No diskriminācijas uz diskrimināciju

Sociologi mēdz teikt, ka sabiedrībā dominējošos stereotipus nevar sagraut, tos var vienīgi aizstāt ar citiem stereotipiem. Ja “Rīgas praida” un citu liberālo strāvojumu rezultātā “Latvijas sabiedrībā valdošā homofobija, antisemītisms un rasisms” tiks aizvietota ar iecietību un sapratni, tad vienu klišeju vietā būs nākušas citas. Taču galvenais – varētu iebilst – ir noskaņojuma maiņas izraisītās sekas iepriekš diskriminēto cilvēku dzīvēs.

Akcijas rīkotāji ir pārliecināti, ka homoseksuāļu diskriminācijas novēršana Latvijā ir neizbēgama, ņemot vērā mūsu valsts izvēlēto eiropeisko attīstības ceļu. Paredzētā citu valstu geju tiesību aktīvistu un pat Eiropas Parlamenta deputātu klātbūtne “Rīgas praidā 2006” ir mēģinājums norādīt Latvijas politiķiem, ka attīstītajās Rietumvalstīs pilsētu mēri un valsts varas pārstāvji nereti soļo šādu gājienu priekšgalā, lai paustu solidaritāti. Tiek radīts iespaids, ka homoseksualitāte Latvijas sabiedrībai būs morāli un juridiski jāpieņem, tāpat kā privātīpašums, brīvais tirgus, parlamentārisms, korupcijas izskaušana, profesionāla armija un eiro ieviešana – citiem vārdiem sakot, viss, kas lielā mērā saistās ar deviņdesmito gadu sākumā valsts izvēlēto rietumniecisko un liberālo attīstības ceļu, kuru simbolizē iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

“Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” tā Latvijas Pirmās partijas kongresā 2006. gada maijā izteicās Saeimas deputāts Dainis Turlais. Vārda “pidars” lietojums – nav šaubu – ir mēģinājums aizskart pretējās grupas dalībniekus. Pie tam, tiek izmantota ne tikai vārdam “pidars” pašam par sevi piemītošā nievājošā nozīme – runātājs cenšas gejus vienādot ar (citām) sabiedrības pagrimušajām grupām un pozicionēt sevi kā cīnītāju pret pagrimušajiem, atšķirīgajiem, problēmu cēloni. No homoseksuālisma vēstures viedokļa Turlais ir Latvijā pirmais, kura aicinājums gan pēc satura, gan pēc dedzības ir ieturēts “Straight Pride” jeb “pareizi orientēto” cilvēku kustības garā. Šī kustība Rietumu pasaulē radās ar mērķi pasargāt heteroseksuālās kultūras vērtības. Arī kristīgās konfesijas un jauno reliģisko kustību līderi, kas parakstīja memorandu ģimenes vērtību aizsardzībai – piemēram, sektas “Jaunā paaudze” līderis Ļedjājevs un katoļu kardināts Pujats – skaidri runāja par kara pieteikšanu homoseksualitātes grēkam, jo citādi “mēs izmirsim kā mamuti”.

Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta “līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus “laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi. Savukārt homoseksuāļu cīņa par savām tiesībām ir visai neaktīva. Latvijā nav izmantota pasaulē sevi pierādījusi metode – sabiedrībā pazīstamu geju un lesbiešu atmaskošana bez viņu piekrišanas. Nav ne homoseksuāļu partijas, ne plašu ievērību guvušu žurnālu, radio un avīžu. Trūkst atbrīvošanās simbolu – tādu kā vilciena, no kura pirmās klases izsēdināja iezemieti Mahatmu Gandiju, vai autobusa, kurā vietu baltajam cilvēkam atteicās dot melnādainā Roza Parksa. Neviens neprotestē, piemēram, pret “Panorāmas” ziņām, kurās sižetu par Nīderlandes Pedofilu partijas dibināšanu turpināja diktores izteikums, ka “tikmēr notiek gatavošanās Rīgas praidam”. Vienīgo cīņas instrumentu – praidu – grūti nosaukt par ļoti radošu. Tā rīkotājivarētu ņemt vērā lokālas īpatnības, piemēram, latviešu muzikālo kultūru. Ja “Rīgas praids”tiktu sāktsar “Dievs, svētī Latviju!” un turpinājums tiktu veidots Dziesmu un deju svētku gājienam līdzīgā formā – ar dziesmām (arī tematiskām – “Zilais putniņš”, “Zilie lini”, “Mūžam zili ir Latvijas kalni”u.c.) un dejām – domājams, Latvijas sabiedrības simpātijas pret homoseksuāļiem pieaugtu.

Homoseksuālā kultūra pasaulē rosina diskusiju par atšķirību starp “formālu” attieksmi un homoseksualitātes atzīšanu “pēc būtības”. Piemēram, par šādu tēmu: ja heteroseksuālam vīrietim ir labvēlīga attieksme pret divām glītām lesbietēm, tad viņš tās varbūt var uzlūkot kā heteroseksuālas iekāres objektus. Šāds uzskats patiesībā ir visgalējākais sieviešu diskriminācijas akts, jo, pirmkārt, sieviete tiek reducēta līdz viņa vēlmju adresātam un, otrkārt, netiek pieļauta doma par uzticīgu attiecību pastāvēšanu starp abām lesbietēm. Tāpat var diskutēt, kā vērtēt asprātību izteikšanu homoseksuālisma kontekstā – piemēram, Rīgā ir ieviesies jauns eifēmisms vēlmei nodibināt heteroseksuālus kontaktus – aicinājums skan: “Nodosim praida ideālus!”

Visumā, šķiet, ir pamats izteikt piesardzīgu hipotēzi, ka tiesību piešķiršana homoseksuāļiem Latvijā ir neizbēgama daudzu, arī iepriekš minēto iemeslu dēļ. Taču problēmas, kā rāda pasaules pieredze, ar to nebeigsies. Homoseksuāļu diskriminācijas novēršana noved pie jaunas diskriminācijas. To var ilustrēt ar piemēru. Nāk jums pretim pa ielu divi rokās sadevušies jaunekļi. Visdrīzāk jūs nodomāsit – re, kur divi geji, kaut gan tikpat labi ir iespējams, ka viens no viņiem vai abi ir biseksuāli orientēti. Biseksualitātes problēma ir visai plaši tematizēta gan “augstajā”, gan “zemajā” kultūrā – no Albertīnes, kuras pakāpeniski izgaismotie lesbiskie sānsoļi izraisa stāstnieka ciešanas romānā “Zudušo laiku meklējot” (viņas pirmtēls gan esot bijis Marsela Prusta homoseksuālais šoferis, taču grāmatā to nav iespējams atšifrēt), līdz nesenajai filmai “Kuprainais kalns”, kurabi geji ir precējušies ar visai ļaunām sievietēm. Biseksuāļi nepatīk ne homoseksuāļiem, ne heteroseksuāļiem. Tie ar savu nenoteiktību grauj homoseksuāļu premisu, ka seksualitāte ir iedzimta un nav maināma. Savukārt heteroseksuāļi bieži biseksuāļus jauc ar vienkārši homoseksuāļiem vai uzskata par vēl izvirtušākiem. Tādēļ iespējams, ka homoseksuāļi un heteroseksuāļi kādreiz vienosies savā nepatikā pret biseksuāļiem, līdzīgi kā katoļu kardināls ar sektantu pret gejiem.