Osis ir liepa

Uzņēmuma Estudimoline speciālisti radījuši īpašu urnu, kas ļauj pēc kremācijas no aizgājēja pelniem izaudzēt koku. Lai gan šī ideja varētu šķist itin dīvaina, tā ir arī pozitīva un zaļi domājoša, ļaujot cilvēkam dzīvot ar domu, ka pēc viņa aiziešanas pasaulē būs par vienu koku vairāk [..] Urna filozofiski ir inovatīvs veids, kā nāvi pārvērst atkal par dzīvību un atgriezties pasaulē visdabiskākajā veidā – kā augošam un zaļojošam kokam, atklāj projekta autori.

Delfi.lv, Māja un dārzs, 9. aprīlī

Lai gan apbedīšanas firmu piedāvājums (bet varbūt ne to nosaukumi) liecina par zināmu gara panīkumu, tomēr joprojām var teikt, ka mirstīguma apzināšanās un brīvais tirgus dara cilvēku radošu. Piemēram, kāds Lielbritānijas uzņēmums And Vinyly piedāvā iespēju savus pelnus iespiest vinila platē. Pasūtītājs var izvēlēties jebkādu audio materiālu – savas balss ierakstu vai mūziku – 24 minūšu garumā, kuru nākamās paaudzes varēs klausīties, kad paša pasūtītāja “dzīves platei būs pienākušas beigas”. Ar saukli “Rest in Vinyl” uzņēmuma pārstāvji šo pakalpojumu reklamē kā iespēju iemantot nemirstību. Brīnišķīgi, tomēr tūdaļ arī gribas jautāt, kāpēc šī 3000 mārciņas vērtā nemirstība ir labāka par aizgājēja balss ierakstu diktofonā vai dziesmu apkopojumu datora cietajā diskā? Un, protams, kāpēc to saukt par nemirstību? Iespējams, projekta autori domājuši, ka mirušais cilvēks pelnu veidā ir klāt platē un iemūžinātā balss vai dziesmu izvēle kaut kādā ziņā joprojām saglabā kaut ko no aizgājēja personības.

Tomēr apsvērums par pelniem nešķiet diez ko pārliecinošs, jo ar ko gan viena kremēta cilvēka pelni atšķiras no cita cilvēka kremētiem pelniem? Un kāpēc tieši pelni, nevis, piemēram, putekļi no aizgājēja istabas, kuri noteikti satur viņa mirušās ādas šūnas, vai arī daļas no jebkuras aizgājējam piederējušas lietas? Tāpēc jādomā, ka šis piedāvājums ir pievilcīgs vismaz divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tas ir asprātīgs. Otrkārt, vismaz tai cilvēku daļai, kurai ir īpašas jūtas pret vinila platēm, perspektīva savā ziņā pārtapt par plati varētu patikt jau minēto jūtu dēļ. Citiem vārdiem – šauras nišas produkts.

Bet kā ar iespēju kļūt par “zaļojošu koku”, kas – kā tiek apgalvots – “filozofiski ir inovatīvs veids, kā nāvi pārvērst atkal par dzīvību un atgriezties pasaulē”? (Taisnības labad gan jāsaka, ka norāde uz filozofiju ir Delfu tulkotāju radošās dzirksts pienesums.) No ekoloģijas viedokļa šāds piedāvājums varētu šķist pievilcīgs, jo daudz koku – tas ir labi, vai ne? Turklāt mums tiek piedāvāta izvēle – varam kļūt par cipresi, dižskābardi, ginku, kļavu, osi, priedi vai pat ozolu, kas nu kuram šķiet atbilstošāk. Varētu iebilst, ka izvēle nebūt nav tik plaša, bet, no otras puses, – ja reiz liela daļa līdzpilsoņu iztiek ar divpadsmit zodiaka zīmēm, tad vajadzētu varēt iekļauties arī septiņos kokos. Tomēr ir vismaz divi iemesli, kāpēc pret šādu iespēju ir grūti izturēties nopietni. Pirmkārt, ir acīmredzama nesaskaņa starp solījumu “atgriezties pasaulē visdabiskākajā veidā” un paša pakalpojuma aprakstu. Kāpēc koka izaugšana augsnē, kurā ir kremēta cilvēka pelni, būtu jāuzlūko par jebkā (lai kas tas arī būtu) “atgriešanos” pasaulē vai pārtapšanu no nedzīvā par dzīvo? Ja koks izmanto augsnē atrodamos mikroelementus (nātriju, kāliju, fosforu u.c.), tas nenozīmē, ka šie elementi tāpēc kļūst dzīvi. Turklāt kāpēc šo elementu klātbūtnes dēļ uzskatīt, ka šis koks iegūst kremētās personas identitāti? Pieņemsim, ka ūdenī, ko esmu izmantojis, lai pagatavotu šī rīta kafiju, ir viena molekula, kas kādreiz ir bijusi Sokrata ķermenī, bet vēl kāda cita, kas ir bijusi Napoleona ķermenī. Vai pēc kafijas izdzeršanas es būšu Sokrats? Un, ja Sokrats, tad kāpēc ne Napoleons? Varbūt kaut kādā nozīmē abi reizē? Otrkārt, pavisam neskaidrs ir jautājums, kādā nozīmē kāds koks varētu būt, piemēram, Ivars Neiders? Vai tas būs, piemēram, osis ar Ivara Neidera apziņu? Lai arī daudzi biologi norāda, ka augi nebūt nav tik primitīvi, kā mēs dažkārt mēdzam uzskatīt, ka arī augu gadījumā ir pamats runāt par uzvedību, informācijas apstrādi un noteikta veida kognitīviem procesiem, tomēr piedēvēt kokiem to, ko varētu nosaukt par Ivara Neidera apziņu, ir krietni pārspīlēti. Daudz vieglāk, šķiet, ir pieļaut iespēju, ka Ivars Neiders domā, ka viņš ir osis. Bet tas, protams, ir pavisam cits gadījums. Bet kādā citā veidā osis varētu būt es? Ja šis osis esmu es tāpēc, ka tas izaudzis augsnē, kurā ir bijuši mani kremētie pelni, tad mēs atgriežamies pie līdzīgiem jautājumiem, kas jau nupat tika uzdoti, piemēram, kāpēc es esmu šis osis, bet ne blakus augošā pienene vai rožu krūms? Organisma vai lietas identitāti nenosaka tas, ka to veidojošās molekulas ir bijušas citas lietas vai organisma daļas. Bet teikt, ka osis ir kāda persona, šķiet tikpat bezjēdzīgi kā teikt, ka šī pienene ir rožu krūms, bet tas osis ir šī liepa. Šādos gadījumos valoda ir devusies brīvdienās.

Visbeidzot, varētu arī jautāt – kāpēc kāds varētu vēlēties pārtapt par koku, nevis, piemēram, skaņuplati? Uzreiz nāk prātā divi iemesli. Pirmkārt, lētāk (nieka 75 eiras un pasta izdevumi). Otrkārt, tiesiskās aizsardzības dēļ. Saskaņā ar Latvijas Republikas Krimināllikuma 109. pantu par “Patvaļīgu koku ciršanu un bojāšanu” atsevišķos gadījumos ir paredzēts sods ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.