P.S. Dažādo lietu kabinets

Brīdināšu uzreiz: šis nebūs gluži parasts teksts, un tas būs diezgan personisks. Kāpēc – to lasītājs sapratīs, kad būs nonācis līdz pēdējai rindkopai.

Pirms nepilniem deviņiem gadiem, 2007. gada vasaras beigās, kad feisbukam bija trīs gadi, tviterim – gads, bet pirmais aifons tik tikko bija ieraudzījis dienas gaismu, es savā klēpjdatorā uzklabināju šādus vārdus: “Šajā pasaulē normālam cilvēkam ar vidējiem ētiskiem priekšstatiem praktiski nav cerību tikt pie lielās naudas. Vērienīgākais, uz ko viņš ir spējīgs, ir sakasīt pāris lieku desmitu tūkstošu un nopirkt kredītā dzīvokli vai māju. Bet pēc tam līdz nāvei sēdēt parādos un taupīt uz elektrības un ūdens. No šī likteņa (pēc kāda gan ilgojas simtiem miljonu mazāk laimīgu valstu iemītnieku) izvairās nedaudzi, kuri izklaidējas, spēlējot biržā, tirgojoties ar narkotikām, vergiem un ieročiem. Mantojumu saņēmušie un loterijā vinnējušie neskaitās. Un te parādās lieliska iespēja – nav vajadzības pīties ar mafiju, policiju un “trešās pasaules” diktatoriskajiem režīmiem. Pietiek tikai atvērt klēpjdatoru.” (“Oda tīram priekam”, Rīgas Laiks, 2007. gada oktobris) Liktenis prot ļauni paņirgāties – toreiz es rakstīju par to, kā daudzi, atverot klēpjdatoru un ķeroties pie rakstīšanas, sapņo nopelnīt žūksni naudas. Pagājuši deviņi gadi. Pie datora es pavadu arvien vairāk laika; pareizāk sakot, es no tā neateju krietnu dienas daļu. Bet, arī atgājis, tā vien palaikam satraukts ieskatos aifona vai aipada ekrānā. Bagātāks neesmu kļuvis.

Šajā vietā lasītājs, iespējams, nospriedīs, ka autors sadomājis ķerties pie jauno tehnoloģiju un mūsdienu kapitālisma atmaskošanas. Nekā tamlīdzīga. Tehnoloģijas ir lieliskas, kapitālisms ir mazāk lielisks, taču neko mazāk pretīgu neviens vēl nav izdomājis. Nē, runa nebūs par datoriem – un pat ne par naudu; pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es riskēšu pateikt pāris vārdu par to, kurš šajā brīdī klabina datora klaviatūru – un kurš to klabināja 2007. gadā. Par sevi. Par eseju sacerētāju. Un par vietu, kur šīs esejas līdz šim tikušas publicētas.

Ar citēto tekstu par britu dīvaino sapni kļūt par rakstniekiem es sāku savas regulārās slejas Rīgas Laikā. Šajos deviņos gados, domāju, ir iznācis ne vairāk kā pusducis numuru, kuros nebūtu parādījusies eseja ar parakstu “Kirils Kobrins”. No šajā laikā uzrakstītā varētu sastādīt paprāvu sējumu, tikai diez vai tas kādam būtu interesanti. Interesantāks ir kas cits: kā pasaulē mainījusies attieksme pret nodarbi, kurai es regulāri, reizi mēnesī, nodevos, – pret “sleju” rakstīšanu. Interesants ir paša šī žanra liktenis.

“Slejai” ir tīri tipogrāfiska izcelsme. Līdz ar regulārās preses parādīšanos 18. gadsimtā radās iespēja izveidot stabilu shēmu, kā izvietot tos vai citus materiālus tajā vai citā avīzē vai žurnālā. Vispirms ērtākas lasīšanas labad avīzes izklājums tika veidots, sadalot tekstu stabiņos; pēc tam avīžu veidotāji saprata, ka, stabiņu no pārējā teksta atdalot ar noteiktu intervālu un izceļot to ar īpašu šriftu, rodas kaut kas līdzīgs īpašai rubrikai. Īpašajai rubrikai periodiskajos izdevumos jābūt regulārai – ne tikai tādā ziņā, ka regulārs ir pats avīzes formāts, bet arī tādā, ka regulārs ir rubrikas autors. Tā radās nesaraujamā saikne starp pastāvīgo vietu izdevuma lappusē un pastāvīgo autoru – saikne, kas galu galā arī radīja “slejas” formātu. Un nav pat svarīgi, ka lappuse mūsdienās visbiežāk ir elektroniska.

No izdevēja skatpunkta šeit viss ir skaidrs – pietiek tikai aši pārskriet pāri avīžniecības vēsturei –, bet stāsts par “pastāvīgajiem autoriem” ir krietni interesantāks. Jo, lai šādi autori parādītos, ir vienlaikus jāpiepildās vairākiem nosacījumiem. Pirmais: tam ir jābūt cilvēkam, kuru lasītājs pazīst. Šis nosacījums kļuva izpildāms tikai līdz ar “Rakstniecības republikas” parādīšanos – tā 18. gadsimtā sauca iedomāto, vairākās Eiropas valodās rakstošo un publicējošos autoru kopumu. Tā nebija vienkārši literātu grupa, kas formāli apvienojusies pēc kāda formāla principa. “Rakstniecības republika” ir sociāla un kultūras kategorija, tajā pēc noklusējuma nokļuva tikai tie, kurus tā vai citādi nodarbināja kopējā dienas kārtība. Šī dienas kārtība bija saistīta ar “apgaismošanu”, un tā izrietēja no priekšstata par sabiedrisko labumu – lai arī šāds priekšstats kāda konkrēta autora rakstos varēja nekādi neatspoguļoties. Priekšstats par sabiedrisko labumu bija sava veida horizonts, ar kuru sevi samēroja “Rakstniecības republikas” pilsoņi – pat tie, kuri bija gatavi sūtīt uz karātavām cilvēkus, kas ņēma mutē tādus vārdus kā “republika” vai “sabiedriskais labums”.

Es tik sīki kavējos pie “Rakstniecības republikas” ne jau aiz kaisles uz vēsturiskām dekoratīvām vinjetēm. Lieta tāda, ka “republika” deva iespēju parādīties daudziem mūsdienu mediju žanriem, tai skaitā arī “slejai”. “Slejas” galvenais saturiskais nosacījums ir tāds, ka tā samēro sevi ar priekšstatu par sabiedrisko labumu, pat ja tā ir tenku vai kulinārijas sleja. Kimas Kardašjanas kailselfijiem vai strīdam par to, kā labāk pagatavot avokado salātus, ir jēga tikai sabiedrības ētisko, estētisko un ideoloģisko priekšstatu kontekstā. Citiem vārdiem, “sabiedriskā labuma” kontekstā.

Tātad šeit mūsu priekšā ir divi slejas autora profesijas pastāvēšanas nosacījumi – pazīstamība un sabiedriskā dienas kārtība. Pievienosim tiem vēl vienu, ekonomisko, par kuru es arī rakstīju savā pirmajā Rīgas Laika slejā, – tātad vienkārši naudu. Patiesi, ar godīgu darbu kļūt kaut vai nedaudz bagātam mūsdienu pasaulē ir praktiski neiespējami. Uzturēt sevi – jā. Nopelnīt tik daudz, lai par naudu vairs nebūtu īpaši jādomā, – nē. Tālāk šo tēmu vairs neturpināšu, lasītājs pats var pamest skumīgu skatu uz savu dzīvi un pieņemt manu tēzi bez pierādījumiem. Galvenais, kas mani šeit interesē, ir manis pārstāvētās profesijas – literāta, man of letters – liktenis.

Nopelnīt ar rakstīšanu nekad nav bijis viegli, pat ne literātiem tik labvēlīgajā 19. gadsimtā, kad augošais grāmatu tirgus norija gandrīz visu, kas tika sacerēts kaut cik pieņemamā līmenī. Ja romāni, stāsti, lugas un dzejoļi neienesa pietiekamus ienākumus, literāts vērsās pie avīzes vai žurnāla. Un rakstīja tiem. Par jebkuru tēmu – no grāmatām un izstādēm līdz politikai, lauksaimniecībai un augstākās sabiedrības dzīvei. Par to maksāja – ne jau nu ļoti daudz, bet izdzīvošanai pietika. Vēl vairāk, avīzes tolaik drukāja arī daiļliteratūru; tieši avīzē nodaļu pa nodaļai tika nodrukāti “Trīs musketieri”. Atceros, ka pirms 20 gadiem es visu piedevu melnsimtniekiem tuvu stāvošajai avīzei Novoje vremja, kad, bibliotēkā pārlapojot tās 19. gadsimta beigu numurus, uzgāju tajā nodrukātu Čehova stāstu. Čehova proza dezaktivizēja Novoje vremja publicistu ksenofobisko piesārņojumu.

Jā, viņi sāka rakstīt avīzēm – rakstnieki, dramaturgi un pat dzejnieki. Bija vēl viena literātu kategorija – manā skatījumā, visinteresantākā –, kura balansēja starp žanriem. Esejisti. Kopš brīža, kad Mišels Montēņs izgudroja šo literatūras paveidu, izdodot grāmatu ar nosaukumu “Essais” (1580), pie šīs kategorijas piederīgo literātu skaits arvien tikai audzis. Tiesa, salīdzinot ar “vienkārši rakstniekiem” vai “dzejniekiem”, viņu ir nožēlojami maz. Daži savienoja esejistiku ar citiem žanriem, kā Svifts, Ruso, Čestertons, Borhess, Flanns O’Braiens, Džordžs Orvels, Rolāns Barts vai Andrejs Bitovs, bet ir arī tīrasiņu esejisti. Un galvenais Esejistikas Dievs, protams, ir Tomass De Kvinsijs, skaļu slavu ieguvušās “Angļu opija ēdāja atzīšanās” autors, kurš sacerēja esejas par visu ko – no mongoļu vēstures līdz politekonomijai, no nozieguma kā mākslas līdz mākslai vērot dzīvi caur diližansa logu. Neraugoties uz savu atkarību no opija, De Kvinsijs nodzīvoja ilgu mūžu, pelnot iztiku tikai ar tekstu sacerēšanu dažādiem izdevumiem – vispirms jau slavenajam Edinburgh Review.

Kaut kādā ziņā De Kvinsijs ir visu sleju autoru tēvs, lai gan viņš, šķiet, nav uzrakstījis nevienu “sleju” šī vārda tiešajā nozīmē. Viņš izgudroja to pozīciju, no kuras slejas autors lūkojas uz pasauli un no kuras viņš raksta. Tā ir izglītota cilvēka pozīcija, kurš ir daudz lasījis un kuram ir ko teikt citiem. Viņš nav zinātnieks, lai dievs žēlīgs. Īsts slejas autors nav pat žurnālists šā vārda mūsdienu izpratnē, lai gan mūsdienās ar sleju rakstīšanu nodarbojas ne mazums žurnālistu. Žurnālists “informē” un (tas gan notiek ļoti reti) “analizē”. Slejas autors “spriež”; tieši šis apstāklis dara viņu pievilcīgu (vai arī tieši otrādi – kādu tas atgrūž). Viņš spriež no sevis, nepiesārņojot tekstu ar sabiedriskā, politiskā, nacionālā vai reliģiskā “mēs” lietošanu. Slejas autors var teikt “mēs, pastmarku kolekcionāri” vai “mēs, argentīniešu sarkanā malbeka cienītāji”, vai “mēs, tādas un tādas literārās profesijas pārstāvji”. Ar to viņš atšķiras no “publicista”, kurš raižpilni cepas par sabiedrisko labumu un visu laiku uz kaut ko aicina. Publicists ir pieredzējusi prostitūta, kas pārdod vispārējās lietošanas priekšmetus. Esejists ir sarunbiedrs, kas nejauši sastapts bibliotēkā, kafejnīcā vai parkā uz soliņa. Ne katrs īsts esejists raksta slejas, bet katrs īsts slejas autors ir esejists. “Sleja” ir jaunā laika eiropeiskās kultūras produkts, kas kristīts zem protestantiskā individuālisma aukstās dušas.

Bet atgriezīsimies pie naudas. Naudas loma ir ļoti svarīga. Tieši naudas dēļ rakstnieki meklēja ceļu uz presi, bet prese viņiem piedāvāja sava izdevuma lappusēs vietu ar nosaukumu “sleja”. Noslēgtā savienība bija abpusēji izdevīga – pazīstams literāts ar savu vārdu greznoja izdevumu, vairojot tā popularitāti, bet populārs izdevums padarīja vēl slavenāku literātu. Lasītājs maksāja un lasīja, rakstnieks rakstīja un pelnīja, izdevums publicēja un arī pelnīja.

Tas viss ar nelielām izmaiņām turpinājās arī pagājušajā gadsimtā – un pat vēl šī gadsimta sākumā. Ne “papīra preses” popularitātes kritums, ne radio un televīzijas uzvaras gājiens šo situāciju pamatos neizmainīja. Vēl vairāk, kā radio, tā televīzija pārņēma slejas žanru, pārvēršot to īpašās autorrubrikās. Nē, žanru kā tādu iznīcināja Tīmeklis.

Es nebūt negrasos ieslīgt īgnā burkšķēšanā par blogeriem, kas nejēgā savairojušies, nekā tamlīdzīga. Vienkārši ir jāapzīmē brīdis, kurā mēs pašlaik atrodamies. Un brīža īpatnība ir šāda: ja pasaulē vairāki desmiti, ja ne simti, miljonu cilvēku publiski izsaka savu viedokli par dažādiem jautājumiem, ja nav nekādu redakcionālu, estētisku, ētisku mehānismu, kas ļautu filtrēt šos viedokļus, ja tā vai cita viedokļa vērtību nosaka to izlasījušo un “ievērtējušo” cilvēku skaits, tad žanrs ar nosaukumu “sleja” ir miris. Jo tā jēga taču bija tajā, ka noteiktā izdevumā tiek izdalīta īpaša vieta īpašam cilvēkam, kurš tajā regulāri izsaka savas pārdomas par īpašiem jautājumiem. Ne “viedokli”, bet tieši “pārdomas”, kas vispirmām kārtām izriet no loģikas un veselā saprāta apsvērumiem. Savas pārdomas viņš balsta reālos faktos, kas lasītājam varētu nebūt zināmi. Un, kā jau iepriekš minēts, “slejas” žanrs var pastāvēt, tikai rēķinoties ar “sabiedrisko labumu”, pat ja autors to noliedz vai cenšas ignorēt.

Tagad viss ir mainījies. Faktus ikviens nejēga ņem no Vikipēdijas, un nevienu neinteresē, ka šis (neapšaubāmi dižais) pasākums ir tikai sabiedriska globāla mēroga iniciatīva, nevis īsta enciklopēdija. Pārspriedumi nevienu neinteresē; globalizētā pasaule pieprasa emocijas, atstājot ratio dabaszinātnēm un grāmatvežiem. Galvenais mūsdienu lozungs ir “express yourself!”. Iznāk, ka tiem, kuri nav pārliecināti par Self esamību, kuri nav raduši kaut ko express ārpus banālu pieklājības frāžu robežām un kuri šaubās, vai viņi grib, lai jebkurš bez kādas atlases tā ņemtu un pašizteiktos, šajā “mūsdienu laikmetā” nav ko darīt. Nu, un rakstīt – priekš kam viņiem rakstīt? Un viņus lasīt arī nav priekš kam – jo sapienti sat, bet pārējiem viss vienalga. Pirms deviņiem gadiem man tas nebūt nebija acīmredzami. Tagad – nav skaidrākas patiesības par šo.

Šai lietai ir vēl viena puse. Es piederu pie krievu valodas un krievu literatūras, kurā esejas žanra kā tāda – ar nelieliem, bet svarīgiem izņēmumiem – trūkst. Tā vienkārši noticis, neko nepadarīsi. Toties krievu rakstniecību nu jau pusotru gadsimtu apskalo iekaisušas publicistikas straumes; publicistikas ražošana un patērēšana ir galvenais izglītotās krievu publikas ikdienas rituāls. Tas ļauj ciešāk saliedēt savējo rindas, skaidrāk ieraudzīt svešos, sajust kopējās kustības virzienu – un vienmēr būt iedomātajā ierindā. Šī teksta autoram nav paveicies – viņš nekad nav varējis un nav gribējis ne lasīt, ne sacerēt publicistiku. Tādēļ arī viņš krita zināmā eiforijā, kad pirms deviņiem gadiem saņēma no saviem draugiem Ulda un Arņa piedāvājumu rakstīt latviešu žurnālam, latviešu publikai, bet krieviski (žurnālā šīs slejas, protams, parādījās tulkojumā). Šāda kombinācija viņam bija ļoti pa prātam – būtībā tas bija veids, kā savā valodā darīt to, ko nebija iespējams darīt savā kultūrā. Un bija neprātīgi interesanti, kā tas viss patiks svešai publikai. Latviešu publiku es tolaik praktiski nepazinu – atšķirībā no latviešu literatūras, ar kuru iepazinos 80. gadu beigās lieliskā žurnāla Rodņik (“Avots”) lappusēs. Jā, un Latvijā līdz tam biju bijis tikai vienu reizi un arī tad uz neilgu brīdi.

Par publiku teikt neko nevaru, bet par sevi pateikšu – viss izdevās. Es biju laimīgs reizi mēnesī sacerēt īsas esejas un nosūtīt tās man (tagad jau nosacīti) nezināmiem lasītājiem. Vai Rīgas Laika redaktori palika apmierināti? To arī es nezinu, bet sleja vismaz noturējās ilgi. Varbūt pat pārāk ilgi.

Taču nu ir pienācis laiks to slēgt. Protams, nav viegli – tas taču ir tāpat kā nodzīvot kādā zemē deviņus gadus un pēc tam ņemt un aizbraukt. Reiz kaut kas tāds manā dzīvē jau ir noticis. Es nodzīvoju 12 gadus Prāgā, bet pēc tam pārcēlos uz Londonu. Pārraut saites ar pilsētu, kas veidojušās ilgus gadus. Atstāt aiz sevis nekad nesaprastas, bet tagad līdz pēdējai detaļai izpētītas ainavas. Sākt aizmirst puslīdz apgūto valodu. Diez vai var teikt, ka šo deviņu gadu laikā es būtu nopietni iepazinis Rīgu, Latviju, Latvijas kultūru un dzīvi. Taču es iepazinu žanru, savas iespējas šajā žanrā – un paša šī žanra iespējas. Tagad es redzu, ka šīs iespējas ir izsmeltas. Tādēļ ir īstais laiks to atstāt. Taču pārcelšanās nenozīmē nāvi, vienmēr pastāv iespēja atbraukt ciemos. Prāgu es pēdējos pāris gados apciemoju ar lielu prieku.

Kas attiecas uz jautājuma ekonomisko un eksistenciālo pusi, proti, naudu un dzīvi, tad savu pirmo tekstu Rīgas Laikam es nobeidzu ar šādiem vārdiem: “Reti kad jaunu grāmatu nopērk vairāk par pāris simtiem eksemplāru. Lielbritānijā, piemēram, apmēram 80% profesionālo rakstnieku ienākumi ir mazāki par 10 tūkstošiem mārciņu gadā. Rakstniecība parasti iet roku rokā ar sliktu raksturu, mizantropiju, vientulību, radinieku un draugu neizpratni, bieži vien – totālu riebumu. Skribelēšana pārvēršas sliktā ieradumā, kas aizvieto derīgas un vajadzīgas lietas, kā pastaigas, nodarbošanos ar sportu, gardēža baudas, ģimenes priekus un vispār – dzīvi. [..] Tikai izmisums, perspektīvu trūkums, apnicīgi raiba rutīna un dziļa neuzticēšanās dzīvei var piespiest cilvēku vēlēties kļūt par profesionālu rakstnieku – jo sliktāk nekā rakstniekiem iet vēl tikai rokmūziķiem un aktieriem. Un tomēr man šķiet, ka problēma nav tikai tur. Cilvēkam nav vairs palicis daudz prieku; viens no pašiem tīrākajiem – līdzenām rindām kārtot burtiņus klēpjdatora ekrānā. Kā es to pašlaik daru.”

Nekā vairāk, ko piebilst, man nav.