Nometne B36

Bija jāpaiet ilgam laika, lai Ļeņina pieminekļa iesēdētā vieta transformētos par telpu, kas pauž pilnīgi citu kodu. Globālā postpadomju dekapitācija, kas pēc līdzīga modeļa tika tiražēta, nogāžot visus Ļeņina pieminekļus, atstāja daudz tukšu vietu. Un tukša vieta ir svēta, tādēļ tā ilgi nepaliek tukša. Taču bijušai pieminekļa vietai piemīt teju psihosomatiskas īpatnības – gluži kā cilvēkam, kam amputē locekli, tas nereti turpina sāpēt un sagādā ciešanas, tā arī pieminekļa vieta turpina īdēt un prasās pēc jauna satura. Politiska satura ietekmi vislabāk reducē abstrakcija. Abstrakcija, kas veidota no neorganiskiem materiāliem, ir ideāla. Gluži kā kapos, kur savītušus ziedus nomaina plastmasas dekorācijas, un tad tie ieslīgst aizmirstībā, Ļeņina pieminekļa vietas nozīmi transformēja vecākās paaudzes politiskās tulpes, un pēc tam Holgera Elera veidotais skaitlis astoņsimt, kas deklarēja pilsētas vecuma pārākumu pār jebkuru citu šīs vietas aizpildījumu. Mēbiusa lenta vijās, radīdama asociācijas ar skaitļu virknēm un amerikāņu astronoma un fantasta Armīna Džozefa Deiča stāstu par Bostonas metro, kuram tiek uzbūvēts jauns atzars, kas konstruēts pēc līdzības ar Mēbiusa lentu, un tādēļ tur sāk pazust vilcieni ar visiem pasažieriem.

Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, taču mani nodarbina doma, kas gan atrastos pieminekļa vietā, ja Rīgā tomēr būtu uzbūvēts metro? Vai Mēbiusa lenta, kas redzamā veidā manifestējās tikai sakarā ar pilsētas svētkiem (turklāt vairākās vietās!) spēja remdināt apetīti tikai ar Ļeņina pieminekļa semantiskās nozīmes devalvāciju? Vai varbūt arī Rīgā bija ieplānota vilcienu zušana? Un kāda nozīme ir Ziemassvētku eglei, kas to nomainīja?

Labi, tie tikai tādi nieki, vien šķietamība. Taču minētā pieminekļa apkārtne piesaista. Tā ir kā lamatas, no kurām neizkļūt, vai arī izkļūšana saistīta ar risku. Vai esat kādreiz mēģinājuši iet pa aleju līdz galam? Ja jā, tad taču zināt, ka izejas no turienes nav, gājēju pārejas ir slēgtas, un nokļūt ielas pretējā pusē iespējams, tikai riskējot.

Dienu pirms Gints Gaiķēns sāka badastreiku pretī Ministru Kabineta ēkai, es biju iekļuvis minētajās lamatās. Pārskriet pāri ielai nevajag īpašu drosmi, taču lamatu un ierobežojuma sajūta mani pārņēma tik lielā mērā, ka šo vietu domās salīdzināju ar koncentrācijas nometni, kaut kādu materializējušos substanci, kas aptur un stindzina. Nevis kaut kādas romantiskās pilsētas šausmiņas, bet pretīga stinguma sajūta.

Nākamajā dienā sākās badastreiks, un nejutos pārsteigts, ka streikošanas vieta izvēlēta tieši šeit. Nevis administratīvo iestāžu dēļ, bet lamatu dēļ, Mēbiusa lentas un vēl nezudušo metro vagonu dēļ. Kaut kādu sasodītu un nesaprotamu skaitļu un sajūtu dēļ. Tāpēc, ka neviens īsti nezina, kāpēc.

Šis stāsts ir vairāk par vietu, nevis cilvēkiem. Taču pēdējos nevar nepieminēt, jo, pirmkārt, viņi ir, un, otrkārt, viņu nozīme pēdējo dienu notikumu norisē ir simboliska.

Es ieminējos dažiem draugiem, ka laikam ir pienācis īstais laiks dzīvot teltī. Un tiešām, jau nākamās dienas vakarā viņi, bruņojušies ar teltīm un paklājiņiem devās apmesties uz šauras asfalta strēmeles liepu alejā. Teltis nedrīkst celt zālājā, jo tas būtu Rīgas domes noteikumu pārkāpums, un varbūt, ka tās nedrīkst celt arī uz asfalta, jo policisti izrakstīja viņiem dzeltenu protokolu par neatļautu būvniecību. Taču viņi vienalga tās uzcēla un sāka tur dzīvot.

Es devos pie teltīm ik vakaru, kamēr tur kāds bija. Prātus bija pārņēmis nemiers. Mēs likāmies sev kā Duracell baterijas, kas vienā korpusā apvieno pozitīvo un negatīvo lādiņu. Vakara gaitas iedvesmoja Duracell zaķītis, kas spēj pārvarēt visus šķēršļus, kas nepagurst, nepaliek nodegušajā mežā, un sasniedz grāvi ar veldzējošo ūdeni. Ja uzņēmums, kas ražo šīs baterijas, zinātu, kas notiek mūsu galvās, tas nekavējoties piešķirtu mums baterijas līdz mūža galam un vēl uz dažām dienām.

Teltī dzīvot ir jauki. Mazāk jauki ir to darīt aukstumā, taču, ja cilvēks ir atbilstoši saģērbies, mitināties uz ielas ir patīkami. Protestētāji piepildīja aleju kā mūsdienu nomadi. Paklājiņi, segas, plēves, daudz segu un daudz paklājiņu. Dažādu iemeslu dēļ nepaliku tur pa nakti gulēt, kaut gan bieži uzturējos pietiekami ilgi, lai kāds varētu sākt turēt mani aizdomās, ka tur tiešām mitinos. Kompānija kļuva jo dienas, jo raibāka. Tur bija politiskie protestētāji, bezpajumtnieki, cilvēki, kas zaudējuši darbu un/vai mitekli, uzņēmējs, musulmaņu kopienas pārstāvji, pulcējās atbalstītāji un kritiķi. Vakaros reizēm nāca izkauties dzērāji. Daži kaismīgi aicināja izvirzīt prasības, bet citi teica, ka jebkādas prasības ir liekas. Pietiek vienkārši tur atrasties, un tas jau ir daudz.

Ugunskura sākumā nebija. Doma par ugunskuru uz asfalta kairināja iztēli, taču nevienam nebija drosmes to iekurināt. Asfalts izkustu. Policija dusmotos. Dūmus varētu viegli pamanīt. Galu galā, visi skaidri zināja, ka tiek vēroti. Kādu dienu, kad protestētājs Genādijs pakrita ar seju uz asfalta, jo apzināti nebija ēdis un dzēris, ātrā palīdzība ieradās minūtes laikā, un mašīnā sēdēja arī operators ar iespaidīgu kameru. Taču tad nez no kurienes uzradās spainis. Un zari, laikam no tuvējā parka, vai arī kaut kādi parastie zari no nekurienes. Un avīzes. Un tad zari tikai aizdedzināti. Spainis izkausēja sniegu, atstādams apļus, kas atgādināja citplanētiešu kuģa nosēšanās vietu. Un tad kāds atveda milzīgu dzelzs bļodu apmēram metra diametrā, tai bija trīs kājas. Priekšmets vizuāli atgādināja seno izraēliešu tempļa ogļu pannu vai Delfu Pītijas troni. Dūmu mākonis kā dievišķu klātbūtni vēstījošs luksofors pacēlās pār nometni pretī Brīvības ielas 36. namam. Ogles ar katru dienu kvēloja arvien stiprāk, dūmi cēlās augstāk, un šķita, ka sācies neonomadisma laikmets, un ar katru dienu telšu nometne pletīsies plašāka.

Taču visi bija aizmirsuši par Mēbiusa lentas lamatām. Telšu nometni nesagrāva aukstums, tai nekaitēja arī kaut kādu iedomāti svarīgu prasību trūkums. Galu galā, vēlēdamies pārliecināties par tās legālumu pilsētas infrastruktūras kontekstā, es kādu dienu saviem draugiem nosūtīju vēstules, kā adresātu norādīdams viņu pilnos vārdus, adresi Brīvības ielā 36, kā arī telts numurus. Vēstules pienāca, tiesa, kāds bija tās atplēsis un lasījis. Droši vien nebija neko zinājis par rabi Geršoma jau 11. gadsimtā formulēto aizliegumu lasīt svešu privāto saraksti.

Lamatas izrādījās stipras. Tās atnāca kā slimības, aukstums, sniegs, apsaldētas kājas un panīkums. Lamatas atnāca kā strīdi un augstprātība. Tās atnāca jaunu politisku censoņu izskatā, kas centās iemantot slavu piepulcējoties nomadiem. Tās izskanēja garāmbraucošo mašīnu skaņas signālos (kādēļ, signalizējot atbalstam, šoferi imitē sporta sacīkstēs iecienītu ritmu?).

Parastos nomadus no iesildītās vietas pamazām izspieda politiskie nomadi. Man vienmēr ir šķitis, ka politiska noteiktība ir saistīta ar kaut kādu apzinātu prāta aptumšošanu. Šim izteikumam nav vērtējoša satura, tā ir tikai konstatācija. Tas nav ne labi, ne slikti. Taču nomadi to nevar atļauties. Teltis pilsētas vidē ir drīzāk garīga struktūra, un te neiederas konkrētība. Lai arī kāds par to var nicīgi pasmīkņāt, taču man šķiet, ka burtnīcu lapu lūgšanu karodziņiem, kas balo uz veļa auklas, ir lielāka nozīme nekā partiju programmām un tā dēvētajiem praktiskajiem risinājumiem. Tie kliedz, aicina un atgādina par esamības daudzpusību, kamēr administratīva un politiska rīcība ir tikai imitācija un simulakrs.

Bezpajumtnieks kapucē ar suni griežas Vita dejā pie planetārija ne jau tādēļ, ka ir traks, ko apliecina arī dāsni uzrādītā invalīda apliecība, bet gan tāpēc, ka viņš ir pilsētas esamības ass. Ļeņina pieminekli Mēbiusa lenta spēj aprīt, taču pret viņu tā aplauž ilkņus, tās zobi sadrūp, tā samaitājas un sapūst.

Nevēlos idealizēt vai pats izlikties traks. Protestētāju teltis atrodas arī pie ASV valdības mājas. Turpat telšu nometnē kāds viszinīgs garāmgājējs nicīgi izteicās, ka tur kaut kādi dzīves pabērni prasot mieru visā pasaulē. Interesanti, kas tur slikts? Vai labāk būtu, ja viņi prasītu kaut ko mazāk? Ja kaut ko prasa, ir jāprasa daudz.

Es, piemēram, labprāt pievienojos prasībai par mieru visā pasaulē, taču gribētos arī kaut ko konkrētāku. Kaut vai, lai man atļauj iekārtot dzīvokli tajā telpā, kas atrodas Brīvības pieminekļa iekšienē. Tā vienmēr šķitusi tāda jauka vieta.

Nav šaubu, ka nomadu dzīve beigsies visai drīz, vismaz līdz siltākam laikam, kad kāds varbūt atsāks politisku vai nepolitisku protestu. Nometne Brīvības 36 ir daudzus paguvusi nokaitināt – politiķiem tā ir kā dadzis acī par nepadarīto sociālajā jomā, medijiem tā patīk, jo ir par ko veidot ziņas, dažāda ranga eksperti to piemin kā demokrātijas paraugu (redzi, pie mums drīkst protestēt, tātad viss ir kārtībā) un indikatoru kaut kādai valdības attieksmei nezin pret ko. Vidējais latvietis ir saīdzis, ka kāds vienkārši apmetas teltī un nekur nestrādā.

Taču tas viss ir nieks. Mana telts ir galvā, un ticu, ka arī daudziem citiem galvā saceltas neskaitāmas teltis. Neaprēķināmas telšu miriādes. Telšu zvaigznāji un telšu galaktikas. Un tās atrodas smalkā un netveramā pilsētas struktūrā, tīklojumā, ko nevar izrēķināt pēc kartes, nosakot koordinātas vai savelkot shematiskus apļus. Visums un izplatījums ir telts. Ciltstēvs Ābrahāms pleta savas teltis Kanaānas zemē, un es pletīšu telti, kur un kad man gribēsies. Viss.