas – un plašāka uztvere ietekmē dzīvesveidu. Jā, es nevaru aizbraukt ekspedīcijā ar tramvaju, un nevar teikt, ka rūpēs par pasaules nākotni un bažās par pasaules fosilo izrakteņu krājumiem es pilnīgi atsakos no visa. Bet es izvēlos braukt ar vilcienu, kad varu braukt ar vilcienu, lai nesēdētu, piemēram, viens pats, braucot uz Pārdaugavu, pie stūres tukšā mašīnā garā virtenē, kas sākas pie Berģiem. Maisiņi, piesārņojums, elektrības izslēgšana – nu, tas jau ir banāli, vai ne. Un, kamēr mans bērns nav liels un patsāvīgs cilvēks, viņš ir mana atbildība. Mana atbildība ir tāda, ka es bez vajadzības nevienu nesaminu ar kāju un nesitu ar avīzi. Tad, kad es pamanīju putnus, kad es viņus sadzirdēju, tajā brīdī es arī sapratu, ka, sasodīts, ko es daru, kāpēc man ir jāsit muša, kas nolaižas uz galda? Tā, protams, kaut kādā ziņā ir arī audzināšana, lai gan mans tēvs bija mednieks. Es neesmu mednieks, bet dzimtā tas ir bijis, ģenētiskā nosliece uz to mendeliski sadalās: no četriem brāļiem divi esam mednieki un divi neesam. Bet vecāki man agri bērnībā iemācīja mazu muļķību: ka nevajag sist zirnekli, jo tad kāds no vecākiem nomirs. Kādu laiku tas nostrādāja tīri mehāniski, bet vienā dienā kā pieaudzis cilvēks es sapratu: johaidī, viņiem taču bija baigā taisnība, labi vien, ka es to sākumā uztvēru tā ar savu māņticību. Un kad tev ir šī attieksme, tu sāc pamanīt daudz ko. Jebkuru citu dzīvu radību.

RL: Vai individuālai izvēlei ir jēga?

Račinskis:Tā ir tā lielā eksistenciālā lieta, par ko katrs tāds cilvēks vismaz dažreiz ir domājis, tās ir ļoti mokošas pārdomas – ir tam jēga vai nav, ja tev nemitīgi vajag sevi motivēt visā, ko tu dari. Es savās šaubās atkal atgriežos pie tā, ka ir jēga, pat, ja tās ir mazas uzvaras uz liela zaudējuma fona. Apzinoties, ka tu vari stāties ārā un darīt kaut ko savādāk, pie šīs apziņas tomēr nestāties ārā un turpināt tajā visā griezties – tas man liekas vēl mazāk sakarīgi. Jo tad tu it kā padodies un paraksties uz to, kas liekas nepieņemami, un tām sekām, no kā tu gribētu izvairīties. Tās negatīvās sekas ir vēl lielākas, tā sniega bumba, no kalna ripojot, ir vēl smagāka, jo arī tu esi pievienojies tam klāt. Un mans sakāmais varētu būt tāds – pat, ja mēs neapstādinām to lielo sniega vīru, kas ripina no kalna sniega bumbu, tas jau nedod tiesības un nav iemesls, lai atteiktos no savas individuālās atbildības. Jā, es domāju, ka visas pasaules cēloņsakarību plūdumu analizējot, jebkurai vienai individuālai izvēlei ir spēks un nozīme. Ne katru dienu cilvēks var nodzīvot ar šādu domu, bet es pie tā vienmēr atgriežos.

RL: Arguments, kuru tu uzsver, ir racionāls.

Račinskis:Jā, tas ir absolūti racionāls. Tam var būt morāli un estētiski atspoguļojumi, izpausmes un efekti, bet tas nerodas no kaut kādas iracionalitātes, nē, tieši otrādi, jo šāda sprieduma pamatā ir lietu sadalīšana sastāvdaļās līdz kaut kam, kas radies no iepriekš notikušā, un rada to, kas seko, man liekas, kur vairs racionālāk. Ja vispār domā, tad līdz tam ir jāaizdomājas. Bet tā kā es esmu trenēts redzēt, dzirdēt putnus, nevis paskaidrot, ko es saprotu, tad daudzas lietas, ko es it kā saprotu, es nemāku paskaidrot.

RL:Tad paskaidro, kā ir kormorāna kara nometnes iekšpusē, kur Čingishāns iepleš savus melnos spārnus.

Račinskis:Tur ir drausmīgi, tur ir skarbi – un ir vairāki iemesli, kāpēc tur ir skarbi.

RL: Kormorāns taču ir izplatījies pie mums tikai nesen?

Račinskis:Patiesībā daudziem putniem, kas mums tagad liekas pašsaprotami, ir sava vēsture un tie Latvijā nemaz nav tik seni.

RL: Piemēram, vienā no publikācijām, kur tevi iztaujā par zaļo vārnu, bija runa par optisko krāsu, kas mainās apgaismojuma ietekmē – un tur bija teikts: zaļajai vārnai ir optiskā krāsa kā jau tropu putnam. Vai mūsu zaļā vārna ir eksotiskas cilmes?

Račinskis:Nē, par tropisku putnu kā eksotu varētu runāt, ja viņa būtu ievesta vai aklimatizēta ļoti īsā laikā vai ievazāta un neraksturīga mūsu faunai. Zaļā vārna ir raksturīga Eiropai, Eiropā ir zaļo vārnu senu senču, šīs pašas kārtas pārstāvju fosiliju atradumi, tropisks šis putns ir tik nosacīti, cik visa šī kārta, kurā ietilpst arī bišu dzeņi, zivju dzeņi, pupuķi un lērums citu interesantu putnu, kas pārsvarā arī mūsdienās sastopami tropos. Dažas sugas ir bijušas ekoloģiski plastiskākas un piemērojušās dzīvei mērenajā klimatā. Latvijā zaļā vārna bija masveidā ienākusi samērā nesen, līdz ar atklāto ainavu izplatīšanos, līdz ar lauksaimniecību, jo biezos mežos viņa nevar izdzīvot. Mums ir abi dokumentēta baltā stārķa vēsture – baltie stārķi līdz zināmam laikam bija Daugavas kreisajā krastā, un tikai tad pārcēlās uz labo un izplatījās uz ziemeļiem, lauksaimniecības kultūrainavai veidojoties un paplašinoties. Arī paugurknābja gulbis, banāli parasts putns – tā sakot, gulbis vulgaris – ir nesens ienācējs. Ja raugāmies filoģenētiski, pēc evolūcijas, tad ne viens vien mūsu putns izrādītos eksotisks. Putni nāk un iet, arī mūsdienās mēs to novērojam. Starp Latvijas ligzdojošo putnu atlantiem, diviem mūsdienu pētījumiem, kad ir uzkartētas visas Latvijā ligzdojošās sugas, ir pagājis tikai īss mirklis, 20 gadi, bet, salīdzinot šos divus karšu komplektus, jau labi parādās putnu nākšana un iešana: izskatās, ka tomēr silto apvidu putni izplatās uz ziemeļiem. Mums ir parādījies lielais baltais gārnis.

RL: Pagājušogad redzēju te astoņus gārņus rindā gar Daugavas krastu, starp tiem bija arī baltie.

Račinskis:Lūk, un iemesli varētu būt divi – viens ir šo sugu aizsardzības un saglabāšanas stāvoklis, kas Eiropā ir uzlabojies, jo viņus vairs nešauj, vismaz vairs ne tik traki, viņu populācijas palielinās. Otrs – ka klimats kļūst labvēlīgāks, un viņi nāk. Otrs piemērs ir bišu dzenis, kas ligzdo Latvijā jau dažus gadus Kurzemes piekrastē, jūras stāvkrastā.

RL:Un kas aizgājis no Latvijas?

Račinskis: Varam turpināt uz tikpat brīnišķīgi baltas nots – aizgājusi baltirbe, ziemeļu putns. Ziemas kļuva siltākas, iespējams, viņām baltām uz neapsniguša fona kļuva neiespējami izdzīvot un plēsēji viņas, bioloģiski izsakoties, eliminēja.

RL: Man ir vēl viens jautājums par iešanu, šī vārda burtiskā nozīmē. Es ilgi nodzīvoju ar bērnībā nezin kur iegūtu priekšstatu, ka griezes nelido un iet tikai kājām, kājām iet ziemot uz siltajām zemēm. Līdz beidzot man pajautāja, kad tad es pēdējo reizi esot redzējusi griezes rindā ejam, teiksim, pār Lielupes tiltu! (Smiekli.)

Račinskis: (Smejas.) Īstenība ir šausmīgi banāla. Griezes migrē lidojot. Lido pārsvarā naktīs, bet viņu spēju pilnīgi pietiek, lai dažas reizes dzīvē nokļūtu uz Āfriku un atpakaļ. Mīts ir ļoti dzirdēts, viens no izplatītiem putnu mītiem, kas dzīvo par spīti savai nepamatotībai.

RL: Tagad gan es nejautāšu vairs neko, kas varētu kavēt stāstu par briesmīgo kormorānu un gārņu salu.

Račinskis: Briesmīga ir vispirms pati vieta, aizaudzis un grūti šķērsojams apvidus. Tā ir neliela, apmēram pusotru kilometru gara sala Lubāna ezerā, cietzeme, uz kuras aug biezi kārklu krūmi. Ļoti pamatīgi, četri līdz seši metri augsti krūmi, riktīgi džungļi ar slīpiem stumbriem, sagāzušies, ar daudz kaltušiem krūmiem pa vidu. Un tagad tie kaltīs arvien vairāk, jo jūraskraukļi patiešām ātri noindē to veģetāciju, uz kuras ligzdo, un tad tiem jāpārvietojas kaut kur citur vai jāligzdo turpat uz plikas zemes. Es pa to koloniju pārsvarā pārvietojos rāpus – un kaut kur tur, lapotnes zaļumā, dažādā augstumā visai tuvu cita citai ir ligzdas, 200 ligzdas jūraskraukļiem, vairāk nekā 100 ligzdas zivju gārņiem, un atradu četras lielo balto gārņu ligzdas ar mazuļiem. Slaidākiem un izturīgākiem kārkliem ligzdas ir galotnēs, tur kompaktāk dzīvo jūraskraukļi, bet gārņiem ligzdas ir smagākas, tās atrodas zemāk un bieži vien pat cilvēka sejas augstumā.

RL: Gārņi tuvumā knābj acī, vai Latvijā kāds ornitologs ir zaudējis aci, pētot gārņus?

Račinskis: Par laimi nē. Bet droši vien ir cirsts ne vienam vien. Tā dara arī dumpji, stārķi, bet ar gārni īpaši bīstami, jo viņš saloka kaklu un varbūt liekas, ka viņa knābis ir pietiekami tālu, bet viņam ir rezerve, viņš var iztaisnoties, tāpat kā saritinājusies čūska, un aizsniegt. Aizstāvot mazuļus, bīstami ir ne tikai gārņi. Urālpūce pie ligzdas var ielaist nagus galvā tik spēcīgi, ka pārrauj asinsvadus. Somijā, pūču pētīšanas lielvalstī, ir pētnieki, kas nopietni cietuši no urālpūcēm, un ir redzētas visādas anekdotiskas bildes – kā viņi kāpj pie būra ar plastmasas papīrgrozu galvā… Mēs ar Jāni Baumani gārņu salā bijām tieši mazuļu laikā, 16. jūnijā, karstā saulainā laikā, vairums mazuļu bija jau apspalvoti un daiļi, dažādās ligzdās dažādā vecumā, mazākie patiešām izskatās pēc reptiļiem, pēc dinozauriem – kājas, zvīņas, skatiens, bet lielākie balto gārņu mazuļi bija balti un graciozi. Bet arī tie mazie jūraskraukļi, tie kluči – tā parasti saka par kaijām: sēž ligzdā pieci kluči – par viņiem gribas teikt: kažoks, kas, protams, būtu nepareizi attiecībā uz putniem, bet pa gabalu viņu melnā pūka izskatās pēc melna plīša. Mēs ar Baumani izšķīrāmies un ātri pazaudējām viens otru, satikāmies tikai pie laivas, jo tur neredz tālāk par dažiem metriem un nevar orientēties. Man gan bija GPS, bet es tik un tā neredzēju savu taciņu. Protams, putnu daudzums, kas tur ir, nemitīgi ražo urīnskābi – viss ir balts, stumbri, gar kuriem mēs līdām līšus, ir nokaļķoti balti, tas baltais karstajā laikā put, kad tu gar viņu rāpies, un tu elpo tos baltos urīnskābes putekļus. Es klepoju pirmo stundu no vietas. Nokļūstot pie ligzdām, mazuļiem, kuri pirmoreiz dzīvē redz cilvēku, ir normāla baiļu reakcija – atvemt to, ko viņi ir nupat apēduši, un, kad tu nokļūsti pie ligzdas, uz tevi sāk līt zivju lietus. Viņi sāk atrīt pusfermentētas, pussadalītas zivis dažādās sagremošanas stadijās, tādas glumas krīt tev uz galvas un uz muguras, un zeme ir pilna ar visādām zivīm, kas jau ir tur sakritušas, jo varbūt iepriekš jau ir bijis kāds traucēklis. Ir jāiedomājas tie mēsli un zivis, kas tur jau kādu laiku ir gulējušas, ligzdās viss ir apkakāts un tajā karstumā tā ir arī spēcīga smaka. Bet es nepārspīlēšu, ja es teikšu, ka man patika. Jo, kā vienmēr, visā putnu darīšanā skaistums ir paši putni.