Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Latvijas Intelektuālās attīstības fonda vadītājs Zuarguss Kalnciema kvartālā vadīs lekciju “Ieslēdz pozitīvisma spēku”, kurā piedāvās augsta emocionālā intelekta metodes attiecībām. Vai zināji, ka pozitīvisms burtiski “ieslēdz” tavas smadzenes domāšanai, bet negatīvas sajūtas tās degradē? Pozitīvisms palielina iespēju realizēt savus projektus un mazāk slimot, bet pesimisms ne tikai mazina mūsu darba spējas, bet arī pasliktina veselības stāvokli. [..] Lekcija Kalnciema kvartālā būs ievads pavisam jaunam 5 nedēļas ilgam mācību kursam “Ieslēdz pozitīvisma spēku”.
Facebook publicēts sludinājums par 2016. gada 31. martā Rīgā, Kalnciema ielas kvartālā, paredzētu pasākumu.
“Šodien jūtos mazliet nobijies,
Nesaprotu, kas tad tas,
Manā sejā smaidiņš iezadzies,
Vai tik tās nav lamatas.
Esmu arī nedaudz priecīgs es,
Šodien ārā saule spīd,
Un man liekas, visa pasaule
Kā gaisa balons pretī man smīn.
Kaut kas manī pēkšņi mainījies,
Jūtos es no visa brīvs,
Un es saku pašam sev –
ESI VIENMĒR POZITĪVS!”
Jānis Stībelis, dziesma “Pozitīvs”
Lai kā man riebtos daudzās dažādās variācijās tiražētā, neskaitāmās PowerPoint prezentācijās redzētā un publiskās runās kā nez kāda no augšas nākusi atklāsme atkārtotā “gudrība” jeb “patiesība” par divu veidu cilvēkiem, kas vienu un to pašu glāzi spējot uzskatīt vai nu par pustukšu, vai par puspilnu, sevi allaž esmu pieskaitījis pie tiem otrajiem (varat, protams, man neticēt, bet frāze par glāzēm no televizora atskanēja tieši šīs rindkopas rakstīšanas brīdī). Kopš skolas sākuma laikiem man laiku pa laikam gadījies draugu vidū izpelnīties pārmetumus par to, ka man, lūk, patīkot “tikai bēdīga mūzika”. Mājas ballītēs man ne reizi vien ir bijuši jāuzklausa mudinājumi atskaņot kaut ko “dzīvi apliecinošāku” jeb jautrāku. Arī daudzās citās situācijās ir bijis jāsaskaras ar ārējiem aicinājumiem paraudzīties uz dzīvi “no saulainās” puses, katram mākonītim saskatīt “sudraba maliņu”, nelikties ne zinis par pīrāga nabaga apdegušajiem galiem un maizes rieciena “rūgto garoziņu” utt. Itin kā visi šie aicinātāji labi nezinātu, ka “cerība ir muļķa mierinājums”, “tev ir tikai paziņas, bet draugu nav” un “tālāk par kapu jau neaizskriesi” – šāda veida “dzīves patiesību” lietojums skolas sacerējumā man reiz sagādāja pat vairākus nepatīkamus mirkļus. Un tas nekas, ka pats sevi es uzskatu par optimistu, jo, no malas raugoties, varbūt tā ne vienmēr un ne visiem šķiet – līdzīgi kā vācu rakstnieka Heinriha Bella stāstā “Mana skumjā seja”, kura varonim vienā laidā bija apkārtējiem jātaisnojas par savu skābo ģīmi.
Taču, lai kā man gribētos it visiem “dāvāt otro iespēju” un visu skatīt “rožainā gaismā”, aicinājums kaut kā mehāniski “ieslēgt” pozitīvas domāšanas spēku manās acīs šķiet ne vien aizdomīgs, bet varbūt pat apziņu šķeļošs un bīstams. Droši vien arī tāpēc, ka vārdiem “pozitīvisms” un “pozitīvs” ziņu un publisko komentāru uzburtajā telpā nu jau nepavisam vairs nav pozitīvas pieskaņas. Pievērsiet uzmanību, kāda parasti ir bijusi žurnālistu un visu citu reakcija uz daža laba valsts vai pašvaldības politiķa iepīkstēšanos par to, ka masu saziņas līdzekļi to vien dara kā tiražē dažādas nebūšanas un nepatikšanas, un lietderīgāk gan būtu izplatīt vairāk labu ziņu (nevis visu “nolikt” un vairot “negācijas”, ar to bieži vien saprotot arī vienkārši kritiski racionālu skatījumu uz visapkārt notiekošo jeb to, ko angļu valodā mēdz apzīmēt ar “with a grain of salt”). Ja esat kāda nebūt amatpersona, pamēģiniet ko tādu ierosināt pats vai pati! Un kur tad vēl tā dēvētās “pozitīvisma kampaņas”, ar kurām pirms pāris vēlēšanām reklāmu taisītāji un dvēseļu inženieri, kā noprotams, bija centušies manipulēt ar vēlētāju allaž apzinīgajiem un spriestspējīgajiem prātiem. Vai pēc visa šī kāds vēl varētu gribēt ieslēgt sevī “pozitīvisma spēku”?
Līdz ar to kā bezmaz vienīgais un neitrāli pieņemamais vārda “pozitīvs” lietojums manā prātā bija palicis tas, kas kā pirmā un galvenā nozīme minēta gan internetā pieejamajā “Latviešu va-lodas tēzaurā”, gan jau agrāk publicētās latviešu valodas svešvārdu vārdnīcās: “No negatīva iegūtais redzamais attēls, parasti uz fotopapīra, fotoplates vai fotofilmas, kurā melno un balto krāsu laukumu izvietojums atbilst oriģinālam (melnbaltajā fotogrāfijā) vai kurā redzamās krāsas atbilst oriģināla krāsām (krāsainajā fotogrāfijā); fotoplate vai fotofilma, uz kuras ir iegūts šāds attēls.”
Šaubos gan, vai izsludinātajos kursos Latvijas Intelektuālās attīstības fonda vadītājs Zuarguss (iepriekš pazīstams kā televīzijā bieži redzamais un jau tad visai dzīvespriecīgais Viesturs Dūle) saviem lekciju apmeklētājiem un mums, visiem pārējiem, grasās parādīt kaut kādas realitātei atbilstošākas attiecības starp melnajiem un baltajiem laukumiem. Tāpat neesmu drošs, vai šādam pozitīvisma krusta gājienam varētu būt jelkāda saistība ar pozitīvismu un loģisko pozitīvismu filozofijā vai pozitīvajām tiesībām tiesību zinātnē, jo nedz vienā, nedz otrā jomā līdz šim neesmu manījis nekādus apsolījumus, piemēram, “mazāk slimot”. Ar kritiski kaulainu aci šo sludinājumu vēlreiz pārlasot un mēģinot izprast vārdu “pozitīvs” un “pozitīvisms” to mulsinoši dažādajos lietojumos, visbeidzot nonācu pie kāda interesanta vērojuma.
Kā lasāms kurā katrā etimoloģijas vārdnīcā, daudzās valodās vai tepat Salacgrīvā jau kuro gadu notiekošā starptautiskā popmūzikas festivāla nosaukumā sastopamajam vārdam “positivus” ir latīņu cilme, un proti – tas darināts no darbības vārda “ponere” atvasinātā “posit” (burtiski – “nolikts”, “nolikts vietā” jeb “pie vietas”, līdzīgi kā tās lipīgās, dažādās krasās un izmēros izgatavotās “post-it” lapiņas).
Pēc tam jau izlasīju, ka visas šīs “nolikšanas” pamatā bijusi romiešu likumdošana, kur ar “positivus” apzīmēti likumi, kas jau tikuši “nolikti pie vietas”, atstumti “malā”, proti – pret šiem likumiem vairs nevienam nav bijis iebildumu, un tie bija jāuzskata par pašsaprotamiem un visu pieņemtiem, gluži kā Saeimas trešajā lasījumā apstiprinātiem un Valsts prezidenta izsludinātiem Krimināllikuma grozījumiem. Līdz ar to varētu teikt, ka it viss, ko mums patīk uzskatīt par likumiem, ir kaut kādā nozīmē pozitīvs. Angļu valodā “pozitīvs” šādā nozīmē tiek lietots kā apliecinājums gan slimības diagnozes gadījumā (piemēram, “HIV pozitīvs”, tātad – kaut kādā ziņā nolikts, apstiprināts, ar analīžu rezultātiem pierādīts un neapšaubāms), gan arī ikdienišķā saziņā, kur ar “Positive!” runātājs var paust jebkādas situācijas apstiprinošu apzīmējumu.
Šādā – un, kā man šķiet, vienīgajā nopietnajā – nozīmē paraugoties uz runām par kādu pozitīvismu, man interesants šķiet viens vienīgs jautājums – kā gan spēja paraudzīties uz sevi un sev apkārt notiekošā stāvokli “pozitīvi” vai “negatīvi” varētu spēt iespaidot paša dzīves gājumu – ar šo paraudzīšanos un gājumu saprotot tik šķietami pašsaprotamu padarīšanu kā atrašanos savā vietā un savā laikā un šīs atrašanās apzināšanos. Proti, kas varētu būt labākā recepte, lai es, dzīvodams te savā nodabā un ikdienas rūpēs un raizēs, ik mirkli varētu sajusties kā “nolikts” jeb “pozitīvs” iepretī visai plašajai un nekur nekāda likteņa nenoliktajai neesamībai vai “mūžībai”, tomēr labi apzinādamies, ka gaidāmais iznākums allaž būs viens un tas pats. Var jau būt, ka ir cilvēki, kas tic, ka šādu apzināšanos var īpaši uztrenēt kaut kāds ieslēdzams “pozitīvisma spēks”, tomēr, pat būdams pozitīvi noskaņots optimists, es gribu paturēt tiesības tik vienkāršu recepti apšaubīt, jo man tomēr gribas cerēt, ka cilvēka apziņas līmenis kaut nedaudz atšķiras, piemēram, no kaķa, kurš ikreiz, kad tiek atvērtas ārdurvis, uzskata, ka aiz tām pavērsies pilnīgi cita un savā vietā labi nolikta, gardiem medījumiem pilna un vispār pozitīva pasaule ar citu klimatu, laika apstākļiem, fizikas likumiem, floru un faunu nekā pirms piecām minūtēm, stundas, dienas un vispār līdz šim.