No apakšas nāk skumjas

Rīgas Laiks: Sakiet, kura no četrām māsām romānā esat jūs pati?

Majgula Akselsone: Patiesībā neviena un visas. Taču, ja man būtu jāizvēlas viena, laikam tā būtu Dezirē, pati Aprīļa Ragana.

RL: Viņa ir gandrīz bezķermeniska, kā tāds neoplatoniķis. Vai ķermenis jums šķiet problēma? Varbūt, ja mums būtu tikai prāts, tas nemaz nebūtu tik slikti.

Akselsone: Kad es rakstīju Aprīļa raganu, manai māsai bija smadzeņu audzējs un viņa kļuva par invalīdi, tajā pašā laikā manam tēvam bija Alcheimera slimība. Tā ka ķermeņa problēma tolaik man bija ļoti nozīmīga.

RL: Vai par māsu un tēvu rūpējāties jūs?

Akselsone: Nē, māsas vīrs rūpējās par viņu, māte par tēvu. Tas ir milzīgs pārdzīvojums, kas saasina daudzus jautājumus — par invaliditāti, par to, ko nozīmē būt tādam, kam vairs nav pieejama valoda — tieši to viņi abi zaudēja, kā tēvs, tā māsa. Nevarēt runāt, nevarēt izpausties un, protams, bezspēcība, kas nāk tam līdzi — tas laikam arī bija impulss manai grāmatai. Es viņas stāvoklī nesaskatu nekādu ideālu — tas vienkārši ir stāvoklis, kurā cilvēkiem gadās nonākt, un mums pārējiem kaut kā jāmēģina saprast, kas ar šiem cilvēkiem notiek.

RL: Bet vai tad tā nav vienmēr? Proti, nav svarīgi, vai cilvēkam ir vai nav valoda, mēs tik un tā nevaram cits citu saprast. Vai jūs uzskatāt, ka valoda ir savstarpējas saprašanas instruments?

Akselsone: Jā, protams, tas ir viens no instrumentiem, kas palīdz mums citam citu saprast. Man, kā jebkuram rakstošam cilvēkam, tas ir ārkārtīgi svarīgs instruments. Protams, ir citi saziņas paņēmieni, taču šis ir vissvarīgākais.

RL: Cilvēki bez valodas, bez kājām… vai, jūsuprāt, viņi ir tieši tādi paši kā mēs, kam ir kājas, acis, valoda?

Akselsone: Protams. Iekšpusē emocijas ir tieši tās pašas. Bet no otras puses, cilvēkiem ar kādu fizisku vainu piemīt īpašas zināšanas, kādu mums nav. Viņiem ir pieredze, kāda mums nav bijusi, un situācija, kādā viņi atrodas, izvirza priekšplānā daudzus jautājumus. Piemēram, atrodoties fakta priekšā, ka šajā dzīvē nekad nestaigāsi, nekad nevarēsi izteikties, nekad neredzēsi, rodas dažādi reliģiskas un eksistenciālas dabas jautājumi. Un tas, protams, liek skatīties uz pasauli ar citām acīm.

RL: Vai esat redzējusi Buņuela filmu Viridiana? Viridiana ir jauna mūķene; zināmā situācijā viņa nonāk kopā ar kādu duci invalīdu, un notiek sava veida dzīres, kuru laikā viņi apdzeras un mēģina jauno sievieti izvarot. Ideja, manuprāt, tāda, ka mēs nevaram iedomāties pasauli no cita redzes leņķa, ka mēs to pārprotam...

Akselsone: Jā, protams, bet tā ir viegla izeja no nepieciešamības iejusties cita ādā. Protams, vienmēr var apgalvot, ka ir neiespējami saprast, kā jūtas invalīds vai cilvēks no citas kultūras, no citas valodas. No otras puses, tikpat pamatots kā šis apgalvojums ir apgalvojums, ka nav iespējams saprast arī pašam sevi, jo mūsos sadzīvo dažādi redzes leņķi. Bet tur jau nevar apstāties, jo ja tā, tad iznāk, ka ir tikai pilnīga vientulība, ka katrs cilvēks ir sala. Tas būtu diezgan šausmīgi, jo tad jau mums nebūtu ne literatūras, ne kā cita...

RL: Kāpēc ne? Kāds filozofs teicis, ka vientuļam cilvēkam nevar nebūt draugu, citiem vārdiem, ka tikai vientuļam cilvēkam draugi var būt pa īstam. Kad lasīju jūsu grāmatu, man bija jādomā par Bergmana filmu Kliedzieni un čuksti. Arī jūsu grāmatā visām māsām dzīve ir kaut kur pagātnē, tagad viņas ir pilnīgi mirušas, bez jebkādām iespējām. Tikai invalīde, Dezirē, ir pa īstam dzīva un arī pēc nāves skatās uz pasauli — teiksim, ar putna acīm... Pasaule jau ir iepriekš sakārtota, savā ziņā — mirusi. Vai jūs varat pateikt, kur ir dzīvība?

Akselsone: Neesmu pārliecināta, vai visas šīs trīs sievietes un viņu stāsti, vai tas ir kas dzīvs, vai viņas nav vienkārši Aprīļa Raganas spilgtā iztēle. Viņas var aplūkot kā viena cilvēka trīs aspektus: Kristīna ir superego, Mārgareta — ego un Brigita — id [1. Id, ego, superego — termini no psihoanalīzes arsenāla, ar aptuveno nozīmi — bezapziņa, es, apziņa (red.).]. Interpretācija ir lasītāja ziņā, es vienkārši pasniedzu šo stāstu — mēģināt to saprast ir lasītāja darbs.

RL: Gadījās, ka es noskatījos filmu ar nosaukumu Dieva pilsēta — par mazu ciematiņu, kur visa vara ir šaujamajiem bruņotu jaunu puišu rokās, un stāsta beigās pāri palikuši tikai septiņgadīgi vai deviņgadīgi bērni ar šaujamajiem. No tās filmas izriet, ka vara ir kaislība. Kad no Dieva pilsētas viedokļa domāju par Zviedriju, es nevaru saskatīt, kur tur ir Dievs.

Akselsone: Taisnība, Zviedrija ir viena no vissekularizētākajām kultūrām pasaulē. Manā grāmatā Dezirē par doktoru Hubertsonu saka, ka līdzīgi vairumam zviedru vīriešu viņš cieš no teofobijas, viņam ir bail par Dievu pat runāt. Tagad tas sāk mazliet mainīties, cilvēki vairāk par to runā, bet vispār Zviedrija ir zeme, kur par Dievu nemēdz runāt.

RL: Bet kur ir Dievs?

Akselsone: Nu, Zviedrijā Dievs ir katra privāta lieta, tātad laikam jau kaut kur cilvēkā iekšā. Es pati arī neesmu reliģioza un lāgā nevaru par šiem jautājumiem izteikties.

RL: Vai jūs ticat, ka ir vēl kāda dzīve?

Akselsone: Baidos, ka nē. Es ticu tam, par ko runā Aprīļa ragana, ka matērija un enerģija Visumā ir nezūdoši lielumi, un mēs esam te bijuši kopš Lielā sprādziena un turpināsimies, kamēr vien pastāvēs Visums — tikai neapzinātā veidā.

RL: Vai Zviedrija ir garlaicīga zeme?

Akselsone: Nē, nav vis (smejas). To jautā visi. Ilgu laiku mūs uzskatīja par garlaicīgiem tāpēc, ka viss bija tik sakārtots. Bet tā vairs nav. Man šķiet, mums ir citāda pieeja vēsturei, nekā citām valstīm; proti, veselus divsimt gadus mēs neesam pieredzējuši karu, un tas, protams, ir ārkārtīgi labi, taču pret savu vēsturi mums ir ļoti kaislīga attieksme.

RL: Kas Zviedrijā ir interesants?

Akselsone: Pie mums notiek tādas pašas pārmaiņas kā lielākajā daļā Eiropas — mēs kļūstam par kaut ko citu, par ko eiropeiskāku, tikai Zviedrija Eiropas procesos iesaistās visai negribīgi. Pēdējo desmit gadu laikā pie mums piedzīvotas rasisma izpausmes, kas neapstiprina to paštēlu, kāds mums iesakņojies, ka Zviedrija ir demokrātijas paradīze, ļoti toleranta zeme. Tas viss, izrādās, nav taisnība.

RL: Kas jūs interesē šobrīd?

Akselsone: Mani interesē mans darbs, es mēģinu uzlabot to, kā rakstu, mēģinu iedziļināties, proti, saprast. Taču problēma tā, ka tad, kad nokļūsti pavisam dziļi, viss it kā izšķīst un vārdi vairs nav pieejami, vispār nav iespējams neko pateikt.

RL: Ko nozīmē iedziļināties rakstot?

Akselsone: Es tam biju tuvu Aprīļa Raganā, runājot par to, ka mūsos visos ir ieslēptas iespējas, izvēle attiekties pret dzīvi tādā vai citādā veidā. Tas ir tas, pie kā strādāju joprojām. Esmu daudz rakstījusi par bezspēcību, bet man gribētos aplūkot to, kas no ārpuses izskatās pēc varas, ielūkoties tajā un saprast, kas tas īsti ir.

RL: Sakiet lūdzu, kā pēc Marsela Prusta vēl vispār iespējams rakstīt?

Akselsone: (smejas) Jau 19. gadsimtā vairākkārt tika izziņota romāna nāve, taču tas joprojām dzīvo un, manuprāt, dzīvos vienmēr, jo cilvēkiem vienkārši ir vajadzība stāstīt stāstus.

RL: Ja nemaldos, Prusts meklēja mierinājumu savai dvēselei, tātad viņa mērķis bija ar rakstīšanas palīdzību izdarīt kaut ko ar sevi pašu. Kā tas ir jums?

Akselsone: Es esmu lasījusi par Prustu, ka viņš sāka izšķīst, viņš nokļuva pārāk dziļi. Es sevi nemēģinu glābt, pestīšanu nemeklēju, es vienkārši mēģinu saprast savu dzīvi, savu zemi un pasauli, kurā dzīvoju.

RL: Prustam šķita ļoti svarīgi saprast notikumus, kas sniedz sava veida prieka sajūtu. Viņš nesaprata, kas īsti tie par notikumiem, taču saprata, ka dzīvē pastāv likumi, kas viņam nav zināmi. Viņam šķita, ka tad, ja viņš sapratīs, kas tajās reizēs noticis, viņš sapratīs visu. Vai jūs varat minēt kādu šādu notikumu?

Akselsone: Visa mana dzīve. Es gribētu zināt, no kurienes nāk skumjas. Kāds zviedru psihoanalītiķis, kas daudz rakstījis par literatūru, saka, ka katram rakstniekam svarīgi paturēt vaļā durvis uz savu depresijas telpu, uz telpu, kur mīt skumjas. Tas ir tiesa, taču vienmēr pastāv briesmas, ka rakstnieks tur arī paliks, tāpēc svarīgi no turienes arī iziet, baudīt pasauli un dzīvi... Rakstniekam jāspēj novērtēt sava pieredze, jāsamierinās ar iekšējiem konfliktiem, jo tie dod enerģiju rakstīšanai.

RL: Ja jau par psihoanalīzi, tad — kas ir Zviedrijas trauma?

Akselsone: Zviedrijas trauma ir tā, ka, izrādās, mums par sevi bijis iedomāts priekšstats un tagad mēs mēģinām radīt jaunu priekšstatu, kas būtu patiess. Tas ir ļoti svarīgs darbs arī katram atsevišķam cilvēkam.

RL: Vienīgie priekšstati, kas man ir par Zviedriju, gūti no hokeja un divām filmām — vienas režisors ir zviedrs Bergmans, otras — krievs Tarkovskis. Vai jūs piekrītat, ka ar zviedru sievietēm kaut kas nav kārtībā?

Akselsone: (smejas) Nē, es uzskatu, ka zviedru sievietes ir šīs zemes prieks. Šajā jomā notikušas lielas pārmaiņas, jo mūsdienās nav tāda zviedru politiķa vai politiķes, kas atzītu, ka viņi nav feministi — feministi ir visi.

RL: Arī jūs?

Akselsone: Jā, ja pieņemam, ka dzīvojam kultūrā, kur sievietēm nav dotas tādas pašas iespējas kā vīriešiem, tad jā, protams, esmu feministe.

RL: Ar ideju par sociālo taisnīgumu it kā viss ir kārtībā, bet reālajā dzīvē... Kad esmu Krievijā vai Indijā, vai kādā citā bīstamā vietā, allaž šķiet, ka īstā dzīve ir dzīve ar Dievu, kurā nav nekāda sociālā taisnīguma, bet pastāv vara, kam nav nekāda sakara ar cilvēku.

Akselsone: Jūs gribat teikt, ka reliģija ir būtiska?

RL: Ziniet, tas ir dīvaini. Pastāv izvēle starp Dievu un sociālo taisnīgumu.

Akselsone: Nē, es tā nedomāju vis. Zviedrijas baznīcā neviens jums nepiekristu. Sociālais taisnīgums, no mana viedokļa, ir vienādas iespējas, pārliecība, ka tad, ja saņemsi no dzīves ārkārtīgi nežēlīgu triecienu, kā tas manā grāmatā noticis ar Dezirē, ap tevi būs cilvēki, kas par tevi parūpēsies — un nevis aizbildnieciski, bet tādā veidā, kas ļauj tev saglabāt pašcieņu un neatkarību, kas nepieciešamas jebkuram cilvēkam.

RL: Un ar neatkarību jūs saprotat — ?

Akselsone: Ka tu pats lem par savu dzīvi arī tad, ja esi pilnīgs invalīds. Kad runāju par neatkarību, man šķiet, ka tā ir ļoti zviedriska pieeja — Zviedrijā neatkarībai tiek piešķirta liela nozīme, proti, ka ikvienam cilvēkam jādod neatkarības iespēja. Protams, tas ir 20. gadsimta labklājības politikas rezultāts — no sievietes tiek gaidīts, ka viņa spēs uzturēt pati sevi, ģimene nav ekonomiska vienība, kā daudzās citās zemēs, kur tēvs pelna naudu, bet māte rūpējas par ģimeni.

RL: Starp citu, vai jums ir kāds priekšstats par Latviju?

Akselsone: Esmu te pirmo reizi, tā ka priekšstatu veido tikai tas, ko esmu lasījusi.

RL: Un kāds ir šis priekšstats?

Akselsone: Ka viss ir ļoti līdzīgs — cilvēki, daba... Bet, protams, ir milzīgas atšķirības. Mani interesē ne tikai Latvija, bet arī pārējās Baltijas valstis un Austrumeiropa. Es ļoti gaidu romānus, kuros būtu aprakstīts, kas te notika. Dzīvojot diktatūrā, droši vien bijis daudz morālu konfliktu.

RL: Jā, to jau gaida visi ārzemnieki... Kāds mans draugs Francijā tikās ar katoļu filozofu, kurš teica, ka viņš te meklē filozofus, kurus neinteresē muļķīgas nacionālās problēmas, bet kuri apspriež metafiziku, kas Rietumu akadēmiskajās aprindās nav iespējams.

Akselsone: Bet mēs tiešām gaidījām, ka tad, kad sistēma sabruks, pavērsies atvilktnes, kurās būs paslēpta literatūra, varbūt pat filozofija, ko nav bijis iespējams publicēt. Taču nekā tāda nebija. Un šis fakts par kaut ko liecina.

RL: Vienmēr jāskatās uz to, kas ir pašā, jābūt godīgam pret sevi — nekāda Latvija, nekāda pagātne — tikai būt godīgam pret sevi un domāt to, ko tieši šajā brīdī spēj domāt...

Akselsone: Bet es nesaprotu, kā iespējams būt godīgam pret sevi, neņemot vērā pagātni, savu personīgo pagātni, jo tā taču tevi ir veidojusi...

RL: Tā kauna sajūta, sajūta, ka... Tas jau nav no Padomju Savienības. Padomju Savienībā, ziniet, nemaz nebija tik slikti...

Akselsone: Nu, ja neņem vērā to, ka nevarējāt teikt, ko domājāt.

RL: Arī tagad es to nevaru, jo nevienu jau tas neinteresē. Patiesībā, ja man ir pāris draugu, tad, godīgi sakot, ar to pietika tad un pietiek arī tagad. Protams, piecdesmitie gadi bija briesmīgs laiks… bet tagad pēc tiem laikiem šajā sabiedrībā jūtama liela nostalģija — intelektuāļiem tas ir sava veida snobisms, zemākajām šķirām tas ir sociālā taisnīguma jautājums. Tā ka arī kauns īstenībā meklējams pavisam kur citur.

Akselsone: Mums, kam bijusi ilga demokrātijas tradīcija, ir visai naivi priekšstati par to, ko nozīmē dzīvot diktatūras apstākļos, taču daudzi no mums gribētu to saprast, lasīt par to. Bet atbilde vienmēr ir viena un tā pati — tagad par to nevar runāt. Es saprotu, ko jūs sakāt par kaunu — katram atsevišķi un visiem kopā noteikti bijuši daudzi morāli konflikti. Protams, var to visu paslaucīt zem paklāja, taču, kā jau freidiste, es domāju, ka tas tik un tā negaidīti piezagsies un iebelzīs tev pa muguru.

RL: Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

Akselsone: Gan laimīgs, gan nelaimīgs. Esmu ļoti laimīga par to, kas notiek manā personīgajā dzīvē, manā ģimenē, taču, kad rakstu, kāda manis daļa ir dziļā depresijā. Tas saistīts ar rakstīšanu. Es nevaru izskaidrot mehānismu, bet tā nu tas ir, un tas vienkārši jāpieņem.